–

Ungārijas valdības vārdā – Zs. Biró‑Tóth, M. M. Z. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Mataija, A. Tokár un G. von Rintelen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 63. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp CN un Nemzeti Földügyi Központ (Valsts zemes lietu centrs, Ungārija) par tā lēmuma tiesiskumu, ar kuru šī valsts iestāde atkārtoti ierakstīja zemesgrāmatā GW lietojuma tiesības attiecībā uz CN piederošu lauksaimniecības zemes gabalu.

3

LESD 63. panta 1. punkts noteic:

“Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.”

4

Hartas 17. panta 1. punkts paredz:

“Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.”

5

Saskaņā ar Polgári Törvénykönyvről szóló 2013. évi V. törvény (2013. gada Likums Nr. V par Civilkodeksu) 5:147. panta 1. punktu lietojuma tiesības ļauj šo tiesību īpašniekam saņemt labumu no svešas lietas, lietot un izmantot to un saņemt no tās augļus.

6

Ar 1991. gada 27. decembra 171/1991 Korm. rendelet (Valdības dekrēts Nr. 171/1991), kas stājās spēkā 1992. gada 1. janvārī, 1. panta 5. punktu tika izslēgta iespēja iegādāties lauksaimniecības zemi personām, kam nav Ungārijas valstspiederības, izņemot personas, kurām ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, un tās, kurām ir atzīts bēgļa statuss.

7

Ar termőföldről szóló 1994. évi LV. törvény (1994. gada Likums Nr. LV par lauksaimniecības zemi, turpmāk tekstā – “1994. gada likums par lauksaimniecības zemi”) tika saglabāts šī sprieduma iepriekšējā punktā minētais iegādes aizliegums, paplašinot to uz visām juridiskajām personām neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav iedibinātas Ungārijā.

8

Šis likums tika grozīts – grozījumi stājās spēkā 2002. gada 1. janvārī – ar termőföldről szóló 1994. évi LV. törvény módosításáról szóló 2001. évi CXVII. törvény (2001. gada Likums Nr. CXVII, ar ko groza 1994. gada Likumu Nr. LV par lauksaimniecības zemi), lai izslēgtu iespēju ar līgumu nodibināt lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības par labu fiziskām personām, kam nav Ungārijas valstspiederības, vai juridiskām personām.

9

Pēc šiem grozījumiem 1994. gada likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punkts noteica: “[l]ai slēgtu līgumu par lietojuma tiesībām, ir jāpiemēro II nodaļas noteikumi par ierobežojumiem īpašuma iegādē [..]”.

10

1994. gada likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punkts pēc tam tika grozīts ar egyes agrár tárgyú törvények módosításáról szóló 2012. évi CCXIII. törvény (2012. gada Likums Nr. CCXIII, ar ko groza dažus lauksaimniecības likumus). Jaunajā redakcijā, kurā ir iekļauts šis grozījums un kura stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī, minētajā 11. panta 1. punktā bija noteikts, ka “ar līgumu nodibinātas lietojuma tiesības nav spēkā, izņemot gadījumu, ja tās nodibinātas par labu tuvam radiniekam”.

11

Ar 2012. gada Likumu Nr. CCXIII, ar ko groza dažus likumus par lauksaimniecību, 1994. gada likumā par lauksaimniecības zemi tika arī ieviests jauns punkts – 91. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru “2033. gada 1. janvārīex lege izbeigsies visas lietojuma tiesības, kuras pastāvēja 2013. gada 1. janvārī un kuras, noslēdzot beztermiņa līgumu vai līgumu uz noteiktu laiku, kas beidzas pēc 2032. gada 30. decembra, tikušas nodibinātas personām, kuras nav tuvi radinieki”.

12

Mező- és erdőgazdasági földek forgalmáról szóló 2013. évi CXXII. törvény (2013. gada Likums Nr. CXXII par lauksaimniecības un meža zemes pārdošanu tika pieņemts 2013. gada 21. jūnijā un stājās spēkā 2013. gada 15. decembrī.

13

Šī likuma 37. panta 1. punktā ir saglabāta norma, saskaņā ar kuru lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības, kas nodibinātas ar līgumu, nav spēkā, izņemot gadījumu, ja tās nodibinātas par labu vienas un tās pašas ģimenes tuvam radiniekam.

14

Mező- és erdőgazdasági földek forgalmáról szóló 2013. évi CXXII. törvénnyel összefüggő egyes rendelkezésekről és átmeneti szabályokról szóló 2013. évi CCXII. törvény (2013. gada Likums Nr. CCXII, ar ko nosaka pārejas un citus noteikumus attiecībā uz 2013. gada Likumu Nr. CXXII par lauksaimniecības un meža zemes pārdošanu; turpmāk tekstā – “2013. gada likums par pārejas pasākumiem”) tika pieņemts 2013. gada 12. decembrī un stājās spēkā 2013. gada 15. decembrī.

15

Redakcijā, kas attiecas uz pamatlietu, šī likuma 108. panta 1. punkts noteica:

“2014. gada 1. maijā izbeidzas visas lietojuma tiesības, kuras pastāv 2014. gada 30. aprīlī un kuras ir iegūtas, noslēdzot beztermiņa līgumu vai līgumu uz noteiktu laiku, kas izbeidzas pēc 2014. gada 30. aprīļa, starp personām, kas nav vienas un tās pašas ģimenes tuvi radinieki.”

16

Saskaņā ar 2021. gada Likumu Nr. CL, ar ko groza dažus lauksaimniecības likumus, 2013. gada likumā par pārejas pasākumiem tika iekļauta 20./F nodaļa. Šīs nodaļas, kas ietver jaunus pantus – 108./B un 108./F, nosaukums ir “Īpaši noteikumi, kas pieņemti, izpildot [2019. gada 21. maija spriedumu Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432], kas pasludināts lietā, kura ierosināta Tiesa pēc tam, kad ex lege tika dzēstas lietojuma tiesības uz lauksaimniecības zemi”. Tā stājās spēkā 2022. gada 1. janvārī.

17

2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108./B panta 1. punkts, redakcijā, kas izriet no 2021. gada Likuma Nr. CL, ar ko groza dažus lauksaimniecības likumus, paredz:

“Ikviena fiziska vai juridiska persona, kuras zemes lietojuma tiesības tikušas dzēstas no zemesgrāmatas atbilstoši 108. panta 1. punktam redakcijā, kas ir spēkā no 2014. gada 30. aprīļa [..], vai tās tiesību pārņēmējs saskaņā ar šo nodaļu var lūgt dzēsto zemes lietojuma tiesību atkārtotu ierakstīšanu zemesgrāmatā, kā arī šajā nodaļā paredzēto kompensāciju.”

18

Šī likuma 108./F panta, redakcijā, kas izriet no 2021. gada Likuma Nr. CL, ar ko groza dažus lauksaimniecības likumus, 6.–8. punkts paredz:

“6.   Jāatzīst, ka dzēstās zemes lietojuma tiesības var ierakstīt zemesgrāmatā atkārtoti, ja:

7.   Par labticīgu neuzskata:

8.   Par tiesisku šķērsli atkārtotai reģistrācijai tiek uzskatīts tas, ka attiecīgais nekustamais īpašums ticis ekspropriēts vai ka tā īpašuma tiesības ir nodotas ar pirkuma līgumu, kas aizstāj ekspropriāciju.”

19

Ingatlan‑nyilvántartásról szóló 1997. évi CXLI. törvény (1997. gada Likums Nr. CXLI par zemesgrāmatām), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Zemesgrāmatu likums”), 94. pants noteica:

“1.   Lai svītrotu no zemesgrāmatas lietojuma un izmantošanas tiesības (šī panta nolūkos turpmāk tekstā kopā – “lietojuma tiesības”), kas izbeidzas saskaņā ar [2013. gada likuma par pārejas pasākumiem] 108. panta 1. punktu, par zemesgrāmatu atbildīgā iestāde līdz 2014. gada 31. oktobrim nosūta fiziskai personai – lietojuma tiesību īpašniecei – pieprasījumu 15 dienu laikā no tā saņemšanas brīža, aizpildot ministra izstrādāto veidlapu, deklarēt vienas un tās pašas ģimenes tuvas radniecības saites, ja tādas ir, ar personu, kas norādīta kā nekustamā īpašuma īpašniece dokumentā, uz kura pamata notikusi reģistrācija zemesgrāmatā. Nedeklarēšanas noteiktajā termiņā gadījumā pieteikums apliecinājumu saņemšanai pēc 2014. gada 31. decembra netiks izskatīts.

[..]

3.   Ja no deklarācijas neizriet vienas un tās pašas ģimenes tuvu radniecības saišu esamība vai ja deklarācija nav iesniegta noteiktajā termiņā, par zemesgrāmatu atbildīgā iestāde nākamajos sešos mēnešos pēc deklarācijas iesniegšanai norādītā termiņa izbeigšanās un vēlākais 2015. gada 31. jūlijā pēc savas ierosmes zemesgrāmatā dzēš lietojuma tiesības.

[..]”

20

2001. gada 30. decembrī sabiedrība Readiness Kft. un GW noslēdza līgumu par lietojuma tiesībām uz šai sabiedrībai piederošu lauksaimniecības zemes gabalu, kas atrodas Kēsegas [Kőszeg] komūnā (Ungārija). GW lietojuma tiesības tika ierakstītas zemesgrāmatā ar 2002. gada 29. janvāra lēmumu, kas netika pārsūdzēts.

21

2012. gada 18. maijā CN tika ierakstīta zemesgrāmatā kā šī zemes gabala īpašniece.

22

2015. gada 27. jūlijāVas Megyei Kormányhivatal Szombathelyi Járási Hivatal (Vašas meģes centrālās pārvaldes iestāde, Sombathejas apgabala birojs, Ungārija) uzsāka GW lietojuma tiesību dzēšanu saskaņā ar 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu un Zemesgrāmatu likuma 94. panta 1. un 3. punktu, motivējot ar to, ka GW nav attiecīgā lauksaimniecības zemes gabala īpašnieka tuvs radinieks.

23

Ar 2018. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157) Tiesa nosprieda, ka LESD 63. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru iepriekš iegūtas lauksaimniecības zemju lietojuma tiesības, kuru īpašnieki nav tuvi šo zemju īpašnieka radinieki, pilnībā izbeidzas un līdz ar to tiek dzēstas no zemesgrāmatas.

24

Ar 2019. gada 21. maija spriedumu Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemju lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432) Tiesa nosprieda, ka Ungārija, pieņemot 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu un ar to ex lege izbeidzot lietojuma tiesības uz Ungārijā esošu lauksaimniecības un meža zemi, kas tieši vai netieši piederēja citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti LESD 63. pantā un Hartas 17. pantā.

25

2022. gada 30. novembrī Valsts zemes centrs saskaņā ar 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108./B un 108./F pantu redakcijā, kādā tie tika iekļauti šajā likumā ar 2021. gada Likumu Nr. CL, ar ko groza dažus lauksaimniecības likumus, uzdeva atkārtoti ierakstīt GW lietojuma tiesības zemesgrāmatā, precizējot, ka CN nevar tikt uzskatīta par labticīgu šī likuma 108./F panta 7. punkta izpratnē, ņemot vērā, ka tā bija attiecīgā lauksaimniecības zemes gabala īpašniece datumā, kad šīs lietojuma tiesības bija dzēstas no zemesgrāmatas.

26

CN cēla prasību iesniedzējtiesā, lūdzot atcelt šo atkārtotas ierakstīšanas lēmumu, motivējot ar to, ka GW lietojuma tiesības 2002. gada 29. janvārī bija prettiesiski ierakstītas zemesgrāmatā. Proti, 1994. gada likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punkts, redakcijā, kas piemērojama šajā datumā, neļāva ierakstīt zemesgrāmatā lietojuma tiesības uz lauksaimniecības zemes gabalu pēc 2002. gada 1. janvāra, ja šīs lietojuma tiesības tika nodibinātas par labu fiziskai personai, kas nav Ungārijas valstspiederīgais.

27

Valsts zemes lietu centrs un GW lūdza noraidīt šo prasību, motivējot ar to, ka nav nekāda likumīga šķēršļa attiecīgo lietojuma tiesību atkārtotai ierakstīšanai zemesgrāmatā un ka 2013. gada likums par pārejas pasākumiem, redakcijā, kas izriet no 2021. gada Likuma Nr. CL, ar ko groza dažus lauksaimniecības likumus, neprasa veikt nekādu šo lietojuma tiesību sākotnējās ierakstīšanas šādā zemesgrāmatā tiesiskuma izvērtējumu.

28

Vispirms iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka CN dzīvo Vācijā un ka ieguldījumi nekustamajā īpašumā, ko kādas dalībvalsts teritorijā veikušas personas, kuras nedzīvo šajā dalībvalstī, ietilpst LESD 63. panta piemērošanas jomā. Pēc tam tā uzsver, ka GW lietojuma tiesības uz attiecīgo lauksaimniecības zemes gabalu pamatlietā piešķīra nevis CN, bet gan agrākais šī zemes gabala īpašnieks un ka līdz ar to nevar uzskatīt, ka CN ir rīkojusies ļaunticīgi. Visbeidzot šī tiesa norāda – tā kā GW lietojuma tiesības tika dzēstas no zemesgrāmatas, CN bija pilnīgas īpašuma tiesības uz minēto zemesgabalu līdz atkārtotam šo lietojuma tiesību ierakstīšanas brīdim. Tāpat pēc GW lietojuma tiesību dzēšanas no zemesgrāmatas CN varēja leģitīmi uzskatīt, ka tai ir tiesības brīvi izmantot attiecīgo zemes gabalu, un cerēt uz tā vērtības pieaugumu.

29

Ievērojot šos precizējumus, iesniedzējtiesa uzsver, pirmkārt, ka 1994. gada likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punkts no 2002. gada 1. janvāra aizliedza nodibināt lietojuma tiesības uz lauksaimniecības zemi personām, kuras nav Ungārijas valstspiederīgie. Turklāt saskaņā ar valsts judikatūru šī tiesību norma nepieļauj arī to, ka šādas tiesības var tikt ierakstītas zemesgrāmatā pēc šī datuma pat tad, ja līgums par lietojuma tiesībām ticis noslēgts iepriekš.

30

Izskatāmajā lietā GW lietojuma tiesības uz attiecīgo lauksaimniecības zemes gabalu tika nodibinātas saskaņā ar 2001. gada 30. decembrī noslēgtu līgumu, bet šo tiesību reģistrācija notika tikai 2002. gada 29. janvārī. Tāpēc iesniedzējtiesa uzskata, ka šo lietojuma tiesību ierakstīšana zemesgrāmatā bija prettiesiska. Tā kā lēmums par ierakstīšanu netika apstrīdēts, tas tomēr ir kļuvis galīgs.

31

Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka lēmums par atkārtotu lietojuma tiesību ierakstīšanu zemesgrāmatā par labu GW tika pieņemts, pamatojoties uz 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108./B un 108./F pantu, redakcijā, kas izriet no 2021. gada likuma, ar ko groza dažus lauksaimniecības likumus, un šie panti tika pieņemti, lai izpildītu 2019. gada 21. maija spriedumu Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432).

32

Saskaņā ar 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108./F panta 6. punktu iepriekš dzēstas lietojuma tiesības var tikt atkārtoti ierakstītas zemesgrāmatā, ja īpašnieks vai lietojuma tiesību īpašnieks netiek uzskatīti par labticīgiem saskaņā ar minētā 108./F panta 7. punktu.

33

Atbilstoši pēdējai minētajai tiesību normai lietojuma tiesību īpašnieks uzskatāms par ļaunticīgu tikai tad, ja viņš ir ieguvis nekustamā īpašuma lietojuma tiesības saskaņā ar līgumu vai pēdējās gribas rīkojumu, kas pieņemts pēc 2018. gada 6. marta, vai saglabājis šīs tiesības pēc nekustamā īpašuma tiesību atsavināšanas pēc šī datuma. Turpretim lietojuma tiesību īpašnieks netiek uzskatīts par ļaunticīgu, ja viņa lietojuma tiesības ir ierakstītas zemesgrāmatā, neievērojot valsts tiesību aktus, kas bija piemērojami šīs ierakstīšanas dienā.

34

Iesniedzējtiesa uzskata, ka 2018. gada 6. marta sprieduma SEGRO un Horváth (C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157) 112., 117. un 122. punktā Tiesa ir pieprasījusi ieviest valsts procedūru, kas ietvertu lietojuma tiesību iekļaušanas tiesiskuma pārbaudi katrā atsevišķā gadījumā.

35

Treškārt, šī tiesa uzskata, ka no 2022. gada 10. marta sprieduma Grossmania (C‑177/20, EU:C:2022:175) izriet, ka administratīvs lēmums, kas ir kļuvis galīgs, piemēram, GW lietojuma tiesību ierakstīšana zemesgrāmatā, nevar liegt kompetentajai valsts tiesai veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību lietderīgo iedarbību situācijā, kad tiesiskās drošības principa ievērošana apdraudētu Savienības tiesību efektivitātes un lojālas sadarbības principus.

36

Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā principu, saskaņā ar kuru lietojuma tiesības var dzēst tikai tad, ja kompetentās valsts tiesas spēj katrā atsevišķā gadījumā pārbaudīt sākotnējās ierakstīšanas tiesiskumu, tai būtu jāsecina, ka GW sākotnējā lietojuma tiesību ierakstīšana zemesgrāmatā ir prettiesiska un tātad arī šo lietojuma tiesību atkārtota ierakstīšana ir prettiesiska. Tomēr 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108./F panta 7. punkts, redakcijā, kas izriet no 2021. gada Likuma Nr. CL, ar ko groza dažus lauksaimniecības likumus, tai aizliedz veikt šādu izvērtējumu.

37

Šādos apstākļos Győri Törvényszék (Ģēras tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 63. pants un Hartas 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru brīdī, kad zemes lietojuma tiesības tiek atkārtoti ierakstītas zemesgrāmatā, kas ir paredzētās sekas pārkāpuma procedūrā pret dalībvalsti – pēc tam, kad ir tikušas dzēstas šīs zemes lietojuma tiesības, kas bija ierakstītas nelikumīgi, bet ar galīgu lēmumu –, nav noteikts, ka būtu obligāti jāpārbauda, vai zemes lietojuma tiesību ierakstīšana tika veikta likumīgi?”

38

Ungārijas valdība apstrīd prejudiciālā jautājuma pieņemamību, motivējot ar to, ka Savienības tiesību normas, kuru interpretāciju lūdz iesniedzējtiesa, nav saistītas ar tajā izskatāmo strīdu. Tā, pirmkārt, pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums esot piemērojams bez izšķirības un neatturot nerezidentus veikt ieguldījumus Ungārijā vai saglabāt tajā savus ieguldījumus. Otrkārt, prasītāja pamatlietā esot rīkojusies ļaunticīgi, lai gan uz Savienības tiesībām nevarot atsaukties, lai attaisnotu ļaunprātīgu rīcību.

39

Šajā ziņā jāatgādina – ja nav acīmredzams, ka Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, iebildums attiecībā uz šīs tiesību normas nepiemērojamību pamatlietā nav saistīts ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, bet attiecas uz uzdoto jautājumu būtību (spriedums, 2023. gada 24. jūlijs, Lin, C‑107/23 PPU, EU:C:2023:606, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Taču tas, ka LESD 63. pants un Hartas 17. pants nav piemērojams pamatlietā, nav acīmredzams. Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attiecīgais lauksaimniecības zemes gabals pieder CN, kuras dzīvesvieta ir nevis Ungārijā, bet citā dalībvalstī. Tādējādi pamatlietas apstākļi nav saistīti tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju.

41

Turklāt apstāklis – pieņemot, ka ir konstatēts, ka prasītāja pamatlietā faktiski vēlas atsaukties uz Savienības tiesībām, lai attaisnotu juridiski ļaunprātīgu praksi, – ir saistīts ar pamatlietas būtības aspektu un tas nekādi nevar ietekmēt uzdotā prejudiciālā jautājuma pieņemamību.

42

Tātad prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

43

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 63. pants un Hartas 17. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru lietojuma tiesības uz lauksaimniecības zemes gabalu, kas atrodas šajā dalībvalstī, kuras pēc to galīgas ierakstīšanas zemesgrāmatā tika izslēgtas un dzēstas no šīs zemesgrāmatas, jo minētās dalībvalsts tiesiskais regulējums bija pretrunā šiem pantiem, pēc tās personas lūguma, kurai liegtas šīs tiesības, ir atkārtoti jāieraksta minētajā reģistrā pat tad, ja šo tiesību sākotnējā ierakstīšana bija pretrunā ierakstīšanas brīdī piemērojamajiem valsts tiesību aktiem.

44

Pirmām kārtām, kā norādīts šī sprieduma 20. punktā, 2001. gada 30. decembrī GW noslēdza lietojuma tiesību līgumu ar atbilstoši Ungārijas tiesībām iedibinātu sabiedrību, kas bija lauksaimniecības zemes gabala īpašniece, bet pēc tam šis īpašums tika nodots CN. 2002. gada 29. janvārī šīs lietojuma tiesības tika ierakstītas zemesgrāmatā.

45

Iesniedzējtiesa uzskata – lai gan GW noslēgtais lietojuma tiesību līgums tā noslēgšanas brīdī bija tiesisks, tomēr tā ierakstīšana zemesgrāmatā bija prettiesiska, jo tā notika pēc 2002. gada 1. janvāra.

46

Tā paskaidro, ka lietojuma tiesību nodibināšana uz lauksaimniecības zemes platībām par labu ārvalstu valstspiederīgajiem no 2002. gada 1. janvāra bija aizliegta, pamatojoties uz grozījumiem, kas ar šī sprieduma 8. punktā minēto 2001. gada Likumu Nr. CXVII veikti 1994. gada likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punktā. Ungārijas tiesas šo tiesību normu esot interpretējušas tādējādi, ka lietojuma tiesības uz šīm zemes platībām par labu ārvalstu valstspiederīgajiem, pat ja tās nodibinātas pirms 2002. gada 1. janvāra, no šī datuma vairs nevarēja tikt reģistrētas zemesgrāmatā.

47

Otrām kārtām, jānorāda, pirmkārt, ka 2015. gada 27. jūlijā GW lietojuma tiesības tika dzēstas no zemesgrāmatas saskaņā ar 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu, motivējot ar to, ka ieinteresētā persona nav tuvs lauksaimniecības zemes gabala īpašnieka radinieks.

48

2019. gada 21. maija spriedumā Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432) Tiesa tomēr nosprieda, ka, pieņemot 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu, Ungārija nav izpildījusi LESD 63. pantā kopsakarā ar Hartas 17. pantu paredzētos pienākumus.

49

Pēc šī sprieduma Ungārijas likumdevējs grozīja 2013. gada likumu par pārejas pasākumiem, lai ar zināmiem nosacījumiem atļautu atkārtoti ierakstīt zemesgrāmatā lietojuma tiesības, kas tikušas dzēstas saskaņā ar šī likuma 108. panta 1. punktu.

50

Saskaņā ar šiem jaunajiem tiesību aktiem GW 2022. gada 30. novembrī panāca savu lietojuma tiesību atkārtotu ierakstīšanu zemesgrāmatā.

51

Otrkārt, no iesniedzējtiesas lēmuma šķietami var secināt, ka GW lietojuma tiesības ietilpst LESD 63. panta piemērošanas jomā, jo ieinteresētā persona ir nevis Ungārijas, bet citas dalībvalsts valstspiederīgais. Tāpēc uz prejudiciālo jautājumu jāatbild, balstoties uz šo premisu, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

52

Trešām kārtām, Tiesa nosprieda, ka lietojuma tiesību, kas izbeigtas, pārkāpjot LESD 63. pantu, atkārtota ierakstīšana zemesgrāmatā ir vispiemērotākais veids, kā atjaunot – vismaz attiecībā uz nākotni – tiesisko un faktisko situāciju, kādā ieinteresētā persona būtu atradusies, ja nebūtu prettiesiski izbeigtas tās tiesības. Tomēr īpašos gadījumos šo pasākumu veikšanai var pastāvēt objektīvi un likumīgi šķēršļi, jo īpaši juridiska rakstura, it īpaši tad, ja kopš lietošanas tiesību atcelšanas zemi, ar kuru bija apgrūtinātas attiecīgās tiesības, ir labticīgi ieguvis jauns īpašnieks vai ja šī zeme ir pārstrukturēta. Tikai gadījumā, ja šāda atkārtota ierakstīšana izrādās faktiski neiespējama, tad, lai novērstu Savienības tiesību pārkāpuma prettiesiskās sekas, ir nepieciešams piešķirt bijušajiem atcelto lietojuma tiesību īpašniekiem tiesības uz finansiālu vai cita veida kompensāciju, kuras vērtība spētu finansiāli kompensēt šo tiesību atcelšanas rezultātā radušos ekonomisko zaudējumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 10. marts, Grossmania, C‑177/20, EU:C:2022:175, 66. un 68. punkts).

53

Ņemot vērā šos precizējumus, ir jānosaka, vai LESD 63. pants un Hartas 17. pants nepieļauj to, ka Ungārijā esoša lauksaimniecības zemes gabala lietojuma tiesības var atkārtoti ierakstīt zemesgrāmatā pēc tās personas lūguma, kurai šīs tiesības tikušas liegtas, lai gan šī zemesgabala īpašnieks nedzīvo Ungārijā un šīs lietojuma tiesības sākotnēji tika ierakstītas šajā zemesgrāmatā, neievērojot šīs reģistrācijas brīdī piemērojamās valsts tiesību normas.

54

LESD 63. panta 1. punkts vispārēji aizliedz šķēršļus kapitāla apritei starp dalībvalstīm (spriedums, 2018. gada 6. marts, SEGRO un Horváth, C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Darbības, ar kurām nerezidenti veic ieguldījumus nekustamajā īpašumā dalībvalsts teritorijā, ietilpst kapitāla apritē LESD 63. panta izpratnē. Tā tas it īpaši ir gadījumā, kad ieguldījumi nekustamajā īpašumā – kā tas ir izskatāmajā lietā – ir saistīti ar īpašumtiesību iegūšanu uz lauksaimniecības zemēm (šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 6. marts, SEGRO un Horváth, C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157, 56. un 57. punkts, kā arī 2024. gada 18. janvāris, JD (Dzīvesvietas nosacījums), C‑562/22, EU:C:2024:55, 30. un 31. punkts).

56

Turklāt vienādi piemērojams valsts pasākums var būt kapitāla aprites ierobežojums, ja tas spēj ietekmēt investora situāciju, it īpaši, ja tā radītās sekas var atturēt citu dalībvalstu ieguldītājus veikt vai saglabāt ieguldījumus attiecīgajā dalībvalstī (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu, 2002. gada 4. jūnijs, Komisija/Francija, C‑483/99, EU:C:2002:327, 38.–42. punkts; 2003. gada 13. maijs, Komisija/Spānija, C‑463/00, EU:C:2003:272, 54.–62. punkts; 2011. gada 10. novembris, Komisija/Portugāle, C‑212/09, EU:C:2011:717, 65. punkts, kā arī 2013. gada 8. maijs, Libert u.c., C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288, 64.–66. punkts).

57

Izskatāmajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka CN dzīvo Vācijā un ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums liek trešām personām atjaunot lietojuma tiesības attiecībā uz Ungārijā esošiem lauksaimniecības zemesgabaliem, tādējādi samazinot šo zemju vērtību un ierobežojot tās īpašnieku, tostarp to īpašnieku, kuri dzīvo citā dalībvalstī, iespējas gūt labumu no īpašuma, kura iegādei tie ir ieguldījuši kapitālu.

58

Tāpēc šāds tiesiskais regulējums ir LESD 63. panta garantētās pamatbrīvības ierobežojums (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 6. marts, SEGRO un Horváth, C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157, 64. punkts).

59

Pasākums, kas ierobežo kapitāla brīvu apriti, ir pieļaujams tikai ar nosacījumu, ka, pirmkārt, to attaisno LESD 65. pantā minētie iemesli vai primāri vispārējo interešu apsvērumi un, otrkārt, ka tiek ievērots samērīguma princips, kas prasa šī pasākuma piemērotību leģitīmi izvirzītā mērķa sasniegšanas nodrošināšanai un to, ka tas nepārsniedz tā sasniegšanai nepieciešamo (spriedums, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības), C‑235/17, EU:C:2019:432, 59. un 60. punkts).

60

Turklāt jāatgādina arī, ka Hartā garantētās pamattiesības jāpiemēro visās situācijās, kuras regulē Savienības tiesības, un tādējādi tās ir jāievēro tad, ja – kā tas ir izskatāmajā lietā – valsts tiesiskais regulējums var radīt šķēršļus vienai vai vairākām LESD garantētajām pamatbrīvībām un kad attiecīgā dalībvalsts, lai attaisnotu šādu šķērsli, atsaucas uz LESD 65. pantā minētajiem iemesliem vai Savienības tiesībās atzītiem primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Šādā gadījumā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā var izmantot šādi paredzētos izņēmumus tikai tad, ja tas atbilst pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija) (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības), C‑235/17, EU:C:2019:432, 63. un 64. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

61

Izskatāmajā lietā, pirmkārt, no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka attiecīgā tiesiskā regulējuma pamatlietā mērķis ir izpildīt 2019. gada 21. maija spriedumu Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432), ar kuru agrākās Ungārijas tiesību normas tika atzītas par pretējām LESD 63. pantam un Hartas 17. pantam, atjaunojot lietojuma tiesības tiem šo tiesību īpašniekiem, kuriem, tāpat kā GW, šīs tiesības tika atņemtas ar šiem pantiem nesaderīgā veidā.

62

Jānorāda, ka šāds mērķis ir primārais vispārējo interešu apsvērums.

63

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu, ja Tiesa konstatē, ka dalībvalsts nav izpildījusi Līgumos paredzētos pienākumus, šai dalībvalstij ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu Tiesas spriedumu, kuram attiecībā uz faktu un tiesību jautājumiem, kuri faktiski vai obligāti tikuši izlemti attiecīgajā tiesas nolēmumā, ir res judicata spēks. Tādējādi Ungārijas likumdevējam bija jāgroza valsts tiesību normas, kuras ar šādu spriedumu tika atzītas par pretējām Savienības tiesībām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 10. marts, Grossmania, C‑177/20, EU:C:2022:175, 35. un 36. punkts).

64

Otrkārt, attiecībā uz samērīguma principa ievērošanu, pirmām kārtām, jāatgādina, ka valsts tiesiskais regulējums var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu tikai tad, ja tas patiešām atbilst centieniem to sasniegt saskanīgi un sistemātiski (spriedums, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības), C‑235/17, EU:C:2019:432, 61. punkts). Izskatāmajā lietā nekas nenorāda uz to, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums nav piemērots, lai atjaunotu tiesības, kas attiecīgajiem lietojuma tiesību īpašniekiem izriet no Savienības tiesībām.

65

Otrām kārtām, šķiet, ka šāds tiesiskais regulējums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šādu mērķi, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

66

Proti, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 52. punktā, tikai tad, ja pastāv objektīvi un leģitīmi šķēršļi lietojuma tiesību atkārtotai ierakstīšanai zemesgrāmatā, kompensācijas piešķiršana tiesību agrākajam īpašniekam šīs atkārtotās ierakstīšanas vietā var tikt uzskatīta par tādu, kas atjauno ieinteresētajai personai tiesības, kuras tai izriet no Savienības tiesībām. Tas, ka, sākotnēji reģistrējot GW lietojuma tiesības zemesgrāmatā, pēc iesniedzējtiesas domām, nav ievērots 1994. gada likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punkts, redakcijā, kas bija piemērojama šīs reģistrācijas dienā, nav objektīvs un leģitīms šķērslis.

67

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas lēmuma vispirms izriet, ka pamatlietā aplūkojamais lietojuma tiesību līgums tika noslēgts, ievērojot tā noslēgšanas brīdī piemērojamās tiesību normas, un tas ir vērā ņemams elements (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības), C‑235/17, EU:C:2019:432, 73.–75. punkts). Vienīgi šo lietojuma tiesību ierakstīšana zemesgrāmatā varētu tikt uzskatīta par prettiesisku, pamatojoties uz tiesas veikto 1994. gada likuma par lauksaimniecības zemi 11. panta 1. punkta, kas bija piemērojams dienā, kad GW lietojuma tiesības tika ierakstītas zemesgrāmatā, interpretāciju. Taču dalībvalsts var brīvi pieņemt tiesību normas, saskaņā ar kurām tā nolemj, ka par šādu pārkāpumu, kas izriet no šīs valsts tiesībām, vairs nav jāsoda.

68

Pēc tam – jāatgādina, ka pamatlietā aplūkojamās lietojuma tiesības patiešām tika ierakstītas zemesgrāmatā 2002. gada 29. janvārī un ka šī ierakstīšana bija kļuvusi galīga. Tā, saskaņā ar Ungārijas tiesībām, šādas ierakstīšanas rezultātā attiecīgās lietojuma tiesības pastāvēja līdz pierādījumam par pretējo (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432, 79. punkts). Tāpat nav strīda par to, ka GW bez traucējumiem varēja izmantot šīs tiesības līdz 2015. gada 27. jūlijam. Tātad arī tiesiskās drošības princips iestājas par labu GW lietojuma tiesību atjaunošanai, pat ja to sākotnējā ierakstīšana zemesgrāmatā varētu tikt uzskatīta par prettiesisku (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432, 80. punkts).

69

Turklāt par šādu prettiesiskumu, kas pieļauts lietojuma tiesību sākotnējās ierakstīšanas zemesgrāmatā brīdī, varēja tikt piemērots lietojuma tiesību īpašniekam mazāk kaitējošs sods, ja Ungārijas iestādes jau sākumā būtu izrādījušas rūpību, ab initio sodot par šādu prettiesiskumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432, 108. punkts).

70

Turklāt, kā secinājumu 66.–68. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums nav nesamērīgi ietekmējis CN tiesības uz īpašumu. Proti, šī tiesiskā regulējuma vienīgās sekas ir tādas, ka CN tiek atjaunotas tiesības, kuras tā bija ieguvusi no agrākā pamatlietā aplūkotā lauksaimniecības zemes gabala īpašnieka, jo lietojuma tiesības, kas attiecībā uz šo zemes gabalu bija nodibinātas GW, bija galīgi ierakstītas zemesgrāmatā pirms datuma, kad CN kļuva par tā īpašnieci.

71

Visbeidzot – Tiesa patiešām ir nospriedusi, kā to norāda iesniedzējtiesa, ka katra gadījuma atsevišķs izvērtējums attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tikušas nodibinātas lietojuma tiesības, būtu samērīgāks pasākums attiecībā uz mērķi cīnīties pret ļaunprātīgām darbībām lauksaimniecības zemes iegūšanas un izmantošanas jomā nekā Ungārijas likumdevēja lēmums ex lege dzēst lietojuma tiesības, kas pieder citām personām, nevis attiecīgā zemesgabala īpašnieka tuviem radiniekiem (spriedums, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432, 115.–119. punkts). Ņemot to vērā, no tāda vērtējuma nekādi neizriet, ka tas transponējams attiecībā uz gadījumu, kurā šis likumdevējs nolemj atkārtoti ierakstīt šādas tiesības zemesgrāmatā, nevis lai cīnītos pret šīm ļaunprātīgajām darbībām, bet lai ievērotu tiesības, kuras privātpersonām izriet no Savienības tiesībām.

72

Treškārt, vēl ir jāizvērtē, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 60. punktā, vai tiesības uz īpašumu, kādas tās ir garantētas Hartas 17. pantā, var nepieļaut tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais.

73

Šajā ziņā atbilstoši Hartas 17. panta 1. punktam ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam, un nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju.

74

Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs. Turklāt saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu Hartā noteikto tiesību un brīvību – tostarp tiesību uz īpašumu – izmantošanai var piemērot ierobežojumus, ja vien šie ierobežojumi ir noteikti tiesību aktos, ar tiem tiek respektēta šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

75

Taču, lai gan nekas neliecina par to, ka CN tiesības uz lauksaimniecības zemes gabalu pamatlietā nav iegūtas likumīgi Hartas 17. panta 1. punkta izpratnē, tas tā nav attiecībā uz darījumu, ar kuru, svītrojot ierakstu zemesgrāmatā par GW lietojuma tiesībām attiecībā uz šo zemes gabalu, CN ir ieguvusi pilnīgas īpašumtiesības uz to. Proti, kā tas izriet no šī sprieduma 61. punkta, šāds darījums ir noticis, neievērojot LESD 63. pantu un Hartas 17. pantu.

76

No tā izriet, ka pilnīgas tiesības uz īpašumu uz pamatlietā aplūkoto lauksaimniecības zemes gabalu, ko CN ieguva pēc tam, kad tika dzēstas GW lietojuma tiesības saskaņā ar 2013. gada likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu un šīs svītrošanas datumā spēkā esošā Zemesgrāmatu likuma 94. panta 1. un 3. punktu, nevar uzskatīt par “likumīgi iegūtām” Hartas 17. panta 1. punkta izpratnē. Tādēļ pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu, ar kuru šīs lietojuma tiesības atkārtoti tika ierakstītas zemesgrāmatā, nevar uzskatīt par CN no Hartas 17. panta izrietošo tiesību ierobežojumu.

77

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka LESD 63. pants un Hartas 17. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru lietojuma tiesības, kuras nodibinātas uz lauksaimniecības zemes gabalu, kas atrodas šajā dalībvalstī, un kuras pēc to galīgas ierakstīšanas zemesgrāmatā tika izslēgtas un dzēstas no zemesgrāmatas, jo minētās dalībvalsts tiesiskais regulējums bija pretrunā šiem pantiem, pēc tās personas lūguma, kurai liegtas šīs tiesības, ir atkārtoti jāieraksta minētajā reģistrā pat tad, ja šo tiesību sākotnējā ierakstīšana bija pretrunā ierakstīšanas brīdī piemērojamajiem valsts tiesību aktiem.

78

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

LESD 63. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru lietojuma tiesības, kuras nodibinātas uz lauksaimniecības zemes gabalu, kas atrodas šajā dalībvalstī, un kuras pēc to galīgas ierakstīšanas zemesgrāmatā tika izslēgtas un dzēstas no zemesgrāmatas, jo minētās dalībvalsts tiesiskais regulējums bija pretrunā šiem pantiem, pēc tās personas lūguma, kurai liegtas šīs tiesības, ir atkārtoti jāieraksta minētajā reģistrā pat tad, ja šo tiesību sākotnējā ierakstīšana bija pretrunā ierakstīšanas brīdī piemērojamajiem valsts tiesību aktiem.