–

Nárokuj s.r.o. vārdā – R. Pukl, advokát,

–

EC Financial Services, a.s. vārdā – F. Petráš, advokát,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, S. Šindelková un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Ondrůšek un I. Rubene, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Nárokuj s.r.o. un EC Financial Services, a.s. par tādu summu atmaksu, kas saistītas ar kredītu, kuru pēdējā minētā ir izsniegusi patērētājam.

3

Direktīvas 2008/48 7., 9. un 26. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 8. pantā “Pienākums novērtēt patērētāja kredītspēju” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pirms kredītlīguma noslēgšanas kreditors novērtē patērētāja kredītspēju, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, kas attiecīgā gadījumā iegūta no patērētāja, un, ja nepieciešams, uz ziņām, kas iegūtas no attiecīgās datu bāzes. Dalībvalstis, kurās tiesību akti paredz, ka kreditori novērtē patērētāju kredītspēju, pamatojoties uz ziņām, kas iegūtas no attiecīgās datubāzes, var saglabāt šo prasību.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad puses vienojas mainīt kredīta kopsummu pēc kredītlīguma noslēgšanas, kreditors pirms būtiskas kredīta kopsummas palielināšanas atjaunina viņa rīcībā esošo finanšu informāciju par patērētāju un novērtē patērētāja kredītspēju.”

5

Atbilstoši minētās direktīvas 23. pantam “Sankcijas”:

“Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par valsts noteikumu, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, pārkāpumiem, un veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu sankciju īstenošanu. Paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.”

6

Zákon č. 257/2016 Sb., o spotřebitelském úvěru (Likums Nr. 257/2016 par patēriņa kredītu), kurā grozījumi izdarīti ar zákon č. 96‑2022 Sb. (Likums Nr. 96-2022) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 257/2016 par patēriņa kredītu”), 86. pants paredz:

“(1)   Pirms patērētāja kredītlīguma noslēgšanas vai šāda līguma saistību grozīšanas, kas ietver būtisku patēriņa kredīta kopējās summas palielinājumu, kreditors novērtē patērētāja kredītspēju, pamatojoties uz nepieciešamo, uzticamo, pietiekamo un atbilstošo informāciju, kas iegūta no patērētāja un, ja nepieciešams, no datubāzes, kas ļauj novērtēt patērētāja kredītspēju, vai no citiem avotiem. Kreditors piešķir patēriņa kredītu tikai tad, ja patērētāja kredītspējas novērtējuma rezultāti liecina, ka nav pamatotu šaubu par patērētāja spēju atmaksāt patēriņa kredītu.

(2)   Novērtējot patērētāja kredītspēju, kreditors it īpaši novērtē patērētāja spēju maksāt noteiktos patēriņa kredīta periodiskos maksājumus, pamatojoties uz patērētāja ienākumu un izdevumu salīdzinājumu, kā arī patērētāja esošo parādsaistību segšanas veidu. To darot, kreditors ņem vērā patērētāja mantas vērtību, ja no patēriņa kredītlīguma izriet, ka patēriņa kredīts ir daļēji vai pilnībā jāatmaksā no ieņēmumiem, kas gūti, pārdodot patērētāja mantu, nevis no periodiskiem maksājumiem, vai ja patērētāja finansiālais stāvoklis liecina, ka viņš spēs atmaksāt patēriņa kredītu neatkarīgi no savu ienākumu apjoma.”

7

Šī likuma 87. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja kreditors izsniedz patēriņa kredītu patērētājam, pārkāpjot 86. panta 1. punkta otrajā teikumā noteikto, līgums ir spēkā neesošs. Tiesa ņem vērā spēkā neesamību pat tad, ja nav izvirzīts attiecīgs iebildums. Patērētājam ir jāatmaksā izmaksātā patēriņa kredīta pamatsumma laikposmā, kas ir atbilstošs viņa iespējām.”

8

Patērētājs parakstījās uz patēriņa kredītu 50000 Čehijas kronu (CZK) (aptuveni 2000 EUR) apmērā no sabiedrības JET Money s.r.o., kuras tiesību pārņēmēja ir EC Financial Services. Pirms šī līguma noslēgšanas patērētājs sniedza konkrētu informāciju par savu personīgo un ekonomisko situāciju. Pēc tam viņš atmaksāja šo kredītu, pārskaitot kopējo summu 85000 CZK apmērā (aptuveni 3500 EUR), kas ietvēra papildu izmaksas saistībā ar šo kredītu. Viņš nav izvirzījis nevienu iebildumu par minēto līgumu šī paša kredīta atmaksas periodā.

9

Prasītāja pamatlietā, Nárokuj, ir komercsabiedrība, kurai patērētājs ir cedējis prasījumus, kurus viņš būtu varējis izvirzīt pret kredīta devēju saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu. Iesniedzējtiesā Okresní soud Praha‑západ (Rietumprāgas rajona tiesa, Čehijas Republika) šī sabiedrība apgalvo, ka šis līgums ir spēkā neesošs, jo kreditors nav izpildījis savu pienākumu novērtēt patērētāja kredītspēju. Prasībā, kas pamatota ar nepamatotu iedzīvošanos, viņa lūdz samaksāt summu 35000 CZK apmērā, kas ir starpība starp minētā kredīta pamatsummu un patērētāja atmaksāto summu, kurai pieskaitīti likumiskie nokavējuma procenti.

10

Savukārt EC Financial Services, atbildētāja pamatlietā, uzskata, ka patērētāja kredītspēja ir pietiekami novērtēta un katrā ziņā nav piemērojamas normas par patērētāju tiesību aizsardzību, jo pamatlietā aplūkotais prasījums vairs nav patērētājam, bet gan komercsabiedrībai.

11

Ņemot vērā šos argumentus, iesniedzējtiesa jautā, vai, ievērojot Direktīvu 2008/48, kreditoram var piemērot sankciju gadījumā, ja pienākuma novērtēt patērētāja kredītspēju pirms kredītlīguma noslēgšanas neizpilde nav radījusi tam nelabvēlīgas sekas. Šajā ziņā tā norāda, ka, lai gan dažas valsts tiesas uz šo jautājumu ir atbildējušas apstiprinoši pat gadījumā, ja attiecīgais kredīts ir atmaksāts pilnībā un bez iebildumiem no patērētāja puses, šķiet, ir iespējama pretēja interpretācija, kas balstīta uz abu minētā līguma pušu interešu izsvēršanu un ņemot vērā faktu, ka arī patērētājs ir atbildīgs par savu rīcību.

12

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2008/48 8. panta mērķis ir izvairīties no tā, ka patērētājs, atmaksājot kredītu, sastopas ar finansiālām grūtībām, un tādējādi varētu uzskatīt, ka kreditora pienākums novērtēt patērētāja kredītspēju ir nevis šīs direktīvas galvenais mērķis, bet gan līdzeklis šī mērķa sasniegšanai.

13

Turklāt šī tiesa uzskata, ka patērētāja kredītspēju nevar vērtēt atrauti, pamatojoties tikai uz informāciju, ko kreditors tam pieprasa, bet tā ir jāvērtē arī atkarībā no veida, kādā līgumiskās attiecības ir attīstījušās Direktīvā 2008/48 izvirzītā patērētāju aizsardzības mērķa kontekstā.

14

Visbeidzot, it īpaši esot jāņem vērā tiesiskās drošības un labticības principi, jo kreditoram, kurš ir piešķīris patērētājam kredītu, kuru tas vēlāk ir atmaksājis, ir jābūt iespējai paļauties uz to, ka patērētājs ar maksājumiem ir atmaksājis savu līgumisko parādu. Tā kā šī patērētāja gadījumā nav iestājušās nekādas nelabvēlīgas sekas, sankcija nav jāpiemēro tikai preventīvi.

15

Šādos apstākļos Okresní soud Praha‑západ (Rietumprāgas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2008/48] mērķis ir piemērot kreditoram sankciju par to, ka tas nav pilnībā novērtējis patērētāja kredītspēju, pat situācijā, kad patērētājs ir pilnībā atmaksājis kredītu un kredīta atmaksas laikā nav cēlis iebildumus pret līgumu?”

16

Eiropas Komisija uzskata, ka prejudiciālais jautājums ir hipotētisks, jo kļūdains ir pieņēmums, uz kuru tas ir balstīts, proti, ka attiecīgā patērētāja kredītspējas novērtējums nav veikts saskaņā ar Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktu vai valsts tiesību normām, ar kurām ir transponēta pirmā minētā tiesību norma. Proti, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu neesot elementu, kas liecinātu, ka šis novērtējums patiešām nebūtu pietiekams.

17

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas izskata lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās nolēmuma pieņemšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedumi, 2022. gada 14. jūlijs, Volkswagen, C‑134/20, EU:C:2022:571, 56. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

18

No minētā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var noraidīt valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai tad, ja ir acīmredzami skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai mērķi vai ka jautājums ir vispārīgs vai hipotētisks (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 14. jūlijs, Volkswagen, C‑134/20, EU:C:2022:571, 57. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

19

Tomēr tas tā nav izskatāmajā lietā.

20

Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesas jautājumi ir balstīti uz Nárokuj formulēto un EC Financial Services apstrīdēto pieņēmumu, saskaņā ar kuru pēdējā minētā nav izpildījusi savu Likuma Nr. 257/2016 par patēriņa kredītu 86. pantā paredzēto pienākumu novērtēt patērētāja kredītspēju, it īpaši tādēļ, ka tā nav ticami pārbaudījusi attiecīgā patērētāja izdevumu faktisko summu.

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvā 2008/48 nav izsmeļoši norādīta informācija, ar kuras palīdzību kreditoram ir jānovērtē patērētāja kredītspēja (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, CA Consumer Finance, C‑449/13, EU:C:2014:2464, 36. punkts).

22

Līdz ar to jautājums par to, vai tādos apstākļos kā pamatlietā kreditors ir izpildījis savu pienākumu saskaņā ar Direktīvas 2008/48 8. pantu, būtībā ietilpst valsts tiesībās šim nolūkam paredzēto prasību vērtējumā.

23

Tiesai LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros nav jālemj par valsts tiesību interpretāciju un nav jāspriež par to, vai iesniedzējtiesas sniegtā šo normu interpretācija ir pareiza, jo šajā procedūrā, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, jebkurš faktu un valsts tiesību novērtējums ietilpst tikai valsts tiesas kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 16. marts, Caixabank (Komisijas maksa par aizdevuma piešķiršanu), C‑565/21,EU:C:2023:212, 37. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2023. gada 4. maijs, Bundesrepublik Deutschland (Tiesu elektroniskā pastkaste), C‑60/22, EU:C:2023:373, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Šādos apstākļos nav acīmredzams, ka lūgtajai Direktīvas 2008/48 interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ka izvirzītā problēma būtu hipotētiska šī sprieduma 18. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

25

No tā izriet, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai pamatlietā kreditors faktiski nav izpildījis pienākumu, kas tam ir noteikts saskaņā ar Direktīvas 2008/48 8. pantu.

26

Uzdodot prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/48 8. un 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj to, ka tad, ja kreditors nav izpildījis savu pienākumu novērtēt patērētāja kredītspēju, šim kreditoram saskaņā ar valsts tiesībām tiek noteikta sankcija, kas izpaužas kā patēriņa kredītlīguma spēkā neesamība un viņa tiesību uz nolīgto procentu samaksu zaudēšana, lai gan puses šo līgumu ir pilnībā izpildījušas un patērētāja gadījumā šī pienākuma neievērošanas dēļ nav iestājušās nelabvēlīgas sekas.

27

Vispirms jānorāda – apstāklis, ka pamatlietā strīds ir tikai starp pārdevējiem vai piegādātājiem, nav šķērslis Direktīvas 2008/48 piemērošanai šajā strīdā. Proti, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šīs direktīvas piemērošanas joma ir atkarīga nevis no tiesvedības pamatlietā pušu identitātes, bet no kredītlīguma pušu statusa (spriedums, 2019. gada 11. septembris, Lexitor, C‑383/18, EU:C:2019:702, 20. punkts).

28

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasījums, kas ir pamatlietas priekšmets, ir balstīts uz atmaksāšanas pienākumu, kas radies, izbeidzoties patēriņa kredītlīgumam, kurš noslēgts starp patērētāju un JET Money, kuras tiesību pārņēmēja ir EC Financial Services, un ka šis patērētājs šo prasījumu pēc kredīta atmaksas ir cedējis Nárokuj.

29

Jānorāda, ka iesniedzējtiesas jautājumus var saprast tādējādi, ka tie attiecas gan uz Direktīvas 2008/48 8. panta pārkāpuma iespējamo novēršanu kredītlīguma pilnīgas izpildes dēļ, gan uz Čehijas tiesībās paredzēto pasākumu, kur par šādu pārkāpumu ir paredzēta sankcija, atbilstību šīs direktīvas 23. pantam. Lai sniegtu lietderīgu atbildi uz prejudiciālo jautājumu, secīgi ir jāaplūko šie divi aspekti.

30

Pirmkārt, attiecībā uz iespējamo Direktīvas 2008/48 8. panta pārkāpuma novēršanu kredītlīguma izbeigšanās dēļ ir jāatgādina, ka, lai interpretētu Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un it īpaši tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir iekļauta, izvirzītie mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 8. jūnijs, YYY (Jēdziens patērētājs), C‑570/21, EU:C:2023:456, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

No Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka kreditoram pirms kredītlīguma noslēgšanas ir jānovērtē patērētāja kredītspēja. Tiesa jau ir uzsvērusi šī pienākuma pirms līguma noslēgšanas iedabu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, CA Consumer Finance, C‑449/13, EU:C:2014:2464, 45. punkts).

32

Tomēr šis apstāklis vien neļauj noteikt, vai un, attiecīgā gadījumā, ar kādiem nosacījumiem kredītlīguma pilnīga izpilde var novērst kreditora pienākuma novērtēt patērētāja kredītspēju pārkāpumu, jo Direktīvā 2008/48 nav noteikts ne veids, kādā kreditoram ir jāizpilda šis pienākums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. decembris, CA Consumer Finance, C‑449/13, EU:C:2014:2464, 36. punkts), ne tam noteiktie pienākumi atkarībā no novērtējuma rezultāta (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 6. jūnijs, Schyns, C‑58/18, EU:C:2019:467, 42. un 43. punkts).

33

Attiecībā uz Direktīvas 2008/48 mērķiem – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tās 8. pantā paredzētā kreditora pienākums pirms līguma noslēgšanas izvērtēt aizņēmēja kredītspēju, ciktāl tas attiecas uz patērētāja aizsardzību pret pārāk lielu kredītsaistību un maksātnespējas risku, veicina minētās direktīvas mērķu īstenošanu, kas, kā izriet no tās 7. un 9. apsvēruma, nozīmē patēriņa kredītu jomā noteiktās pamatnozarēs paredzēt pilnīgu un obligātu saskaņošanu, kas tiek uzskatīta par nepieciešamu, lai visiem Savienības patērētājiem nodrošinātu augstu un līdzvērtīgu viņu interešu aizsardzības līmeni un sekmētu iekšējā patērētāju kredītu tirgus attīstību (spriedumi, 2014. gada 27. marts, LCL Le Crédit Lyonnais, C‑565/12, EU:C:2014:190, 42. punkts, un 2020. gada 5. marts, OPR‑Finance, C‑679/18, EU:C:2020:167, 21. punkts).

34

Turklāt Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka, ņemot vērā Direktīvas 2008/48 26. apsvērumu, šī pienākuma mērķis ir arī noteikt atbildību kreditoriem, kā arī izvairīties no aizdevumu piešķiršanas maksātnespējīgiem patērētājiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 18. decembris, CA Consumer Finance, C‑449/13, EU:C:2014:2464, 35. punkts; 2020. gada 5. marts, OPR‑Finance, C‑679/18, EU:C:2020:167, 20. punkts, un 2021. gada 10. jūnijs, Ultimo Portfolio Investment (Luxembourg), C‑303/20, EU:C:2021:479, 28. punkts).

35

No tā izriet, pirmām kārtām, ka kreditora pienākums novērtēt patērētāja kredītspēju ir vērsts uz to, lai vienkārši novērstu pārmērīgu parādsaistību vai maksātnespējas risku, kas var rasties, ja nav pietiekami pārbaudīta patērētāja spēja un gatavība atmaksāt kredītu. Šādas kredītlīguma noslēgšanas finansiālās sekas attiecībā uz patērētāja situāciju var rasties arī pēc kredīta atmaksas.

36

Otrām kārtām, kreditoru atbildība un bezatbildīgas prakses novēršana, piešķirot kredītus patērētājiem, būtiski veicina patēriņa kredītu tirgus pienācīgu darbību. Tā kā šie mērķi nav saistīti ar konkrētā patērētāja situāciju vai rīcību, tie netiek sasniegti ar to vien, ka pilnībā tiek izpildīts patērētāja noslēgtais kredītlīgums. Jebkāda citāda interpretācija veicinātu to, ka kreditors neievēro savu ar Direktīvas 2008/48 8. pantu noteikto pienākumu, un varētu zust šīs tiesību normas lietderīgā iedarbība.

37

No tā izriet, ka uz Direktīvas 2008/48 8. panta mērķiem balstīta analīze ļauj secināt, ka šajā tiesību normā paredzētā kreditora pienākuma novērtēt patērētāja kredītspēju neievērošana nevar tikt novērsta ar to vien, ka ir pilnībā izpildīts kredītlīgums. Nav nozīmes tam, ka patērētājs atmaksas periodā nav izvirzījis nevienu iebildumu pret šo līgumu.

38

Vēl jāprecizē, ka iepriekšējā punktā secināto neliek apšaubīt 2023. gada 21. decembra sprieduma lietā BMW Bank u.c. (C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014) 279. punkts, kurā Tiesa nosprieda – tā kā līguma izpilde ir dabīgs līgumisko pienākumu zuduma mehānisms un tā kā šai ziņā nav specifisku tiesību normu, patērētājs vairs nevar atsaukties uz atteikuma tiesībām, ko tam piešķir Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts, tiklīdz puses pilnībā ir izpildījušas kredītlīgumu un tādēļ ir izbeigušās no šī līguma izrietošās līgumiskās saistības.

39

Tas, ka pēc kredītlīguma pilnīgas izpildes tā puses vairs nevar atsaukties uz savstarpējām saistībām, kas izriet no šī līguma, neietekmē tāda prasījuma esamību, kas ir balstīts uz pienākumu atmaksāt nepamatotus maksājumus, kuri radušies, piemērojot valsts tiesisko regulējumu, kurā atbilstoši šīs direktīvas 23. pantā prasītajam ir paredzēta sankcija par minētās direktīvas 8. pantā paredzētā kreditora pienākuma pārbaudīt patērētāja kredītspēju neizpildi.

40

Otrkārt, attiecībā uz regulējumu par sankcijām, kas piemērojamas par valsts tiesību normu, kuras pieņemtas, piemērojot Direktīvas 2008/48 8. pantu, pārkāpumiem, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šīs direktīvas 23. pantu šis regulējums ir jādefinē tā, lai sankcijas būtu efektīvas, samērīgas un preventīvas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, Ultimo Portfolio Investment (Luxembourg), C‑303/20, EU:C:2021:479, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Šajā ziņā tam, cik bargas ir sankcijas, ir jāatbilst pārkāpumu, par kuriem tās tiek noteiktas, smagumam, nodrošinot patiešām preventīvu iedarbību, taču vienlaicīgi nepārsniedzot to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu Direktīvas 2008/48 8. pantā izvirzītos mērķus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 5. marts, OPR‑Finance, C‑679/18, EU:C:2020:167, 26. punkts, un 2021. gada 14. oktobris, Landespolizeidirektion Steiermark (Spēļu automāti), C‑231/20, EU:C:2021:845, 45. punkts).

42

Lai gan iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence interpretēt un piemērot valsts tiesības, ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā visus pamatlietas apstākļus, attiecīgās sankcijas atbilst iepriekšējā punktā minētajām prasībām, Tiesa, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tomēr var tai sniegt precizējumus, lai palīdzētu valsts tiesai veikt vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 5. marts, OPR‑Finance, C‑679/18, EU:C:2020:167, 27. un 28. punkts).

43

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Čehijas tiesībām Likuma Nr. 257/2016 par patēriņa kredītu 86. pantā paredzētā kreditora pienākuma novērtēt patērētāja kredītspēju neizpildes sankcionēšana izpaužas kā šī likuma 87. panta 1. punktā paredzētā kredītlīguma spēkā neesamība, kas izraisa kreditora tiesību uz nolīgto procentu samaksu zaudēšanu.

44

Iesniedzējtiesa, kā arī EC Financial Services un Komisija būtībā uzskata, ka, ja kredītlīgums ir pilnībā izpildīts, neradot nelabvēlīgas sekas patērētājam, šādas sankcijas noteikšana būtu nesamērīga, jo tā pārsniegtu to, kas ir nepieciešams Direktīvas 2008/48 mērķu sasniegšanai.

45

Šajā ziņā ir jānorāda, ka dalībvalstīm, izstrādājot atbilstošu regulējumu par sankcijām, kas piemērojamas tad, ja kreditors nav izpildījis savus pienākumus saskaņā ar Direktīvu 2008/48, ir pienācīgi jāņem vērā kaitējuma, ko kreditora rīcība ir radījusi patērētājam, apmērs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 16. aprīlis, UPC Magyarország, C‑388/13, EU:C:2015:225, 58. punkts). Ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem pasākumiem, kas ir vienlīdz piemēroti šīs direktīvas mērķu sasniegšanai, saskaņā ar samērīguma principu ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, ņemot vērā to, ka attiecīgā pasākuma radītās neērtības nekādā ziņā nedrīkst būt nesamērīgas ar šiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 24. februāris, Agenzia delle dogane e dei monopoli un Ministero dell’Economia e delle Finanze, C‑452/20, EU:C:2022:111, 37. un 38. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

46

Šajā ziņā gadījumā, ja patērētāja parakstītais kredītlīgums ir ticis pilnībā izpildīts un patērētājam nav radušās nelabvēlīgas sekas šīs izpildes laikā vai pēc tā, fakts ir tāds, kā tas izriet no šī sprieduma 33. un 34. punkta, ka Direktīvas 2008/48 8. pantā paredzētā pienākuma mērķis ir ne tikai aizsargāt patērētājus pret šādiem riskiem, bet arī noteikt atbildību kreditoriem un izvairīties no aizdevumu piešķiršanas maksātnespējīgiem patērētājiem.

47

Šī divējādā mērķa sakarā Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ņemot vērā būtisko nozīmi, kāda šim pienākumam ir Direktīvas 2008/48 kontekstā, tā pārkāpumu saskaņā ar valsts tiesībām var sankcionēt ar kreditora tiesību uz procentu maksājumiem zaudēšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, Ultimo Portfolio Investment (Luxembourg), C‑303/20, EU:C:2021:479, 39. un 40. punkts).

48

Turklāt Tiesa lietā, kas attiecas uz to pašu pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu, jau ir nospriedusi, ka sankcija, kas pienākuma novērtēt patērētāja kredītspēju neizpildes gadījumā ir kreditora tiesību uz nolīgtajiem procentiem zaudēšana, šķiet atbilstoša pārkāpuma, par kuru tā tiek noteikta, smagumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 5. marts, OPR‑Finance, C‑679/18, EU:C:2020:167, 30. punkts).

49

Jānorāda, pirmām kārtām, ka pakārtot sankcijas, kas izpaužas kā kredītlīguma spēkā neesamība, kā arī kreditora tiesību saņemt nolīgtos procentus zaudēšana, piemērošanu faktam, ka patērētājam ir radītas nelabvēlīgas sekas, nozīmētu veicināt to, ka kreditori nepilda pienākumu, kas tiem noteikts saskaņā ar Direktīvas 2008/48 8. pantu. Tādējādi tie varētu tikt mudināti neveikt sistemātisku un izsmeļošu visu to patērētāju kredītspējas novērtējumu, kuriem tie izsniedz kredītus, kas būtu pretrunā kreditoru atbildības noteikšanas un bezatbildīgas prakses novēršanai kredītu patērētājiem piešķiršanā. Šāda interpretācija turklāt varētu apdraudēt paredzētās sankcijas faktiski preventīvo raksturu.

50

Otrām kārtām, lai gan pamatlietā aplūkotā sankcija, ciktāl tā nozīmē kredītlīguma izbeigšanu, neapšaubāmi var radīt nopietnas sekas kreditoram, šis apstāklis vien nenozīmē, ka kreditoram noteikti rastos neērtības, kas ir nesamērīgas salīdzinājumā ar Direktīvas 2008/48 8. pantā izvirzīto divējādo mērķi, nedz arī, kā rakstveida apsvērumos apgalvo EC Financial Services, ka risks tikt pakļautam šīm sekām pat pēc kredīta atmaksas būtu uzskatāms par darījumdarbības brīvības aizskārumu.

51

No tā izriet, ka neatkarīgi no pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, samērīguma principam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts izvēlas noteikt sankciju par valsts tiesību normu, ar kurām tiek nodrošināta Direktīvas 2008/48 8. panta transponēšana, pārkāpumu, kas izpaužas kā kredītlīguma spēkā neesamība un kreditora tiesību uz nolīgto procentu samaksu zaudēšana, lai gan šī pārkāpuma dēļ patērētājam nav radušās nelabvēlīgas sekas.

52

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/48 8. un 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tas, ka, ja kreditors nav izpildījis savu pienākumu novērtēt patērētāja kredītspēju, šim kreditoram saskaņā ar valsts tiesībām tiek noteikta sankcija, kas izpaužas kā patēriņa kredītlīguma spēkā neesamība un viņa tiesību uz nolīgto procentu samaksu zaudēšana, lai gan puses šo līgumu ir pilnībā izpildījušas un patērētājam šīs neizpildes dēļ nav radušās nelabvēlīgas sekas.

53

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK 8. un 23. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tiem nav pretrunā tas, ka, ja kreditors nav izpildījis savu pienākumu novērtēt patērētāja kredītspēju, šim kreditoram saskaņā ar valsts tiesībām tiek noteikta sankcija, kas izpaužas kā patēriņa kredītlīguma spēkā neesamība un viņa tiesību uz nolīgto procentu samaksu zaudēšana, lai gan puses šo līgumu ir pilnībā izpildījušas un patērētājam šīs neizpildes dēļ nav radušās nelabvēlīgas sekas.