TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2023. gada 9. februārī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika – Atbalsts lauku attīstībai – Kopīgi noteikumi – Regula (ES) Nr. 1306/2013 – 60. pants – Apiešanas klauzula – Jēdziens “mākslīgi radīti apstākļi” – Atbalsta pieteikuma noraidīšana sakarā ar situāciju, kādā ir cits atbalsta pieteikumu iesniegušā uzņēmuma īpašnieka uzņēmums

Lietā C‑668/21

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Augstākā tiesa (Senāts) (Latvija) iesniegusi ar 2021. gada 5. novembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 8. novembrī, tiesvedībā

SIA “Druvnieks”,

piedaloties

Lauku atbalsta dienestam,

TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] (referents), tiesneši A. Kumins [A. Kumin] un I. Ziemele,

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre: A. Lamote [A. Lamote], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 13. oktobra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        SIA “Druvnieks” vārdā – A. Zauers,

–        Latvijas valdības vārdā – J. Davidoviča un K. Pommere, pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – J. Aquilina un A. Sauka, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp.) 60. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar SIA “Druvnieks” pieteikumu ierosināt tiesvedību par Lauku atbalsta dienesta (Latvija) lēmumu noraidīt SIA “Druvnieks” projekta iesniegumu pretendēšanai uz atbalstu no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai un Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.–2020. gadam 4. pasākuma “Investīcijas materiālajos aktīvos”.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1305/2013 (2013. gada 17. decembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (OV 2013, L 347, 487. lpp.) 15. apsvērumā ir teikts:

“Lai uzlabotu lauku saimniecību un lauku uzņēmumu darbības ekonomiskos un vides rādītājus, palielinātu lauksaimniecības produktu tirdzniecības un pārstrādes nozares efektivitāti, tostarp ierīkotu maza mēroga pārstrādes un tirdzniecības iekārtas saistībā ar īsas piegādes ķēdēm un vietējiem tirgiem, nodrošinātu lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstībai vajadzīgo infrastruktūru un atbalstītu neienesīgos ieguldījumus, kas nepieciešami vides mērķu sasniegšanai, būtu jāsniedz atbalsts materiāliem ieguldījumiem, kas palīdz sasniegt šos mērķus. [..]”

4        Regulas Nr. 1305/2013 17. panta “Ieguldījumi materiālajos aktīvos” 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Atbalsts saskaņā ar šo pasākumu attiecas uz materiālajiem un/vai nemateriālajiem ieguldījumiem, kas:

a)      uzlabo lauku uzņēmuma vispārējos darbības rādītājus un ilgtspēju.”

5        Regulas Nr. 1306/2013 60. pantā ir noteikts:

“Neskarot īpašo noteikumu piemērošanu, lauksaimniecības nozares tiesību aktos noteiktās priekšrocības nepiešķir fiziskām vai juridiskām personām, attiecībā uz kurām ir konstatēts, ka tās pretēji šo tiesību aktu mērķiem ir mākslīgi radījušas apstākļus, kas vajadzīgi šādu priekšrocību iegūšanai.”

6        Šīs regulas 63. panta “Nepamatoti maksājumi un administratīvi sodi” 2. punktā ir noteikts:

“Turklāt gadījumos, kad tā ir paredzēts lauksaimniecības nozares tiesību aktos, dalībvalstis piemēro arī administratīvus sodus saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti 64. un 77. pantā. Tas neskar VI sadaļas 91. līdz 101. pantā izklāstītos noteikumus.”

7        Minētās regulas 64. panta “Administratīvo sodu piemērošana” 4. punktā ir paredzēts:

“Administratīvie sodi var izpausties kādā no šādiem veidiem:

[..]

d)      to tiesību atņemšana, kuras ļauj piedalīties attiecīgajā atbalsta shēmā vai atbalsta pasākumā vai citā pasākumā vai gūt no tā labumu.”

8        Saskaņā ar Komisijas Regulas (ES) Nr. 702/2014 (2014. gada 25. jūnijs), ar kuru konkrētas atbalsta kategorijas lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē un lauku apvidos atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot [LESD] 107. un 108. pantu (OV 2014, L 193, 1. lpp.), 2. panta 2. un 14. punktu:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

2)      “MVU” jeb “mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi” ir uzņēmumi, kas atbilst I pielikumā izklāstītajiem kritērijiem;

[..]

14)      “grūtībās nonācis uzņēmums” ir uzņēmums, attiecībā uz kuru pastāv vismaz viena no šādām situācijām:

a)      attiecībā uz kapitālsabiedrību (izņemot MVU, kas ir pastāvējis mazāk nekā trīs gadus), ja uzkrāto zaudējumu dēļ ir zudusi vairāk nekā puse no tās parakstītā kapitāla. [..] Šā noteikuma vajadzībām ar “kapitālsabiedrību” saprot jo īpaši tos sabiedrību veidus, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/34/ES [(2013. gada 26. jūnijs) par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (OV 2013, L 182, 19. lpp.),] I pielikumā, un “kapitāls” attiecīgā gadījumā ietver kapitāldaļu uzcenojumu;

[..]

c)      ja uzņēmumam piemēro kolektīvās maksātnespējas procedūras vai tas atbilst savas valsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem, lai tam pēc kreditoru pieprasījuma piemērotu kolektīvu maksātnespējas procedūru;

[..].”

9        Šīs regulas I pielikuma “Mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu definīcija” 3. panta 1. punktā ir paredzēts – lai konstatētu, vai uzņēmums ir uzskatāms par MVU, ir jānošķir autonomi uzņēmumi, partneruzņēmumi un “saistīti uzņēmumi”; pēdējā minētā uzņēmumu kategorija ir definēta šā pielikuma 3. panta 3. punktā.

 Latvijas tiesības

10      Ministru kabineta 2014. gada 30. septembra noteikumu Nr. 598 “Noteikumi par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanu, administrēšanu un uzraudzību lauku un zivsaimniecību attīstībai 2014.–2020. gada plānošanas periodā” (Latvijas Vēstnesis, 2014, Nr. 205) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “noteikumi Nr. 598”), – 9. punktā ir noteikts:

“Atbalstu nepiešķir atbalsta pretendentam: [..]

“9.3.      kuram Lauku atbalsta dienests projekta iesnieguma apstiprināšanas brīdī ir konstatējis kādu no grūtībās nonākuša uzņēmuma pazīmēm atbilstoši normatīvajiem aktiem par Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda [(ELGF)], [ELFLA] un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda [(EJZF)], kā arī valsts un Eiropas Savienības atbalsta lauksaimniecībai un lauku un zivsaimniecības attīstībai finansējuma administrēšanu 2014.–2020. gada plānošanas periodā.”

11      Šo noteikumu 10. punktā ir noteikts:

“Lauku atbalsta dienests saskaņā ar šo noteikumu 9. pielikumu izslēdz no atbalsta saņēmēju loka projekta iesniedzēju – fizisku personu vai privāto tiesību juridisku personu – jebkurā no šādiem gadījumiem:

[..]

10.2.      projekta iesniedzējs ar tādu kompetentas institūcijas lēmumu vai tiesas spriedumu, kas stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams un nepārsūdzams, ir atzīts par vainīgu pārkāpumā, kas izpaužas kā: [..]

10.2.3.      neatbilstoši veikto izdevumu ieturēšanas vai atgūšanas procedūra Lauku atbalsta dienesta administrēto investīciju pasākumos, kad atbalsta pretendents šo neatbilstoši veikto izdevumu summu nav atmaksājis vai nav vienojies ar Lauku atbalsta dienestu par tās atmaksas grafiku, kā arī nav izpildījis minētā grafika nosacījumus.”

12      Minēto noteikumu 17. punktā ir paredzēts:

“Projekta iesniegumu noraida, ja: [..]

17.3.      tā vērtēšanas, īstenošanas un uzraudzības gaitā Lauku atbalsta dienests konstatē, ka atbalsta pretendents ir apzināti radījis apstākļus, lai iegūtu publisko finansējumu, kas pārsniedz vienam atbalsta saņēmējam maksimāli pieejamo publiskā finansējuma summu, vai gūtu priekšrocības salīdzinājumā ar citiem projektu iesniedzējiem, vai izvairītos no kāda atbalsta saņemšanas nosacījuma izpildes. [..]”

13      Šo noteikumu 1. pielikumā “Atbalsta pretendenta deklarācija” ir noteikts atbalsta pretendenta pienākums ar savu parakstu apliecināt, ka tas nav pasludināts par maksātnespējīgu, ka tas nav iesniedzis pieteikumu par tiesiskās aizsardzības procesa ierosināšanu, tas nav likvidācijas procesā un tā saimnieciskā darbība nav apturēta vai pārtraukta (šā pielikuma 12. punkts), kā arī apliecināt, ka tas nav pārkāpis noteikumus par Savienības finansēta atbalsta piešķiršanu un ka tas nav šā iemesla dēļ izslēgts no atbalsta saņēmēju loka (minētā pielikuma 17. punkts).

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

14      Pieteicēja pamatlietā – Latvijā reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Druvnieks” – 2016. gada 21. decembrī iesniedza Lauku atbalsta dienestam projekta iesniegumu pretendēšanai uz atbalstu no ELFLA un Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.–2020. gadam 4. pasākuma “Investīcijas materiālajos aktīvos”.

15      Ar Lauku atbalsta dienesta lēmumu, kas pamatots ar noteikumu Nr. 598 (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) 17.3. punktu, šis projekta iesniegums tika noraidīts ar tādu pamatojumu, ka pieteicējas pamatlietā īpašnieks [(vienīgais dalībnieks)] bija īpašnieks arī Latvijā reģistrētai sabiedrībai ar ierobežotu atbildību SIA “Dižcildi”, kas bija atzīta par maksātnespējīgu.

16      Pārsūdzētajā lēmumā Lauku atbalsta dienests norādīja, ka, pirmkārt, 2015. gada 6. maijā pēc izveidošanas un reģistrācijas komercreģistrā pieteicēja pamatlietā lielā mērā pārņēma lauksaimniecisko darbību, kuru iepriekš bija veikusi SIA “Dižcildi”, tajā skaitā turpināja apsaimniekot tās pašas zemes platības. Otrkārt, tā kā SIA “Dižcildi” bija atzīta par maksātnespējīgu, tai esot bijis prasīts atmaksāt arī iepriekš izmaksāto publisko finansējumu. 2016. gada 19. maijā esot sākta šā finansējuma atgūšanas procedūra. Ņemot vērā šos apstākļus, Lauku atbalsta dienests atzina: tas, ka SIA “Dižcildi” īpašnieks ir nodibinājis jaunu sabiedrību, proti, pieteicēju pamatlietā, nozīmē, ka apzināti ir izveidoti “mākslīgi radīti apstākļi”, lai iegūtu finansējumu projektam, par kuru pieteicēja pamatlietā 2016. gada 21. decembrī bija iesniegusi projekta iesniegumu.

17      Pieteicēja pamatlietā par šo lēmumu iesniedza pieteikumu Administratīvajai apgabaltiesai (Latvija), kura šo pieteikumu noraidīja. Minētā tiesa būtībā atzina – lai izvērtētu projekta iesniegumu, ko iesniegusi pieteicēja pamatlietā, ir jāņem vērā arī ar pieteicēju saistīto personu finanšu rādītāji, kā esot paredzēts Regulas Nr. 702/2014 I pielikuma 3. pantā. Pieteicēja pamatlietā esot uzskatāma par SIA “Dižcildi” saistīto uzņēmumu, jo abu sabiedrību pamatkapitāla daļu turētājs ir viena un tā pati persona.

18      Pieteicēja pamatlietā par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesai, tas ir, Augstākajai tiesai (Senātam) (Latvija). Kasācijas sūdzības pamatojumā tā apgalvoja, ka, pirmkārt, SIA “Dižcildi” maksātnespējas procesam nav nekādas saistības ar šīs sabiedrības lauksaimniecisko darbību, bet gan ar civiltiesisku strīdu par samaksu par autoceļa izbūves darbiem un, otrkārt, Regulas Nr. 702/2014 I pielikuma 3. pants šajā gadījumā nav piemērojams, jo ar šajā pielikumā ietverto definīciju ir paredzēts definēt vienīgi mikrouzņēmumus, mazos un vidējos uzņēmumus.

19      Iesniedzējtiesa konstatē, ka ar noteikumu Nr. 598 17.3. apakšpunktā, ar kuru pamatots pārsūdzētais lēmums, ietverto apiešanas klauzulu ir transponētas Regulas Nr. 1306/2013 60. panta normas.

20      Tā norāda, ka, pirmām kārtām, Lauku atbalsta dienesta ieskatā šajā gadījumā par apietu ir uzskatāms noteikumu Nr. 598 10.2.3. apakšpunkts un šo noteikumu 1. pielikuma 17. punkts. Kā norāda iesniedzējtiesa, pirmajā no šīm normām esot paredzētas iestādes tiesības pieņemt lēmumu par personas izslēgšanu no atbalsta pretendentu loka par konkrētiem pārkāpumiem, savukārt otrajā normā personai, kas pretendē uz atbalstu lauksaimniecībai, uz kuru attiecas noteikumi Nr. 598, ir uzlikts pienākums apliecināt, ka attiecībā uz to neviens šāds lēmums nav pieņemts. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šādu lēmumu, kas kā administratīvais sods ietilpst Regulas Nr. 1306/2013 64. panta 4. punkta d) apakšpunkta tvērumā, var pieņemt vienīgi attiecībā uz atbalsta pretendentu un ka līdz ar to noteikumos Nr. 598 nav paredzēta iespēja uzlikt šādu sodu tās sabiedrības īpašniekam, kura pretendē uz šo atbalstu. Turklāt tā konstatē, ka, pēc Lauku atbalsta dienesta sniegtās informācijas, nedz SIA “Dižcildi”, nedz pieteicējai pamatlietā, nedz abu šo sabiedrību īpašniekam šāda veida sods netika uzlikts.

21      Iesniedzējtiesa tādēļ jautā, vai nepieciešams nosacījums tam, lai šajā gadījumā varētu piemērot Regulas Nr. 1306/2013 60. pantu, kurā runa ir par tādu sodu kā noteikumu Nr. 598 10.2.3. apakšpunktā paredzētais, ir tas, ka administratīvais sods būtu piemērots sabiedrības, kas pretendē uz atbalstu, pašam īpašniekam vai citam uzņēmumam, kura īpašnieks viņš iepriekš ir bijis. Tā šajā ziņā precizē, ka Lauku atbalsta dienests nav norādījis uz apstākļiem, kas liecinātu, ka pieteicējas īpašnieks ir veicis darbības, lai apietu administratīvā soda piemērošanu vai izpildi.

22      Otrām kārtām, kā norāda minētā tiesa, Lauku atbalsta dienests uzskata, ka pieteicējas pamatlietā iesniegtais projekta iesniegums ir jānoraida – pamatojoties uz noteikumu Nr. 598 17.3. apakšpunktu – arī tā iemesla dēļ, ka SIA “Dižcildi” ir maksātnespējīga. Lai gan iesniedzējtiesa atzīst, ka šāda situācija ietilpst noteikumu Nr. 598 9.3. apakšpunkta tvērumā, ciktāl nupat minētajā apakšpunktā ir teikts, ka ir konstatētas “grūtībās nonākuša uzņēmuma” pazīmes, kā arī šo noteikumu 1. pielikuma 12. punkta tvērumā, tā šaubās, vai jaunas juridiskās personas izveide ir uzskatāma par Regulas Nr. 1306/2013 60. pantā ietvertās apiešanas klauzulas pārkāpumu jau tā iemesla dēļ, ka esošu sabiedrību tās īpašnieks nevar – tās maksātnespējas dēļ – izmantot tam, lai saņemtu atbalstu no jauniem pasākumiem. Līdz ar to rodoties jautājums, vai Regulas Nr. 702/2014 2. panta 14. punkts ir piemērojams vienīgi attiecībā uz atbalsta pretendentu vai tomēr dažos gadījumos, pamatojoties uz Regulas Nr. 1306/2013 60. pantu, tā tvērumu var paplašināt un izvērtēt arī to, vai sabiedrības, kas pretendē uz atbalstu, īpašniekam pieder vai ir piederējis finansiālās grūtībās nonācis uzņēmums.

23      Iesniedzējtiesa uzskata: pastāv iespēja, ka sabiedrības īpašnieks negodprātīgi izmanto Savienības fondu līdzekļus ar vienas sabiedrības starpniecību, bet pēc tam izveido jaunu sabiedrību, tādējādi izvairīdamies no pienākuma atmaksāt Savienības piešķirto atbalstu. Tomēr apgalvojumi par šādu īpašnieka negodprātīgu rīcību ir pienācīgi jāpārbauda, lai būtu pamats to izslēgt no atbalsta pretendentu loka. Šajā gadījumā Lauku atbalsta dienests esot tikai konstatējis, ka cits pieteicējas pamatlietā īpašnieka uzņēmums, kas pašlaik ir maksātnespējīgs, nav atmaksājis neatbilstoši izmaksāto atbalstu, bet Lauku atbalsta dienests neesot izvērtējis apstākļus, kas izraisījuši šā uzņēmuma maksātnespēju un tam piešķirtā atbalsta neatmaksāšanu. Taču atbildības pārnešanai no vienas personas uz otru esot jābūt pietiekami skaidrai un iepriekš prognozējamai.

24      Šādos apstākļos Augstākā tiesa (Senāts) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] Regulas Nr. 1306/2013 [..] 60. panta piemērošana ir pamatota, ja atbalsta pretendenta īpašnieka cits uzņēmums ir pieļāvis pārkāpumu, kura finansiālās sekas nav novērstas, un atbalsta pretendents faktiski ir pārņēmis šī uzņēmuma lauksaimniecisko darbību?

2)      Vai [..] Regulas Nr. 1306/2013 [..] 60. pantu var piemērot tādējādi, ka tiek secināts, ka [sabiedrība, kas lūdz attiecīgo atbalstu,] ir apgāj[usi] minētās regulas 64. panta 4. punkta d) apakšpunktā paredzēto administratīvo sodu, lai gan attiecībā uz [šo sabiedrību un tās] īpašnieku nav pieņemts lēmums par administratīvā soda piemērošanu – izslēgšanu no atbalsta pretendentu loka?

3)      Vai [..] Regulas Nr. 1306/2013 60. pantu var piemērot tādējādi, ka par pieteikuma izskatīšanu atbildīgā iestāde pārbauda, vai atbalsta pretendenta īpašniekam iepriekš piederējušie uzņēmumi atbilst [..] Regulas Nr. 702/2014 [..] 2. panta 14. punktam, un neatbilstības gadījumā noraida projekta iesniegumu bez papildu, individuāla faktisko apstākļu izvērtējuma?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo un trešo jautājumu

25      Ar pirmo un trešo jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1306/2013 60. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “mākslīgi radīti apstākļi” šā 60. panta izpratnē varētu aptvert situāciju, kad ELFLA ietvaros sniegta atbalsta pieteikuma noraidīšanas nosacījumiem, kas ietverti dalībvalsts tiesiskajā regulējumā, atbilst nevis attiecīgā atbalsta pretendents, bet gan cits tam pašam īpašniekam piederošs uzņēmums, kura lauksaimniecisko darbību ir pārņēmis atbalsta pretendents.

26      Vispirms ir jāatgādina, ka dalībvalstis Regulu Nr. 1305/2013 par atbalstu ELFLA ietvaros īsteno, izmantojot savas lauku attīstības programmas, un ka šī regula tām sniedz iespēju veikt pasākumu kopumu, lai īstenotu Savienības lauku attīstības prioritātes (spriedums, 2022. gada 1. decembris, DELID, C‑409/21, EU:C:2022:946, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Tiesa ir nospriedusi, ka Regulā Nr. 1305/2013 dalībvalstīm ir atstāta rīcības brīvība attiecībā uz tajā paredzētā atbalsta īstenošanas kārtību (spriedumi, 2021. gada 6. oktobris, Lauku atbalsta dienests (Darbības sākšanas atbalsts lauksaimniecībā), C‑119/20, EU:C:2021:817, 56. punkts, un 2022. gada 1. decembris, DELID, C‑409/21, EU:C:2022:946, 27. punkts).

28      Šī rīcības brīvība var it īpaši attiekties uz projektu atlases kritērijiem, lai nodrošinātu, ka lauku attīstībai paredzētie finansiālie resursi tiek izmantoti iespējami labākā veidā, un lai pasākumus saskaņā ar lauku attīstības programmām noteiktu atbilstoši Savienības prioritātēm lauku attīstības jomā, un lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret pieteikumu iesniedzējiem (spriedumi, 2021. gada 6. oktobris, Lauku atbalsta dienests (Darbības sākšanas atbalsts lauksaimniecībā), C‑119/20, EU:C:2021:817, 58. punkts, un 2022. gada 1. decembris, DELID, C‑409/21, EU:C:2022:946, 28. punkts).

29      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar dalībvalsts tiesisko regulējumu ELFLA ietvaros sniegta atbalsta pieteikums ir jānoraida, ja atbalsta pretendents ir uzskatāms par grūtībās nonākušu uzņēmumu Regulas Nr. 702/2014 2. panta 14. punkta izpratnē vai ja atbalsta pretendents ir pārkāpis šo regulējumu, neatmaksādams nelikumīgo atbalstu.

30      Šajā gadījumā nav strīda par to, ka atbalsta pretendents neatbilst šā sprieduma iepriekšējā punktā minētajiem nosacījumiem. Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 1306/2013 60. panta piemērošanas vajadzībām būtu jāpārliecinās, vai šādiem nosacījumiem atbilst cits tam pašam īpašniekam piederošs uzņēmums, kura lauksaimniecisko darbību ir pārņēmis atbalsta pretendents.

31      Šajā ziņā ir jāatgādina – Regulas Nr. 1306/2013 60. panta formulējums liecina, ka tajā būtībā ir atkārtotas agrākas tiesību normas, veicot esošās judikatūras kodifikāciju, saskaņā ar ko tiesību subjekti nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 68. punkts).

32      Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības regulas nedrīkst tikt piemērotas tik plaši, ka tiktu aptverta ekonomikas dalībnieku ļaunprātīga rīcība (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Tiesa ir nospriedusi, ka atbalsta potenciāla saņēmēja ļaunprātīgas rīcības pierādīšanai ir nepieciešams, pirmkārt, objektīvu apstākļu kopums, no kuriem izriet, ka, lai gan attiecīgajā tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, šā regulējuma mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, subjektīvs elements, ko veido vēlme iegūt no Savienības tiesiskā regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos apstākļus (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka valsts tiesai ir jākonstatē, vai pastāv abi šie elementi, par kuriem pierādījumi jāsniedz saskaņā ar valsts tiesību normām, ciktāl tas nekaitē Savienības tiesību efektivitātei (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Tieši šajā kontekstā ir jāinterpretē jēdziens “mākslīgi radīti apstākļi” Regulas Nr. 1306/2013 60. panta izpratnē (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Avio Lucos, C‑176/20, EU:C:2022:274, 72. punkts).

36      Pirmām kārtām, attiecībā uz šā sprieduma 33. punktā minēto objektīvo elementu ir jānorāda, ka no Regulas Nr. 1305/2013 17. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kā arī tās 15. apsvēruma izriet, ka ar atbalstu ieguldījumiem materiālajos aktīvos citastarp ir paredzēts uzlabot lauksaimniecības uzņēmuma vispārējos darbības rādītājus un ilgtspēju. Šāds mērķis netiktu sasniegts, ja atbalsts tiktu piešķirts atbalsta pretendentam, kuram uzsākts maksātnespējas process.

37      Turklāt, ja atbalsts tiktu piešķirts atbalsta pretendentam, kam uzsākts maksātnespējas process vai kas pārkāpis atbalsta regulējumu, neatmaksādams nelikumīgo atbalstu, netiktu sasniegts arī šā sprieduma 28. punktā minētais mērķis nodrošināt, lai lauku attīstībai paredzētie finansiālie resursi tiktu izmantoti pēc iespējas labākā veidā.

38      Līdz ar to, ja attiecīgā atbalsta piešķiršanai pieteicējai pamatlietā būtu tādas sekas, ka šo atbalstu pilnā apmērā vai daļēji iegūst cits uzņēmums, kas kāda attiecīgajā regulējumā un šā sprieduma 29. punktā norādītā iemesla dēļ nav tiesīgs saņemt šādu atbalstu, izveidotos situācija, kurā, lai gan šajā regulējumā minētie nosacījumi formāli tiktu izpildīti, lauksaimniecības nozares tiesību aktu mērķis netiktu sasniegts.

39      Tomēr fakts, ka pieteicējas pamatlietā īpašnieks ir arī šā otra uzņēmuma, proti, SIA “Dižcildi”, īpašnieks, pats par sevi nav pietiekams, lai varētu secināt, ka pastāv šāda situācija. Proti, šis fakts vien pats par sevi neietekmē konstatējumu, ka runa ir par divām atsevišķām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību.

40      Šo secinājumu neliek apšaubīt Regulas Nr. 702/2014 I pielikuma 3. panta 3. punktā minētais jēdziens “saistīti uzņēmumi”, jo, kā izriet no šā 3. panta nosaukuma, šis jēdziens ir paredzēts tikai tam, lai konstatētu, vai kāds uzņēmums var tikt uzskatīts par ietilpstošu kategorijā “mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi” šīs regulas 2. panta 2. punkta izpratnē, nevis lai definētu šīs regulas 2. panta 14. punktā minēto jēdzienu “grūtībās nonācis uzņēmums”. Tātad 2014. gada 27. februāra spriedumā HaTeFo (C‑110/13, EU:C:2014:114), uz kuru Latvijas valdība atsaucas rakstveida apsvērumos, nav nozīmīgs atbildei uz uzdotajiem jautājumiem, jo arī šis spriedums attiecas uz kategorijas “mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi” definīciju.

41      Minēto secinājumu neatspēko arī tas, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības konkurences tiesību jomā jēdziens “uzņēmums” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un finansēšanas veida un tādējādi nozīmē ekonomisku vienību, pat ja no juridiskā viedokļa šo ekonomisko vienību veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 41. punkts un tajā minētā judikatūra). No šīs judikatūras izriet – ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj LESD 101. panta 1. punktu, tai saskaņā ar personiskās atbildības principu ir jāatbild par šo pārkāpumu un šajā ziņā meitasuzņēmuma rīcībā var vainot mātesuzņēmumu, it īpaši tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šis meitasuzņēmums pārkāpuma izdarīšanās brīdī savu uzvedību tirgū nenosaka autonomi, bet gan būtībā piemēro mātesuzņēmuma dotus rīkojumus, it īpaši, ņemot vērā ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas vieno šīs abas juridiskās vienības, tādējādi, ka šādā situācijā šie abi uzņēmumi veido vienu ekonomisku vienību un tādēļ veido vienu uzņēmumu, kas ir izdarījis pārkāpumu (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 42. un 43. punkts). Tātad šī judikatūra nav nozīmīga jēdziena “grūtībās nonācis uzņēmums” Regulas Nr. 702/2014 2. panta 2. un 14. punkta izpratnē interpretēšanai.

42      Tātad iesniedzējtiesai būs jāpārbauda visi attiecīgās situācijas faktiskie apstākļi, tostarp apstākļi, kas izraisījuši SIA “Dižcildi” maksātnespēju un šim uzņēmumam piešķirtā atbalsta neatmaksāšanu, lai novērtētu, vai šajā gadījumā attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķis nav sasniegts, kaut arī šajā tiesiskajā regulējumā izvirzītie nosacījumi formāli ir izpildīti.

43      Otrām kārtām, attiecībā uz šā sprieduma 33. punktā minēto subjektīvo elementu, šajā gadījumā iesniedzējtiesai, lai konstatētu SIA “Druvnieks” un tās īpašnieka vēlmi gūt no Savienības tiesiskā regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai nepieciešamos apstākļus, būs jāņem vērā visu pamatlietai nozīmīgo aspektu kopums. To faktisko apstākļu vidū, kurus šajā nolūkā var ņemt vērā, papildus saiknēm, kas pastāv starp attiecīgajiem uzņēmumiem un to īpašnieku, ir minams arī nolūks, ar kādu minētais īpašnieks nodibinājis pieteicēju pamatlietā, un eventuālā saikne starp pieteicējas pamatlietā izveidi un SIA “Dižcildi” maksātnespēju.

44      Tāpat nozīmīgs ir apstāklis, ka pieteicēja pamatlietā ir pārņēmusi SIA “Dižcildi” lauksaimniecisko darbību. Šajā ziņā ir jānorāda uz Latvijas valdības nostāju, ka pieteicēja pamatlietā apsaimnieko daļu no zemes platībām, ko iepriekš apsaimniekoja SIA “Dižcildi”, un izmanto tehniku, ko iepriekš izmantoja nupat minētā sabiedrība. Iesniedzējtiesai būs jāpārliecinās, vai tas tik tiešām tā ir, un attiecīgā gadījumā, vai – kā pieteicēja pamatlietā būtībā apgalvoja tiesas sēdē Tiesā – tas ir parastu komerciālu darījumu iznākums. Ja izrādītos, ka šāda apsaimniekošana vai izmantošana nav parastu komerciālu darījumu iznākums, tā varētu būt norāde, ka ir konstatējams subjektīvais elements šā sprieduma 33. punkta izpratnē.

45      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1306/2013 60. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “mākslīgi radīti apstākļi” šā panta izpratnē var aptvert situāciju, kad ELFLA ietvaros sniegta atbalsta pieteikuma noraidīšanas nosacījumiem, kas ietverti dalībvalsts tiesiskajā regulējumā, atbilst nevis attiecīgā atbalsta pretendents, bet gan cits tam pašam īpašniekam piederošs uzņēmums, kura lauksaimniecisko darbību ir pārņēmis atbalsta pretendents, ja vien, pirmkārt, no objektīvu apstākļu kopuma izriet, ka, lai gan minētajā regulējumā izvirzītie nosacījumi formāli ir izpildīti, lauksaimniecības nozares tiesību aktu mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, ir pierādīta vēlme iegūt no Savienības tiesiskā regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai nepieciešamos apstākļus.

 Par otro jautājumu

46      Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1306/2013 60. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka to var piemērot situācijā, kad nedz attiecībā uz atbalsta pretendentu, nedz uz tā īpašnieku nav pieņemts lēmums par administratīvā soda piemērošanu, proti, par izslēgšanu no šā atbalsta saņēmēju loka.

47      Šajā ziņā pietiek ar norādi, ka Regulas Nr. 1306/2013 60. panta piemērojamība nav atkarīga no nosacījuma, ka attiecīgā atbalsta pretendentam vai tā īpašniekam ir uzlikts šāds sods.

48      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1306/2013 60. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka to var piemērot, lai gan nedz attiecīgā atbalsta pretendentam, nedz tā īpašniekam nekāds administratīvais sods nav uzlikts.

 Par tiesāšanās izdevumiem

49      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu 60. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka

jēdziens “mākslīgi radīti apstākļi” šā panta izpratnē var aptvert situāciju, kad no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) sniegta atbalsta pieteikuma noraidīšanas nosacījumiem, kas ietverti dalībvalsts tiesiskajā regulējumā, atbilst nevis attiecīgā atbalsta pretendents, bet gan cits tam pašam īpašniekam piederošs uzņēmums, kura lauksaimniecisko darbību ir pārņēmis atbalsta pretendents, ja vien, pirmkārt, no objektīvu apstākļu kopuma izriet, ka, lai gan minētajā regulējumā izvirzītie nosacījumi formāli ir izpildīti, lauksaimniecības nozares tiesību aktu mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, ir pierādīta vēlme iegūt no Savienības tiesiskā regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai nepieciešamos apstākļus.

2)      Regulas Nr. 1306/2013 60. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka to var piemērot, lai gan nedz attiecīgā atbalsta pretendentam, nedz tā īpašniekam nekāds administratīvais sods nav uzlikts.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 9. februārī.

*      Tiesvedības valoda – latviešu.