–

Spravime, s.r.o. vārdā – M. Čajka, advokát,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa, S. Duarte Afonso un J. Ramos, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Noë un K. Walkerová, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles Ia regula”) 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp EXTÉRIA s.r.o., kas reģistrēta Ostravā (Čehijas Republika), un Spravime, s.r.o., kas reģistrēta Ivanovicē (Slovākijas Republika), par prasību samaksāt līgumsodu, kas balstīts uz priekšlīguma par franšīzes līguma noslēgšanu nākotnē neizpildi.

3

Briseles Ia regulas 4. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

4

Saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punktu:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

5

Prasītāja pamatlietā, kas sniedz konsultāciju pakalpojumus darba drošības un veselības aizsardzības darbā jomā, un atbildētāja pamatlietā 2018. gada 28. jūnijā noslēdza priekšlīgumu par franšīzes līguma noslēgšanu nākotnē (turpmāk tekstā – “priekšlīgums”), kas ļautu pēdējai minētajai ekspluatēt un pārvaldīt prasītājas pamatlietā franšīzes filiāles Slovākijā. Priekšlīgumā papildus pienākumam nākotnē noslēgt šo līgumu bija ietverti noteikti līguma noteikumi, kā arī atbildētājas pamatlietā apņemšanās samaksāt avansu 20400 EUR bez pievienotās vērtības nodokļa un šī pienākuma neizpildes gadījumā – līgumsodu par summu, kas atbilst avansa maksājumam (turpmāk tekstā – “līgumsods”).

6

Avanss, kura mērķis bija ne tikai garantēt minēto pienākumu, bet arī saglabāt visas priekšlīgumā ietvertās informācijas konfidencialitāti attiecībā uz prasītājas pamatlietā franšīzes modeli, bija jāsamaksā desmit dienu laikā pēc priekšlīguma parakstīšanas. Turklāt tajā prasītājai pamatlietā bija paredzēta iespēja atteikties no līguma, ja atbildētāja pamatlietā noteiktajā termiņā nesamaksātu nolīgto maksu.

7

Priekšlīgumā bija paredzēta Čehijas tiesību aktu piemērošana, bet nebija noslēgta nekāda vienošanās par jurisdikciju.

8

Apgalvojot, ka atbildētāja pamatlietā nav izpildījusi savu pienākumu maksāt attiecīgo avansu, prasītāja pamatlietā atteicās no priekšlīguma un pieprasīja samaksāt līgumsodu.

9

Šajā nolūkā tā uzsāka Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru Okresní soud v Ostravě (Rajona tiesa Ostravā, Čehijas Republika).

10

Ar 2020. gada 17. decembra rīkojumu šī tiesa noraidīja atbildētājas pamatlietā izvirzīto iebildi par Čehijas tiesu jurisdikcijas neesamību un nosprieda, ka tai ir jurisdikcija izskatīt attiecīgo strīdu, pamatojoties uz Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, jo šī strīda priekšmets ir saistību izpilde šīs tiesību normas izpratnē, proti, pienākums maksāt līgumsodu, kas bija jāizpilda prasītājas pamatlietā juridiskās adreses vietā.

11

Par šo rīkojumu iesniegtajā apelācijas sūdzībā atbildētāja pamatlietā atsaucās uz Slovākijas tiesu jurisdikciju, pamatojoties uz to, ka ar šo līgumsodu nodrošinātais pienākums, kura pamatā gan bija priekšlīgums, tomēr ir saistīts ar preču ražošanas un piegādes vietu saskaņā ar noslēdzamo franšīzes līgumu.

12

Ar 2021. gada 16. februāra rīkojumu Krajský soud v Ostravě (Apgabaltiesa Ostravā, Čehijas Republika) kā apelācijas tiesa apstiprināja pirmās instances tiesas nolēmumu, uzskatot, ka prasības priekšmets ir tiesības saņemt līgumsoda samaksu tāpēc, ka atbildētāja pamatlietā nav ievērojusi priekšlīguma noteikumus, tātad tas nav saistīts ar preču ražošanu vai piegādi, un līdz ar to Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts nav piemērojams. Tāpēc jurisdikcija būtu jānosaka atbilstoši šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktam, saskaņā ar kuru jurisdikcija ir to saistību izpildes vietas tiesai, kuras ir prasības pamatā, un šī vieta ir jānosaka saskaņā ar tās tiesas tiesībām, kurā celta prasība, šajā gadījumā saskaņā ar Čehijas tiesībām.

13

Atbildētāja pamatlietā par šo rīkojumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika), apgalvojot, ka nav pareizi izvērtēta tiesību uz līgumsodu būtība.

14

Atsaucoties uz Tiesas pastāvīgo judikatūru par jēdziena “lietas, kas attiecas uz līgumiem” interpretāciju (spriedumi, 1992. gada 17. jūnijs, Handte, C‑26/91, EU:C:1992:268, 15. punkts, un 2017. gada 15. jūnijs, Kareda, C‑249/16, EU:C:2017:472, 30. punkts), šī tiesa secina, ka tajā izskatāmā strīda par tiesībām uz līgumsodu pamatā ir priekšlīgums un tādējādi šis strīds ietilpst jēdzienā “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē.

15

Tā kā minētā tiesa uzskata, ka šīs tiesības nav saistītas ar preču ražošanu vai piegādi, minētā 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmā ievilkuma piemērošana uzreiz būtu jāizslēdz.

16

Tad būtu jāizvērtē, vai runa nav par tiesībām, kas attiecas uz “pakalpojumu sniegšanu” minētā 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē.

17

Iesniedzējtiesa norāda: lai noteiktu tiesu, kurai ir starptautiskā jurisdikcija, ir iespējami divi risinājumi, proti, viens risinājums būtu klasificēt priekšlīgumu kā autonomu līgumu, otrs – noteikt no priekšlīguma izrietošo tiesību raksturu atkarībā no noslēdzamā līguma rakstura.

18

Ņemot vērā Tiesas judikatūru, vienkārša priekšlīguma noslēgšana nav pakalpojumu sniegšana, kas Savienības tiesībās ir autonomi definēta kā līgums, kurš ietver darbības veikšanu, izmantojot pozitīvas darbības, citas personas labā par atlīdzību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch, C‑533/07, EU:C:2009:257; 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo, C‑196/15, EU:C:2016:559, kā arī 2021. gada 25. marts, Obala i lučice, C‑307/19, EU:C:2021:236), un tādēļ Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) sliecas secināt, ka uz šo priekšlīgumu neattiecas Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums.

19

Līdz ar to saskaņā ar minētā 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, atbilstoši kuram 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams, ja 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts nav piemērojams, tiesa, kurai ir jurisdikcija, esot jānosaka atkarībā no attiecīgo saistību izpildes vietas.

20

Tā kā Tiesa vēl neesot skaidri aplūkojusi jautājumu, vai pactum de contrahendo var kvalificēt kā “pakalpojumu līgumu”, pastāvot pamatotas šaubas par pareizu Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju.

21

Šādos apstākļos Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Briseles Ia regulas] 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “līgums par pakalpojumu sniegšanu” ietver arī priekšlīgumu (pactum de contrahendo), saskaņā ar kuru puses apņēmušās noslēgt apsolīto līgumu, kas būtu līgums par pakalpojumu sniegšanu šīs tiesību normas izpratnē?”

22

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds priekšlīgums par franšīzes līguma noslēgšanu nākotnē, kurā paredzēts pienākums priekšlīguma neizpildes gadījumā samaksāt līgumsodu – kas ir līgumiska saistība, kuras pārkāpums ir pamats prasībai tiesā –, ietilpst jēdzienā “pakalpojumu sniegšana” šīs tiesību normas izpratnē.

23

Vispirms jāatgādina, ka, tā kā ar Briseles Ia regulu tika atcelta un aizstāta Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.), ar kuru bija aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), Tiesas sniegtā Regulas Nr. 44/2001 interpretācija attiecas arī uz Briseles Ia regulu, ja šo Savienības tiesību instrumentu normas var kvalificēt kā līdzvērtīgas. Tā tas it īpaši ir Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta un Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Kerr, C‑25/18, EU:C:2019:376, 19. un 20. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

24

Attiecībā uz Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu ir jākonstatē, ka šīs tiesību normas formulējums pats par sevi neļauj atbildēt uz uzdoto jautājumu, jo minētajā tiesību normā nav definēts pakalpojumu sniegšanas līguma jēdziens (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch, C‑533/07, EU:C:2009:257, 19. punkts).

25

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdzieni “lietas, kas attiecas uz līgumiem” un “pakalpojumu sniegšana”, kas minēti attiecīgi Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā, ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties galvenokārt uz šīs regulas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tās vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs. Līdz ar to tos nevar saprast kā tādus, kuros ir atsauce uz valsts tiesā izvērtējamo tiesisko attiecību kvalifikāciju piemērojamajās valsts tiesībās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo, C‑196/15, EU:C:2016:559, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šajā ziņā jāatgādina, ka Briseles Ia regula ir vērsta uz to, lai ar ļoti skaidri nosakāmiem jurisdikcijas noteikumiem vienādotu jurisdikciju kolīziju normas civillietās un komerclietās, un tās mērķis līdz ar to ir tiesiskās noteiktības nodrošināšana, kas nozīmē Eiropas Savienībā reģistrēto personu tiesiskās aizsardzības pastiprināšanu, vienlaikus ļaujot prasītājam viegli noteikt tiesu, kurā tas var vērsties, un atbildētājam – saprātīgi paredzēt tiesu, kurā to var iesūdzēt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo, C‑196/15, EU:C:2016:559, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Briseles Ia regulas II nodaļā paredzētā vispārējā jurisdikcijas noteikšanas sistēma ir balstīta uz tās 4. panta 1. punktā iekļauto vispārīgo noteikumu, ka personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no lietas dalībnieku pilsonības. Tikai kā atkāpe no šīs vispārīgās normas par atbildētāja domicila tiesu jurisdikciju šīs regulas II nodaļas 2. iedaļā ir paredzēti vairāki īpašās jurisdikcijas noteikumi, tostarp minētās regulas 7. panta 1. punktā iekļautais noteikums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo, C‑196/15, EU:C:2016:559, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Šajā kontekstā jāatgādina, ka Briseles Ia regulā paredzētie īpašās jurisdikcijas noteikumi ir interpretējami šauri un tos nevar interpretēt tā, lai ar tiem tiktu aptverti gadījumi, kas ir ārpus šajā regulā tieši minētajiem gadījumiem (spriedums, 2019. gada 8. maijs, Kerr, C‑25/18, EU:C:2019:376, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktā paredzētais īpašās jurisdikcijas noteikums lietās, kas attiecas uz līgumiem, atbilst tuvumā esamības apsvērumiem, un to pamato ciešas saiknes esamība starp attiecīgo līgumu un tiesu, kurai par to jāspriež. Tādējādi šī sprieduma 27. punktā minēto vispārīgo noteikumu par atbildētāja domicila tiesu jurisdikciju papildina šī īpašās jurisdikcijas norma lietās, kas attiecas uz līgumiem, kuru piemērojot atbildētāju var iesūdzēt arī tās vietas tiesā, kur prasības pamatā esošā saistība ir izpildīta vai ir jāizpilda (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch, C‑533/07, EU:C:2009:257, 24. un 25. punkts).

30

Attiecībā uz tādu līgumsaistību izpildes vietu, kas izriet no līguma par pakalpojumu sniegšanu, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajā ievilkumā, lai pastiprinātu jurisdikcijas noteikumu unifikācijas un paredzamības un tādējādi tiesiskās noteiktības mērķus, piesaistes kritērijs attiecībā uz šo līgumu ir autonomi definēts kā vieta dalībvalstī, kurā saskaņā ar minēto līgumu pakalpojums tika sniegts vai būtu bijis jāsniedz. Šis autonomais piesaistes kritērijs ir piemērojams visām prasībām, kas balstītas uz vienu un to pašu pakalpojumu sniegšanas līgumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch, C‑533/07, EU:C:2009:257, 26. un 27. punkts, kā arī 2010. gada 11. marts, Wood Floor Solutions Andreas Domberger, C‑19/09, EU:C:2010:137, 23. punkts).

31

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānosaka, vai pienākums maksāt līgumsodu par tāda priekšlīguma neizpildi kā pamatlietā aplūkotais ietilpst jēdzienā “pakalpojumu sniegšana” Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē.

32

Vispirms jākonstatē, ka saistības, kas saista puses un kas izriet no tāda priekšlīguma noteikumiem kā pamatlietā aplūkotais, ietilpst jēdzienā “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

33

Turpinājumā, lai gan Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā jurisdikcija lietās, kas attiecas uz līgumiem, ir noteikta, ņemot vērā prasības pamatā esošās saistības izpildes vietu, 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā attiecībā uz preču pārdošanu un pakalpojumu sniegšanu ir noteikti īpaši piesaistes kritēriji, nosakot šo izpildes vietu attiecīgi tās dalībvalsts vietā, kurā saskaņā ar līgumu preces ir piegādātas vai tās būtu bijis jāpiegādā, un tās dalībvalsts vietā, kurā saskaņā ar līgumu pakalpojums sniegts vai būtu bijis jāsniedz.

34

Runājot konkrētāk par līguma kvalificēšanu par “pakalpojumu sniegšanu”, no judikatūras izriet, ka jēdziens “pakalpojumi” minētā 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē nozīmē vismaz to, ka puse, kas tos sniedz, veic konkrētu darbību, saņemot par to atlīdzību (skat. it īpaši spriedumus, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch, C‑533/07, EU:C:2009:257, 29. punkts, kā arī 2017. gada 15. jūnijs, Kareda, C‑249/16, EU:C:2017:472, 35. punkts).

35

Saistībā ar pirmo šajā definīcijā ietverto kritēriju, proti, darbības esamību, Tiesa ir precizējusi, ka tas prasa aktīvu darbību veikšanu un izslēdz vienkāršu atturēšanos. Šajā ziņā attiecībā uz līgumu, kura priekšmets ir vienas puses preču izplatīšana, ko veic otra puse, Tiesa ir nospriedusi, ka šis kritērijs atbilst tipiskam pakalpojumam, ko sniedz puse, kura, nodrošinot šādu izplatīšanu, piedalās attiecīgo preču izplatīšanas veicināšanā (skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 19. decembris, Corman‑Collins, C‑9/12, EU:C:2013:860, 38. punkts, un 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo, C‑196/15, EU:C:2016:559, 38. punkts).

36

Attiecībā uz otro kritēriju, proti, par atlīdzību, kas piešķirta par darbību, ir jāuzsver, ka ar to nevar šaurā nozīmē saprast naudas summas pārskaitījumu, jo visas priekšrocības, kurām ir ekonomiska vērtība, var uzskatīt par tādām, kas veido atlīdzību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 19. decembris, Corman‑Collins, C‑9/12, EU:C:2013:860, 39. punkts, un 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo, C‑196/15, EU:C:2016:559, 40. punkts).

37

Lai gan tā franšīzes līguma priekšmets, kurš bija jānoslēdz pēc priekšlīguma noslēgšanas, pilnībā atbilst abiem šī sprieduma 35. un 36. punktā minētajiem kritērijiem, tā tas nav šī priekšlīguma gadījumā, kura mērķis bija nākotnē noslēgt franšīzes līgumu un saglabāt priekšlīgumā ietvertās informācijas konfidencialitāti. Turklāt, tā kā līgumpartneris neveic reālu darbību, līgumsoda samaksu nevar kvalificēt kā atlīdzību.

38

Ciktāl priekšlīgumā nav prasīta ne kādas pozitīvas darbības veikšana, ne arī atlīdzības samaksa, saistības, kas izriet no šī priekšlīguma, it īpaši saistība maksāt līgumsodu, nevar ietilpt jēdzienā “pakalpojumu sniegšana” Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē.

39

Šo secinājumu neatspēko arguments, ka pienākums maksāt līgumsodu esot cieši saistīts ar franšīzes līgumu, kurš bija jānoslēdz un saskaņā ar kuru esot iespējams noteikt vietu, kur attiecīgie pakalpojumi būtu bijuši jāsniedz.

40

Proti, šāds arguments ir pretrunā ne vien šī sprieduma 28. punktā atgādinātajai prasībai Briseles Ia regulā paredzētos īpašās jurisdikcijas noteikumus interpretēt šauri, bet arī šī sprieduma 26. un 30. punktā minētajiem paredzamības un tiesiskās drošības mērķiem.

41

Jānorāda – no Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta sistēmas izriet, ka Savienības likumdevējs ir pieņēmis dažādus jurisdikcijas noteikumus attiecībā uz preču pārdošanas līgumiem un pakalpojumu sniegšanas līgumiem, no vienas puses, un attiecībā uz visiem pārējiem līgumu veidiem, saistībā ar kuriem šajā regulā nav paredzēti īpaši noteikumi, no otras puses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch, C‑533/07, EU:C:2009:257, 42. punkts).

42

Šajā ziņā jāatgādina, ka Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka tad, “ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu”.

43

Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrā ievilkuma piemērošanas jomas paplašināšana, tajā iekļaujot jebkādu priekšlīgumu par pakalpojumu sniegšanas līguma noslēgšanu nākotnē, nozīmētu apiet Savienības likumdevēja nodomu šajā ziņā un ietekmētu minētā 7. panta 1. punkta c) un a) apakšpunkta lietderīgo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Falco Privatstiftung un Rabitsch, C‑533/07, EU:C:2009:257, 43. punkts).

44

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds priekšlīgums par franšīzes līguma noslēgšanu nākotnē, kurā paredzēts pienākums priekšlīguma neizpildes gadījumā samaksāt līgumsodu – kas ir līgumiska saistība, kuras pārkāpums ir pamats prasībai tiesā –, neietilpst jēdzienā “pakalpojumu sniegšana” šīs tiesību normas izpratnē. Šādā gadījumā jurisdikcija attiecībā uz prasību, kuras pamatā ir šī saistība, saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu tiek noteikta, ņemot vērā minētās saistības izpildes vietu.

45

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tāds priekšlīgums par franšīzes līguma noslēgšanu nākotnē, kurā paredzēts pienākums priekšlīguma neizpildes gadījumā samaksāt līgumsodu – kas ir līgumiska saistība, kuras pārkāpums ir pamats prasībai tiesā –, neietilpst jēdzienā “pakalpojumu sniegšana” šīs tiesību normas izpratnē. Šādā gadījumā jurisdikcija attiecībā uz prasību, kuras pamatā ir šī saistība, saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu tiek noteikta, ņemot vērā minētās saistības izpildes vietu.