–

MO vārdā – C. Schomaker, Rechtsanwalt,

–

SM kā G GmbH likvidatora vārdā – M. Stahn, Rechtsanwalt,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un D. Recchia, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 98/59/EK (1998. gada 20. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV 1998, L 225, 16. lpp.) 2. panta 3. punkta otro daļu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp MO un SM kā G GmbH likvidatoru par viņa atlaišanas, kas notikusi kolektīvās atlaišanas ietvaros, spēkā esamību.

3

Direktīvas 98/59 2. panta, kurš ietilpst tās II iedaļā “Informēšana un konsultēšanās”, 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Ja darba devējs nolēmis veikt kolektīvu atlaišanu, tas laikus uzsāk konsultācijas ar darba ņēmēju pārstāvjiem, lai panāktu vienošanos.

2.   Šīs konsultācijas aptver vismaz veidus un līdzekļus, kā izvairīties no kolektīvās atlaišanas vai samazināt atlaižamo darba ņēmēju skaitu un kā mazināt atlaišanas sekas, izmantojot sociālās garantijas, kas, inter alia, vērstas uz palīdzību jauna darba atrašanā vai atlaisto darba ņēmēju pārkvalificēšanos.

[..]

3.   Lai darba ņēmēju pārstāvji spētu sagatavot konstruktīvus priekšlikumus, darba devēji konsultēšanās gaitā laicīgi:

Darba devējs iesniedz kompetentajai valsts iestādei vismaz [to] sarakstes dokumentu kopijas, kas paredzēti pirmās daļas b) punkta i) līdz v) apakšpunktā.”

4

Šīs direktīvas 3. panta, kas ietilpst tās III iedaļā “Kolektīvās atlaišanas kārtība”, 1. punktā ir paredzēts:

“Darba devējs rakstiski paziņo kompetentajai valsts iestādei par plānoto kolektīvo atlaišanu.

[..]

Šis paziņojums ietver to visu informāciju, kas attiecas uz plānoto kolektīvo atlaišanu un konsultāciju ar darba ņēmēju pārstāvjiem saskaņā ar 2. pantu, un jo īpaši, kādi ir atlaišanas iemesli, cik darba ņēmējus plānots atlaist, cik darba ņēmējus parasti nodarbina un cik ilgā laikposmā plānots veikt atlaišanu.”

5

Minētās direktīvas 4. panta, kas arī ir ietilpst tās III iedaļā, 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Plānotā kolektīvā atlaišana, par kuru paziņots kompetentajai valsts iestādei, sākas ne agrāk kā 30 dienas pēc 3. panta 1. punktā minētās izziņošanas un neskarot noteikumus, kas reglamentē indivīda tiesības saistībā ar brīdinājumu par atlaišanu.

Dalībvalstis var pilnvarot kompetento valsts iestādi samazināt šajā punktā paredzēto laikposmu.

2.   Laikposmu, kas paredzēts 1. punktā, kompetentā valsts iestāde izmanto, lai meklētu plānotās kolektīvās atlaišanas izraisīto problēmu risinājumus.

3.   Ja 1. punktā paredzētais sākotnējais laikposms ir īsāks par 60 dienām, dalībvalstis var pilnvarot kompetento valsts iestādi pagarināt sākotnējo laikposmu līdz 60 dienām pēc paziņojuma par plānoto kolektīvo atlaišanu, ja ir maz ticams, ka atlaišanas radītās problēmas var tikt atrisinātas sākotnēji noteiktajā laikposmā.

Dalībvalstis var piešķirt kompetentajai valsts iestādei plašākas pilnvaras sākotnējā laikposma pagarināšanai.

Darba devējam jābūt informētam par sākotnējā laikposma pagarinājumu un šā pagarinājuma piešķiršanas iemesliem pirms 1. punktā paredzētā termiņa beigām.”

6

Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss, turpmāk tekstā – “BGB”) 134. pantā ir paredzēts:

“Tiesisks darījums, kas ir pretrunā likumā noteiktam aizliegumam, nav spēkā, ja vien likumā nav noteikts citādi.”

7

Kündigungsschutzgesetz (Likums par aizsardzību pret atlaišanu) redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 17. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“(1)   Darba devējs nosūta paziņojumu nodarbinātības aģentūrai, pirms tas atlaiž:

[..]

[..]

30 kalendāro dienu laikā. Par atlaišanu uzskata arī citas pēc darba devēja iniciatīvas notikušas darba līguma izbeigšanas formas.

(2)   Ja darba devējs plāno īstenot atlaišanu, par kuru ir jāpaziņo saskaņā ar 1. punktu, tam laikus ir jāsniedz uzņēmuma padomei visa attiecīgā informācija, it īpaši rakstveidā jāpaziņo tai:

[..]

(3)   Uzņēmuma padomei adresētā paziņojuma kopiju darba devējs vienlaicīgi nosūta arī nodarbinātības aģentūrai; tajā ietver vismaz to informāciju, kas ir noteikta 2. punkta pirmā teikuma 1.–5. apakšpunktā. Paziņojumu saskaņā ar 1. punktu iesniedz rakstveidā, pievienojot uzņēmuma padomes atzinumu par atlaišanu. Ja uzņēmuma padomes atzinums nav pieejams, paziņojums ir spēkā, ja darba devējs ticami apliecina, ka tas ir informējis uzņēmuma padomi vismaz divas nedēļas pirms paziņojuma iesniegšanas atbilstoši 2. punkta pirmajam teikumam un izklāsta konsultāciju statusu. Paziņojumā jānorāda darba devēja nosaukums, juridiskā adrese un uzņēmuma veids, plānotās atlaišanas iemesli, atlaižamo darba ņēmēju un parasti nodarbināto darba ņēmēju skaits un kategorijas, atlaišanas laikposms un atlaižamo darba ņēmēju atlasei piedāvātie kritēriji. Paziņojumā nodarbinātības aģentūrai, saskaņojot ar uzņēmuma padomi, sniedz informāciju arī par atlaižamo darba ņēmēju dzimumu, vecumu, profesiju un valstspiederību. Darba devējs nosūta paziņojuma kopiju uzņēmuma padomei. Darba ņēmēju pārstāvji var iesniegt nodarbinātības aģentūrai papildu atzinumu. Tie nosūta atzinuma kopiju darba devējam.”

8

Prasītājs pamatlietā bija nodarbināts G GmbH kopš 1981. gada.

9

2019. gada 1. oktobrī kompetentā maksātnespējas tiesa pēc G GmbH pieteikuma uzsāka pret to maksātnespējas procesu un iecēla atbildētāju pamatlietā par šī maksātnespējas procesa administratoru. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem procesa laikā atbildētājs pamatlietā attiecībā uz G GmbH darbiniekiem pildīja darba devēja funkcijas.

10

2020. gada 17. janvārī tika nolemts, ka G GmbH pilnībā pārtrauks darbību vēlākais līdz 2020. gada 30. aprīlim un ka vairāk nekā 10 % no 195 darbiniekiem, kurus tā nodarbināja, tiks atlaisti no darba laikposmā no 2020. gada 28. līdz 31. janvārim.

11

Tajā pašā 2020. gada 17. janvārī tika uzsākta konsultēšanās procedūra ar uzņēmuma padomi, kas darbojās kā darbinieku pārstāvis. Šajās konsultācijās Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētā informācija tika rakstveidā paziņota uzņēmuma padomei. Tomēr nav strīda par to, ka neviena šī rakstveida paziņojuma kopija netika nosūtīta kompetentajai valsts iestādei, šajā gadījumā – Agentur für Arbeit Osnabrück (Osnabrikas nodarbinātības aģentūra, Vācija).

12

2020. gada 22. janvārī uzņēmuma padome galīgajā atzinumā konstatēja, ka tā neredz nevienu iespēju izvairīties no paredzētās atlaišanas.

13

2020. gada 23. janvārī saskaņā ar Likumu par aizsardzību pret atlaišanu un Direktīvas 98/59 3. pantu par plānoto kolektīvo atlaišanu tika paziņots Osnabrikas nodarbinātības aģentūrai, kura 2020. gada 27. janvārī apstiprināja šīs informācijas saņemšanu. Pēc tam pēdējā minētā 2020. gada 28. un 29. janvārī ieplānoja konsultācijas 153 darba ņēmējiem, uz kuriem attiecās plānotā atlaišana.

14

Vēstulē, kas saņemta 2020. gada 28. janvārī, prasītājs pamatlietā tika informēts, ka viņa darba līgums ar G GmbH tiek izbeigts no 2020. gada 30. aprīļa.

15

Prasītājs pamatlietā cēla prasību kompetentajā darba tiesā, lūdzot konstatēt, ka viņa darba tiesiskās attiecības nav izbeigtas. Savas prasības pamatojumam viņš norādīja, ka 2020. gada 17. janvārī uzņēmuma padomei adresētā paziņojuma kopija netika nosūtīta kompetentajai valsts nodarbinātības aģentūrai, lai gan šī nosūtīšana, kas paredzēta gan Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrajā daļā, gan Likuma par aizsardzību pret atlaišanu 17. panta 3. punktā, ir atlaišanas spēkā esamības nosacījums.

16

Savukārt atbildētājs pamatlietā apgalvoja, ka attiecīgā atlaišana ir spēkā, jo Likuma par aizsardzību pret atlaišanu 17. panta 3. punkta mērķis atšķirībā no citiem šī paša panta noteikumiem nav aizsargāt darba ņēmējus, kurus skar kolektīvā atlaišana, vai izvairīties no atlaišanas. Atbildētājs pamatlietā uzskata, ka šajā tiesību normā paredzētās paziņojuma uzņēmuma padomei kopijas iesniegšanas attiecīgajai valsts nodarbinātības aģentūrai mērķis esot vienīgi informēt šo aģentūru par paredzēto atlaišanu. Šī iesniegšana neesot tāda, kas varētu aizsargāt attiecīgos darba ņēmējus no kolektīvās atlaišanas, jo valsts nodarbinātības aģentūra no šī paziņojuma nevarot izsecināt uzņēmuma padomes paredzētās iespējas izvairīties no plānotās atlaišanas un minētā paziņojuma kopijas iesniegšana nekādi neietekmētu darba devēja un uzņēmuma padomes konsultācijas.

17

Tā kā prasītāja pamatlietā prasība tika noraidīta gan pirmajā instancē, gan otrajā instancē, viņš iesniedza revīzijas sūdzību Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.

18

Šī tiesa uzskata: tas, ka valsts nodarbinātības aģentūra nav saņēmusi paziņojuma, kas adresēts uzņēmuma padomei konsultēšanās ar to ietvaros, kopiju, ir Likuma par aizsardzību pret atlaišanu 17. panta 3. punkta, ar kuru valsts tiesībās ir transponēta Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrā daļa, pārkāpums. Tomēr ne šajā direktīvā, ne valsts tiesībās nav paredzēta skaidra sankcija par šādu pārkāpumu. Minētā tiesa uzskata, ka šādos gadījumos tai, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, ir jānodrošina, lai Savienības tiesību pārkāpumi tiktu sodīti saskaņā ar materiālajām un procesuālajām normām, kas ir analogas tām, kuras ir piemērojamas par tāda paša veida un smaguma valsts tiesību pārkāpumiem, un lai sankcija ir efektīva, samērīga un preventīva. Piemērojot šos principus, šī pati tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka darba devēja pienākumu kolektīvās atlaišanas gadījumā neizpilde, izņemot Likuma par aizsardzību pret atlaišanu 17. panta 3. punktā paredzēto pienākumu neizpildi, darba ņēmēju aizsardzības dēļ, ko ar tiem iecerēts nodrošināt, izraisa atlaišanas no darba spēkā neesamību saskaņā ar BGB 134. pantu.

19

Attiecībā uz Likuma par aizsardzību pret atlaišanu17. panta 3. punkta pārkāpumu iesniedzējtiesa tomēr pauž šaubas, vai šis pārkāpums var izraisīt arī šādu spēkā neesamību. Proti, lai šādu tiesību normu varētu uzskatīt par aizliedzošu BGB 134. panta izpratnē, būtu jānosaka, vai minētā 17. panta 3. punkta mērķis ir piešķirt individuālu aizsardzību darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas kolektīvās atlaišanas procedūra, kas līdz ar to nozīmētu, ka ir jāinterpretē Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrā daļa.

20

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka pēdējās minētās tiesību normas mērķis, ņemot vērā Direktīvas 98/59 mērķi aizsargāt darba ņēmējus kolektīvās atlaišanas gadījumā, varētu būt veicināt darba devēja, par kolektīvās atlaišanas paziņošanu atbildīgās iestādes un darba ņēmēju pārstāvju kopīgu rīcību. Taču šis mērķis prasa, lai kompetentā iestāde pēc iespējas ātrāk tiktu informēta par plānoto liela skaita darba ņēmēju atlaišanu. No šāda viedokļa Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrā daļa varētu tikt interpretēta tādējādi, ka ar to attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek piešķirta individuāla aizsardzība.

21

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tomēr pastāv arī argumenti par labu pretējai tēzei. Šajā ziņā tā norāda, ka konsultēšanās procedūra notiek pirms paziņošanas par kolektīvo atlaišanu un līdz ar to paziņojuma nosūtīšana uzņēmuma padomei konsultēšanās procesa sākumā vēl nevar reāli ietekmēt nodarbinātības iestādes darbā iekārtošanas darbu. Tāpēc Direktīva 98/59 saista kompetentās iestādes iesaistīšanos tikai ar darba devēja paziņojumu par plānoto kolektīvo atlaišanu saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu. Savukārt brīdī, kad jānotiek Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētajai [paziņojuma kopijas] iesniegšanai, proti, pirms konsultēšanās ar darba ņēmējiem beigām, vēl nebūtu galīgas skaidrības, vai darba ņēmēji nonāks darba tirgū un attiecīgā gadījumā – ne tas, uz cik darba ņēmējiem un kurā brīdī, ne tas, uz kuriem darba ņēmējiem tas attieksies. Šajā aspektā pēdējai minētajai tiesību normai esot tikai procesuāls raksturs un tās – kā tā ir transponēta Vācijas tiesībās – pārkāpums, pat ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, tātad neizraisot individuāla darba ņēmēja, uz kuru attiecas kolektīvā atlaišana, atlaišanas spēkā neesamību.

22

Šādos apstākļos Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Kāds mērķis ir Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrai daļai, saskaņā ar kuru darba devējs iesniedz kompetentajai valsts iestādei vismaz to sarakstes ar darba ņēmēju pārstāvjiem dokumentu kopijas, kas paredzēti pirmās daļas b) punkta i)–v) apakšpunktā?”

23

Kā izriet no šī sprieduma 16.–21. punktā ietvertajiem precizējumiem, iesniedzējtiesa vaicā Tiesai par Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas mērķi, ar kuru darba devējam ir noteikts pienākums kompetentajai valsts iestādei iesniegt vismaz šī panta pirmās daļas b) punkta i)–v) apakšpunktā paredzēto sarakstes dokumentu kopiju. Šādi rīkojoties, šī tiesa vēlas noskaidrot, kādas tiesiskās sekas valsts tiesībās, ņemot vērā efektivitātes un līdzvērtības principus, var izrietēt no šī pienākuma pārkāpuma, ja šajā direktīvā nav sniegti precizējumi par to.

24

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa tādējādi būtībā vaicā, vai Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka darba devēja pienākuma nosūtīt kompetentajai valsts iestādei vismaz šīs direktīvas 2. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta i)–v) punktā paredzēto sarakstes dokumentu kopiju mērķis ir nodrošināt individuālu aizsardzību darba ņēmējiem, kurus skar kolektīvā atlaišana.

25

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi. Viens no Savienības tiesību normas interpretācijā vērā ņemamajiem apstākļiem var būt arī tās rašanās vēsture (spriedums, 2021. gada 2. septembris, CRCAM, C‑337/20, EU:C:2021:671, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Pirmām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas formulējumu, saskaņā ar kuru “Darba devējs iesniedz kompetentajai valsts iestādei vismaz [to] sarakstes dokumentu kopijas, kas paredzēti pirmās daļas b) punkta i) līdz v) apakšpunktā”, ir jākonstatē, ka tajā nav ietverti elementi, kas varētu izskaidrot šajā tiesību normā paredzētā iesniegšanas pienākuma mērķi.

27

Tādējādi, otrām kārtām, ir jāizvērtē konteksts, kādā ietilpst Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrā daļa.

28

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka šī tiesību norma ir ietverta nevis šīs direktīvas III iedaļā “Kolektīvās atlaišanas kārtība”, bet gan minētās direktīvas II iedaļā “Informēšana un konsultēšanās”, kurā, kā izriet no šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punkta, ir reglamentēta konsultēšanās ar darba ņēmēju pārstāvjiem procedūra, ja darba devējs ir nolēmis veikt kolektīvu atlaišanu. Tādējādi Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētās informācijas nodošanai ir jānotiek stadijā, kad kolektīvā atlaišana ir vienkārši “paredzēta” un kad konsultēšanās ar darba ņēmēju pārstāvjiem tikai sākas un vēl nav pabeigta.

29

Saskaņā ar Direktīvas 98/59 2. panta 2. punktu konsultāciju ar darba ņēmēju pārstāvjiem mērķis ir izvairīties no darba līgumu izbeigšanas vai samazināt to skaitu, kā arī mazināt tās sekas. Turklāt šo konsultāciju būtība un efektivitāte paredz, ka ir jānosaka faktori, kas ir jāņem vērā to laikā (spriedums, 2009. gada 10. septembris, Akavan Erityisalojen Keskusliitto AEK u.c.,C‑44/08, EU:C:2009:533, 46. punkts).

30

Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētā informācija var tikt paziņota konsultēšanās gaitā, nevis obligāti to organizējošā procesa uzsākšanas brīdī, jo ir nepieciešama zināma elastība, ņemot vērā tostarp to, ka šī darba devēja pienākuma mērķis ir ļaut darba ņēmēju pārstāvjiem piedalīties konsultēšanās procesā cik vien iespējams pilnīgi un efektīvi un ka, lai to izdarītu, ir jāsniedz visa jaunā atbilstošā informācija līdz minētā procesa norises pēdējam brīdim (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 10. septembris, Akavan Erityisalojen Keskusliitto AEK u.c.,C‑44/08, EU:C:2009:533, 52. un 53. punkts).

31

No tā izriet, ka informācija, kas darba devējam ir jāsniedz darba ņēmēju pārstāvjiem, var laika gaitā attīstīties un mainīties, lai tie varētu sagatavot konstruktīvus priekšlikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 10. septembris, Akavan Erityisalojen Keskusliitto AEK u.c.,C‑44/08, EU:C:2009:533, 51. punkts).

32

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētā informācijas iesniegšana tikai ļauj kompetentajai valsts iestādei gūt priekšstatu par paredzētās atlaišanas iemesliem, atlaižamo darba ņēmēju skaitu un kategorijām, parasti nodarbināto darba ņēmēju skaitu un kategorijām, laikposmu, kurā atlaišanu ir paredzēts veikt, un atlaižamo darba ņēmēju izvēlei paredzētajiem kritērijiem, ciktāl valsts tiesību akti un/vai prakse piešķir darba devējam šādu kompetenci.

33

Līdz ar to šī iestāde nevar pilnībā paļauties uz šo informāciju, lai sagatavotu pasākumus, kas ietilpst tās kompetencē kolektīvās atlaišanas gadījumā.

34

Otrkārt, ir jānorāda, ka konsultēšanās ar darba ņēmēju pārstāvjiem procedūrā kompetentajai valsts iestādei nav piešķirta aktīva loma. Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrajā daļā tā ir minēta tikai kā tās 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta i)–v) punktā paredzēto rakstveida paziņojuma dokumentu kopijas adresāts, savukārt minētās direktīvas 3. un 4. pants, kas ietverti tās III iedaļā ar nosaukumu “Kolektīvās atlaišanas kārtība”, tai piešķir šādu aktīvu lomu.

35

Tādējādi Direktīvas 98/59 3. un 4. pantā ir paredzēts, ka par plānoto kolektīvo atlaišanu ir jāpaziņo kompetentajai valsts iestādei un ka šāda atlaišana var sākties tikai pēc noteikta laikposma, kas šai iestādei ir jāizmanto, lai meklētu šādi plānotās kolektīvās atlaišanas izraisīto problēmu risinājumus (spriedums, 2016. gada 21. decembris, AGET Iraklis, C‑201/15, EU:C:2016:972, 40. punkts). Kā secinājumu 34. punktā norādījis ģenerāladvokāts, minētajam paziņošanas pienākumam ir jāļauj kompetentajai valsts iestādei, pamatojoties uz darba devēja sniegto informāciju, izpētīt iespējas, veicot pasākumus, kas ir pielāgoti datiem, kuri raksturo darba tirgu un saimniecisko darbību, uz ko attiecas šī kolektīvā atlaišana, ierobežot minētās atlaišanas negatīvās sekas. Savukārt šīs direktīvas 2. panta 3. punkta otrajā daļā minētās informācijas kopijas nosūtīšana šai pašai iestādei neuzsāk nekādu termiņu, kas darba devējam būtu jāievēro, ne arī rada kādu pienākumu kompetentajai valsts iestādei.

36

Līdz ar to Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrajā daļā minētā informācijas nodošana kompetentajai iestādei notiek vienīgi informēšanas un sagatavošanās nolūkos, lai kompetentā iestāde attiecīgā gadījuma varēti efektīvi īstenot savas šīs direktīvas 4. pantā paredzētās pilnvaras. Tādējādi pienākuma nosūtīt kompetentajai valsts iestādei informācijai mērķis ir ļaut tai pēc iespējas paredzēt plānotās kolektīvās atlaišanas negatīvās sekas, lai varētu efektīvi meklēt šīs atlaišanas izraisīto problēmu risinājumus, kad tai par to tiek paziņots.

37

Ņemot vērā šīs informācijas nodošanas mērķi un faktu, ka tā notiek stadijā, kad kolektīvo atlaišanu darba devējs ir tikai paredzējis, kompetentās valsts iestādes darbība, kā to norāda ģenerāladvokāts secinājumu 51. punktā, nav domāta, lai risinātu katra darba ņēmēja individuālo situāciju, bet gan vērsta uz to, lai vispārīgi aptvertu paredzēto kolektīvo atlaišanu. Tiesa ir arī nospriedusi, ka Direktīvas 98/59 2. pantā paredzētās tiesības uz informēšanu un konsultēšanās ir noteiktas darba ņēmējiem kā kopumam un tām ir kolektīvs raksturs (spriedums, 2009. gada 6. jūlijs, Mono Car Styling, C‑12/08, EU:C:2009:466, 42. punkts). No tā izriet, ka ar šīs direktīvas 2. panta 3. punkta otro daļu darba ņēmējiem tiek piešķirta kolektīva, nevis individuāla aizsardzība.

38

Trešām kārtām, runājot par Direktīvas 98/59 galveno mērķi, tas apstiprina iepriekšējā punktā izdarīto secinājumu. No Tiesas judikatūras izriet, ka šis mērķis ir panākt, lai kolektīvā atlaišana tiktu iepriekš apspriesta ar darba ņēmēju pārstāvjiem un iepriekš paziņota kompetentajai valsts iestādei (spriedums, 2021. gada 17. marts, Consulmarketing, C‑652/19, EU:C:2021:208, 40. punkts un tajā minētā judikatūra). Konsultēšanās ar darba ņēmēju pārstāvjiem stadijā, kas, kā atgādināts šīs direktīvas 2. panta 2. punktā, attiecas uz iespējām izvairīties no kolektīvās atlaišanas vai samazināt atlaižamo darba ņēmēju skaitu, kā arī uz iespējām mazināt atlaišanas sekas; šī kompetentās valsts iestādes informēšana tiek nodrošināta ar minētās direktīvas 2. panta 3. punktu.

39

Ceturtām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas rašanās vēsturi ir jāatgādina, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 37. punktā, ka ar Direktīvu 98/59 ir pārstrādāta Padomes Direktīva 75/129/EEK (1975. gada 17. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV 1975, L 48, 29. lpp.). No pēdējās minētās direktīvas sagatavošanas darbiem izriet, ka tās 2. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētais pienākums nodot kompetentajai valsts iestādei informāciju, kas sniegta darba ņēmēju pārstāvjiem, tika piedāvāts, jo šāds pienākums tika uzskatīts par lietderīgu, lai ļautu kompetentajām iestādēm nekavējoties uzzināt par situāciju, kurai var būt būtiska ietekme uz darba tirgu, un sagatavoties iespējamajiem nepieciešamajiem pasākumiem (Padomes dokuments 754/74).

40

No tā izriet, ka Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrās daļas rašanās vēsture apstiprina arī konstatāciju, ka šajā tiesību normā paredzētais pienākums iesniegt informāciju ir paredzēts informatīviem un sagatavojošiem mērķiem, kas minēti šī sprieduma 36. punktā.

41

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 98/59 2. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka darba devēja pienākuma nosūtīt kompetentajai valsts iestādei vismaz šīs direktīvas 2. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta i)–v) punktā paredzēto sarakstes dokumentu kopiju mērķis nav nodrošināt individuālu aizsardzību darba ņēmējiem, kurus skar kolektīvā atlaišana.

42

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 98/59/EK (1998. gada 20. jūlijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu 2. panta 3. punkta otrā daļa

ir jāinterpretē tādējādi, ka

darba devēja pienākuma nosūtīt kompetentajai valsts iestādei vismaz šīs direktīvas 2. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta i)–v) punktā paredzēto sarakstes dokumentu kopiju mērķis nav nodrošināt individuālu aizsardzību darba ņēmējiem, kurus skar kolektīvā atlaišana.