–

Endesa Generación SAU vārdā – M. García Arana, procurador, un P. González‑Gaggero, abogado,

–

Spānijas valdības vārdā – A. Ballesteros Panizo un A. Gavela Llopis, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Armenia un I. Galindo Martín, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV 2003, L 283, 51. lpp.), 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp Endesa Generación SAU (turpmāk tekstā – “Endesa”) un Tribunal Económico Administrativo Central (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde, Spānija; turpmāk tekstā – “CNPI”) par pēdējās minētās lēmumu uzlikt nodokli oglēm, kuras patērē šai sabiedrībai piederoša termoelektrostacija elektroenerģijas ražošanai.

3

Direktīvas 2003/96 3.–7., 11. un 12. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

4

Direktīvas 2003/96 1. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu.”

5

Šīs direktīvas 10. pants ir formulēts šādi:

“1.   No 2004. gada 1. janvāra elektroenerģijai piemērojamos minimālos nodokļu līmeņus nosaka tā, kā norādīts I pielikuma C tabulā.

2.   Dalībvalstīm būs iespēja noteikt piemērojamo nodokļu bāzi virs 1. punktā noteiktajiem minimālajiem līmeņiem, ja vien tās ievēro [Padomes] Direktīvas 92/12/EEK [(1992. gada 25. februāris) par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV 1992, L 76, 1. lpp.)] noteikumus.”

6

Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu:

“Papildus Direktīvā [92/12] noteiktajiem vispārējiem noteikumiem, kas regulē ar nodokli apliekamo produktu neapliekamu izmantošanu, un neskarot citus Kopienas noteikumus, dalībvalstis saskaņā ar nosacījumiem, kurus tās nosaka, lai nodrošinātu pareizu un tūlītēju šo atbrīvojumu piemērošanu un nepieļautu nekādu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, atbrīvo no nodokļiem šādus produktus:

7

Direktīvas 2003/96 I pielikuma C tabula “Kurināmajam un elektroenerģijai piemērojamie minimālie nodokļu līmeņi” tostarp attiecas uz oglēm un koksu.

8

Padomes Direktīvas 2008/118/EK (2008. gada 16. decembris) par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (OV 2009, L 9, 12. lpp.), 1. pantā bija noteikts:

“1.   Šī direktīva nosaka vispārēju režīmu attiecībā uz akcīzes nodokli, ko tieši vai netieši uzliek šādu preču patēriņam (turpmāk “akcīzes preces”):

[..].

2.   Dalībvalstis īpašos nolūkos var akcīzes precēm papildus piemērot netiešos nodokļus, ja tie nodokļa bāzes noteikšanas, nodokļa aprēķināšanas, nodokļa uzlikšanas iespējas un nodokļa pārraudzības ziņā, izņemot noteikumus par atbrīvojumu no nodokļiem, atbilst Kopienas noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim vai pievienotās vērtības nodoklim.

[..]”

9

1992. gada 28. decembraLey 38/1992 de Impuestos Especiales (Likums 38/1992 par akcīzes nodokli; 1992. gada 29. decembraBOE Nr. 312, 44305. lpp.), kas grozīts ar 2012. gada 27. decembraLey 15/2012 de medidas fiscales para la sostenibilidad energética (Likums 15/2012 par nodokļu pasākumiem enerģētikas ilgtspējas jomā; 2012. gada 28. decembraBOE Nr. 312, 88081. lpp.), ir ietverta III sadaļa “Akcīzes nodoklis oglēm”, kurā ir 75.–88. pants.

10

Atbilstoši Likuma 38/1992, kas grozīts ar Likumu 15/2012, 77. pantam:

“1.   Ogļu nodošana patēriņam ir apliekama ar akcīzes nodokli saskaņā ar tā teritoriālo piemērošanas jomu.

2.   Iepriekšējā punkta noteikumu nolūkā par “nodošanu patēriņam” tiek uzskatītas šādas darbības:

3.   Uzskata, ka ogles ir nodotas patēriņam, ja nodokļa maksātāji nesniedz pierādījumus par saražoto, importēto vai iegūto ogļu izmantošanu.”

11

Likuma 38/1992, kas grozīts ar Likumu 15/2012, 83. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Akcīzes nodokļa bāzi veido gigadžoulos (GJ) izteikta ogļu enerģētiskā jauda, kas ir ar nodokli apliekamu darījumu priekšmets.”

12

Likuma 38/1992, kas grozīts ar Likumu 15/2012, 84. pants ir formulēts šādi:

“Akcīzes nodokļa likme ir 0,65 EUR par gigadžoulu.”

13

Likuma 38/1992 redakcijā, kas bija spēkā pirms Likuma 15/2012, bija ietverts 79. panta 3. punkta a) apakšpunkts, ar kuru no nodokļa tika atbrīvotas darbības, kas uzskatāmas par elektroenerģijas ražošanā un elektroenerģijas un siltuma koģenerācijā izmantoto ogļu nodošanu patēriņam. Šī tiesību norma tika atcelta ar Likumu 15/2012.

14

Ar Likumu 15/2012 tika izveidoti arī trīs jauni nodokļi par elektroenerģijas ražošanas vērtību, kodoldegvielas ražošanu un atkritumiem, kā arī to glabāšanu, tika ieviesta maksa par iekšējo ūdeņu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai un grozīta dabasgāzes nodokļa likme.

15

Saskaņā ar tā preambulu šī likuma “mērķis ir pielāgot mūsu nodokļu sistēmu efektīvākai, videi nekaitīgākai un ilgtspējīgai [enerģijas] izmantošanai, kas ir šīs nodokļu reformas pamatā esošas vērtības, un tādējādi šī sistēma papildina Eiropas Savienības pamatprincipus nodokļu, enerģētikas un, protams, vides politiku jomā”.

16

Kā noteikts minētā likuma otrajā papildu noteikumā:

“Likumos par valsts vispārējo budžetu katram gadam, lai finansētu elektroenerģijas sistēmas izmaksas, tiek piešķirta summa, kura ir vienāda ar šādu elementu summu [..]:

17

Endesa ir uzņēmums, kas nodarbojas ar elektroenerģijas ražošanu, tostarp – patērējot ogles, kuras tā iegādājas ar saistītas sabiedrības starpniecību. Pēdējā minētā sabiedrība nodokļu ziņā ir deklarējusi, ka tā par iegādātajām ogļu partijām, kuras paredzētas tālākai pārdošanai, izmanto atbrīvojumu no nodokļa par oglēm un šī nodokļa iekasējamības gadījumu veido patēriņš.

18

Pēc nodokļu revīzijas par 2013. finanšu gadu Litoral de Almería (Spānija) termoelektrostacijā, kas pieder Endesa, nodokļu inspekcija, uzskatot, ka Endesa iegādātās ogles ir jāapliek ar nodokli, jo tās bija paredzētas patēriņam elektroenerģijas ražošanai, attiecībā uz šo sabiedrību izdeva paziņojumu par nodokli, nosakot paaugstinātu nodokli un pieskaitot tam kavējuma procentus par vēl maksājamajām summām.

19

Šī iestāde, pirmām kārtām, uzskatīja, ka oglēm piemērojamā nodokļa bāze jānosaka, pamatojoties uz ogļu augstāko siltumietilpību, neatkarīgi no enerģijas, kas faktiski izmantota elektroenerģijas ražošanai. Otrām kārtām, tā uzskatīja, ka ogļu partijas, kuras tika deklarētas tālākai pārdošanai, tika izmantotas elektroenerģijas ražošanai, tādēļ šis patēriņš ir uzskatāms par nodokļa iekasējamības gadījumu un tas kļūst iekasējams.

20

2016. gada 7. aprīlīEndesa par šo paziņojumu iesniedza administratīvu sūdzību CNPI, apstrīdot, pirmkārt, nodokļa oglēm summas noteikšanu, pamatojoties uz ogļu augstāko siltumietilpību; otrkārt, to, ka ar nodokli apliek 268717,98 tonnas ogļu, kuras to piegādātājs bija deklarējis kā atbrīvotas no nodokļa, jo tās bija paredzētas tālākai pārdošanai un pēc tam Endesa tās izmantoja elektroenerģijas ražošanai; treškārt, uzskaitāmo krājumu, kas bija paredzēts pašpatēriņam, noteikšanu 2012. gada 31. decembrī, un, ceturtkārt, šī nodokļa atbilstību Savienības tiesībām attiecībā uz patēriņu, kas paredzēts elektroenerģijas ražošanai.

21

Ar 2019. gada 28. marta lēmumu CNPI apstiprināja, ka, nosakot oglēm piemērojamā nodokļa bāzi, bija jāņem vērā ogļu augstākā siltumietilpība. Tā uzskatīja, ka ogļu partiju, kas iepriekš bija deklarētas kā atbrīvotas no nodokļa oglēm, jo tās bija paredzētas tālākpārdošanai, aplikšana ar nodokli nav dubultā aplikšana ar nodokli, jo pircējs tās bija paredzējis pašpatēriņam, lai ražotu elektroenerģiju, un tas ir šī nodokļa iekasējamības gadījums. CNPI arī uzskatīja, ka iespējamā kļūda ogļu krājumu deklarācijā nav pierādīta. Turpretī tā nesniedza skaidrojumus par Likuma 15/2012, ar kuru tika atcelts atbrīvojums no nodokļa oglēm par elektroenerģijas ražošanai paredzēto ogļu patēriņu, atbilstību Savienības tiesību aktiem.

22

Endesa par šo lēmumu cēla administratīvo prasību iesniedzējtiesā Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa, Spānija), izvirzot identiskus pamatus tiem, kurus tā bija izvirzījusi CNPI, un lūdzot vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Likuma 15/2012 atbilstību Savienības tiesībām.

23

Iesniedzējtiesa norāda, ka nodokļa oglēm bāzi var noteikt divos veidos – vai nu atkarībā no lielākās siltumspējas, ko saprot kā faktiski saražoto siltumu, vai arī atkarībā no zemākas siltumspējas, ar ko saprot faktiski izmantoto siltumu. Pirmais ir atkarīgs no fiksētas vērtības, bet otrais ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, ogļu izmantošanas vai patērētāja izmantotās tehnoloģijas.

24

Šī tiesa uzskata, ka nodokļa oglēm bāze ir jānosaka, ņemot vērā augstāko siltumspēju, jo Spānijas tiesību aktos ir noteikta fiksēta nodokļa likme, un ka šī nodokļa iekasējamības gadījums faktiski ir noticis, iegādājoties ogles elektroenerģijas ražošanai. Tādējādi tā uzskata, ka Endesa prasījumus var apmierināt, tikai apšaubot ogļu patēriņa elektroenerģijas ražošanai aplikšanas ar nodokli atbilstību Savienības tiesībām.

25

Minētā tiesa it īpaši vaicā, vai nodoklim par oglēm ir vides aizsardzības mērķis Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē. Šajā ziņā iesniedzējtiesai ir šaubas par ogļu, kas tiek izmantotas elektroenerģijas ražošanai, patēriņa aplikšanas ar nodokli atbilstību šai direktīvai, ciktāl, pirmkārt, šim nodoklim oglēm esot budžeta papildināšanas mērķis, kā tas izriet no Likuma 15/2012 otrā papildu noteikuma, un, otrkārt, šī nodokļa struktūra neatspoguļojot Likuma 15/2012 preambulā formulēto vides aizsardzības mērķi, jo minētā nodokļa ieņēmumi neesot paredzēti, lai samazinātu ogļu izmantošanas ietekmi uz vidi elektroenerģijas ražošanā.

26

Šādos apstākļos Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Ar šiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesību akti, kas paredz nodokļu uzlikšanu oglēm, kuras izmanto elektroenerģijas ražošanai, atbilst šajā tiesību normā ietvertajam nosacījumam, saskaņā ar ko nodoklis jāievieš, “ņemot vērā vides politiku”, tad – lai gan valsts likumdevējs ir norādījis uz šo mērķi, tas tomēr nav integrēts tāda nodokļa struktūrā, kura ieņēmumi tiek novirzīti valsts elektroenerģijas sistēmas izmaksu finansēšanai, – nodokļa likme tiek noteikta atbilstoši izmantoto ogļu siltumietilpībai un citu, videi mazāk kaitīgu energoproduktu izmantošana netiek aplikta ar nodokli.

28

Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo teikumu dalībvalstis atbrīvo no nodokļiem energoproduktus un elektroenerģiju, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, un elektroenerģiju, ko izmanto, lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju, atbilstoši nosacījumiem, kurus tās nosaka, lai nodrošinātu pareizu un tūlītēju šo atbrīvojumu piemērošanu un nepieļautu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr saskaņā ar šīs tiesību normas otro teikumu dalībvalstis var uzlikt šiem produktiem nodokļus, ņemot vērā vides politiku un neievērojot šajā direktīvā noteiktos minimālos nodokļu līmeņus. Šādā gadījumā, kā noteikts minētās tiesību normas trešajā teikumā, nodokļu uzlikšanu šiem produktiem neņem vērā, lai sasniegtu minētās direktīvas 10. pantā noteikto minimālo nodokļu līmeni elektroenerģijai.

29

Direktīvas 2003/96 mērķis – kā izriet no tās 3.–5. apsvēruma un 1. panta – ir noteikt saskaņotu režīmu nodokļu uzlikšanai energoproduktiem un elektroenerģijai, atbilstoši kuram nodokļi parasti tiek iekasēti saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem (spriedums, 2023. gada 9. marts, RWE Power, C‑571/21, EU:C:2023:186, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Paredzot saskaņotu nodokļu sistēmu energoproduktiem un elektroenerģijai, minētās direktīvas mērķis ir veicināt pareizu iekšējā tirgus darbību enerģētikas nozarē, jo īpaši izvairoties no konkurences izkropļojumiem (spriedums, 2023. gada 9. marts, RWE Power, C‑571/21, EU:C:2023:186, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Šajā nolūkā attiecībā uz elektroenerģiju Savienības likumdevējs, kā tas it īpaši izriet no Paskaidrojuma rakstā par priekšlikumu Padomes direktīvai, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem (OV 1997, C 139, 14. lpp.), 5. lappusē norādītā, ir izvēlējies likt dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2003/96 1. pantu uzlikt nodokli saražotajai elektroenerģijai, bet energoproduktus, kuri tiek izmantoti tās ražošanai, attiecīgi atbrīvot no nodokļiem, lai izvairītos no elektroenerģijas dubultas aplikšanas ar nodokļiem. (spriedums, 2023. gada 9. marts, RWE Power, C‑571/21, EU:C:2023:186, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Direktīva 2003/96 gan neizslēdz visu dubultas aplikšanas ar nodokļiem risku, jo dalībvalsts saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, ņemot vērā vides politiku, var aplikt ar nodokli energoproduktus, kuri tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 4. jūnijs, Kernkraftwerke Lippe‑Ems, C‑5/14, EU:C:2015:354, 51. punkts). Ar šo tiesību normu Savienības likumdevējs tādējādi skaidri ir vēlējies ļaut dalībvalstīm atkāpties no obligātā atbrīvojuma režīma, kas ieviests ar Direktīvu 2003/96 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 16. oktobris, UPM France, C‑270/18, EU:C:2019:862, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šajā ziņā jānorāda, ka šīs direktīvas mērķis, kā tas izriet no tās 6., 7., 11. un 12. apsvēruma, ir arī veicināt vides politikas mērķus (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Autoservizi Giordano, C‑513/18, EU:C:2020:59, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tomēr Direktīvas 2003/96 mērķis nav ieviest vispārējus atbrīvojumus. Tā kā šīs direktīvas 14. panta 1. punktā ierobežojošā veidā ir noteikti obligātie atbrīvojumi, kas dalībvalstīm jāpiemēro, uzliekot nodokli energoproduktiem un elektroenerģijai, šīs tiesību normas nevar interpretēt plaši, neatņemot saskaņotajai nodokļu uzlikšanas sistēmai, kas izveidota ar to pašu direktīvu, jebkādu lietderīgo iedarbību (spriedums, 2023. gada 9. marts, RWE Power, C‑571/21, EU:C:2023:186, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šī interpretācija, kā secinājumu 37. punktā norādījis ģenerāladvokāts, it īpaši ir piemērojama attiecībā uz dalībvalstīm Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā paredzēto iespēju atkāpties no obligātā atbrīvojuma no nodokļa energoproduktiem, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai. Kā atgādināts šī sprieduma 29. un 31. punktā, Direktīvas 2003/96 mērķis ir ieviest tādu saskaņotu nodokļu uzlikšanas režīmu energoproduktiem un elektroenerģijai, kura ietvaros aplikšana ar nodokli ir princips, ar kuru tiek saprasts, ka šī aplikšana ar nodokli notiek tikai vienu reizi, lai novērstu elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokli. Iespēja aplikt ar nodokli energoproduktus, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai, ņemot vērā vides politiku, tādējādi ir atkāpe no principa par vienreizēju nodokļu uzlikšanu elektroenerģijai.

36

Uzskatot, ka Tiesa vēl nav lēmusi par jautājumu, kādos apstākļos nodoklis par energoproduktiem, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai, Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē var tikt uzskatīts par tādu, kas tiek iekasēts, “ņemot vērā vides politiku”, iesniedzējtiesa jautā, vai tā var atsaukties uz kritērijiem, kurus Tiesa savā judikatūrā ir izstrādājusi attiecībā uz jēdzienu “īpašs nolūks” Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta izpratnē, arī Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma piemērošanai.

37

Saskaņā ar Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktu dalībvalstis var iekasēt papildu netiešos nodokļus par precēm, kuras apliekamas ar akcīzes nodokli, ievērojot divus nosacījumus. Pirmkārt, šādi nodokļi ir iekasējami īpašos nolūkos un, otrkārt, šiem nodokļiem ir jāatbilst Savienības nodokļu noteikumiem, kas piemērojami akcīzes vai pievienotās vērtības nodoklim, lai noteiktu nodokļa bāzi nodokļa summas aprēķināšanai, iekasējamībai un uzraudzībai.

38

Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu ir minēts tikai pirmais no šiem nosacījumiem. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka īpašs nolūks šī noteikuma izpratnē ir mērķis, kas nav tikai budžeta papildināšanas mērķis (spriedums, 2015. gada 5. marts, Statoil Fuel & Retail, C‑553/13, EU:C:2015:149, 37. punkts, un rīkojums, 2022. gada 7. februāris, Vapo Atlantic, C‑460/21, EU:C:2022:83, 23. punkts).

39

Tādējādi, tā kā visiem nodokļiem noteikti ir budžeta papildināšanas mērķis, ar to vien, ka šim nodoklim ir šāds mērķis, nepietiek, lai varētu uzskatīt, ka šim nodoklim nevar būt arī īpašs mērķis šī noteikuma izpratnē, pretējā gadījumā Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkts zaudētu jēgu. (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Statoil Fuel & Retail, C‑553/13, EU:C:2015:149, 38. punkts, un rīkojumu, 2022. gada 7. februāris, Vapo Atlantic, C‑460/21, EU:C:2022:83, 24. punkts).

40

Turklāt, lai gan iepriekš noteikta nodokļa ieņēmumu novirzīšana, lai finansētu dalībvalsts iestāžu veikto tām deleģēto pilnvaru īstenošanu, var būt elements, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai pastāv īpašs nolūks, šāda novirzīšana, kas ir tikai dalībvalsts budžeta iekšējās organizācijas elements, pati par sevi nevar būt pietiekams nosacījums, jo ikviena dalībvalsts var nolemt pieprasīt, lai neatkarīgi no tā, kādam mērķim tiek iekasēts nodoklis, tas tiktu izmantots konkrētu izdevumu finansēšanai. Pretējā gadījumā ikviens nolūks varētu tikt uzskatīts par īpašu Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta nozīmē, un tas atņemtu ar šo direktīvu noteiktajam saskaņotajam akcīzes nodoklim jebkādu lietderīgo iedarbību un būtu pretrunā principam, saskaņā ar kuru atkāpe, kāda noteikta 1. panta 2. punktā, ir jāinterpretē šauri (spriedums, 2015. gada 5. marts, Statoil Fuel & Retail, C‑553/13, EU:C:2015:149, 39. punkts, un rīkojums, 2022. gada 7. februāris, Vapo Atlantic, C‑460/21, EU:C:2022:83, 26. punkts).

41

Tādējādi, lai varētu uzskatīt, ka nodoklim ir īpašs nolūks Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta nozīmē, nodoklim, kura ieņēmumiem ir iepriekš noteikts mērķis, pašam par sevi ir jābūt vērstam uz norādītā nolūka īstenošanu, lai pastāvētu tieša saikne starp ieņēmumu izmantošanu un attiecīgā nodokļa nolūku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Statoil Fuel & Retail, C‑553/13, EU:C:2015:149, 41. punkts, un rīkojumu, 2022. gada 7. februāris, Vapo Atlantic, C‑460/21, EU:C:2022:83, 25. punkts).

42

Nepastāvot šādam iepriekš noteiktam ieņēmumu piešķiršanas mehānismam, nodokli akcīzes precēm var uzskatīt par tādu, kam ir īpašs nolūks Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta izpratnē, tikai tad, ja šis nodoklis attiecībā uz tā struktūru, jo īpaši, ņemot vērā ar to apliekamo objektu vai piemērošanas likmi, būtu izveidots tā, ka tas ietekmētu nodokļa maksātāju uzvedību veidā, kas ļautu īstenot norādīto īpašo nolūku, piemēram, apliekot ar ievērojamu nodokli attiecīgās preces, lai atturētu no to patēriņa (spriedums, 2015. gada 5. marts, Statoil Fuel & Retail, C‑553/13, EU:C:2015:149, 42. punkts, un rīkojums, 2022. gada 7. februāris, Vapo Atlantic, C‑460/21, EU:C:2022:83, 27. punkts).

43

Lai gan Endesa uzskata, ka šī judikatūra attiecībā uz Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktu ir attiecināma uz Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, Spānijas valdība apgalvo, ka abi ar šīm tiesību normām ieviestie nodokļu režīmi nav pietiekami salīdzināmi. Savukārt Eiropas Komisija uzskata, ka, piemērojot šī 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, nav jāpārbauda, vai pastāv tieša saikne starp ieņēmumu izmantošanu un attiecīgo nodokļu mērķi judikatūras par Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktu izpratnē, lai noteiktu, vai dalībvalsts ir atkāpusies no energoproduktu obligātā atbrīvojuma, “ņemot vērā vides politiku”. Šādos apstākļos tā uzskata, ka šajā judikatūrā izmantotais kritērijs attiecībā uz nodokļa struktūru ir atbilstošs elements šajā pārbaudē, jo šī struktūra patiešām veicina videi mazāk kaitīgu energoproduktu izmantošanu.

44

Šajā ziņā jānorāda, ka nodokļu režīmi, kas izriet, pirmkārt, no Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma un, otrkārt, no Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta, protams, atšķiras, it īpaši tādēļ, ka pirmais no šiem režīmiem ir atkāpe no obligāta atbrīvojuma, savukārt otrais attiecas uz papildu aplikšanu ar nodokli salīdzinājumā ar nodokli, kas jau ir piemērojams akcīzes precēm.

45

Šādos apstākļos “[iemesli,] ņemot vērā vides politiku” Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē, var ietilpt “īpašu nolūku” kategorijā Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta izpratnē, jo nodokļa, kas iekasēts šādu iemeslu dēļ, īpašais nolūks tieši ir dot ieguldījumu vides aizsardzībā.

46

Šādos apstākļos jāuzskata, ka nodoklis ir iekasēts, “ņemot vērā vides politiku” Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē, ja pastāv tieša saikne starp ienākumu izmantošanu un aplūkotā nodokļa mērķi, vai arī, ja šis nodoklis, kuram nav tikai budžeta mērķis, attiecībā uz tā struktūru, jo īpaši nodokļa bāzi vai nodokļa likmi, ir izstrādāts tā, lai ietekmētu nodokļu maksātāju rīcību tādā veidā, kas ļauj nodrošināt labāku vides aizsardzību, piemēram, apliekot ar ievērojamu nodokli attiecīgās preces, lai atturētu no to patēriņa vai mudinātu izmantot citus produktus, kuru ietekme principā ir mazāk kaitīga videi.

47

Kad Tiesā tiek iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai noskaidrotu, vai dalībvalsts ieviests nodoklis tiek iekasēts, “ņemot vērā vides politiku” Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē, tās uzdevums vairāk ir sniegt informāciju iesniedzējtiesai par kritērijiem, kuru piemērošana tai ļaus noteikt, vai šis nodoklis patiešām tiek iekasēts šādam mērķim, nevis pašai veikt šādu novērtējumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Tiesai ne vienmēr ir visa būtiskā informācija šajā ziņā (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2022. gada 7. februāris, Vapo Atlantic, C‑460/21, EU:C:2022:83, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Šajā gadījumā vispirms jānorāda, ka iesniedzējtiesa jautā, vai Spānijas likumdevējs, atkāpjoties no obligātā atbrīvojuma no nodokļa oglēm, kas tiek izmantotas elektroenerģijas ražošanai, faktiski ir vēlējies aizsargāt vidi, ņemot vērā apstākli, ka – pēc tās domām – šis mērķis nav integrēts tāda nodokļa struktūrā, kura ieņēmumi tiek izmantoti valsts elektroenerģijas sistēmas izmaksu finansēšanai.

49

Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka no Likuma 15/2012 preambulas izriet, ka šis likumdevējs, pieņemot šo likumu par grozījumu izdarīšanu, ir vēlējies saskaņot “[Spānijas] nodokļu sistēmu ar efektīvāku un videi draudzīgāku, kā arī ilgtspējīgu [enerģētikas] izmantošanu”, lai šis pamatojums nebūtu tikai šķietams, vēl ir nepieciešams, lai to apstiprinātu sekas, kādas šai aplikšanai ar nodokli faktiski var būt.

50

Attiecībā uz iesniedzējtiesas paustajām šaubām par nodokļa ieņēmumu piešķiršanu valsts elektroenerģijas sistēmas izmaksu finansēšanai ir jānorāda, pirmkārt, ka Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma piemērošanai, kā izriet no šī sprieduma 42. un 45. punkta, nav obligāti nepieciešama tieša saikne starp ieņēmumu izmantošanu un attiecīgās aplikšanas ar nodokli mērķi. Otrkārt, izvērtējot attiecīgā nodokļa struktūru, iesniedzējtiesai var nākties ņemt vērā elementu kopumu, tostarp nodokļa iezīmes un īstenošanas kārtību, kā arī veidu, kādā šis nodoklis ietekmē vai var ietekmēt nodokļu maksātāju rīcību. Ciktāl ieņēmumi no minētā nodokļa tiek izmantoti šīs sistēmas atjaunināšanai, lai sasniegtu Savienības noteiktos mērķus vides jomā, tostarp siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanu un klimatneitralitāti, šādi elementi var apstiprināt, ka nodoklim patiešām ir vides aizsardzības mērķis.

51

Turklāt, kā norādījusi Komisija, ņemot vērā iespējamo ogļu izmantošanas samazināšanos elektroenerģijas ražošanā, nodokļu uzlikšanas oglēm, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, ilgtermiņa sekas budžetam ir jāskata kopsakarā ar šī nodokļa ietekmi uz vidi. Šī iestāde uzskata, ka atkāpi no obligātā atbrīvojuma var salīdzināt ar citiem pasākumiem, kuriem ir “dubults rezultāts”, proti, vienlaikus veikt iemaksas budžetā un ietekmēt rīcību. Šādi pasākumi to ieviešanas laikā var radīt ievērojamus budžeta ieņēmumus, kas ilgtermiņā un sasniedzot savu vides aizsardzības mērķi, pakāpeniski samazinās, nodokļu maksātājiem pielāgojot savu rīcību.

52

Turpinājumā iesniedzējtiesa vaicā, vai var uzskatīt, ka nodokļa struktūra atbilst Likuma 15/2012 preambulā noteiktajam vides mērķim, jo akcīzes nodokļa likmes ir noteiktas atbilstoši elektroenerģijas ražošanai izmantoto ogļu siltumietilpībai.

53

Šajā ziņā no Direktīvas 2003/96 10. panta 1. punkta izriet, ka no 2004. gada 1. janvāra minimālās nodokļu likmes, kas piemērojamas elektroenerģijai – gan patēriņam uzņēmējdarbībai, gan patēriņam ārpus uzņēmējdarbības – nosaka saskaņā ar šīs direktīvas I pielikuma C tabulu. Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 55. punktā, attiecībā uz oglēm un koksu vairākās C tabulas “Kurināmajam un elektroenerģijai piemērojamie minimālie nodokļu līmeņi” valodu versijās ir skaidra atsauce uz akmeņogļu un koksa “bruto siltumietilpību”. Līdz ar to, pat ja minētās C tabulas spāņu valodas versijā šī siltumietilpība nav norādīta, tas, ka Spānijas likumdevējs to ir uzskatījis par atsauci, lai apliktu ar nodokli ogļu izmantošanu, neliek uzskatīt, ka nodoklis par oglēm nav ticis pieņemts, ņemot vērā vides politiku.

54

Visbeidzot, iesniedzējtiesa vaicā, vai vides aizsardzības nolūks tiek sasniegts ar to vien, ka nodokļi tiek uzlikti noteiktiem neatjaunojamās enerģijas produktiem un no nodokļa tiek atbrīvoti energoprodukti, kuru izmantošana tiek uzskatīta par mazāk kaitīgu videi.

55

Šajā ziņā jāuzsver, ka nodokļa pārbaude principā ir jāveic katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā attiecīgā nodokļa īpatnības un īpašības. Tā kā nodoklis attur no videi kaitīga produkta patēriņa, ir jāuzskata, ka tas veicina vides aizsardzību.

56

Līdz ar to tas vien – kā apgalvo Endesa –, ka Spānijas valdība ir atkārtoti ieviesusi atbrīvojumu no nodokļa ogļūdeņražiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, kaut arī šim pašam nolūkam izmantotās ogles tiek apliktas ar nodokli, pats par sevi nepierāda, ka atkāpei no obligātā atbrīvojuma no nodokļa oglēm, kas tiek izmantotas elektroenerģijas ražošanai, nav reāla vides aizsardzības mērķa.

57

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta nodokļa uzlikšana oglēm, kas tiek izmantotas elektroenerģijas ražošanai, atbilst šajā tiesību normā ietvertajam nosacījumam, saskaņā ar kuru nodoklis ir jāievieš, “ņemot vērā vides politiku”, ja pastāv tieša saikne starp ieņēmumu izmantošanu un attiecīgā nodokļa uzlikšanas mērķi vai ja šis nodoklis, lai arī tam nav budžeta mērķa, attiecībā uz tā struktūru – jo īpaši nodokļa bāzi vai nodokļa likmi – ir izstrādāts tā, lai ietekmētu nodokļu maksātāju rīcību tādā veidā, kas ļauj nodrošināt labāku vides aizsardzību.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums

ir jāinterpretē tādējādi, ka

valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta nodokļa uzlikšana oglēm, kas tiek izmantotas elektroenerģijas ražošanai, atbilst šajā tiesību normā ietvertajam nosacījumam, saskaņā ar kuru nodoklis ir jāievieš, “ņemot vērā vides politiku”, ja pastāv tieša saikne starp ieņēmumu izmantošanu un attiecīgā nodokļa uzlikšanas mērķi vai ja šis nodoklis, lai arī tam nav budžeta mērķa, attiecībā uz tā struktūru – jo īpaši nodokļa bāzi vai nodokļa likmi – ir izstrādāts tā, lai ietekmētu nodokļu maksātāju rīcību tādā veidā, kas ļauj nodrošināt labāku vides aizsardzību.