1.

Kopš finanšu krīzes Savienības tiesībās ir izveidots stingrāks regulējums patērētāju tiesību aizsardzībai ar nekustamo īpašumu nodrošināto kredītu jomā ( 2 ). Tikmēr Tiesa ir izstrādājusi nozīmīgu judikatūras virzienu par patērētāju procesuālo aizsardzību, kas atspoguļojas arī piedziņas vēršanas uz mājokli procesa jomā. Šī judikatūra atspoguļo patērētāju līgumtiesību konstitucionalizāciju ( 3 ). Atvasināto tiesību akts, kas kalpo kā “saikne” ( 4 ) starp procesuālajām tiesībām, patērētāju tiesībām un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā – “Harta”), ir Direktīva 93/13/EEK ( 5 ).

2.

Attiecībā uz izpildes procesiem pret nekustamo īpašumu, kas ir patērētāja dzīvesvieta, Tiesa 2014. gada 10. septembra spriedumā Kušionová (C‑34/13, EU:C:2014:2189; turpmāk tekstā – “spriedums Kušionová”) pārbaudīja Slovākijas tiesību aktu, kas attiecas uz ārpustiesas piedziņas procesu, saderību ar Direktīvu 93/13. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā ir minētā sprieduma turpinājums. Iesniedzējtiesa aicina Tiesu sīkāk izpētīt saikni starp izpildes procesu, patērētāju tiesībām un Hartā nostiprinātajām pamattiesībām.

3.

Konkrētāk – ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Krajský súd v Prešove (Apgabaltiesa Prešovā, Slovākija) izvirza jautājumu par tiesu pilnvarām izvērtēt kredīta pirmstermiņa piedziņas samērīgumu ārpustiesas piedziņas procesa kontekstā. Tā arī izvirza jautājumu, vai ar Direktīvu 2005/29/EK ( 6 ) ir saderīga banku prakse, kas izpaužas kā tādu jaunu kredītlīgumu slēgšana, saskaņā ar kuriem lielākā daļa līdzekļu nevis tiek izmaksāti patērētājam, bet gan ir paredzēti agrāku kredītu atmaksai, kā arī par šīs prakses ietekmi saistībā ar Direktīvas 2008/48/EK ( 7 ) piemērošanas jomas noteikšanu.

4.

Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā.”

5.

Šīs direktīvas 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

6.

Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.”

7.

Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

8.

Direktīvas 2005/29 3. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.”

9.

Minētās direktīvas 5. panta 1. un 5. punktā ir paredzēts:

“1.   Negodīga komercprakse ir aizliegta.

[..]

5.   Šīs direktīvas I pielikumā dotajā sarakstā ietverti komercprakses veidi, kas visos apstākļos uzskatāmi par negodīgiem. To pašu vienotu sarakstu piemēro visās dalībvalstīs, un to var grozīt tikai ar šīs direktīvas pārskatīšanu.”

10.

Direktīvas 2008/48 14. apsvērums ir formulēts šādi:

“Kredītlīgumi, kas aptver ar nekustamo īpašumu nodrošināta kredīta piešķiršanu, nebūtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā. Šāda veida kredīti pēc būtības ir ļoti īpaši. Šīs direktīvas darbības jomā nebūtu jāiekļauj arī kredītlīgumi, kuru mērķis ir finansēt īpašumtiesību uz zemi vai esošu vai plānotu ēku iegūšanu vai paturēšanu. [..]”

11.

Direktīvas 2008/48 2. panta “Darbības joma” 2. punktā ir paredzēts:

“Šo direktīvu nepiemēro:

[..].”

12.

Direktīvas 2008/48 22. panta 3. punkts ir formulēts šādi:

“Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka noteikumus, ko tās pieņem, īstenojot šo direktīvu, nevar apiet, izmantojot veidu, kā līgumi formulēti, jo īpaši kredītu izņemšanu vai kredītlīgumus, uz ko attiecas šīs direktīvas darbības joma, integrējot kredītlīgumos, kuru būtība vai mērķis ļautu izvairīties no tās piemērošanas.”

13.

Občiansky zákonník (Civilkodeksa) 565. pantā ir paredzēts:

“Prasījuma izpildes pa daļām gadījumā kreditors nevar prasīt visas prasījuma summas samaksu tāpēc, ka nav veikts kāds ikmēneša maksājums, ja vien puses par to nav vienojušās vai tas nav paredzēts lēmumā. Tomēr kreditors šīs tiesības var izmantot ne vēlāk kā līdz pirmā nākamā maksājuma termiņa beigām.”

14.

Civilkodeksa 53. pants reglamentē negodīgus noteikumus patērētāju līgumos. Tā 9. punkts ir formulēts šādi:

“Gadījumā, ja ar patērētāju noslēgtais līgums ir izpildāms, veicot maksājumu pa daļām, piegādātājs Civilkodeksa 565. pantā paredzētās tiesības var izmantot ne agrāk kā trīs mēnešus pēc maksājuma kavējuma un ar nosacījumu, ka tas ir brīdinājis patērētāju vismaz 15 dienas pirms šo tiesību izmantošanas.”

15.

Civilkodeksa 151.j panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja parāds, kas nodrošināts ar ķīlu, nav pilnībā nokārtots noteiktajā termiņā, nodrošinātais kreditors var uzsākt ķīlas tiesību izmantošanu. Izmantojot ķīlas tiesības, nodrošinātais kreditors var panākt parāda samaksu, izmantojot līgumā noteiktos līdzekļus vai pārdodot nodrošinājumu izsolē saskaņā ar īpašu likumu, [..] vai arī panākt parāda samaksu, pārdodot nodrošinājumu saskaņā ar īpašām tiesību normām, [..] ja vien šajā likumā vai īpašā likuma nav paredzēts citādi.”

16.

Iesniedzējtiesa norāda, ka šajā punktā ir zemsvītras piezīme, kura ir iekļauta pēc vārdiem “saskaņā ar īpašu likumu” un kurā ir atsauce uz Zákon 527/2002 Z.z. o dobrovoľných dražbách a o doplnení zákona Slovenskej národnej rady č. 323/1992 Zb. o notároch a notárskej činnosti (Notársky poriadok) v znení neskorších predpisov (Likums Nr. 527/2002 par labprātīgu pārdošanu izsolē un papildinājumiem Slovākijas Nacionālās padomes Likumā Nr. 323/1992 par notāriem un notāru darbību (Notariāta kodekss), redakcijā ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “Likums par labprātīgu pārdošanu izsolē”)), un vēl viena zemsvītras piezīme pēc vārdiem “īpašām tiesību normām”, kurā ir atsauce uz Civilprocesa kodeksu un Noteikumiem par izpildi.

17.

Civilkodeksa 151.m panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“(1)   Pārdot nodrošinājumu tādā veidā, kāds norādīts ķīlas tiesību nodibinošajā līgumā, vai izsolē nodrošinātais kreditors drīkst ne agrāk kā pēc 30 dienām no dienas, kad par ķīlas tiesību izmantošanas sākšanu ir paziņots ieķīlātājam un – gadījumos, kad parādnieks un ieķīlātājs nav viena un tā pati persona, – parādniekam, ja vien īpašā likumā nav noteikts citādi. [..]

(2)   Pēc tam, kad ieķīlātājam ir paziņots par ķīlas tiesību izmantošanas sākšanu, ieķīlātājs var vienoties ar nodrošināto kreditoru, ka nodrošinātais kreditors ir tiesīgs pārdot nodrošinājumu tādā veidā, kāds norādīts ķīlas tiesību nodibinošajā līgumā, vai izsolē pat pirms 1. punktā noteiktā termiņa beigām.”

18.

Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 6. pantā izsolītājs ir definēts kā “persona, kura rīko izsoli un atbilst šajā īpašajā likumā izvirzītajiem nosacījumiem un kurai ir atļauts nodarboties ar attiecīgo uzņēmējdarbību”. Minētā likuma 7. panta 1. punktā izsoles pieprasītājs ir definēts kā izsoles priekšmeta īpašnieks, nodrošinātais kreditors vai jebkura cita persona, kurai ir atļauts pieprasīt izsoles rīkošanu saskaņā ar īpašu likumu.

19.

Konkrētāk attiecībā uz nodrošināto kreditoru Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 7. panta 2. punktā ir noteikts, ka šādai personai ir rakstveidā jāapliecina ne vien tas, ka izsoles priekšmets var tikt pārdots izsolē, bet arī parāda, par kuru ir ierosināta ķīlas tiesību izmantošana saskaņā ar šo likumu, apmērs, kā arī tas, ka parāds ir patiess un ir maksājams.

20.

Saskaņā ar minētā likuma 16. panta 1. punktu pārdošana izsolē var tikt veikta, vienīgi pamatojoties uz vienošanos, kuru ir parakstījusi persona, kas ierosinājusi pārdošanu, un izsolītājs.

21.

Atbilstoši Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 17. pantam izsolītājam ir jāpublicē paziņojums par pārdošanu izsolē. Ja izsolāmais objekts ir dzīvoklis, māja vai cita ēka, uzņēmums vai uzņēmuma daļa vai ja minimālā solījuma summa ir lielāka par 16550 EUR, izsolītājam vismaz 30 dienas pirms izsoles sākuma ir jāpublicē paziņojums par atklātu izsoli un bez nepamatotas kavēšanās jānosūta paziņojums par atklātu izsoli ministrijai publicēšanai Obchodný vestník (Oficiālais Tirdzniecības Vēstnesis).

22.

Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 21. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šī likuma noteikumu pārkāpuma gadījumā jebkura persona, kura uzskata, ka tās tiesības ir aizskartas, var vērsties tiesā, lai panāktu, ka pārdošana izsolē tiek atzīta par spēkā neesošu. Tomēr tiesības vērsties tiesā izbeidzas, ja tās netiek izmantotas trīs mēnešu laikā pēc publiskas izsoles rīkošanas, izņemot, ja spēkā neesamības iemesli ir saistīti ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un ja attiecīgā izsole skar māju vai dzīvokli, kurā ir bijusi agrākā īpašnieka oficiālā pastāvīgā dzīvesvieta.

23.

Saskaņā ar Zákon 160/2015 Z.z. Civilný sporový poriadok (Likums 160/2015 – Civilprocesa kodekss) 325. panta 1. punktu tiesa var piemērot pagaidu noregulējuma pasākumus, ja ir steidzami jānoregulē attiecības starp pusēm vai pastāv iespēja, ka tiesas nolēmuma izpilde būs apdraudēta. Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 325. panta 2. punkta d) apakšpunktu tiesa var noteikt pagaidu pasākumus kādai no pusēm, tostarp tādus, lai “tā veic kādu darbību, atturas no kādas darbības vai ļauj veikt kādu darbību”.

24.

Zákon 233/1995 Z.z. Exekučný poriadok (Likums Nr. 233/1995 – Izpildes procesa kodekss) 63. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Izpilde, pārdodot nekustamo īpašumu, kurā atrodas parādnieka galvenā vai pagaidu dzīvesvieta 2. punkta izpratnē, var notikt vienīgi izņēmuma kārtā pēc tiesas apstiprinājuma, ja pret attiecīgo personu ir ierosināti dažādi izpildes procesi saistībā ar parādiem, kuru kopējā summa pārsniedz 2000 EUR, un ja izsolītājs pierāda, ka parādu nevar piedzīt citā veidā.”

25.

2012. gada 9. februārī SP kundze un CI kungs ar atbildētāju Všeobecná úverová banka, a.s. (turpmāk tekstā – “VÚB Banka”) noslēdza patēriņa kredītlīgumu ar nosaukumu “Hypo Pôžička” par 30221,50 EUR uz 20 gadiem līdz 2032. gadam (turpmāk tekstā – “strīdīgais kredīts”). Strīdīgā kredīta mērķis kredītlīgumā nebija noteikts.

26.

VÚB Banka gandrīz visu strīdīgo kredītu izmantoja, lai tiktu atmaksāti iepriekšējie patēriņa kredīti, ko kopš 2004. gada bija izsniegusi VÚB Banka vai sabiedrība, ar kuru tā agrāk bija ekonomiski saistīta, proti, Consumer Finance Holding a.s. (turpmāk tekstā – “CFH”). Prasītāji pamatlietā (turpmāk tekstā – “prasītāji”) savu pirmo kredītu no CFH saņēma 2004. gadā vēl agrākā valūtā – 18000 Slovākijas kronu (SKK) (597,49 EUR) apmērā. Vēlāk tika paņemts vēl cits patēriņa kredīts. Prasītāji kredītus nespēja atmaksāt. Tāpēc VÚB Banka viņiem piešķīra jaunus kredītus, neizmaksājot tos prasītājiem, bet gan izmantojot tos tieši to prasījumu atmaksai, kas izrietēja no agrāka patēriņa kredīta. VÚB Banka vienpusēji noteica parādu summu. VÚB Banka daļu no strīdīgā kredīta izmantoja arī savā labā, lai atlīdzinātu ar šī kredīta piešķiršanu saistītās izmaksas.

27.

Strīdīgā kredīta īpatnība ir tā, ka tas ir nodrošināts ar nekustamā īpašuma – mājas, kurā dzīvo prasītāji un citas personas, – ķīlu. Pēc strīdīgā kredīta piešķiršanas prasītāji bija nokavējuši maksājumus 1106,50 EUR apmērā. Pamatojoties uz maksājumu nokavēšanas faktu, VÚB Banka 2013. gada janvārī pieprasīja pilnu kredīta atmaksu. Strīdīgā kredīta līguma noteikumos bija paredzētas aizdēvēja tiesības uzsākt kredīta pirmstermiņa atmaksas procedūru un noteikt, ka kredīts ir atmaksājams pilnā apjomā. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka Slovākijas tiesībās ir paredzēts viens vienīgs nosacījums šo tiesību izmantošanas uzsākšanai, proti, trīs mēnešu maksājumu nokavējums un apstāklis, ka kreditors ir ievērojis papildu 15 dienu brīdinājuma termiņu.

28.

2013. gada 12. aprīlīVÚB Banka paziņoja par ķīlas tiesību izmantošanu tādā veidā, ka izsolē labprātīgi tiktu pārdota prasītāju māja, kuras vērtība ir vismaz 30 reizes lielāka nekā summa, kuras dēļ banka ierosināja kredīta pirmstermiņa atmaksas procedūru un tam sekojošu mājas pārdošanu.

29.

Prasītāji cēla prasību Okresný súd v Prešov (Rajona tiesa Prešovā, Slovākija), lūdzot izdot rīkojumu apturēt ķīlas tiesību izmantošanu, kas īstenojama, veicot labprātīgu pārdošanu izsolē. Prasītāji apgalvoja, ka VÚB Banka tostarp ir pārkāpusi tiem Savienības tiesībās garantētās tiesības patēriņa kredīta jomā. Ar pirmo spriedumu Okresný súd v Prešov (Rajona tiesa Prešovā) noraidīja prasību, būtībā uzskatot, ka nebija šķēršļu prasītāju mājas pārdošanai ārpustiesas procesā.

30.

Izskatījusi prasītāju iesniegto apelācijas sūdzību, iesniedzējtiesa atcēla pirmās instances spriedumu. Tā konstatēja, ka prasītāju mājas pārdošana labprātīgā izsolē nav samērīga, jo pastāv cits ķīlas tiesību izmantošanas veids – izpildes tiesā procedūras ietvaros, kurā VÚB Banka prasījums varētu tikt apmierināts, prasītājiem nezaudējot īpašumtiesības uz māju.

31.

Otrajā spriedumā Okresný súd v Prešov (Rajona tiesa Prešovā) atkal noraidīja prasību. Tā atsaucās uz spriedumu Kušionová. Saskaņā ar minētās tiesas šī sprieduma interpretāciju pat negodīgi līguma noteikumi neliedz pārdot prasītāju mājokli ārpustiesas piedziņas procesā. Minētā tiesa šajā ziņā piemēroja Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) judikatūru, kurā, kā norāda iesniedzējtiesa, netika atzīta patērētāju tiesību ex ante aizsardzība tiesā, kas izpaustos tādējādi, ka bez laika ierobežojuma tiktu apturēta to mājokļa pārdošana ārpustiesas kārtībā labprātīgā izsolē.

32.

Prasītāji atkal iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, lūdzot izdot rīkojumu apturēt ķīlas tiesību izmantošanu, kas īstenojama, veicot labprātīgu pārdošanu izsolē. Tie tostarp norādīja uz savu patērētāju tiesību pārkāpumu un tiesību uz mājokli pārkāpumu gadījumā, ja viņu māja tiktu pārdota.

33.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka Slovākijas tiesībās saistībā ar pirmstermiņa ķīlas tiesību izmantošanu nav skaidri noteikta prasība ievērot izpildes samērīgumu un piemērot kritērijus, kurus Tiesa ir noteikusi sprieduma Aziz 73. punktā ( 8 ). Konkrētāk – tā norāda, ka Slovākijas tiesību akti pieļauj pirmstermiņa atmaksas procedūru, neizvērtējot jautājumu, vai patērētājs nav izpildījis pienākumu, kam ir būtiska nozīme, vai šādam pārkāpumam ir pietiekami nopietns raksturs salīdzinājumā ar aizdevuma ilgumu un summu un vai valsts tiesībās ir paredzēti adekvāti un efektīvi līdzekļi, kas ļautu patērētājam novērst aizdevuma pirmstermiņa atmaksas pieprasīšanas sekas.

34.

Tālāk iesniedzējtiesa paskaidro, ka Slovākijas tiesiskais regulējums paredz divus ķīlas tiesību izmantošanas veidus. Pirmais ir ķīlas priekšmeta labprātīga pārdošana izsolē. Šo pārdošanu veic privātpersona – uzņēmējs. Kreditors vienpusēji nosaka prasījuma apmēru. Cits uzņēmējs – izsolītājs – parasti pārdod patērētāju mājokli bez jebkādas tiesvedības, objektīvi neizvērtējot prasījuma summu un patērētāju mājokļa pārdošanas izsolē samērīgumu. Neraugoties uz patērētāju iebildumiem, likumā šī pārdošana ir dēvētā kā “labprātīga”.

35.

Otrs ķīlas tiesību izmantošanas veids ir paredzēts Likumā Nr. 233/1995 – Izpildes procesa kodeksā. Pirms šīs procedūras tiek veikta līguma noteikumu pārbaude tiesā. Tiesas var atļaut veikt atmaksu daļās, un tiesām pēc savas ierosmes ir jāpiemēro tiesiskais regulējums patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Izpildi var turpināt kreditors ar tiesu izpildītāja starpniecību, kurš arī var atļaut veikt atmaksu daļās. Tātad izpildes tiesā procedūras ietvaros ir iespējams koriģēt ilgtermiņa aizdevumu sākotnējo kredīta maksājumu lielumu līdz kredīta perioda beigām. Tādējādi kreditors var panākt, ka viņa parāds tiek atmaksāts atbilstoši grafikam, kas ir saskaņots ar patērētāju, bet patērētājs saglabā savu mājokli.

36.

Turpretim iesniedzējtiesa uzskata, ka pārdošanas labprātīgā izsolē procedūra nesniedz šādas garantijas. To nevar apturēt uz laiku, kamēr notiek tiesvedība par negodīgiem līguma noteikumiem. Turklāt pēc izsoles notiekošā tiesvedība par izsoles atzīšanu par spēkā neesošu pēc tam, kad ir zaudētas īpašumtiesības, patērētājiem rada īpaši lielu emocionālo spriedzi.

37.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka aizsardzība pret nesamērīgu iejaukšanos patērētāju tiesībās, tostarp viņu tiesībās uz mājokli, ir īpaši svarīga pirms izsoles rīkošanas. Tā kā materiālajās tiesībās nav paredzēta nekāda cita ex ante aizsardzības iespēja, vienīgā atlikusī iespēja ir prasība par aizliegumu izmantot ķīlas tiesības labprātīgā pārdošanā izsolē.

38.

Attiecībā uz Direktīvas 2005/29 piemērošanu iesniedzējtiesa norāda, ka strīdīgais kredīts un iepriekšējie patēriņa kredīti tika izmantoti, lai katru reizi atmaksātu iepriekšējos kredītus, kaut gan prasītājiem nebija pietiekamu ienākumu to atmaksai. Iesniedzējtiesa uzskata, ka apstākļi, kādos tika noslēgts strīdīgais patēriņa kredīts, ir negodīga komercprakse, kam jāietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

39.

Attiecībā uz Direktīvas 2008/48 piemērošanu iesniedzējtiesa norāda, ka vienīgais apstāklis, kas varētu būt par pamatu strīdīgā kredīta izslēgšanai no šīs direktīvas piemērošanas jomas, ir nodrošinājums ar nekustamo īpašumu. Tomēr nodrošinājuma ar īpašumu patiesais mērķis ir iepriekšējo patēriņa kredītu atmaksa. Šādos apstākļos pastāv cieša saikne starp strīdīgo kredītu un iepriekšējo patēriņa kredītu, kura atmaksai tika piešķirts strīdīgais kredīts.

40.

Visbeidzot iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Tiesas 2016. gada 21. aprīļa spriedumā Radlinger un Radlingerová (C‑377/14, EU:C:2016:283; turpmāk tekstā – “spriedums Radlinger un Radlingerová”) noteiktā pieeja ir piemērojama šajā lietā.

41.

Šajos apstākļos Krajský súd v Prešove (Apgabaltiesa Prešovā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

42.

Iesniedzējtiesa 2022. gada 6. jūlijā pēc Tiesas lūguma sniedza paskaidrojumus saskaņā ar Tiesas Reglamenta 101. pantu.

43.

Rakstveida apsvērumus iesniedza VÚB Banka, Slovākijas valdība un Eiropas Komisija. 2022. gada 28. oktobra tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumus sniedza prasītāji, Slovākijas valdība un Komisija.

44.

VÚB Banka apgalvo, ka uzdotie jautājumi ir jānoraida kā hipotētiski. Šajā ziņā tā norāda uz dažādiem faktiskajiem apstākļiem, kas, pēc tās domām, pierāda, ka patērētājs ir pārkāpis būtiskas līguma saistības un ka banka ir ievērojusi samērīguma principu.

45.

Slovākijas valdība un būtībā arī Komisija norāda, ka pirmais un otrais jautājums nav pieņemami attiecībā uz Direktīvu 2005/29. Tās apgalvo, ka iesniedzējtiesa ne tikai nav norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir lūgusi Tiesai sniegt šīs direktīvas interpretāciju, bet arī pamatojumu, kādēļ šī interpretācija ir nepieciešama, lai izlemtu strīdu pamatlietā. Konkrētāk – Komisija norāda, ka iesniedzējtiesa nav paskaidrojusi, kādā mērā izpildes procesa uzsākšana var būt uzskatāma par negodīgu komercpraksi. Tomēr Komisija norāda, ka iesniedzējtiesa skaidro Direktīvas 2005/29 interpretācijas nozīmi trešā un ceturtā jautājuma ietvaros.

46.

Šajā ziņā jānorāda, ka atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas prezumpcija par nozīmīgumu. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 9 ).

47.

Pirmkārt, ir jānorāda, ka pirmais un otrais prejudiciālais jautājums papildus Direktīvai 93/13 attiecas arī uz Direktīvu 2005/29. Tomēr, kā to pamatoti norādījusi Slovākijas valdība un Komisija, iesniedzējtiesa šajos jautājumos vienīgi atsaucas uz pēdējo minēto direktīvu, nenorādot iemeslu, kura dēļ tās interpretācija ir nepieciešama strīda atrisināšanai pamatlietā. Turklāt iesniedzējtiesa nepaskaidro, kādā mērā prasītāju apstrīdētā ķīlas tiesību izmantošanas procedūra varētu veidot negodīgu komercpraksi.

48.

Tāpēc ierosinu uz pirmajiem diviem jautājumiem atbildēt vienīgi Direktīvas 93/13 gaismā.

49.

Otrkārt, tas, ka VÚB Banka apgalvo, ka ķīlas tiesību izmantošana ir samērīga, nenozīmē, ka šie jautājumi ir hipotētiski. Ar uzdotajiem jautājumiem ir mēģināts nevis noskaidrot, vai konkrētais izpildes process bija samērīgs – pat ja iesniedzējtiesas ieskatā tas nav samērīgs –, bet gan noteikt, vai kreditors var de iure turpināt šādu izpildi, ja tiesām nav likumā paredzēta pienākuma pārbaudīt piedziņas vēršanas samērīgumu ( 10 ).

50.

Šajā ziņā prejudiciālie jautājumi nav hipotētiski un lūgtā Direktīvas 93/13 normu interpretācija ir nepieciešama strīda atrisināšanai pamatlietā.

51.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Tiesai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamu.

52.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 93/13, lasot to Hartas 7., 38. un 47. panta, kā arī efektivitātes principa gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums un – konkrētāk – Civilkodeksa 53. panta 9. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šī kodeksa 565. pantu, kas uzņēmējam dod tiesības uzsākt kredīta pirmstermiņa atmaksas procedūru tādēļ, ka parādnieks nav izpildījis savas saistības konkrētā ierobežotā laikposmā, nepakļaujot šīs tiesības samērīguma prasībai, it īpaši ņemot vērā to, cik nopietns ir patērētāja saistību pārkāpums salīdzinājumā ar kredīta summu un tā termiņu.

53.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka saskaņā ar Civilkodeksa 53. panta 9. punktu gadījumā, ja maksājumi saskaņa ar patēriņa kredītlīgumu tiek veikti pa daļām, uzņēmējs var pieprasīt visas kredīta summas atmaksu, kā tas paredzēts Civilkodeksa 565. pantā, ja puses par to ir vienojušās. Šo tiesību izmantošana ir atkarīga no tā, vai, pirmkārt, ir pagājuši vismaz trīs mēneši pēc kāda maksājuma nokavēšanas, un, otrkārt, no tā, vai patērētājs ir ticis brīdināts vismaz 15 dienas pirms izpildes.

54.

Vispirms jāatgādina, ka no Direktīvas 93/13 1. panta 1. punkta izriet, ka šīs direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu tiesību normas par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos. Kā izriet no šīs direktīvas 1. panta 2. punkta, lasot to trīspadsmitā apsvēruma un 3. panta 1. punkta gaismā, ar minēto direktīvu nav paredzēts ieviest valsts tiesību normu pārbaudi saistībā ar to iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz patērētājiem, bet gan tikai tādu patērētāju līgumu noteikumu pārbaudi, par kuriem nav bijis atsevišķas apspriešanās ( 11 ).

55.

Turklāt saskaņā ar minētās direktīvas 1. panta 2. punktu tā neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas.

56.

Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka šīs direktīvas 1. panta 2. punktā paredzētā izslēgšana no šīs direktīvas piemērošanas jomas ir pamatota ar to, ka ir likumīgi prezumēt, ka valsts likumdevējs ir radījis līdzsvaru starp visām noteikta veida līgumu pušu tiesībām un pienākumiem, jo šo līdzsvaru Savienības likumdevējs īpaši tiecas saglabāt ( 12 ).

57.

Pamatlietā valsts tiesību normas, par kurām ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir atspoguļotas patēriņa kredītlīguma noteikumā.

58.

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā, kas ieviesta ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu izlemt tajā izskatāmo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi ( 13 ).

59.

Turklāt atbildē uz lūgumu sniegt paskaidrojumus iesniedzējtiesa norādīja, ka tā atbalsta pirmā jautājuma pārformulēšanu tādējādi, ka ar to tiek lūgts interpretēt Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā izmantoto jēdzienu “negodīgs noteikums” un kritērijus, kurus valsts tiesa var piemērot vai kuri tai ir jāpiemēro, pārbaudot līguma noteikumu, kas ietver apstrīdētās valsts tiesību normas.

60.

Šādos apstākļos, lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, šķiet, ir jāpārformulē pirmais prejudiciālais jautājums. Ar šo jautājumu būtībā tiek mēģināts noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva ir piemērojama līguma noteikumam, kurā ir ietverta valsts tiesību norma, kas dod uzņēmējam tiesības uzsākt kredīta pirmstermiņa atmaksas procedūru tādēļ, ka parādnieks nav izpildījis savas saistības konkrētā ierobežotā laikposmā, ja šo tiesību izmantošanas nav pakļauta samērīguma prasībai. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, valsts tiesa vēlas noskaidrot kritērijus, pēc kuriem saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu un 4. pantu tiek vērtēts šāda noteikuma iespējamais negodīgums.

61.

Lai noteiktu, vai apstrīdētais noteikums ietver “obligātu tiesību normu” Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta izpratnē, vispirms jāatgādina, ka ar šo tiesību normu ir ieviesta izslēgšana no Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas. Tāpat kā attiecībā uz visām atkāpēm un ņemot vērā minētās direktīvas mērķi, proti, patērētāju aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem, kas iekļauti starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtos līgumos, šāda izslēgšana ir jāinterpretē šauri ( 14 ).

62.

Šīs izslēgšanas izņēmuma raksturs ir norādīts spriedumā Kušionová ( 15 ), kurā Tiesa interpretēja Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktu tādējādi, ka līguma noteikums, kas iekļauts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā, ir izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas vienīgi tad, ja minētais līguma noteikums ietver obligātas tiesību normas saturu, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.

63.

Ir acīmredzams, ka, lai varētu piemērot šo izslēgšanu, ir jāizpilda divi nosacījumi: pirmkārt, līguma noteikumā ir jābūt ietvertai tiesību normai un, otrkārt, šai tiesību normai ir jābūt obligātai ( 16 ).

64.

Lai noskaidrotu, vai šie nosacījumi ir izpildīti, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgais līguma noteikums ietver valsts tiesību normas, kas obligāti ir piemērojamas attiecībās starp līgumslēdzējām pusēm neatkarīgi no to izvēles, vai arī tiesību normas, kurām ir papildinošs raksturs un kuras līdz ar to ir piemērojamas pēc noklusējuma, proti, ja šajā ziņā nav atšķirīgas vienošanās starp pusēm ( 17 ).

65.

Savos rakstveida apsvērumos Slovākijas valdība apgalvo, ka Civilkodeksa 53. panta 9. punkts ir šāda obligāta tiesību norma. Pirmām kārtām, tā norāda, ka šī tiesību norma nodrošina patērētājam pastiprinātu aizsardzību, ciktāl tajā ir paredzētas papildu garantijas patēriņa kredīta līguma pirmstermiņa atmaksas gadījumā. Otrām kārtām, saskaņā ar Civilkodeksa 54. panta 1. punktu puses nedrīkst atkāpties no apstrīdētās tiesību normas piemērošanas par sliktu patērētājam.

66.

Iesniedzējtiesa nepiekrīt Slovākijas valdības nostājai. Atbildot uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, tā izskaidroja, ka Civilkodeksa 53. panta 9. punktā un 565. pantā ietverto normu kombinācija nav piemērojama pēc noklusējuma. To piemērošana ir atkarīga no pušu izvēles. Iesniedzējtiesa arī norādīja, ka pat tad, ja puses vienojas par aizdevuma pirmstermiņa atmaksas iespēju, tā paliek kreditora izvēles iespēja, nepastāvot juridiskam pienākumam paātrināt izpildi. Šajā ziņā tā norāda, ka Civilkodeksa 53. panta 9. punktā un 565. pantā ir lietots termins “var” (“môže”), kas norāda uz kreditora iespēju, nevis pienākumu uzsākt izpildi. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka Slovākijas valdības minētais Civilkodeksa 54. panta 1. punkts neliek pieņemt citādu interpretāciju. Šī tiesību norma neliedz atkāpties no Civilkodeksa noteikumiem par labu patērētājam. Tā paskaidro, ka vienīgi apstākļos, kad puses līgumā iekļauj noteikumu par pirmstermiņa atmaksu, kreditoram ir pienākums ievērot Civilkodeksa 53. panta 9. punktā noteiktās minimālās prasības pirms izpildes uzsākšanas.

67.

Tiesas sēdē prasītāji un Komisija uzsvēra, ka apstrīdēto Civilkodeksa noteikumu piemērošana ir atkarīga no iepriekšējas vienošanās starp pusēm. Prasītāji norādīja, ka jautājums, vai būtu vai nebūtu jāizmanto savas tiesības uzsākt pirmstermiņa atmaksas procedūru, ir uzņēmēja izvēle. Ja uzņēmējs izvēlas izmantot šīs tiesības, tad tam ir jāievēro minimālās procesuālās prasības, kas noteiktas Civilkodeksa 53. panta 9. punktā. Trīs mēnešu termiņa ievērošana pirms prasījuma piedziņas uzsākšanas ir obligāta, tomēr tās piemērošanas priekšnoteikums, proti, lēmums uzsākt piedziņu, ir uzņēmēja ziņā.

68.

Mani pārliecina iesniedzējtiesas paskaidrojumi, kā arī prasītāju un Komisijas argumenti. Manuprāt, tie pamato secinājumu, ka apstrīdētās valsts tiesību normas nav piemērojamas pēc noklusējuma, proti, gadījumā, ja nepastāv cita vienošanās starp pusēm, lai tās varētu kvalificēt kā “obligātas” Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta izpratnē. Tā vietā ir nepieciešama nepārprotama pušu vienošanās. Ja šāda vienošanās nav panākta, Civilkodeksa 565. pantā ir paredzēts princips, ka kreditors nevar prasīt visa prasījuma samaksu tādēļ, ka nav izpildīts kāds ikmēneša maksājums.

69.

Ir svarīgi arī norādīt, ka, lai gan Civilkodeksa 53. panta 9. punktā ir atsauce uz patērētāju līgumu, kas tiek izpildīts pa daļām, tajā nav īpaši paredzēta ilgtermiņa kredītlīguma pirmstermiņa izpilde vai šī aizdevuma nodrošinājums ar patērētāja ģimenes mājokļa ķīlu. Šādos apstākļos uzņēmēja izvēli iekļaut kredītlīgumā, kas nodrošināts ar patērētāja ģimenes mājokli, noteikumu, kas nav iepriekš apspriests un kas ietver šo tiesību normu, nevar pielīdzināt tam, ka valsts likumdevējs būtu noteicis līdzsvaru starp visām līguma pušu tiesībām un pienākumiem.

70.

Katrā ziņā nav šaubu, ka LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir interpretēt un piemērot valsts tiesības ( 18 ).

71.

Šādos apstākļos ir acīmredzams, ka attiecīgais līguma noteikums, kas paredz kreditora tiesības piemērot pirmstermiņa izpildi, neietver obligātu tiesību normu Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta izpratnē. Līdz ar to secinu, ka šāds noteikums ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā.

72.

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā to preču vai pakalpojumu raksturu, par ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kuri ar to bijuši saistīti. No tā izriet, ka šajos apstākļos jāizvērtē arī tas, kādas sekas minētajam noteikumam var būt, ievērojot līgumam piemērojamās tiesības, kas ietver valsts tiesību sistēmas analīzi ( 19 ).

73.

Iesniedzējtiesa konkrētāk jautā, vai, lai izvērtētu apstrīdētā līguma noteikuma negodīgumu, ir iespējams ņemt vērā uzņēmēja tiesību pieprasīt visas aizdevuma summas atmaksu izmantošanas samērīgumu un it īpaši to, cik nopietna ir patērētāja saistību neizpilde salīdzinājumā ar kredīta summu un termiņu. Šajā ziņā valsts tiesa atsaucas uz vienu no sprieduma Aziz 73. punktā minētajiem kritērijiem ( 20 ).

74.

Minētajā spriedumā ir izklāstīti vairāki kritēriji, pēc kuriem valsts tiesa var izvērtēt ilgtermiņa līgumā, konkrētāk, hipotekārā aizdevuma līgumā, ietverta noteikuma par pirmstermiņa atmaksas procedūru, kas veicama tādēļ, ka parādnieks nav izpildījis savas saistības konkrētā ierobežotā laikposmā, iespējamu negodīgumu. Šie kritēriji tika sīkāk izvērsti spriedumā Banco Primus ( 21 ). Tiesa nosprieda, ka iesniedzējtiesai tostarp ir jāpārbauda, pirmkārt, vai pārdevēja vai piegādātāja tiesības pieprasīt visas aizdevuma summas atmaksu ir atkarīgas no tā, vai patērētājs nav izpildījis vienu no saviem pienākumiem, kam ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās; otrkārt, vai šīs tiesības ir paredzētas gadījumos, kad šādai līguma neizpildei ir pietiekami nopietns raksturs attiecībā pret aizdevuma ilgumu un summu; treškārt, vai šīs tiesības ietver atkāpi no vispārīgo tiesību normām attiecīgajā jomā, ja nav īpašu līguma noteikumu, un, ceturtkārt, vai valsts tiesībās ir paredzēti adekvāti un efektīvi līdzekļi, kas ļautu patērētājam, kam tiek piemērots šāds līguma noteikums, novērst šīs aizdevuma atmaksas pieprasīšanas sekas. Vēlāk Tiesa spriedumā Caisse régionale de Crédit mutuel de Loire‑Atlantique et du Centre Ouest ( 22 ) paskaidroja, ka spriedums Banco Primus jāinterpretē tādējādi, ka kritēriji, kas tajā ir noteikti, lai novērtētu līguma noteikuma negodīgumu Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē – it īpaši ievērojama, patērētājam nelabvēlīga nelīdzsvarotība starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem –, nevar tikt uzskatīti ne par kumulatīviem, ne par alternatīviem, bet ir uzskatāmi par tādiem, kas ir daļa no apstākļu kopuma, kuri ir saistīti ar attiecīgā līguma noslēgšanu, un tas valsts tiesai būtu jāizvērtē, lai konstatētu līguma noteikuma negodīgo raksturu Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē.

75.

Attiecīgais līguma noteikums attiecas uz pirmstermiņa atmaksu ilgtermiņa līgumā, kas tika noslēgts uz 20 gadiem un ir nodrošināts ar patērētāja ģimenes mājokli. Šādos apstākļos minētā noteikuma negodīguma novērtējums ir jāveic, ņemot vērā iepriekšējā punktā izklāstīto judikatūru.

76.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem secinu, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva ir piemērojama līguma noteikumam, kurā ir ietverta valsts tiesību norma, kas dod uzņēmējam tiesības uzsākt kredīta pirmstermiņa atmaksas procedūru tāpēc, ka parādnieks nav izpildījis savas saistības konkrētā ierobežotā laikposmā, ja šo tiesību izmantošana nav pakļauta samērīguma prasībai. Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, runājot par valsts tiesas vērtējumu par noteikuma par pirmstermiņa atmaksas procedūru, kas veicama tādēļ, ka parādnieks nav izpildījis savas saistības konkrētā ierobežotā laikposmā, iespējamo negodīgumu, iesniedzējtiesai tostarp ir jāpārbauda šādi kritēriji: pirmkārt, vai pārdevēja vai piegādātāja tiesības pieprasīt visas aizdevuma summas atmaksu ir atkarīgas no tā, vai patērētājs nav izpildījis vienu no saviem pienākumiem, kam ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās; otrkārt, vai šīs tiesības ir paredzētas gadījumos, kad šādai līguma neizpildei ir pietiekami nopietns raksturs attiecībā pret aizdevuma ilgumu un summu; treškārt, vai šīs tiesības ietver atkāpi no vispārīgo tiesību normām attiecīgajā jomā, ja nav īpašu līguma noteikumu, un, ceturtkārt, vai valsts tiesībās ir paredzēti adekvāti un efektīvi līdzekļi, kas ļautu patērētājam, kam tiek piemērots šāds līguma noteikums, novērst šīs aizdevuma atmaksas pieprasīšanas sekas.

77.

Ja Tiesa uz pirmo pārformulēto jautājumu atbildēs apstiprinoši, iesniedzējtiesa norāda, ka uz pārējiem jautājumiem vairs nebūs jāatbild. Tomēr pilnīguma labad pievērsīšos arī pārējo jautājumu analīzei.

78.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts, lasot to Hartas 7., 47. un 38. panta un Savienības tiesību efektivitātes principa gaismā, nepieļauj valsts tiesu judikatūru, saskaņā ar kuru nav iespējams būtībā apturēt ķīlas tiesību izmantošanu, kas īstenojama, veicot nekustamā īpašuma – patērētāju vai citu personu mājokļa – privāto pārdošanu izsolē.

79.

Vispirms jāatceras, ka ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā attiecībā uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu un tā rīcībā ir mazāks informācijas daudzums, kas nozīmē, ka patērētājs piekrīt pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas īstenot savu ietekmi uz to saturu. Turklāt Hartas 38. pantā ir paredzēts, ka Eiropas Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Šī prasība attiecas arī uz Direktīvas 93/13 īstenošanu ( 23 ).

80.

Turklāt, ņemot vērā sabiedrības interešu, ko veido patērētāju tiesību aizsardzība, raksturu un nozīmību, Direktīva 93/13, kā tas izriet no tās 7. panta 1. punkta, to lasot kopā ar tās divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos ( 24 ).

81.

Pēc šiem sākotnējiem apsvērumiem ir jāatsaucas uz uzdotā jautājuma priekšvēsturi. Šī nav pirmā reize, kad Slovākijas tiesas ir lūgušas Tiesu sniegt norādījumus par tādu Slovākijas tiesību normu saderību ar Direktīvu 93/13, kas ļauj kreditoram panākt parāda samaksu, ārpustiesas ceļā izmantojot nekustamā īpašuma ķīlas tiesības, ko patērētājs sniedzis kā nodrošinājumu. Pirmais šāds gadījums bija lietā C‑482/12 Macinský un Macinská. Minētā lieta tika izslēgta no Tiesas reģistra pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atsaukšanas ( 25 ), kad jau bija sniegti ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumi ( 26 ). Lietā Macinský un Macinská konkrētāk tika izvirzīts jautājums, vai Direktīvai 93/13 ir pretrunā tas, ka dalībvalstī ir procesuāli noteikumi, kas ļauj prasījumu, kura pamatā ir negodīgs noteikums patērētāju līgumā, izpildīt ārpustiesas ceļā un tādējādi – potenciāli – bez jebkādas tiesas uzraudzības. Pamatojoties uz lietas materiāliem un lietas dalībnieku paskaidrojumiem tiesas sēdē, ģenerāladvokāts secināja, ka Direktīva 93/13 pieļauj šādu procedūru. Šis secinājums būtībā balstījās uz turpmāk izklāstītajiem apsvērumiem. Pirmkārt, efektīva patērētāju procesuālā aizsardzība neprasa negodīgu noteikumu obligātu ex ante pārbaudi tiesā ( 27 ). Otrkārt, strīdīgā procedūra pietiekamā mērā nodrošināja patērētāju tiesību efektīvu aizsardzību, kā to prasa Direktīva 93/13 ( 28 ).

82.

Ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumi lietā Macinský un Macinská būtībā tika ievēroti spriedumā Kušionová. Šajā spriedumā tika nospriests, ka Slovākijas ārpustiesas piedziņas process jeb “labprātīgas” pārdošanas izsolē režīms ir saderīgs ar Direktīvu 93/13, ciktāl šis tiesiskais regulējums nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina tādu tiesību aizsardzību, kuras patērētājam piešķir šī direktīva, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

83.

Tiesas secinājums spriedumā lietā Kušionová ir pakļauts nosacījumam, ka pastāv efektīvi līdzekļi, lai apstrīdētu izpildi, kas balstīta uz potenciāli negodīgiem noteikumiem. Pamatojoties uz pieejamajiem elementiem, Tiesa uzskatīja, ka Slovākijas tiesiskais regulējums nodrošina pagaidu tiesību aizsardzību tiesā, kas ļauj noteikt pagaidu pasākumus, lai novērstu pārdošanas turpināšanu, kā arī ex post tiesību aizsardzību tiesā. Tiesa galvenokārt pamatojās uz šādiem apstākļiem: pirmkārt, uz to, ka pārdošana izsolē var tikt apstrīdēta 30 dienu laikā pēc paziņojuma par ķīlas tiesību izmantošanu saskaņā ar Civilkodeksa 151.m panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 17. panta 3. punktu; otrkārt, uz iespēju personai, kas apstrīd pārdošanas izsolē nosacījumus, saskaņā ar minētā likuma 21. panta 2. punktu trīs mēnešu laikā pēc publiskās izsoles vērsties tiesā ar prasību par pārdošanas atzīšanu par spēkā neesošu; un, treškārt, uz to, ka ķīlas tiesību ārpustiesas izmantošanas procedūrā kompetentā valsts tiesa saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 74. panta 1. punktu un 76. panta 1. punktu var noteikt jebkādu pagaidu pasākumu, aizliedzot turpināt šādu pārdošanu ( 29 ).

84.

Attiecībā uz valsts tiesas iespēju izvērtēt izpildes samērīgumu, spriedumā Kušionová šī pārbaude būtībā ir iekļauta valsts tiesas veiktajā novērtējumā, vai tiesību sistēmā pieejamie līdzekļi ir adekvāti un efektīvi, lai novērstu negodīgu noteikumu turpmāku piemērošanu saskaņā ar Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktu ( 30 ). Tiesas argumentācija liecina par Direktīvas 93/13 konstitucionālajām dimensijām patērētāju tiesvedības kontekstā. Tiesa norādīja, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība tam, ka īpašums, pret kuru ir vērsta pamatlietā aplūkotā ķīlas tiesību ārpustiesas izmantošanas procedūra, ir patērētāja ģimenes mājoklis ( 31 ). Pamatojumu, ņemot vērā pamattiesības, pastiprina atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru. ECT ir nolēmusi, pirmkārt, ka mājokļa zaudēšana ir viens no būtiskākajiem tiesību uz mājokļa neaizskaramību pārkāpumiem un, otrkārt, ka jebkurai personai, kura var kļūt par šāda pārkāpuma upuri, ir jābūt iespējai panākt šāda pasākuma samērīguma pārbaudi ( 32 ). Tiesa norādīja, ka valsts tiesām, interpretējot Direktīvu 93/13, ir jāņem vērā Hartas 7. pants, kas garantē tiesības uz mājokļa neaizskaramību ( 33 ). Visbeidzot, atgādinot spriedumu Aziz ( 34 ), Tiesa uzsver, ka ir svarīgi, lai valsts tiesa paredzētu pagaidu pasākumus, ar kuriem var apturēt vai izbeigt prettiesisku izpildes procesu, lai nodrošinātu Direktīvā 93/13 paredzētās aizsardzības efektivitāti, ņemot vērā sekas, ko rada patērētāja un viņa ģimenes izlikšana no mājokļa, kas veido viņu galveno ģimenes dzīvesvietu ( 35 ).

85.

Ņemot vērā visus šo secinājumu 83. punktā minētos apstākļus un it īpaši to, ka kompetentajai valsts tiesai šķita iespējams noteikt pagaidu pasākumus, spriedumā Kušionová ir noteikts, ka Slovākijas ārpustiesas piedziņas procedūras ietvaros pastāv “adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu piemērošanu, kas ir jāpārbauda valsts tiesai”.

86.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) ir interpretējusi spriedumu lietā Kušionová kā tādu, kas pieļauj nekustamā īpašuma, tostarp patērētāja mājokļa, ārpustiesas pārdošanu. Turklāt no šīs valsts tiesu judikatūras izriet, ka kreditoram nevar noteikt pienākumu uz nenoteiktu laiku atturēties no ķīlas tiesību izmantošanas ( 36 ). Iesniedzējtiesa būtībā uzskata, ka šāda valsts tiesu judikatūra nav pareiza, un pārbauda pieņēmumus, uz kuru pamata tika pieņemts spriedums lietā Kušionová. Tā uzskata, ka labprātīga pārdošana izsolē nesniedz tādas pašas garantijas kā izpildes tiesā procedūra. Tā norāda, ka tā ir izpildes metode, ko organizē vienīgi privātpersonas, nepieļaujot parāda un pārdošanas samērīguma pārbaudi tiesā. Iesniedzējtiesa norāda, ka labprātīgu pārdošanu izsolē nevar pārtraukt tiesvedība, kuras ietvaros var apstrīdēt līguma noteikumu godīgumu.

87.

Turpretī Slovākijas valdība savos rakstveida apsvērumos atbalsta to, ka Slovākijas tiesiskais regulējums, kā izklāstīts spriedumā lietā Kušionová, nodrošina patērētājiem efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pirms un pēc piespiedu pārdošanas un ka tiesas var noteikt pagaidu noregulējuma pasākumus.

88.

Savā atbildē uz lūgumu sniegt paskaidrojumus iesniedzējtiesa nepiekrīt Slovākijas valdības veiktajai juridiskajai analīzei. Iesākumā iesniedzējtiesa noraida uzskatu, ka ārpustiesas pārdošanas režīms nodrošina lielāku patērētāju aizsardzību tikai tādēļ vien, ka ir izslēgta tieša kreditora veikta īpašuma pārdošana. Tā uzskata, ka tiesību normās, uz kurām atsaucas Slovākijas valdība, proti, Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē 17. panta 3. un 5. punktā un Civilkodeksa 151.m panta 1. punktā, nav atzītas tiesības apstrīdēt izpildi pirms pārdošanas īstenošanas. Šīs tiesību normas, kā uzskata iesniedzējtiesa, reglamentē labprātīgas pārdošanas izsolē izpildes formālos nosacījumus, kā arī ar šo pārdošanu saistītos organizatoriskos aspektus. Attiecībā uz iespēju noteikt pagaidu pasākumus iesniedzējtiesa norāda, ka Civilprocesa kodeksa 325. panta 1. un 2. punktā ir paredzētas tiesu pilnvaras noteikt pagaidu pasākumus vienīgi saistībā ar sacīkstes procesu. Tādējādi tā paskaidro, ka šī tiesību norma nav piemērojama ārpustiesas piedziņas procesā. Turklāt iesniedzējtiesa norādīja, ka Likuma Nr. 233/1995 par Izpildes procesa kodeksu 63. panta 3. punkts nav saistīts ar Likumā par labprātīgu pārdošanu izsolē noteikto procedūru un ka ārpustiesas piedziņas procesā uzņēmējiem kopumā nav jāievēro Likums Nr. 233/1995 par Izpildes procesa kodeksu.

89.

Lietas dalībniekiem, kas piedalījās tiesas sēdē, tika lūgts sīkāk izklāstīt līdzekļus, kas pieejami patērētājiem, lai apstrīdētu izpilddokumenta iespējamo negodīgumu saistībā ar ārpustiesas pārdošanas procesu. Tiem tika lūgts arī identificēt juridisko pamatu, kas ļauj tiesām, kurās notiek konstatēšanas tiesvedība par izpilddokumentā ietverto līguma noteikumu iespējamo negodīgumu vai kuras izskata ar izpildi saistītas lietas, piemērot pagaidu noregulējuma pasākumus, kas var apturēt izpildes procesu, lai garantētu galīgā lēmuma pēc būtības pilnīgu efektivitāti.

90.

Slovākijas valdība norādīja, ka likumā nav šķēršļu attiecībā uz tiesu pilnvarām pēc savas ierosmes izskatīt jautājumu par negodīgiem noteikumiem. Tā norādīja, ka Civilprocesa kodeksa 298. panta 1. punktā ir skaidri atzītas šādas pilnvaras. Slovākijas valdība atsaucās uz vairākām Civilkodeksa normām, kā arī uz Likumu Nr. 250/2007 par patērētāju aizsardzību, no kura izriet, ka patērētāji var celt prasību, lai panāktu negodīgu noteikumu atzīšanu par spēkā neesošiem. Turklāt šī valdība norādīja, ka Civilprocesa kodeksā ir atzīta iespēja celt prasību, lai noteiktu, vai pastāv tiesības.

91.

Prasītāji neapstrīdēja, ka pastāv visi Slovākijas valdības minētās tiesību normas. Tomēr tie apgalvoja, ka tās ir vispārīgas tiesību normas un neattiecas uz ārpustiesas izpildi. Pēc to domām, nav juridiska pamata, kas liktu tiesām apturēt labprātīgu pārdošanu izsolē, pamatojoties vienīgi uz negodīgiem noteikumiem. Prasītāji arī apgalvoja, ka procedūra kopumā nav pārskatāma un ka nevienā procedūras posmā nav iesaistīta valsts iestāde. Attiecībā uz iespēju apstrīdēt pārdošanu ex post prasītāji paskaidroja, ka patērētājiem tas ir ilgstošs un sāpīgs process ( 37 ) ar ļoti nelielām izredzēm gūt panākumus.

92.

Komisija apgalvoja, ka joprojām nav skaidrs, vai ārpustiesas izpildes procedūra, kuras pamatā ir Likums par labprātīgu pārdošanu izsolē, ļauj apturēt izpildi, pamatojoties uz negodīgu noteikumu esamības faktu. Pat ja tiktu pieņemts, ka šāda iespēja ir paredzēta valsts tiesību aktos, Komisija novēroja, ka pastāv spriedze starp to, kas ir domāts tiesību aktos, un veidu, kā tiesas interpretē un piemēro tiesību aktus. Tas patērētāju tiesību izmantošanu praksē padara pārmērīgi grūtu.

93.

Lai gan saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesas kompetencē ir izsecināt no Direktīvas 93/13 7. panta kritērijus, ar kuriem tiek definēts ietvars, kas tiesai ļauj izvērtēt, vai no šīs direktīvas izrietošie pienākumi ir izpildīti, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Likuma par labprātīgu pārdošanu izsolē noteikumi vajadzības gadījumā tai var nodrošināt šādu ietvaru ( 38 ).

94.

Tāpēc sniegšu vienīgi turpmāk izklāstītos novērojumus. Ārpustiesas izpildes procedūru piemēro neatkarīgi no parādnieka statusa un attiecīgā aktīva veida. Tā var attiekties (kā tas ir pamatlietā) uz aktīvu, kas atbilst patērētāja būtiskai vajadzībai, proti, mājokļa nodrošināšanai ( 39 ). Šo procedūru pārdevējs vai piegādātājs var uzsākt, pamatojoties vienīgi uz kredītlīgumu, kas kalpo par izpilddokumentu, un šī dokumenta saturs nav pakļauts tiesas kontrolei, lai noteiktu, vai viens vai vairāki noteikumi nav negodīgi. Turklāt kreditors parādu nosaka vienpusēji, un privātpersona (“izsolītājs”) veic izpildi bez valsts iestādes uzraudzības. Šādas spēcīgas un neierobežotas pārdevēja tiesības uzsākt izpildi vēl jo vairāk padara par nepieciešamu, lai patērētājam, kurš ir parādnieka statusā un pret kuru ir uzsākts izpildes process, būtu iespēja izmantot efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ( 40 ). Kā trāpīgi formulē kāds komentētājs, piedziņas vēršanas uz personas mājokli procesā ir jānodrošina “visaugstākā procesuālā stingrība” ( 41 ).

95.

Tiesā izskatāmās lietas materiāli un debates tiesas sēdē, manuprāt, liecina, ka tiesu pilnvaru esamība un apjoms konkrētajā kontekstā, kad tiek apstrīdēta ārpustiesas izpilde, pamatojoties uz negodīgu noteikumu esamības faktu, joprojām ir neskaidri un sarežģīti tiesām un patērētājiem. Konkrētāk – nešķiet skaidrs, kāds ir patērētājiem pieejamais procesuālais līdzeklis, lai panāktu izpildes apturēšanu, kas ļautu kompetentajai tiesai pārbaudīt izpilddokumentā ietverto līguma noteikumu iespējamo negodīgumu. Skaidra tiesiskā regulējuma trūkums vispirms jau ir pretrunā tiesiskās drošības principam. Šajā ziņā jāatgādina, ka tiesiskās drošības princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un to iedarbība būtu paredzama, sevišķi tad, ja tās var radīt negatīvas sekas personām vai uzņēmumiem, lai tādējādi ieinteresētās personas nepārprotami varētu novērtēt savas tiesības un pienākumus un attiecīgi rīkoties ( 42 ).

96.

Šķiet, ka tiesiskais regulējums par ārpustiesas izpildi, kā to aprakstījusi iesniedzējtiesa, nenodrošina procesuālo garantiju augstu līmeni. Savas sadrumstalotības dēļ tas rada ievērojamu risku, ka attiecīgais patērētājs vai nu neiesniegs iebildumu pret ārpustiesas izpildi, kas ļautu tiesā izvērtēt negodīgus noteikumus, vai arī pieļaus procesuālu kļūdu ( 43 ). Šo risku pastiprina fakts, ka visas ārpustiesas piedziņas procesa darbības, tostarp parāda summas noteikšana, tiek veiktas bez jebkādas valsts iestādes uzraudzības.

97.

Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka no Tiesas nesenas judikatūras izriet, ka negodīgu noteikumu efektīvas pārskatīšanas standarti ir īpaši augsti. Tiesa ir norādījusi, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību – kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, tostarp Direktīvā 93/13 paredzēto tiesību, – efektivitāti netieši ietver šīs direktīvas 7. panta 1. punktā nostiprināto un arī Hartas 47. pantā atzīto prasību nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas tostarp piemērojama tādas procesuālās kārtības noteikšanai, kura attiecināma uz prasībām, kas pamatotas ar šādām tiesībām ( 44 ).

98.

Konkrētāk – saistībā ar ex parte tiesvedību par maksājuma rīkojuma izdošanu Tiesa ir nospriedusi, ka no prasības par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā izriet, ka tiesai, kas izskata izpildes procesu, ir jābūt iespējai izvērtēt, arī pirmoreiz, to līguma noteikumu iespējamu negodīgumu, kuri ir bijuši pamatā maksājuma rīkojumam, ko tiesa izdevusi pēc kreditora pieteikuma un pret ko parādnieks nav cēlis iebildumus ( 45 ). Saistībā ar hipotekārās piedziņas procedūru Tiesa uzskatīja, ka Direktīvā 93/13 prasītā efektīvā pārskatīšana par to, vai līguma noteikumi ir negodīgi, nevarētu tikt nodrošināta, ja res judicata spēks būtu arī tiesas nolēmumiem, kuros šāda pārbaude nav norādīta ( 46 ).

99.

No šīs judikatūras izriet, ka pat tad, ja pastāv tiesas lēmums, kas ļauj veikt piespiedu izpildi, negodīgu noteikumu efektīva pārskatīšana nevar tikt garantēta apstākļos, kad šajā lēmumā nav nekāda pamatojuma, kas apliecinātu, ka tiesa pēc savas ierosmes ir pārbaudījusi līguma noteikumu negodīgumu. Pamatojoties uz to, a fortiori uzskatu, ka efektīva pārskatīšana nevar tikt garantēta, ja izpildes process tiek uzsākts bez ex ante tiesas pārbaudes, ja to veic tikai privāti komersanti un ja tiesiskais regulējums par līdzekļiem, kas pieejami patērētājam, lai apstrīdētu izpildes procesu, un attiecīgajām tiesu pilnvarām ir neskaidrs un sarežģīts. Tādēļ man šķiet, ka procesuālās normas, kas reglamentē ārpustiesas piedziņas procesu, vai vismaz veids, kādā šīs normas tiek piemērotas Slovākijas tiesību praksē, neatbilst efektīvas patērētāju tiesību aizsardzības tiesā standartiem.

100.

Nobeigumā vēlos norādīt, ka Direktīva 2014/17, kas tika pieņemta, kā minēts 3. apsvērumā, attiecībā uz nekustamā īpašuma aizdevumiem patērētājiem pēc starptautiskās finanšu krīzes, lai gan tā nav piemērojama ratione temporis ( 47 ), tomēr liecina par Savienības likumdevēja vēlmi stiprināt patērētāju aizsardzību saistībā ar izpildes procedūrām attiecībā uz mājokli. Saskaņā ar Direktīvas 2014/17 28. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, lai mudinātu kreditorus piemērot saprātīgu iecietību attiecībā uz patērētājiem, kuriem ir parādsaistības, pirms tiek sākta piespiedu atsavināšanas procedūra. Iecietības mērķis ir atrisināt maksājumu grūtības agrīnā posmā, lai izvairītos no šādas procedūras sākšanas. Piespiedu atsavināšanai vajadzētu būt pēdējam līdzeklim, ja visi citi līdzekļi, lai nokārtotu maksājumu kavējumus, ir bijuši nesekmīgi ( 48 ).

101.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem secinu, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts, lasot to Hartas 7., 47. un 38. panta, kā arī Savienības tiesību efektivitātes principa gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesu judikatūru, saskaņā ar kuru nav iespējams būtībā apturēt ķīlas tiesību izmantošanu, kas īstenojama, veicot nekustamā īpašuma – patērētāju vai citu personu mājokļa – privāto pārdošanu izsolē, ciktāl ir nepieciešama pagaidu noregulējuma pasākumu noteikšana, lai garantētu tiesas, kuras kompetencē ir izvērtēt līguma noteikuma negodīgumu, lēmuma pilnīgu efektivitāti.

102.

Ar trešo un ceturto jautājumu, kurus ir lietderīgi izskatīt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai, pirmkārt, atkārtota kredītiestādes veikta tādu kredītu izsniegšana patērētājam, kuru mērķis ir atmaksāt iepriekšējos kredītus un kurus patērētājs nespēj atmaksāt, ietilpst Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā un, otrkārt, vai šāda darbība ir uzskatāma par negodīgu komercpraksi tās 5. panta izpratnē.

103.

Iesākumā jānorāda, pirmām kārtām, ka attiecīgā prakse, kā to aprakstījusi iesniedzējtiesa, izpaužas kā kredītiestādes veikta atkārtota patēriņa kredītu izsniegšana, kas nodrošināja iepriekšējo kredītu atmaksu šai pašai kredītiestādei, kā arī sedza šo kredītu izmaksas. Iesniedzējtiesa norāda, ka katra jauna kredīta summu kredītu “ķēdē” vienpusēji noteica banka un ka aizņēmēji nebija spējīgi to atmaksāt. Otrām kārtām, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka atbilde uz jautājumu, vai attiecīgā prakse ir negodīga komercprakse, ir nepieciešama valsts tiesai, lai tā varētu izvērtēt apstākļus, kādos strīdīgais kredīts tika noslēgts, kā daļa no līguma noteikumu negodīguma izvērtējuma atbilstoši Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktam ( 49 ).

104.

Attiecībā uz jautājumu, vai atkārtota patēriņa kredītu piešķiršana ar mērķi atmaksāt iepriekšējos kredītus var tikt iekļauta Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā, vispirms jāatgādina, ka šīs direktīvas 2. panta d) punktā, izmantojot īpaši plašu formulējumu, jēdziens “komercprakse” ir definēts kā “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem” ( 50 ).

105.

Tālāk – atbilstoši Direktīvas 2005/29 3. panta 1. punktam, to lasot kopā ar tās 2. panta c) punktu, šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu vai pakalpojumu, pēc tā un tā laikā ( 51 ).

106.

Tādējādi vārdi “tieši saistīta ar produkta [..] pārdošanu” ietver jebkuru pasākumu, kas veikts ne tikai saistībā ar līguma noslēgšanu, bet arī ar tā izpildi, un konkrēti pasākumus, kuri veikti, lai saņemtu samaksu par produktu ( 52 ).

107.

Tāpēc kredīta piešķiršana ar mērķi atmaksāt iepriekš izsniegtus patēriņa kredītus, kā tas ir pamatlietā, ir jāuzskata par “produktu” Direktīvas 2005/29 2. panta c) punkta izpratnē ( 53 ).

108.

Šajos apstākļos piekrītu Slovākijas valdībai un Komisijai, ka kredītiestādes veikta atkārtota tādu kredītu piešķiršana patērētājam, kuru mērķis ir atmaksāt iepriekšējos patēriņa kredītus un kurus patērētājs nespēj atmaksāt, ietilpst Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā.

109.

Attiecībā uz jautājumu, vai attiecīgā prakse ir negodīga komercprakse, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 5. panta 1. punktā ir aizliegta negodīga komercprakse un 2. punktā ir noteikti kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai komercprakse ir negodīga.

110.

Šīs direktīvas 5. panta 4. punktā it īpaši ir paredzēts, ka komercprakse it īpaši ir negodīga, ja tā “maldina”, kā izklāstīts Direktīvas 2005/29 6. un 7. pantā, un ir “agresīva”, kā izklāstīts šīs direktīvas 8. un 9. pantā.

111.

Šajā ziņā jāatgādina, ka ar Direktīvu 2005/29 ir veikta pilnīga noteikumu par uzņēmumu negodīgu komercpraksi pret patērētājiem saskaņošana Savienības līmenī un ka tās I pielikumā ir ietverts izsmeļošs saraksts ar 31 komercprakses veidu, kas saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 5. punktu ir uzskatāmi par negodīgiem “visos apstākļos”. Līdz ar to, kā skaidri norādīts šīs direktīvas 17. apsvērumā, šāda komercprakse pati par sevi var tikt uzskatīta par negodīgu, neveicot individuālu izvērtējumu saskaņā ar šīs direktīvas 5.–9. panta noteikumiem ( 54 ).

112.

Aplūkojamā komercprakse nav iekļauta to komercprakses veidu sarakstā, kas visos apstākļos ir uzskatāmi par negodīgiem. Tāpēc, lai to klasificētu kā “negodīgu”, katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi. Šajā ziņā Komisija un Slovākijas valdība pamatoti norāda, ka kopumā aizdevuma refinansēšana ir likumīga prakse. Tā tas var būt, kā norāda Slovākijas valdība, piemēram, kredīta refinansēšanas gadījumā, lai agrāku kredītu aizstātu ar jaunāku kredītu ar zemāku procentu likmi, vai konsolidējot dažādus kredītus vienā jaunā kredītā.

113.

Šajā lietā VÚB Banka savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka piešķirtais kredīts bija refinansēšanas operācija, kuras mērķis bija samazināt prasītāju finansiālo slogu. Iesniedzējtiesa – gluži pretēji – uzskata, ka ar prasītājiem noslēgto līgumu “ķēde” izraisīja tiem pārmērīgas parādsaistības un radīja mājokļa zaudēšanas risku.

114.

Lai arī galīgais vērtējums par pamatlietā aplūkotās komercprakses raksturojumu ir jāatstāj iesniedzējtiesas ziņā, Tiesa, balstoties uz lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstīto informāciju, var sniegt noderīgus apsvērumus minētās prakses klasificēšanai ( 55 ).

115.

Šajā ziņā ir jāņem vērā, ka dažādi kredīti prasītājiem tika piešķirti, neraugoties uz to, ka viņi nebija kredītspējīgi. Piekrītu Komisijai, ka šādu faktoru var ņemt vērā valsts tiesa, lai precīzāk noteiktu, vai attiecīgā prakse ir agresīva, izmantojot “nesamērīgu ietekmi” Direktīvas 2005/29 8. un 9. panta izpratnē.

116.

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 2. panta j) punktā definētais jēdziens “nesamērīga ietekme” aptver varas pozīcijas izmantošanu attiecībā pret patērētāju, izdarot spiedienu, pat neizmantojot fizisku spēku un nedraudot ar tā izmantošanu, lai ievērojami ierobežotu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu ( 56 ).

117.

Šajā gadījumā prasītāju pārmērīgu parādsaistību situācija varētu tikt uzskatīta par tādu, kas tos padara par neaizsargātiem un kas izpaužas kā “konkrēta nelaime vai tik nopietni apstākļi, kuri mazina patērētāja spriestspējas, ja tirgotājs apzinās tādas nelaimes un apstākļus, lai ietekmētu patērētāju lēmumu par produktu” Direktīvas 2005/29 9. panta c) punkta izpratnē.

118.

Tiesas sēdē Komisija lietoja spēcīgu izteicienu, bankas praksi, kas izpaužas kā atkārtota kredītu piešķiršana, kvalificēdama kā kredītu “sniega piku”. Atbildot uz jautājumu, lai noskaidrotu, kā parāds uzkrājies, prasītāji norādīja, ka viņi nebija lūguši kredītus, bet tie viņiem automātiski tika piedāvāti kā līdzeklis iepriekšējo parādu atmaksai. Katru reizi prasītāji saņēma minimālu summu, savukārt pārējā naudas summa tika nodota bankai. Man šķiet, ka tas ir diezgan satraucošs atklājums. Tas varētu pierādīt, ka tirgotājs ne tikai zināja par patērētāja nelaimi (Direktīvas 2005/29 9. panta c) punkta izpratnē), bet arī to, ka tirgotājs to veicināja, turklāt atkārtoti.

119.

Turklāt ir jāņem vērā arī tas, ka Direktīvas 2005/29 mērķis ir tostarp nodrošināt patērētāju aizsardzības pret negodīgu komercpraksi augstu līmeni un ir balstīts uz pieņēmumu, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju ir nelabvēlīgākā situācijā, it īpaši attiecībā uz informācijas līmeni, precizējot, ka nevar noliegt – starp šīm pusēm pastāv būtiska informācijas un zināšanu asimetrija ( 57 ). Jāuzskata, ka patērētājs salīdzinājumā ar otru līgumslēdzēju pusi ir ekonomiski vājāks un juridiski mazāk pieredzējis – it īpaši saistībā ar bankas sniegtajiem kredīta pakalpojumiem ( 58 ).

120.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīva 2005/29 ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā ietilpst kredītiestādes veikta atkārtota tādu kredītu piešķiršana patērētājam, kuru mērķis ir atmaksāt iepriekšējos kredītus un kurus patērētājs nespēj atmaksāt, un, otrkārt, ka šāda rīcība var tikt uzskatīta par negodīgu komercpraksi minētās direktīvas 5. panta izpratnē un, konkrētāk, par agresīvu komercpraksi tās 8. un 9. panta izpratnē, ja iesniedzējtiesa konstatē, ka šāda prakse tās faktiskajā kontekstā, ņemot vērā visas tās pazīmes un apstākļus, ir saistīta ar nesamērīgu ietekmi, tirgotājam ilgstoši izmantojot situāciju, kurā patērētājam ir pārmērīgas parādsaistības.

121.

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/48 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopā ar šīs direktīvas 10. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neizslēdz šīs direktīvas piemērošanu kredītlīgumam, kura mērķis ir atmaksāt iepriekšējos patēriņa kredītus, pat ja tas ir nodrošināts ar tiesībām, kas saistītas ar nekustamo īpašumu.

122.

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/48 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu šī direktīva nav piemērojama kredītlīgumiem, kas ir nodrošināti ar tiesībām saistībā ar nekustamo īpašumu. Saskaņā ar šīs direktīvas 14. apsvērumu minētais kredīta veids būtu jāizslēdz no tās darbības jomas tā “ļoti īpašā” rakstura dēļ.

123.

Tomēr, kā skaidri izriet no šīs direktīvas 10. apsvēruma, dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesībām var piemērot šīs direktīvas noteikumus jomās, kas neietilpst tās piemērošanas jomā. Tādējādi Tiesa jau ir nospriedusi, ka dalībvalstis attiecībā uz kredītlīgumiem, kas neietilpst Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomā, var saglabāt vai ieviest valsts pasākumus, kas atbilst šīs direktīvas noteikumiem vai dažiem no tiem ( 59 ).

124.

Pamatlietā aplūkotais kredīts ir kredītlīgums, kas ir nodrošināts ar prasītāju mājokļa ķīlu. Iesniedzējtiesa nav norādījusi, ka valsts tiesībās Direktīvas 2008/48 piemērošana tiktu attiecināta arī uz kredītlīgumiem, kas nodrošināti ar tiesībām saistībā ar nekustamo īpašumu. Slovākijas valdība to apstiprināja savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos.

125.

Ņemot vērā šos elementus, puses, kas iesniedza rakstveida apsvērumus, uzskata, ka pamatlietā aplūkotais kredītlīgums ir izslēgts no Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomas.

126.

Jau no jautājuma teksta izriet, ka iesniedzējtiesa neapstrīd, ka kopumā kredītlīgumi, kas ir nodrošināti ar tiesībām saistībā ar nekustamo īpašumu, ir izslēgti no Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomas. Tomēr no tās paskaidrojumiem izriet, ka tās šaubu pamatā ir specifiskie apstākļi, kādos tika noslēgts strīdīgais kredīts. Šī kredīta mērķis bija atmaksāt bankai iepriekš izsniegtos kredītus, bet attiecīgās summas netika izmaksātas prasītājiem. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka no ekonomiskā viedokļa pastāv saikne starp 2012. gadā noslēgto strīdīgo kredītu un iepriekšējiem kredītiem, kas noslēgti kopš 2004. gada.

127.

Šajā ziņā jānorāda, ka Direktīvas 2008/48 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējums ir skaidrs ( 60 ). Saskaņošana kredītu jomā, kas ir nodrošināti ar tiesībām saistībā ar nekustamo īpašumu, tika panākta tikai vēlāk, pieņemot Direktīvu 2014/17 ( 61 ), ko izraisīja starptautiskā finanšu krīze, kura parādīja, ka tirgus dalībnieku bezatbildīga rīcība var apdraudēt finanšu sistēmas pamatus ( 62 ).

128.

Tomēr ir jāatzīmē, ka strīdīgais kredīts tika noslēgts ļoti īpašos apstākļos. Tā noslēgšana izriet no rīcības modeļa, saskaņā ar ko atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajam faktu aprakstam banka vairākkārt piešķīra prasītājiem kredītus, kuru summa tiem netika izmaksāta, bet tika izmantota iepriekšējo kredītu segšanai. Kredīta summa un izmaksas tika noteiktas vienpusēji. Kā norādīts šo secinājumu 118. punktā, prasītāji tiesas sēdē apgalvoja, ka šos kredītus patērētājs pat nebija pieprasījis, bet banka tos piedāvāja automātiski. Kad aizdevumu “sniega pikas” – kā Komisija to formulēja tiesas sēdē – bija beigušās un kad prasītāji bija iestiguši parādsaistībās, banka tiem piešķīra strīdīgo kredītu.

129.

Jāatgādina, ka Tiesa ir pastāvīgi uzskatījusi, ka Direktīvas 2008/48 mērķis ir garantēt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Šī aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā attiecībā uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu un tā rīcībā ir mazāks informācijas daudzums ( 63 ).

130.

Lai garantētu šo aizsardzību, Direktīvas 2008/48 22. panta 3. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt, ka noteikumus, ko tās pieņem, īstenojot šo direktīvu, nevar apiet, izmantojot veidu, kā līgumi formulēti ( 64 ), “jo īpaši kredītu izņemšanu vai kredītlīgumus, uz ko attiecas šīs direktīvas darbības joma, integrējot kredītlīgumos, kuru būtība vai mērķis ļautu izvairīties no tās piemērošanas”.

131.

No Komisijas priekšlikuma Direktīvai 2008/48 paskaidrojuma raksta ( 65 ) izriet, ka šīs tiesību normas mērķis bija nodrošināt, lai šīs direktīvas piemērošanas izņēmumus, tostarp izņēmumu attiecībā uz mājokļa kredītiem, nevarētu apiet tādējādi, ka darījumi, uz kuriem tā attiecas, tiktu iekļauti šādos līgumos. Šajā paskaidrojuma rakstā minētais piemērs bija patērētāja lūgums par kredīta izņemšanu saskaņā ar viņa mājokļa kredīta noteikumiem.

132.

Pamatlietā aplūkotais gadījums attiecas uz kredītu, kas bija ekonomiski saistīts ar iepriekšējiem kredītiem. Patiešām, kā paskaidro iesniedzējtiesa, strīdīgā kredīta mērķis bija tikai un vienīgi iepriekšējo kredītu refinansēšana. Valsts tiesai ir jānosaka, vai ar šo darbību kreditors ir integrējis iepriekšējos kredītus strīdīgajā kredītā, lai izvairītos no Direktīvas 2008/48 piemērošanas. Šajā ziņā valsts tiesai ir jāņem vērā valsts tiesību normas, ar kurām valsts tiesiskajā regulējumā ir transponēts Direktīvas 2008/48 22. panta 3. punkts. Tiesas sēdē Slovākijas valdība norādīja, ka valsts tiesiskajā regulējumā patērētāju tiesību aizsardzības jomā ir ietvertas normas, kas paredz sankcijas kredītiestādēm par patērētāju tiesību aktu apiešanu. Konkrētāk – tā norādīja, ka Slovākijas tiesiskais regulējums aizliedz bankām apvienot līgumus, lai apietu likumu, vai iekļaut līgumos maldinošas atsauces.

133.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Direktīvas 2008/48 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas piemērošana nav izslēgta tāda kredītlīguma gadījumā, kura mērķis ir atmaksāt iepriekš izsniegtus patēriņa kredītus, pat ja tas ir nodrošināts ar tiesībām, kas saistītas ar nekustamo īpašumu, apstākļos, kad valsts tiesa konstatē, ka aplūkotais kredītlīgums bija formulēts tā, lai izvairītos no šīs direktīvas piemērošanas saskaņā ar tās 22. panta 3. punktu.

134.

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Tiesas spriedumā lietā Radlinger un Radlingerová noteiktā pieeja ir piemērojama patēriņa kredītlīgumam, saskaņā ar kuru daļa kredīta netiek izmaksāta patērētājam, bet tiek novirzīta kreditora izmaksu segšanai, kālab kopējā kredīta summa nedrīkst ietvert šīs izmaksas.

135.

Vispirms vēlos norādīt, ka atbildei uz šo jautājumu ir nozīme vienīgi tad, ja Tiesa piekritīs manam secinājumam attiecībā uz atbildi uz piekto jautājumu.

136.

Jāatgādina, ka spriedumā lietā Radlinger un Radlingerová Tiesa nolēma, ka kredīta kopsummā Direktīvas 2008/48 3. panta l) punkta un 10. panta 2. punkta izpratnē nevar tikt ietvertas nekādas summas, ar kurām tiek apmaksātas tādas saistībā ar attiecīgo kredītu uzņemtās saistības kā administratīvās izmaksas, procenti, komisijas nauda vai cita veida izmaksas, kuras ir jāmaksā patērētājam ( 66 ). Tiesa secināja, ka šie noteikumi, kā arī minētās direktīvas I pielikuma I daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka kredīta kopsumma un izņemtā kredīta vērtība nozīmē visas patērētāja rīcībā nodotās summas, izslēdzot tās summas, kuras aizdevējs piešķīris, lai apmaksātu ar attiecīgo kredītu saistītās izmaksas, un kuras faktiski šim patērētājam nav samaksātas ( 67 ).

137.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka tai ir jānosaka parāda summa, par kuru kreditors ir uzsācis izpildes procedūru. Tā arī paskaidro, ka kreditors apgalvo, ka kredīta summas, kas tika piešķirtas šī kredīta izmaksām, patiešām tika izmaksātas prasītājiem un ka tas šīs summas ir iekļāvis piešķirtā kredīta summā.

138.

Šajā ziņā, manuprāt, no sprieduma lietā Radlinger un Radlingerová skaidri izriet, ka kreditors nevar iekļaut izmaksas kredīta kopsummā.

139.

Tādēļ Tiesas spriedumā lietā Radlinger un Radlingerová noteiktā pieeja ir piemērojama patēriņa kredītlīgumam, saskaņā ar kuru daļa kredīta netiek izmaksāta patērētājam, bet tiek novirzīta kreditora izmaksu segšanai, kālab kredīta kopsumma nedrīkst ietvert šīs izmaksas.

140.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Krajský súd v Prešove (Apgabaltiesa Prešovā, Slovākija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: