1.

“Šīs lietas nozīmīgums ir saprotams uzreiz. Atbildei uz jautājumu par pārcelšanas sistēmas un pilsonības klauzulu saderību ar Kopienu tiesībām būs izšķiroša ietekme uz profesionālā futbola nākotni Kopienā.” Tā ģenerāladvokāts K. O. Lencs [C. O. Lenz] iesāka savu secinājumu ievadapsvērumus lietā, kurā pieņemts spriedums Bosman, kas izraisīja satraukumu futbola pasaulē ( 2 ).

2.

Gandrīz trīs gadu desmitus vēlāk lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu – šoreiz no Spānijas – ir izvirzīti jautājumi par pašu mūsdienu futbola organizatoriskās struktūras esamību. Šo lietu ir izraisījis priekšlikums izveidot European Super League (Eiropas superlīga; turpmāk tekstā – “ESL”) – jaunas Eiropas futbola sacensības –, kam plašsaziņas līdzekļi ir pievērsuši lielu uzmanību un kam veltīti dedzīgi “vienkāršo” līdzjutēju, kā arī augstāko politisko valsts un Eiropas līmeņa iestāžu reakcijas ( 3 ). Šajā lietā no atbildēm, ko Tiesa sniegs uz problēmjautājumiem, kuri galvenokārt saistīti ar konkurences tiesībām un pakārtoti – ar pamatbrīvībām –, būs atkarīga Eiropas futbola nākotne.

3.

Šo lūgumu iesniegusi Juzgado de lo Mercantil n.o 17 de Madrid (Madrides Komerclietu tiesa, Spānija) par strīdu starp Starptautisko Futbola asociāciju federāciju (Fédération internationale de football association; FIFA) un Eiropas Futbola asociāciju savienību (Union of European Football Associations; UEFA) un European SuperLeague Company SL (turpmāk tekstā – “ESLC”) – komercsabiedrību, kuras mērķis ir organizēt un komercializēt jaunas Eiropas futbola sacensības, kas ir alternatīvas vai konkurējošas sacensības attiecībā pret līdz šim abu minēto organizāciju rīkotajām un komercializētajām sacensībām, par FIFA un UEFA publiskajiem paziņojumiem, kuros pausts to atteikums atļaut šīs jaunās sacensības, un brīdinājumu, ka ikviens spēlētājs vai klubs, kas tajās piedalīsies, tiks izslēgts no FIFA un UEFA rīkotajām sacensībām.

4.

FIFA statūtu 22. pantā ir noteikts:

“1.   Vienam kontinentam piederīgās asociācijas, kas ir [FIFA] biedres, ir apvienotas šādās FIFA atzītās konfederācijās:

[..]

[..].

2.   FIFA izņēmuma kārtā var atļaut konfederācijai par biedri pieņemt tādu asociāciju, kura ģeogrāfiski atrodas citā kontinentā un kura nav saistīta ar šā kontinenta konfederāciju. Tam ir nepieciešams attiecīgās ģeogrāfiskās konfederācijas atzinums.

3.   Katrai konfederācijai ir šādas tiesības un pienākumi:

[..]

[..].”

5.

Šo statūtu 67. panta 1. punktā ir noteikts:

“FIFA, tās dalībasociācijas un dalībkonfederācijas ir visu to tiesību sākotnējās īpašnieces – bez satura, laika, vietas un tiesību ierobežojuma –, kas var rasties no sacensībām un citiem pasākumiem, kuri ir to attiecīgajā jurisdikcijā [..]”.

6.

Minēto statūtu 68. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Tikai FIFA, tās dalībasociāciju un dalībkonfederāciju kompetencē ir atļaut to jurisdikcijā esošu spēļu un pasākumu pārraidīšanu, konkrēti, ar audiovizuāliem līdzekļiem, turklāt bez ierobežojumiem attiecībā uz vietu, saturu, datumu, tehniku vai tiesībām.”

7.

To pašu statūtu 71. pantā ir noteikts:

“1.   Valdes kompetencē ir izdot visus noteikumus par starptautisko sacensību un spēļu organizēšanu, kurās piedalās reprezentatīvas komandas, līgas, klubi un/vai improvizētas komandas. Neviena spēle vai sacensības nedrīkst notikt bez iepriekšējas FIFA, konfederāciju un/vai attiecīgās dalībasociācijas atļaujas. Noteikumus reglamentē Starptautisko spēļu nolikums.

2.   Valde var izdot tiesību normas par šādām spēlēm un sacensībām.

3.   Valde nosaka kritērijus, lai atļautu īpašas situācijas, kas nav paredzētas Starptautisko spēļu nolikumā.

4.   Izņemot Starptautisko sacensību reglamentā paredzētās pilnvaras, FIFA var pieņemt galīgu lēmumu par ikvienas starptautiskas spēles vai sacensību atļaušanu.”

8.

FIFA statūtu 72. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Neviens spēlētājs vai komanda, kas ir piederīgs dalībasociācijai vai provizoriski uzņemtai dalībkonfederācijai, bez vienošanās ar FIFA nedrīkst nedz spēlēt spēli, nedz uzturēt sporta attiecības ar citu spēlētāju vai komandu, kas nav piederīga FIFA biedrei vai provizoriski uzņemtai dalībkonfederācijai.

2.   Dalībasociācijas un to klubi nav pilnvaroti spēlēt citas dalībasociācijas teritorijā bez tās atļaujas.”

9.

Šo statūtu 73. pantā asociācijām, līgām vai klubiem, kas ir kādas dalībasociācijas biedri, ir aizliegts pievienoties citai dalībasociācijai vai piedalīties sacensībās tās teritorijā, izņemot ārkārtas apstākļos un ar tieši formulētu FIFA un attiecīgās konfederācijas piekrišanu.

10.

Tāpat kā FIFA statūtos, arī UEFA statūtu 49.–51. pantā [UEFA] ir piešķirts monopols attiecībā uz starptautisko sacensību organizēšanu Eiropā un iespēja aizliegt šādu sacensību organizēšanu bez UEFA iepriekšējas atļaujas.

Konkrētāk, šie panti ir formulēti šādi:

“49. pants – Sacensības

1.   Vienīgi UEFA lemj par tādu starptautisku sacensību rīkošanu un atcelšanu Eiropā, kurās piedalās tai piederīgās asociācijas un/vai to klubi. Šis noteikums neskar FIFA rīkotās sacensības.

[..]

3.   Spēles, sacensības vai starptautiskie turnīri, kurus UEFA nerīko, bet kas notiek UEFA teritorijā, ir nepieciešama iepriekšēja atļauja no FIFA un/vai UEFA un/vai attiecīgajām dalīborganizācijām (asociācijām) atbilstoši FIFA starptautisko spēļu reglamentam un papildu īstenošanas noteikumiem, kurus pieņēmusi UEFA Izpildkomiteja.

50. pants – Sacensību reglaments

1.   Izpildkomiteja izdod reglamentus, kuros izklāstīti noteikumi par dalību UEFA sacensībās un to rīkošanu. Šajos reglamentus paredz skaidru un pārredzamu kārtību iepirkumu konkursu rīkošanai saistībā ar UEFA sacensībām, tostarp finālsacensībām.

[..]

2.   Asociācijas un to klubi, reģistrējoties dalībai, apņemas ievērot šos statūtus, reglamentus un atbildīgo institūciju lēmumus.

3.   Pielaide jebkuras asociācijas vai kluba, kas tieši vai netieši iesaistījies nelikumīgās darbībās, lai ietekmētu valsts vai starptautiska mēroga spēļu rezultātu, dalībai UEFA sacensībās var tikt atteikta; šāds atteikums stājas spēkā nekavējoši. Par šādām darbībām iespējams piemērot disciplinārsodus.

51. pants – Aizliegtas attiecības

1.   Nav atļauta nedz tieša, nedz netieša UEFA dalīborganizāciju (asociāciju) vai līgu, vai klubu grupējumu vai alianšu veidošana, ja vien UEFA nav izsniegusi attiecīgu atļauju.

2.   UEFA dalīborganizācijas (asociācijas) un ar tām saistītās līgas un klubi nevar nedz piedalīties spēlēs, nedz tās rīkot ārpus savas teritorijas, ja vien nav saņemta attiecīgās biedrorganizācijas atļauja.”

11.

FIFA, kas ir Šveices privāttiesību subjekts, ir pasaules futbola izpildinstitūcija, kuras mērķis būtībā ir popularizēt futbolu un organizēt savas starptautiskās sacensības. Tā sastāv no nacionālajām dalīborganizācijām [un] atzīst arī tādu reģionālo futbola konfederāciju, tostarp UEFA, pastāvēšanu, kuras nav FIFA biedres. Savukārt profesionālie futbola klubi ir netieši FIFA biedri, jo tiem var piemērot FIFA noteiktos disciplināros pasākumus. Asociācijām (federācijām), konfederācijām un klubiem ir jāievēro FIFA pieņemtie noteikumi.

12.

UEFA arī ir Šveices privāttiesību subjekts, kas ir futbola vadošā iestāde Eiropas mērogā. Tās galvenie uzdevumi ir uzraudzīt un kontrolēt futbola attīstību visās formās Eiropas mērogā. Nacionālās līgas un Eiropas klubi ir netieši UEFA biedri; asociācija organizē šo klubu, kā arī nacionālo komandu starptautiskās sacensības.

13.

Saskaņā ar attiecīgi FIFA un UEFA statūtiem tām ir monopoltiesības atļaut un organizēt starptautiskās profesionālā futbola sacensības Eiropā.

14.

ESLC ir saskaņā ar Spānijas tiesībām dibināta komercsabiedrība, kura īsteno projektu par pirmo ikgadējo Eiropas futbola sacensību organizēšanu, kas pastāvētu neatkarīgi no UEFA, ar nosaukumu ESL. Šīs komercsabiedrības akcionāri ir prestiži Eiropas futbola klubi. Tās vadības modelis ir balstīts uz “daļēji atvērtu” dalības sistēmu, kura apvieno, pirmkārt, divpadsmit līdz piecpadsmit profesionālus futbola klubus, kuriem ir pastāvīga biedra statuss, un, otrkārt, vēl nosakāmu skaitu profesionālu futbola klubu, kas atlasīti saskaņā ar noteiktu procedūru un kuriem ir “kvalificējušos klubu” statuss.

15.

Viens no nosacījumiem, kas novilcina šā projekta īstenošanu ir šāds: FIFA un/vai UEFA atzītu ESL kā jaunas sacensības, kas ir saderīgas ar to statūtiem, vai – alternatīvi – tiesas un/vai administratīvās iestādes sniegtu juridisku aizsardzību, lai dibinātājklubi varētu piedalīties ESL, vienlaikus turpinot dalību savās attiecīgajās nacionālajās līgās, to sacensībās un turnīros.

16.

Pēc paziņojuma par ESL izveidi FIFA un UEFA2021. gada 21. janvārī publicēja kopīgu paziņojumu, kurā pauda atteikšanos atzīt šo jauno tiesību subjektu un brīdināja, ka ikviens spēlētājs vai klubs, kas piedalīsies šajās jaunajās sacensībās, tiks izslēgts no FIFA un tās konfederāciju organizētajām sacensībām. Ar citu, 2021. gada 18. aprīļa paziņojumu, šo paziņojumu apstiprināja UEFA un nacionālās dalīborganizācijas, atkārtoti norādot, ka pret ESL biedriem var tikt noteikti disciplinārie pasākumi. Šie disciplinārie pasākumi tostarp nozīmējot klubu un spēlētāju, kas ir ESL biedri, izslēgšanu no atsevišķām nozīmīgām Eiropas un pasaules sacensībām.

17.

Pēc tam, kad ESLC, kura uzskatīja, ka FIFA un UEFA rīcība ir kvalificējama kā “pretkonkurences” rīcība, kas nav saderīga ar LESD 101. un 102. pantu, vērsās iesniedzējtiesā Juzgado de lo Mercantil n.o 17 de Madrid (Madrides Komerclietu tiesa), kura attiecīgi 2021. gada 19. un 20. aprīlī nosprieda, ka [ESLC] prasība ir pieņemama, un pēc tam bez debatēm, kas būtu balstītas uz sacīkstes principa, noteica aizsardzības pasākumu kopumu. Šo pasākumu nolūks pēc būtības bija novērst jebkādu FIFA vai UEFA rīcību, kas būtu vērsta pret ESL projekta sagatavošanu un īstenošanu, kā arī pret klubu un spēlētāju dalību tajā, piemērojot disciplinārus sodus vai citas sankcijas, proti, izslēgšanu no dalības UEFA vai FIFA rīkotās sacensībās.

18.

Pamatojot savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa, definējusi saimniecisko darbību, kā arī konkrētos materiālos un ģeogrāfiskos tirgus, proti, no vienas puses, starptautisko futbola sacensību organizēšanu un komercializāciju Eiropā un, no otras puses, dažādu ar tām saistīto sporta tiesību izmantošanu, uzskatīja, ka FIFA un UEFA katrā no šiem tirgiem ir monopolstāvoklī vai vismaz dominējošā stāvoklī. Šajos apstākļos minētajai tiesai ir šaubas par atsevišķu FIFA un UEFA statūtu normu, kā arī šo federāciju izteikto draudu un brīdinājumu piemērot sankcijas atbilstību Savienības tiesību normām, pirmkārt, attiecībā uz LESD 102. pantā paredzēto dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu, otrkārt, attiecībā uz LESD 101. pantā paredzēto aizliegumu noslēgt pret konkurenci vērstas aizliegtās vienošanās un, treškārt, attiecībā uz dažādām LESD garantētajām pamatbrīvībām, ciktāl tās varētu tikt izmantotas, lai vājinātu jebkādu privātu iniciatīvu, kas varētu būt konkurētspējīga futbola sacensību jomā.

19.

Šādos apstākļos Juzgado de lo Mercantil n.o 17 de Madrid (Madrides Komerclietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20.

Rakstveida apsvērumus pamatlietas dalībnieces statusā Tiesai ir iesniegusi ESLC, A22 Sports Management SL (turpmāk tekstā – “A22”) ( 4 ), FIFA, UEFA un Liga Nacional de Fútbol Profesional (LNFP) ( 5 ). Rakstveida apsvērumus par visiem uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem vai to daļām iesniedza arī Spānijas, Čehijas, Dānijas, Īrijas, Francijas, Horvātijas, Itālijas, Latvijas, Luksemburgas, Ungārijas, Polijas, Portugāles, Rumānijas, Slovākijas, Zviedrijas un Islandes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kura notika 2022. gada 11. un 12. jūlijā, ESLC, A22, FIFA, UEFA, LNFP, Real Federación Española de Fútbol (RFEF) ( 6 ), Spānijas, Čehijas, Dānijas, Vācijas, Igaunijas, Īrijas, Grieķijas, Francijas, Horvātijas, Itālijas, Kipras, Latvijas, Ungārijas, Maltas, Austrijas, Polijas, Portugāles, Rumānijas, Slovēnijas, Zviedrijas un Norvēģijas valdības, kā arī Eiropas Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.

21.

Jānorāda, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību trijos aspektos ir apstrīdējušas UEFA un LNFP, kā arī pilnībā vai daļēji dažas ieinteresētās personas, proti, Īrijas, Francijas, Ungārijas, Rumānijas un Slovākijas valdības.

22.

Pirmām kārtām, attiecībā uz argumentu par iespējamo pamatlietas hipotētiskumu ( 7 ), manuprāt, ir lietderīgi atgādināt, ka tās avots ir FIFA un UEFA publiski paustie iebildumi pret ESLC paziņoto projektu. Apstāklis, ka šis projekts tā paziņošanas brīdī bijis ieceres stadijā un pēc tam tika apturēts, nekādi nemaina šos iebildumus, kas pamatoti ar daļu no šo abu organizāciju noteikumiem, kuru saderību ar konkurences noteikumiem apšauba iesniedzējtiesa. Turklāt nekas nepierāda, ka ESLC būtu beigusi pastāvēt vai būtu atsaukusi prasību, uz kuru ir balstīta pamatlieta. Tādēļ šķiet, ka strīds pastāvēja un turpinājās, tāpat kā pastāvēja un turpinājās ar to saistīto saimniecisko tiesību jautājumu nozīmīgums.

23.

Otrām kārtām, attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu, kas neatbilst prasībām par to tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem, saistībā ar kuriem iesniedzējtiesa šaubās par Savienības tiesību interpretāciju ( 8 ), lai gan šajā lūgumā nav aplūkoti visi tiesību jautājumi, kādus rada saikne starp sporta aktivitātēm, šo aktivitāšu regulējumu un Savienības saimnieciskajām tiesībām, iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir izklāstīti sīki un argumentēti, un tos apstiprina precīzas atsauces uz faktiskajiem un tiesību apstākļiem, kuri tai ir šķituši būtiski. Pats fakts, ka minētajā lūgumā ir ietvertas tādas norādes un vērtējumi, par kuru pareizību notiek debates, vēl nepadara šo lūgumu par pilnībā vai daļēji nepieņemamu.

24.

Visbeidzot trešām kārtām, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu esot pieļauti procesuāli pārkāpumi, citastarp saistībā ar tiesvedības nodrošināšanas pasākumiem, un trūkstot uz sacīkstes principu balstītu debašu ( 9 ). Tomēr apstāklis, ka Tiesā ir iesniegta lieta aizsardzības vai preventīva rakstura tiesvedības iepriekšējas izskatīšanas stadijā, nenozīmē, ka šis lūgums būtu nepieņemams, ja vien iesniedzējtiesa ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ [šī tiesvedība] ir nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt spriedumu, un savā lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu ir izpildījusi pārējās gan formālās, gan materiālās prasības.

25.

Ar prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa aicina Tiesu pēc būtības lemt par to, vai daži FIFA un UEFA kā organizāciju, kas veic futbola pārvaldību visos aspektos attiecīgi pasaules un Eiropas mērogā, statusā pieņemtie noteikumi, kuri attiecas uz futbola sacensību organizēšanu un komercializāciju Eiropā, ir saderīgi ar konkurences noteikumiem, kā arī – pakārtoti – ar Līgumā par ES darbību garantētajām saimnieciskajām pamatbrīvībām.

26.

Pirms prejudiciālos jautājumu izvērtēšanas, manuprāt, būtu lietderīgi sniegt apsvērumus par attiecībām starp sportu un ES tiesībām.

27.

Lai gan sākotnēji Eiropas Savienības dibināšanas līgumi uz sportu neattiecās, tā savdabības nostiprināšana un iekļaušana LESD 165. pantā ar Lisabonas līgumu bija Savienības iestāžu veicinātas un sekmētas attīstības rezultāts.

28.

LESD 165. pantā ir ņemta vērā sporta aktivitāšu ievērojamā sociālā loma Savienībā ( 10 ); tajā ir paredzēts ne tikai tas, ka “Savienība palīdz risināt Eiropas sporta nozares jautājumus, ņemot vērā šīs nozares īpatnības, tās struktūras, kas balstās uz brīvprātīgu darbību, un tās sociālo un audzinošo nozīmi” (1. punkts), bet arī to, ka Savienības rīcības mērķi ir “attīstīt Eiropas dimensiju sportā, veicinot taisnīgumu un atklātību sporta sacensībās un sadarbību starp struktūrām, kas ir atbildīgas par sportu, kā arī sargājot sportistu [..] fizisko un morālo integritāti” (2. punkts).

29.

Turklāt LESD 165. panta formulējumā ir izkristalizēti secinājumi, kuri izdarīti virknē iniciatīvu, ko Savienības iestādes veikušas kopš [20. gadsimta] 90. gadiem pēc Tiesas pasludinātajiem spriedumiem – un it īpaši pēc sprieduma Bosman ( 11 ) – saistībā ar Eiropas sporta politikas izveidi. Tādējādi sākotnējie pamati sporta savdabības atzīšanai tika ielikti līdz ar Kopējo deklarāciju par sportu, kas pievienota Amsterdamas līgumam ( 12 ), pēc tam – Komisijas ziņojumā ( 13 ), kurā atzīta sporta savdabība, it īpaši saistībā ar konkurences tiesību piemērošanu ( 14 ). Balstoties uz šo ziņojumu, Eiropadomes Nicas deklarācijā tika iezīmēts vēl viens papildu solis sporta savdabības atzīšanā, proti, lai saglabātu sporta sociālo lomu, tika formulēts Kopienas pienākums savā darbībā ņemt vērā sporta sociālās, audzinošās un kultūras funkcijas atbilstoši dažādām Līguma normām ( 15 ). Pēc šīs iniciatīvas Komisija 2007. gadā pieņēma Balto grāmatu par sportu ( 16 ), kas bija pēdējais posms pirms 2009. gada, kad Lisabonas līgumā tika iekļauts 165. pants.

30.

Šajā 165. pantā turklāt ir pausta “Eiropas sporta modeļa”, kam raksturīgas daudzas sastāvdaļas, kuras attiecas uz vairākām sporta disciplīnām Eiropas kontinentā, kuru vidū ir futbols, “konstitucionāla” atzīšana. Šis modelis ir balstīts, pirmkārt, uz piramīdveida struktūru, kuras pamatā ir amatieru sports, bet virsotnē – profesionālais sports. Otrkārt, tās galveno mērķu vidū ir mērķis veicināt atvērtas sacensības, kas ir pieejamas visiem, pateicoties pārskatāmai sistēmai, kurā pārcelšana augstākā un zemākā līgā saglabā konkurētspējīgu līdzsvaru un dod priekšroku sporta nopelniem, kas arī ir minētā modeļa būtiska sastāvdaļa. Visbeidzot, tas ir balstīts uz finansiālās solidaritātes shēmu, kas ļauj elites notikumu un aktivitāšu radītos ienākumus pārdalīt un no jauna ieguldīt zemākos sporta līmeņos.

31.

Sporta federācijām ir būtiska loma “Eiropas sporta modelī”, it īpaši no organizatoriskā skatpunkta, lai nodrošinātu noteikumu, kuri reglamentē attiecīgās sporta disciplīnas, ievērošanu un vienveidīgu piemērošanu. Šo lomu turklāt ir atzinusi Tiesa, kura ir nospriedusi, ka sporta federācijām ir jāizdod sporta disciplīnas organizēšanai piemēroti noteikumi un ka šāda uzdevuma uzticēšanu sporta federācijām principā attaisno tas, ka šīm federācijām ir zināšanas par pieredze, kas vajadzīgas šāda uzdevuma izpildei ( 17 ). Tradicionāli organizētas pēc principa “viena vienīga vieta” (Ein‑Platz‑Prinzip), saskaņā ar kuru federācijas savā ģeogrāfiskajā teritorijā īsteno monopolu attiecībā uz sporta pārvaldību un organizēšanu, tomēr šis modelis tiek apstrīdēts.

32.

Tāpat jānorāda, ka “Eiropas sporta modelis” nav statisks. Proti, Eiropas sporta struktūras un to pārvaldības veids attīstās – bieži vien citu, ārpus Eiropas kontinenta izveidotu, modeļu ietekmē. Tādējādi, ņemot vērā Eiropas sporta struktūru dažādību, būtu grūti sīki noteikt unikālu un vienādotu sporta organizēšanas modeli Eiropā. Pastāv citi individuālo un kolektīvo sporta veidu pārvaldības modeļi, kas atsevišķos aspektos, ņemot vērā to tehniskās iezīmes un to organizēšanu, atšķiras no modeļa, uz kādu pašlaik ir balstīts Eiropas futbols ( 18 ). Tomēr dažādu sporta modeļu parādīšanās Eiropā nevar nedz radīt šaubas par LESD 165. pantā minētajiem principiem, nedz prasīt veikt pielāgojumus ar mērķi “vienādot” dažādos modeļus, kuri pastāv līdzās, un – vēl jo mazāk – likvidēt “struktūras, kas balstās uz brīvprātīgu darbību”.

33.

Kā konstatēts šo secinājumu 30. punktā, “Eiropas sporta modelim” it īpaši ir raksturīga tādu sacensību atvērtība, kurās dalība ir balstīta uz “sporta nopelniem”, izmantojot pārcelšanas augstākā un zemākā līgā sistēmu. Tādējādi tas atšķiras no Ziemeļamerikas modeļa, kas ir balstīts galvenokārt uz sacensībām vai “slēgtajām” līgām, kurās ir garantēta iepriekš noteikta franšīzi saņēmušiem uzņēmumiem piederošu klubu dalība, un kas ir balstīts uz tiesībām uz maksas ieeju ( 19 ). Varētu piebilst, ka, tieši reaģējot uz pārējiem pastāvošajiem modeļiem, Savienības likumdevējs ir nolēmis iekļaut Līgumā jēdzienu “Eiropas sporta modelis”, lai to skaidri nošķirtu no pārējiem modeļiem un nodrošinātu tā aizsardzību, pieņemot LESD 165. pantu.

34.

Ja būtu citādi, šim pantam nebūtu jēgas. Ir acīmredzams, ka šis pants nav ieviests tikai tādēļ, lai aizsargātu amatieru sportu. Proti, nav prasīta nekāda institucionālā garantija, un, konkrēti, Līguma par ES darbību līmenī, lai jebkura persona varētu sportot individuāli vai veidot amatieru sporta asociācijas. Minētais pants tika iekļauts tieši tādēļ, ka sports vienlaikus ir joma, kurā tiek veikta nozīmīga saimnieciskā darbība. Tātad LESD 165. panta ieviešanas mērķis ir uzsvērt šīs saimnieciskās darbības īpašo sociālo raksturu, kas var attaisnot atšķirīgu attieksmi atsevišķos aspektos. Konkrētāk – ir jānorāda, ka vārdi, kas ir mērķtiecīgi izmantoti šā panta formulējumā (tostarp vārdi “struktūras, kas balstās uz brīvprātīgu darbību”, “sociālā nozīme”, “Eiropas dimensija sportā”, “taisnīgums un [..] atklātība sporta sacensībās”, “sadarbība starp struktūrām, kas ir atbildīgas par sportu”), ilustrē šā modeļa savdabību, kuru Savienības likumdevējs vēlas aizsargāt.

35.

LESD 165. pantu, protams, nevar interpretēt izolēti, neievērojot LESD 101. un 102. pantā paredzētās prasības, kuras ir jāpiemēro arī sporta jomā (it īpaši, ja attiecīgajām darbībām ir saimniecisks aspekts). Tā tas ir arī attiecībā uz konkurences tiesību normu piemērošanu šajā jomā. Taču LESD normu piemērošana sporta jomā nevar aprobežoties vienīgi ar LESD 101. un 102. pantu, jo LESD 165. pants var tikt izmantots arī kā standarts iepriekš minēto konkurences tiesību normu interpretācijā un piemērošanā. Tādējādi LESD 165. pants savā jomā ir speciālā norma attiecībā pret vispārīgajām normām, proti, LESD 101. un 102. pantu, kuri ir piemērojami jebkurai saimnieciskajai darbībai. Nevienā LESD normā ab initio nav prasīta ekskluzīva vai dominējoša piemērošana attiecībā pret pārējām normām, turklāt to attiecības reglamentē specialitātes princips. Turklāt LESD 165. pants pēc savas būtības ir “horizontāla” norma, jo tā ir jāņem vērā citu Savienības politiku īstenošanā. Bez tam atbilstoši LESD 7. pantam Savienības dažādās politikas ir jāīsteno saskanīgi, ņemot vērā to mērķu kopumu, kurus Savienība vēlas sasniegt.

36.

Šajā ziņā piebildīšu, ka šo secinājumu 33. punktā minēto “alternatīvo modeļu” ietekme, kā arī sporta ekonomikas liberalizācija ir izraisījušas protestus pret atsevišķu Eiropas sporta federāciju īstenoto monopolu, it īpaši attiecībā uz ienesīgāko sacensību organizēšanu un komerciālo izmantošanu. No saimnieciskā skatpunkta šo “separātisko” kustību – ko bieži vien ierosina klubi, kuri ir piederīgi šīm sporta federācijām, – galvenais mērķis ir bijis maksimāli palielināt finanšu ienākumus, ko rada šo sacensību komerciālā izmantošana, mainot šo sacensību, kuras līdz tam ir atradušās šo federāciju aizgādnībā, struktūru un organizēšanas modeli. Attiecībā uz Eiropas futbolu vēlme izveidot slēgtu (vai “daļēji atvērtu”) līgu vai sacensības nav jauna, kā liecina gadu desmitos, kuri sākās 1990. un 2000. gadā, parādījušies mēģinājumi izveidot ar UEFA sacensībām konkurējošas sacensības, un kuri tomēr nekonkretizējās ( 20 ).

37.

No juridiskā skatpunkta – iebildums pret sporta federāciju pārvaldības modeli bieži vien ir ticis balstīts uz konkurences tiesību jomu. Tādējādi valstu konkurences iestādēs, Komisijā un valstu tiesās pamatā ir izvirzīti iebildumi pret to, ka sporta federācijas apvieno dubultu – regulatora un saimnieciskās darbības veicēja – lomu, pret atsevišķu sporta sacensību organizēšanas tirgu monopolistisko struktūru un ar to saistīto tiesību komercializāciju, kā arī pret šo federāciju atteikšanos atļaut neatkarīgu sacensību organizēšanu un tātad atteikšanos atļaut attiecīgajos tirgos ienākt jauniem konkurentiem.

38.

Tieši šādā skatījumā šajā lietā ESLC iebildums pret futbola sacensību organizēšanas modeli un to komercializāciju no UEFA un FIFA puses galvenokārt ir balstīts uz konkurences tiesībām.

39.

No Tiesas vēsturiskās un pastāvīgās judikatūras izriet, ka uz sportu, lai gan tā savdabība ir tikusi uzsvērta, attiecas Savienības tiesības un it īpaši Līguma normas par Savienības saimnieciskajām tiesībām, ciktāl sports ir saimnieciskā darbība ( 21 ).

40.

Pavisam konkrēti – attiecībā uz Savienības konkurences tiesībām sporta federāciju izdoto noteikumu saderība, kā arī šo federāciju rīcība tirgū nevar tikt vērtēti abstraktā veidā, neņemot vērā visus elementus, kas veido juridisko kontekstu un faktiskos apstākļus, kādos tie iekļaujas.

41.

Proti, sporta īpašās iezīmes atšķir to no pārējām ekonomikas nozarēm. Sportam ir raksturīga augsta savstarpējās atkarības pakāpe, jo klubi ir atkarīgi cits no cita, lai varētu organizēties un sporta sacensību gaitā attīstīties. No tā izriet, ka ir nepieciešama zināma vienlīdzības pakāpe, kā arī konkurētspējīgs līdzsvars – iezīmes, kas atšķir sportu no citām jomām, kurās konkurence starp uzņēmējiem rezultātā izspiež no tirgus neefektīvas komercsabiedrības.

42.

Tātad, ja uz sporta īpašajām iezīmēm nevar norādīt, lai izslēgtu sporta aktivitātes no LES un LESD piemērošanas jomas, tad norādes uz šo savdabību un sociālo un audzinošo funkciju, kas minētas LESD 165. pantā, var būt atbilstīgas, konkrēti, izvērtējumā par konkurences vai pamatbrīvību ierobežojumu varbūtējo objektīvo pamatojumu sporta jomā ( 22 ).

43.

Ņemot vērā lomu, kāda tradicionāli ir uzticēta sporta federācijām, tās ir pakļautas interešu konflikta riskam, kas izriet no tā, ka, no vienas puses, tām piemīt pilnvaras noteikt regulējumu un, no otras puses, tās vienlaikus nodrošina saimniecisko darbību.

44.

Problēmjautājums par varbūtēju interešu konfliktu, kurš izriet no tā, ka UEFA un FIFA veic saimniecisko darbību, kas izpaužas kā sacensību organizēšana un komercializēšana, un vienlaikus tām ir regulatora pilnvaras, ir tieši formulēts pirmajā un otrajā prejudiciālajā jautājumā. Tādējādi, pirms apstrīdēto normu izvērtēšanas attiecībā uz LESD 101. un 102. pantu, ir jāsniedz daži precizējumi par pienākumiem, kuri tādām sporta organizācijām kā UEFA un FIFA jāizpilda, īstenojot savas pilnvaras, un par pasākumiem, kādi jāveic, lai novērstu interešu konfliktus.

45.

Šajā ziņā Tiesa divos spriedumos, no kuriem viens attiecas uz sporta disciplīnas regulējumu un otrs – uz brīvās profesijas regulējumu, ir likusi pamatus izvērtējumam, kas “veltīts” jautājumam par pilnvarām noteikt regulējumu un saimnieciskās darbības apvienošanai vienā un tajā pašā organizācijā.

46.

Konkrētāk, spriedumā MOTOE ( 23 ) Tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja, pirmkārt, juridiskajai personai, kas pati organizē un komercializē sacīkstes, ar tiesisko regulējumu ir piešķirtas pilnvaras noteikt, kurām personām ir atļauts organizēt minētās sacīkstes, kā arī noteikt, ar kādiem nosacījumiem tās ir organizējamas, ar minēto regulējumu šim subjektam ir piešķirtas acīmredzamas priekšrocības attiecībā pret tā konkurentiem. Šādas tiesības attiecīgajam uzņēmumam var radīt situāciju, kad tas nepieļauj citu tirgus dalībnieku piekļuvi attiecīgajam tirgum. Tādēļ šīs regulatora funkcijas īstenošana ir jāierobežo, paredzot pienākumus un kontroli, lai nepieļautu, ka attiecīgā juridiskā persona varētu izkropļot konkurenci, dodama priekšrocības tās organizētajām sacīkstēm vai sacīkstēm, kurās tā piedalās. Otrkārt, šī judikatūra pēc analoģijas ir piemērota citā Tiesas spriedumā, kas taisīts lietā par LESD 101. panta interpretāciju attiecībā uz noteikumiem, ko pieņēmusi uzņēmumu apvienība, kura vienlaikus bija konkrētā tirgus, minētajā lietā – zvērinātu grāmatvežu obligātās apmācības tirgus – dalībnieks un regulators ( 24 ).

47.

Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka UEFA īsteno dubultu funkciju, no vienas puses, regulatora funkciju, proti, pieņem noteikumus par profesionālo futbolu un, no otras puses, saimniecisko funkciju, proti, organizē sporta sacensības. Ciktāl šī organizācija ir pilnvarota arī atļaut trešo personu rīkotas sacensības, šī situācija var radīt interešu konfliktu, un tas nozīmē, ka organizācijai saistībā ar regulatora funkciju īstenošanu ir uzlikti konkrēti pienākumi, lai netiktu izkropļota konkurence.

48.

Tomēr vispirms ir jāuzsver, ka no Tiesas judikatūras, kas minēta šo secinājumu 46. punktā, izriet – tas vien, ka viens un tas pats tiesību subjekts veic gan regulatora funkcijas, gan sporta sacensību organizētāja funkcijas, vēl nenozīmē Savienības konkurences tiesību pārkāpumu ( 25 ). Turklāt no šīs judikatūras izriet, ka galvenais pienākums, kāds noteikts sporta federācijai, kura atrodas UEFA situācijā, ir raudzīties, lai trešām personām netiktu nepamatoti atteikta piekļuve tirgum tiktāl, ka tiktu izkropļota konkurence šajā tirgū.

49.

No tā izriet, ka sporta federācijas ar atsevišķiem nosacījumiem var atteikt trešām personām piekļuvi tirgum, un tas neveido LESD 101. un 102. panta pārkāpumu, ja vien šis atteikums ir pamatots ar leģitīmiem mērķiem un ja šo federāciju veiktie pasākumi ir samērīgi attiecībā pret minētajiem mērķiem.

50.

Šajā lietā runa ir par noteikumu kopumu, ko pieņēmušas FIFA un UEFA savā federāciju statusā ar mērķi “regulēt” pasaules un Eiropas futbola dažādos aspektus. Tie ir trīs veidu noteikumi, kas ietver:

51.

Ar pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai prasība par FIFA un UEFA iepriekšēju atļauju ir saderīga ar attiecīgi LESD 101. un 102. pantu.

52.

Trešais prejudiciālais jautājums attiecas uz rīcības brīvību, kāda šīm federācijām piemīt, piemērojot saviem biedriem sankcijas, un veidu, kādā FIFA un UEFA ir publiski norādījušas uz šo risku pēc paziņojuma par ESL izveidi.

53.

Tā kā judikatūra par sporta asociāciju lēmumiem saskaņā ar LESD 101. pantu ir vairāk attīstīta, izvērtēšu, pirmām kārtām, otro un trešo prejudiciālo jautājumu (attiecībā uz sankciju izvērtēšanu no LESD 101. panta skatpunkta), pirms, otrām kārtām, pievērsties pirmajam prejudiciālajam jautājumam un, trešām kārtām, piektajam prejudiciālajam jautājumam, kas attiecas uz varbūtēja pamatojuma esamību gadījumā, ja būtu pierādīts konkurences ierobežojums no LESD 101. un 102. panta skatpunkta.

54.

Turklāt uzskatu, ka jautājums par trešajā prejudiciālajā jautājumā minētās rīcības likumību – no konkurences skatpunkta – būtībā ir saistīts ar jautājumu par noteikumiem, uz kuriem attiecas pirmie divi prejudiciālie jautājumi. Tādējādi – ciktāl sankciju mērķis ir nodrošināt iepriekšējas atļaujas sistēmas un dalības noteikumu iedarbīgumu, tās būtu jāizskata kopsakarā.

55.

Šajos secinājumos pēc tam tiks aplūkots jautājums ir par UEFA un FIFA ieviesto noteikumu par komerciālo tiesību, kas izriet no futbola sacensībām, izmantošanu, saderību ar LESD 101. un 102. pantu (ceturtais prejudiciālais jautājums), kā arī noteikumu par iepriekšēju atļauju saderību ar LESD normām par pamatbrīvībām (sestais prejudiciālais jautājums).

56.

Ar otro prejudiciālo jautājumu un trešā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj FIFA un UEFA statūtu normas, kas attiecas uz iepriekšējas atļaujas sistēmu, kā arī uz šo federāciju paredzētajām sankcijām.

57.

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai uz vienošanos, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotām darbībām attiektos LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, tiem ir jāspēj iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un to “mērķim vai sekām” ir jābūt nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū ( 26 ).

58.

Attiecībā, pirmām kārtām, uz uzņēmumu apvienības lēmuma esamību no pastāvīgās judikatūras izriet, ka uzņēmuma jēdziens saistībā ar konkurences tiesībām aptver ikvienu subjektu, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no tā juridiskā statusa un finansēšanas veida ( 27 ). Šajā ziņā LESD 101. panta 1. punkts aptver ne tikai tiešus rīcības saskaņošanas veidus starp uzņēmumiem, bet arī institucionalizētas sadarbības formas, proti, situācijas, kurās uzņēmēji rīkojas ar kolektīvas struktūras vai kopīgas institūcijas starpniecību ( 28 ).

59.

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka FIFA un UEFA biedri ir nacionālās asociācijas, kas savukārt apvieno klubus, kuriem futbola spēlēšana ir saimnieciskā darbība un kuri tātad ir uzskatāmi par uzņēmumiem LESD 101. panta izpratnē ( 29 ). Tā kā nacionālās asociācijas ir uzņēmumu apvienības un saimnieciskās darbības dēļ, ko tās veic, arī uzņēmumi, FIFA un UEFA – federācijas, kurās apvienojušās nacionālās asociācijas, – arī ir uzskatāmas par uzņēmumu apvienībām (vai pat “uzņēmumu apvienību apvienībām”) LESD 101. panta izpratnē. Turklāt šādu tiesību subjektu pieņemtie statūti ir FIFA un UEFA gribas izpausme koordinēt savu biedru rīcību, konkrēti, attiecībā uz to dalību starptautiskajās futbola sacensībās ( 30 ). Tātad starptautiskas sporta federācijas statūtu normas, kādas aplūkotas pamatlietā, var tikt kvalificētas kā “uzņēmumu apvienību lēmumi” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

60.

Otrām kārtām, Savienības konkurences tiesību noteikumu piemērošana uzņēmumu apvienības lēmumam ļauj domāt, ka tas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm ( 31 ). Man šķiet, ka šajā lietā šāda iespaidošana varētu tikt raksturota bez īpašām grūtībām.

61.

Trešām kārtām, ir svarīgi atgādināt – lai uz vienošanos būtu attiecināms LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, tā “priekšmetam vai sekām” ir jābūt konkurences ierobežošanai. Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šā nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saiklis “vai”, vispirms liek izvērtēt vienošanās priekšmetu ( 32 ).

62.

Jēdziens “ierobežojums mērķa dēļ” ir interpretējams šauri un var tikt piemērots tikai dažiem saskaņotas rīcības veidiem, kam pašiem par sevi un ņemot vērā to īstenošanas saturu, mērķus, kādi tiem ir izvirzīti, kā arī ekonomikas un juridisko kontekstu, kādā tie iekļaujas, ir pietiekami kaitīga ietekme uz konkurenci, lai varētu uzskatīt, ka to seku pārbaude nav vajadzīga, jo dažas uzņēmumu sadarbības formas to rakstura dēļ var uzskatīt par nelabvēlīgām normālai konkurences darbībai ( 33 ). Vērtējot minēto kontekstu, ir vienlīdz jāņem vērā ietekmēto preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī faktiskie attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļi ( 34 ).

63.

Atgādinu, pirmām kārtām, ka no pamatlietā aplūkoto noteikumu satura izriet, ka jebkuru futbola sacensību organizēšanai Eiropā ir jāsaņem iepriekšēja atļauja no UEFA, kurai turklāt piemīt ekskluzīva kompetence šādu sacensību organizēšanā. Šī iepriekšējas atļaujas sistēma ir papildināta ar dalības pienākumu –UEFA un FIFA piederīgiem klubiem un spēlētājiem – sacensībās, ko organizē šīs federācijas, kā arī aizliegumu piedalīties sacensībās, ko tās nav atļāvušas, pretējā gadījumā paredzot sankcijas, kas izpaužas kā izslēgšana.

64.

Ņemot vērā iepriekš minēto raksturojumu, ir jākonstatē, ka UEFA ieviestā sistēma ir balstīta uz virkni normu, kuras var tikt pielīdzinātas konkurences aizlieguma klauzulai un ekskluzivitātes klauzulai, kas papildinātas ar sankcijām, kuru mērķis ir nodrošināt to efektivitāti.

65.

Ir konstatējams, ka, pirmkārt, šādas normas nav tādu vienošanās vai rīcības veidu vidū, kas pēc to būtības un ņemot vērā gūto pieredzi, bet neizvērtējot to iedarbību, varētu tikt uzskatīti par nelabvēlīgiem normālai konkurencei ( 35 ).

66.

Otrkārt, ar pašu iepriekšējās atļaujas mehānisma esamību, kas trešām organizācijām dod iespēju lūgt piekļuvi attiecīgajam tirgum – neatkarīgi no UEFA piemītošās rīcības brīvības atteikt šādu atļauju –, vajadzētu pietikt, lai rastos jautājumi, vai šiem noteikumiem ir pietiekami nelabvēlīgs raksturs, kāds judikatūrā ir prasīts kā kritērijs, lai konstatētu ierobežojumu mērķa dēļ. Jautājums par to, vai pastāvošais mehānisms ir pietiekams, lai nodrošinātu efektīvu konkurenci attiecīgajā tirgū, vai arī tas ierobežo konkurenci, var tikt pierādīts, balstoties vienīgi uz pretkonkurences seku izvērtējumu.

67.

Otrām kārtām, attiecībā uz UEFA noteikumos izvirzītajiem mērķiem no pastāvīgās judikatūras izriet – tas vien, ka UEFA un FIFA var darboties saskaņā ar leģitīmiem mērķiem, kuri saistīti ar sporta savdabību, nevar būt elements, kas pieļautu, ka ieviestie noteikumi tiek izslēgti no kvalificēšanas par “ierobežojumu mērķa dēļ”, ja ir pierādīts, ka citu to izvirzīto mērķi var uzskatīt par tādu, kas ir vērsts uz konkurences ierobežošanu ( 36 ).

68.

Tomēr pieņemot, ka UEFA izvirzītie mērķi nav skaidri identificējami vai neizriet skaidri no UEFA noteikumu satura – kā norāda ESLC un Komisija –, šis elements vien neļauj konstatēt pretkonkurences priekšmetu.

69.

Trešām kārtām, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pasākuma pretkonkurences priekšmeta izvērtējumā nedrīkst izolēti pārbaudīt tikai aplūkojamo noteikumu saturu un mērķi, bet ir jāņem vērā šo noteikumu juridiskais un ekonomikas konteksts ( 37 ).

70.

Saistībā ar šo izvērtējumu īpaši nozīmīgi man šķiet turpmākie elementi.

71.

Vispirms – juridiskajam un ekonomikas kontekstam, kādā šie noteikumi ietilpst, ir raksturīga pilnvaru noteikt regulējumu apvienojums ar saimnieciskās darbības veikšanu, kas nostāda UEFA īpašā situācijā, radot tai atsevišķus pienākumus, lai nepieļautu interešu konfliktu ( 38 ).

72.

Šajā ziņā nav šaubu, ka UEFA piemīt rīcības brīvība, kas it īpaši izriet no tās īpašā stāvokļa attiecīgajā tirgū kā futbola vadošajai iestādei Eiropā. Ja tādēļ UEFA ir jāreglamentē iepriekšējas atļaujas procedūra tādējādi, lai nepieļautu priekšrocības pašas organizētajām sacensībām, nepamatoti atsakot atļauju notikumiem, kuriem tā vajadzīga un kurus ir piedāvājušas trešās personas, tikai konkrēts izvērtējums par tai piemītošās rīcības brīvības īstenošanu dotu iespēju pierādīt, vai tā ir izmantojusi šo rīcības brīvību diskriminējošā un neatbilstīgā veidā, lai pierādītu pretkonkurences sekas.

73.

Pieņemot, ka UEFA ieviesto iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtību nenosaka procedūra, uz kuru attiecas skaidri definēti, pārskatāmi, nediskriminējoši un kontrolējami atļaujas kritēriji Tiesas judikatūras nozīmē, kas izriet no spriedumiem MOTOE un OTOC, kā to, šķiet, liek saprast iesniedzējtiesa, no tās pašas judikatūras nepārprotami izriet, ka šādu kritēriju neesamība nevar automātiski izraisīt kvalifikāciju par “konkurences ierobežojumu mērķa dēļ”, bet drīzāk šķiet kā norāde par ierobežojošām sekām, kuras tomēr ir jāapstiprina, balstoties uz padziļinātu izvērtējumu ( 39 ).

74.

Turklāt konkurences ierobežojums principā varētu tikt pierādīts (vajadzīgajā pārliecības pakāpē) tikai, ciktāl iepriekšējā atļauja patiesībā izrādītos objektīvi nepieciešama tādu alternatīvu sacensību izveidei, kāda ir ESL. Šajā lietā šķiet, ka, raugoties no juridiskā skatpunkta vien, šāda atļauja nav nepieciešama, jo jebkuras neatkarīgās sacensības ārpus UEFA un FIFA ekosistēmas var tikt veidotas brīvi un bez UEFA iejaukšanās.

75.

Proti, atšķirībā no situācijas, kāda aplūkota lietā, kurā pieņemts spriedums MOTOE, nedz FIFA, nedz UEFA nav publisko tiesību subjekti vai tām nav nekādu īpašu vai ekskluzīvu tiesību, no kurām izrietētu, ka uzņēmumam, kurš plāno organizēt starptautiskās vai Eiropas futbola sacensības, būtu noteikti jāsaņem atļauja no viena vai otra no šiem tiesību subjektiem. Turklāt – atšķirībā no situācijas, kāda aplūkota lietā, kurā pieņemts spriedums OTOC, – neviena publisko tiesību norma neprasot šim uzņēmumam ievērot minēto tiesību subjektu izdotos noteikumus.

76.

Tātad principā nekas neliedz klubiem, kuri veido ESL, sekot citu sporta disciplīnu paraugam un izveidot pašiem savas sacensības ārpus UEFA noteiktā regulējuma. Proti, šajā gadījumā pēdējās minētās [izveidotā] iepriekšējas atļaujas sistēma, šķiet, veido šķērsli ESL izveidei, galvenokārt ņemot vērā faktu, ka šo projektu iniciējušie klubi vēlas turpmāk būt piederīgi arī UEFA, lai varētu izmantot priekšrocības, kuras izriet no šādas piederības. Šajā ziņā jāpiebilst, ka tādi pasākumi, kuru mērķis ir stāties pretī šim “dubultās piederības” fenomenam, kādas ir konkurences aizlieguma klauzulas vai ekskluzivitātes klauzulas, nav vērsti uz to, lai ierobežotu konkurenci saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 40 ).

77.

Visbeidzot, atbilde uz jautājumu, vai, raugoties no praktiskā skatpunkta, šādu iniciatīvu ir iespējams – ņemot vērā citus šķēršļus, kādi varētu rasties, – konkretizēt, piemēram, kā sankciju regulējumu, kas būtu piemērojams UEFA piederīgajiem klubiem un spēlētājiem (un šāda lēmuma potenciālās sekas iesaistītajām personām – finansiālā un sporta organizācijas ziņā), nevar tikt sniegta, balstoties uz attiecīgo noteikumu abstraktu pārbaudi, bet gan vienīgi tad, ja tiek detalizēti izvērtētas šo noteikumu piemērošanas konkrētās sekas. Turklāt šo sankciju sekas ir ierobežojošas tikai, ciktāl attiecīgie klubi vēlas palikt piederīgi UEFA ( 41 ).

78.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu – lai gan pamatlietā aplūkotie noteikumi var izraisīt to, ka tiek ierobežota UEFA konkurentu piekļuve sacensību organizēšanas tirgum Eiropā, šāds apstāklis, pieņemot, ka tas ir pierādīts, acīmredzami nenozīmē, ka šo noteikumu mērķis būtu ierobežot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

79.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka gadījumā, ja ierobežojums mērķa dēļ nav skaidri pierādīts – kā tas, šķiet, ir šajā gadījumā –, ir jāveic tā seku pilnīgs izvērtējums LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas vajadzībām ( 42 ). Šā izvērtējuma mērķis ir konstatēt, kā UEFA noteikumi var ietekmēt konkurenci sacensību organizēšanas tirgū Eiropā.

80.

Šajā gadījumā UEFA noteikumu ietekmes uz konkurenci novērtējums vispirms nozīmē to, ka tiek ņemti vērā visi elementi, kuri nosaka piekļuvi konkrētajam tirgum, lai izvērtētu, vai, pamatojoties uz šīs federācijas noteikto procedūru, pastāv “reālas un konkrētas iespējas”, lai konkurents izveidotu neatkarīgas sacensības ( 43 ).

81.

Šajā nolūkā it īpaši ir jāņem vērā centrālā loma, kāda ir UEFA kā futbola vadošajai iestādei Eiropas kontinentā, un rīcības brīvība, kāda tai piemīt šajā statusā. Tādā pašā veidā ir jāizvērtē arī ESL un to sastāvā esošo klubu saimnieciskā ietekme – lai citastarp izvērtētu to, vai šīs sacensības varētu tikt izveidotas neatkarīgi no UEFA.

82.

Šajā saistībā, manuprāt, ir jāņem vērā ne tikai šķēršļu iekļūšanai tirgū konkrētā ietekme, kas varētu izrietēt no UEFA ieviestās iepriekšējas atļaujas sistēmas, bet arī (un it īpaši) ietekme, kāda šīs federācijas paredzētajām sankcijām varētu būt uz klubu un spēlētāju, kuri nepieciešami šo jauno sacensību izveidei, pieejamību.

83.

Piemērojamo sankciju bardzība sporta federācijas izdoto noteikumu pārkāpuma gadījumā, kā arī to piemērošanas risks ir elementi, kuriem ir īpaša nozīme sporta federācijas veiktā pasākuma satura un mērķa izvērtēšanā, jo šīs sankcijas varētu atturēt klubus vai spēlētājus no dalības sacensībās, ko šī federācija nav atļāvusi. Šajā lietā disciplinārie pasākumi, ko, šķiet, ir paredzējusi UEFA, tostarp ESL biedriem izteiktie draudi piemērot sankcijas, var slēgt futbola sacensību organizēšanas tirgu Eiropā iespējamam konkurentam, jo tam var tikt liegta gan dalība klubos, kuri ir nepieciešami sporta sacensību organizēšanai, gan piekļuve “resursam”, ko veido spēlētāji.

84.

Tomēr sporta federācijas piemēroto sankciju ietekme nevar tikt izvērtēta abstraktā veidā, neņemot vērā šīs federācijas paredzēto disciplināro pasākumu vispārīgo kontekstu. Šajā ziņā ir konkrēti jāizvērtē preventīvā iedarbība, kāda sankcijām var būt uz attiecīgajiem klubiem (un spēlētājiem), un it īpaši iespējamība, ka, ņemot vērā to attiecīgo stāvokli tirgū, pēdējie minētie nolems ignorēt sankciju piemērošanas risku, kāds uz tiem attiecas, kad tie veido neatkarīgu līgu (un tajā piedalās). Proti, sporta federācijai piemītošās disciplinārās varas apjoms var tikt īstenots tikai “tās jurisdikcijas robežās”, kas – savukārt – ir atkarīgs no tā, ka tai piederīgie klubi un spēlētāji to atzīst un sākotnēji ir brīvprātīgi piekrituši pakļauties tās noteikumiem un tātad – tās kontrolei. Ja pēdējie minētie nolemj “šķirties” no šīs federācijas, izveidojot jaunas, neatkarīgas sacensības un tajās piedaloties, var būt tā, ka sankciju piemērošanas risks uz tiem vairs neiedarbojas preventīvi.

85.

Lai ierobežojumus, kādus rada aplūkojamie UEFA noteikumi, varētu izslēgt no LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomas, tiem ir jābūt objektīvi nepieciešamiem leģitīmu mērķu sasniegšanai un samērīgiem ar šiem mērķiem. Tātad ir jāpārbauda, vai – kā būtībā norāda FIFA un UEFA, kā arī daudzas valdības –, neraugoties uz iespējamām konkurenci ierobežojošām sekām, iepriekšējas atļaujas sistēmas un sankciju tiesiskā regulējuma iezīmes ļauj sasniegt UEFA izvirzītos leģitīmos mērķus, nepārsniedzot to, kas nepieciešams to sasniegšanai ( 44 ).

86.

Tā kā aksesuāro ierobežojumu teorijas īstenošana saistībā ar sportu ir šīs lietas centrā, uzskatu, ka ir lietderīgi sniegt dažus paskaidrojumus par veicamo izvērtēšanu.

87.

Aksesuāro ierobežojumu teorija sākotnēji ir attīstījusies “tīri” komerciālu vienošanos kontekstā ( 45 ). Tādējādi jebkurš ierobežojums, kurš ir tieši saistīts un nepieciešams [tāda] galvenā darījuma īstenošanai, kas pats neierobežo konkurenci, tiek kvalificēts par “aksesuāru ierobežojumu” ( 46 ).

88.

Judikatūra par “aksesuāriem komerciāliem ierobežojumiem” (commercial ancillary restraints) ir paplašinājusies un tagad aptver ierobežojumus, kas tikuši atzīti par nepieciešamiem plašas sabiedrības interesēs, tādējādi radot “regulatīvus aksesuāros ierobežojumus” (regulatory ancillary restraints) ( 47 ). Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka atsevišķos gadījumos ir iespējams līdzsvarot “nekomerciālos” mērķus attiecībā pret konkurences ierobežojumu un secināt, ka pirmie minētie dominē pār pēdējiem minētajiem, un tālab LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma nav.

89.

Šī judikatūra, kas pirmoreiz nostiprināta spriedumā Wouters u.c. par advokātu profesionālās ētikas normām ( 48 ), pēc tam būtībā ir tikusi piemērota – izņemot spriedumu Meca‑Medina un Majcen/Komisija ( 49 ) par sporta federācijas darbību – lietās par praksi vai darbībām, ko īsteno arodapvienības ( 50 ). Ja judikatūra par regulatīviem aksesuārajiem ierobežojumiem vēl ir ierobežota – un vēl ierobežotāka sporta jomā, jo lieta Meca‑Medina ir vienīgais šīs teorijas piemērošanas sporta jomā precedents –, šķiet, ka Tiesa ir izraudzījusies ierobežojošu pieeju, piemērodama to iepriekš minētajās lietās. Tādējādi nepietiek abstrakti norādīt uz “neskaidriem” vai vispārīgiem mērķiem – gadījumā, ja to esamība ir pierādīta, ierobežojumam vēl ir jābūt objektīvi nepieciešamam galvenā darījuma veikšanai un samērīgam attiecībā pret to ( 51 ); šis izvērtējums ir jāveic konkrēti un detalizēti ( 52 ).

90.

Šī pieeja man šķiet pamatota, jo pats aksesuāro ierobežojumu teorijas jēdziens un tā pamatā esošā ideja prasa šauru interpretāciju. Atgādinu, ka jautājums ir par to, ka atsevišķi vienošanās aspekti, kuri (reāli vai varbūtēji) apdraud konkurenci, no LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomas ir izslēgti vien tad, ja tie ir tieši saistīti un nepieciešami galvenā darījuma īstenošanai, un paši nav vērsti pret konkurenci. Ja tiktu sniegta plašāka interpretācija, rastos konkurences tiesību noteikumu apiešanas risks – tas būtu nepieņemams risinājums, it īpaši no brīža, kad ir apstrīdētas tikai attiecīgās darbības, kuras – lai gan tās veic sporta federācijas – ir saimnieciskā darbība, uz ko attiecas konkurences tiesības.

91.

Ņemot to vērā, regulatīvu aksesuāro ierobežojumu (tostarp to ierobežojumu, kas saistīti ar sportu) izvērtējums atšķiras no izvērtējuma par komerciāliem ierobežojumiem, jo minēto ierobežojumu nepieciešamība ir jāizvērtē attiecībā pret mērķiem, kas pēc būtības ir “abstraktāki” par mērķiem, kuri aplūkoti saistībā ar komerciālām vienošanām. Turklāt vēlos piebilst, ka regulatīvu aksesuāro ierobežojumu savdabība, un it īpaši sporta jomā, ir balstīta uz to, ka tiek ņemts vērā plašs (nekomerciālu) mērķu klāsts; tie var būt dažādi – sākot no drīzāk tehniskiem mērķiem (piemēram, antidopinga noteikumi vai atsevišķi specifiski aspekti, kas saistīti ar attiecīgajām sporta disciplīnām) un beidzot ar citiem, vispārīgākiem mērķiem, piemēram, mērķiem, kuri atzīti atbilstoši LESD 165. pantam (kā, piemēram, integritātes vai sporta nopelnu principi). Nedrīkst neminēt, ka – visbeidzot – šis izvērtējums ļauj “integrēt” sporta savdabību konkurences stāvokļa izvērtējumā saistībā ar sarežģīto uzdevumu, ko veido līdzsvara atrašana starp profesionālā futbola “komerciālajiem” un “sporta” aspektiem.

92.

Kad ir sniegti šie precizējumi, tagad, pirmām kārtām, ir jāpārbauda, vai apstrīdētajos UEFA (un FIFA) noteikumos izvirzītie mērķi ir leģitīmi, pirms, otrām kārtām, pārbaudīt, vai šīs federācijas veiktie pasākumi ir objektīvi nepieciešami un samērīgi attiecībā pret šiem mērķiem.

93.

Attiecībā uz speciālajiem noteikumiem par iepriekšēju atļauju un par dalību, kas aplūkoti šajā gadījumā, nevar apstrīdēt, ka lielākā daļa no UEFA un FIFA norādītajiem mērķiem izriet no “Eiropas sporta modeļa” un tātad ir tieši minēti Savienības primārajās tiesībās un it īpaši LESD 165. pantā, tādējādi to leģitimitāte nevar tikt apstrīdēta. Precīzāk – tā ir ar noteikumiem, kuru mērķis ir garantēt sacensību atvērtību un aizsargāt spēlētāju veselību un drošību, kā arī nodrošināt solidaritāti un ienākumu pārdali. Turklāt šo mērķu, kas saistīti ar sporta savdabību, vidū daži ir atzīti arī Tiesas judikatūrā, piemēram, sacensību integritāte un līdzsvars starp klubiem, lai saglabātu vienlīdzības un nenoteiktības pakāpi ( 53 ).

94.

Tomēr, kā konstatēts šo secinājumu 85. punktā, no Tiesas judikatūras izriet, ka pati virzība uz leģitīmiem mērķiem nevar būt pietiekama, lai izslēgtu UEFA un FIFA noteikumus no LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas jomas, bet gan ka konkrētā izvērtējumā ir jāpierāda, ka pasākumi, kas pieņemti izvirzīto mērķu sasniegšanai, ir nepieciešami un samērīgi.

95.

Vispirms jāatgādina, ka Tiesa ir atzinusi, ka sporta federācijām ir jāizdod sporta disciplīnas organizēšanai piemēroti noteikumi ( 54 ). No tā izriet, ka no organizatoriskā skatpunkta šķiet leģitīmi, ka tiesību subjekts tiek izraudzīts par atbildīgo, lai nodrošinātu šo noteikumu ievērošanu un ka tā rīcībā ir “rīki”, kas nepieciešami šā uzdevuma izpildei.

96.

Tā it īpaši ir saistībā ar tādu sporta disciplīnu kā futbols, kam raksturīgs liels iesaistīto personu skaits dažādos piramīdas līmeņos ar iesaistīšanos spēļu un sacensību organizēšanā un norisē. Tādēļ šķiet, ka iepriekšējas atļaujas sistēma ir būtisks Eiropas futbola pārvaldības mehānisms, lai garantētu, no vienas puses, šā sporta veida noteikumu vienveidīgu piemērošanu un, vēl jo vairāk, kopēju standartu ievērošanu dažādās sacensībās. Šāda sistēma ļauj arī nodrošināt futbola spēļu un sacensību grafika saskaņošanu un saderību Eiropā.

97.

Proti, bez ex ante kontroles mehānisma UEFA vai FIFA būtu praktiski neiespējami nodrošināt izvirzīto mērķu īstenošanu. Šajā ziņā jānorāda – fakts, ka pastāv citas sporta disciplīnas, kuras darbojas, pamatojoties uz dažādiem “sporta modeļiem”, piemēram, neprasot, lai neatkarīgu sacensību organizēšanai tiktu saņemta iepriekšēja atļauja no attiecīgā sporta veida regulēšanas organizācijas, nerada šaubas par UEFA ieviestās iepriekšējas atļaujas sistēmas (kas turklāt ir sastopamas arī citās sporta disciplīnās) objektīvo nepieciešamību. Proti, kā jau konstatēts šo secinājumu 32. punktā, “Eiropas sporta modelis” neizslēdz iespēju, ka citas sporta disciplīnas tiek organizētas citādi.

98.

Līdzās tikai “sporta” aspektiem, šāda sistēma, no otras puses, varētu izrādīties nepieciešama, lai saglabātu pašreizējo Eiropas futbola struktūru un solidaritātes mērķi. Šis mērķis ir cieši saistīts ar ieņēmumu, kas gūti no futbola sacensībām, kuras tiek organizētas FIFA un UEFA aizgādnībā, pārdali, kā arī ieguldīšanu no jauna.

99.

Tomēr šajā ziņā jāprecizē, ka, ņemot vērā dažādās nostājas, kas tiesas sēdē tika paustas attiecībā uz aplūkojamo finansējumu mērķi un apmēru, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai UEFA paredzētais peļņas pārdales mehānisms ļauj efektīvi sasniegt noteiktos mērķus. Tā ir arī attiecībā uz ESLC piedāvājums (vai uzņemšanās) “kompensēt” summas, kuras UEFA pašlaik ir samaksājusi, veicot “solidaritātes maksājumus”, lai pierādītu, vai šāds mehānisms ļautu aizstāt pašlaik UEFA ieviesto mehānismu (neapdraudot pašreizējo Eiropas futbola struktūru).

100.

Iepriekš izklāstītie apsvērumi attiecas arī uz UEFA un FIFA paredzētajiem disciplinārajiem pasākumiem. Proti, jebkuram sporta federācijas pieņemtajam noteikumam nebūtu jēgas, ja nebūtu disciplināro pasākumu ar mērķi nodrošināt tā efektivitāti un panākt, ka federāciju tiešie biedri un neatkarīgie organizatori ievēro noteikumus, kas ieviesti futbola regulēšanas nolūkā.

101.

Šajā gadījumā nav apstrīdēts, ka lielākajai daļai ESL dalībklubu (proti, 15 no 20 biedriem) dalība ir nodrošināta. Turklāt ESL dibinātājklubiem bija nodoms turpināt dalību atklātajās nacionālajās sacensībās, ko nacionālās asociācijas un līgas organizē FIFA un UEFA aizgādnībā.

102.

Šādām sacensībām neizbēgami esot negatīva ietekme uz nacionālajiem čempionātiem, samazinot šo sacensību pievilcību (un it īpaši to dalībvalstu sacensību pievilcību, kuru klubi piedalās ESL). Pašreizējos apstākļos galīgajai klasifikācijai, kas katras sezonas beigās tiek iegūta nacionālajos čempionātos, ir izšķiroša nozīme, nosakot Eiropas augstākā līmeņa sacensību dalībniekus, un tas padara piekļuvi (atkarībā no nacionālās līgas līmeņa) šo čempionātu pirmajām vietām īpaši pievilcīgu. Šis elements varētu zust vai vismaz tikt ievērojami vājināts, ja nacionālo līgu rezultātiem lielā mērā nebūtu nozīmes attiecībā uz dalību piramīdas augstākajā līmenī, kā, šķiet, izriet arī no ESLC ambīcijām. Tādējādi dibinātājklubi savos nacionālajos čempionātos ir pasargāti no konkurējošu klubu sāncensības par vietu augsta līmeņa Eiropas sacensībās. Taču nešķiet, ka šādas sacensības atbilstu principam, kas reglamentē Eiropas futbolu, saskaņā ar kuru dalība sacensībās ir balstīta uz “sporta nopelniem” un rezultātiem, kas gūti spēles laukumā.

103.

Turklāt sacensības ar ESL iezīmēm varētu negatīvi ietekmēt vienlīdzīgu iespēju principu, kas ir sacensību taisnīguma sastāvdaļa. Proti, ar savu garantēto dalību ESL, atsevišķi klubi varētu gūt ievērojamus papildu ienākumus, vienlaikus paralēli turpinādami piedalīties nacionālajās sacensībās, kurās tie stātos pretī citiem klubiem, kam nebūtu iespējas gūt salīdzināma apmēra ienākumus, un vēl jo mazāk – ar pastāvīgu un nemainīgu pamatu. Garantētos ienākumus, kuri tiek gūti no pastāvīgas dalības augstākajā līmenī, var uzskatīt par ievērojamu konkurences priekšrocību, lai finansētu jaunu spēlētāju iegūšanu un atalgojumu, kas ir izšķirošs konkurences parametrs. Apstāklis, ka pašlaik pastāv ievērojamas atšķirības starp klubiem, kuri piedalās UEFA sacensībās, nevarot attaisnot šo atšķirību palielināšanos.

104.

Bez tam saskaņā ar to dalībvalstu, kuras piedalījās tiesvedībā šajā lietā, valdību gandrīz vienprātīgo nostāju šādas sacensības būtībā liegtu piedalīties komandām no lielākās daļas Eiropas valstu, jo tajās piedalītos vienīgi biedri no ierobežota skaita valstu, un tas varētu arī izraisīt ar LESD 165. pantu aizsargātā sporta modeļa “Eiropas” dimensijas aizskārumu.

105.

Neskarot pārbaudes, kas šajā ziņā jāveic iesniedzējtiesai, ESL modelis varētu apdraudēt arī solidaritātes principu, jo šā sacensību formāta izveide varētu izraisīt to, ka tiktu mazināta UEFA sacensību (un it īpaši Čempionu līgas sacensību) pievilcība, kā arī ienesīgums un tādējādi samazināti no tām gūstamie ienākumi, no kuriem daļa tiek pārskaitīta masu futbolam.

106.

Līdzās tikai sporta mērķiem un pat atzīstot, ka gan UEFA un FIFA ieviestie noteikumi, gan to izteiktie draudi piemērot sankcijas bija pamatoti vienīgi ar apsvērumiem, kas bija tikai saimnieciski, šādas statūtu normas varēja izrādīties vismaz nepieciešamas. Tādējādi uzskatu, ka saistībā ar šo lietu UEFA ieviesto noteikumu piemērošana un tās rīcība attiecībā pret ESLC būtu jāinterpretē tādējādi, ka to mērķis ir novērst “dubultās dalības” (dual membership) (vai free riding parazītisma) fenomenu, kas var novājināt UEFA (un līdz ar to FIFA) stāvokli tirgū.

107.

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka ESLC vēlme ir nevis izveidot “īstu” neatkarīgu, slēgtu līgu (breakaway league), bet gan radīt ar UEFA sacensībām konkurējošas sacensības Eiropas futbola sacensību organizēšanas tirgus visienesīgākajā segmentā, vienlaikus joprojām paliekot UEFA ekosistēmā un piedaloties dažās no šīm sacensībām (un it īpaši nacionālajos čempionātos). Citiem vārdiem sakot, šķiet, ka ESLC dibinātājklubi vēlas izmantot tiesības un priekšrocības, kas saistītas ar piederību UEFA, bez tās noteikumu un pienākumu saistību uzņemšanās.

108.

No konkurences tiesību skatpunkta raugoties, uzņēmumam (vai tādai uzņēmumu apvienībai kā UEFA) nevar pārmest, ka tas mēģinātu aizsargāt pats savas saimnieciskās intereses, it īpaši attiecībā uz šādu “oportūnistisku” projektu, kas varētu to ievērojami vājināt ( 55 ). Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi par piemērotām kooperatīvās apvienības statūtu normas, ar kurām to biedriem ir ierobežota iespēja (tostarp sankciju dēļ, kas izpaužas kā izslēgšana) piedalīties citās konkurējošas sadarbības formās ( 56 ).

109.

Visbeidzot ir jāatgādina, ka pretēji pašlaik izskatīšanā esošajai lietai C‑124/21 P (International Skating Union/Komisija), šajā gadījumā nav runas par to, ka UEFA atteiktos organizēt sacensības vai piemērotu disciplinārus pasākumus attiecībā pret klubiem, kuri vēlas piedalīties trešās personas rīkotā notikumā vai sacensībās, kas nevarētu ietekmēt sporta grafiku vai destabilizēt pastāvošo attiecīgās sporta disciplīnas pārvaldības un organizācijas modeļa struktūru ( 57 ).

110.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu – fakts, ka FIFA un UEFA neatzīst tādas būtībā slēgtas sacensības kā ESL, varētu tikt uzskatīts par objektīvi nepieciešamu atsevišķu leģitīmo mērķu sasniegšanai (judikatūras, kas iedibināta ar spriedumiem, 2002. gada 19. februāris, Wouters u.c. (C‑309/99, EU:C:2002:98), un 2006. gada 18. jūlijs, Meca‑Medina un Majcen/Komisija (C‑519/04 P, EU:C:2006:492, izpratnē), ciktāl tā mērķis ir saglabāt dalības, kas pamatota ar sporta rezultātiem, vienlīdzīgām iespējām un solidaritāti, principus, uz kuriem ir balstīta Eiropas futbola piramīdveida struktūra.

111.

Triju pirmo prejudiciālo jautājumu formulējumā iesniedzējtiesa uzskata, ka gan iepriekšējas atļaujas procedūru, gan procedūru, kuras mērķis ir sankciju piemērošana, nav noteikta uz “objektīvu, pārskatāmu un nediskriminējošu kritēriju” pamata. Šajā ziņā jānorāda, ka tad, ja Tiesa spriedumos MOTOE un OTOC ir uzsvērusi, cik svarīgi ir pārraudzīt sporta federācijas iespēju izmantot savas pilnvaras piešķirt atļaujas un piemērot sankcijas pēc kritērijiem, ko iesniedzējtiesa ir identificējusi, lai novērstu jebkādu izkropļotas izmantošanas risku, tā ir tikai noteikusi vispārīgus kritērijus, nedefinēdama to precīzu saturu.

112.

Tādēļ uzskatu, ka Tiesas judikatūrā noteikto kritēriju ieviešanai būtu jāatbilst turpmāk minētajiem mērķiem.

113.

Šādiem kritērijiem, pirmām kārtām, – kā skaidri norādīts Tiesas judikatūrā pēc spriedumiem MOTOE un OTOC – ir jābūt vērstiem uz sporta federācijai piemītošo rīcības brīvību, ierobežojot tās novērtējuma brīvību un it īpaši tās iespēju pieņemt patvaļīgus lēmumus, [ar kuriem tā] nepamatoti vai bez leģitīma iemesla liegtu trešo sporta sacensību organizēšanu ( 58 ).

114.

Otrām kārtām, šiem kritērijiem ir jādod iespēja skaidri, objektīvi un cik vien iespējams sīki definēt piekļuves tirgum nosacījumus, lai jebkurš trešo sacensību organizētājs ne tikai varētu pietiekami labi iepazīties ar procedūru, kura jāievēro, kā arī nosacījumus, kādi jāizpilda, lai ienāktu attiecīgajā tirgū, bet arī spētu iepriekš paredzēt, ka tad, ja minētie nosacījumi ir izpildīti, attiecīgajai federācijai principā nedrīkstētu būt iespējai atteikt tam piekļuvi tirgum.

115.

Trešām kārtām, attiecīgajiem klubiem un spēlētājiem ir jābūt iespējai iepriekš uzzināt nosacījumus, ar kādiem tie varēs piedalīties trešo personu rīkotos pasākumos, kā arī to, kādām sankcijām tie var tikt pakļauti, ja tie piedalītos šādos pasākumos. Papildus savai preventīvajai iedarbībai šīm sankcijām turklāt ir jābūt pietiekami skaidrām, paredzamām un samērīgām, lai ierobežotu jebkādu patvaļīgas piemērošanas risku no attiecīgās federācijas puses.

116.

Visbeidzot, ceturtām kārtām, gan konkurējošu sacensību organizētāji, gan attiecīgajiem klubiem un spēlētājiem ir jābūt pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas ļauj tiem apstrīdēt varbūtējos lēmumus par atteikumu vai attiecīgo sporta federāciju piemērotās sankcijas. Turklāt šie tiesību aizsardzības līdzekļi nedrīkst aprobežoties ar federācijas iekšējām struktūrvienībām, bet gan tiem ir jāparedz arī iespēja apstrīdēt šādus lēmumus neatkarīgā iestādē.

117.

Tādēļ iesniedzējtiesai, ņemot vērā iepriekšējos punktos izklāstītos principus, ir jāpārbauda UEFA (un FIFA) noteikumu iepriekšējas atļaujas un sankciju jomā samērīgums. Tomēr šo pārbaudi nedrīkst veikt abstraktā veidā un tajā ir jāņem vērā faktiskie apstākļi, juridiskais konteksts un ekonomikas konteksts, kādā šie noteikumi tiks piemēroti, tātad tostarp ESL īpašās iezīmes.

118.

Uzreiz ir jāprecizē, ka principi, kas aprakstīti šo secinājumu 114.–116. punktā, var būt piemērojami tikai attiecībā uz neatkarīgām sacensībām, kurās tiek ievēroti sporta federācijas izvirzītie mērķi, kas ir atzīti par leģitīmiem. No tā izriet – pieņemot, ka UEFA ieviestie kritēriji neatbilst pārskatāmības un nediskriminācijas kritērijiem, tas nenozīmē, ka sporta leģitīmajiem mērķiem pretrunā esošas trešo personu rīkotas sacensības būtu jāatļauj un ka UEFA atteikums atļaut šādas sacensības nevarētu būt pamatots.

119.

Spriedumos, kuros Tiesa ir atzinusi objektīvo nepieciešamību, ņemot vērā sankcijām izvirzītos mērķus, kas attiecas, no vienas puses, uz sportistiem, kuri nav ievērojuši šīs federācijas noteikumus un, no otras puses, profesionālo apvienību, kas ir biedres, Tiesa ir uzsvērusi, cik svarīgi ir nodrošināt attiecīgo disciplināro pasākumu samērīgumu ( 59 ).

120.

Attiecībā uz UEFA izteiktajiem draudiem piemērot sankcijas uzskatu, ka ir svarīgi nošķirt sankcijas, kas var tikt piemērotas klubiem, un sankcijas, kādām spēlētāji var tikt pakļauti ESL izveidē iesaistīto klubu spēlētāji.

121.

Tātad sankciju piemērošana spēlētājiem, kuri nav bijuši lēmuma par ESL izveidi daļa, man šķiet nesamērīga, it īpaši attiecībā uz to dalību nacionālajās izlasēs. Tādējādi lēmums par to spēlētāju sodīšanu, kuri, šķiet, nekādi nav rīkojušies nepareizi attiecībā pret UEFA noteikumiem un kuru iesaistīšanās ESL izveidē nešķiet pierādīta, liecina par ļaunprātīgu un pārmērīgu šo noteikumu piemērošanu. Turklāt fakts, ka liegšana attiecīgajās nacionālajās izlasēs piedalīties atsevišķiem to spēlētājiem tos sodītu arī netieši; arī šāda situācija šķiet nesamērīga.

122.

Turpretī sankcijas, kas attiecas uz futbola klubiem, kuri ir piederīgi UEFA, ja tie piedalās tādās starptautiskās sacensībās kā ESL, var izrādīties samērīgas, tostarp ņemot vērā lomu, kāda klubiem ir sacensību organizēšanā un izveidē, ar ko šo secinājumu 102.–105. punktā izklāstīto iemeslu dēļ, šķiet, netiek ievēroti būtiskie principi, kuri strukturē Eiropas futbola organizāciju un darbību.

123.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj FIFA statūtu 22. un 71.–73. pantu un UEFA statūtu 49. un 51. pantu, kuros ir paredzēts, ka jaunu visas Eiropas futbola sacensību izveide starp klubiem ir pakļauta iepriekšēju atļauju sistēmai, ciktāl, ņemot vērā plānoto sacensību iezīmes, no minētās sistēmas izrietošās ierobežojošās sekas ir objektīvi nepieciešamas un samērīgas, lai sasniegtu UEFA un FIFA izvirzītos leģitīmos mērķus, kas saistīti ar sporta savdabību.

124.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu un trešā prejudiciālā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 102. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj FIFA un UEFA statūtu normas, kas attiecas uz iepriekšējas atļaujas sistēmu, kā arī uz sankciju tiesisko regulējumu.

125.

Iesākumā jāatgādina, ka ar LESD 102. pantu ir aizliegts ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli iekšējā tirgū vai būtiskā tā daļā.

126.

Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir objektīvs jēdziens, kurš attiecas uz tādu dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību, kas tirgū, kurā tieši attiecīgā uzņēmuma esamības dēļ konkurences pakāpe jau ir novājināta, ar citiem līdzekļiem, nevis tiem, kas reglamentē preču vai pakalpojumu parastu konkurenci un pamatojoties uz uzņēmēju sniegumu, izraisa to, ka nav iespējams saglabāt konkurences pakāpi, kāda vēl pastāv tirgū, vai attīstīt šo konkurenci ( 60 ).

127.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dominējošā stāvokļa esamība rada uzņēmumam, kam tā piemīt, īpašu atbildību ar savu rīcību neliegt attīstīties efektīvai un neizkropļotai konkurencei iekšējā tirgū ( 61 ). Jautājums, vai tā rīcībai ir ļaunprātīgs raksturs, attiecīgā gadījumā ir jāizskata objektīvi un konkrēti, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, attiecīgā tirgus iezīmes un attiecīgo rīcību, kā arī līdzsvarojot tās pašreizējo vai iespējamo izstumšanas iedarbību attiecībā pret efektivitātes pieaugumu, kas var neitralizēt šo iedarbību, par labu patērētājiem ( 62 ).

128.

Tomēr dominējošā stāvokļa esamība neliedz uzņēmumam, kurš atrodas šādā stāvoklī, nedz tiesības aizsargāt savas komerciālās intereses, ja tās tiek aizskartas ( 63 ), nedz iespēju saprātīgā veidā veikt darbības, ko tas uzskata par lietderīgām šo interešu aizsardzībai, ja vien šāda rīcība nav uzskatāma par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu ( 64 ).

129.

Ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegtos paskaidrojumus, ir jābalstās uz pieņēmumu, ka konkrētais tirgus ir futbola klubu starptautisko sacensību organizēšanas un komerciālās izmantošanas tirgus Eiropas mērogā un ka UEFA ir dominējošais stāvoklis (vai pat monopolstāvoklis) šajā tirgū, ievērojot to, ka UEFA ir visu lielo futbola starpklubu sacensību vienīgā organizētāja Eiropas mērogā.

130.

Ir jāatgādina, ka sporta federācijas regulatora funkcijas īstenošanai, – nosakot, kurām personām ir atļauts organizēt sacensības, kā arī nosacījumus, ar kādiem tās ir organizējamas, – ir jābūt papildinātai ar ierobežojumiem, pienākumiem un kontroli, lai nepieļautu, ka attiecīgā juridiskā persona izkropļotu konkurenci, piešķirdama priekšrocības tās organizētajām sacīkstēm vai sacīkstēm, kurās tā piedalās ( 65 ). Šajos apstākļos “īpašā atbildība”, kāda LESD 102. panta izpratnē ir uzlikta FIFA un UEFA, ir tieši tajā, proti, izskatot jaunu sacensību atļaujas pieteikumus, tām ir pienākums raudzīties, lai trešām personām netiktu netaisnīgi liegta piekļuve tirgum.

131.

Līdz ar to izvērtējums par judikatūras par “aksesuārajiem ierobežojumiem” piemērošanu, sniedzot atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu, var tikt pārņemts, veicot pārbaudi par šajā lietā aplūkotajiem pasākumiem attiecībā uz LESD 102. pantu ( 66 ).

132.

Pilnības labad tomēr uzskatu par lietderīgu īsumā izskatīt tos divus specifiskos problēmjautājumus par LESD 102. panta piemērošanu UEFA un FIFA ieviestajiem noteikumiem, kurus atsevišķi lietas dalībnieki izvirzījuši savos rakstveida apsvērumos un par kuriem ir notikušas debates tiesas sēdē.

133.

ESLC apgalvo – pats fakts, ka UEFA sev piešķīrusi pilnvaras izsniegt atļaujas alternatīvām sacensībām, kaut gan pastāv interešu konflikts, veido dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tādējādi ESLC uzskata, ka vienīgais veids, kā atrisināt šo situāciju, būtu nodalīt sporta tiesisko regulējumu, sacensību organizēšanu un to komerciālo izmantošanu.

134.

Atgādināšu, pirmām kārtām, – tas vien, ka sporta federācija veic gan regulatora funkcijas, gan sporta sacensību organizētāja funkcijas, pats par sevi nenozīmē Savienības konkurences tiesību pārkāpumu ( 67 ). Proti, ja tāda strukturālā nodalīšana, kādu iesaka ESLC, ko veido tas, ka pilnvaru noteikt regulējumu veikšana tiek uzticēta neatkarīgam tiesību subjektam, un kam nav nekādas saistības ne ar vienu uzņēmumu, kurš darbotos attiecīgajā tirgū, varētu novērst jebkādu interešu konfliktu, tad jautājums nav par vienīgo un obligāto risinājumu. Tātad no šo secinājumu 45. un 46. punktā minētās Tiesas judikatūras nepārprotami izriet, ka, lai novērstu varbūtējos interešu konfliktus, federācija var arī noteikt trešo sacensību atļaujas procedūru, identificējot iepriekš noteiktus atļaujas kritērijus objektīvā un nediskriminējošā veidā.

135.

Otrām kārtām, prasot strukturālo nodalīšanu, sporta federācijām, kuras ir tādā pašā situācijā kā UEFA un FIFA, tiktu aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība; šādu situāciju ir grūti savienot ar faktu, ka, neraugoties uz savām īpašajām iezīmēm, tās ir arī uzņēmumi, kuriem, kā jebkuram citam uzņēmumam, saimniecisko mērķu īstenošana ir objektīvi nepieciešama to darbībai un pati par sevi nav vērsta pret konkurenci.

136.

Trešām kārtām, sporta federācijas veikto “regulatora” un “komerciālo” darbību (“piespiedu”) nodalīšana varētu kaitēt “Eiropas sporta modelim”, tostarp attiecībā uz sporta disciplīnām, kurās piramīdveida struktūrai ir svarīga loma, kā tas ir attiecībā uz futbolu. Saistībā ar šīm sporta aktivitātēm regulatora un saimnieciskās funkcijas ir saistītas un savstarpēji atkarīgas, jo ienākumi, kas tiek gūti no šo federāciju aizgādnībā organizēto sacensību komerciālās izmantošanas, tiek pārdalīti, lai attīstītu attiecīgo sporta veidu.

137.

Specifisks problēmjautājums, kas izvirzīts saistībā ar izvērtējumu par pirmo prejudiciālo jautājumu, ir jautājums par nozīmīgumu, kāds FIFA un UEFA ieviesto noteikumu par iepriekšēju atļauju un dalību izvērtējumā attiecībā uz LESD 102. pantu varētu būt Tiesas judikatūrai par “būtiskajiem resursiem”, kura izriet no sprieduma Bronner ( 68 ).

138.

Saskaņā ar būtisko resursu teoriju dominējošs uzņēmums, kuram pieder vai kurš kontrolē būtisko infrastruktūru, var tikt piespiests sadarboties ar konkurentiem, dodot piekļuvi tai bez jebkādas diskriminācijas. Tādējādi spriedumā Bronner Tiesa ir paudusi uzskatu, ka, lai uzņēmuma, kurš atrodas dominējošā stāvoklī, atteikums piešķirt piekļuvi infrastruktūrai vai pakalpojumiem varētu atbilst ļaunprātīgai izmantošanai LESD 102. panta izpratnē, nepieciešamais nosacījums ir tāds, ka šis atteikums spēj likvidēt jebkādu konkurenci tirgū no tās personas puses, kura šo pakalpojumu lūdz, ka to nevar objektīvi attaisnot un ka pats pakalpojums ir nepieciešams, lai pieteikuma iesniedzējs veiktu darbību tādā ziņā, ka attiecībā uz to nav nekāda reāla vai iespējama aizstājēja ( 69 ).

139.

Turpmāk minēto iemeslu dēļ, manuprāt, UEFA un FIFA“ekosistēma” nevar tikt uzskatīta par “būtisku resursu”, tādēļ ir jāatsakās šo teoriju piemērot šajā lietā.

140.

Attiecībā uz, pirmkārt, iepriekšējas atļaujas prasību nākas konstatēt, ka tā nav nepieciešama, lai trešā persona, piemēram, ESLC, organizētu jaunas futbola sacensības. Kā konstatēts šo secinājumu 75. punktā, nav neviena juridiska šķēršļa, kas varētu neļaut klubiem, kuri piedalās ESL iniciatīvā, brīvi izveidot un organizēt pašiem savas sacensības ārpus UEFA un FIFA ekosistēmas. Šo federāciju atļauja tādējādi ir prasīta tikai tad, ja klubi, kuri piedalās ESL, vēlas saglabāt piederību UEFA un turpināt piedalīties tās organizētās futbola sacensībās.

141.

Otrkārt, tādas līgas izveidei, kāda ir ESL, nav nepieciešams reproducēt pastāvošo UEFA infrastruktūru kopā ar pienākumiem, kas ar to saistīti. Nekas nerada pienākumu jaunu, neatkarīgu sacensību organizētājiem radīt savu projektu, pamatojoties uz organizatorisko modeli, kas būtu līdzīgs UEFA un FIFA modelim. Tādējādi, kā minēts šo secinājumu 106. un 107. punktā, īstais problēmjautājums šajā lietā attiecas uz šo klubu iespējamību izveidot pašiem savu līgu un vienlaikus iespējamību prasīt iespēju turpināt piedalīties FIFA un UEFA futbola ekosistēmā, kā arī to organizētajās sacensībās. Šādā gadījumā judikatūra par būtiskajiem resursiem nevar būt atbilstīga.

142.

Treškārt, judikatūras par būtiskajiem resursiem piemērošana ir pamatota vienīgi tad, ja piekļuves atteikums var likvidēt vai padarīt pārmērīgi grūtu jebkādu konkurenci saistītajā tirgū vai arī var kavēt tāda jauna produkta ieviešanu tirgū, pēc kura ir pieprasījums; iepriekš minēto iemeslu dēļ šajā gadījumā tā nav.

143.

Ceturtkārt, neskarot apsvērumus, kas pausti šo secinājumu 133.–142. punktā, man šķiet, ka UEFA atteikums var tikt objektīvi pamatots gan no sporta skatpunkta attiecībā uz šīs federācijas izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem, gan no saimnieciskā skatpunkta, lai cīnītos pret parazītismu vai “dubultās piederības” fenomenu, kas var novājināt UEFA un FIFA stāvokli tirgū ( 70 ).

144.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: LESD 102. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj FIFA statūtu 22. un 71.–73. pantu un UEFA statūtu 49. un 51. pantu, kuros ir paredzēts, ka jaunu visas Eiropas futbola sacensību izveide starp klubiem ir pakļauta iepriekšēju atļauju sistēmai, ciktāl, ņemot vērā plānoto sacensību iezīmes, no minētās sistēmas izrietošās ierobežojošās sekas ir objektīvi nepieciešamas un samērīgas, lai sasniegtu UEFA un FIFA izvirzītos leģitīmos mērķus, kas saistīti ar sporta savdabību.

145.

Tā kā jautājums par trešajā prejudiciālajā jautājumā aplūkotās rīcības tiesiskumu no konkurences tiesību skatpunkta ir nesaraujami saistīts ar noteikumu – kas ir pirmo divu prejudiciālo jautājumu priekšmets – tiesiskumu no konkurences tiesību skatpunkta, tie tika izvērtēti kopā, kā precizēts šo secinājumu 54. punktā. Konkrētāk, vērtējums attiecībā uz jautājumiem par UEFA un FIFA sankcijām ir sniegts šo secinājumu 83.–84., 101.–108., 111.–117. un 119.–122. punktā.

146.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: LESD 101. un 102. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neaizliedz tādu FIFA, UEFA un to dalīborganizāciju rīcību, kas izpaužas kā draudi piemērot sankcijas klubiem, kuri ietilpst šajās organizācijās, ja tie piedalās tādā projektā par jaunām visas Eiropas futbola sacensībām starp klubiem, kas varētu apdraudēt minēto organizāciju, kuru biedri tie ir, leģitīmi izvirzītos mērķus. Tomēr sankcijas, kas izpaužas kā izslēgšana un attiecas uz spēlētājiem, kuri nekādi nav iesaistījušies attiecīgajā projektā, ir nesamērīgas, tostarp attiecībā uz viņu izslēgšanu no nacionālajām izlasēm.

147.

Ar piekto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa šaubās par “klasisko” konkurences atbrīvojumu vai ar konkurenci saistītā pamatojuma piemērojamību, kas LESD paredzēti attiecīgi saistībā ar LESD 101. panta 3. punktu un izklāstīti judikatūrā attiecībā uz LESD 102. pantu ( 71 ).

148.

Vispirms jānorāda, ka uz šo jautājumu būs jāatbild tad, ja Tiesa, ņemot vērā uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu sniegtās atbildes, konstatētu, ka ir pārkāpts LESD 101. un 102. pants. Ņemot vērā atbildes, kādas piedāvāju sniegt uz šiem jautājumiem, tas tā nav.

149.

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka lietas dalībniekam, kuram tiek pārmests, ka tas ir pārkāpis konkurences noteikumus, ir jāsniedz pierādījumi, ka tā rīcība atbilst nosacījumiem, kuri ļauj uzskatīt, ka uz šo rīcību attiecas LESD 101. panta 3. punkts ( 72 ) vai ka šī rīcība ir objektīvi pamatota attiecībā uz LESD 102. pantu ( 73 ). Tomēr nākas konstatēt, ka šajā gadījumā lēmums lūgt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemts, iepriekš neuzklausot FIFA un UEFA, tātad tās nevarēja paust argumentus un iesniegt pierādījumus par šo nosacījumu izpildi konkrētajos apstākļos, kādi ir šajā lietā ( 74 ).

150.

Ņemot vērā atbildes, kādas piedāvāts sniegt uz trim pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem un ievērojot iepriekš minētos precizējumus, uzskatu, ka uz piekto prejudiciālo jautājumu nav jāatbild.

151.

Ceturtajā prejudiciālajā jautājumā Tiesa ir aicināta lemt par FIFA ieviesto noteikumu par sporta tiesību izmantošanu saderību ar LESD 101. un 102. pantu. Šajos noteikumos, konkrētāk, ir paredzēts, ka visas tiesības, kas saistītas ar starptautisko futbola sacensību izmantošanu, “sākotnēji” ir piederīgas FIFA un tādām reģionālajām konfederācijām kā UEFA, – vienīgi [to] kompetencē ir atļaut to jurisdikcijā esošu spēļu un pasākumu pārraidīšanu, konkrēti, ar audiovizuāliem līdzekļiem, turklāt bez ierobežojumiem attiecībā uz vietu, saturu, datumu, tehniku vai tiesībām”.

152.

Pirms izvērtējuma par ceturto prejudiciālo jautājumu šķiet svarīgi sniegt dažus paskaidrojumus attiecībā uz šo noteikumu kontekstu, it īpaši ņemot vērā atsevišķus iesniedzējtiesas veiktos konstatējumus saistībā ar šo normu interpretāciju, vienlaikus atgādinot, ka Tiesas kompetencē nav interpretēt FIFA un UEFA statūtu normas, kuras acīmredzot neietilpst Savienības tiesību sistēmā.

153.

FIFA statūtu 67. un 68. pantā ir noteikts, ka pēdējā minētā prasa, lai tai sākotnēji ekskluzīvi piederētu tiesības, kuras izriet no sacensībām, kas ietilpst UEFA“jurisdikcijā”. Jākonstatē – fakts, ka šis termins FIFA statūtos nav definēts, rada zināmu apjukumu, kā to liecina, pirmkārt, ESLC, un, otrkārt, FIFA un UEFA dažādās nostājas. Tādējādi ESLC atbalsta gramatisku (salīdzinoši plašu) termina “jurisdikcija” interpretāciju, apliecinot, ka tas attiecas uz pilnīgu (un ekskluzīvu) futbola tiesību piesavināšanos attiecībā uz visām sacensībām, kuras ģeogrāfiski atrodas Eiropas kontinentā. Pretēji tam FIFA un UEFA būtībā apgalvo, ka norādei par terminu “jurisdikcija” ir juridiska, nevis ģeogrāfiska nozīme, tādējādi šis termins attiecas tikai uz sacensībām, ko tās atļauj Eiropā.

154.

Komisija savukārt uzskata, ka šīs normas ir jāinterpretē kopsakarā ar UEFA statūtiem 49. panta 1. punktu, kur noteikts, ka tikai [UEFA] kompetencē ir organizēt starptautiskās sacensības Eiropā, kurās piedalās asociācijas un/vai tai piederīgi klubi. Aplūkojot šīs frāzes kopā, tās varētu tikt saprastas – kā turklāt, šķiet, apgalvo iesniedzējtiesa – tādējādi, ka FIFA bez nekādiem ierobežojumiem prasot ekskluzīvas UEFA īpašumtiesības attiecībā uz sacensībām, kurās piedalās tās dalībasociāciju klubi, kas, šķiet, norāda uz to, ka tā ietver arī tiesības, kas saistītas ar tādām sacensībām, kādas ir ESL.

155.

Šajā ziņā jāatgādina, pirmām kārtām, ka FIFA statūtu 67. un 68. pants iekļaujas īpašā kontekstā, kas raksturīgs atsevišķiem ļoti populāriem sporta veidiem, tostarp futbolam, kādā atrodams tiesību, kas saistītas ar svarīgākajām sacensībām, centralizētas izmantošanas mehānisms.

156.

Pretēji tam, ko apgalvo ESLC, nešķiet, ka šā modeļa struktūra būtu balstīta uz pienākumu tiesības, kādas piemīt futbola klubiem vai futbola sacensību organizētājiem, pret savu gribu nodot UEFA. Drīzāk – gluži pretēji – no juridiskā skatpunkta šķiet, ka klubi, kas piedalās UEFA sacensībās, ir brīvprātīgi uzticējuši savu sporta tiesību izmantošanu [UEFA], vienlaikus paliekot to faktiskie galīgie īpašnieki un tādēļ saņemot daļu no ienākumiem, kas izriet no to pārdošanas. Tādējādi “sākotnējās īpašumtiesības”, kas ir pilnīgas un ekskluzīvas, kuras ir paredzētas aplūkojamiem pantiem, konceptuāli varētu tikt saprastas tikai kā UEFA (kā Eiropas futbola sacensību organizētājas) un profesionālā futbola klubu (kā biedru, kas tajās piedalās) kopīpašuma izpausme ( 75 ).

157.

Otrām kārtām, ja FIFA statūtu 67. un 68. pantā ir ietverti neskaidri formulējumi, kas varētu tikt interpretēti tādējādi, ka tie attiecas arī uz futbola sacensībām, ko Eiropā organizē trešā persona, uzskatu, ka šīs normas nevar tikt saprastas tādējādi, ka ar tām obligātas nodošanas ceļā būtu noteikta šo tiesību ekspropriācija par labu UEFA, ja [minētās tiesības] izriet no tādu trešo personu rīkotām sacensībām, kurām nav saistības ar šo federāciju. Manā skatījumā šīs normas var attiekties tikai uz komerciālajām tiesībām, kas izriet no UEFA aizgādnībā organizētajām sacensībām, jo uz visām neatkarīgajām sacensībām, kuras izveidotas ārpus UEFA ekosistēmas, šie noteikumi nevarētu tikt attiecināti. Turklāt privāta organizācija nekādā gadījumā nevarētu pati ar saviem noteikumiem reglamentēt citu – no tās neatkarīgu – privāto organizāciju rīcību. Šādu sacensību organizētāji principā varot no šīm sacensībām izrietošās tiesības brīvi izmantot pēc savām vēlmēm bez nekādas UEFA iejaukšanās.

158.

Nav noliedzams, ka FIFA savā uzņēmumu apvienības vai uzņēmuma, kurš organizē un komercializē starptautiskās futbola sacensības, statusā, nodarbojas ar saimniecisko darbību, kas nozīmē gan intelektuālu, gan komerciālu, tehnisku un finansiālu ieguldījumu. Par šādu darbību principā ir jāspēj, no vienas puses, gūt tiesisko aizsardzību un, no otras puses, pelnīt atlīdzību, kuras būtisks – bet ne vienīgais – avots var būt šo ar sacensībām saistīto sporta tiesību (pārraidīšanas, atkārtotas pārraidīšanas vai citu tiesību) izmantošana.

159.

Turklāt no Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses attiecībā uz šā veida vienošanos par tiesību, kuras saistītas ar sporta sacensībām, komercializāciju un, konkrēti, no tās lēmuma par komerciālo tiesību uz UEFA Čempionu līgu centralizētu pārdošanu izriet, ka vienošanās, kurās paredzēta šo tiesību piešķiršana vienam vienīgam tiesību subjektam, var ierobežot konkurenci ( 76 ) (neraugoties uz faktu, ka uz tām var attiekties atbrīvojums saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu) ( 77 ).

160.

Lai gan iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ievērojami atšķiras no jautājuma, ko Komisija aplūkojusi iepriekš minētajā lēmumā – tādā nozīmē, ka apgalvotais konkurences ierobežojums šajā lietā attiecas ne tikai uz problēmjautājumiem saistībā ar komerciālu tiesību uz konkrētām UEFA sacensībām centralizētu pārdošanu un ekskluzīvu izmantošanu, bet arī uz jautājumu par iespējamo to tiesību “piesavināšanos”, kas saistītas ar citām sacensībām, kuras varētu notikt Eiropā, kā arī ar faktu, ka šo noteikumu mērķis vai sekas ir papildināt UEFA piemītošo monopolu futbola sacensību organizēšanas un komercializācijas tirgū – šie abi problēmjautājumi ir saistīti tādā ziņā, ka tie attiecas uz pilnvarām un tiesībām būt īpašniekam un tiesību subjektam, kas ekskluzīvi pārdod komerciālās tiesības uz futbola sacensībām Eiropā, kuras FIFA statūtos ir uzticētas UEFA.

161.

Šajā ziņā jānorāda, ka šajā gadījumā futbola tiesību izmantošana, ar ko nodarbojas FIFA vai UEFA, ir “atvasināta” vai “aksesuāra” saimnieciskā darbība attiecībā pret “pamata” saimniecisko darbību, ko veido starptautisko futbola sacensību organizēšana un komercializācija, kura tika izvērtēta saistībā ar pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem. Proti, izvērtējums par UEFA noteikumiem kopumā, šķiet, norāda, ka uz jebkurām sacensībām, kurās piedalās klubi, kas ietilpst šajā federācijā, ir jāattiecina tās iepriekš minētie noteikumi, tostarp noteikumiem par šo tiesību izmantošanu. No tā izriet, ka šāds scenārijs var radīt konkurences ierobežojumu, jo šie noteikumi var tikt uztverti kā (papildu) šķēršļi iekļūšanai tirgū, kas liedz izveidot vai attīstīt jaunas sporta sacensības un ar šo darbību (vismaz iespējami) izraisīt izstumšanu no sacensību organizēšanas un komercializācijas tirgus (veicinot to, ka tas tiek slēgts par sliktu konkurentiem), kā arī sporta tiesību izmantošanas tirgus (nosakot klubiem pienākumu visas šīs tiesības izmantot centralizētā un ekskluzīvā veidā).

162.

Ja konkurences ierobežojumu varēs pierādīt, būs jāpārbauda, vai šis ierobežojums ir objektīvi nepieciešams tiesiski pamatota mērķa sasniegšanai un samērīgs ar to, vai arī – vai šī ierobežojošā rīcība atbilst nosacījumiem, lai saņemtu individuālu atbrīvojumu saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu, vai tā ir objektīvi attaisnojama LESD 102. panta izpratnē.

163.

Attiecībā uz šo ierobežojumu iespējamo pamatošanu atbilstoši “aksesuāro ierobežojumu” teorijai šis jautājums būtībā būtu jāaptver ar izvērtējuma izklāstu, kas sniegts šo secinājumu 93.–118. punktā.

164.

Precīzāk – attiecībā uz šajos noteikumos izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem, papildus mērķiem, kas saistīti ar “Eiropas sporta modeli” un kas aprakstīti šo secinājumu 30. un 95.–98. punktā, finansiālās solidaritātes mērķis šajā lietā šķiet īpaši svarīgs, jo liela daļa pārdalītās peļņas, šķiet, tiek gūta tieši no komerciālo tiesību uz šīm sacensībām izmantošanas. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka FIFA statūtu 67. un 68. pants bija vērsts uz leģitīmu mērķi, kuru Komisija konkrēti ir atzinusi lēmumā “Ar UEFA Čempionu līgu saistīto komerciālo tiesību centralizēta pārdošana”, un tas bija maksimāli palielināt ieņēmumus, kuri tiek gūti no sporta tiesību, kas saistītas ar UEFA organizētajām sacensībām, izmantošanas, un kuri tiek pilnībā piešķirti futbola attīstībai kopumā, kā arī solidaritātei attiecībā uz klubiem, kas atrodas “piramīdas” zemākajās pakāpēs ( 78 ).

165.

Turklāt, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka šie panti ir samērīgi šāda mērķa sasniegšanai tādā ziņā, ka ar tiem īpašumtiesības uz attiecīgajām tiesībām ir piešķirtas FIFA un UEFA, jo šis mehānisms ļauj izvairīties no grūtībām, ko izraisītu atbilstošo ienākumu sadalījuma starp klubiem regulāra pārskatīšana.

166.

Šajā ziņā jāatgādina, ka futbolam ir raksturīga klubu savstarpēja saimnieciskā atkarība, tādējādi sacensību finansiālās sekmes galvenokārt ir atkarīgas no relatīvas klubu vienlīdzības. Proti, tādu ienākumu sadalījums, kuri gūti no to tiesību komerciālās izmantošanas, kas izriet no sporta sacensībām, atbilst šim “līdzsvara” mērķim. Tādējādi, ja katrs klubs varētu brīvi vienpusēji apspriest visas savas komerciālās tiesības, tostarp tiesības, kas izriet no tā dalības starpklubu sacensībās (piemēram, televīzijas translēšanas tiesības), līdzsvars starp klubiem būtu apdraudēts.

167.

Turklāt jāpiebilst – kā norādījusi Tiesa –, ka pamatlietā aplūkoto tiesību izmantošana ir saistīta ar sporta veidu, kuram ir “ievērojama sociālā nozīme” ( 79 ). Pēc šādas loģikas Savienības likumdevējs ir pieņēmis tiesisko regulējumu, konkrēti, paredzot katrai dalībvalstij iespēju prasīt, lai tā sauktie “sabiedrībai svarīgie” ( 80 ) sporta notikumi tiktu izplatīti atklāti.

168.

To pašu iemeslu dēļ, kuri minēti atbildē uz piekto prejudiciālo jautājumu, uzskatu, ka nav jālemj par varbūtēja pamatojuma esamību attiecībā uz LESD 101. un 102. pantu. Pilnības labad tomēr jāprecizē, ka savā lēmumā “Ar UEFA Čempionu līgu saistīto komerciālo tiesību centralizēta pārdošana” Komisija ir paudusi uzskatu, ka uz UEFA nolīgumu par komerciālo tiesību centralizētu izmantošanu attiecas individuāls atbrīvojums saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu. Šajā ziņā Komisija ir uzskatījusi, ka šie noteikumi sniedz labumu patērētājiem tādējādi, ka ar šīm visas Eiropas futbolu klubu sacensībām saistītos plašsaziņas līdzekļu produktus komercializē viens pārdošanas punkts un ka tie citādi nevarētu tikt radīti un izplatīti tik efektīvā veidā ( 81 ).

169.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: LESD 101. un 102. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj FIFA statūtu 67. un 68. pantu, ciktāl ierobežojumi attiecībā uz tiesību saistībā ar FIFA un UEFA organizētajām sacensībām ekskluzīvu komercializāciju ir objektīvi nepieciešami ar sporta savdabību saistīto leģitīmo mērķu sasniegšanai un ir samērīgi ar tiem. Tomēr iesniedzējtiesai būtu jāpārliecinās, cik lielā mērā attiecīgajiem pantiem var tikt piemērots LESD 101. panta 3. punktā paredzētais atbrīvojums un vai šai rīcībai ir objektīvs attaisnojums LESD 102. panta izpratnē.

170.

Ar sesto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai FIFA un UEFA noteikumi par iepriekšējas atļaujas [saņemšanu] starptautiskām futbola sacensībām un par profesionālā futbola klubu, kā arī to spēlētāju dalību ir saderīgi ar Līguma par ES darbību pantiem par četrām saimnieciskajām pamatbrīvībām.

171.

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Līgumā par ES darbību noteikto saimniecisko pamatbrīvību aizskāruma aizliegumi attiecas ne tikai uz publisko tiesību regulējums un vispārīgāk – uz dalībvalstu veiktiem pasākumiem, bet arī uz privāttiesisko regulējumu vai privāttiesību pasākumiem, tostarp uz sporta federāciju noteiktu regulējumu vai īstenotu praksi ( 82 ). Tādējādi no šīs pašas judikatūras izriet, ka tad, ja sporta federācijas var brīvi paredzēt noteikumus, tām piemītošā autonomija nedrīkst ļaut tām ierobežot Līgumā par ES darbību piešķirto tiesību izmantošanu.

172.

Tomēr no tikpat pastāvīgas Tiesas judikatūras izriet, ka par atsevišķu tiesību subjektu (piemēram, Starptautiskās Olimpiskās komitejas) vai (nacionālo vai starptautisko) sporta federāciju izdotu tiesisko regulējumu vai īstenotu praksi ir uzskatāms, ka tie uzreiz ir izslēgti no Līguma par ES darbību normu par saimnieciskajām pamatbrīvībām piemērošanas jomas, ciktāl tie attiecas uz “jautājumiem, kas skar vienīgi sportu un kas tādējādi nav saistīti ar saimniecisko darbību” ( 83 ). Tomēr Tiesa ir uzsvērusi, ka šim “sporta izņēmumam” ir jāturpina attiekties vienīgi uz tā [konkrēto] priekšmetu ( 84 ) un šā iemesla dēļ līdz šim ir atzinusi to par piemērojamu vienīgi tad, ja pastāv tikai ļoti ierobežots skaits noteikumu, kuri skar sporta aktivitāšu “kodolu” ( 85 ). Uz šo izņēmumu tātad nevar norādīt, lai izslēgtu jebkuru sporta aktivitāti no Līguma par ES darbību piemērošanas jomas. Tā kā pasākuma kvalifikācija par “sporta izņēmumu” izslēdz to no šā Līguma normu piemērošanas jomas un tātad – no jebkādas kontroles –, šis jēdziens ir jāinterpretē šauri.

173.

No šīs judikatūras izriet, ka tās iezīmju dēļ UEFA paredzētajai iepriekšējas atļaujas sistēmai nevar piemērot “sporta izņēmumu”. Tādējādi, lai gan šīs sistēmas “sporta aspekti” ir nenoliedzami, tai (neapšaubāmi) ir arī saimnieciskais aspekts, jo tā sniedz UEFA iespēju kontrolēt un tātad atteikt piekļuvi sporta sacensību organizēšanas tirgum – tā var ietekmēt pamatbrīvības.

174.

Tā kā attiecīgie UEFA noteikumi ietilpst Līguma par ES darbību normu par saimnieciskajām pamatbrīvībām piemērošanas jomā, ir jāidentificē, no vienas puses, kuras brīvības ir skartas, un, no otras puses, – vai tās ir ierobežotas.

175.

Šajā ziņā konstatējams, ka, ņemot vērā UEFA piemītošo rīcības brīvību, kura ļauj tai kontrolēt piekļuvi tirgum, pamatojoties uz kritērijiem, ko tā pati ir izvirzījusi, šīs federācijas ieviestie noteikumi par iepriekšēju atļauju un par dalību var tikt uzskatīti par tādiem, kas var ierobežot, pirmkārt, LESD 49. un 56. pantu par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību uzņēmumiem, kuri vēlas ienākt sporta sacensību organizēšanas tirgū. Tātad šie noteikumi var negatīvi ietekmēt tādu alternatīvu starptautisko futbola sacensību, kāda ir ESLC, organizētāju iespēju izmantot to profesionālā futbola klubu pakalpojumus, kuri nodarbina šos spēlētājus un kuri ir piesaistījuši savus pakalpojumus vai kuri ir paredzējuši tos piesaistīt, zinādami, ka to nevarēs darīt, ja nesaņems FIFA vai UEFA atļauju starptautiskajām sacensībām, ko tie plāno organizēt un komercializēt.

176.

Otrkārt, aplūkotie noteikumi to sankciju dēļ, kuras izpaužas kā izslēgšana un kuras paredzētas UEFA noteikumos, iespaido pašiem klubiem piemītošo iespēju izveidot pašiem savas sacensības (pieņemot, ka tās neorganizē trešais tiesību subjekts), kā arī sniegt savus pakalpojumus saistībā ar trešo personu rīkotām sacensībām.

177.

Treškārt, FIFA un UEFA ieviestie noteikumi par iepriekšēju atļauju un par dalību var padarīt spēlētājiem mazāk pievilcīgu iespēju brīvi pārvietoties (LESD 45. panta izpratnē), lai sniegtu pakalpojumus profesionālā futbola klubiem (vai būt par nodarbināto tajos), kas veic uzņēmējdarbību citās dalībvalstīs, nevis tajā, kuru pilsoņi [šie spēlētāji] ir – un tādi ir klubi, kas ir ESLC biedri –, lai šie klubi varētu piedalīties starptautiskajās sacensībās, kuras konkurē ar FIFA un UEFA organizētām un komercializētām sacensībām, piemēram, ESL. Turklāt, ja šie spēlētāji to dara, viņiem var tikt piemērota sankcija, kas izpaužas kā izslēgšana, un – plašāk – rodas risks, ka viņiem tiks nodarīts kaitējums saistībā ar profesionālo karjeru, kā arī saimniecisko darbību.

178.

Ceturtkārt, lai gan LESD 63. pantā paredzētajai kapitāla brīvai apritei ir tikai brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai pakārtota loma, šķiet, ka ir skarta arī kapitāla brīva aprite, jo no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu, kā arī no ESLC apsvērumiem izriet, ka ESLC izveidei un attīstībai bija vajadzīgs ievērojams finansējums, ko varēja piešķirt finanšu iestādes, kas reģistrētas dažādās dalībvalstīs.

179.

Iesniedzējtiesai ir jāizskata jautājums attiecībā uz šajā gadījumā aplūkoto noteikumu par iepriekšēju atļauju un par dalību iespējamo pamatojumu un – attiecīgā gadījumā – to piemērotību, saskaņotību un samērīgumu. Šajā ziņā uzskatu, ka šis izvērtējums lielā daļā pārklājas ar izvērtējumu, kas veikts, aplūkojot aksesuāros ierobežojumus ( 86 ).

180.

Šajā ziņā atgādināšu, pirmkārt, ka uz šādu pamatojumu, protams, var atsaukties sporta federācijas, pret kurām vēršas, atsaucoties uz Līgumā par ES darbību garantētajām saimnieciskajām pamatbrīvībām ( 87 ).

181.

Otrkārt, attiecībā uz vispārējo interešu mērķiem, kas var pamatot saimniecisko pamatbrīvību ierobežojumus, kādus rada sporta federāciju pieņemtie noteikumi, vēlos atsaukties uz izvērtējumu šo secinājumu 93. un 94. punktā. Turklāt jānorāda, ka dažus no šiem mērķiem Tiesa jau ir atzinusi. Īpaši atbilstīgi šajā lietā šķiet mērķi, kas ir kopēji visām sporta federācijām, piemēram, mērķi nodrošināt sacensību tiesiskumu ( 88 ), kā arī to pienācīgu norisi, izmantojot piemērotus noteikumus vai kritērijus ( 89 ). Tāpat man šķiet atbilstīgi tie mērķi, kas vairāk raksturīgi kolektīvajam jeb komandu sporta veidam, piemēram, futbolam, kuri ir saglabāt līdzsvaru starp klubiem, nodrošināt vienlīdzīgas iespējas un aizsargāt rezultātu nenoteiktību ( 90 ).

182.

Treškārt, jautājumā par samērīguma “testu” uzreiz jāpiebilst, ka Tiesa neatzīst iepriekšējas atļaujas sistēmu likumību per se un cenšas katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt [to] jēgu, kā arī samērīgumu, kā turklāt ir uzsvērusi iesniedzējtiesa ( 91 ). No šīs judikatūras izriet, ka tad, ja sporta federācijai ir jāizdod noteikumi, kas ir piemēroti, lai nodrošinātu sacensību pienācīgu norisi, šie noteikumi nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai ( 92 ). Tas ir apstiprināts arī spriedumā, ko Tiesa nesen pieņēmusi lietā TopFit, kurā nospriests, ka, lai iepriekšējas atļaujas saņemšanas kārtība būtu pamatota un ņemot vērā normas par pārvietošanās [un aprites] brīvībām, tai katrā ziņā ir jābūt balstītai uz objektīviem, nediskriminējošiem un iepriekš zināmiem kritērijiem, tādējādi, lai sporta federācijas novērtējuma brīvības izmantošana būtu ierobežota tā, lai tā nevarētu tikt izmantota patvaļīgi ( 93 ).

183.

Jānorāda, ka šajās divās lietās tika aplūkoti noteikumi, kuros paredzēta sportistu nepielaišana vai pilnīga izslēgšana ar pilsonību saistītu iemeslu dēļ. Tātad Tiesa ir uzskatījusi, ka tādi sporta federāciju izdoti noteikumi, kas rada diskrimināciju, pamatojoties uz pilsonību, pēc savas būtības ir nesamērīgi ( 94 ).

184.

To pašu iemeslu dēļ, kuri minēti šo secinājumu 111.–117. punktā, man šķiet, ka iepriekšējas atļaujas sistēma aprobežojas ar to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu UEFA izvirzīto leģitīmo mērķu sasniegšanu.

185.

Turklāt uzskatu, ka samērīguma pārbaudē nevar ignorēt acīmredzamās atšķirības, kādas pastāv “spēka attiecībās” starp sporta federāciju/asociāciju un atsevišķu spēlētāju (amatieri vai profesionāli) un kādas ir starp futbola klubiem – kuru vidū ir daži no spēcīgākajiem pasaules līmeņa klubiem – attiecībā uz plašas sabiedrības atbalstu, plašsaziņas līdzekļu uzmanību un finansējumu, ko tie saņem.

186.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz sesto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: LESD 45., 49., 56. un 63. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj FIFA statūtu 22. un 71.–73. pantu un UEFA statūtu 49. un 51. pantu, kuros paredzēts, ka uz jaunu visas Eiropas futbola sacensību izveidi starp klubiem attiecas iepriekšējas atļaujas sistēma, jo šī prasība ir lietderīga un nepieciešama šim nolūkam, ņemot vērā plānoto sacensību īpatnības.

187.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Juzgado de lo Mercantil n.o 17 de Madrid (Madrides Komerclietu tiesa, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt tādējādi, ka