1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 12. marta spriedumu Valencia Club deFútbol/Komisija (T‑732/16, EU:T:2020:98), ar ko tā ir atcēlusi Komisijas Lēmumu (ES) 2017/365 (2016. gada 4. jūlijs) par valsts atbalstu SA.36387 (2013/C) (ex 2013/NN) (ex 2013/CP), ko Spānija piešķīrusi Valencia Club de Fútbol Sociedad Anónima Deportiva, Hércules Club de Fútbol Sociedad Anónima Deportiva un Elche Club de Fútbol Sociedad Anónima Deportiva (OV 2017, L 55, 12. lpp.) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz Valencia Club de Fútbol SAD (turpmāk tekstā – “Valencia CF”).

2

Saskaņā ar Komisijas paziņojuma par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (OV 2008, C 155, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par garantijām”) 2.2. punktu:

“Parasti aizņēmējs ir atbalsta saņēmējs. Kā norādīts 2.1. punktā, riska uzņemšanos parasti vajadzētu atlīdzināt, maksājot atbilstīgu prēmiju. Aizņēmējs iegūst priekšrocību, ja tam nav jāmaksā prēmija vai jāmaksā neliela prēmija. Salīdzinājumā ar situāciju, kad garantija netiek sniegta, valsts garantija dod iespēju aizņēmējam saņemt labākus finanšu nosacījumus aizdevumam nekā finanšu tirgos parasti pieejamie aizdevumu nosacījumi. Parasti, pateicoties valsts garantijai, aizņēmējs var saņemt zemākus procentus un/vai piedāvāt mazāku nodrošinājumu. Dažos gadījumos, ja nebūtu valsts garantijas, aizņēmējs nevarētu atrast finanšu iestādi, kas vispār būtu gatava tam aizdot. Tādējādi valsts garantijas var atvieglot jaunu uzņēmumu veidošanu un ļauj dažiem uzņēmumiem piesaistīt līdzekļus jaunu darbības veidu īstenošanai. Līdzīgā veidā valsts garantija var palīdzēt bankrotējošam uzņēmumam saglabāt savu darbību, nevis tikt likvidētam vai pārstrukturētam, tādējādi, iespējams, radot konkurences kropļojumus.”

3

Paziņojuma par garantijām 3.1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja individuāla garantija vai garantiju shēma, kurā valsts iesaistījusies, nedod uzņēmumam nekādu priekšrocību, tā nav valsts atbalsts.

Šajā saistībā, lai noteiktu, vai garantija vai garantiju shēma dod kādu priekšrocību, Tiesa [..] apstiprinājusi, ka Komisijas novērtējuma pamatā jābūt principam par ieguldītāju, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos [..]. Tādēļ jāņem vērā reālās iespējas saņēmējam uzņēmumam saņemt līdzvērtīgus finanšu līdzekļus kapitāla tirgū. Valsts atbalsta nav, ja jauns finansēšanas avots ir pieejams saskaņā ar nosacījumiem, kas būtu pieņemami privātuzņēmējam parastos tirgus ekonomikas apstākļos [..].”

4

Šī paziņojuma 3.2. punkta a) un d) apakšpunktā ir precizēts:

“Attiecībā uz individuālu valsts garantiju Komisija uzskata, ka, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka valsts atbalsta nav.

[..]

5

Minētā paziņojuma 3.6. punktā ir noteikts:

“Ja netiek nodrošināta atbilstība kādam no 3.2. līdz 3.5. punktā minētajiem nosacījumiem, tas nenozīmē, ka šādu garantiju vai shēmu automātiski uzskata par valsts atbalstu. Ja pastāv šaubas par to, vai plānotā garantija vai garantijas shēma patiešām ir valsts atbalsts, par to jāziņo Komisijai.”

6

Minētā paziņojuma 4.1. punktā ir noteikts:

“Ja individuāla garantija vai garantiju shēma neatbilst tirgus ekonomikas ieguldītāja principam, uzskata, ka tā ietver valsts atbalstu. Tādējādi valsts atbalsta elements jāizsaka kvantitatīvi, lai pārbaudītu, vai atbalstu var uzskatīt par saderīgu saskaņā ar kādu no izņēmumiem attiecībā uz valsts atbalstu. Principā par valsts atbalsta elementu uzskata starpību starp individuālās [..] garantijas atbilstīgo tirgus cenu un faktisko cenu, ko maksā par minēto pasākumu.

[..]

Aprēķinot atbalsta elementu garantijā, Komisija īpašu uzmanību veltīs šādiem aspektiem:

[..]

7

Šī paša paziņojuma 4.2. punktā ir paredzēts:

“Attiecībā uz individuālu garantiju skaidras naudas dotācijas ekvivalentu aprēķina kā starpību starp garantijas tirgus cenu un faktiski samaksāto cenu.

Ja tirgū netiek sniegtas garantijas attiecīgajam darījumu veidam, nav arī datu par garantijas tirgus cenu. Minētajā gadījumā atbalsta elementu aprēķina tāpat kā dotācijas elementu aizdevumos ar atvieglotiem nosacījumiem, proti, kā starpību starp attiecīgo tirgus procentu likmi, kādu šis uzņēmums maksātu, ja nebūtu garantijas, un procentu likmi, kādu tas iegūst, izmantojot valsts garantiju, pēc tam, kad ņemtas vērā visas samaksātās prēmijas. Ja nav tirgus procentu likmes un ja dalībvalsts vēlas izmantot atsauces likmi kā aizstājēju, Komisija uzsver, ka nosacījumi, kas minēti paziņojumā par atsauces likmēm [..], ir izmantojami, lai aprēķinātu atbalsta intensitāti attiecībā uz individuālu garantiju. Tas nozīmē, ka pienācīga vērība veltāma prēmijai, ko pieskaita bāzes likmei, lai ņemtu vērā attiecīgo riska profilu, kas saistīts ar aptverto darījumu, uzņēmumu, kam garantiju piešķir, un piedāvātajiem nodrošinājumiem.”

8

Valencia CF ir profesionālā futbola klubs, kura juridiskā adrese ir Valensijā, Spānijā. Fundación Valencia (Valensijas fonds, turpmāk tekstā – “FV”) ir bezpeļņas organizācija, kuras galvenais mērķis ir saglabāt, izplatīt un veicināt Valencia CF ar sportu saistītos, kulturālos un sociālos aspektus un tā saikni ar līdzjutējiem.

9

2009. gada 5. novembrīInstituto Valenciano de Finanzas (Valensijas Finanšu institūts, turpmāk tekstā – “IVF”), kas ir Generalitat Valenciana (Valensijas autonomās kopienas pašpārvalde, Spānija) finanšu iestāde, nodrošināja FV garantiju 75 miljonu EUR bankas aizdevumam, kuru piešķīra banka Bancaja un ar kura palīdzību tas ieguva 70,6 % no Valencia CF kapitāla daļām (turpmāk tekstā – “1. pasākums”).

10

Ar garantiju tika segta visa aizdevuma pamatsumma, kā arī procenti un garantētā darījuma izmaksas. Par to FV ik gadu bija jāmaksā IVF garantijas prēmija 0,5 % apmērā. IVF kā pretgarantiju otrā līmeņa ķīlā saņēma Valencia CF kapitāla daļas, ko bija iegādājusies FV. Pamataizdevuma termiņš bija seši gadi. Pamataizdevuma procentu likme vispirms – pirmajā gadā – bija 6 %, pēc tam viena gada “Euro Interbank Offered Rate” (EURIBOR), to papildinot ar 3,5 % likmi un nosakot minimālo 6 % likmi. Turklāt tika piemērota arī saistību maksa – 1 %. Atmaksas grafikā procentu atmaksu bija paredzēts sākt no 2010. gada augusta, kā arī atmaksāt pamata aizdevuma summu divās 37,5 miljonu EUR lielās daļās, attiecīgi 2014. gada 26. augustā un 2015. gada 26. augustā. Garantēto aizdevumu (pamatsummu un procentus) bija paredzēts atmaksāt, pārdodot Valencia CF kapitāla daļas, ko iegādājusies FV.

11

2010. gada 10. novembrīIVF palielināja savu garantiju FV interesēs par 6 miljoniem EUR, lai saņemtu Bancaja jau piešķirtā aizdevumu palielinājumu par tādu pašu summu ar mērķi segt nokavēto aizdevuma pamatsummu, procentus un izmaksas, kas izriet no 2010. gada 26. augustā garantētā aizdevuma procentu nesamaksāšanas (turpmāk tekstā – “4. pasākums”).

12

Saņēmusi informāciju, ka, iespējams, pastāv valsts atbalsts, ko Valensijas autonomā apgabala pašvaldība ir piešķīrusi kā bankas aizdevuma garantijas par labu Elche Club de Fútbol SAD, Hércules Club de Fútbol SAD un Valencia CF, Komisija 2013. gada 8. aprīlī aicināja Spānijas Karalisti iesniegt apsvērumus par šo informāciju. Spānijas Karaliste tai atbildēja 2013. gada 27. maijā un 3. jūnijā.

13

Ar 2013. gada 18. decembra vēstuli Komisija šai dalībvalstij paziņoja par savu lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, ar kuru tā aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus, un it īpaši šī lēmuma 27.–29. un 51. apsvērumā tā precizēja:

[..]

14

No apstrīdētā lēmuma 2.–5. apsvēruma izriet, ka formālas izmeklēšanas procedūras laikā, pirmkārt, Komisija 2013.–2016. gadā saņēma apsvērumus, ziņas, papildu ziņas un papildu informāciju no Spānijas Karalistes, IVF, FV, kā arī no Valencia CF un, otrkārt, 2015. gada 29. janvārī Komisijas dienesti, Spānijas iestādes, IVF pārstāvji un Valencia CF pārstāvji tikās Briselē.

15

Ar apstrīdēto lēmumu Komisija it īpaši konstatēja, ka 1. un 4. pasākums ir prettiesisks un ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts attiecīgi 19193000 EUR un 1188000 EUR apmērā, un deva Spānijas Karalistei rīkojumu minēto atbalstu nekavējoties un efektīvi atgūt.

16

Šī lēmuma 7.1. punktā “Valsts atbalsta esamība” Komisija it īpaši ir norādījusi:

“[..]

[..]

[..]

[..]

[..]”

17

Minētā lēmuma 7.2. punkta “Atbalsta elements kvantitatīvā izteiksmē” 93. apsvērumā Komisija it īpaši ir norādījusi:

“Saskaņā ar 4.2. punktu [..] paziņojumā par garantijām Komisija uzskata, ka katras garantijas atbalsta apmērs ir vienāds ar garantijas dotācijas elementu, t.i., apmēru, ko veido atšķirība starp, no vienas puses, ar valsts garantiju iegūtā aizdevuma procentu likmi, kam pieskaitīta garantijas maksa, un, no otras puses, procentu likmi, kas tiktu piemērota aizdevumam bez valsts garantijas. Komisija norāda, ka, ņemot vērā nelielo skaitu līdzīgu tirgū novērotu darījumu, šāds rādītājs nenodrošinās jēgpilnu salīdzinājumu. Tādēļ Komisija izmantos atbilstīgo atsauces likmi [..], kas ir 1000 bāzes punkti, ņemot vērā visu trīs futbola klubu grūtības un aizdevumu nodrošinājumu ļoti zemo vērtību, kurai pieskaitīti 124–149 bāzes punkti, kas bija Spānijas bāzes likme atbalsta pasākumu īstenošanas laikā. Katra aizdevuma nodrošinājums patiešām bija ķīla uz klubos iegūtajām kapitāla daļām. Taču klubi bija nonākuši grūtībās, t.i., tie veica darbības, kas noveda pie zaudējumiem, un tiem nebija ticama dzīvotspējas plāna, kas liecinātu, ka šīs darbības novedīs pie to kapitāla daļu īpašnieku peļņas. Tādēļ šo klubu zaudējumi aptvēra šo klubu kapitāla daļu vērtību, tātad šo kapitāla daļu vērtība kā aizdevuma nodrošinājumam bija tuvu nullei. Pamatojoties uz Komisijas aprēķiniem, novērtējamo pasākumu atbalsta apmērs ir EUR 20,381 miljons Valencia CF gadījumā (EUR 19,193 miljoni 1. pasākumam un EUR 1,188 miljoni 4. pasākumam) [..]. Komisijas aprēķini ir šādi:

[..]

18

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2016. gada 20. oktobrī, Valencia CF cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

19

Šīs prasības pamatojumam Valencia CF izvirzīja astoņus pamatus, no kuriem pirmais un trešais attiecīgi bija pamatots ar acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kas pieļautas priekšrocības raksturojumā un atbalsta apmēra aprēķinā.

20

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa apmierināja pirmo un trešo pamatu un tādēļ atcēla apstrīdēto lēmumu saistībā ar 1. un 4. pasākumu.

21

Komisija lūdz Tiesu:

22

Valencia CF un Spānijas Karaliste lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23

Apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirza vienu vienīgu pamatu par to, ka pārsūdzētā sprieduma 124.–138. punktā ir veikta kļūdaina jēdziena “ekonomiska priekšrocība” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē interpretācija, kas vispirms izriet no kļūdainas apstrīdētā lēmuma un paziņojuma par garantijām interpretācijas, pēc tam no tās pierādīšanas pienākuma un rūpības pienākuma robežu neievērošanas un – visbeidzot – no faktu sagrozīšanas.

24

Valencia CF apstrīd šīs apelācijas sūdzības pieņemamību.

25

Valencia CF uzskata, pirmkārt, ka Komisija, izņemot vispārēju atsauci uz pārsūdzētā sprieduma 124.–138. punktu, ar vajadzīgo precizitāti nav identificējusi minētā sprieduma punktus, ko tā apstrīd.

26

Otrkārt, Valencia CF uzskata, ka Komisija tikai atkārtoti pauž savus pamatus un argumentus, kas jau tika izvirzīti Vispārējā tiesā saistībā ar tās pienākumu norādīt pamatojumu, līdz ar to Komisija tikai vēloties panākt prasības atkārtotu izskatīšanu, piedāvādama veikt jaunu faktu novērtējumu.

27

Treškārt, Valencia CF norāda, ka paziņojums par garantijām nav pozitīvo Savienības tiesību instruments, tāpēc tā iespējamo pārkāpumu nevar kvalificēt kā “tiesību jautājumu” Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta izpratnē, ko Tiesa tādējādi varētu analizēt apelācijas tiesvedībā.

28

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

29

No LESD 256. panta, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī no Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda tie apstrīdētie sprieduma vai rīkojuma elementi, kuru atcelšana tiek lūgta, kā arī juridiskie argumenti, ar kuriem konkrēti var atbalstīt šo lūgumu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, kurā ir tikai atkārtoti Vispārējā tiesā jau izvirzītie pamati un argumenti. Šāda apelācijas sūdzība patiesībā ir prasība, kuras mērķis ir panākt vienkāršu Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, bet to darīt nav Tiesas kompetencē (spriedums, 2022. gada 24. marts, HermannAlbers/Komisija, C‑656/20 P, nav publicēts, EU:C:2022:222, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā gadījumā, pirmām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Valencia CF, Komisija ir precīzi norādījusi kritizētos pārsūdzētā sprieduma elementus, kā arī juridiskos argumentus, ar kuriem konkrēti ir pamatots tās lūgums atcelt pārsūdzēto spriedumu.

31

Otrām kārtām, šī iestāde arī neaprobežojas tikai ar Vispārējā tiesā jau izvirzīto pamatu un argumentu atkārtošanu, bet konkrēti apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu.

32

Šajā ziņā jāatgādina – ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, pirmajā instancē izskatītie tiesību jautājumi var no jauna tikt apspriesti apelācijas tiesvedībā. Faktiski, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelācijas sūdzību ar pamatiem un argumentiem, kas jau ir izmantoti Vispārējā tiesā, apelācijas tiesvedība daļēji zaudētu savu jēgu (spriedums, 2022. gada 24. marts, HermannAlbers/Komisija, C‑656/20 P, nav publicēts, EU:C:2022:222, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Trešām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Valencia CF, tas, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārbaudīdama, vai Komisija ir izpildījusi paziņojumu par garantijām, var radīt tiesību jautājumus Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta izpratnē, ko Tiesa tādējādi var analizēt apelācijas tiesvedībā.

34

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārbaudē, kas jāveic Komisijai, kad tā piemēro privātā ekonomikas dalībnieka principu, ir jāveic sarežģīts ekonomiskais vērtējums (spriedums, 2021. gada 11. novembris, AutostradaWielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 116. punkts, ka arī tajā minētā judikatūra), kura ietvaros šai iestādei ir plaša rīcības brīvība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Saskaņā ar iedibināto judikatūru, pieņemot rīcības noteikumus un ar to publicēšanu darot zināmu, ka Komisija tos turpmāk piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, tā patiešām pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanu un principā nevar atkāpties no šiem noteikumiem, ja vien tā nevēlas attiecīgā gadījumā tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu (spriedumi, 2010. gada 2. decembris, HollandMalt/Komisija, C‑464/09 P, EU:C:2010:733, 46. punkts, un 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 100. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Līdz ar to valsts atbalsta jomā Komisijai ir jāievēro tās pieņemtās pamatnostādnes, ciktāl tajās ir ievēroti LESD noteikumi un ciktāl to piemērošana nav pretrunā tādiem vispārējiem tiesību principiem kā vienlīdzīgas attieksmes princips (spriedums, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 101. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Kā izriet no paziņojuma par garantijām 3.1. un 4.1. punkta, tajā ir ietverti Komisijas noteiktie rīcības noteikumi, kas attiecas it īpaši uz tās rīcības brīvības īstenošanu, kad tā veic sarežģītus ekonomiskus vērtējumus atbilstoši privātā tirgus dalībnieka principam.

38

No tā izriet, ka apelācijas sūdzība kopumā ir pieņemama.

39

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir interpretējusi apstrīdēto lēmumu, pārsūdzētā sprieduma 138. punktā norādīdama, ka šī iestāde ir uzskatījusi, ka attiecīgajai garantijas prēmijai nav tirgus cenas. Faktiski tā apstrīdētā lēmuma 93. apsvēruma a) punktā esot norādījusi piemērojamo tirgus procentu likmi, ko tā esot noteikusi 11,45 % apmērā, vispirms izanalizēdama Valencia CF situāciju garantijas piešķiršanas dienā, pēc tam uzskatīdama, ka klubam ir piešķirams kredītreitings kategorijā “CCC”, un – visbeidzot – izanalizēdama attiecīgās garantijas īpašības.

40

Šajā ziņā kļūdaina apstrīdētā lēmuma interpretācija, ko veikusi Vispārējā tiesa, galvenokārt ir balstīta uz vērtējumiem, kurus tā ir paudusi pārsūdzētā sprieduma 124.–130. punktā.

41

It īpaši pārsūdzētā sprieduma 124. punktā Vispārējā tiesa, interpretēdama apstrīdētā lēmuma 85. apsvērumu, neesot ņēmusi vērā, ka Komisija galvenokārt esot apšaubījusi cenu, par kādu garantija tika iegūta, nevis iespējamību iegūt garantiju vai aizdevumu tirgū, un to apstiprinot turpmākā argumentācija, kas esot balstīta uz samaksātās cenas nepietiekamību. Pārsūdzētā sprieduma 125. punktā Vispārējā tiesa, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 93. apsvēruma a) punkta saturu, nepamatoti esot uzskatījusi, ka Komisija nav norādījusi tirgus cenu, lai novērtētu attiecīgo prēmiju.

42

Pārsūdzētā sprieduma 126. punktā Vispārējā tiesa esot, pirmām kārtām, izdarījusi dedukcijas, kas ir balstītas uz tās kļūdaino vērtējumu minētajā šī sprieduma 124. un 125. punktā, saskaņā ar kuru Komisija neesot centusies noskaidrot tirgus cenu, ar ko salīdzināt attiecīgo prēmiju. Otrām kārtām, tā nepamatoti esot apgalvojusi, ka Komisija nav pārbaudījusi visas garantijas un ar to saistītā aizdevuma atbilstošās īpašības, it īpaši to, vai pastāv aizņēmēja sniegts nodrošinājums. Faktiski Komisija esot balstījusies uz šīm īpašībām un šiem nodrošinājumiem, lai apstrīdētā lēmuma 93. apsvērumā noteiktu garantijas tirgus cenu.

43

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nepareizi ir interpretējusi paziņojumu par garantijām. Pārsūdzētā sprieduma 132.–134. punktā uzskatīdama, ka Komisija ir pieņēmusi, ka neviena finanšu iestāde nebūtu varējusi sniegt garantiju grūtībās nonākušam uzņēmumam, ka paziņojumā par garantijām nav paredzēta neviena vispārīga šāda veida prezumpcija un ka tādējādi Komisija ir nepareizi piemērojusi šo paziņojumu un nav izpildījusi pienākumu veikt vispārīgu vērtējumu, ņemot vērā visus atbilstošos šīs lietas elementus, kas tai ļauj noskaidrot, vai prasītājs acīmredzami nebūtu ieguvis līdzīgus atvieglojumus no privāta tirgus dalībnieka; Vispārējās tiesas argumentācijā esot pieļautas šādas kļūdas:

44

Katrā ziņā Komisija norāda, ka, aprēķinot atsauces likmi saskaņā ar paziņojuma par garantijām 4.2. punktu, tā ir noteikusi attiecīgā finansēšanas darījuma tirgus cenu. Tāpat arī tā esot veikusi priekšrocības vispārēju izvērtējumu, ņemot vērā Valencia CF situāciju dienā, kad tika piešķirta garantija un tā kredītreitings kategorijā “CCC”, kā arī attiecīgās garantijas īpašības.

45

Treškārt, Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa tai ir noteikusi pārmērīgus rūpības pienākumus un pierādīšanas pienākumu, ciktāl pārsūdzētā sprieduma 131.–138. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nav pietiekami centusies noskaidrot, vai pastāv atbilstošs garantijas prēmijas standarts, ko var konstatēt finanšu tirgos, prezumēja, ka neviena finanšu iestāde nebūtu varējusi sniegt garantiju grūtībās nonākušam uzņēmumam, un pieņēma, ka nav līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenas. It īpaši pārsūdzētā sprieduma 137. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka Komisijai bija pienākums lūgt no attiecīgās dalībvalsts vai citiem avotiem informāciju, vai pastāv aizdevumi, kuri ir līdzīgi aizdevumam, kas saistīts ar strīdīgo darījumu.

46

Komisija norāda – lēmuma sākt procedūru 27.–29., 50. un 51. apsvērumā tā ir norādījusi, ka Valencia CF ir grūtībās nonācis uzņēmums, ka virkne parametru norāda, ka par garantiju samaksātā prēmija neatbilst tirgus cenai un ka nekas nenorāda, ka tirgū pastāv līdzīgi darījumi. Tādējādi tā esot paudusi savas šaubas par līdzīgu garantiju esamību finanšu tirgū, kas varētu tikt izmantotas par atsauces vērtību, un esot norādījusi – šķiet, ka tirgus dalībnieki nevēlējās uzņemties labuma guvēju maksātnespējas risku. Šajā lēmumā Komisija esot arī aicinājusi Spānijas Karalisti un ieinteresētās personas paust apsvērumus šajā ziņā un esot lūgusi šo dalībvalsti sniegt tai visu informāciju, kam varētu būt nozīme atbalsta izvērtēšanā.

47

Savos apsvērumos FV esot norādījusi, ka nezina, vai pastāv līdzīgas salīdzināmas garantijas tirgū, kas varētu tikt izmantotas par garantijas prēmijas standartu.

48

Tādējādi, tā kā Komisija lēmumā sākt procedūru esot paudusi argumentāciju, kas ir balstīta uz Valencia CF grūtībām un attiecīgās garantijas īpašībām, un nekas neesot licis domāt, ka tirgū pastāv līdzīgi darījumi, kurus ir apstiprinājušas ieinteresētās personas, Komisija esot izpildījusi tai uzlikto pierādīšanas pienākumu. Komisijas rūpības pienākums nenozīmējot, ka tai ir jāmeklē elementi, kuru esamība ir maz ticama vai tikai hipotētiska. Pietiekot ar uzaicinājumu lēmumā sākt procedūru, lai dalībvalsts un ieinteresētās personas tai paziņotu par līdzīgiem darījumiem, ja tādi pastāv.

49

Komisija uzskata, ka principā dalībvalstij, kas apgalvo, ka ir rīkojusies kā privāts tirgus dalībnieks, ir jāpārbauda, vai tirgū bija līdzīgi darījumi. Valsts iestādes un pasākuma adresāts labāk nekā Komisija spējot konstatēt līdzīgu darījumu esamību. Turklāt Komisija nevar tikt aicināta iesniegt negatīvus pierādījumus. Tādējādi ar pārsūdzēto spriedumu esot izjaukts trauslais līdzsvars, kas izriet no formālas izmeklēšanas procedūras un ietekmē tās stabilitāti.

50

Turklāt pārsūdzētais spriedums esot pretrunā judikatūrai, kas izriet it īpaši no 1998. gada 2 aprīļa sprieduma Komisija/Sytraval un Brink’sFrance (C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 60. punkts), saskaņā ar kuru Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā iespējamos faktiskos vai tiesību elementus, kurus tai varēja iesniegt administratīvās procedūras laikā, bet kuri netika iesniegti, jo šai iestādei nav pienākuma pēc savas ierosmes un, balstoties uz pieņēmumiem, pārbaudīt, kādi elementi tai varēja tikt iesniegti. Tā var balstīties uz saskanīgu faktoru kopumu, kas šķiet ticami, un, lai veiktu sarežģītu garantijas parastā apmēra izvērtējumu, tai ir rīcības brīvība veikt izvērtējumu, pamatojoties uz ieinteresēto personu sniegto informāciju.

51

Komisija norāda, ka Tiesa 2020. gada 26. marta spriedumā Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238) ir atzinusi, ka tā atbalsta apmērs, kurš ir ietverts garantijā, kas bija aplūkota lietā, kurā ir taisīts minētais spriedums, tika noteikts, pamatojoties uz uzņēmuma grūtību izvērtējumu, neizmantojot prasību par konkrētākiem tirgus datiem.

52

Vispārīgāk – runājot par atbalsta esamības pierādīšanu, Komisijai ir pienākums izmantot savas konkrētās izmeklēšanas pilnvaras tikai tad, ja tās rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai pierādītu, ka atbalsts pastāv, ja tai ir zināms, ka pastāv būtisks elements, kas nav tās rīcībā un kas var ietekmēt tās izvērtējumu par atbalsta esamību, vai ja ir saprātīgi pieņemt, ka tās rīcībā esošā informācija ir nepilnīga. Tomēr neviena no šīm situācijām šajā gadījumā nepastāv. It īpaši pretēji tam, ko norāda Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 136. punktā, Komisijai nebija nekāda pamata domāt, ka tās rīcībā esošā informācija ir fragmentāra, un Komisija varēja uzskatīt, ka tās rīcībā ir visi atbilstošie un vajadzīgie elementi.

53

Ceturtkārt, Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 137. punktā apgalvodama, ka tās izmeklēšana attiecībā uz tirgū pastāvošajiem apstākļiem un garantētajam aizdevumam līdzīgu darījumu esamību ir aprobežojusies tikai ar šaubām, kas ir paustas lēmumā sākt procedūru, un ka Komisija nav norādījusi nevienu citu elementu, kurš iegūts administratīvās procedūras laikā un kurš pamatotu tās konstatējumus par līdzīgu darījumu nepietiekamību. Tā kā FV savos apsvērumos par lēmumu sākt procedūru ir aplūkojusi jautājumu par līdzīgām garantijām tirgū, Komisija savus secinājumus par līdzīga darījuma neesamību tirgū esot balstījusi arī uz atbilstošu informāciju, ko iesniedzis labuma guvējs.

54

Valencia CF un Spānijas Karaliste apstrīd šo argumentāciju.

55

Pirmkārt, attiecībā uz faktu sagrozīšanu, kuru Vispārējā tiesa, iespējams, esot izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 137. punktā, kas ir jāpārbauda vispirms, ir jāatgādina, ka tad, ja prasītājs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tam saskaņā ar LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu ir precīzi jānorāda elementi, ko tā ir sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas analīzē, kuru dēļ, viņaprāt, Vispārējā tiesa esot veikusi šo sagrozīšanu. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem un nav no jauna jāizvērtē fakti un pierādījumi (spriedums, 2021. gada 11. novembris, AutostradaWielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Šajā ziņā pietiek konstatēt – lai gan Komisija apgalvo, ka savus secinājumus par līdzīga darījuma neesamību tirgū esot balstījusi arī uz atbilstošu informāciju, ko ir iesniedzis labuma guvējs, – tā šo apgalvojumu nav pamatojusi ne ar vienu apstrīdētajā lēmumā izdarītu konkrētu atsauci uz šādu ņemšanu vērā.

57

Katrā ziņā, kā to uzsver Komisija, FV ir tikai apgalvojusi, ka nezināja, vai tirgū pastāv līdzīgas garantijas, un šajā apgalvojumā ir izdarīta atsauce uz “atbilstošu garantijas prēmijas standartu, ko var konstatēt finanšu tirgos”, nevis uz “līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenas esamību”, kurš ir vienīgais, kas ir paredzēts pārsūdzētā sprieduma 137. punktā.

58

Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka pārsūdzētā sprieduma 137. punktā ir redzama sagrozīšana, kas acīmredzami izrietētu no lietas materiāliem.

59

Otrkārt, runājot par iespējami kļūdainu apstrīdētā lēmuma 85. un 93. apsvēruma interpretāciju, kas ir veikta pārsūdzētā sprieduma 124.–126. un 138. punktā, pietiek norādīt, ka tā izriet no kļūdainas pārsūdzētā sprieduma izpratnes.

60

No Vispārējās tiesas argumentācijas pārsūdzētā sprieduma 124.–137. punktā nepārprotami izriet, ka minētā sprieduma 138. punktā paustajā apgalvojumā, saskaņā ar kuru Komisija ir konstatējusi, “ka nepastāv tirgus cena līdzīgam negarantētam aizdevumam”, ir izdarīta atsauce tikai uz Komisijas konstatējumu apstrīdētā lēmuma 93. apsvērumā, saskaņā ar kuru “nelielais skaits līdzīgu tirgū novērotu darījumu [..] nenodrošina jēgpilnu salīdzinājumu”“starp, pirmām kārtām, aizdevuma procentu likmi, kas reāli ir piemērota, ņemot vērā valsts atbalstu, kurai ir pieskaitīta garantijas maksa, un, otrām kārtām, procentu likmi, kas būtu tikusi piemērota aizdevumam bez valsts garantijas”, nevis uz turpmāko argumentāciju minētajā 93. apsvērumā, kurā “Komisija izmanto atbilstīgo atsauces procentu likmi”, lai noteiktu atbilstošās garantijas prēmijas tirgus cenu.

61

Treškārt, attiecībā uz iespējami kļūdainu Vispārējās tiesas veiktu paziņojuma par garantijām interpretāciju ir jākonstatē, pirmām kārtām, ka arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot nepamatoti pieņēmusi, ka Komisija ir izslēgusi šajā lietā aplūkotās garantijas tirgus cenas esamību, izriet no tās pašas pārsūdzētā sprieduma kļūdainās izpratnes, uz ko ir norādīts iepriekšējā punktā.

62

Otrām kārtām, no kļūdainas pārsūdzētā sprieduma izpratnes izriet arī Vispārējai tiesai paustais pārmetums, ka tā nepamatoti ir uzskatījusi, ka atsauces likmes izmantošana esot pielīdzināma prezumpcijai. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 132.–134. punkta, Vispārējā tiesa neuzskatīja, ka atsauces likmju izmantošana būtu pielīdzināma prezumpcijai; tā turpretim uzsvēra, ka Komisija, neievērojot paziņojumu par garantijām, prezumēja, ka neviena finanšu iestāde nebūtu varējusi sniegt garantiju grūtībās nonākušam uzņēmumam.

63

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 135.–137. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nav pietiekami juridiski pamatots Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru “nelielais skaits līdzīgu tirgū novērotu darījumu” nenodrošina jēgpilnu salīdzinājumu starp, no vienas puses, aizdevuma procentu likmi, kas reāli ir tikusi piemērota, ņemot vērā valsts atbalstu, kurai ir pieskaitīta garantijas maksa, un, no otras puses, procentu likmi, kas būtu tikusi piemērota aizdevumam bez valsts garantijas. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 130. punktā tikai ir ņēmusi vērā, ka Komisija izmantoja atsauces likmes, nekādā veidā šo izmantošanu nekvalificējot kā “prezumpciju”.

64

Trešām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, paziņojumā par garantijām ir paredzēta hierarhija starp metodēm, kas ir jāizmanto, lai konstatētu un aprēķinātu pasākuma atbalsta elementu.

65

Vispirms, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 48.–55. punktā, šī paziņojuma 3.2. punkta d) apakšpunkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka Komisijai ir jāpārbauda, vai “riska uzņemšanos”“atlīdzina, maksājot atbilstīgu prēmiju par garantēto summu”, ņemot vērā, ka tad, ja “cena, ko maksā par garantiju, ir vismaz tikpat augsta kā atbilstošais garantijas prēmijas standarts, ko var konstatēt finanšu tirgos, garantija neietver atbalstu”.

66

Turpinot – saskaņā ar šī 3.2. punkta d) apakšpunkta otro daļu tikai tad, “ja finanšu tirgos nevar konstatēt atbilstīgu garantijas prēmijas standartu”, “garantētā aizdevuma kopējās finanšu izmaksas, tostarp aizdevuma procenti un garantijas prēmija, jāsalīdzina ar līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenu”.

67

No tā izriet, ka pirmā metode, kas ir atgādināta šī sprieduma 65. punktā, ir jāpārbauda vispirms un, ja finanšu tirgos nevar konstatēt atbilstīgu garantijas prēmijas standartu, būs jāizmanto otrā metode, kura ir atgādināta šī sprieduma iepriekšējā punktā. Šī metožu hierarhija, kas ir jāievēro, lai konstatētu pasākumam piemītošo atbalsta elementu, ir nostiprināta paziņojuma par garantijām 4.2. punktā, kura pirmajā daļā ir atkārtoti apstiprināts, ka “attiecībā uz individuālu garantiju skaidras naudas dotācijas ekvivalentu aprēķina kā starpību starp garantijas tirgus cenu un faktiski samaksāto cenu”, un tā otrajā daļā ir precizēts, ka tikai tad, ja tirgū netiek sniegtas garantijas attiecīgajam darījumu veidam, un tādējādi nav garantijas tirgus cenas, ir jāizmanto atbalsta elementa aprēķināšanas otrā metode.

68

Šajā metodē kā salīdzinājuma elements saskaņā ar šī paziņojuma 3.2. punkta d) apakšpunkta otro daļu ir izmantota “līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cena” un saskaņā ar minētā paziņojuma 4.2. punkta otrās daļas līdzīgajiem noteikumiem – “tirgus procentu likme, kādu šis uzņēmums maksātu, ja nebūtu garantijas”.

69

Visbeidzot – no paziņojuma par garantijām 4.2. punkta otrās daļas izriet, ka tikai tad, “ja nav tirgus procentu likmes un ja dalībvalsts vēlas izmantot atsauces likmi”, Komisija var izmantot šo pēdējo minēto metodi, kas ir balstīta uz “atsauces likmi”. It īpaši vajadzības izteiksmes “jāaprēķina” izmantošana šī punkta otrās daļas otrajā teikumā norāda, ka Komisija ir ierobežojusi savu rīcības brīvību, izvēloties metodi, ko izmantot, lai konstatētu un aprēķinātu pasākuma atbalsta elementu, līdz ar to, ja nav iespējams piemērot pirmo metodi, tai ir jāizmanto otrā metode, ja pastāv tirgus procentu likme, un tādējādi tā var izmantot atsauces likmi tikai tad, ja nav tirgus procentu likmes.

70

Ceturtām kārtām, no kļūdainas pārsūdzētā sprieduma izpratnes izriet arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka atsauces likmes izmantošana pati par sevi nozīmē, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu veikt vispārēju izvērtējumu, ņemot vērā visus atbilstošos šīs lietas apstākļus, kas tai ļauj noteikt, vai Valencia CF nebūtu ieguvis līdzīgus atvieglojumus no privāta tirgus dalībnieka.

71

No pārsūdzētā sprieduma 134. punkta nepārprotami izriet, ka Vispārējās tiesas vērtējums, saskaņā ar kuru Komisija neesot izpildījusi šo pienākumu, izriet tikai no Vispārējās tiesas konstatējuma tajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā, ka “Komisija, prezumējot, ka neviena finanšu iestāde nebūtu varējusi sniegt garantiju grūtībās nonākušam uzņēmumam un ka tādējādi tirgū netiek piedāvāts neviens atbilstošs garantijas prēmijas standarts, ir pārkāpusi paziņojumu par garantijām, kas tai ir saistošs”. Neviens šī punkta elements neļauj uzskatīt, ka ar šo apgalvojumu Vispārējā tiesa būtu uzskatījusi, ka atsauces likmes izmantošana pati par sevi izraisītu minētā pienākuma neizpildi.

72

Piektām kārtām, tā kā Vispārējā tiesa ar pārsūdzētā sprieduma 132.–134. punktā veikto analīzi ir tikai pārbaudījusi, vai Komisija savu izvērtējumu ir veikusi saskaņā ar prasībām, ko pati sev ir noteikusi, pieņemot paziņojumu par garantijām, nevar piekrist šīs iestādes apgalvojumam, ka Vispārējā tiesa pati esot pārkāpusi prasības par vajadzīgo vispārējo vērtējumu.

73

Ceturtkārt, runājot par Komisijai uzliktā pierādīšanas pienākuma un rūpības pienākuma robežām, jāatgādina, ka, ņemot vērā LESD 107. panta 1. punkta mērķi nodrošināt neizkropļotu konkurenci, tostarp starp publiskiem un privātiem uzņēmumiem, jēdziens “atbalsts” šīs tiesību normas izpratnē nevar ietvert uzņēmumam piešķirtu pasākumu no valsts līdzekļiem, ja tas šādu pašu priekšrocību būtu varējis gūt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem. Šīs priekšrocības piešķiršanas apstākļu izvērtējums principā ir jāveic, piemērojot privātā tirgus dalībnieka principu (spriedums, 2021. gada 11. novembris, AutostradaWielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

Tādējādi, ja ir piemērojams privātā tirgus dalībnieka princips, tas ir viens no elementiem, kas Komisijai ir jāņem vērā, lai pierādītu atbalsta esamību, un tātad tas nav izņēmums, kas būtu piemērojams tikai pēc dalībvalsts lūguma, kad ir konstatēts, ka pastāv LESD 107. panta 1. punktā minētie “valsts atbalsta” jēdziena elementi (spriedums, 2021. gada 11. novembris, AutostradaWielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Šajā gadījumā tātad Komisijai ir pienākums, it īpaši ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts sniegto informāciju, pierādīt, ka privātā tirgus dalībnieka principa piemērošanas nosacījumi nav izpildīti, kā dēļ konkrētā valsts iejaukšanās sniedz priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2021. gada 11. novembris, AutostradaWielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

Tieši šādā kontekstā Komisijai ir jāveic visaptverošs izvērtējums, ņemot vērā visus elementus, kuri ir būtiski konkrētajā lietā un kuri tai ļauj noteikt, vai uzņēmums, kas saņem labumu, salīdzināmus atvieglojumus acīmredzami nebūtu saņēmis no šāda privātā tirgus dalībnieka (spriedums, 2021. gada 11. novembris, AutostradaWielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 110. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

Šajā ziņā par piemērotu ņemšanai vērā ir jāuzskata jebkura informācija, kura var nozīmīgā veidā ietekmēt vidēji piesardzīga un rūpīga privātā ekonomikas dalībnieka, kas atrodas publisko tiesību subjekta situācijai vistuvākā iespējamā situācijā, lēmumu pieņemšanas procesu (spriedums, 2021. gada 11. novembris, AutostradaWielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Turklāt Komisijai LESD pamatnoteikumu valsts atbalsta jomā labas piemērošanas nolūkā apšaubīto pasākumu izmeklēšanas procedūra ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī tās rīcībā būtu iespējami pilnīgākie un ticamākie pierādījumi šāda lēmuma pieņemšanai (spriedums, 2021. gada 11. novembris, AutostradaWielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 114. punkts un tajā minētā judikatūra).

79

Komisija faktiski nevar pieņemt, ka uzņēmums ir ieguvis priekšrocību, kura ir valsts atbalsts, pamatojoties vienīgi uz negatīvu pieņēmumu, kas sakņojas tādas informācijas trūkumā, kura ļautu izdarīt pretēju secinājumu, ja trūkst citu pierādījumu, kas ļautu pozitīvi pierādīt šādas priekšrocības esamību (spriedums, 2020. gada 10. decembris, Comune diMilano/Komisija, C‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Tādējādi, ja ir skaidrs, ka privātā tirgus dalībnieka princips varētu būt piemērojams, Komisijai ir jālūdz attiecīgā dalībvalsts tai sniegt visu atbilstošo informāciju, kas tai ļautu pārbaudīt, vai ir izpildīti šī principa piemērojamības un piemērošanas nosacījumi (spriedums, 2020. gada 10. decembris, Comune diMilano/Komisija, C‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Tā kā Komisijai nav tieši zināmi apstākļi, kādos ticis pieņemts lēmums par ieguldījumu, tai šī principa piemērošanas mērķiem lielā mērā ir jābalstās uz objektīviem un pārbaudāmiem elementiem, kurus norādījusi konkrētā dalībvalsts (spriedums, 2020. gada 10. decembris, Comune diMilano/Komisija, C‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 112. punkts).

82

Pat ja šī iestāde ir saskārusies ar dalībvalsti, kura, neizpildot sadarbības pienākumu, tai nav iesniegusi informāciju, ko šī iestāde tai ir likusi sniegt, tai savi lēmumi ir jāpamato ar pietiekami ticamiem un saskaņotiem pierādījumiem, kas ir pietiekams pamats, lai secinātu, ka uzņēmums ir guvis priekšrocību, kura ir valsts atbalsts, un kas tādējādi var pamatot tās izdarītos secinājumus (spriedums, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija, C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

83

No tā izriet, ka, izvērtējot valsts atbalsta esamību un tiesiskumu, var būt nepieciešams, lai Komisija vajadzības gadījumā pārbaudītu ne vien faktiskos un tiesiskos apstākļus, kuri tai darīti zināmi, bet vēl citus (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

84

Turpretim no šīs judikatūras nevar secināt, ka Komisijai pēc savas iniciatīvas, ja šajā ziņā nav nekādu norāžu, ir jāmeklē jebkāda informācija, kas varētu būt saistīta ar tajā izskatāmo lietu, pat ja šāda informācija būtu publiski pieejama (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/TempusEnergy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

85

Tāpēc Savienības tiesai lēmuma valsts atbalsta jomā tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kura varēja būt Komisijas rīcībā šī lēmuma pieņemšanas brīdī un kurā ietilpst informācija, kam, šķiet, ir nozīme vērtējumā, kas jāveic saskaņā ar šā sprieduma 75. un 76. punktā atgādināto judikatūru, un kuru tā, iesniedzot pieteikumu, varēja iegūt administratīvā procesa gaitā (spriedums, 2021. gada 11. novembris, AutostradaWielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 118. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 132.–135. un 137. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa, pirmkārt, uzskatīja, ka Komisija, pieņemot paziņojumu par garantijām, sev noteica pienākumu pārbaudīt, vai pastāv “atbilstošs garantijas prēmijas standarts, ko var konstatēt finanšu tirgos”, vai “līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cena”, pirms izmantot atsauces likmi. Otrkārt, tā uzskatīja, ka šī iestāde nav izpildījusi šo pienākumu, jo konstatējums, ka nepastāv atbilstošs garantijas prēmijas standarts, ko var konstatēt finanšu tirgos, izriet no šī paziņojuma neievērošanas, un konstatējums, ka nav līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenas, nav juridiski pietiekami pamatots.

87

Šajā ziņā, pirmām kārtam, no šī sprieduma 64.–68. punktā izdarītajiem konstatējumiem izriet, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir atzinusi, ka, pieņemot minēto paziņojumu, Komisija sev ir noteikusi pienākumu pārbaudīt, vai “pastāv” atbilstošs garantijas prēmijas standarts, ko var konstatēt finanšu tirgos, un, ja tāda nav, vai “pastāv” līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cena, pirms izmantot atsauces likmi.

88

Otrām kārtām, kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 124.–126. punktā, neviens apstrīdētā lēmuma elements neliek domāt, ka Komisija būtu pārbaudījusi, vai pastāv atbilstošs garantijas prēmijas standarts, ko var konstatēt finanšu tirgos. Tā patiesībā šī lēmuma 86. apsvēruma c) apakšpunktā ir tikai izslēgusi, “ka gada garantijas prēmijas 0,5–1 % apmērā par attiecīgajām garantijām atspoguļo garantēto aizdevumu maksātnespējas risku, ņemot vērā Valencia CF grūtības”. Turklāt apstrīdētā lēmuma 7.2. punktā, kas attiecas uz atbalsta aprēķinu, Komisija savu pārbaudi 93. apsvērumā ir sākusi tieši ar otro posmu, pārbaudīdama, vai pastāv līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cena.

89

Vienīgais paskaidrojums, kāds no apstrīdētā lēmuma izriet saistībā ar šo pieeju, ir, ka šī iestāde uzskatīja, ka grūtībās nonākušam uzņēmumam nav atbilstoša garantijas prēmijas standarta, ko var konstatēt finanšu tirgos.

90

Tomēr, kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 127. un 133. punktā, šāda loģika ir pretrunā paziņojumam par garantijām, kura 4.1. punkta a) apakšpunktā “grūtībās nonākušiem uzņēmumiem” ir nošķirts gadījums, kad “tirgus garantijas devējs, ja tāds ir, [..] prasa augstu prēmiju, ņemot vērā saistību paredzamo nepildīšanu”, un gadījums, kad – ja “iespēja, ka aizņēmējs nevarēs atmaksāt aizdevumu, kļūst īpaši augsta, šī tirgus likme var nepastāvēt”.

91

No tā izriet, ka atbilstoši šim paziņojumam ar vērtējumu, saskaņā ar kuru 1. pasākuma piešķiršanas laikā Valencia CF bija nonācis grūtībās, vien nepietiek, lai konstatētu, ka nav atbilstoša garantijas prēmijas standarta, ko var konstatēt finanšu tirgos, jo šādam konstatējumam ir vajadzīga vismaz papildu analīze par saistību paredzamās nepildīšanas risku.

92

Šajā ziņā Vispārējā tiesa turklāt pārsūdzētā sprieduma 128. punktā ir norādījusi, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 77. un 80. apsvērumā ir nošķīrusi dažādus grūtību veidus un ir uzskatījusi, ka, lai gan Valencia CF šī pasākuma piešķiršanas laikā bija nonācis grūtībās 2004. gada GP pamatnostādņu izpratnē, tas neatradās “smagas krīzes situācijā” paziņojuma par garantijām 4.1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa varēja uzskatīt, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pierādījusi, ka iespējamība, ka Valencia CF nevarēs atmaksāt aizdevumu, bija “ļoti liela” minētā 4.1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

93

Tādējādi, nepieļaudama tiesību kļūdu, Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu ņemt vērā visus apstākļus, kuri ir būtiski konkrētajā lietā, un ka pretēji tam, ko apgalvo šī iestāde, Vispārējā tiesa nav paplašinājusi šai iestādei uzlikto rūpības pienākumu tiktāl, ka būtu pārkāptas robežas, kuras tā pati sevi ir noteikusi, pieņemot minēto paziņojumu.

94

Trešām kārtām, kā Vispārējā tiesa to ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 131., 135. un 137. punktā, neviens apstrīdētā lēmuma elements, nedz arī kāds Vispārējā tiesā iesniegtais elements nepamato apstrīdētā lēmuma 93. apsvērumā Komisijas pausto apgalvojumu, ka, “ņemot vērā nelielo skaitu līdzīgu tirgū novērotu darījumu”, līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenas atsauces vērtība “nenodrošinās jēgpilnu salīdzinājumu”.

95

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 79. un 80. punktā, šī iestāde pati no sava konstatējuma, ka 1. pasākuma piešķiršanas laikā Valencia CF bija nonācis grūtībās, ir secinājusi ne vien, ka neviena finanšu iestāde nebūtu sniegusi garantiju šim klubam, bet arī, ka ir izslēgts, ka var pastāvēt līdzīgs negarantēts aizdevums.

96

Tā kā tas, ka pastāv gan atbilstošs garantijas prēmijas standarts, ko var konstatēt finanšu tirgos, gan līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cena, saskaņā ar paziņojumu par garantijām var būt izšķiroši, lai konstatētu valsts atbalsta esamību un lai to aprēķinātu; runa ir par elementiem, kam ir ārkārtīgi liela nozīme Komisijas veicamajā izvērtējumā šī sprieduma 75. un 76. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

97

Lai gan Komisija ar lēmuma sākt formālu izmeklēšanas procedūru 28. punktā paustajām šaubām par finanšu iestādes gatavību bez valsts garantijas piešķirt līdzīgu aizdevumu Valencia CF, ir izpildījusi šī sprieduma 80. punktā atgādināto pienākumu lūgt attiecīgajai dalībvalstij atbilstošu informāciju šajā jautājumā, ir skaidrs, ka tā nesaņēma nekādu atbildi no Spānijas iestādēm, ne arī Vispārējā tiesā norādīja uz kādu citu elementu, kas varētu būt bijis tās rīcībā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā.

98

Šādos apstākļos šķiet, ka Komisija Vispārējā tiesā nav pierādījusi, ka tās rīcībā bija pietiekami ticami un saskaņoti pierādījumi šī sprieduma 82. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, kas tai būtu ļāvuši apgalvot, ka pastāv tikai “neliels skaits līdzīgu tirgū novērotu darījumu”, kas “nenodrošina jēgpilnu salīdzinājumu” ar līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenas atsauces vērtību.

99

Kā izriet no šī sprieduma 52. punkta, Komisija pati uzskata, ka tai var būt pienākums izmantot savas konkrētās izmeklēšanas pilnvaras, it īpaši, ja tās rīcībā nav pietiekamu pierādījumu, lai pierādītu atbalsta esamību, vai ja ir saprātīgi pieņemt, ka tās rīcībā esošie dati ir nepilnīgi.

100

Tā kā Komisija, pieņemot paziņojumu par garantijām, pati sev ir noteikusi pienākumu pārbaudīt, vai pastāv līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cena, Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, varēja uzskatīt, ka tādos apstākļos kā tie, kas izriet no šī sprieduma 93.–97. punktā izdarītajiem konstatējumiem, šai iestādei bija pienākums veikt vairāk nekā tikai vienkāršu to faktisko un tiesisko apstākļu pārbaudi, kas tai bija darīti zināmi šī sprieduma 82. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, atbildot uz lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru.

101

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa tai šādā veidā nav noteikusi pārmērīgus rūpības pienākumus un pierādīšanas pienākumu, bet ir tikai konstatējusi, ka Komisija nav izpildījusi prasības, ko tā pati sev ir noteikusi, pieņemdama minēto paziņojumu. Faktiski Vispārējā tiesa nekādā veidā nav prasījusi, lai šī iestāde sniegtu pierādījumus, ka tirgū nepastāv līdzīgi darījumi, bet ir tikai norādījusi, ka Komisija nav nedz pierādījusi savu konstatējumu, nedz arī ir izmantojusi tai piedāvāto iespēju saskaņā ar šī sprieduma 84. punktā atgādināto judikatūru administratīvās procedūras laikā iesniegt konkrētu pieprasījumu Spānijas iestādēm vai ieinteresētajām personām, lai panāktu, ka tiek iesniegti atbilstoši pierādījumi veicamā izvērtējuma nolūkā. It īpaši Vispārējā tiesa nav izslēgusi, ka, lai izpildītu rūpības pienākumus un pienākumu iesniegt pierādījumus, varētu bijis būt pietiekami, ka Komisija iesniedz šādu konkrētu pieprasījumu informācijas apmaiņas laikā, uz ko ir norādīts šī sprieduma 14. punktā.

102

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, vienīgais pamats, kas ir izvirzīts apelācijas sūdzības pamatojumam, un tādējādi pati apelācijas sūdzība ir jānoraida kā nepamatota.

103

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

104

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

105

Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs un Valencia CF ir prasījusi tai piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Valencia CF tiesāšanās izdevumus.

106

Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu, kas, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, pēc analoģijas piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tādējādi Spānijas Karaliste, kas piedalījās tiesvedībā Tiesā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: