1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, pieņemot un atstājot spēkā 2015. gada 1. oktobraLey 40/2015 de Régimen Jurídico del Sector Público (Likums 40/2015 par tiesisko regulējumu publiskajā sektorā, 2015. gada 2. oktobraBOE Nr. 236, 89411. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums 40/2015”) 32. panta 3.–6. punktu un 34. panta 1. punkta otro daļu, kā arī 2015. gada 1. oktobraLey 39/2015 del Procedimiento Administrativo Común de las Administraciones Públicas (Likums 39/2015 par vienoto administratīvo procesu, 2015. gada 2. oktobraBOE Nr. 236, 89343. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums 39/2015”) 67. panta 1. punkta trešo daļu, Spānijas Karaliste nav izpildījusi no efektivitātes un līdzvērtības principiem izrietošos pienākumus.

2

Spānijas Konstitūcijas (turpmāk tekstā – “Konstitūcija”) 106. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “privātpersonām saskaņā ar likumā paredzētajiem nosacījumiem ir tiesības uz kompensāciju par jebkādu viņu īpašumu un tiesību aizskārumu, izņemot nepārvaramas varas gadījumus, ja šāds aizskārums ir radies valsts dienestu darbības rezultātā”.

3

1985. gada 1. jūlijaLey orgánica 6/1985 del Poder Judicial (Konstitutīvais likums 6/1985 par tiesu varu, 1985. gada 2. jūlijaBOE Nr. 157, 20632. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2015. gada 21. jūlija Konstitutīvo likumu 7/2015 (2015. gada 22. jūlijaBOE Nr. 174, 61593. lpp.) (turpmāk tekstā – “Konstitutīvais likums 6/1985”), 4.a panta 1. punktā ir paredzēts, ka “tiesneši un tiesas piemēro [Savienības] tiesības saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru”.

4

1998. gada 13. jūlijaLey 29/1998 reguladora de la Jurisdicción Contencioso‑Administrativa (Likums 29/1998 par administratīvo tiesu organizāciju, 1998. gada 14. jūlijaBOE Nr. 167, 23516. lpp.), kas grozīts ar 2013. gada 9. decembraLey 20/2013 de garantía de la unidad de mercado (Likums 20/2013 par tirgus vienotību; 2013. gada 10. decembraBOE Nr. 295, 97953. lpp.)(turpmāk tekstā – “Likums 29/1998”) 31. pantā ir noteikts:

“1.   Prasītājs var lūgt atzīt par prettiesiskiem un vajadzības gadījumā lūgt atcelt tiesību aktus un noteikumus, kas var tikt apstrīdēti saskaņā ar iepriekšējo nodaļu [“Apstrīdama administratīvā darbība”].

2.   Prasītājs var arī lūgt individuāla tiesiskā stāvokļa konstatēšanu un atbilstošu pasākumu veikšanu pilnīgai šī stāvokļa atjaunošanai, tostarp, ja nepieciešams, zaudējumu atlīdzināšanu.”

5

Šī likuma 32. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Ja prasības priekšmets ir faktiskā rīcība, kas ir uzskatāma par patvaļu, prasītājs var lūgt tās atzīšanu par prettiesisku, tās izbeigšanu un vajadzības gadījumā citu 31. panta 2. punktā paredzēto pasākumu veikšanu.”

6

Minētā likuma 37. panta 2. un 3. punkts ir izteikts šādi:

“2.   Ja tiesā tiek izskatītas vairākas prasības ar identisku priekšmetu, tiesai, ja šīs prasības nav tikušas apvienotas, pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas piecu dienu termiņā prioritāri ir jāizskata viena vai vairākas no šīm lietām un jāaptur pārējo prasību izskatīšanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums par pirmajām minētajām prasībām.

3.   Pēc tam, kad [prioritāri izskatītajā lietā] taisītais spriedums ir kļuvis galīgs, sekretārs [..] par to paziņo tiem prasītājiem, kuru prasību izskatīšana ir tikusi apturēta, lai tie piecu dienu laikā varētu lūgt attiecināt uz tiem sprieduma sekas saskaņā ar 111. pantā paredzētajiem nosacījumiem, lūgt turpināt tiesvedību vai arī atteikties no prasības.”

7

Tā paša likuma 71. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir noteikts:

“Ja pieteikums administratīvajā procesā tiesā tiek apmierināts ar spriedumu vai nolēmumu:

[..]

8

Saskaņā ar Likuma 29/1998 110. panta 1. punktu:

“Nodokļu, valsts iestāžu personāla un vienota tirgus lietās galīga sprieduma, ar kuru ir konstatēts vienas vai vairāku personu individuālais tiesiskais stāvoklis, sekas, izpildot šo spriedumu, var tikt attiecinātas arī uz citām personām, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

9

Šā likuma 111. pantā ir precizēts:

“Ja saskaņā ar 37. panta 2. punktu ir nolemts apturēt tiesvedību saistībā ar vienu vai vairākām prasībām un pēc tam, kad prioritāri izskatītajā lietā taisītais spriedums ir kļuvis galīgs, sekretārs lūdz prasītājiem, kuru prasību izskatīšana ir tikusi apturēta, piecu dienu laikā norādīt, vai tie vēlas attiecināt sprieduma sekas uz tiem, turpināt tiesvedību vai arī atteikties no prasības.

Ja tiek lūgts attiecināt šī sprieduma sekas uz prasītāju, tiesa šo lūgumu apmierina, izņemot gadījumus, ja ir iestājies 110. panta 5. punkta b) apakšpunktā paredzētais apstāklis vai pastāv kāds no šī likuma 69. pantā paredzētajiem prasības nepieņemamības pamatiem.”

10

2003. gada 17. decembraLey 58/2003, General Tributaria (Likums 58/2003 par vispārējo nodokļu likumu, 2003. gada 18. decembraBOE Nr. 302, 44987. lpp.), redakcijā, kas ir piemērojama šīs lietas faktiem (turpmāk tekstā – “Vispārējais nodokļu likums”), 221. pantā ir noteikts:

“1.   Tiesību uz nepamatotu maksājumu atgūšanu atzīšanas procedūra pēc iestādes pašas ierosmes vai pēc ieinteresētās personas lūguma tiek uzsākta šādos gadījumos:

[..]”

11

Likuma 39/2015 67. pantā “Pieteikumi tiesvedības sakarā ar atbildību sākšanai” ir paredzēts:

“1.   Ieinteresētās personas var lūgt sākt tiesvedību sakarā ar atbildību vienīgi tad, ja to tiesības prasīt atlīdzinājumu nav noilgušas. Tiesības prasīt atlīdzinājumu noilgst vienu gadu pēc tam, kad ir radies notikums vai akts, kas pamato atlīdzinājumu, vai kad ir izpaudusies tā nelabvēlīgā ietekme. Personām nodarīta fiziska vai psiholoģiska kaitējuma gadījumā attiecīgais termiņš sākas no atveseļošanās vai seku apmēra noteikšanas brīža.

[..]

[Likuma 40/2015] 32. panta 4. un 5. punktā norādītajos atbildības gadījumos tiesības prasīt atlīdzinājumu noilgst vienu gadu pēc tam, kad nolēmums, ar kuru attiecīgā tiesību norma ir atzīta par neatbilstošu konstitūcijai vai par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, atkarībā no situācijas ir ticis publicēts vai nu Boletín Oficial del Estado vai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī [..].”

[..]”

12

Likuma 39/2015 106. panta 4. punktā ir noteikts:

“Valsts iestādes, ja tās atzīst kādu noteikumu vai tiesību aktu par spēkā neesošu, var šajā pašā nolēmumā noteikt ieinteresētajām personām piešķiramo atlīdzinājumu, ja ir izpildīti Likuma [40/2015] 32. panta 2. punktā un 34. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi [..].”

13

Likuma 40/2015 ievaddaļā ir ietverta IV nodaļa “Valsts iestāžu atbildība”, kurā ir iekļauts šī likuma 32.–37. pants.

14

Šī likuma 32. pantā par principiem, kas reglamentē valsts iestāžu atbildību, ir noteikts:

“1.   Privātpersonām ir tiesības saņemt atlīdzinājumu no attiecīgajām valsts iestādēm par jebkādu to īpašumam vai tiesībām nodarītu aizskārumu, ja šis aizskārums ir parastas vai neatbilstošas valsts dienestu darbības sekas, izņemot nepārvaramas varas vai tādu zaudējumu gadījumus, par kuriem atbilstoši likumam atbildība ir jāuzņemas privātpersonai.

Administratīvo aktu vai normu atcelšana administratīvajā procesā vai administratīvajā procesā tiesā pati par sevi nerada tiesības uz atlīdzinājumu.

2.   Katrā ziņā norādītajiem zaudējumiem ir jābūt faktiskiem, ekonomiski novērtējamiem un individualizētiem attiecībā uz personu vai personu grupu.

3.   Tāpat privātpersonām ir tiesības saņemt atlīdzinājumu no valsts iestādēm par jebkādu to īpašumam un tiesībām nodarītu aizskārumu, kas izriet no tādu leģislatīvo aktu piemērošanas, kuri nav uzskatāmi par tiesību ekspropriācijas darbībām un par kuriem tām nav jāuzņemas atbildība, ja tas ir paredzēts attiecīgajos leģislatīvajos aktos un atbilstoši tajos precizētajiem nosacījumiem.

Likumdevējas valsts atbildība var iestāties arī šādos turpmāk minētajos gadījumos, ja ir izpildīti iepriekšējos punktos paredzētie nosacījumi:

4.   Ja kaitējums izriet no tādas tiesību normas piemērošanas, kurai ir likuma spēks un kura ir atzīta par neatbilstošu konstitūcijai, privātpersona var saņemt atlīdzinājumu, ja attiecībā uz to jebkurā instancē ir ticis taisīts galīgs nolēmums, ar kuru ir noraidīts pieteikums par zaudējumus radījušo administratīvo aktu, ar nosacījumu, ka privātpersona bija atsaukusies uz šo vēlāk atzīto neatbilstību konstitūcijai.

5.   Ja kaitējums izriet no tādas tiesību normas piemērošanas, kas atzīta par nesaderīgu ar [Savienības] tiesībām, privātpersona var saņemt atlīdzinājumu, ja attiecībā uz to jebkurā instancē ir ticis taisīts galīgs nolēmums, ar kuru ir noraidīts pieteikums par zaudējumus radījušo administratīvo aktu, ar nosacījumu, ka privātpersona bija atsaukusies uz šo vēlāk atzīto Savienības tiesību pārkāpumu. Turklāt ir jābūt izpildītiem visiem turpmāk minētajiem nosacījumiem:

6.   Nolēmums, ar kuru tiesību norma, kam ir likuma spēks, ir atzīta par neatbilstošu konstitūcijai, vai ar kuru tiesību norma ir atzīta par neatbilstošu [Savienības] tiesībām, stājas spēkā, sākot no tā publicēšanas brīža Boletín Oficial del Estado vai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ja vien šajā nolēmumā nav noteikts citādi.

7.   Valsts atbildību par tiesvedības norisi reglamentē [1985. gada 1. jūlijaLey Orgánica 6/1985 del Poder Judicial (Konstitutīvais likums 6/1985 par tiesu varu)].

[..]”

15

Likuma 40/2015 34. panta “Atlīdzinājums” 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts:

“Gadījumos, kad iestājas 32. panta 4. un 5. punktā norādītā atbildība, var tikt atlīdzināti zaudējumi, kas radušies piecu gadu laikā, pirms ir publicēts nolēmums, kurā ir atzīta ar likuma spēku apveltītas tiesību normas neatbilstība konstitūcijai vai kurā tiesību norma ir atzīta par neatbilstošu [Savienības] tiesībām, ja vien šajā nolēmumā nav noteikts citādi.”

16

Pamatojoties uz privātpersonu iesniegtajām sūdzībām, Komisija 2016. gada 25. jūlijā sāka EU Pilot procedūru pret Spānijas Karalisti par Likuma 40/2015 32. un 34. pantu. Komisija norādīja uz iespējamu līdzvērtības un efektivitātes principu pārkāpumu, tā kā šie principi ierobežo dalībvalstu autonomiju, paredzot nosacījumus, kas reglamentē to atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tās ir vainojamas. Tā kā šī procedūra nebija sekmīga, tā tika izbeigta un Komisija sāka pārkāpuma procedūru.

17

Ar 2017. gada 15. jūnija vēstuli šī iestāde lūdza minētajai dalībvalstij iesniegt apsvērumus saistībā ar tās bažām par Likuma 40/2015 32. un 34. pantu, kā arī Likuma 39/2015 67. panta 1. punkta trešo daļu saistībā ar abiem šiem principiem. 2017. gada 4. augusta vēstulē šī dalībvalsts norādīja Komisijai iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka šīs tiesību normas atbilst minētajiem principiem.

18

Komisija nepiekrita šiem paskaidrojumiem un tāpēc 2018. gada 26. janvārī izdeva argumentētu atzinumu, kurā atkārtoja un sīkāk izklāstīja iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka Likuma 40/2015 32. panta 3.–6. punkts un 34. panta 1. punkta otrā daļa, kā arī Likuma 39/2005 67. panta 1. punkta trešā daļa ir pretrunā šiem principiem.

19

Pēc 2018. gada 14. martā notikušās sanāksmes ar Komisijas dienestiem Spānijas Karaliste atbildēja uz argumentēto atzinumu ar 2018. gada 26. marta vēstuli, uzturot spēkā savu nostāju. 2018. gada 20. novembra vēstulē šī dalībvalsts tomēr norādīja Komisijai, ka tā ir pārskatījusi savu nostāju un drīz paziņos tiesību akta projektu, kura mērķis ir nodrošināt Spānijas tiesību atbilstību Savienības tiesību prasībām. Šis projekts Komisijai tika paziņots 2018. gada 21. decembrī.

20

Pēc jaunas 2019. gada 18. martā notikušas sanāksmes Komisija 2019. gada 15. maijā nosūtīja Spānijas Karalistei dokumentu, izklāstot iemeslus, kuri tās ieskatā ļauj uzskatīt, ka ar paziņoto projektu var tikt izbeigts līdzvērtības principa pārkāpums, tomēr netiek izbeigts efektivitātes principa pārkāpums.

21

2019. gada 31. jūlija vēstulē Spānijas Karaliste norādīja, ka šīs dalībvalsts valdība nevar sagatavot jaunus tiesību aktu priekšlikumus, jo tā var veikt vienīgi kārtējos pienākumus (Gobierno en funciones).

22

Šādos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.

23

Spānijas Karaliste apgalvo, ka šī prasība ir nepieņemama, jo Komisija tajā lūdz pārskatīt Spānijā pastāvošo valsts atbildības sistēmu un tā ir attiecināma uz citiem gadījumiem, nevis uz likumdevējas valsts atbildību, kas pārsniedzot argumentētajā atzinumā noteikto prasības priekšmetu.

24

Ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 258. pantam celtas prasības sakarā ar pienākumu neizpildi priekšmets tiek noteikts Komisijas argumentētajā atzinumā un tādējādi prasībai ir jābūt balstītai uz tiem pašiem iemesliem un pamatiem kā šim atzinumam (spriedums, 2021. gada 24. jūnijs, Komisija/Spānija (Donjanas dabas teritorijas noplicināšanās), C‑559/19, EU:C:2021:512, 160. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Šajā gadījumā ir taisnība, ka prasības pieteikumā Komisija ir izklāstījusi vairākus vispārīgus apsvērumus par Spānijas tiesībās paredzēto valsts atbildības sistēmu. Tomēr no šajā prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem, kā arī to pamatojumam paustās argumentācijas nepārprotami izriet, ka Komisija ar šo prasību vēlas vienīgi panākt, lai Tiesa konstatētu, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi no efektivitātes un līdzvērtības principiem izrietošos pienākumus, jo tā ir pieņēmusi un atstājusi spēkā Likuma 40/2015 32. panta 3.–6. punktu un 34. panta 1. punkta otro daļu, kā arī Likuma 39/2015 67. panta 1. punkta trešo daļu (turpmāk tekstā – “apstrīdētās tiesību normas”).

26

Turklāt no prasības pieteikumam pievienotā argumentētā atzinuma izriet, ka Komisija tajā ir atsaukusies uz tām pašām tiesību normām kā tās, kuras ir šīs prasības priekšmets.

27

Tāpat gan argumentētajā atzinumā, gan prasības pieteikumā minētās tiesību normas ir norādītas tikai, ciktāl tajās ir konkrēti reglamentēta likumdevējas valsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu, kurā tā ir vainojama. Turklāt šajā argumentētajā atzinumā Komisija jau izklāstīja tos pašus iemeslus un pamatus kā prasības pieteikumā ietvertie.

28

Šādos apstākļos nevar konstatēt prasības priekšmeta paplašināšanu. No tā izriet, ka Spānijas Karalistes šajā ziņā izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida un šī prasība ir jāatzīst par pieņemamu.

29

Vispirms ir jāatgādina, ka princips, kurš nosaka valsts atbildību par privātpersonām radītajiem zaudējumiem šai valstij piedēvējamu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, ir raksturīgs Savienības pamatā esošo Līgumu sistēmai (spriedumi, 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 29. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šis princips ir spēkā ikvienā gadījumā, kad dalībvalsts ir pārkāpusi Savienības tiesības, neatkarīgi no dalībvalsts iestādes, kuras darbība vai bezdarbība ir šī pārkāpuma pamatā, tostarp gadījumā, ja tas ir valsts likumdevējs, un neatkarīgi no tā, kurai valsts iestādei saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesībām principā ir jāatlīdzina šie zaudējumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 32. un 36. punkts, kā arī 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Runājot par nosacījumiem, lai varētu iestāties valsts atbildība par zaudējumiem, kas privātpersonām radīti šai valstij piedēvējamu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka privātpersonām, kurām ir nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un privātpersonām radītajiem zaudējumiem (spriedumi, 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 30. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šie trīs nosacījumi ir nepieciešami un pietiekami, lai radītu privātpersonām tiesības saņemt atlīdzinājumu, turklāt neizslēdzot to, ka valsts atbildība, pamatojoties uz valsts tiesībām, var iestāties, pastāvot arī mazāk ierobežojošiem nosacījumiem (spriedumi, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 66. punkts, kā arī 2019. gada 29. jūlijs, Hochtief Solutions Magyarországi Fióktelepe, C‑620/17, EU:C:2019:630, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Ievērojot tiesības uz atlīdzinājumu, kas tādējādi tieši ir paredzētas Savienības tiesībās, ja ir izpildīti šī sprieduma 31. punktā atgādinātie nosacījumi, valstij ir jānovērš kaitējuma radītās sekas atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam par atbildību, ar noteikumu, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzināšanu nav nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī (līdzvērtības princips), un to piemērošana praksē nav tāda, kas zaudējumu atlīdzināšanu padarītu neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu (efektivitātes princips) (spriedumi, 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 123. punkts).

34

Komisijas prasība ir jāizskata, ņemot vērā šī sprieduma 29.–33. punktā minēto judikatūru.

35

Prasības pamatojumam Komisija izvirza divus iebildumus, no kuriem pirmais attiecas uz efektivitātes principa pārkāpumu un otrais – uz līdzvērtības principa pārkāpumu. Spānijas Karaliste savukārt galvenokārt norāda, ka šī prasība jau sākotnēji ir jānoraida, jo Komisija ir tikai daļēji izanalizējusi Spānijā pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kuri ļauj atlīdzināt valsts radītos zaudējumus Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, tostarp saistībā ar tās likumdošanas darbību, kas liedzot pamatu šai prasībai kopumā. Pakārtoti tā apgalvo, ka neviens no abiem šiem iebildumiem nav pamatots.

36

Pirms tiek izvērtēti visi Komisijas izvirzītie iebildumi, ir jāizanalizē Spānijas Karalistes pamatargumentācija.

37

Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisija ir tikai daļēji izanalizējusi tos Spānijas tiesību sistēmā paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ļauj novērst valsts iestāžu izdarītos Savienības tiesību pārkāpumus. Tādēļ ar šīs prasības pamatojumā veikto analīzi neesot pietiekami, lai konstatētu pārmesto pienākumu neizpildi, un tādējādi esot prettiesiski pārnests pierādīšanas pienākums.

38

Pirmkārt, iespēja atzīt likumdevējas valsts atbildību esot tikai “Spānijas tiesību sistēmas pilnveidošanas mehānisms” (cláusula de cierre del sistema), kas tiek īstenots pakārtoti vai galīgi un ko nevar aplūkot izolēti. Noteikt, vai tiesiskais regulējums, kas reglamentē likumdevējas valsts atbildību par privātpersonām Savienības tiesību pārkāpuma dēļ radītajiem zaudējumiem, ir pretrunā efektivitātes un līdzvērtības principiem, esot iespējams, tikai izvērtējot Spānijas valsts iestāžu radīto zaudējumu atlīdzināšanas sistēmu kopumā, bet to Komisija neesot izdarījusi.

39

Tā, Spānijas tiesībās vispirms esot paredzēta virkne procesu, atbilstoši kuriem papildus valsts atbildības gadījumiem ir iespējams lūgt atlīdzinājumu par valsts iestāžu kaitējumu radījušo darbību, proti, pirmkārt, Likuma 29/1998 31. panta 2. punktā, 32. panta 2. punktā un 71. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēta iespēja saņemt atlīdzinājumu, iesniedzot pieteikumu administratīvajā procesā tiesā saistībā ar zaudējumus radījušo tiesību aktu, otrkārt, Likuma 39/2015 106. panta 4. punktā ir paredzēts administratīvo aktu pārskatīšanas pēc iestādes pašas ierosmes process, kurā iestāde var piešķirt atlīdzinājumu, kā arī, treškārt, Vispārējā nodokļu likuma 221. un turpmākajos pantos ir paredzēts nodokļu jomā nepamatoti saņemto maksājumu atgūšanas process.

40

Šo procesu gadījumā neesot ierobežota nedz iespēja atsaukties uz Savienības tiesībām, nedz arī valsts tiesas iespēja pieņemt nolēmumu par šo tiesību ievērošanu vai piešķirt pilnīgu atlīdzinājumu. Spānijas Karaliste šajā ziņā ir atsaukusies uz Konstitutīvā likuma 6/1985 4.a pantu, uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) 2012. gada 7. februāra spriedumu (pieteikums 419/2010, spriedums Nr. 1425/2012, ES:TS:2012:1425), kurā ir atzītas pieteicēja tiesības uz to summu atmaksu, kas samaksātas saistībā ar sociālā čeka finansēšanu, pamatojoties uz to, ka ar attiecīgo dekrētu tika piemērota Karaļa dekrētlikuma norma, kas ir tikusi atzīta par nepiemērojamu tās neatbilstības Savienības tiesībām dēļ, kā arī uz Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) judikatūru.

41

Turpinājumā šī dalībvalsts atsaucas uz Likuma 29/1998 37. panta 3. punktā un 110. un 111. pantā paredzēto procesuālo līdzekli, kas ļauj paplašināt sprieduma iedarbību. Ja ir izpildīti šajās tiesību normās paredzētie nosacījumi, šis procesuālais līdzeklis dod iespēju atzīt valsts atbildību, kas izriet no Tiesas sprieduma, kurā ir konstatēta valsts tiesību normas nesaderība ar Savienības tiesībām.

42

Visbeidzot, saskaņā ar Konstitūcijas 106. pantu privātpersonām esot iespēja saņemt atlīdzinājumu par valsts iestāžu darbībām, kas tām ir radījušas par prettiesisku uzskatāmu kaitējumu, proti, kaitējumu, ko aizskartajai privātpersonai nav juridiska pienākuma uzņemties, ja pastāv cēloņsakarība starp šo kaitējumu un iestādes darbību un prasība ir celta paredzētajā noilguma termiņā. Šī procedūra esot ieviesta ar Likuma 40/2015 32. pantu.

43

Šī panta 1. punktā esot paredzēta to zaudējumu atlīdzināšana, kas ir radīti valsts dienestu parastas vai neatbilstošas darbības gadījumā – jēdzienu “valsts dienesti” saprotot plašā administratīvās darbības izpratnē, proti, kā iestādes faktiskās darbības un administratīvos aktus, tostarp tikai faktisko rīcību vai bezdarbību, – un atbilstoši šim punktam esot iespējams saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu, kas nodarīts, pirmkārt, ar tiesību aktiem, kas pieņemti, piemērojot likumus vai noteikumus, kuri atbilst Konstitūcijai vai vispārīgajām tiesībām, ja izraisītas individuālas un īpaši intensīvas ciešanas, otrkārt, ar tiesību aktiem, kas pieņemti, piemērojot par prettiesiskiem atzītus noteikumus, neatkarīgi no tā, vai prettiesiskums izriet no valsts vai Savienības tiesībām, kā arī, treškārt, ar administratīviem aktiem, kuru prettiesiskums ir ticis konstatēts administratīvajā procesā vai administratīvajā procesā tiesā, neatkarīgi no tā, vai šis prettiesiskums izriet no valsts vai Savienības tiesībām.

44

Turklāt minētā panta 4. punktā esot ļauts saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu, kas nodarīts ar tiesību aktiem, kuri pieņemti, piemērojot par nesaderīgiem ar Konstitūciju atzītus likumus, savukārt šī paša panta 5. punktā esot paredzētas tiesības uz tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas nodarīts ar tiesību aktiem, kuri pieņemti saskaņā ar tiesību aktiem, kurus Tiesa ir atzinusi par nesaderīgiem ar Savienības tiesībām.

45

Līdz ar to iespēja saņemt atlīdzinājumu, pamatojoties uz likumdevējas valsts atbildību, kā tā ir reglamentēta minētajā 4. un 5. punktā, esot tikai īpašs un papildu tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ir pieejams privātpersonām, attiecībā uz kurām, tām ceļot citu prasību, ir ticis pieņemts nelabvēlīgs nolēmums, kurā attiecīgi nav ņemta vērā konkrētās tiesību normas neatbilstība konstitūcijai vai nesaderība ar Savienības tiesībām.

46

Otrkārt, Spānijā pastāvošās valsts atbildības sistēmas un Savienības ārpuslīgumiskās atbildības sistēmas salīdzinošā analīze pierādot, ka nekādā gadījumā nevar secināt, ka efektivitātes princips ir ticis pārkāpts tādēļ, ka ir ticis ieviests tāds īpašs papildu atlīdzinājuma līdzeklis, kāds ir paredzēts Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā, jo Spānijas tiesiskais regulējums pilsoņiem ir labvēlīgāks nekā Savienības atbildības sistēma. It īpaši prasība sakarā ar Savienības ārpuslīgumisko atbildību nevarot tikt izmantota, lai apietu tādas atcelšanas prasības nepieņemamību, kura attiecas uz to pašu prettiesiskumu un kurai ir tādi paši finanšu mērķi. Savukārt Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā esot paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis tām personām, kuru prasības ir tikušas noraidītas ar galīgu spriedumu, papildinot administratīvajā procesā tiesā pieejamo apstrīdēšanas iespēju, kas jau ļaujot apvienot atcelšanas prasību un prasību par zaudējumu atlīdzību. Šādos apstākļos Spānijas Karaliste apgalvo, ka efektivitātes principu nevar interpretēt atšķirīgi atkarībā no tā, vai kaitējumu radījušo darbību ir izdarījusi dalībvalsts vai Savienības iestāde.

47

Treškārt, tā kā Savienības līmenī nav veikta saskaņošana, plašā rīcības brīvība, kas dalībvalstīm ir attiecībā uz to ārpuslīgumiskās atbildības sistēmas noteikšanu, nozīmējot, ka Komisijai, pirms tā izvērtē, vai attiecīgie principi Spānijā ir tikuši pārkāpti, esot jāņem vērā visa Spānijas sistēma, kas attiecas uz valsts radīto zaudējumu atlīdzināšanu, kā arī Tiesas judikatūra par dalībvalstu un Savienības atbildību.

48

Ceturtkārt, Komisija savā analīzē esot pieļāvusi kļūdu argumentācijā, kas liedzot pamatu tās prasībai kopumā. Likuma 40/2015 32. panta 5. punkta mērķis esot ļaut atlīdzināt zaudējumus situācijās, kuras ir kļuvušas galīgas, jo saistībā ar tām, izmantojot parastos tiesību aizsardzības līdzekļus, jau ir ticis taisīts noraidošs spriedums, piedāvājot atlīdzinājumu, kurš citādi nebūtu iespējams. Lai gan atbilstoši Savienības tiesībām valsts tiesai ir ļauts nepiemērot likumu, pamatojoties uz to, ka tas nav saderīgs ar šīm tiesībām, Savienības tiesības nepiešķirot valsts tiesai pilnvaras atcelt leģislatīva līmeņa tiesību normu ar erga omnes iedarbību, ja valsts tiesību sistēmā šādas pilnvaras nav paredzētas, nedz arī Savienības tiesībās ir prasīts piešķirt atlīdzinājumu visām privātpersonām, kurām ir tikusi piemērota tiesību norma, kuru valsts tiesa ir atzinusi par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, lai kāda arī nebūtu šī tiesību norma. Savienības tiesībās esot vienīgi prasīts, lai pastāvētu līdzekļi, kā panākt atlīdzinājumu Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā, atbilstoši efektivitātes un līdzvērtības principiem. Šādi līdzekļi Spānijas tiesībās pastāvot.

49

Tomēr tas, ka valsts tiesa, kurā ir vērsusies privātpersona, spriedumā ir konstatējusi ar likuma spēku apveltītas tiesību normas neatbilstību Savienības tiesībām, nevarot būt pietiekams iemesls, lai cita privātpersona, pamatojoties uz šo spriedumu, varētu sākt tiesvedību par valsts atbildību saskaņā ar Likuma 40/2015 32. panta 5. punktu. Šāda pieeja esot pretrunā tiesiskās drošības principam. Atzīšanas par nesaderīgu erga omnes iedarbība rodoties tikai saskaņā ar Tiesas vai Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) spriedumu vai dažos gadījumos tad, ja tiesas, kurām ir piešķirta šī kompetence, ir atcēlušas reglamentējošos noteikumus. Komisija nenošķirot prasības par zaudējumu atlīdzību no valsts atbildības sistēmas.

50

Līdz ar to būtu kļūdaini apgalvot – kā to ir darījusi Komisija pirmstiesas procedūrā –, ka tikai tāpēc vien, ka attiecībā uz kādu citu pilsoni ir ticis taisīts spriedums, kurā ar likuma spēku apveltīta tiesību norma ir atzīta par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, cits pilsonis, pamatojoties uz šo spriedumu, var celt prasību par valsts atbildību saskaņā ar Likuma 40/2015 32. panta 5. punktu. Šis tiesību aizsardzības līdzeklis esot pieejams tikai tad, ja ar Tiesas spriedumu šāda tiesību norma ir atzīta par nesaderīgu ar Savienības tiesībām tieši šāda sprieduma erga omnes iedarbības dēļ.

51

Katrā ziņā Komisija, pamatojoties uz efektivitātes principu, nevarot apstrīdēt pašu veidu, kādā Spānijas tiesību sistēmā ir strukturēta valsts atbildības sistēma, kurā neesot paredzēta tieša prasība par valsts atbildību, kas var tikt celta tiesā. Privātpersonai, kas vēlas saņemt atlīdzinājumu par valsts iestāžu radītajiem zaudējumiem, vienmēr esot jāsāk ar vēršanos iestādē, lai tā atzītu valsts iestāžu atbildību un attiecīgā gadījumā apmierinātu šo lūgumu par zaudējumu atlīdzību, neatkarīgi no tā, vai šī atbildība izriet no iestādes, tiesu vai likumdevēja darbības. Gadījumā, ja minētais lūgums tieši vai klusējot tiek noraidīts, privātpersonai esot jāvēršas administratīvajā tiesā, kuras kompetencē būs novērtēt tā lēmuma tiesiskumu, ar kuru ir noraidīta šīs atbildības esamība. Kopumā šādā procedūrā prettiesiskums tiekot atzīts un atlīdzinājums tiekot saņemts.

52

Valsts atbildība, kas izriet no Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā paredzētās Tiesas veiktās nesaderības atzīšanas esot vēl viens – papildu un neekskluzīvs – atlīdzinājuma līdzeklis, kas ir pieejams personām, kuru prasības sākotnēji tika noraidītas. Šāda tiesību aizsardzības līdzekļa esamība nekādi neliedzot valsts tiesām nepiemērot Savienības tiesībām pretrunā esošus tiesību aktus un piešķirt atlīdzinājumu attiecīgās prasības ietvaros vai, ceļot individuālu prasību sakarā ar atbildību. Šī tiesību aizsardzības līdzekļa papildinošo raksturu apstiprinot šā panta 3. punkts, kurā minētais tiesību aizsardzības līdzeklis esot ticis ieviests, izmantojot apstākļa vārdu “arī”.

53

Komisija apgalvo, ka tas, ka varbūtēji pastāv citi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas atbilst efektivitātes un līdzvērtības principiem, negarantē to, ka valsts likumdevēja atbildībai piemērojamā sistēma atbilst šiem principiem. Lai gan apstrīdētās tiesību normas ir jāanalizē to kontekstā, šīs analīzes mērķis esot noteikt, vai šīs tiesību normas, un nevis visi valsts tiesību sistēmā pastāvošie tiesību aizsardzības līdzekļi var nodrošināt to, ka pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai nodrošinātu Savienības tiesību sistēmā paredzēto tiesību ievērošanu, ja likumdevējs pārkāpj Savienības tiesības. Atbilstoši minētajām tiesību normām visām Spānijas tiesām neatkarīgi no to līmeņa esot jānoraida tādas prasības par likumdevējas valsts ārpuslīgumiskās atbildības konstatēšanu, kuras nav pamatotas ar agrāku Tiesas spriedumu, vai arī pirms šādu prasību apmierināšanas ir jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pat ja tām saskaņā ar LESD 267. pantu nav šāda pienākuma.

54

Dažādo procedūru, uz kurām ir atsaukusies Spānijas Karaliste, priekšmets atšķiroties no tās procedūras priekšmeta, kuras mērķis ir konstatēt likumdevējas valsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu, par kuru vienīgo ir runa šajā lietā. Tāpēc minētajām procedūrām šajā lietā neesot nozīmes.

55

It īpaši, runājot par efektivitātes principu, netiešais veids, kā panākt atlīdzinājumu, proti, atsaucoties uz iestādes atbildību, var radīt sekas tikai tad, ja Tiesa jau ir konstatējusi, ka attiecīgā ar likuma spēku apveltītā tiesību norma ir pretrunā Savienības tiesībām. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka Spānijas tiesību sistēmā tiesu iestādei, kas izskata prasības par administratīviem aktiem, nav kompetences lemt par to, vai normatīvo aktu normas ir pretrunā Savienības tiesībām. Tāpēc, ja administratīvais akts, ar kuru ir pārkāptas Savienības tiesības, atbilst valsts tiesību aktiem, šī tiesa saskaņā ar Likuma 40/2015 32. panta 5. punktu, neuzdodot prejudiciālu jautājumu, nevar secināt, ka ir atlīdzināmi ar šo pārkāpumu radītie zaudējumi, un tas esot pretrunā efektivitātes principam.

56

Likuma 40/2015 32. panta 5. punkts nevarot tikt uzskatīts par papildu tiesību normu, jo tajā esot konkrēti reglamentēta tādu zaudējumu atlīdzināšana, kas ir radīti ar tiesību normu, kurai ir likuma spēks un kura izrādās esam pretrunā Savienības tiesībām. Katrā ziņā, ja dalībvalsts nolemj nodalīt likumdevējas valsts atbildību no valsts atbildības vispārējās sistēmas, attiecinot uz to īpašus noteikumus, šiem noteikumiem esot jāatbilst efektivitātes un līdzvērtības principiem.

57

Šajā lietā neesot nozīmes arī Savienības ārpuslīgumisko atbildību reglamentējošiem nosacījumiem. Pamatojoties uz efektivitātes principu, esot pausta kritika vienīgi par Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā paredzētajām procesuālajām prasībām, jo šajā tiesību normā ietverto materiāltiesisko nosacījumu kritika esot pausta, pamatojoties uz līdzvērtības principu.

58

Vispirms ir jākonstatē, ka pat tad, ja šī sprieduma 37.–52. punktā izklāstītā Spānijas Karalistes argumentācija būtu pamatota, tā ietekmētu vienīgi iebilduma par efektivitātes principa pārkāpumu vērtējumu. Proti, Komisijas iebildumā par līdzvērtības principa pārkāpumu Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā paredzētā prasība par likumdevējas valsts atbildību, kas ir pamatota ar Savienības tiesību pārkāpumu, ir tikai salīdzināta ar šī likuma 32. panta 4. punktā paredzēto prasību par likumdevējas valsts atbildību, kas ir pamatota ar Konstitūcijas pārkāpumu. Tādējādi, analizējot šo otro iebildumu, katrā ziņā nav nozīmes tam, ka Spānijas tiesībās attiecīgā gadījumā ir paredzēti arī citi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas privātpersonām ļauj saņemt atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko tām ir radījušas valsts iestādes Savienības tiesību pārkāpuma dēļ.

59

To precizējot, pirmkārt, saistībā ar šī sprieduma 38.–45. punktā izklāstīto Spānijas Karalistes argumentāciju ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālā tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību sistēmā privātpersonām piešķirto tiesību izmantošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu kopējā procesā, kā arī šā procesa norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs, attiecīgā gadījumā ņemot vērā attiecīgās valsts tiesu sistēmas pamatā esošos principus, piemēram, tiesiskās drošības principu un nepieciešamību nodrošināt pienācīgu tiesvedības norisi (spriedumi, 2015. gada 6. oktobris, Târşia, C‑69/14, EU:C:2015:662, 36. un 37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 63. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Tomēr no tā neizriet, ka ikvienā gadījumā, kad Komisija uzskata, ka ar valsts procesuālo tiesību normu, kas ir piemērojama dalībvalsts paredzētajam tiesību aizsardzības līdzeklim, ir pārkāpts efektivitātes princips, šai iestādei, lai pierādītu savas nostājas pamatotību, būtu sistemātiski jāizvērtē visi šīs dalībvalsts tiesību sistēmā pastāvošie tiesību aizsardzības līdzekļi. Saskaņā ar šīs judikatūras formulējumu, izvērtējot efektivitātes principa ievērošanu, nav jāanalizē visi dalībvalstī pastāvošie tiesību aizsardzības līdzekļi, bet gan ir jāveic tās tiesību normas kontekstuāla analīze, par kuru tiek apgalvots, ka ar to ir ticis apdraudēts šis princips, un tas var nozīmēt, kā to secinājumu 40. punktā ir norādījis arī ģenerāladvokāts, arī citu to procesuālo tiesību normu analīzi, kas ir piemērojamas saistībā ar tiesību aizsardzības līdzekli, kura efektivitāte ir tikusi apstrīdēta, vai saistībā ar tiesību aizsardzības līdzekļiem, kuriem ir tāds pats priekšmets kā pēdējam minētajam.

61

Šajā lietā Komisijas iebildums par efektivitātes principa pārkāpumu attiecas tikai uz noteiktiem procesuālajiem noteikumiem, kas ir paredzēti šī sprieduma 25. punktā minētajās tiesību normās un kas ir piemērojami prasībai par valsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros ir vainojams likumdevējs.

62

No tā izriet, ka ar šī sprieduma 38.–45. punktā minēto Spānijas Karalistes argumentāciju to, ka iebildums par efektivitātes principa pārkāpumu nav pamatots, var pierādīt tikai tad, ja viena vai vairākas no šīs dalībvalsts minētajām procedūrām vai tiesību aizsardzības līdzekļiem ļauj privātpersonām saņemt atlīdzinājumu par zaudējumiem, kurus likumdevējs tām ir radījis Savienības tiesību pārkāpuma dēļ.

63

Šajā ziņā vispirms, runājot par šī sprieduma 39. punktā identificētajām procedūrām, ir jākonstatē, ka Likuma 29/1998 31. panta 2. punktā un 71. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētā iespēja administratīvajā procesā tiesā saņemt atlīdzinājumu par iespējamiem zaudējumiem pēc savas būtības atšķiras no likumdevējas valsts atbildības sistēmas.

64

Protams, situācijā, kurā, pirmkārt, zaudējumi izriet no Savienības tiesībām pretrunā esoša likumdevēja tiesību akta vai bezdarbības un, otrkārt, pastāv apstrīdams administratīvs akts, Spānijas Karaliste procesuālajos rakstos un tiesas sēdē tostarp ir atsaukusies uz šī sprieduma 40. punktā minēto Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) spriedumu, pamatojot savu nostāju, ka šī tiesa esot atzinusi, ka administratīvo tiesu kompetencē ir izvērtēt ar likuma spēku apveltītas tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām, atzīstot, ka šādas neatbilstības dēļ tā konkrētajā gadījumā nav piemērojama, un tādējādi apmierinot administratīvu pieteikumu tiesā saistībā ar šīs tiesību normas piemērošanai pieņemto administratīvo aktu, kā arī, attiecīgā gadījumā šādā procedūrā uzdodot atjaunot iepriekš pastāvējušo prasītāja tiesisko situāciju, šajā gadījumā, atmaksājot nepamatoti samaksātās summas.

65

Tātad nevar izslēgt, ka Likuma 29/1998 31. panta 2. punktā paredzētais tiesību aizsardzības līdzeklis – administratīvais process tiesā – ļauj privātpersonai, kurai Savienības tiesībām pretrunā esoša likumdevēja tiesību akta vai bezdarbības dēļ ir nodarīts kaitējums, noteiktos gadījumos atjaunot tās tiesības, kādas tai ir piešķirtas Savienības tiesībās.

66

Tomēr ir jānorāda, ka no Tiesai iesniegtās informācijas neizriet, ka tas tā būtu visos apstākļos, kuros privātpersonai ir radīti zaudējumi likumdevēja akta dēļ, it īpaši, ja Savienības tiesību norma, uz kuras pārkāpumu tiek norādīts, tās tiešās iedarbības neesamības dēļ nevar izraisīt apstrīdētās ar likuma spēku apveltītās tiesību normas nepiemērojamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 68. punkts) vai ja zaudējums izriet no likumdevēja bezdarbības.

67

Šajā ziņā, lai gan Spānijas Karaliste tiesas sēdē apstiprināja, ka Spānijas tiesībās nav paredzēts nošķīrums atkarībā no tā, vai attiecīgajai Savienības tiesību normai ir tieša iedarbība, un Tiesa ir atzinusi, ka valsts tiesa, pamatojoties vienīgi uz valsts tiesībām, var nepiemērot jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, kurai nav šādas iedarbības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 33. punkts), tomēr, ja nav apstrīdama administratīva akta, šis tiesību aizsardzības līdzeklis privātpersonām nav pieejams, tādējādi tās nevar izmantot minēto tiesību aizsardzības līdzekli, lai saņemtu atlīdzību par zaudējumiem, kas, lai arī to pamatā ir valsts likumdevēja tiesību akts vai bezdarbība, nav materializējušies administratīvā aktā vai ja konstatēšanas pieteikuma rezultātā, pamatojoties uz Likuma 29/1998 31. panta 2. punktu, šāds administratīvs akts nevar tikt pieņemts.

68

Visbeidzot, runājot par šī sprieduma 51. punktā izklāstīto argumentāciju, Spānijas Karaliste ir norādījusi, pirmkārt, ka Likuma 29/1998 31. panta 2. punktā paredzētajā procedūrā “gandrīz vienmēr” bija iespējams izvirzīt prasījumus par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas izriet no tā, ka likumdevējs nav ievērojis Savienības tiesības, tādējādi netieši atzīstot, ka tas tā nav visos gadījumos. Otrkārt, tas, ka privātpersona var ierosināt administratīva akta pieņemšanu, iesniedzot lūgumu par zaudējumu atlīdzību iestādē, nevar izraisīt likumdevēja atbildību visās šī sprieduma 30. un 31. punktā minētajā judikatūrā paredzētajās situācijās, jo Spānijas Karaliste rakstveida apsvērumos pati ir atsaukusies uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2020. gada 18. novembra spriedumu (prasība Nr. 404/2019, spriedums Nr. 1534/2020, ES:TS:2020:3936), no kura izriet, ka tiesību normai, ar kuru ir tikušas pārkāptas Savienības tiesības, ir jābūt bijušai tās konkrētās administratīvās darbības pamatā, kas ir izraisījusi zaudējumus, kurus tiek lūgts atlīdzināt.

69

Ņemot vērā visus šī sprieduma 64.–68. punktā izklāstītos iemeslus, ar Likuma 29/1998 31. panta 2. punktā paredzētā tiesību aizsardzības līdzekļa – administratīvās procesa tiesā – esamību nav pietiekami, lai varētu uzreiz noraidīt Komisijas pirmo iebildumu.

70

Tāpat nedz Likuma 29/1998 32. panta 2. punktā paredzētais tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ir attiecināms tikai uz iestādes faktisko rīcību, nedz Vispārējā nodokļu likuma 221. un turpmākajos pantos paredzētā procedūra nodokļu jomā nepamatoti saņemto maksājumu atgūšanai, kuras mērķis ir vienīgi ļaut privātpersonai atgūt no attiecīgās valsts iestādes naudas summas, kuras tā hipotētiski ir nelikumīgi saņēmusi, šajā ziņā nav pietiekams, it īpaši ņemot vērā to ierobežotās piemērošanas jomas dēļ, kas aptver ļoti specifiskas situācijas, kurās neietilpst visas situācijas, kad var iestāties likumdevējas valsts atbildība, kuras pamatā ir Savienības tiesību pārkāpums, un kad tā var būt pamats atlīdzinājumam.

71

Likuma 39/2015 106. panta 4. punktā paredzētā procedūra administratīvo aktu pārskatīšanai pēc iestādes pašas ierosmes ļauj iestādei, kura ir atzinusi tiesību aktu vai normu par spēkā neesošu, šajā pašā lēmumā noteikt ieinteresētajām personām piešķiramo atlīdzinājumu. Tomēr no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka šī iespēja ir paredzēta tikai attiecībā uz valsts iestāžu radītajiem zaudējumiem un nekas neliecina par to, ka tā ļautu privātpersonai saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu, kas tai ir nodarīts ar Savienības tiesībām pretrunā esošu likumdevēja tiesību aktu vai bezdarbību.

72

Turpinājumā Likuma 29/1998 110. panta 1. punktā paredzētais procesuālais līdzeklis, kas ļauj paplašināt sprieduma iedarbību, pieļauj, ka tāda galīga sprieduma iedarbība, ar kuru attiecībā uz kādu personu ir tikusi atzīta individualizēta tiesiska situācija, saskaņā ar šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem tiek attiecināta arī uz citām personām, kuru tiesiskā situācija ir tāda pati. Tomēr, lai varētu izmantot šo iespēju, šai tiesiskajai situācijai ir jābūt pastāvējušai jau pirms tam. Līdz ar to, pat ja tiktu atzīts, ka atbilstoši minētajam tiesību aizsardzības līdzeklim valsts likumdevēja atbildības par tam piedēvējamo Savienības tiesību pārkāpumu atzīšanu ir iespējams paplašināti attiecināt arī uz citām ieinteresētajām personām, kuru tiesiskā situācija ir tāda pati kā personām, attiecībā uz kurām ir taisīts spriedums, kurā ir atzīta šī atbildība attiecībā pret tām, šīs paplašinātās attiecināšanas procedūras īstenošanai ir nepieciešams, lai šī atbildība būtu bijusi konstatēta iepriekš – agrāk celtas prasības ietvaros. Tādējādi ar to nevar novērst Komisijas pirmajā iebildumā norādītās nepilnības.

73

Tas pats attiecas uz Likuma 29/1998 37. panta 3. punktā un 111. pantā paredzēto sprieduma iedarbības paplašinātas attiecināšanas iespēju, kas būtībā ir piemērojama tikai lietās, kuru izskatīšana ir tikusi apturēta, gaidot prioritāri izskatītas saistītas lietas galīgo iznākumu.

74

Visbeidzot attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekli, kas tieši ļauj konstatēt valsts atbildību, ir jānorāda, kā ir minējusi Spānijas Karaliste, ka Likuma 40/2015 32. pantā ir paredzēti dažādi gadījumi, kuros šī atbildība var iestāties. Tomēr vienīgi šī panta 3.–6. punkts konkrēti attiecas uz likumdevējas valsts atbildību.

75

Tā, minētā panta 1. punktā privātpersonām ir paredzēta iespēja no attiecīgajām valsts pārvaldes iestādēm saņemt atlīdzinājumu par jebkādu to īpašuma vai tiesību aizskārumu, ja šis aizskārums izriet no parastas vai neatbilstošas valsts dienestu darbības, izņemot nepārvaramas varas vai tādu zaudējumu gadījumus, par kuriem atbilstoši likumam atbildība ir jāuzņemas privātpersonai, un šajā tiesību normā ir precizēts, ka administratīvo aktu vai normu atcelšana administratīvajā procesā vai administratīvajā procesā tiesā pati par sevi nerada tiesības uz atlīdzinājumu.

76

Lai gan tāpēc šis tiesību aizsardzības līdzeklis var tikt uzskatīts par parasto tiesību aizsardzības līdzekli, lai konstatētu valsts atbildību, tā pieejamības priekšnosacījums ir “valsts dienestu [..] darbība” – jēdziens, kas nav attiecināms uz likumdevēju. Tādēļ minētais tiesību aizsardzības līdzeklis neaptver tādu zaudējuma atlīdzināšanu, kas Savienības tiesību pārkāpuma dēļ ir nodarīti tieši ar valsts likumdevēja tiesību aktu vai bezdarbību, ja šie zaudējumi nav attiecināmi uz valsts dienestu darbību.

77

Turklāt, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 57. punktā, Likuma 40/2015 32. panta 3.–6. punktā paredzētie īpašie noteikumi par likumdevējas valsts atbildības iestāšanos būtu nelietderīgi, ja šī likuma 32. panta 1. punktā paredzētais tiesību aizsardzības līdzeklis jau ļautu konstatēt valsts atbildību par valsts likumdevēja radītajiem zaudējumiem.

78

Saistībā ar minētā likuma 32. panta 3. punkta pirmo daļu, par kuru runājot Spānijas Karaliste tiesas sēdē uzsvēra, ka tas ir vispārējs tiesību aizsardzības līdzeklis, lai konstatētu likumdevējas valsts atbildību, tostarp par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama, ir jānorāda, kā to ir minējusi šī dalībvalsts, ka šī 3. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka likumdevējas valsts atbildība var iestāties “arī tad”, ja ir izpildītas šī panta 4. vai 5. punktā minētās prasības. No tā ir jāsecina, kā apgalvo šī dalībvalsts, ka šajos divos pēdējos punktos paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi ir papildu vai papildinoši tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļauj konstatēt likumdevējas valsts atbildību, it īpaši Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā, līdzās minētā panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētajam vispārējo tiesību aizsardzības līdzeklim.

79

Tomēr šajā pirmajā daļā iespēja saņemt atlīdzinājumu saskaņā ar minēto daļu ir pakļauta nosacījumam, ka tas ir paredzēts zaudējumus radījušajā tiesību aktā un ir ievēroti šajā aktā precizētie nosacījumi. Papildus tam, ka šī iespēja šķietami jau sākotnēji nepastāv gadījumā, ja zaudējumi izriet no likumdevēja bezdarbības, ar to vien, ka uz atlīdzinājuma saņemšanu saskaņā ar minēto daļu tādējādi ir ticis attiecināts konkrēts nosacījums, ir pietiekami, lai izslēgtu, ka šajā pašā daļā paredzētā prasība var tikt uzskatīta par tiesību līdzekli, ar kuru var tikt novērstas Komisijas apgalvotās nepilnības saistībā ar likumdevēja valsts atbildības par tai inkriminētajiem Savienības tiesību pārkāpumiem sistēmas efektivitāti.

80

Spānijas Karalistes tiesas sēdē izvirzītais apstāklis, ka Likuma 40/2015 32. panta 3. punkta pirmo daļu Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) interpretējot brīvi un piemērojot to elastīgi, lai nodrošinātu efektīvu privātpersonu tiesību aizsardzību tiesā, neļauj atspēkot iepriekšējā punktā izdarīto konstatējumu.

81

Proti, ir jāatgādina, ka, lai gan valsts normatīvo vai administratīvo tiesību normu piemērojamība ir jāizvērtē, ievērojot valsts tiesu sniegto interpretāciju (spriedumi, 1994. gada 8. jūnijs, Komisija/Apvienotā Karaliste,C–382/92, EU:C:1994:233, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 16. septembris, Komisija/Slovākija, C–433/13, EU:C:2015:602, 81. punkts un tajā minētā judikatūra), ar judikatūras esamību, pat ja tā ir augstākās instances tiesas judikatūra, ņemot vērā valsts atbildības par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama, fundamentālo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Ferreira da Silva e Brito u.c., C‑160/14, EU:C:2015:565, 59. punkts), kā arī šī sprieduma 76. punktā izklāstītos apsvērumus, nevar būt pietiekami, lai ar prasīto skaidrību un precizitāti nodrošinātu, ka Likuma 40/2015 32. panta 3. punkta pirmajā daļā ir paredzēts tāds tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļautu uzreiz noraidīt Komisijas pirmajā iebildumā pausto kritiku.

82

Tātad, tā kā neviens no procesiem vai tiesību aizsardzības līdzekļiem, uz kuriem šī sprieduma 38.–45. punktā ir atsaukusies Spānijas Karaliste, faktiski neļauj privātpersonām panākt konstatējumu par likumdevējas valsts atbildību, lai varētu saņemt atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas tām radīti ar Savienības tiesību pārkāpumiem, par kuriem ir vainojama šī valsts, Komisijai nevar pārmest to, ka tā savu analīzi ir koncentrējusi uz Likuma 40/2015 32. panta 5. punktu, lasot to kopsakarā ar šī panta 3., 4. un 6. punktu, kā arī uz Likuma 40/2015 34. panta 1. punkta otro daļu un Likuma 39/2015 67. panta 1. punkta trešo daļu, jo šīs tiesību normas ir vienīgās valsts tiesību normas, kurās ir konkrēti paredzēta iespēja lūgt konstatēt šādu atbildību.

83

Otrkārt, runājot par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā Savienības ārpuslīgumiskās atbildības sistēmu, no šī sprieduma 59. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka, izvērtējot procesuālas normas atbilstību efektivitātes principam, šis vērtējums ir jāveic nevis salīdzinājumā ar noteikumiem, kas ir paredzēti citās tiesību sistēmās, bet ņemot vērā šīs tiesību normas vietu kopējā procesā, kā arī šā procesa norisi un īpatnības dažādās attiecīgās dalībvalsts tiesu instancēs. Tātad Spānijas Karalistes izteiktā kritika par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības sistēmas efektivitāti katrā ziņā nevar būt pamats, lai Komisijas pirmo iebildumu uzreiz noraidītu.

84

Treškārt, dalībvalstu rīcības brīvība, izveidojot savu sistēmu atbildībai par privātpersonām Savienības tiesību pārkāpumu dēļ radītajiem zaudējumiem, par kuriem ir vainojama dalībvalsts, šīs rīcības brīvības īstenošanā tās neatbrīvo no pienākuma ievērot tām no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor din România u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 111. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Līdz ar to, veicot šo uzdevumu, tām tostarp ir jāievēro efektivitātes princips.

85

Ceturtkārt, saistībā ar šī sprieduma 48.–51. punktā izklāstīto argumentāciju ir jākonstatē, ka Komisija nav vēlējusies apšaubīt pašu veidu, kādā Spānijas tiesību sistēmā ir strukturēta valsts atbildības sistēma. Šobrīd izskatāmās prasības vienīgais mērķis ir noteikt, vai tāda likumdevējas valsts atbildības sistēma kā apstrīdētajās tiesību normās paredzētā ļauj privātpersonām, ievērojot efektivitātes un līdzvērtības principus, saņemt atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko tām Savienības tiesību pārkāpuma dēļ ir radījis valsts likumdevējs.

86

Tā kā, pirmām kārtām, neviens no procesiem vai tiesību aizsardzības līdzekļiem, uz kuriem ir atsaukusies Spānijas Karaliste un kuri ir minēti šī sprieduma 38.–45. punktā, neļauj uzreiz konstatēt, ka tas tā ir, un, otrām kārtām, vispārējais noteikums, kuram saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesas sēdē paustajiem apgalvojumiem esot nozīme šajā ziņā, proti, Likuma 40/2015 32. panta 3. punkta pirmā daļa, kā jau ir ticis konstatēts šī sprieduma 79.–81. punktā, nenodrošina faktisku iespēju visās situācijās, kurās Savienības tiesību pārkāpumam ir jābūt atlīdzinājuma priekšmetam atbilstoši šī sprieduma 30. un 31. punktā minētajai judikatūrai, konstatēt valsts likumdevēja atbildību, vienīgajam šajā ziņā paredzētajam tiesību aizsardzības līdzeklim Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā, proti, šī likuma 32. panta 5. punktā paredzētajam tiesību aizsardzības līdzeklim, ir jābūt izstrādātam tādā veidā, kas tostarp praksē nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina atlīdzinājuma saņemšanu.

87

Visbeidzot, pirmkārt, tā kā no visa iepriekš minētā izriet, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā šo prasību ir koncentrējusi tikai uz Spānijas tiesību normām par likumdevējas valsts atbildības iestāšanos par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama, nevar uzskatīt, ka Komisijas analīze būtu izraisījusi prettiesisku pierādīšanas pienākuma pārnesi.

88

Otrkārt, ņemot vērā visus šos apsvērumus, arī tas, ka likumdevējas valsts atbildības sistēma, kāda tā ir paredzēta apstrīdētajās tiesību normās, ir “Spānijas tiesību sistēmas pilnveidošanas mehānisms”, nenozīmē, ka Komisijas prasība, ciktāl tās mērķis ir apstrīdēt šīs atbildības sistēmas efektivitāti, uzreiz būtu jānoraida kā nepamatota.

89

No visa iepriekš minētā izriet, ka Spānijas Karalistes galvenokārt izvirzītie argumenti ir jānoraida un šī prasība ir jāizskata, izanalizējot Komisijas izvirzītos iebildumus.

90

Komisija apgalvo, ka trīs kumulatīvie nosacījumi, kas ir paredzēti Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā, lai varētu atlīdzināt zaudējumus, ko Spānijas likumdevējs ir radījis privātpersonām Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, aplūkojot tos atsevišķi vai kopā, padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina atlīdzinājuma saņemšanu.

91

Komisija vispirms norāda – tas, ka to zaudējumu atlīdzināšana, ko likumdevēja valsts ir nodarījusi Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, ir atkarīga no tā, vai pastāv Tiesas nolēmums, kurā ir atzīta attiecīgi piemērotās ar likuma spēku apveltītās tiesību normas nesaderība ar Savienības tiesībām, izriet no Likuma 40/2015 32. panta 5. punkta, tā kā šajā tiesību normā ir paredzēts, ka kaitējumam ir jābūt tādam, kas ir radies, “piemērojot tiesību normu, kas ir atzīta par nesaderīgu ar Savienības tiesībām”, lasot to kopā ar šī panta 6. punktu un Likuma 39/2015 67. panta 1. punkta trešo daļu, kuros ir atsauce uz nolēmuma, ar kuru ir atzīts Savienības tiesību pārkāpums, publikāciju Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

92

Šajā ziņā Komisija apgalvo, pirmkārt, ka tikai Tiesas nolēmumos, kas ir pieņemti saistībā ar prasībām par pienākumu neizpildes konstatēšanu, ir ietverts atzinums par valsts tiesību nesaderību ar Savienības tiesībām. Turklāt, pat pieņemot, ka ar jebkādu Tiesas nolēmumu būtu pietiekami, lai šajā pirmajā daļā aplūkotais nosacījums būtu izpildīts, pastāvīgajā judikatūrā esot noteikts, ka nav nepieciešams Tiesas nolēmums, lai varētu konstatēt pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma esamību, un ka pretrunā efektivitātes principam ir prasība par iepriekšēja Tiesas nolēmuma esamību kā nosacījumu to zaudējumu atlīdzināšanai, kuri radušies Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, par kuru ir atbildīga dalībvalsts.

93

Otrkārt, tiesām, kurām ir kompetence izskatīt prasību sakarā ar valsts atbildību, tostarp par likumdevēja darbību, būtu jābūt kompetencei attiecīgās lietas mērķiem pašām lemt par visiem valsts atbildības iestāšanās nosacījumiem, tostarp par nosacījumu par Savienības tiesību pārkāpumu, bez pienākuma pamatoties uz agrāku Tiesas spriedumu un bez nepieciešamības vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vai arī sagaidīt, kamēr tiks pieņemts Tiesas nolēmums saistībā ar prasību par pienākumu neizpildi. Tas nenozīmējot, ka jebkurai tiesai ir jāvar atcelt valsts tiesību normu ar erga omnes iedarbību.

94

Treškārt, Komisija norāda, ka Spānijas Karaliste atzīst, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis var tikt izmantots tikai tad, ja ir iepriekšējs Tiesas nolēmums, bet tā ir to pamatojusi ar to, ka, ja valsts tiesa ir noraidījusi pieteikumu par administratīvo aktu, ar kuru ir nodarīti zaudējumi, ir nepieciešams Tiesas nolēmums ar erga omnes iedarbību, lai vēlāk celtas prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros varētu pārsniegt šīs tiesas pieņemtā nolēmuma res judicata spēku un nodrošināt tiesisko drošību. Tomēr no 2003. gada 30. septembra sprieduma Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513) izrietot, ka spriedumam, ar kuru ir noraidīts pieteikums par administratīvu aktu, jebkurā tiesā ir res judicata spēks tikai attiecībā uz administratīvā akta spēkā esamību, nevis to, vai pastāv tiesības uz atlīdzinājumu.

95

Spānijas Karaliste apgalvo, ka Spānijas tiesībās to zaudējumu atlīdzināšanai, kuri radušies Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, nekādā ziņā nav izvirzīts nosacījums par iepriekšēja Tiesas nolēmuma esamību. Administratīvais process tiesā, prasība par nodokļu jomā nepamatoti samaksāto maksājumu atgūšanu vai arī prasība par valsts atbildības konstatēšanu par valsts iestāžu darbībām šajā ziņā neparedzot nekādu nošķīrumu vai konkretizējumu.

96

Jebkura Spānijas tiesa varot atzīt ar likuma spēku apveltītu tiesību normu par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, un, ja tā konstatē valsts likumdevēja tiesību akta, darbības vai bezdarbības prettiesiskumu nesaderīguma ar Savienības tiesībām dēļ, tā varot to nepiemērot un attiecīgā gadījumā piešķirt nepieciešamo atlīdzinājumu tiesību akta, darbības vai bezdarbības prettiesiskuma atzīšanas dēļ, un nav nepieciešams, lai būtu iepriekšējs Tiesas nolēmums, kurā ir konstatēta šī nesaderība. Tas, ka Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā ir paredzēts īpašs gadījums, kas saistīts ar tāda Tiesas nolēmuma esamību, kurā ar likuma spēku apveltīta tiesību norma ir atzīta par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, neliedzot Spānijas tiesnešiem šādas pilnvaras. Turklāt, ja privātpersona uzskata, ka nav atlīdzināti visi tai radītie zaudējumi, lai gan tā ir panākusi prettiesiskā akta atcelšanu, tā var lūgt iestādei piešķirt atlīdzinājumu saskaņā ar Konstitutīvā likuma 6/1985 4.a pantu un Likumu 29/1998.

97

Ar Likuma 40/2015 32. panta 5. punktu Spānijas tiesībās turklāt esot paredzēts, ka pat gadījumos, kad pieteikums par administratīvā akta atcelšanu ir ticis noraidīts un šis akts tādējādi ir kļuvis galīgs, šo galīgo raksturu vēlāk var novērst, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību. Tomēr, lai tādējādi pārsniegtu Spānijas tiesas nolēmuma par noraidīšanu res judicata spēku, Tiesas spriedums esot nepieciešams un no tā neizrietot nekāds efektivitātes principa pārkāpums.

98

Komisija neesot ņēmusi vērā valsts atbildības sistēmas darbību Spānijā, kā arī administratīvo tiesu īstenotās pārskatīšanas pilnvaras. Likuma 40/2015 32. panta 5. punkta īpašo prasību mērķis esot vienīgi nepieļaut, ka privātpersona var no jauna uzsākt tiesvedību par zaudējumu atlīdzību tikai tādēļ, ka cita privātpersona citā valsts tiesā ir saņēmusi labvēlīgu spriedumu. Tikai spriedumam ar erga omnes iedarbību varot būt šādas citu spriedumu “pārskatīšanas” sekas, pretējā gadījumā tiktu apdraudēta tiesiskā drošība, un Spānijas tiesiskajā sistēmā ar erga omnes spēku atcelt vispārēju tiesību normu ir tikai dažu tiesu kompetencē.

99

Prasība ieviest autonomu tiesību aizsardzības līdzekli ārpuslīgumiskās atbildības jomā par zaudējumiem, ko valsts likumdevējs ir radījis Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, abstrahējoties no attiecīgās ar likuma spēku apveltītās tiesību normas individualizētās piemērošanas un neņemot vērā jebkāda termiņa šādas prasības celšanai ievērošanu, būtiski pārsniegtu efektivitātes principa prasības un izsmeltu dalībvalstu pilnvaru reglamentēt valsts ārpuslīgumisko atbildību saturu.

100

Komisija arī esot pieļāvusi kļūdu attiecībā uz Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā minēto lēmuma veidu. Vārds “incumplimiento” esot jāsaprot nevis “pienākumu neizpildes” izpratnē, bet gan “pārkāpuma” vai “aizskāruma” izpratnē. Tātad šajā tiesību normā neesot vienīgi sniegta atsauce uz Tiesas spriedumu, kas taisīts saskaņā ar LESD 258. pantu uzsāktā tiesvedībā.

101

Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā ir paredzēts – ja kaitējums izriet no tādas tiesību normas piemērošanas, kas ir tikusi atzīta par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, privātpersona var saņemt atlīdzinājumu, ja attiecībā uz to jebkurā instancē ir ticis pieņemts galīgs nolēmums, ar ko ir noraidīts pieteikums par zaudējumus izraisījušo administratīvo aktu, ar nosacījumu, ka privātpersona ir atsaukusies uz vēlāk atzītu Savienības tiesību pārkāpumu, un ja ir izpildīti šīs tiesību normas a)–c) apakšpunktā minētie nosacījumi. Turklāt starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka minētajā noteikumā izmantotais termins “tiesību norma” ir jāsaprot tādējādi, ka tas, tāpat kā šī likuma 32. panta 4. punkts, attiecas uz “tiesību normu, kurai ir likuma spēks”.

102

Savukārt Likuma 40/2015 34. panta 1. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka šī likuma 32. panta 5. punktā minētajos atbildības gadījumos var tikt atlīdzināti zaudējumi, kas ir radušies piecu gadu laikā pirms dienas, kad publicēts nolēmums, ar kuru tiesību norma ir atzīta par pretēju Savienības tiesībām, ja vien šajā nolēmumā nav noteikts citādi, un Likuma 39/2015 67. panta 1. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka šajos pašos atbildības gadījumos tiesības prasīt atlīdzinājumu noilgst vienu gadu pēc minētā lēmuma publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī.

103

No tā izriet, ka Komisija pamatoti apgalvo, ka apstrīdētajās tiesību normās kā nosacījums, lai privātpersonai varētu tikt atlīdzināts kaitējums, kas tai nodarīts ar Savienības tiesību pārkāpumu, kurā ir vainojams valsts likumdevējs, ir noteikts, ka Tiesai iepriekš ir jābūt konstatējušai šo pārkāpumu.

104

Tiesa jau ir nospriedusi – attiecināt uz iespēju saņemt no dalībvalsts atlīdzinājumu par zaudējumiem, kurus tā, pārkāpjot Savienības tiesības, ir radījusi privātpersonai, nosacījumu par Tiesas iepriekš konstatētu Savienības tiesību pārkāpumu, kurā ir vainojama šī dalībvalsts, ir pretrunā šo tiesību efektivitātes principam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 95. punkts). Tāpat tā ir nospriedusi, ka uz to zaudējumu atlīdzināšanu, kurus ir radījis Savienības tiesību pārkāpums, kurā ir vainojama dalībvalsts, nevar tikt attiecināta prasība, lai šāda pārkāpuma esamība izrietētu no Tiesas sprieduma, kas pieņemts prejudiciāla nolēmuma kārtībā (spriedums, 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

105

Turklāt no šī sprieduma 30. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka šie principi ir spēkā neatkarīgi no tās dalībvalsts struktūras, kuras darbība vai bezdarbība ir Savienības tiesību pārkāpuma pamatā.

106

Tātad, izvērtējot šīs daļas pamatotību, nav būtiski, kā to ir apgalvojusi Komisija, vai apstrīdētajās tiesību normās ir prasīts, lai būtu pasludināts Tiesas nolēmums, kurā ir konstatēta Spānijas Karalistes pieļauta kāda no pienākumiem, kas tai ir saskaņā ar Savienības tiesībām, neizpilde, vai arī, kā apgalvo šī dalībvalsts, šīs tiesību normas ir jāsaprot kā tādas, kas ir attiecināmas uz ikvienu Tiesas nolēmumu, no kura var secināt, ka Spānijas likumdevēja tiesību akts vai bezdarbība nav saderīga ar Savienības tiesībām. Proti, no šī sprieduma 104. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka katrā ziņā Savienības tiesību pārkāpuma dēļ dalībvalsts, tostarp valsts likumdevēja, radīto zaudējumu atlīdzinājums, nepārkāpjot efektivitātes principu, nevar būt atkarīgs no tā, vai iepriekš ir ticis taisīts Tiesas nolēmums, kurā ir konstatēta attiecīgās dalībvalsts pieļauta Savienības tiesību neizpilde vai no kura izriet, ka zaudējumu pamatā esošais tiesību akts vai bezdarbība nav saderīgi ar Savienības tiesībām.

107

Tomēr šajā nolūkā ir jāizvērtē, vai, kā to apgalvo Spānijas Karaliste, citi tiesību aizsardzības līdzekļi ļauj konstatēt likumdevējas valsts atbildību, neprasot, lai to ietvaros pastāvētu šāds iepriekšējs Tiesas nolēmums.

108

Vispirms šī sprieduma 63.–82. punktā jau ir konstatēts, ka neviena no procedūrām vai tiesību aizsardzības līdzekļiem, uz kuriem Spānijas Karaliste ir atsaukusies šī sprieduma 95. un 96. punktā vai 38.–45. punktā, negarantē, ka privātpersona visās situācijās, kurās Savienības tiesību pārkāpums ir atlīdzināms, piemērojot šī sprieduma 30. un 31. punktā minēto judikatūru, var saņemt atbilstošu atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas tai ir radīti tāda Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kurā ir vainojams valsts likumdevējs.

109

Turpinājumā, tā kā šī sprieduma 97.–99. punktā izklāstītā argumentācija būtībā atbilst argumentācijai, kas jau ir tikusi noraidīta šī sprieduma 85., 86. un 88. punktā, šo pašu iemeslu dēļ arī šī argumentācija ir jānoraida.

110

Visbeidzot, ciktāl Spānijas Karaliste ar šo argumentāciju būtībā apgalvo, ka Komisija ar šo prasību vēlas noteikt pienākumu ieviest tiesību aizsardzības līdzekli, kas ikvienai personai ļautu panākt likumdevējas valsts atbildības konstatējumu, abstrahējoties no jebkāda individualizēta vērtējuma vai termiņa šādas prasības celšanai ievērošanas, ir jākonstatē, ka tā ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu par šīs prasības tvērumu un tātad ir jānoraida.

111

Proti, lai gan Komisija ar šo prasību vēlas nodrošināt, lai privātpersona, kurai ir nodarīts kaitējums tāda Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kurā ir vainojams Spānijas likumdevējs, varētu saņemt tai nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu arī tad, ja nav apstrīdama administratīva akta, šī iestāde nekādi neapšauba Likuma 40/2015 32. panta 2. punktā paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru zaudējumi, kurus tiek lūgts atlīdzināt, ir jāindividualizē tostarp attiecībā uz personu vai personu grupu, un kurš saskaņā ar šī panta 3. punkta otro daļu ir piemērojams arī šī likuma 32. panta 5. punktā paredzētajām prasībām.

112

Tā neapstrīd arī to, ka prasības par likumdevējas valsts atbildību celšanai ir piemērojams noilguma termiņš, jo saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā iestājas noilgums, principā ir saderīga ar efektivitātes principu, pat ja pēc definīcijas šo termiņu izbeigšanās izraisa celtās prasības pilnīgu vai daļēju noraidīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Flausch u.c., C‑280/18, EU:C:2019:928, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

113

Ņemot vērā šos apstākļus, pirmā iebilduma pirmā daļa ir jāapmierina.

114

Komisija apgalvo, ka, lai gan Savienības tiesībām nav pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošana, kurā ir paredzēts, ka privātpersona nevar saņemt atlīdzinājumu par zaudējumiem, kurus tā tīši vai aiz neuzmanības nav novērsusi, izmantojot tiesību aizsardzības līdzekļus, tas tā ir tikai ar nosacījumu, ka šāda tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošana nerada pārmērīgas grūtības un to var saprātīgi pieprasīt no personas, kurai nodarīts kaitējums. Tā kā Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā šī prasība ir noteikta absolūti un bez nosacījumiem, tā esot pretrunā efektivitātes principam.

115

Šo efektivitātes principa neievērošanu neļaujot novērst nedz tas, ka prasība sakarā ar likumdevējas valsts atbildību ir valsts atbildības vispārējās sistēmas papildmehānisms, nedz fakts, ka ir jāaizsargā tiesiskā drošība, nedz arī tas, ka Spānijā pastāv citi procesuālie līdzekļi, lai īstenotu Savienības tiesību sistēmā piešķirtās tiesības.

116

Turklāt iestāde bieži vien vienīgi pieņemot reglamentējošus aktus, ar kuriem tiek piemērotas tiesību normas, nepastāvot nekādai rīcības brīvībai, un valstu likumdevēji attiecībā pret Savienības tiesībām esot īpašā situācijā, jo tiem ir jāievēro visas Savienības primārās un atvasinātās tiesības. Tātad valstu likumdevēju tieši pieļautie Savienības tiesību pārkāpumi neesot nedz neierasti, nedz grūti paredzami.

117

Tāpat no efektivitātes principa viedokļa neesot nozīmes tam, ka prasīto galīgo spriedumu var būt taisījusi jebkura tiesa, jo pati prasība par šāda sprieduma esamību esot nesaderīga ar šo principu, tā kā nav paredzēts neviens izņēmums gadījumos, kad prasītā tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošana personām, kurām nodarīts kaitējums, radītu pārmērīgas grūtības vai nevarētu tikt saprātīgi prasīta no tām.

118

Spānijas Karaliste vispirms apgalvo, ka šajā otrajā daļā aplūkotais nosacījums ir paredzēts, ņemot vērā likumdevējas valsts atbildības sistēmas papildraksturu un nepieciešamību saskaņot likumdevēja radīto zaudējumu atlīdzināšanas principu ar tiesiskās drošības principu. Ir mazticams, ka likumdevēja akts varētu radīt zaudējumus, nepastāvot nekādam administratīvam piemērošanas aktam, un, nosakot, vai pastāv tiesības uz atlīdzinājumu, katrā atsevišķā gadījumā vienmēr esot jāizvērtē nodarīto zaudējumu prettiesiskums, jo tiesību normas atzīšana par nesaderīgu ar Savienības tiesībām automātiski nerada tiesības uz atlīdzinājumu.

119

Tādējādi gadījumos, kad tiek apgalvota tiesību akta nesaderība ar Savienības tiesībām, privātpersonai esot jāpamato iemesli, kuru dēļ šis tiesību akts ir radījis tai individuālus zaudējumus, un jāpierāda, ka to cēlonis ir “tiesību akta piemērošana”. Tā kā nav pamata, kas pierādītu “kaitējumu radījušā notikuma” esamību, neesot iespējams celt tiesā prasību sakarā ar atbildību. Privātpersonas nevarot apgalvot, ka tiesību akti, kuriem ir plaša iedarbība laikā un kuri izrādās nesaderīgi ar Savienības tiesībām, rada tiesības uz laika ziņā neierobežotu atlīdzinājumu.

120

Turpinājumā, lai gan tiek prasīts galīgs nolēmums par iepriekšējās pārsūdzības noraidīšanu, neesot nepieciešams, lai būtu izmantoti visi tiesību aizsardzības līdzekļi tiesā, jo galīgais nolēmums saskaņā ar Likuma 40/2015 32. panta 5. punktu var tikt taisīts “jebkurā instancē”.

121

Visbeidzot un katrā ziņā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) šajā daļā aplūkoto nosacījumu interpretējot privātpersonām labvēlīgā veidā, un tas garantējot efektivitātes principa ievērošanu.

122

Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā ir paredzēts – ja kaitējums izriet no tādas tiesību normas piemērošanas, kurai ir likuma spēks un kura ir tikusi atzīta par pretēju Savienības tiesībām, privātpersona var saņemt atlīdzinājumu tostarp tikai tad, ja attiecībā uz to jebkurā instancē ir ticis taisīts galīgs nolēmums, noraidot pieteikumu par zaudējumus izraisījušo administratīvo aktu.

123

Attiecībā uz dalībvalsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu Tiesa jau ir atzinusi, ka valsts tiesa var pārbaudīt, vai persona, kurai nodarīts kaitējums, ir pierādījusi pienācīgu rūpību, lai novērstu kaitējumu vai ierobežotu tā apjomu, un tostarp, vai tā ir savlaicīgi izmantojusi visus tās rīcībā esošos tiesību aizsardzības līdzekļus. Proti, saskaņā ar dalībvalstu tiesību sistēmām kopēju vispārējo tiesību principu personai, kurai nodarīts kaitējums, ja tā nevēlas riskēt ar to, ka zaudējumi būs jāuzņemas pašai, ir jāpierāda pienācīga rūpība kaitējuma apmēra ierobežošanā. Tomēr prasīt, lai personas, kurām nodarīts kaitējums, sistemātiski izmantotu visus tām pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, būtu pretēji efektivitātes principam – pat tad, ja tas radītu pārmērīgas grūtības vai to nevarētu saprātīgi no tām prasīt (šajā nozīmē skat. spriedumus,2009. gada 24. marts, Danske Slagterier, C‑445/06, EU:C:2009:178, 60.–62. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 140.–142. punkts un tajos minētā judikatūra).

124

Tātad, lai gan Savienības tiesībām nav pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošana, kurā ir paredzēts, ka privātpersona nevar saņemt atlīdzinājumu par zaudējumiem, kurus tā tīši vai aiz neuzmanības nav novērsusi, izmantojot tiesību aizsardzības līdzekļus, tas tā ir tikai ar nosacījumu, ka šāda tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošana nerada pārmērīgas grūtības un to var saprātīgi pieprasīt no personas, kurai nodarīts kaitējums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 24. marts, Danske Slagterier, C‑445/06, EU:C:2009:178, 69. punkts).

125

Šajā lietā, kā secinājumu 82. punktā ir norādījis arī ģenerāladvokāts, tieši tas arī ir paredzēts Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā. Proti, savlaicīgi apstrīdot administratīvo aktu, ar kuru ir nodarīti zaudējumi, attiecīgā privātpersona principā var izvairīties no kaitējuma rašanās vai vismaz ierobežot tā apmēru.

126

Turklāt šajā tiesību normā nav prasīts, lai privātpersona būtu izsmēlusi visus tās rīcībā esošos tiesību aizsardzības līdzekļus, bet ir prasīts tikai tas, ka attiecībā uz to ir jāpastāv jebkurā instancē taisītam galīgam nolēmumam par pieteikumu par šo administratīvo aktu, kas tādējādi var atvieglot šī nosacījuma izpildi.

127

Tomēr ir jākonstatē, kā ir norādījusi arī Komisija – ja zaudējumi izriet no Savienības tiesībām pretrunā esoša likumdevēja tiesību akta vai bezdarbības, nepastāvot administratīvam aktam, kuru privātpersona var apstrīdēt, minētā tiesību norma padara neiespējamu saņemt atlīdzinājumu, jo aizskartā privātpersona šādā gadījumā nevar vērsties tiesā ar šajā normā paredzēto prasību. Šajā ziņā, ņemot vērā šī sprieduma 124. punktā atgādināto judikatūru, ir izslēgts, ka aizskartajai privātpersonai, kura atrodas šādā situācijā, ar aktīvu rīcību ir jāpanāk tāda administratīva akta pieņemšana, kuru tā vēlāk varētu apstrīdēt, jo šāds akts katrā ziņā nevarētu tikt uzskatīts par tādu, kas ir radījis apgalvotos zaudējumus.

128

Tātad Likuma 40/2015 32. panta 5. punkts ir pretrunā efektivitātes principam, jo tajā nav noteikts izņēmums gadījumos, kad tajā paredzētās prasības īstenošana radītu pārmērīgas grūtības vai to nevarētu saprātīgi pieprasīt no personas, kurai nodarīts kaitējums, kā tas būtu gadījumā, kad zaudējumi izriet no Savienības tiesībām pretrunā esoša likumdevēja tiesību akta vai bezdarbības, nepastāvot apstrīdamam administratīvam aktam.

129

Šajā ziņā apgalvojums, ka ir mazticams, ka zaudējumi varētu tieši izrietēt no valsts likumdevēja tiesību akta vai bezdarbības, neietekmē šo vērtējumu. Pirmkārt, apstāklis, ka, nepastāvot iepriekšējā punktā aprakstītajiem izņēmumiem, efektivitātes princips varētu tikt apdraudēts tikai pavisam retos gadījumos, nevar attaisnot šī principa pārkāpumu. Otrkārt, ņemot vērā Savienības tiesību transponēšanas valsts tiesībās jomā pastāvošos valstu likumdevēju īpašos pienākumus, patiesībā nav neparasti, ka to darbība ir tieši izraisījusi privātpersonām radītos zaudējumus.

130

Tāpat tas, ka iepriekšējas prasības celšana, kuras mērķis ir novērst vai ierobežot kaitējumu, piemērojot efektivitātes principu, nevar tikt prasīta gadījumos, kad šāda prasības celšana radītu pārmērīgas grūtības vai to saprātīgi nevarētu pieprasīt no personas, kurai nodarīts kaitējums, nenozīmē, ka privātpersona, kas vēlas konstatēt likumdevējas valsts atbildību, būtu atbrīvota no pienākuma prasības ar šādu priekšmetu ietvaros pierādīt, ka tās konkrētajā gadījumā ir izpildīti šīs atbildības iestāšanās nosacījumi. Tātad šī sprieduma 118. un 119. punktā izklāstītie Spānijas Karalistes argumenti ir jānoraida.

131

Apgalvojums, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) apstrīdēto nosacījumu interpretējot privātpersonām labvēlīgi, ir jānoraida tādu pašu iemeslu dēļ kā šī sprieduma 81. punktā izklāstītie.

132

Līdz ar to pirmā iebilduma otrā daļa ir jāapmierina, ciktāl Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā zaudējumu, kurus Spānijas likumdevējs ir radījis privātpersonām, atlīdzināšanai ir izvirzīts nosacījums, ka attiecībā uz aizskarto privātpersonu jebkurā instancē ir jābūt taisītam galīgam nolēmumam, ar kuru ir noraidīts pieteikums par zaudējumus izraisījušo administratīvo aktu, neparedzot izņēmumu gadījumos, kad zaudējumi tieši izriet no Savienības tiesībām pretrunā esoša likumdevēja tiesību akta vai bezdarbības, ja nepastāv apstrīdams administratīvais akts.

133

Komisija apgalvo, ka nosacījums, saskaņā ar kuru aizskartajai privātpersonai pieteikumā par zaudējumus radījušo administratīvo aktu ir jābūt norādījušai uz Savienības tiesību pārkāpumu, šķietami ierobežo tiesības uz atlīdzinājumu, attiecinot tās tikai uz gadījumiem, kad pārkāptajai Savienības tiesību normai ir tieša iedarbība, lai gan valsts atbildība varētu iestāties pat tādas Savienības tiesību normas pārkāpuma gadījumā, kurai nav šādas iedarbības.

134

Tā kā Komisijas ieskatā gadījumā, ja pārkāptajai Savienības tiesību normai nav tiešas iedarbības, privātpersonas nevar panākt savu tiesību aizsardzību valsts tiesās, nepiemērojot valsts tiesības un piemērojot Savienības tiesības, šāda veida tiesību normu gadījumā būtu lieki prasīt, lai puse, kurai nodarīts kaitējums, būtu norādījusi uz Savienības tiesību pārkāpumu iepriekšējā tiesvedībā. Tātad šis nosacījums pārmērīgi apgrūtinot to zaudējumu atlīdzinājuma saņemšanu, ko valsts likumdevējs ir radījis Savienības tiesību pārkāpuma dēļ.

135

Šo konstatējumu nevar atspēkot tas, ka privātpersonas administratīva akta atcelšanas procesā var norādīt uz ikvienu Savienības tiesību normu, jo valsts tiesām ir pienākums nepiemērot valsts pasākumu un tieši aizsargāt Savienības tiesību sistēmā piešķirtās tiesības tikai tādu Savienības tiesību normu gadījumā, kurām ir tieša iedarbība.

136

Spānijas Karaliste atkārto, ka šis nosacījums ir ieviests, ņemot vērā likumdevējas valsts atbildības sistēmas papildraksturu un nepieciešamību saskaņot likumdevēja radīto zaudējumu atlīdzināšanas principu ar tiesiskās drošības principu. Tādējādi pienākums iepriekšējā procesā norādīt uz Savienības tiesību pārkāpumu neesot pārmērīgs, jo ikvienam prasītājam ir pienākums savas tiesības īstenot rūpīgi un Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā ir ļauts no jauna sākt atlīdzināšanas procesu situācijās, kuras ir kļuvušas galīgas.

137

Turklāt Spānijas tiesībās normās tiesības uz atlīdzinājumu nekādi neesot ierobežotas tikai ar gadījumiem, kuros pārkāptajai Savienības tiesību normai ir tieša iedarbība. Tā kā šim pieņēmumam nav rodams nekāds pamatojums apstrīdētajās tiesību normās un pierādīšanas pienākums ir Komisijai, šobrīd izskatāmā prasības pamata daļa tātad ir jānoraida. Katrā ziņā, pirmkārt, privātpersonas pienākums iepriekš sākt procesu, norādot uz Savienības tiesību pārkāpumu, nenozīmējot, ka šajā procesā var atsaukties tikai uz vienu tiesību normu, kurai ir tieša iedarbība, jo argumenti par Spānijas tiesību nesaderību ar Savienības tiesībām var tikt izvirzīti neatkarīgi no norādītās Savienības tiesību normas tiešās iedarbības. Otrkārt, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) šo pienākumu interpretējot privātpersonām labvēlīgā veidā.

138

Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā viens no nosacījumiem, no kuriem ir atkarīga privātpersonas iespēja saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu, kas radies tāda Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, kurā ir vainojams valsts likumdevējs, ir paredzēts nosacījums, saskaņā ar kuru šai privātpersonai ir jābūt norādījušai uz šo vēlāk atzīto Savienības tiesību pārkāpumu pieteikumā par zaudējumus radījušo administratīvo aktu.

139

Vispirms ir jāprecizē, ka šī prasības pamata daļa ir jāanalizē tikai, ciktāl pienākums iesniegt šādu pieteikumu var tikt tiesiski piemērots aizskartajām privātpersonām, ņemot vērā šī sprieduma 125.–128. punktā izklāstītos apsvērumus.

140

Šajā daļā Komisija vienīgi apstrīd, vai efektivitātes principam atbilst aizskartajai privātpersonai noteiktais vispārīgais pienākums iepriekšējā procesā pirms prasības sakarā ar atbildību – kurš tai var tikt noteikts, lai novērstu kaitējumu vai ierobežotu tā apmēru, – norādīt uz Savienības tiesību pārkāpumu, jo šāda norāde uz Savienības tiesību pārkāpumu noteikti ir lemta neveiksmei, ja attiecīgajai Savienības tiesību normai nav tiešas iedarbības, un ar norādi uz šādu tiesību normu, ja nav šādas tiešas iedarbības, nevar novērst vai ierobežot tai nodarīto kaitējumu.

141

Šajā ziņā, lai arī, kā ir apgalvojusi Komisija, valsts tiesai tikai uz Savienības tiesību pamata vien nav pienākuma nepiemērot valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, ja šai Savienības tiesību normai nav tiešas iedarbības (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 68. punkts), šis apsvērums neskar minētās tiesas iespēju, pamatojoties uz valsts tiesībām, nepiemērot jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, kurai nav šādas iedarbības (spriedums, 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 33. punkts).

142

Turklāt Savienības tiesību normu, pat ja tām nav tiešas iedarbības, saistošais raksturs nozīmē, ka valsts tiesām ir pienākums interpretēt valsts tiesības atbilstoši šīm tiesību normām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 13. novembris, Marleasing, C‑106/89, EU:C:1990:395, 6. un 8. punkts, kā arī 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 30. punkts). Šis pienākums ir ierobežots ar vispārējiem tiesību principiem, it īpaši tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka neesamības principiem, un tas nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 4. jūlijs, Adeneler u.c., C‑212/04, EU:C:2006:443, 110. punkts, kā arī 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 28. punkts).

143

Ņemot vērā šos apstākļus, Komisijas argumentācija ir jānoraida, ciktāl tā apgalvo, ka pieteikumā par administratīvo aktu, ar kuru ir materializējušies zaudējumi, var lietderīgi norādīt tikai uz Savienības tiesību normām, kurām ir tieša iedarbība, jo nav izslēgts, kā to turklāt tiesas sēdē apstiprināja Spānijas Karaliste, ka valsts tiesas pilnvaras nemainās atkarībā no tā, vai attiecīgajai Savienības tiesību normai ir tieša iedarbība, un ka valsts tiesai, pamatojoties uz valsts tiesībām, ir plašākas pilnvaras nekā tai Savienības tiesībās piešķirtās. Turklāt uz Savienības tiesību normu, kurai nav tiešas iedarbības, atkarībā no gadījuma var atsaukties, lai nodrošinātu Savienības tiesībām atbilstošu valsts tiesību interpretāciju.

144

Tomēr lietderības labad ir jānorāda – tas, ka aizskartajai privātpersonai tiek prasīts, lai tā jau iepriekšējā posmā, iesniedzot pieteikumu par administratīvo aktu, ar kuru ir materializējušies zaudējumi un kura mērķis ir novērst vai ierobežot šos zaudējumus, būtu norādījusi uz vēlāk atzītu Savienības tiesību pārkāpumu, pretējā gadījumā nepastāvot iespējai saņemt kaitējuma atlīdzinājumu, var būt pārmērīgs procesuāls apgrūtinājums, kas ir pretrunā efektivitātes principam. Proti, šādā posmā var būt pārmērīgi grūti vai pat neiespējami iepriekš paredzēt, kāds Savienības tiesību pārkāpums galu galā tiks atzīts Tiesā.

145

Šādos apstākļos ir jānoraida arī pirmā pamata trešā daļa.

146

Komisija apgalvo, ka efektivitātes princips ir pārkāpts arī, pirmām kārtām, ar Likuma 39/2015 67. panta 1. punkta trešo daļu, saskaņā ar kuru tiesības lūgt atlīdzinājumu noilgst vienu gadu pēc tam, kad Oficiālajā Vēstnesī ir publicēts nolēmums, ar kuru attiecīgā ar likuma spēku apveltītā tiesību norma ir atzīta par pretēju Savienības tiesībām, un, otrām kārtām, ar Likuma 40/2015 34. panta 1. punkta otro daļu, kurā ir noteikts, ka var tikt atlīdzināti tikai tie zaudējumi, kas ir radušies piecu gadu laikā pirms šīs publicēšanas datuma, ja vien šajā nolēmumā nav noteikts citādi.

147

Pirmkārt, nebūtu pieļaujami, ka prasības noilguma termiņš sāktos datumā, kas ir atkarīgs no Tiesas nolēmuma, kurš nav nepieciešams, lai valsts tiesa varētu ne tikai konstatēt valsts atbildības iestāšanos, bet arī noteikt attiecīgajai dalībvalstij pienākumu atlīdzināt Savienības tiesību pārkāpuma dēļ radītos zaudējumus. Tas nozīmētu, ka Tiesas iepriekšējais nolēmums tiktu pārvērsts par likumdevējas valsts atbildību veidojošu elementu, kā to apstiprinot arī Likuma 40/2015 32. panta 5. punkta formulējums, šādi pārkāpjot Tiesas judikatūru.

148

Otrkārt, atlīdzināmo zaudējumu ierobežošana ar tiem, kas ir radušies piecu gadu laikā pirms tā nolēmuma publicēšanas, ar kuru attiecīgā tiesību norma ir atzīta par pretēju Savienības tiesībām, pārkāpjot efektivitātes principu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šādu termiņu nevarot noteikt, sākot no datuma, kas ir atkarīgs no Tiesas nolēmuma, kuru nevarot prasīt. Otrkārt, šāds ierobežojums esot pretrunā efektivitātes principam raksturīgajam kaitējuma pilnīgas atlīdzināšanas principam, jo Tiesas judikatūrā ir prasīta kaitējuma pilnīga atlīdzināšana, tostarp nokavējuma procentu piešķiršana.

149

Lai gan principā Savienības tiesības neliedz attiecībā uz prasījumiem pret valsti piemērot piecu gadu noilguma termiņu ar nosacījumu, ka tas ir piemērojams līdzīgiem prasījumiem saskaņā ar valsts tiesībām, šajā lietā esot acīmredzams, ka, tā kā ar Likuma 40/2015 32. panta 5. un 6. punktu izveidotajā sistēmā ir nepieciešama ilga tiesvedība, ir vairāk nekā iespējams, ka var paiet vairāk nekā pieci gadi, pirms Tiesa pieņem savu nolēmumu. Līdz ar to Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā paredzētās procedūras ilguma dēļ šī likuma 34. panta 1. punkta otrajā daļā ietvertās atsauces ņemšana vērā varētu kavēt nodarīto zaudējumu pilnīgu atlīdzināšanu.

150

Precizējums, saskaņā ar kuru atlīdzināmo zaudējumu ierobežojums laikā ir pieci gadi, “ja vien” nolēmumā, kurā ar likuma spēku apveltīta tiesību norma ir atzīta par pretēju Savienības tiesībām, “nav noteikts citādi”, esot ietverts nevis Likuma 40/2015 34. panta 1. punkta otrajā daļā, bet gan šī likuma 32. panta 6. punktā. Tātad tas attiecoties nevis uz valsts tiesai, kas izskata prasību par zaudējumu atlīdzību, sniegto iespēju, bet gan tikai uz Tiesas nolēmuma saturu.

151

Spānijas Karaliste, pirmkārt, runājot par attiecīgās prasības noilguma termiņa sākumu, atbild, ka, tā kā prasība par Tiesas iepriekšēju spriedumu nav pretrunā efektivitātes principam, Komisijas šajā ziņā paustā kritika ir jānoraida. Katrā ziņā ikviena Spānijas tiesa varot atzīt, ka ar likuma spēku apveltīta tiesību norma ir pretrunā Savienības tiesībām, nepastāvot Tiesas nolēmumam šajā ziņā.

152

Turklāt, pirmām kārtām, tā kā šajā lietā zaudējumi izrietot no vispārpiemērojamas tiesību normas, šis termiņš varot sākties tikai no tā sprieduma publicēšanas dienas, ar kuru ir konstatēts šīs tiesību normas prettiesiskums, jo tikai šī publikācija ļauj uzzināt par šo prettiesiskumu un līdz ar to – kaitējumu. Publikācija oficiālajā laikrakstā esot viens no visefektīvākajiem līdzekļiem, lai darītu zināmu juridisku notikumu.

153

Turklāt tas, ka attiecīgais termiņš sākas no sprieduma publicēšanas dienas, nenozīmējot, ka prasību pirms šī datuma nevarētu celt, izmantojot parastos tiesību aizsardzības līdzekļus, kā arī izmantojot vispārējo valsts iestāžu atbildības sistēmu, kas minēta Konstitūcijas 106. pantā un reglamentēta Likuma 40/2015 32. panta 1. punktā.

154

Otrkārt, saistībā ar atlīdzināmo zaudējumu ierobežojumu laikā Spānijas Karaliste apgalvo, ka no 2016. gada 21. decembra sprieduma Gutiérrez Naranjo u.c. (C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980) 68. un 69. punkta izriet, ka, neraugoties uz atzīto nesaderību ar Savienības tiesībām, ir jāievēro galīgās tiesiskās situācijas. Šajā ziņā tā vēlreiz uzsver, ka Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā, tāpat kā šī panta 4. punktā, ir paredzēts papildu gadījums, kurā tiek atjaunots termiņš, kas būtu beidzies, piemērojot parastos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ļaujot saņemt atlīdzinājumu gadījumos, kuros jebkāda atlīdzināšana principā būtu izslēgta. Tādējādi šajā 5. punktā ir paredzēta privātpersonām labvēlīga tiesību norma, kas ļauj celt tādu prasību sakarā ar atbildību, kuras iznākums varētu būt pretrunā nolēmumam, kurš jau ir ieguvis res judicata spēku.

155

Katrā ziņā privātpersona varot saņemt pilnīgu tai nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu, veicot atbilstošas darbības, pirms attiecībā uz tām nav iestājies noilgums, un Spānijas Karaliste šajā ziņā atsaucas uz Likuma 40/2015 34. panta 1. punkta pirmo daļu, kas ir piemērojama šī likuma 32. panta 1. punktā paredzētajam valsts iestāžu atbildības vispārīgajam gadījumam.

156

Turklāt judikatūrā neesot paredzēts, ka atlīdzinājums pienākas par visiem zaudējumiem, kas ir saistīti ar darbībām, attiecībā uz kurām jau ir iestājies noilgums. Būtu nesamērīgi pieprasīt absolūtu atlīdzinājumu par tiesību aktiem, kas ir spēkā jau vairākus gadu desmitus. Pilnīgs atlīdzinājums neesot absolūts princips, un esot jāņem vērā arī iespējamās Valsts kasei radītās sekas.

157

Visbeidzot, tā kā Likuma 40/2015 34. panta 1. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka tas ir piemērojams, “ja [nolēmumā, ar kuru tiesību norma ir atzīta par pretēju Savienības tiesībām,] nav noteikts citādi”, tiesa, kas lemj par prasību sakarā ar atbildību, varot koriģēt atlīdzinājumu atkarībā no apstākļiem un nolemt nepiemērot šajā tiesību normā paredzēto atlīdzināmo zaudējumu ierobežojumu laikā.

158

Pirmkārt, saistībā ar Komisijas argumentācijas daļu, kas attiecas uz Likuma 39/2015 67. panta 1. punkta trešo daļu, ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka atbildības gadījumos, uz kuriem ir atsauce Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā, tiesības prasīt atlīdzinājumu noilgst vienu gadu pēc tam, kad Oficiālajā Vēstnesī ir publicēts nolēmums, kurā ar likuma spēku apveltītā tiesību norma ir atzīta par pretēju Savienības tiesībām. Turklāt Komisija ir paudusi kritiku par Likuma 39/2015 67. panta 1. punkta trešo daļu tikai, ciktāl šajā tiesību normā ir noteikts datums, kurā sākas noilguma termiņš prasībai sakarā ar likumdevējas valsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama.

159

Tā kā – un tas ir konstatēts šī sprieduma 106. punktā – uz tāda kaitējuma atlīdzināšanu, ko valsts likumdevējs Savienības tiesību pārkāpuma dēļ ir radījis privātpersonai, nepārkāpjot efektivitātes principu, nevar tikt attiecināts nosacījums par tāda Tiesas nolēmuma esamību, kurā ir konstatēts attiecīgās dalībvalsts pieļauts Savienības tiesību pārkāpums vai no kura izriet, ka zaudējumu pamatā esošais tiesību akts vai bezdarbība nav saderīga ar Savienības tiesībām, šāda nolēmuma publicēšana Oficiālajā Vēstnesī, nepārkāpjot šo pašu principu, arī nevar būt vienīgais iespējamais atskaites punkts tās prasības noilguma termiņam, kuras mērķis ir konstatēt šī likumdevēja atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tas ir vainojams.

160

Šajā ziņā ir jānoraida Spānijas Karalistes apgalvojums, saskaņā ar kuru privātpersona, kurai ir nodarīts kaitējums, var saņemt pilnīgu tai nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu, pamatojoties uz parastajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kā arī izmantojot Likuma 40/2015 32. panta 1. punktā paredzēto vispārējo valsts iestāžu atbildības sistēmu. Pirmām kārtām, kā izriet no šī sprieduma 63.–82. punkta, neviens no pārējiem Spānijas Karalistes minētajiem procesiem vai tiesību aizsardzības līdzekļiem negarantē, ka valsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros ir vainojams valsts likumdevējs, var iestāties visos apstākļos, kuros privātpersonai būtu radīti zaudējumi šāda likumdevēja pieļauta pārkāpuma dēļ. Otrām kārtām, šāda nolēmuma esamība saskaņā ar pašu apstrīdēto tiesību normu formulējumu ir nosacījums, kuram obligāti ir jābūt izpildītam, pirms var celt šādu prasību.

161

Tātad ir jākonstatē, ka Komisijas argumentācijas daļa, kas attiecas uz Likuma 39/2015 67. panta 1. punkta trešajā daļā paredzētā noilguma termiņa sākumu, ir pamatota, jo šī tiesību norma attiecas tikai uz gadījumiem, kad pastāv Tiesas nolēmums, kurā piemērotā ar likuma spēku apveltītā tiesību norma ir tikusi atzīta par nesaderīgu ar Savienības tiesībām.

162

Otrkārt, attiecībā uz atlīdzināmo zaudējumu ierobežojumu laikā ir jāatgādina, ka Likuma 40/2015 34. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka atbildības gadījumā, uz kuru ir atsauce šī likuma 32. panta 5. punktā, var atlīdzināt zaudējumus, kas ir radušies piecu gadu laikā pirms tā nolēmuma publicēšanas datuma, kurā attiecīgā ar likuma spēku apveltītā tiesību norma ir tikusi atzīta par pretēju Savienības tiesībām, ja vien šajā nolēmumā nav noteikts citādi.

163

Tādējādi ir jākonstatē, ka šīs tiesību normas iedarbība ir tāda, ka gadījumos, kad likumdevēja valsts ir atbildīga par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama, zaudējumi, par kuriem var saņemt atlīdzinājumu, ir ierobežoti tikai ar zaudējumiem, kas ir radušies piecu gadu laikā pirms dienas, kad Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts Tiesas nolēmums, kurā tika konstatēts Spānijas Karalistes pieļauts Savienības tiesību pārkāpums vai no kura izriet, ka šo zaudējumu pamatā esošais likumdevēja tiesību akts vai bezdarbība nav saderīga ar Savienības tiesībām.

164

Šajā ziņā, ja nav attiecīgu Savienības tiesību normu šajā jomā, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka atlīdzinājuma apmērs, kā arī noteikumi par Savienības tiesību pārkāpuma rezultātā radīto zaudējumu novērtēšanu, jo valsts tiesiskajos regulējumos ir nosakāmi kritēriji, kas ļauj noteikt šo apjomu, kā arī minētajās normās it īpaši ir jāievēro efektivitātes princips (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 93. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 39. punkts). Tā, Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka to zaudējumu atlīdzinājumam, kas privātpersonām nodarīti Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, ir jābūt atbilstošam nodarītajam kaitējumam (skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 82. punkts, kā arī 2019. gada 29. jūlijs, Hochtief Solutions Magyarországi Fióktelepe, C‑620/17, EU:C:2019:630, 46. punkts), attiecīgā gadījumā ļaujot pilnībā atlīdzināt faktiski radīto kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 2. augusts, Marshall, C‑271/91, EU:C:1993:335, 26. punkts, un 2021. gada 15. aprīlis, Braathens Regional Aviation, C‑30/19, EU:C:2021:269, 49. punkts).

165

Šajā lietā pietiek konstatēt, ka, Likuma 40/2015 34. panta 1. punkta otrajā daļā paredzot, ka zaudējumi, ko likumdevējs Savienības tiesību pārkāpuma dēļ ir radījis privātpersonām, var tikt atlīdzināti tikai tad, ja tie ir radušies piecu gadu laikā pirms tā Tiesas nolēmuma publicēšanas, kurā ir konstatēts Spānijas Karalistes pieļauts Savienības tiesību pārkāpums vai no kura izriet, ka šo zaudējumu pamatā esošais likumdevēja tiesību akts vai bezdarbība nav saderīga ar Savienības tiesībām, Spānijas Karaliste ierobežo privātpersonu, kurām ir nodarīts kaitējums, iespēju visos gadījumos saņemt atbilstošu tām nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu.

166

Proti, papildus tam, ka to zaudējumu atlīdzināšana, kurus likumdevējs ir radījis Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, katrā ziņā nevar būt atkarīga no šāda nolēmuma esamības, šis nosacījums, ņemot vērā tās procedūras ilgumu, kuras noslēgumā šāds nolēmums tiek pieņemts, proti, pienākumu neizpildes konstatēšanas procedūru LESD 258. panta izpratnē vai prejudiciālā nolēmuma procedūru saskaņā ar LESD 267. pantu, padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina šāda atlīdzinājuma saņemšanu. Turklāt procedūras ilgums palielinās, piemērojot Likuma 40/2015 32. panta 5. punktu, uz kuru ir atsauce šī likuma 34. panta 1. punktā un kurā ir prasīts galīgs nolēmums, ar kuru noraidīts pieteikums par zaudējumus radījušo administratīvo aktu.

167

Tādējādi minētais nosacījums ir pretrunā arī efektivitātes principam. Šajā ziņā Spānijas Karaliste to pašu iemeslu dēļ, kas jau ir izklāstīti šī sprieduma 85., 86. un 88. punktā, kā arī 63.–82. punktā, nevar pamatoti atsaukties nedz uz to, ka Likuma 40/2015 32. panta 5. punkts esot papildu tiesību aizsardzības līdzeklis, nedz arī uz citām tās norādītajām procedūrām vai tiesību aizsardzības līdzekļiem.

168

Tāpat Likuma 40/2015 34. panta 1. punkta otrajā daļā ietvertā atsauce uz to, ka “šajā nolēmumā” var būt “paredzēts citādi”, nevar apstiprināt attiecīgo šīs dalībvalsts apgalvojumu, jo no šīs tiesību normas viennozīmīgi izriet, ka jēdziens “nolēmums”, runājot par zaudējumiem, kas izriet no Savienības tiesību pārkāpuma, kurā ir vainojams likumdevējs, norāda uz “nolēmumu [..], kurā tiesību norma ir atzīta par pretēju Savienības tiesībām”, proti, uz Tiesas nolēmumu.

169

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Komisijas argumentācijas daļa, kas attiecas uz Likuma 40/2015 34. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto atlīdzināmo zaudējumu ierobežojumu laikā, ir pamatota.

170

Līdz ar to pirmais iebildums par efektivitātes principa pārkāpumu ir daļēji jāapmierina.

171

Ar otro iebildumu Komisija apgalvo, ka, Likuma 40/2015 32. panta 5. punkta a) un b) apakšpunktā kā likumdevējas valsts atbildības iestāšanās nosacījumu Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā attiecīgi paredzot, ka pārkāptās tiesību normas mērķim ir jābūt piešķirt tiesības privātpersonām un ka šim pārkāpumam ir jābūt pietiekami būtiskam, Spānijas Karaliste nav izpildījusi no līdzvērtības principa izrietošos pienākumus.

172

Šīs iestādes ieskatā no Tiesas judikatūras izriet, ka līdzvērtības principam ir nozīme, izvērtējot ne tikai procesuālos nosacījumus, kas reglamentē prasības sakarā ar valsts atbildību par zaudējumiem, kurus tā ir radījusi, pārkāpjot Savienības tiesības, bet arī pamatnosacījumus, kas reglamentē šo prasību celšanu. Tāpēc neesot nozīmes tam, ka Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā ir pārņemti trīs nosacījumi, ar kuriem saskaņā ar Tiesas judikatūru ir pietiekami, lai iestātos dalībvalsts atbildība par zaudējumiem, ko tā ir radījusi privātpersonām, pārkāpjot Savienības tiesības, jo valsts tiesībās, nepārkāpjot līdzvērtības principu, šie trīs nosacījumi var tikt paredzēti tikai tad, ja tie ir piemērojami arī līdzīgiem lūgumiem par zaudējumu atlīdzību valsts līmenī.

173

Taču šajā lietā abi šī sprieduma 171. punktā minētie nosacījumi Likuma 40/2015 32. panta 4. punktā attiecībā uz likumdevējas valsts atbildības iestāšanos Konstitūcijas pārkāpuma gadījumā neesot paredzēti, lai gan no 2010. gada 26. janvāra sprieduma Transportes Urbanos y Servicios Generales (C‑118/08, EU:C:2010:39) izrietot, ka, ņemot vērā to priekšmetu un būtiskās sastāvdaļas, prasības sakarā ar valsts atbildību, kas ir celtas, pamatojoties uz Savienības tiesību pārkāpumu, kas ir pieļauts ar likuma spēku apveltītā tiesību normā, un prasības, kas ir celtas, pamatojoties uz Konstitūcijas pārkāpumu, kas ir pieļauts ar likuma spēku apveltītā tiesību normā, kuru ir konstatējusi Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa), līdzvērtības principa piemērošanas nolūkā ir līdzīgas.

174

Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisijas izvirzītais otrais iebildums nav pamatots, jo abas attiecīgās prasības nevar tikt uzskatītas par līdzīgām. Likuma neatbilstības konstitūcijai gadījumi varot ļoti atšķirties no gadījumiem, kad tiesību norma nav saderīga ar Savienības tiesībām, jo daži neatbilstības konstitūcijai gadījumi tostarp var neattiekties uz privātpersonu tiesību pārkāpumu. Turklāt pastāvot būtiska atšķirība starp valsts atbildību, kas izriet no Savienības tiesību pārkāpuma, un atbildību, kas izriet no likuma atzīšanas par neatbilstošu konstitūcijai, jo pēdējā minētā nozīmējot likuma atzīšanu par spēkā neesošu ex tunc un līdz ar to administratīvie akti, kas pieņemti saskaņā ar likumu, kurš vēlāk ir atzīts par neatbilstošu konstitūcijai, arī ir spēkā neesoši. Tā tas neesot pienākumu neizpildes tiesvedībā vai prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā taisīta Tiesas nolēmuma gadījumā.

175

Turklāt, pat pieņemot, ka šīs abas prasības ir līdzīgas, Likuma 40/2015 32. panta 5. punktā esot tikai kodificēti Tiesas judikatūrā paredzētie nosacījumi, lai palielinātu tiesisko drošību. Šie nosacījumi esot raksturīgi Spānijā pastāvošajai valsts atbildības sistēmai, tostarp tādas atbildības gadījumā, kas izriet no tiesību normas, kas apveltīta ar likuma spēku, atzīšanas par neatbilstošu konstitūcijai. Tādējādi katrā ziņā runa esot tikai par formālu atšķirību.

176

Atbilstoši tam, kas jau ir atgādināts šī sprieduma 33. punktā, – neskarot tiesības uz atlīdzinājumu, kas ir tieši pamatotas ar Savienības tiesībām –, ja ir izpildīti šī sprieduma 31. punktā minētie nosacījumi, dalībvalstij ir pienākums atlīdzināt tā kaitējuma sekas, ko tā ir radījusi, pārkāpjot Savienības tiesības, atbilstīgi valsts tiesību aktiem par atbildību.

177

Proti, tā kā attiecīgajā jomā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz procesuālie noteikumi prasībām tiesā, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras privātpersonām ir noteiktas Savienības tiesībās, tomēr līdzvērtības princips prasa, lai valstu tiesību aktos noteiktie nosacījumi zaudējumu atlīdzināšanas jomā nebūtu mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c., C‑6/90 un C–9/90, EU:C:1991:428, 41.–43. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 2011. gada 19. maijs, Iaia u.c., C‑452/09, EU:C:2011:323, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

178

Tādējādi līdzvērtības principa mērķis ir veidot ietvaru procesuālajai autonomijai, kas ir dalībvalstu rīcībā, kad tās īsteno Savienības tiesības, un tajās nav paredzētas tiesību normas šajā jomā. No tā izriet, ka valsts atbildības par Savienības tiesību pārkāpumu jomā šis princips var tikt piemērots tikai tad, ja šī atbildība ir iestājusies, pamatojoties uz Savienības tiesībām, un līdz ar to, ja ir izpildīti ar to saistītie nosacījumi, kas atgādināti šī sprieduma 31. punktā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 9. decembris, Combinatie Spijker Infrabouw‑De Jonge Konstruktie u.c., C‑568/08, EU:C:2010:751, 92. punkts).

179

Kā secinājumu 122. punktā ir norādījis arī ģenerāladvokāts, šis princips nevar būt pamats dalībvalstu pienākumam ļaut rasties tiesībām uz atlīdzinājumu ar labvēlīgākiem nosacījumiem nekā Tiesas judikatūrā paredzētie.

180

Šajā lietā Komisija ar otro iebildumu vēlas apstrīdēt nevis apstākļus, kādos Spānijā tiek īstenots valsts atbildības par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama, princips, kā to ir precizējusi Tiesa, bet gan pašus likumdevējas valsts atbildības par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama, iestāšanās nosacījumus, kā tie ir definēti Spānijas tiesībās, un saistībā ar kuriem turklāt netiek apstrīdēts, ka tajos ir precīzi atspoguļoti Tiesas judikatūrā paredzētie nosacījumi.

181

Kā izriet no šī sprieduma 179. punktā konstatētā, pat pieņemot, ka likumdevējas valsts atbildības par Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama, iestāšanās nosacījumi ir nelabvēlīgāki nekā nosacījumi likumdevējas valsts atbildībai Konstitūcijas pārkāpuma gadījumā, līdzvērtības princips šādam gadījumam nav piemērojams.

182

Turklāt Tiesa jau vairākkārt ir precizējusi, ka, lai gan dalībvalstis var paredzēt, ka to atbildība iestājas ar mazāk ierobežojošiem nosacījumiem nekā tie, kurus ir noteikusi Tiesa, šī atbildība ir jāuzskata par tādu, kas iestājas, pamatojoties nevis uz Savienības tiesībām, bet gan uz valsts tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 66. punkts, kā arī 2021. gada 8. jūlijs, Koleje Mazowieckie, C‑120/20, EU:C:2021:553, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

183

Vispārīgi līdzvērtības princips nevar arī tikt interpretēts tādējādi, ka tas dalībvalstij liek attiecināt tās labvēlīgāko iekšējo sistēmu uz visām prasībām, kas ir celtas kādā tiesību jomā (spriedums, 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

184

Vēl ir jānorāda, ka, protams, kā ir minējusi Komisija, Tiesa vairākkārt ir precizējusi, ka tieši valstu tiesību aktos paredzētie formas nosacījumi, kā arī materiāltiesiskie nosacījumi attiecībā uz tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kurus dalībvalstis nodarījušas Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, nevar būt nelabvēlīgāki par nosacījumiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c., C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 43. punkts; 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 98. un 99. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2007. gada 17. aprīlis, AGM‑COS.MET, C‑470/03, EU:C:2007:213, 89. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tomēr, kā izriet no šīs judikatūras formulējuma, šis precizējums vienmēr ir attiecināms uz valstu tiesību aktos zaudējumu atlīdzināšanas jomā paredzētajiem nosacījumiem, tiklīdz tiesības uz atlīdzību ir radušās, pamatojoties uz Savienības tiesībām.

185

No tā izriet, ka otrais iebildums ir balstīts uz kļūdainu Tiesas judikatūras izpratni. Līdz ar to tas ir noraidāms kā nepamatots.

186

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi no efektivitātes principa izrietošos pienākumus, pieņemot un atstājot spēkā apstrīdētās tiesību normas, ciktāl ar šīm tiesību normām uz to zaudējumu atlīdzināšanu, ko Spānijas likumdevējs ir radījis privātpersonām Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, ir attiecināms:

187

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

188

Tā kā Komisija un Spānijas Karaliste ir prasījušas piespriest viena otrai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā katrai no tām spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, tās sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: