1

Ar savu apelācijas sūdzību Carles Puigdemont i Casamajó, Antoni Comín i Oliveres, kā arī Clara Ponsatí i Obiols lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka 2021. gada 30. jūlija rīkojumu Puigdemont i Casamajó u.c./Parlaments (T‑272/21 R, nav publicēts, EU:T:2021:497; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja viņu pieteikumu apturēt Eiropas Parlamenta 2021. gada 9. marta lēmumu P9_TA(2021)0059, P9_TA(2021)0060 un P9_TA(2021)0061 par pieprasījumiem atcelt viņu imunitāti (turpmāk tekstā kopā – “strīdīgie lēmumi”) izpildi.

2

Ar pretapelācijas sūdzību Spānijas Karaliste lūdz atcelt pārsūdzētā rīkojuma 43. punktā izklāstīto pamatojumu.

3

Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.) 6. apsvērums ir formulēts šādi:

“Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.”

4

Minētā pamatlēmuma 1. panta 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.”

5

Minētā pamatlēmuma 3. un 4. pantā attiecīgi ir paredzēts Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildīšanas pamats un fakultatīvas neizpildīšanas pamats.

6

Minētā pamatlēmuma 5. pantā ir paredzētas garantijas, kas izsniegšanas dalībvalstij jāsniedz īpašos gadījumos.

7

Pamatlēmuma 2002/584 11. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Kad pieprasīto personu apcietina, kompetentā izpildes tiesu iestāde saskaņā ar savas valsts tiesībām informē personu par Eiropas apcietināšanas orderi un par tā saturu, un arī par iespēju piekrist nodošanai izsniegšanas tiesu iestādei.”

8

Pamatlēmuma 2002/584 12. pantā ir paredzēts:

“Ja personu apcietina, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, izpildes tiesu iestāde lemj par to, vai pieprasītajai personai ir jāpaliek apcietinājumā saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām. Personu var provizoriski atbrīvot ikvienā brīdī saskaņā ar izpildes dalībvalsts iekšējām tiesībām ar noteikumu, ka minētās dalībvalsts kompetentā iestāde veic visus pasākumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, lai novērstu personas bēgšanu.”

9

Minētā pamatlēmuma 15. panta 1. punktā ir precizēts:

“Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.”

10

Minētā pamatlēmuma 17. panta 1.–5. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderi izskata un izpilda steidzamības kārtā.

2.   Gadījumos, kad pieprasītā persona piekrīt tās nodošanai, galīgais lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi būtu jāpieņem 10 dienu laikā pēc piekrišanas sniegšanas.

3.   Pārējos gadījumos galīgais lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi būtu jāpieņem 60 dienu laikā pēc pieprasītās personas apcietināšanas.

4.   Īpašos gadījumos, kad Eiropas apcietināšanas orderi nevar izpildīt termiņos, kas paredzēti 2. vai 3. punktā, izpildes tiesu iestāde nekavējoties par to informē izsniegšanas tiesu iestādi, norādot kavēšanās iemeslus. Šādos gadījumos šos termiņus var pagarināt par 30 dienām.

5.   Kamēr izpildes tiesu iestāde nav pieņēmusi galīgo lēmumu par Eiropas apcietināšanas orderi, tā nodrošina to, ka materiālie nosacījumi, kas nepieciešami faktiskai personas nodošanai, būtu ievēroti arī turpmāk.”

11

Padomes Lēmuma 2007/533/TI (2007. gada 12. jūnijs) par otrās paaudzes Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu (OV 2007, L 205, 63. lpp.) 24. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja kāda dalībvalsts uzskata, ka saskaņā ar 26., 32. vai 36. pantu ievadīta brīdinājuma īstenošana nav saderīga ar attiecīgas valsts tiesību aktiem, starptautiskām saistībām vai būtiskām valsts interesēm, tā var pieprasīt brīdinājumam pievienot karodziņu, ar ko norāda, ka saskaņā ar brīdinājumu veicamā darbība netiks veikta tās teritorijā. Karodziņu pievieno tās dalībvalsts Sirene birojs, kura ievadījusi brīdinājumu.”

12

Minētā lēmuma 25. pantā ir noteikts:

“1.   Ja uz gadījumu attiecas Pamatlēmums [2002/584], karodziņu, ar ko norāda apcietināšanas nepieļaušanu, pievieno vienīgi brīdinājumam, kas saistās ar personas apcietināšanu nolūkā to nodot, ja kompetentā tiesu iestāde saskaņā ar valsts tiesību aktiem Eiropas apcietināšanas ordera izpildei ir atteikusies to izpildīt, balstoties uz neizpildes pamatojumu, un ja ir pieprasīts brīdinājumam pievienot karodziņu.

2.   Tomēr pēc kompetentas tiesu iestādes lūguma atbilstīgi valsts tiesību aktiem – vai nu balstoties uz vispārēju instrukciju, vai kādā īpašā gadījumā – var pieprasīt pievienot karodziņu arī brīdinājumam par personu apcietināšanu nolūkā to nodot, ja ir acīmredzams, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpilde būs jāatsaka.”

13

Lēmuma 2007/533 26. panta 1. punkts ir izteikts šādi:

“Datus par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās nodot, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, vai par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās izdot, ievada pēc izdevējas dalībvalsts tiesu iestādes lūguma.”

14

Minētā lēmuma 27. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja personu meklē, lai apcietinātu nolūkā to nodot, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, izdevēja dalībvalsts SIS II ievada Eiropas apcietināšanas ordera oriģināleksemplāra kopiju.”

15

Minētā lēmuma 30. pants ir izteikts šādi:

“Ja apcietināšanu nav iespējams izdarīt – vai nu tāpēc, ka brīdinājuma saņēmēja dalībvalsts atsakās saskaņā ar 24. vai 25. pantā izklāstītajām procedūrām par apzīmēšanu ar karodziņiem, vai arī tāpēc, ka attiecībā uz brīdinājumu par personas apcietināšanu nolūkā to izdot vēl nav pabeigta izmeklēšana –, tad brīdinājuma saņēmējai dalībvalstij brīdinājums jāuzskata par brīdinājumu nolūkā paziņot attiecīgās personas atrašanās vietu.”

16

Minētā lēmuma 31. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja uz gadījumu attiecas Pamatlēmums [2002/584], tad saskaņā ar 26. pantu SIS II ievadītu brīdinājumu kopā ar 27. pantā minētajiem papildu datiem uzskata par Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots saskaņā ar minēto pamatlēmumu, un tam ir tāds pats juridisks spēks kā minētajam orderim.”

17

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā rīkojuma 1.–20. punktā. Šīs pagaidu noregulējuma tiesvedības vajadzībām īsumā to var aprakstīt šādi.

18

C. Puigdemont i Casamajó, A. Comín i Oliveres un C. Ponsatí i Obiols attiecīgi bija Generalitat de Cataluña (Katalonijas autonomās kopienas pašpārvalde, Spānija) priekšsēdētājs un Gobierno autonómico de Cataluña (Katalonijas autonomās kopienas valdība, Spānija) locekļi, kad tika pieņemts 2017. gada 6. septembraLey 19/2017 del Parlamento de Cataluña, reguladora del referéndum de autodeterminación (Katalonijas parlamenta Likums 19/2017 par pašnoteikšanās referendumu, DOGC Nr. 7449A, 2017. gada 6. septembris, 1. lpp.) un 2017. gada 8. septembraLey 20/2017 del Parlamento de Cataluña, de transitoríedad jurídica y fundacional de la República (Katalonijas parlamenta Likums 20/2017 par juridisko pāreju un Republikas dibināšanu, DOGC Nr. 7451A, 2017. gada 8. septembris, 1. lpp.), kā arī tad, kad 2017. gada 1. oktobrī tika rīkots pašnoteikšanās referendums, kas bija paredzēts pirmajā no šiem likumiem, kurā ietverto tiesību normu izpilde pa šo laiku tika apturēta saskaņā ar Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) nolēmumu.

19

Pēc tam, kad bija pieņemti minētie likumi un rīkots minētais referendums, Ministerio fiscal (Prokuratūra, Spānija), Abogado del Estado (Valsts juridiskā dienesta pārstāvis, Spānija) un Partido político VOX (politiskā partija VOX) ierosināja kriminālprocesu pret vairākām personām, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējiem, pamatojoties uz to, ka viņi ir veikuši darbības, kas atbilst noziedzīga nodarījuma “musināšana” pazīmēm.

20

Pēc tam apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza pieteikumus, lai kandidētu Eiropas Parlamenta locekļu vēlēšanās. 2019. gada 13. jūnijāJunta Electoral Central (Centrālā vēlēšanu komisija, Spānija) pieņēma lēmumu, kurā nosauca 2019. gada 26. maija vēlēšanās Parlamentā ievēlētos kandidātus, tostarp C. Puigdemont i Casamajó un A. Comín i Oliveres.

21

2019. gada 17. jūnijā Centrālā vēlēšanu komisija neatļāva apelācijas sūdzības iesniedzējiem dot zvērestu vai apņemšanos ievērot Spānijas konstitūciju, kā to paredz Spānijas tiesību akti, un paziņoja Eiropas Parlamentam par Spānijā ievēlēto kandidātu sarakstu, kurā netika iekļauts C. Puigdemont i Casamajó un A. Comín i Oliveres. 2019. gada 27. jūnijā Parlamenta priekšsēdētājs informēja C. Puigdemont i Casamajó un A. Comín i Oliveres, ka nevar tos uzskatīt par nākamajiem Eiropas Parlamenta locekļiem.

22

2019. gada 14. oktobrīTribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) Krimināllietu palātas izmeklēšanas tiesnesis izsniedza Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz C. Puigdemont i Casamajó, bet 2019. gada 4. novembrī – attiecībā uz A. Comín i Oliveres un C. Ponsatí i Obiols.

23

2020. gada 10. janvārīTribunal Supremo (Augstākā tiesa) Otrās palātas priekšsēdētājs nosūtīja Eiropas Parlamentam pieprasījumu, kas izriet no Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) Krimināllietu palātas izmeklēšanas tiesneša tanī pašā dienā pieņemtā rīkojuma atcelt C. Puigdemont i Casamajó un A. Comín i Oliveres parlamentāro imunitāti.

24

2020. gada 13. janvāra plenārsēdē pēc 2019. gada 19. decembra sprieduma Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115) pasludināšanas Parlaments pieņēma zināšanai C. Puigdemont i Casamajó un A. Comín i Oliveres ievēlēšanu Parlamentā no 2019. gada 2. jūlija.

25

Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vietnieks 2020. gada 16. janvāra plenārsēdē paziņoja par pieprasījumiem atcelt C. Puigdemont i Casamajó un A. Comín i Oliveres [Eiropas Parlamenta] deputāta imunitāti un nodeva tos izskatīšanai attiecīgajai komitejai, proti, Parlamenta Juridiskajai komitejai (turpmāk tekstā – “JURI komiteja”).

26

2020. gada 4. februārī Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) Otrās palātas priekšsēdētājs nosūtīja Parlamentam pieprasījumu, kas izriet no minētās tiesas Krimināllietu palātas izmeklēšanas tiesneša tanī pašā dienā pieņemtā rīkojuma atcelt C. Ponsatí i Obiols deputātes imunitāti.

27

2020. gada 10. februārī Parlaments pēc Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības 2020. gada 31. janvārī pieņēma zināšanai C. Ponsatí i Obiols ievēlēšanu Parlamentā no 2020. gada 1. februāra.

28

Parlamenta priekšsēdētāja vietnieks 2020. gada 13. februāra plenārsēdē paziņoja par pieprasījumu atcelt C. Ponsatí i Obiols [Eiropas Parlamenta] deputātes imunitāti un nodeva to izskatīšanai JURI komitejai.

29

Pēc tam, kad apelācijas sūdzības iesniedzēji bija iesnieguši savus apsvērumus Parlamentam un tos uzklausīja JURI komiteja, 2021. gada 23. februārī tā pieņēma ziņojumus A 9-0020/2021, A 9-0021/2021 un A 9-0022/2021 par pieprasījumiem atcelt apelācijas sūdzības iesniedzēju imunitāti. Ar strīdīgajiem lēmumiem Parlaments atcēla apelācijas sūdzības iesniedzēju imunitāti, pamatojoties uz 9. panta pirmās daļas b) punktu Protokolā (Nr. 7) par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (OV 2012, C 326, 266. lpp.; turpmāk tekstā – “Protokols par privilēģijām un imunitāti Savienībā”).

30

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 19. maijā, apelācijas sūdzības iesniedzēji cēla prasību, lūdzot atcelt strīdīgos lēmumus.

31

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 26. maijā, apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai apturētu strīdīgo lēmumu izpildi.

32

Ar 2021. gada 2. jūnija rīkojumu lietā Puigdemont i Casamajó u.c./Parlaments (T‑272/21 R, nav publicēts), kas pieņemts, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 157. panta 2. punktu, Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks nolēma apturēt strīdīgo lēmumu izpildi līdz dienai, kad tiks izdots rīkojums, ar ko izbeidz Vispārējā tiesā ierosināto pagaidu noregulējuma tiesvedību.

33

Ar 2021. gada 24. jūnija lēmumu Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks atļāva Spānijas Karalistei iestāties lietā Parlamenta prasījumu atbalstam.

34

Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks noraidīja apelācijas sūdzību iesniedzēju iesniegto pieteikumu par pagaidu noregulējumu.

35

Šajā nolūkā minētā rīkojuma 38. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks uzskatīja, ka jāpārbauda, vai ir izpildīts nosacījums par steidzamību.

36

Šajā ziņā, pirmkārt, pārsūdzētā rīkojuma 42. punktā noteikts, ka ir jāatsaucas tikai uz strīdīgo lēmumu objektīvi radītajām sekām, kas noteiktas, ņemot vērā to saturu, un ka apgalvotā šo lēmumu neskaidrība nevar būt pietiekama, lai pierādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotais kaitējums ir būtisks un neatgriezenisks.

37

Otrkārt, pārsūdzētā rīkojuma 43. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ir noteicis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar atsaukties uz iespējamo risku tikt apcietinātiem, ceļojot uz vai no Parlamenta sesijas Strasbūrā (Francija), ciktāl uz šādiem ceļojumiem ir attiecināma Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta otrajā daļā paredzētā imunitāte, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji joprojām bauda.

38

Treškārt, Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks izvērtēja, vai nosacījums par steidzamību var tikt uzskatīts par izpildītu, balstoties uz i) apgalvojumu, ka pastāv apelācijas sūdzības iesniedzēju nenovēršamas apcietināšanas risks, ņemot vērā kopējo ietekmi, kas piemīt strīdīgajiem lēmumiem, un ii) Eiropas apcietināšanas orderiem, kas izsniegti attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem, kā arī brīdinājumiem par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās nodot (turpmāk tekstā – “brīdinājumi SIS II”).

39

Pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ir norādījis, ka izpildes dalībvalsts tiesu iestādes it īpaši var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 3. un 4. pantā paredzētajiem nosacījumiem un ka pieprasītā persona var nepiekrist nodošanai, tā ka izpildes tiesu iestādei ir jāpieņem lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi. No tā viņš secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotā kaitējuma rašanās ir atkarīga no vairāku faktoru kopības.

40

Pārsūdzētā rīkojuma 46. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ir konstatējis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav pierādījuši, ka viņu apcietināšana vai a fortiori nodošana Spānijas iestādēm bija paredzama ar pietiekamu iespējamības pakāpi.

41

Šajā ziņā minētā rīkojuma 47. punktā viņš noteica, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav iesnieguši pierādījumus, ka izpildes tiesu iestādes, it īpaši tās dalībvalsts, kurā viņi dzīvo, proti, Beļģijas Karalistes iestādes, būtu paredzējušas izpildīt attiecībā uz viņiem izsniegtos Eiropas apcietināšanas orderus tādā veidā, ka apgalvotā kaitējuma rašanās risks būtu bijis pietiekami ticams.

42

Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks, pārsūdzētā rīkojuma 48.–50. punktā atsaukdamies uz to, ka pēc strīdīgo lēmumu pieņemšanas izpildes tiesu iestādes neesot veikušas nekādus pasākumus, kā arī uz Beļģijas iestāžu veiktajiem pasākumiem, minētā rīkojuma 51. un 53. punktā norādīja, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) saskaņā LESD 267. pantu ir iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas reģistrēts ar lietas numuru C‑158/21 un kas savukārt ļāva apturēt valsts tiesvedību līdz Tiesas nolēmuma pasludināšanai. Minētā rīkojuma 53. punktā viņš no tā secināja, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem izsniegto Eiropas apcietināšanas orderu izpilde ir apturēta.

43

Turklāt pārsūdzētā rīkojuma 55. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav iesnieguši nekādus pierādījumus, lai apšaubītu konstatējumu, ka šī izpilde ir apturēta un ka šo konstatējumu it īpaši neietekmē apstāklis, ka Spānijas Karaliste nav atsaukusi brīdinājumus SIS II.

44

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav pierādījuši, ka ir izpildīts nosacījums par steidzamību, jo šajā gadījumā viņu apgalvotais būtiskais un neatgriezeniskais kaitējums nav kvalificējams kā tāds, kas ir noteikts vai pierādīts ar pietiekamu iespējamības pakāpi.

45

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

46

Parlamenta prasījumi Tiesai ir šādi:

47

Spānijas Karalistes prasījumi Tiesai ir šādi:

48

Ar pretapelācijas sūdzību Spānijas Karaliste lūdz Tiesu atcelt pārsūdzētā rīkojuma 43. punktā minēto pamatojumu.

49

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

50

Parlamenta prasījumi Tiesai ir šādi:

51

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza divus pamatus saistībā ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka pieļautajām tiesību kļūdām, i) neņemot vērā faktu, ka būtisks un neatgriezenisks kaitējums varēja rasties pirms galīgā lēmuma pieņemšanas par attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem izdoto Eiropas apcietināšanas orderu izpildi, un, ii) secinot, ka apgalvotais kaitējums nebija paredzams ar pietiekamu iespējamības pakāpi.

52

Turklāt Spānijas Karaliste un Parlaments lūdz Tiesu aizstāt pamatus.

53

Vispirms Spānijas Karaliste apstrīd apelācijas sūdzības pieņemamību.

54

Šajā ziņā tā, pirmkārt, apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji esot pamatojušies uz notikumiem, kas iestājās pēc pārsūdzētā rīkojuma pieņemšanas un uz kuriem nevar pamatoti atsaukties saistībā ar šo apelācijas sūdzību. Otrkārt, tā apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi pārsniedzot pagaidu noregulējuma tiesvedības priekšmetu, ciktāl ar tiem tiek lūgts apturēt to Eiropas apcietināšanas orderu izpildi, kuri izsniegti attiecībā uz viņiem. Treškārt, ar dažiem apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem tiekot apšaubīti Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka izdarītie faktiskie konstatējumi. Ceturtkārt, gadījumā, ja Tiesa atceltu pārsūdzēto rīkojumu, tai būtu jānodod lieta atpakaļ Vispārējai tiesai, jo pēdējā minētā esot pārbaudījusi tikai vienu no trim pagaidu noregulējuma piemērošanas nosacījumiem.

55

Pirmām kārtām, jānorāda, ka Spānijas Karalistes argumenti saistībā ar atsaukšanos uz notikumiem pēc pārsūdzētā rīkojuma pieņemšanas un Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka izdarīto faktisko konstatējumu apstrīdēšanu attiecas nevis uz apelācijas sūdzību kopumā, bet gan tikai uz dažiem tās pamatojumam izvirzītajiem argumentiem.

56

Šajos apstākļos šie Spānijas Karalistes argumenti katrā ziņā nevar pamatot secinājumu, ka šī apelācijas sūdzība ir pilnībā nepieņemama.

57

Otrām kārtām, tā kā apelācijas sūdzībā izvirzītie prasījumi ir vērsti tikai uz pārsūdzētā rīkojuma atcelšanu un – attiecīgā gadījumā – strīdīgo lēmumu izpildes apturēšanu, nevar uzskatīt, ka tās mērķis ir panākt, lai Tiesa apturētu to Eiropas apcietināšanas orderu izpildi, kuri ir izsniegti attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem.

58

Trešām kārtām, pat pieņemot, kā apgalvo Spānijas Karaliste, ka tiesvedības stadija neļauj pieņemt galīgo nolēmumu pārsūdzētā rīkojuma atcelšanas gadījumā, tas saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu nozīmētu, ka šādā gadījumā lieta būtu jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai. Tomēr šis apstāklis nevar padarīt apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegto apelācijas sūdzību par nepieņemamu.

59

Tātad apelācijas sūdzība nav jānoraida kā pilnībā nepieņemama.

60

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks esot pieļāvis tiesību kļūdu, neņemdams vērā apstākli, ka būtisks un neatgriezenisks kaitējums varēja rasties pirms tiek pieņemts galīgais lēmums par attiecībā uz viņiem izsniegto Eiropas apcietināšanas orderu izpildi.

61

Apelācijas sūdzības iesniedzēji galvenokārt apgalvo, ka vairāki pārsūdzētā rīkojuma punkti esot balstīti uz pieņēmumu, ka būtisku un neatgriezenisku kaitējumu radītu tikai apelācijas sūdzības iesniedzēju nodošana Spānijas Karalistei.

62

Tādējādi pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks esot ņēmis vērā tikai kaitējumu, kas varētu rasties saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju nodošanu Spānijas iestādēm. Tomēr būtisks un neatgriezenisks kaitējums rastos jau viņu apcietināšanas gadījumā un turēšanas apcietinājumā gadījumā – pat uz ierobežotu laiku –, it īpaši tādēļ, ka šāds risks pastāvētu katru reizi, kad viņi ceļotu uz kādu dalībvalsti. Apelācijas sūdzības iesniedzējus varētu apcietināt, lai izpildītu attiecībā uz viņiem izsniegtos Eiropas apcietināšanas orderus, pamatojoties uz brīdinājumiem SIS II. Turklāt pēc tam saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 12. pantu izpildes tiesu iestāde varētu izdot rīkojumu par viņu paturēšanu apcietinājumā. C. Puigdemont i Casamajó apcietināšana un turēšana apcietinājumā Sardīnijā (Itālija) 2021. gada 23. septembrī liecina, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti ir pamatoti.

63

Pārsūdzētā rīkojuma 47.–49., 56. un 57. punkts arī esot balstīti uz pieņēmumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšana nevarētu radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu. Tāpat arī šā rīkojuma 60. punktā šāda apcietināšana esot raksturota kā piemērs situācijai, kurā varētu rasties apgalvotais kaitējums, nevis situācijai, kurā šis kaitējums jau ir radies.

64

Pakārtoti – apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā izdarītie konstatējumi par Pamatlēmumu 2002/584 neesot tādi, lai pierādītu, ka kaitējums, kas izriet no iespējamās apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšanas, būtu atkarīgs no vairākiem faktoriem.

65

Parlaments un Spānijas Karaliste apgalvo, ka pirmais pamats esot jānoraida.

66

Parlaments vispirms apgalvo, ka šis pamats daļēji esot pamatots ar argumentiem, kuri ir jānoraida kā nepieņemami, ciktāl tie balstīti uz faktiem, kas iestājās pēc pārsūdzētā rīkojuma pieņemšanas vai ciktāl ar tiem tiek apstrīdēti Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka faktiskie konstatējumi. Spānijas Karaliste arī apgalvo, ka apstrīdētie Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka konstatējumi attiecas uz pierādījumu vērtējumu.

67

Turklāt pirmais pamats esot balstīts uz pārsūdzētā rīkojuma kļūdainu interpretāciju, jo Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks neesot paudis nostāju par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšana vai nodošana Spānijas iestādēm ir kvalificējama kā “būtisks un neatgriezenisks kaitējums”. Turklāt Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks esot pareizi atzinis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotā kaitējuma rašanās ir atkarīga no vairākiem faktoriem. Strīdīgie lēmumi neesot galvenais minētā kaitējuma cēlonis.

68

Spānijas Karaliste ierosina, ka pārsūdzētā rīkojuma 45. punkts esot jāinterpretē tādējādi, ka strīdīgie lēmumi nav galvenais apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotā kaitējuma cēlonis. Šo kaitējumu faktiski rada viņu lēmums bēgt no Spānijas, kā arī valsts pasākumi, kas veikti saistībā ar šo lēmumu.

69

Vispirms ir jāizvērtē Parlamenta un Spānijas Karalistes argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēta pirmā apelācijas pamata pieņemamība.

70

Pirmkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta otro daļu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi Vispārējai tiesai ir ekskluzīva kompetence konstatēt un izvērtēt nozīmīgos faktus un izvērtēt tajā iesniegtos pierādījumus. Šo faktu un pierādījumu vērtējums tātad, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kurš kā tāds būtu jāizvērtē Tiesai apelācijas tiesvedībā (pēc analoģijas skat. Tiesas priekšsēdētaja vietnieka rīkojumu, 2021. gada 30. novembris, Land Rheinland-Pfalz/Deutsche Lufthansa, C‑466/21 P-R, nav publicēts, EU:C:2021:972, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Šajā lietā galvenie argumenti, ar ko apelācijas sūdzības iesniedzēji pamato savu pirmo apelācijas pamatu, ir vērsti uz to, lai pierādītu, ka pārsūdzētajā rīkojumā ir pieļauta kļūda faktu juridiskajā kvalifikācijā, jo Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ir uzskatījis, ka viņu iespējamā apcietināšana neradītu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu. Pakārtoti – apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā apgalvo, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks, kļūdaini interpretējot Pamatlēmumu 2002/584, ir pieļāvis kļūdu attiecībā uz šī pamatlēmuma ietekmi uz tādiem Eiropas apcietināšanas orderiem, kādi ir izsniegti attiecībā uz viņiem.

72

No minētā izriet, ka jānoraida arguments, saskaņā ar kuru pirmais apelācijas sūdzības pamats ir uzskatāms par nepieņemamu, ciktāl ar to tiek apstrīdēti Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka faktiskie konstatējumi.

73

Otrkārt, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, tā kā apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir vienīgi izvērtēt juridisko risinājumu, kāds rasts attiecībā uz pirmajā instancē apspriestajiem pamatiem un argumentiem, lietas dalībnieks nevar Tiesā pirmoreiz izvirzīt pamatus vai argumentus, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2020. gada 17. decembris, Anglo Austrian AAB un Belegging-Maatschappij Far-East/ECB, C‑207/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:1057, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar Tiesā pamatoti atsaukties uz argumentiem, kas balstīti uz faktiem, kuri iestājušies pēc pārsūdzētā rīkojuma pieņemšanas. No tā izriet, ka arguments par to, ka C. Puigdemont i Casamajó apcietināšana un turēšana apcietinājumā Sardīnijā pierāda, ka reāli pastāv apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotais risks, ir jānoraida kā nepieņemams.

75

Attiecībā uz pirmā apelācijas sūdzības pamata izskatīšanu pēc būtības ir jāatgādina, kā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks norādījis pārsūdzētā rīkojuma 39. un 40. punktā, ka pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir nodrošināt pieņemamā galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti, lai izvairītos no nepilnībām Tiesas garantētajā tiesiskajā aizsardzībā. Tieši šī mērķa sasniegšanai steidzamība ir jāvērtē attiecībā pret nepieciešamību pieņemt pagaidu nolēmumu, lai izvairītos no tā, ka lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu aizsardzību, tiktu nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums. Šim lietas dalībniekam ir pienākums sniegt pierādījumus, ka tas nevarēs sagaidīt tiesvedības, kurā lieta tiek skatīta pēc būtības, iznākumu, neciešot šādu kaitējumu. Kaut arī ir taisnība, ka, lai pierādītu šāda kaitējuma esamību, nav jāpieprasa, lai tā rašanās un nenovēršamība tiktu pierādīta pilnīgi droši, un ka pietiek ar to, ka šis kaitējums ir paredzams ar pietiekamu ticamības pakāpi, tomēr lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu pasākumu noteikšanu, joprojām ir jāpierāda fakti, kuri uzskatāmi par šāda kaitējuma iespējamas rašanās pamatu (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2021. gada 16. jūlijs, Symrise/ECHA, C‑282/21 P(R), nav publicēts, EU:C:2021:631, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

Lai izvērtētu, vai ir izpildīts nosacījums par steidzamību, Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā norādīja, ka “apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotā kaitējuma” rašanās ir atkarīga no vairāku faktoru kopības.

77

No minētā rīkojuma 41. punkta tieši izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju Vispārējā tiesā apgalvotais kaitējums, pēc viņu domām, izrietēja no riska tikt apcietinātiem un nodotiem Spānijas iestādēm. Turklāt minētā rīkojuma 44. punktā ir norādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti par šo kaitējumu ir pamatoti ar apstākli, ka nevar tikt izslēgts, ka viņus drīzumā varētu apcietināt.

78

Šajā kontekstā minētā rīkojuma 45. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšana un nodošana Spānijas iestādēm bija atkarīga no vairāku faktoru kopības.

79

Tādēļ, izdarīdams šādu secinājumu, Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks nekādā veidā neizslēdza iespēju, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iespējamā apcietināšana varētu viņiem radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.

80

No tā izriet, ka galvenie argumenti, kas izvirzīti pirmā apelācijas pamata pamatošanai, ciktāl tie attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 45. punktu, ir balstīti uz kļūdainu minētā rīkojuma interpretāciju, un šā iemesla dēļ ir jānoraida.

81

Tas pats ir attiecināms arī uz minētā rīkojuma 47.–49., 56. un 57. punktu, ciktāl šie argumenti skar šos punktus, jo no tā 46. punkta izriet, ka minētie punkti ir tostarp paredzēti, lai noteiktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav pierādījuši, ka viņu apcietināšana bija paredzama ar pietiekamu iespējamības pakāpi.

82

Savukārt ir skaidrs, ka pārsūdzētā rīkojuma 60. punkts ir pretrunā tā 44.–58. punktā izklāstītajam pamatojumam, norādot uz apelācijas sūdzības iesniedzēju iespējamo apcietināšanu kā faktoru, kas liecina nevis par to, ka apgalvotais kaitējums ir radies, bet tikai par to, ka šāda kaitējuma rašanās ir pietiekami ticama.

83

Tomēr Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka šādi pieļautā kļūda ir jāuzskata par nebūtisku. Pārsūdzētajā rīkojumā 60. punkts ir iekļauts pilnīguma labad, jo tā mērķis nav pamatot minētā rīkojuma 59. punktā minēto lēmumu noraidīt pieteikumu par pagaidu noregulējumu, bet tikai norādīt apelācijas sūdzības iesniedzējiem, ka šis lēmums neskar viņu tiesības iesniegt jaunu pieteikumu par pagaidu noregulējumu, pamatojoties uz jauniem apstākļiem.

84

Tātad galvenokārt izvirzītie argumenti, lai pamatotu pirmo apelācijas pamatu, ir jānoraida kā daļēji nepamatoti un daļēji neiedarbīgi.

85

Attiecībā uz argumentiem, kas pakārtoti izvirzīti, lai pamatotu šo pamatu, ir jānorāda, ka, lai pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā konstatētu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotā kaitējuma rašanās ir atkarīga no vairāku faktoru kopības, Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks atsaucās uz i) izpildes dalībvalsts tiesu iestāžu tiesībām atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi un ii) to, ka pieprasītās personas nodošana ir atkarīga no šo iestāžu lēmuma pieņemšanas gadījumā, ja konkrētā persona nepiekrīt savai nodošanai.

86

Ciktāl pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā ir atsauce tikai uz konkrētiem Pamatlēmumā 2002/584 paredzētajiem mehānismiem – pretēji Parlamenta un Spānijas Karalistes apgalvotajam –, to nevar saprast kā secinājumu, ka drīzāk šīs dalībvalsts veiktie pasākumi, nevis strīdīgie lēmumi ir galvenais apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotā kaitējuma cēlonis.

87

Gluži otrādi – no šā rīkojuma 78. punkta izriet, ka pārsūdzētā rīkojuma 45. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā punktā minētie Pamatlēmumā 2002/584 noteiktie mehānismi paredz, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšana ir atkarīga no citiem faktoriem, nevis no viņu parlamentārās imunitātes atcelšanas saistībā ar strīdīgajiem lēmumiem.

88

No minētā pamatlēmuma 1. panta 1. punkta izriet, ka Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts “apcietinātu un nodotu” pieprasīto personu.

89

Turklāt no minētā pamatlēmuma 11. panta 1. punkta un 17. panta 3. punkta izriet, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpildes procedūra parasti tiek īstenota pēc tam, kad izpildes dalībvalsts iestādes ir apcietinājušas pieprasīto personu.

90

Šādu interpretāciju apstiprina minētā pamatlēmuma 12. pantā paredzētais noteikums, saskaņā ar kuru gadījumos, ja personu apcietina, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, izpildes tiesu iestāde lemj, vai “pieprasītajai personai ir jāpaliek apcietinājumā”.

91

Turklāt no Pamatlēmuma 2002/584 12. panta un 17. panta 5. punkta izriet, ka gadījumā, ja izpildes tiesu iestāde nolemj izbeigt minētās personas turēšanu apcietinājumā, šai iestādei ir pienākums tās provizorisko atbrīvošanu papildināt ar jebkādiem pasākumiem, ko tā uzskata par vajadzīgiem, lai novērstu tās bēgšanu un nodrošinātu, ka materiālie nosacījumi, kādi nepieciešami faktiskai tās nodošanai, būtu izpildīti tikmēr, kamēr nav pieņemts neviens galīgs lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Lanigan, C‑237/15 PPU, EU:C:2015:474, 63. punkts).

92

Lēmums par nodošanu, uz kuru ir atsauce pārsūdzētā rīkojuma 45. punktā, ir pieņemts saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 15. un 17. pantu minētā apcietināšanas ordera izpildes procedūras beigās, tas ir, pēc pieprasītās personas apcietināšanas un lēmumu pieņemšanas, vai konkrēto personu paturēt apcietinājumā vai provizoriski atbrīvot.

93

Tādējādi Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ir pieļāvis tiesību kļūdu, nospriezdams, ka minētā rīkojuma 45. punktā minētās izpildes tiesu iestāžu pilnvaras ļauj pamatot to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšana ir atkarīga no vairāku faktoru kopības.

94

Līdz ar to pirmais pamats ir jāapmierina, ciktāl tas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 45. punktu.

95

Tomēr, tā kā ar pārsūdzētā rīkojuma 46.–57. punktā izklāstītajiem pamatiem arī var pamatot minētā rīkojuma rezolutīvo daļu, tā 45. punktā pieļautās tiesību kļūdas konstatācija pati par sevi nenozīmē, ka minētais rīkojums ir jāatceļ. Līdz ar to ir jāizskata otrais apelācijas pamats.

96

Otrais apelācijas sūdzības pamats ir sadalīts piecās daļās. Iesākumā ir kopā jāizvērtē šā apelācijas sūdzības pamata pirmās trīs daļas.

97

Šī pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka brīdinājumi SIS II bija pietiekams pamats, lai secinātu, ka attiecībā uz viņiem pastāv reāls risks tikt apcietinātiem un līdz ar to ciest būtisku un neatgriezenisku kaitējumu. Viņuprāt, to dalībvalstu policijas dienesti, kas saskaņā ar Lēmuma 2007/533 25. panta 2. punktu nav pievienojuši karodziņu attiecīgajiem brīdinājumiem SIS II, veiks šādu apcietināšanu. Tāpēc priekšsēdētāja vietnieks, noraidīdams pārsūdzētā rīkojuma 55. punktā brīdinājumu SIS II būtiskumu, esot pieļāvis tiesību kļūdu.

98

Ar otrā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks esot noteicis pārāk augstu pierādīšanas standartu, pieprasot viņiem iesniegt pierādījumus par dalībvalstu nodomu viņus apcietināt, lai gan konstatēts, ka attiecībā uz viņiem ir ievadīti brīdinājumi SIS II. Vienīgais “pasākums”, ko dalībvalstis varētu veikt, lai izpildītu šos brīdinājumus, būtu tieši apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšana.

99

Ar otrā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo – apstāklis, ka attiecībā uz viņiem izsniegto Eiropas apcietināšanas orderu izpilde ir apturēta, neapšauba apgalvotā kaitējuma iespējamību. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks esot balstījies uz to, kas Spānijas iestādēm būtu bijis jādara, lai gan viņam vajadzēja balstīties uz to, ko tās faktiski tika darījušas. Lai gan šīm iestādēm būtu vajadzējis apturēt brīdinājumu izpildi SIS II, apstāklis, ka šie brīdinājumi joprojām ir aktīvi, ir pietiekams, lai noteiktu apgalvotā kaitējuma rašanās iespējamību. Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) izmeklēšanas tiesneša paziņojumi Francijas un Itālijas iestādēm apstiprinot šo analīzi.

100

Parlaments un Spānijas Karaliste apgalvo, ka otrā pamata pirmās trīs daļas esot jānoraida.

101

Parlaments uzskata, ka šī apelācijas sūdzības pamata pirmās trīs daļas ir vismaz daļēji jāatzīst par nepieņemamām, jo tajās vispirms ir lūgts vienkārši pārskatīt Vispārējai tiesai iesniegto prasību, kā arī tajās ir apstrīdēti Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka faktiskie konstatējumi un – visbeidzot – tās ir pamatotas ar tādiem faktiskajiem apstākļiem, kuri netika izvirzīti pirmajā instancē. Turklāt šī pamata pirmā un trešā daļa nenorāda uz pārsūdzētā rīkojuma punktiem, uz kuriem tā attiektos.

102

Spānijas Karaliste apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji pieteikumā par pagaidu noregulējuma neesot atsaukušies uz brīdinājumiem SIS II vai uz nepieciešamību ņemt vērā risku tikt apcietinātiem citā dalībvalstī, kas nav Beļģijas Karaliste, Spānijas Karaliste vai Francijas Republika. Tātad tā uzskata, ka argumenti, kas balstīti uz šiem brīdinājumiem vai minēto risku, esot jānoraida kā nepieņemami. Tāds pats secinājums esot jāizdara attiecībā uz argumentiem, kas balstīti uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) izmeklēšanas tiesneša paziņojumiem, uz kuriem atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēji.

103

Turklāt Spānijas Karaliste apgalvo, ka tiesiskais regulējums, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēji, nav tāds, lai padarītu par spēkā neesošu Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka secinājumu, ka Beļģijas iestāžu veiktā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem izsniegto Eiropas apcietināšanas orderu izpildes apturēšana novērš risku tikt nodotiem Spānijas iestādēm.

104

Turklāt Parlaments un Spānijas Karaliste apgalvo, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks neesot piemērojis pārmērīgi augstu pierādīšanas standartu, bet – gluži otrādi – esot tikai piemērojis Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru apgalvotajam kaitējumam jābūt paredzamam ar pietiekamu iespējamības pakāpi.

105

Katrā ziņā Parlaments apgalvo, ka otrā pamata pirmā un otrā daļa ir neiedarbīga, jo apelācijas sūdzības iesniedzēji neapstrīdot Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka konstatējumus par Spānijā notiekošā kriminālprocesa apturēšanu, lai gan tie ir pietiekami, lai pamatotu pieteikuma par pagaidu noregulējumu noraidīšanu.

106

Attiecībā uz Parlamenta un Spānijas Karalistes argumentiem, ar kuriem tiek apstrīdēta apelācijas otrā pamata pirmo trīs daļu pieņemamība, pirmām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 256. panta 1. punktu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda pārsūdzētā sprieduma vai rīkojuma apstrīdētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šīs sūdzības atbalstam. Šādai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, kurā pat nav norādīti konkrēti argumenti, ar kuriem tiek identificēta tiesību kļūda, kas esot pieļauta pārsūdzētā spriedumā vai rīkojumā, un kurā vienīgi tiek atkārtoti pamati un argumenti, kas jau tikuši iesniegti Vispārējā tiesā. Būtībā šāda apelācijas sūdzība faktiski ir lūgums vienkārši pārskatīt prasības pieteikumu, kas jau ir ticis iesniegts Vispārējā tiesā, un tas nav Tiesas kompetencē (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2018. gada 10. janvāris, Komisija/RW, C‑442/17 P(R), nav publicēts, EU:C:2018:6, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

107

Šajā lietā ir skaidrs, ka apelācijas sūdzības otrā pamata pirmajās trīs daļās apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda uz vairākām kļūdām, kas, iespējams, ir pieļautas pārsūdzētajā rīkojumā, un izvirza virkni juridisku argumentu, lai pierādītu šo kļūdu esamību. No tā izriet, ka minētās pirmās trīs daļas nevar tikt uzskatītas tikai par lūgumu pārskatīt Vispārējā tiesā iesniegto pieteikumu par pagaidu noregulējumu.

108

Tāpat ir jānoraida Parlamenta arguments, ka otrā pamata pirmā un trešā daļa ir jāatzīst par nepieņemamām, jo tās neattiecas uz konkrētiem pārsūdzētā rīkojuma punktiem.

109

Pirmkārt, no apelācijas sūdzības pilnīgi skaidri izriet, ka otrā pamata pirmajā daļā tiek apšaubīts Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka vērtējums, kas izklāstīts pārsūdzētā rīkojuma 46.–57. punktā, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotais kaitējums nebija paredzams ar pietiekamu iespējamības pakāpi, lai arī attiecībā uz viņiem bija ievadīts brīdinājums SIS II.

110

Otrkārt, no apelācijas sūdzības izriet, ka otrā pamata trešā daļa attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 52.–56. punktu, kuros Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ir norādījis uz sekām, kas jāattiecina uz Spānijā uzsāktā kriminālprocesa apturēšanu.

111

Otrām kārtām, lai gan Tiesa, kā minēts šā rīkojuma 70. punktā, izskatot apelācijas sūdzību, nevar apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu un pierādījumu vērtējumu, apelācijas sūdzības otrā pamata pirmās trīs daļas nevar uzskatīt par tādām, kuru mērķis ir apšaubīt šādu vērtējumu.

112

Pirmkārt, šī pamata pirmajā un trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka prasību, ka apgalvotajam kaitējumam jābūt pietiekami iespējamam, lai konstatētu steidzamību. Šāds arguments, ar kuru netiek apšaubīti pārsūdzētajā rīkojumā konstatētie fakti, ir uzskatāms par tādu, kas attiecas uz šo faktu juridisko kvalifikāciju, ņemot vērā kritērijus, kuri reglamentē steidzamības jēdziena piemērošanu pagaidu noregulējuma tiesvedībā (pēc analoģijas skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2012. gada 29. marts, Gollnisch/Parlaments, C‑569/11 P(R), nav publicēts, EU:C:2012:199, 27. punkts).

113

Otrkārt, otrā pamata otrās daļas mērķis ir apstrīdēt apelācijas sūdzības iesniedzējiem piemēroto pierādīšanas standartu, lai pierādītu, ka viņu apgalvotā kaitējuma iespējamība ir pietiekami ticama. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pierādījumu jomā piemērojamo normu apgalvota neievērošana ir tiesību jautājums, kas apelācijas tiesvedības stadijā ir pieņemams (spriedums, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

114

Trešām kārtām, no šā rīkojuma 73. punktā minētās judikatūras izriet, ka lietas dalībnieks nevar pirmo reizi Tiesā izvirzīt pamatus vai argumentus, kurus tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā.

115

Tādējādi lietas dalībnieku argumenti, kas pamatojas uz C. Puigdemont i Casamajó apcietināšanu un turēšanu apcietinājumā Sardīnijā un Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) izmeklēšanas tiesneša paziņojumiem, kuri minēti šā rīkojuma 99. punktā, ir jānoraida kā nepieņemami, jo šie argumenti netika izvirzīti pirmajā instancē.

116

Tomēr nevar uzskatīt, ka argumenti, kuri balstīti uz brīdinājumu SIS II esamību un uz nepieciešamību ņemt vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšanas risku dalībvalstī, kas nav Beļģijas Karaliste, Spānijas Karaliste vai Francijas Republika, Tiesā ir izvirzīti pirmo reizi. Pieteikumā par pagaidu noregulējumu apelācijas sūdzības iesniedzēji vairākkārt ir atsaukušies uz brīdinājumu SIS II paredzamajām sekām un divreiz minējuši risku, ka jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts iestādes varētu viņus apcietināt. Turklāt šī riska patiesais raksturs sīkāk izklāstīts apsvērumos, ko prasītāji pirmajā instancē iesniedza par Spānijas Karalistes iestāšanās rakstu.

117

Tāpēc otrā pamata pirmās trīs daļas ir jāizvērtē pēc būtības.

118

No pārsūdzētā rīkojuma 46.–57. punkta izriet, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks uzskatīja, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem izsniegtie Eiropas apcietināšanas orderi un brīdinājumi SIS II nav pietiekami, lai konstatētu, ka viņu apcietināšana bija paredzama ar pietiekamu iespējamības pakāpi.

119

It īpaši pēc tam, kad Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks izvērtēja Beļģijas iestāžu veiktos pasākumus, lai izpildītu attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem izsniegtos Eiropas apcietināšanas orderus, un konstatēja, ka šo Eiropas apcietināšanas orderu izpilde ir apturēta, viņš pārsūdzētā rīkojuma 55. punktā noteica, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītais fakts, ka Spānijas Karaliste nav atsaukusi brīdinājumus SIS II, neļauj pierādīt to, ka attiecīgais kriminālprocess nav ticis apturēts.

120

Pamatojoties tostarp uz šiem konstatējumiem, Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks minētā rīkojuma 58. punktā noteica, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotais kaitējums nevar tikt kvalificēts kā kaitējums, kas noteikts vai konstatēts ar pietiekamu iespējamības pakāpi, un ka tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēji nav pierādījuši, ka ir izpildīts nosacījums par steidzamību.

121

Tomēr, kā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, tas, ka SIS II ir ievadīti brīdinājumi par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās nodot, parasti pats par sevi rada pienākumu apcietināt personas attiecībā uz kurām pastāv šādi brīdinājumi.

122

No Lēmuma 2007/533 31. panta 1. punkta, kas attiecas uz rīcību, pamatojoties uz šādu brīdinājumu, lasot to kopā ar minētā lēmuma 27. pantu, izriet, ka brīdinājumu, kam pievienota tā Eiropas apcietināšanas ordera kopija, kas ir tā pamatā, uzskata par Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584, un tam ir tāds pats juridisks spēks kā minētajam orderim.

123

Turklāt Lēmuma 2007/533 24. panta 1. punktā ir paredzēts – ja kāda dalībvalsts uzskata, ka brīdinājuma par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās nodot, īstenošana nav saderīga ar attiecīgas valsts tiesību aktiem, starptautiskām saistībām vai būtiskām valsts interesēm, tā var pieprasīt brīdinājumam pievienot karodziņu, ar ko norāda, ka saskaņā ar brīdinājumu veicamā darbība netiks veikta tās teritorijā.

124

Ja uz gadījumu attiecas Pamatlēmums 2002/584, saskaņā ar Lēmuma 2007/533 25. pantu šādu karodziņu var pievienot brīdinājumam SIS II tikai tad, ja izpildes tiesu iestāde ir atteikusies izpildīt to Eiropas apcietināšanas orderi, uz kuru attiecas brīdinājums, vai arī kompetentā tiesu iestāde ir pieprasījusi pievienot šo karodziņu vai nu balstoties uz vispārēju izmeklēšanu, vai kādā īpašā gadījumā, ja ir acīmredzams, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpilde būs jāatsaka.

125

Turklāt no Lēmuma 2007/533 30. panta izriet, ka gadījumos, kad brīdinājums par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās nodot, ir ievadīts, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka apcietināšanu var veikt tikai tad, ja ir pievienots karodziņš saskaņā ar minētā lēmuma 24. un 25. pantā noteiktajām procedūrām.

126

No tā izriet – ja vien netiek konstatēts, ka šis lēmums ir sistemātiski neefektīvs vai ka katra dalībvalsts, uz kuru attiecīgā persona var ceļot, ir pievienojusi karodziņu – apstākļi, kuri pārsūdzētajā rīkojumā nav konstatēti, – brīdinājuma esamība SIS II par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās nodot, pati par sevi rada lielu iespējamību, ka minētā persona tiks apcietināta.

127

Ņemot vērā to, kā norādīts šā rīkojuma 75. punktā, ka pagaidu noregulējuma tiesvedībā nosacījumu par steidzamību var izpildīt, ar absolūtu pārliecību nekonstatējot apgalvotā kaitējuma rašanos un nenovēršamību, apgalvotais kaitējums saistībā ar to personu apcietināšanu, attiecībā uz kurām ir ievadīts brīdinājums par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās nodot, principā šādā situācijā jāuzskata par paredzamu ar pietiekamu iespējamības pakāpi.

128

Tādējādi šajā situācijā pagaidu noregulējuma tiesnesis nevar pamatoti prasīt, lai personas, uz kurām attiecas šis brīdinājums, iesniegtu papildu pierādījumus, lai noteiktu, vai viņu apcietināšana ir paredzama.

129

Pretēji tam, ko Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks noteica pārsūdzētā rīkojuma 47. punktā, no šīm personām nevar sagaidīt, lai tās pierādītu, ka valsts izpildu iestādes ir paredzējušas izpildīt savus pienākumus, kādi tām izriet no Savienības tiesību aktiem.

130

Tāpat arī apstāklis – ka dalībvalsts tiesu iestāde konkrētā laikposmā nav izpildījusi attiecībā uz šīm personām izsniegto Eiropas apcietināšanas orderi, kā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks to konstatējis pārsūdzētā rīkojuma 48.–50. punktā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem, – nav tāds, kas šo personu apcietināšanu padarītu nepietiekami ticamu.

131

Pirmkārt, tā kā nav pieņemts galīgais lēmums, šis fakts nekādā ziņā nenozīmē to, ka šī tiesu iestāde galu galā neizpildīs savus pienākumus, kas tai ir noteikti Savienības tiesību aktos. Otrkārt, šis fakts nekādi neliecina par attieksmi, kādu piemēros to citu dalībvalstu iestādes, uz kurām attiecīgās personas varētu doties.

132

Runājot par pārsūdzētā rīkojuma 51.–56. punktā minēto attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem izsniegto Eiropas apcietināšanas orderu izpildes apturēšanu, jākonstatē, ka tas neietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšanas paredzamību saskaņā ar brīdinājumiem SIS II, kamēr Spānijas iestādes nav atsaukušas šos brīdinājumus.

133

Turklāt, pieņemot, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka pārsūdzētā rīkojuma 55. punktā sniegtais vērtējums par brīdinājumu SIS II nozīmi ir jāsaprot tādējādi, ka Spānijas Karalistei bija pienākums atsaukt šos brīdinājumus, ņemot vērā lietā C‑158/21 iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jāuzsver, ka kaitējuma rašanās iespējamības pakāpe, ņemot vērā pagaidu noregulējuma tiesvedības priekšmetu, nevar tikt vērtēta, pamatojoties uz to, ka dalībvalsts tuvākajā nākotnē atcels šobrīd piemērojamos lēmumus.

134

Ņemot vērā visus šos apstākļus, ir skaidrs, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ir pieļāvis kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā, pārsūdzētā rīkojuma 46. punktā uzskatīdams, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav pierādījuši, ka viņu apcietināšana bija paredzama ar pietiekamu iespējamības pakāpi.

135

Līdz ar to apelācijas otrā pamata pirmās trīs daļas ir jāapmierina.

136

Attiecībā uz pārsūdzētā rīkojuma 45. un 46. punktā pieļauto kļūdu sekām ir jāatgādina, ka no minētā rīkojuma 41. punkta izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji atsaucas uz kaitējumu, kas izriet no brīvības atņemšanas saistībā gan ar viņu apcietināšanu, gan nodošanu Spānijas iestādēm.

137

No tā izriet, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka vērtējums minētā rīkojuma 58. punktā, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēji nav pierādījuši, ka ir izpildīts nosacījums par steidzamību, obligāti jābalsta uz apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojuma, ka uz viņiem ir attiecināms paredzams risks tikt apcietinātiem, kas var radīt viņiem būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, noraidīšanu.

138

Tāpēc, pretēji Parlamenta apgalvotajam, šis vērtējums nevar tikt juridiski pietiekami pamatots ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka konstatējumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju risks tikt nodotiem Spānijas iestādēm nav pierādīts ar pietiekamu iespējamības pakāpi.

139

Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka pārsūdzētā rīkojuma 42. un 43. punktā minētie pamati neattiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšanas risku citā dalībvalstī, kas nav Francijas Republika, ir jākonstatē, ka minētā rīkojuma 45. un 46. punktā pieļauto kļūdu dēļ Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka vērtējumam, kas izklāstīts šī rīkojuma 58. punktā, nav pietiekama pamatojuma.

140

Tāpēc ir jānoskaidro, vai attiecīgi Parlamenta un Spānijas Karalistes ierosinātā pamatojuma aizstāšana var pamatot pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvo daļu.

141

Parlaments, ko atbalsta Spānijas Karaliste, ierosina, ka gadījumā, ja Tiesa apstiprinātu apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos pamatus, Tiesai būtu jāaizstāj pamatojums, nosakot, ka kaitējums saistībā ar apcietināšanas risku, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēji, nav uzskatāms par būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.

142

Šajā ziņā tas apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju ierosinātā pieeja nav saderīga ar pagaidu noregulējumam piemītošo izņēmuma raksturu, ļaujot sistemātiski konstatēt, ka nosacījums par steidzamību ir izpildīts, ja ir atcelta tā Parlamenta locekļa imunitāte, kurš atsakās sadarboties ar valsts iestādēm.

143

Turklāt, tā kā parlamentārā imunitāte ir paredzēta, lai novērstu jebkādu iejaukšanos Parlamenta pienācīgā darbībā, apelācijas sūdzības iesniedzējiem bija jāpierāda, ka strīdīgie lēmumi varēja kavēt viņu uzdevumu izpildi un ka Parlamenta pienācīga darbība nepieļauj jebkādu iejaukšanos viņu pilnvaru īstenošanā. Tomēr viņi nekādā veidā nav pierādījuši, ka piespiedu pasākumi, ko dalībvalsts varētu veikt pret Parlamenta locekli, apdraudētu šīs iestādes neatkarību un pienācīgu darbību.

144

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Parlamenta lūgums aizstāt pamatojumu ir jānoraida.

145

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai lūgums aizstāt pamatojumu būtu pieņemams, ir jāpastāv interesei celt prasību, proti, ka lietas dalībniekam, kas to ir iesniedzis, apelācijas iznākums var būt labvēlīgs. Tā tas var būt gadījumā, ja lūgums aizstāt pamatojumu ir aizstāvība pret apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītu pamatu (spriedums, 2022. gada 24. februāris, Bernis u.c./CRU, C‑364/20 P, nav publicēts, EU:C:2022:115, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

146

Kā norādīts šā rīkojuma 75. punktā, lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu aizsardzību, ir pienākums sniegt pierādījumus, ka tas nevarēs sagaidīt tiesvedības, kurā lieta tiek skatīta pēc būtības, iznākumu, neciešot būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.

147

Tādējādi, lai gan Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ir kļūdaini noteicis, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšana nav paredzama ar pietiekamu iespējamības pakāpi, vērtējums, ka nav izpildīts nosacījums par steidzamību, tomēr ir jāapstiprina, ja šī apcietināšana nevar radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu apelācijas sūdzības iesniedzējiem.

148

Tādēļ Parlamenta iesniegtais lūgums aizstāt pamatojumu ir uzskatāms par pieņemamu.

149

Kā Parlaments pareizi norāda, Parlamenta locekļu imunitāte tiek piešķirta vienīgi Eiropas Savienības interesēs. Konkrētāk – šīs imunitātes mērķis ir novērst jebkādus šķēršļus šīs iestādes pienācīgai darbībai un līdz ar to arī tās kompetencei. Tātad Parlamenta loceklis, kurš saskaras ar lēmumu par viņa imunitātes atcelšanu, kā būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, ko tieši radījis šis lēmums, var lietderīgi minēt tikai nelabvēlīgo ietekmi, ko šis lēmums radītu ne tikai attiecībā uz viņa tiesībām brīvi īstenot savas pilnvaras, bet arī uz Parlamenta pienācīgu darbību (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2012. gada 29. marts, Gollnisch/Parlaments, C‑569/11 P(R), nav publicēts, EU:C:2012:199, 29. punkts).

150

Tādējādi ir bijis iespējams izslēgt būtiska un neatgriezeniska kaitējuma risku situācijā, kad Parlamenta locekļa imunitātes atcelšana ir notikusi pret viņu ierosinātā kriminālprocesa agrīnā stadijā, nekonstatējot, ka šī procesa pašreizējā vai paredzamā norise varētu īpaši traucēt šā Parlamenta locekļa uzdevumu izpildi, piemēram, viņa dalību sesijās, parlamentārajos braucienos vai ziņojumu sagatavošanā, un ka ar Parlamenta pienācīgu darbību saistītās intereses nepieļauj jebkādu iejaukšanos viņa pilnvaru īstenošanā (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2012. gada 29. marts, Gollnisch/Parlaments, C‑569/11 P(R), nav publicēts, EU:C:2012:199, 30. punkts).

151

Šo risinājumu nevar piemērot situācijā, kad kriminālprocesā, kas pamato deputāta imunitātes atcelšanu, attiecībā uz konkrētajiem Parlamenta locekļiem jau ir izsniegti Eiropas apcietināšanas orderi un brīdinājumi par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās nodot.

152

Deputāta imunitātes atcelšanas gadījumā šādi veiktie pasākumi, piemērojot Pamatlēmumu 2002/584 un Lēmumu 2007/533, var būt pamats attiecīgo Parlamenta locekļu apcietināšanai un viņu turēšanai apcietinājumā – attiecīgā gadījumā – uz vairākām nedēļām, līdz tiek pieņemts lēmums par viņu nodošanu.

153

Šāds ar brīvības atņemšanu saistīts pasākums, kas turklāt var tikt vairākkārtīgi atkārtots un īstenots vairākās dalībvalstīs, var kavēt attiecīgos Parlamenta locekļus veikt darbības, kas saistītas ar viņu pilnvaru īstenošanu, piemēram, piedalīties parlamentārajos braucienos vai veikt braucienus, kas nepieciešami saistībā ar ziņojumu sagatavošanu, un tādējādi apdraudēt pienācīgu Parlamenta darbību. Ņemot vērā Eiropas Parlamenta deputāta darbības būtību un to, ka viņš var tikt aicināts veikt šo darbību visā Savienības teritorijā, šāda šķēršļa pastāvēšana Parlamenta locekļa pilnvaru īstenošanai ir jākonstatē, neprasot, lai persona, kas uz to pamatojas, sniegtu konkrētu informāciju par konkrētām darbībām, kas tai varētu būt jāveic citās dalībvalstīs – ne tajās, kurās notiek Parlamenta sesijas.

154

Jānorāda, ka, tā kā attiecīgie Parlamenta locekļi – ja šādā gadījumā lēmumu par viņu imunitātes atcelšanu izpilde netiek apturēta – nevarētu pilnībā turpināt pildīt savus Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus līdz sava pilnvaru termiņa beigām, nodarītais kaitējums būtu neatgriezenisks (pēc analoģijas skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2003. gada 31. jūlijs, Le Pen/Parlaments, C‑208/03 P‑R, EU:C:2003:424, 102. punkts).

155

Tādējādi ir jākonstatē, ka Parlamenta locekļa apcietināšana un turēšana apcietinājumā, iespējams, uz vairākām nedēļām, līdz tiek pieņemts lēmums par viņa nodošanu, var radīt viņam būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.

156

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Parlamenta lūgums aizstāt pamatojumu ir jānoraida.

157

Spānijas Karaliste apgalvo, ka pārsūdzētā rīkojuma 43. punktā esot pieļauta tiesību kļūda attiecībā uz strīdīgo lēmumu piemērošanas jomu, un tādēļ ierosina Tiesai aizstāt pamatojumu, atceļot 43. punktu.

158

Galvenokārt – tā apgalvo, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks esot pārsniedzis pagaidu noregulējuma tiesneša pilnvaras, pieņemot strīdīgo lēmumu interpretāciju, kas būtībā esot pielīdzināma nolēmumam par vienu no pamatiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji ir izvirzījuši prasībā atcelt tiesību aktu.

159

Pakārtoti – Spānijas Karaliste apgalvo – ar strīdīgajiem lēmumiem pilnībā esot atcelta apelācijas sūdzības iesniedzēju imunitāte un nevarot uzskatīt, ka viņi joprojām var atsaukties uz iespējamo “ceļošanas imunitāti”, kas nekādā veidā nav paredzēta Protokolā par privilēģijām un imunitāti Savienībā.

160

Turklāt Spānijas Karaliste apgalvo, ka esot jāizdara grozījumi pārsūdzētā rīkojuma 52. punkta pirmajā teikumā, jo tajā esot kļūdaini interpretēts iestāšanās raksts, ko tā iesniedza pirmajā instancē.

161

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Spānijas Karalistes lūgums aizstāt pamatojumu esot jānoraida.

162

Kā norādīts šā rīkojuma 145. punktā, lūgums aizstāt pamatojumu ir pieņemams tikai gadījumā, ja lietas dalībniekam, kas to iesniedzis, apelācijas iznākums var būt labvēlīgs.

163

Šajā lietā Spānijas Karalistes lūguma aizstāt pamatojumu mērķis ir atcelt pārsūdzētā rīkojuma 43. punktu un izdarīt grozījumus minētā rīkojuma 52. punkta pirmajā teikumā.

164

Pirmkārt, pārsūdzētā rīkojuma 43. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks būtībā ir noteicis, ka ar strīdīgajiem lēmumiem netika atcelta imunitāte, kas piešķirta saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta otro daļu. No tā viņš secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar atsaukties uz apgalvoto risku tikt apcietinātiem, ceļojot uz vai no Parlamenta sesijas Strasbūrā.

165

Jebkāda šādi Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieka pieņemtā pamatojuma aizstāšana šajā tiesvedībā nevarētu radīt iznākumu, kas būtu labvēlīgs Spānijas Karalistei.

166

Proti, uzskatot, kā to ierosina Spānijas Karaliste, ka ar strīdīgajiem lēmumiem pilnībā tika atcelta apelācijas sūdzības iesniedzēju parlamentārā imunitāte, vai vismaz neizslēdzot, ka tie varētu radīt šādas sekas, būtu jāsecina, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apcietināšana ir iespējama arī Francijas Republikas teritorijā un ka kaitējumu, uz kuru viņi var atsaukties, vēl vairāk pastiprina apstāklis, ka strīdīgie lēmumi var būt šķērslis viņu dalībai Parlamenta sesijās.

167

Tomēr Spānijas Karalistes ierosinātā pamatojuma aizstāšana nebūtu tāda, lai labotu Vispārējās tiesas kļūdas, kuras pieļautas pārsūdzētā rīkojuma 44. un 45. punktā.

168

Otrkārt, attiecībā uz pārsūdzētā rīkojuma 52. punkta pirmajā teikumā norādītā pamata grozīšanu jākonstatē, ka tas arī nevarētu radīt iznākumu, kas būtu labvēlīgs Spānijas Karalistei.

169

Minētais grozījums ļautu vienīgi izlabot kļūdu, ko Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ir pieļāvis, interpretējot Spānijas Karalistes procesuālos rakstus, bet nekādā ziņā neietekmētu pārsūdzētajā rīkojumā minēto faktu konstatāciju vai to kvalifikāciju.

170

No tā izriet, ka Spānijas Karalistes lūgums aizstāt pamatojumu ir jānoraida kā nepieņemams un pārsūdzētais rīkojums attiecīgi ir jāatceļ pilnībā – bez vajadzības pārbaudīt otrā pamata ceturto un piekto daļu.

171

Tā kā pārsūdzētais rīkojums ir pilnībā atcelts, ir zudis pretapelācijas sūdzības priekšmets, un tādēļ vairs nav vajadzības par to lemt (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 25. janvāris, Komisija/European Food u.c., C‑638/19 P, EU:C:2022:50, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).

172

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā. Minētā tiesību norma attiecas arī uz pārsūdzībām, kas iesniegtas saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. panta otro daļu (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2020. gada 10. septembris, Padome/Sharpston, C‑424/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:705, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

173

Šajā lietā Tiesas rīcībā ir nepieciešamā informācija, lai pieņemtu galīgo nolēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegto pieteikumu par pagaidu noregulējumu.

174

Proti, ciktāl lietas dalībnieki tiesvedībā pirmajā instancē varēja pilnībā izklāstīt savu nostāju par trim nosacījumiem, kas reglamentē pagaidu noregulējuma piemērošanu, apstāklis, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ir pārbaudījis tikai vienu no šiem nosacījumiem, nevar liegt Tiesai pašai pieņemt galīgo nolēmumu par pagaidu noregulējuma pieteikumu.

175

Šajā nolūkā jāatgādina, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 156. panta 4. punktā ir paredzēts, ka pieteikumos par pagaidu noregulējumu jānorāda strīda priekšmets, apstākļi, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskie un tiesību pamati, kuri pirmšķietami pamato prasītos pagaidu pasākumus. Tādējādi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru piemērošanas apturēšanu un citus pagaidu pasākumus pagaidu noregulējuma tiesnesis var piemērot, ja ir noskaidrots, ka to noteikšana pirmšķietami faktiski un juridiski ir attaisnojama (fumus boni juris) un ka tie ir steidzami tajā ziņā, ka, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu tos lūgušajam lietas dalībniekam, ir nepieciešams, lai tie tiktu pielemti un lai to iedarbība izpaustos vēl pirms nolēmuma pamatlietā pieņemšanas. Šie nosacījumi ir kumulatīvi, tādējādi pieteikumi par pagaidu noregulējuma noteikšanu ir jānoraida, ja kāds no tiem nav izpildīts. Pagaidu noregulējuma tiesnesis vajadzības gadījumā izsver arī pastāvošās intereses (Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, 2021. gada 16. jūlijs, Symrise/ECHA, C‑282/21 P(R), nav publicēts, EU:C:2021:631, 26. punkts).

176

Parlaments pauž “nopietnas bažas” par pamatprasības pieņemamību. Pirmkārt, katrs no trim apelācijas sūdzības iesniedzējiem esot tiesīgs prasīt atcelt tikai to lēmumu, kas skar viņu pašu, nevis atcelt arī tos lēmumus, kas attiecas uz pārējiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji neprecizējot, ciktāl katrs no viņu apelācijas sūdzības pamatiem attiecas uz katru no strīdīgajiem lēmumiem.

177

Jāatgādina, ka pagaidu noregulējuma tiesvedībā principā nav jāizskata jautājums par pamatprasības pieņemamību, jo pretējā gadījumā varētu tikt ietekmēta lietas izskatīšana pēc būtības. Tomēr, ja tiek apgalvots, ka prasība ir acīmredzami nepieņemama, pagaidu noregulējuma tiesnesim ir jāpārbauda, vai prima facie ir pamats uzskatīt, ka prasībai ir pazīmes, kuras ļauj ar zināmu varbūtību secināt, ka tā ir pieņemama (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2003. gada 26. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija, C‑182/03 R un C‑217/03 R, EU:C:2003:385, 98. punkts).

178

Šajā lietā Parlaments ir tikai atsaucies uz “nopietnām bažām” par pamatprasības pieņemamību, kas būtībā ir saistītas ar to, ka katram no apelācijas sūdzības iesniedzējiem nav tiesību celt prasību par lēmumiem, kuri attiecas uz pārējiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem, un uz atsevišķu prasības atcelt tiesību aktu pamatu izvirzīšanu.

179

Tādēļ ir skaidrs, ka Parlaments nav apgalvojis, ka pamatprasība ir acīmredzami nepieņemama, kā arī nav iesniedzis nekādus pierādījumus, kas ļautu, veicot prasības pieņemamības vispārīgu pārbaudi, kas ir pagaidu noregulējuma tiesneša kompetencē, uzskatīt, ka šī prasība, iespējams, ir pilnībā nepieņemama.

180

No tā izriet, ka pieteikumu par pagaidu noregulējumu nevar noraidīt, pamatojoties uz to, ka pamatprasība ir nepieņemama.

181

Lai noteiktu fumus boni juris, apelācijas sūdzības iesniedzēji atsaucas uz astoņiem pamatiem, kas iesniegti pamatprasības pamatojumam.

182

Savos argumentos, kuri attiecas uz trešo no šiem apelācijas sūdzības pamatiem, kas jāizvērtē vispirms, apelācijas sūdzības iesniedzēji tostarp apgalvo, ka, pieņemot strīdīgos lēmumus, tika pārkāpts objektivitātes princips, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tās 39. panta 2. punktu.

183

2019. gada 19. novembra paziņojuma Parlamenta Juridiskās komitejas locekļiem, kurā noteikti pieprasījumiem par imunitātes atcelšanu piemērojamie principi, 8. punktā esot paredzēts, ka referenta amatu rotācijas kārtībā vienlīdzīgi ieņem politiskās grupas, taču izslēgta iespēja, ka referents var pārstāvēt to pašu politisko grupu vai būt ievēlēts tanī pašā dalībvalstī kā deputāts, par kura imunitāti tiek lemts.

184

Tomēr strīdīgo lēmumu gadījumā referents esot pārstāvējis to pašu politisko grupu kā politiskā partija VOX, kura kriminālprocesā pret apelācijas sūdzības iesniedzējiem darbojas kā “tautas apsūdzības uzturētājs” (popular prosecution). Šis referents arī esot vadījis šīs politiskās partijas sanāksmi, kurā viņš atbalstīja saukli “Puigdemont cietumā”.

185

Turklāt JURI komitejas priekšsēdētājs un politiskā partija, kuru viņš pārstāv, esot izrādījusi īpašu naidīgumu pret apelācijas sūdzības iesniedzējiem un īstenojusi stratēģiju, lai neļautu viņiem pēc ievēlēšanas piedalīties Parlamenta darbā.

186

Parlaments apgalvo, ka procesam saistībā ar šīs iestādes locekļa imunitātes atcelšanu ir politisks raksturs un tādēļ uz to nevar attiecināt tos pašus noteikumus kā uz disciplinārlietu vai tiesas procesu. Tāpēc tas, ka referents un JURI komitejas priekšsēdētājs pārstāv politisko grupu, kas nav Parlamenta deputāta politiskā grupa, pats par sevi neesot objektivitātes principa pārkāpums.

187

To pašu iemeslu dēļ neesot būtisks apstāklis, ka referents un JURI komitejas priekšsēdētājs ir izteikuši politiskus paziņojumus, kuri atšķīrās no apelācijas sūdzības iesniedzēju atbalstītās politiskās programmas. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumi šajā ziņā neesot pamatoti ar konkrētiem pierādījumiem.

188

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts, ja vismaz viens no pamatiem, kuru lietas dalībnieks, kas lūdz noteikt pagaidu pasākumus, ir izvirzījis pamatprasības pamatojumam, prima facie nešķiet acīmredzami nepamatots. Tas tā it īpaši ir gadījumā, ja viens no šiem pamatiem liecina par sarežģītu juridisku jautājumu esamību, kuru risinājums sākotnēji nav acīmredzams un kuri tātad būtu jāizvērtē padziļināti, ko pagaidu noregulējuma tiesnesis nevar veikt, bet kas ir jāizskata pamattiesvedībā, vai arī, ja strīds lietas dalībnieku starpā atklāj, ka pastāv nozīmīgas juridiskas pretrunas, kuru risinājums nav acīmredzams (rīkojums, 2018. gada 17. decembris, Komisija/Polija, C‑619/18 R, EU:C:2018:1021, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

189

Pirmkārt, lietas dalībnieki nav vienisprātis jau par objektivitātes principa piemērojamību referentam un JURI komitejas priekšsēdētājam procesā, kas saistīts ar pieprasījumu atcelt Parlamenta locekļa imunitāti.

190

Šajā ziņā jānorāda, ka Tiesa šo tiesību jautājumu vēl nav izskatījusi.

191

Turklāt visu procesuālo prasību, kas vispārīgi reglamentē administratīva rakstura procedūras, piemērošanu šādām tiesvedībām nevar acīmredzami uzskatīt par prima facie, ņemot vērā parlamentāro procedūru izteikti politisko raksturu.

192

Tomēr, ja ar lēmumu atcelt Parlamenta locekļa imunitāti viņam tiek liegts būtisks Eiropas Parlamenta deputāta statusa elements, ko šīs iestādes locekļi bauda vienādi visā leģislatūras perioda sesiju laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies,C‑502/19, EU:C:2019:1115, 78. punkts), procedūrai, kuras rezultātā var tikt pieņemts šāds lēmums, ir obligāti jānodrošina, ka attiecīgajam Eiropas Parlamenta deputātam ir pietiekamas individuālas garantijas.

193

Turklāt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās, nenošķirot attiecīgās iestādes vai procedūru, saskaņā ar kuru šie jautājumi tiek izskatīti.

194

Lai gan šīs tiesību normas piemērošana procedūrai, kas attiecas uz Parlamenta deputāta vietas atbrīvošanu sakarā ar šīs iestādes locekļa pilnvaru atņemšanu, patiešām tika izslēgta, šis risinājums tika pamatots nevis ar šīs procedūras politisko raksturu, bet gan ar Parlamenta pilnīgu rīcības brīvības neesamību saistībā ar šo procedūru (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2020. gada 8. oktobris, Junqueras i Vies/Parlaments, C‑201/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:818, 93. un 94. punkts).

195

Ņemot vērā, ka ne Protokolā par privilēģijām un imunitāti Savienībā, ne Parlamenta Reglamentā nav precīzi definēti gadījumi, kad ir jāatceļ šīs iestādes locekļa imunitāte, Parlamentam a priori ir plaša rīcības brīvība, lemjot par pieprasījumu atcelt tā locekļa imunitāti.

196

Turklāt šī rīkojuma 183. punktā minētā paziņojuma Parlamenta Juridiskās komitejas locekļiem 8. punktā noteiktais princips, saskaņā ar kuru referents nedrīkst pārstāvēt to pašu politisko grupu vai būt ievēlēts tanī pašā dalībvalstī kā deputāts, par kura imunitāti tiek lemts, apstiprina, ka Parlamenta prakse ir vērsta tieši uz to, lai vismaz zināmā mērā nodrošinātu referenta objektivitāti.

197

Ņemot vērā šos apstākļus, ir jākonstatē, ka objektivitātes principa piemērojamība referentam un JURI komitejas priekšsēdētājam saistībā ar procedūru, kas attiecas uz pieprasījumu atcelt Parlamenta locekļa imunitāti, ir jautājums, par kuru pastāv būtiskas juridiskas pretrunas, kuru risinājums nav acīmredzams.

198

Otrkārt, ja tiktu konstatēta šāda piemērojamība, trešā pamata izskatīšana pamatlietā paredzētu pārbaudīt, vai apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai noteiktu objektivitātes principa pārkāpumu.

199

Saskaņā ar šo principu Savienības iestādēm un struktūrām ir pienākums ievērot abas objektivitātes prasības sastāvdaļas, proti, pirmām kārtām, subjektīvo objektivitāti, saskaņā ar kuru neviens attiecīgās iestādes loceklis nedrīkst izrādīt neobjektivitāti vai personīgus aizspriedumus, un, otrām kārtām, objektīvo objektivitāti, atbilstoši kurai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas attiecībā uz iespējamiem aizspriedumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 25. februāris, Dalli/Komisija, C‑615/19 P, EU:C:2021:133, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

200

Šajā lietā referenta un JURI komitejas priekšsēdētāja rīcība, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēji, prima facie liecina par viņu neobjektivitāti vai personīgiem aizspriedumiem attiecībā uz viņiem.

201

Tomēr tiesai, kas izskata lietu pēc būtības, būs jāizvērtē, vai šīs rīcības faktiska īstenošana ir pierādīta, ciktāl Parlaments apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtie dokumenti to neapliecina, taču tas nenoliedz šādu rīcību.

202

Turklāt nav strīda par to, ka politiskā partija VOX ir nonākusi ļoti īpašā situācijā, jo tā ir tieši iesaistīta kriminālprocesā, kas ierosināts pret apelācijas sūdzības iesniedzējiem, un, balstoties uz minēto, tā tieši piedalās prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā lietā C‑158/21.

203

Tāpat, kā norādīts pieteikumam par pagaidu noregulējumu pievienotajos pielikumos, no 2020. gada 19. novembra rīkojuma Buxadé Villalba u.c./Parlaments (T‑32/20, nav publicēts, EU:T:2020:552) izriet, ka šai partijai piederošie Parlamenta locekļi Vispārējā tiesā iesniedza prasību atcelt Parlamenta apstiprinājumu par divu apelācijas sūdzības iesniedzēju ievēlēšanu par Eiropas Parlamenta deputātiem.

204

Šādos apstākļos pēc vispārīgas pārbaudes, kas jāveic pagaidu noregulējuma tiesnesim, nevar izslēgt, ka tas, ka referents pārstāv politisko grupu, kurā darbojas Eiropas Parlamenta deputāti no politiskās partijas VOX, var radīt pamatotas šaubas par iespējamiem aizspriedumiem pret apelācijas sūdzības iesniedzējiem.

205

Līdz ar to, šajā posmā nelemjot par apelācijas sūdzības pamatotību, kas ir vienīgi tās tiesas kompetencē, kura izskata lietu pēc būtības, ir skaidrs, ka šo pamatu nevar uzskatīt par nebūtisku.

206

Ņemot vērā to, ka šis apelācijas pamats var izraisīt strīdīgo lēmumu atcelšanu, ja tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, to apmierinātu, ir jākonstatē, ka nosacījums par fumus boni juris pierādīšanu ir izpildīts.

207

Lai pierādītu, ka ir izpildīts nosacījums par steidzamību, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka viņu iespējamā apcietināšana, kam attiecīgi sekotu nodošana Spānijas iestādēm, radītu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, apdraudot viņu tiesības pildīt Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus.

208

Strīdīgo lēmumu, no vienas puses, un attiecībā uz viņiem izsniegto Eiropas apcietināšanas orderu un brīdinājumu SIS II, no otras puses, kombinācija, pakļauj apelācijas sūdzības iesniedzējus augstam apcietināšanas un nodošanas Spānijas iestādēm riskam, ņemot vērā pienākumus, ko šie Eiropas apcietināšanas orderi un brīdinājumi uzliek visu dalībvalstu iestādēm. Šis risks varētu īstenoties ne tikai dodoties uz Strasbūru, lai piedalītos Parlamenta sesijās, bet arī daudzo pasākumu ietvaros, kuros apelācijas sūdzības iesniedzējiem kā Eiropas Parlamenta deputātiem ir jāiesaistās visā Savienības teritorijā.

209

Lai gan agrāk C. Puigdemont i Casamajó varēja ceļot uz vairākām dalībvalstīm, netiekot apcietināts, šī situācija esot izskaidrojama ar to, ka no 2017. gada oktobra līdz viņa ievēlēšanai Eiropas Parlamentā uz viņu neattiecās Eiropas apcietināšanas orderis. Kamēr uz viņu attiecās šāds Eiropas apcietināšanas orderis, līdz 2018. gada martam viņš neceļoja nevienā citā dalībvalstī, izņemot Beļģijas Karalistē, un tas izskaidro, kāpēc Vācijas iestādes viņu pēc tam arestēja.

210

Turklāt esot jānoraida Spānijas Karalistes arguments, ka Eiropas apcietināšanas orderu izpilde ir apturēta, jo Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) ir iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šāda apturēšana neizrietot no Tiesas judikatūras, un Spānijas iestādes ir nolēmušas saglabāt brīdinājumus SIS II, tādējādi parādot, ka tās joprojām cenšas panākt attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem izsniegto Eiropas apcietināšanas orderu izpildi.

211

Visbeidzot – apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka strīdīgo lēmumu iespējamā atcelšana notiktu pārāk vēlu, lai viņus pasargātu no riska, uz kuru tie atsaucas, un tādējādi nebūtu pietiekama, lai viņi varētu īstenot savas Eiropas Parlamenta deputātu pilnvaras.

212

Parlaments apgalvo, pirmkārt, ka strīdīgie lēmumi nav galvenais apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotā kaitējuma cēlonis. Šis kaitējums izrietot no Spānijas iestāžu pieņemtajiem lēmumiem, jo strīdīgie lēmumi tikai novērš vienu no procesuālajiem šķēršļiem šo lēmumu izpildei.

213

Otrkārt, Parlaments uzskata, ka situācija Beļģijā ir īpaši nozīmīga, jo i) vismaz divi no apelācijas sūdzības iesniedzējiem tur uzturas un ii) Eiropas Parlamenta deputāti tur daļēji strādā. Tomēr Beļģijas tiesu iestādes esot konsekventi atteikušās galīgi izpildīt Eiropas apcietināšanas orderus, kas izsniegti attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem, pat pirms viņiem tika piešķirta parlamentārā imunitāte, kā arī attiecībā uz citām personām, kuras tika meklētas par saistītiem pārkāpumiem. Šo tiesu iestāžu nostājas maiņa esot maz ticama, līdz Tiesa nebūs pasludinājusi nolēmumu lietā C‑158/21.

214

Treškārt, lai gan strīdīgie lēmumi Spānijā nav spēkā, apelācijas sūdzības iesniedzēji nepierādot, ka citas dalībvalstis, izņemot Beļģijas Karalisti, faktiski varētu viņus apcietināt un nodot Spānijas iestādēm, lai gan viņi regulāri ceļo Savienības teritorijā. Neesot arī noteikta saikne starp iespējamiem braucieniem uz citām dalībvalstīm, kas nav Beļģijas Karaliste, un viņu kā Eiropas Parlamenta deputātu pienākumiem. Proti, tā kā Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta otrajā daļā paredzētā imunitāte nav atcelta, viņi varot brīvi ceļot uz Strasbūru, lai piedalītos Parlamenta sesijās.

215

Ceturtkārt, tiesvedības pienācīga norise dalībvalstī nekādā gadījumā nevarot radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.

216

Spānijas Karaliste apgalvo, ka strīdīgie lēmumi nav galvenais apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotā kaitējuma cēlonis. Turklāt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēji uzturas Beļģijā un viņiem ir jādodas uz Briseli (Beļģija) un Strasbūru, lai īstenotu savas pilnvaras, viņu kā Eiropas Parlamenta deputātu pilnvaru īstenošanu nevarot traucēt iespējama aizturēšana Spānijā.

217

Turklāt, šķiet, ka neviena dalībvalsts nav uzsākusi attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem izsniegto Eiropas apcietināšanas orderu izpildes procedūru. Esot maz ticams, ka kāda dalībvalsts izpildīs šos Eiropas apcietināšanas orderus, kamēr tiek veikta prejudiciālā nolēmuma tiesvedība lietā C‑158/21. Proti, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, tiekot apturēta valsts tiesvedība, tostarp tiesvedība, kurā tiek lemts par minētajiem Eiropas apcietināšanas orderiem.

218

Kā norādīts šā rīkojuma 75. punktā, steidzamība ir jāvērtē attiecībā pret nepieciešamību pieņemt pagaidu nolēmumu, lai izvairītos no tā, ka lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu aizsardzību, tiktu nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums. Šim lietas dalībniekam ir pienākums sniegt pierādījumus, ka tas nevarēs sagaidīt tiesvedības, kurā lieta tiek skatīta pēc būtības, iznākumu, neciešot šādu kaitējumu. Kaut arī ir taisnība, ka, lai pierādītu šāda kaitējuma esamību, nav jāpieprasa, lai tā rašanās un nenovēršamība tiktu pierādīta pilnīgi droši, un ka pietiek ar to, ka šis kaitējums ir paredzams ar pietiekamu ticamības pakāpi, tomēr lietas dalībniekam, kurš lūdz pagaidu pasākumu noteikšanu, joprojām ir jāpierāda fakti, kuri uzskatāmi par šāda kaitējuma iespējamās rašanās pamatu.

219

Šajā lietā nav strīda par to, ka uz katru no apelācijas sūdzības iesniedzējiem attiecas Spānijas tiesu iestāžu izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis un ka uz viņiem attiecas brīdinājumi par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās nodot.

220

No šā rīkojuma 88.–92. punkta izriet, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana, ko veic dalībvalsts tiesu iestāde, tostarp paredz pienākumu citām dalībvalstīm apcietināt pieprasīto personu un pieņemt lēmumu, vai šī persona būtu jāpatur apcietinājumā, līdz tiek pieņemts lēmums par nodošanu.

221

Tāpat no šā rīkojuma 121.–125. punkta izriet, ka brīdinājums SIS II par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās nodot, parasti pats par sevi rada pienākumu apcietināt personas, attiecībā uz kurām ir ievadīti šādi brīdinājumi, ja vien nav pievienots spēkā esamības karodziņš.

222

Turklāt Eiropas apcietināšanas orderis paredz ne tikai pienākumu apcietināt pieprasīto personu, bet arī pienākumu šo personu nodot izsniegšanas tiesu iestādei.

223

Tādējādi no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar Pamatlēmumu 2002/584, ieviešot vienkāršotu un efektīvāku sistēmu sodīto vai aizdomās par krimināllikuma pārkāpumu turēto personu nodošanai, ir paredzēts atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību ar mērķi veicināt Savienībai paredzētā mērķa kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu īstenošanu, balstoties uz augstu uzticības līmeni, kam jāpastāv starp dalībvalstīm (spriedums, 2021. gada 29. aprīlis, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Ne bis in idem), C‑665/20 PPU, EU:C:2021:339, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

224

Jomā, kas tiek regulēta ar Pamatlēmumu 2002/584, savstarpējas atzīšanas princips, kurš – kā tas tostarp izriet no šī pamatlēmuma 6. apsvēruma – ir tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās “stūrakmens”, kas noteikts šī pamatlēmuma 1. panta 2. punktā, kurā paredzēts noteikums, ka dalībvalstīm ir jāizpilda ikviens Eiropas apcietināšanas orderis, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un ievērojot šī pamatlēmuma normas (spriedums, 2021. gada 29. aprīlis, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Ne bis in idem), C‑665/20 PPU, EU:C:2021:339, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

225

No tā izriet, ka izpildes tiesu iestādes šādu orderi principā var atteikties izpildīt vienīgi atbilstoši izsmeļoši uzskaitītajiem Pamatlēmumā 2002/584 paredzētajiem neizpildīšanas pamatiem un Eiropas apcietināšanas ordera izpilde var tikt pakārtota tikai vienam no šī pamatlēmuma 5. pantā ierobežojoši paredzētajiem nosacījumiem. Tādējādi Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, bet izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas jāinterpretē šauri (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas tiesu iestādes neatkarība), C‑354/20 PPU un C‑412/20 PPU, EU:C:2020:1033, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

226

Nedz Parlaments, nedz Spānijas Karaliste neapgalvo, ka attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderu izpilde būtu jāatsaka saskaņā ar Pamatlēmumā 2002/584 uzskaitītajiem neizpildes pamatiem vai ka brīdinājumiem SIS II būtu jāpievieno karodziņš.

227

Tāpat netiek nedz apgalvots, nedz arī – a fortiori – pierādīts, ka dalībvalstis parasti nepiemēro Pamatlēmumu 2002/584 un Lēmumu 2007/533.

228

Lai gan Parlaments tomēr apgalvo, ka dalībvalstis acīmredzami vilcinās veikt darbības saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderiem, kas izsniegti attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem, atsaucoties uz to, ka C. Puigdemont i Casamajó ceļoja uz vairākām dalībvalstīm un netika apcietināts, kad uz viņu nebija attiecināma parlamentārā imunitāte, ir jākonstatē, ka šis apgalvojums nav pamatots ar pierādījumiem un ka apelācijas sūdzības iesniedzēji to formāli apstrīd.

229

Tāpat apstāklis, ka Beļģijas iestādes nav nodevušas apelācijas sūdzības iesniedzējus Spānijas iestādēm, nevar tikt izmantots, lai izslēgtu viņu apcietināšanas lielo iespējamību šā rīkojuma 131. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

230

Tāpat ir jānoraida Spānijas Karalistes izvirzītais arguments, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotais kaitējums nevar rasties, balstoties uz attiecībā uz viņiem izsniegto Eiropas apcietināšanas orderu izpildes apturēšanu, kas izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑158/21 iesniegšanas.

231

No Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta izriet, ka valsts tiesa, kura iesniedz Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, aptur pamatlietas izskatīšanu.

232

Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑158/21 izriet, ka minētā lūguma mērķis ir noteikt, vai Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) izsniegtie Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz vairākām pieprasītajām personām, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējiem, ir jāatstāj spēkā vai jāatceļ, un – konkrētāk – apelācijas sūdzības iesniedzēju gadījumā jānosaka papildu informācija, kas būtu jānosūta izpildes tiesu iestādēm, lai veicinātu viņu nodošanu.

233

No tā izriet, ka lēmums apturēt tiesvedību pamatlietā C‑158/21 nozīmē, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) neparedz pieņemt nolēmumu, vai attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem izsniegtie Eiropas apcietināšanas orderi tiks atstāti spēkā vai atcelti, pirms tiks saņemtas Tiesas atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem.

234

Turpretim, tā kā šajā ziņā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nav pasludinājusi oficiālu nolēmumu, nevar uzskatīt, ka šī tiesa būtu vēlējusies apšaubīt jau izsniegtos Eiropas apcietināšanas orderus vai apturēt to izpildi. Šāda apturēšana, kas turklāt nav paredzēta Pamatlēmumā 2002/584, nevar tieši izrietēt no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta, kurā nekādā ziņā nav paredzēts, ka līdz prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai obligāti jāaptur iesniedzējtiesas pamatlietā veikto pasākumu izpilde.

235

Tādējādi jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji ir pietiekami pierādījuši, ka viņu apcietināšana un nodošana Spānijas iestādēm ir paredzama ar pietiekamu iespējamības pakāpi, ja strīdīgo lēmumu izpilde netiks apturēta.

236

No šā rīkojuma 149.–155. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iespējama apcietināšana saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi vai brīdinājumu par personām, ko meklē, lai apcietinātu nolūkā tās nodot, varētu radīt viņiem būtisku un neatgriezenisku kaitējumu. Tas pats a fortiori attiektos arī uz apelācijas sūdzības iesniedzēju nodošanu Spānijas iestādēm, kas varētu būt pamats ilgstošai brīvības atņemšanai.

237

Jāpiebilst arī, ka ir jānoraida Parlamenta un Spānijas Karalistes izvirzītais arguments par to, ka nosacījums par steidzamību nav izpildīts, jo strīdīgie lēmumi neesot uzskatāmi par tā kaitējuma galveno cēloni, kas varētu rasties apelācijas sūdzības iesniedzējiem.

238

Tā ir taisnība, ka gadījumā, kad ir iesniegts pieteikums par kāda Savienības tiesību akta piemērošanas apturēšanu, lūgtā pagaidu pasākuma noteikšana ir attaisnojama vienīgi tad, ja konkrētais akts ir uzskatāms par apgalvotā būtiskā un neatgriezeniskā kaitējuma galveno cēloni (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2020. gada 17. decembris, Anglo Austrian AAB un Belegging-Maatschappij Far-East/ECB, C‑114/20 P(R), nav publicēts, EU:C:2020:1059, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

239

No judikatūras izriet, ka tiesību akta piemērošanas apturēšana nav nosakāma, ja apgalvoto kaitējumu būtībā ir izraisījuši faktori, kas nav atkarīgi no minētā tiesību akta, un ja nav konstatēts šā tiesību akta izšķirošais ieguldījums minētā kaitējuma rašanās procesā. Šādā gadījumā minētā piemērošanas apturēšana nevar tikt uzskatīta par piemērotu, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu lietas dalībniekam, kas to prasa.

240

Šajā lietā parlamentārā imunitāte, kas apelācijas sūdzības iesniedzējiem piemita pirms strīdīgo lēmumu pieņemšanas, bija nepārvarams šķērslis viņu apcietināšanai un nodošanai saskaņā ar attiecībā uz viņiem izsniegtajiem Eiropas apcietināšanas orderiem un brīdinājumiem SIS II. No tā izriet, ka strīdīgie lēmumi ir obligāts nosacījums, lai varētu rasties kaitējums, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēji, un ka gadījumā, ja šo lēmumu izpilde tiek apturēta, ir iespējams novērst šādu kaitējumu.

241

Līdz ar to ir jānosaka, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji ir pierādījuši, ka nosacījums par steidzamību ir izpildīts.

242

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka sabiedrības interesēs ir, lai i) Parlamenta sastāvs atspoguļotu izvēles, ko Savienības pilsoņi veikuši attiecībā uz personām, kuras tie izraudzījuši par saviem pārstāvjiem, brīvu izpausmi un lai ii) Parlamenta locekļi varētu pildīt savus pienākumus visu pilnvaru laiku. No tā izriet, ka sabiedrības intereses un apelācijas sūdzības iesniedzēju intereses sakrītot – it īpaši attiecībā uz viņu personisko brīvību un pārvietošanās brīvību.

243

Turklāt strīdīgo lēmumu atcelšana neļaujot mainīt to piemērošanas rezultātā radušos situāciju, jo, ja apelācijas sūdzības iesniedzēji tiktu nodoti Spānijas iestādēm, uz viņiem vairs neattiektos imunitāte, ko paredz Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta pirmās daļas b) punktā minētā imunitāte.

244

Turklāt vienīgā prasītā pagaidu pasākuma noteikšanas ietekme būtu tāda, ka tiktu aizkavēta attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem izsniegto Eiropas apcietināšanas orderu turpmāka izpilde, kas jau bija atlikta, jo divos gadījumos tika atcelti iepriekš izsniegtie Eiropas apcietināšanas orderi un pagāja ilgs laiks pirms jaunu Eiropas apcietināšanas orderu izsniegšanas.

245

Parlaments apgalvo, ka parlamentārās imunitātes mērķis nav aizkavēt tiesvedību valsts tiesā vai sniegt Eiropas Parlamenta deputātiem iespēju izvairīties no tiesas, bet gan nodrošināt Parlamenta neatkarību.

246

Saskaņā ar LES 4. panta 2. un 3. punktu esot jāņem vērā Spānijas Karalistes konstitucionālās intereses. Tā kā Parlaments ir nepārprotami pieņēmis lēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju imunitātes atcelšanu, šajā dalībvalstī uzsāktais kriminālprocess neskartu Parlamenta institucionālās tiesības.

247

Spānijas Karaliste apgalvo, ka, nosakot lūgto pagaidu pasākumu, tiktu apšaubīta interešu izsvēršana, kas noteikta 2019. gada 19. decembra spriedumā lietā Junqueras Vies (C‑502/19, EU:C:2019:1115). No minētā sprieduma 91.–94. punkta izrietot, ka kompetentā valsts tiesa var nolemt, ka apcietinājums ir jāturpina, un lūgt atcelt attiecīgā Eiropas Parlamenta deputāta imunitāti. Šajā kontekstā pēc tam, kad Parlaments ir atcēlis šo imunitāti, tā lēmuma piemērošanas apturēšana nozīmētu pārmērīgu iejaukšanos taisnīguma un tiesiskuma ievērošanas interesēs saistībā ar darbībām, kas acīmredzami ir veiktas pirms un nav saistītas ar apelācijas sūdzības iesniedzēju ievēlēšanu Parlamentā.

248

Šķiet, ka lielākajā pagaidu noregulējuma tiesvedību daļā gan izpildes apturēšanas piešķiršana, gan tās atteikums zināmā mērā var radīt noteiktas galīgas sekas un pagaidu noregulējuma tiesnesim, kuram šāds pieteikums ir iesniegts, ir jāizsver ar katru iespējamo risinājumu saistītie riski. Konkrētāk – ir jāizskata, vai lietas dalībnieka, kurš pieprasa noteikt pagaidu pasākumus, interese panākt apstrīdētā akta izpildes apturēšanu ir pārāka par interesi, kas saistīta ar tā tūlītēju piemērošanu. Veicot šo vērtējumu, ir jānosaka, vai tad, ja tiesa, kas lietu izskata pēc būtības, iespējams, atceltu šo aktu, tas ļautu mainīt situāciju, kāda būtu radusies, ja tas nekavējoties tiktu izpildīts, un pretēji – vai minētā akta piemērošanas apturēšana varētu būt šķērslis apstrīdētā akta mērķu sasniegšanai gadījumā, ja pamatprasība tiktu noraidīta (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2018. gada 10. janvāris, Komisija/RW, C‑442/17 P(R), nav publicēts, EU:C:2018:6, 60. punkts, un rīkojumu, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C‑791/19 R, EU:C:2020:277, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

249

Pirmām kārtām, attiecībā uz interesi noteikt prasīto pagaidu pasākumu no nosacījuma par steidzamību pārbaudes izriet, ka, ja strīdīgo lēmumu izpilde netiks apturēta, apelācijas sūdzības iesniedzēji, iespējams, vairs nevarēs efektīvi pildīt savus Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus.

250

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 10. panta 1. punktā noteikto Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātijas princips, kurā konkretizēta LES 2. pantā minētā demokrātijas vērtība. Īstenojot šo principu, LES 14. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Eiropas Parlamenta locekļus ievēlē uz pieciem gadiem vispārējās tiešās vēlēšanās brīvā un aizklātā balsojumā (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies, C‑502/19, EU:C:2019:1115, 63. un 64. punkts).

251

Šajā kontekstā garantētās imunitātes, ko Eiropas Parlamenta locekļi bauda vienādi visā konkrētā [Eiropas Parlamenta] leģislatūras perioda sesiju laikā, ir it īpaši paredzētas, lai ļautu viņiem veikt savus uzdevumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies, C‑502/19, EU:C:2019:1115, 76. un 78. punkts).

252

Šīs imunitātes ir arī paredzētas, lai saskaņā ar pārstāvības demokrātijas principu Parlamenta sastāvs patiesi un pilnīgi atspoguļotu izvēles – ko Savienības pilsoņi brīvi veikuši vispārējās tiešās vēlēšanās attiecībā uz personām, kuras tie izraudzījuši par saviem pārstāvjiem konkrētā leģislatūras periodā, – brīvo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies, C‑502/19, EU:C:2019:1115, 82. un 83. punkts).

253

No tā izriet, ka Parlamenta locekļa imunitātes atcelšanas process, ja tas tiktu īstenots nepareizi un tā rezultātā deputāts tiktu apcietināts vai turēts apcietinājumā, varētu apdraudēt pārstāvības demokrātijas pienācīgu darbību Eiropas Savienībā.

254

Tas, ka Parlaments ar strīdīgajiem lēmumiem uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju imunitāte var tikt atcelta, nevar pierādīt, ka šo lēmumu tūlītēja piemērošana nekavētu šīs iestādes pienācīgu darbību, ņemot vērā, ka, pirmkārt, prasības pamatlietā mērķis ir izvērtēt šo lēmumu likumību un, otrkārt, ka šī prasība ir balstīta vismaz ar vienu pamatu, kas prima facie nav nepamatots.

255

Savukārt, izvērtējot attiecīgās intereses, nav jāņem vērā interese saglabāt apelācijas sūdzības iesniedzēju personisko brīvību un pārvietošanās brīvību, jo, kā norādīts šā rīkojuma 149. punktā, Parlamenta loceklis, kurš saskaras ar lēmumu par viņa imunitātes atcelšanu, var lietderīgi atsaukties tikai uz nelabvēlīgo ietekmi, ko šis lēmums radītu ne tikai attiecībā uz viņa tiesībām brīvi īstenot savas pilnvaras, bet arī uz Parlamenta pienācīgu darbību.

256

Otrām kārtām, attiecībā uz interesēm, kuras saistītas ar strīdīgo lēmumu tūlītēju piemērošanu, ir jānorāda, ka šo lēmumu izpildes apturēšana var kavēt tās tiesvedības norisi, ko Spānijas iestādes uzsākušas pret apelācijas sūdzības iesniedzējiem, liedzot viņu nodošanu šīm iestādēm.

257

Pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, šāda tūlītēja piemērošana tomēr nav nepieciešama, lai nodrošinātu atbilstību LES 4. panta 2. punktam, jo parlamentārā imunitāte nekādā veidā neapšauba dalībvalstu pilnvaras uzsākt kriminālprocesu savas tiesību sistēmas ietvaros, bet tikai nodrošina līdzsvaru starp šīm pilnvarām un LES 10. panta 1. punktā noteikto pārstāvības demokrātijas principu.

258

Trešām kārtām, attiecībā uz situāciju, kas radīsies, izskatot pamatprasību, ir jānorāda, ka strīdīgo lēmumu iespējama atcelšana nevarētu mainīt situāciju, ko radītu to tūlītēja izpilde, jo šāda atcelšana tiktu īstenota pārāk vēlu, lai novērstu to, ka attiecīgajiem Parlamenta locekļiem tiktu liegts pilnvērtīgi pildīt savas pienākumus būtisku viņu pilnvaru termiņa laiku.

259

Turklāt, ja apelācijas sūdzības iesniedzēji tiktu nodoti Spānijas iestādēm, viņu imunitātes atjaunošanai saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta pirmās daļas b) punktu nebūtu praktiskas ietekmes, jo šī imunitāte apelācijas sūdzības iesniedzējiem Spānijas teritorijā nav piemērojama.

260

Savukārt gadījumā, ja prasība pamatlietā galu galā tiktu noraidīta, no Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem neizriet, ka pret apelācijas sūdzības iesniedzējiem uzsāktā kriminālprocesa izpildes aizkavēšana, kas izriet no strīdīgo lēmumu izpildes apturēšanas, būtu tāda, kas liegtu pabeigt šo procesu.

261

Jānorāda – šis kriminālprocess notiek kopš 2017. gada un Spānijas Karaliste nav apstrīdējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu, ka tā ilgums daļēji ir saistīts ar to, ka attiecībā uz viņiem iepriekš izsniegtie Eiropas apcietināšanas orderi divas reizes tika atsaukti un ka pagāja ilgs laiks līdz jaunu Eiropas apcietināšanas orderu izsniegšanai.

262

Turklāt, tā kā lūgto pagaidu pasākumu noteikšana tikai uz laiku atjaunotu apelācijas sūdzības iesniedzēju parlamentāro imunitāti, galu galā tā uz ierobežotu laika posmu vien saglabātu vairākus gadus pastāvējušo status quo (pēc analoģijas skat. Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2016. gada 2. marts, Evonik Degussa/Komisija, C‑162/15 P‑R, EU:C:2016:142, 114. punkts).

263

Ņemot vērā visus šos apstākļus, interešu izsvēršana nosliecas par labu tam, lai tiktu noteikti apelācijas sūdzības iesniedzēju lūgtie pagaidu pasākumi.

264

Šādos apstākļos strīdīgo lēmumu izpilde ir jāaptur.

265

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

266

Attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr, lai gan spriedums ir nelabvēlīgs Parlamentam un Spānijas Karalistei, apelācijas sūdzības iesniedzēji nav lūguši tiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Līdz ar to katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar apelācijas tiesvedību.

267

Attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem saistībā ar Spānijas Karalistes pretapelācijas sūdzību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 142. pantu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. pantu, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem. Šajā lietā, ņemot vērā, ka pretapelācijas sūdzība nav jāizskata, jo pārsūdzētais rīkojums tiek atcelts pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtās apelācijas sūdzības izskatīšanas, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar pretapelācijas sūdzību.

268

Attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē ir jānolemj, pirmkārt, ka atbilstoši Tiesas Reglamenta 137. pantam, kas saskaņā ar šā reglamenta 184. panta 1. punktu ir piemērojams arī apelācijas tiesvedībā, lēmums par Parlamenta un apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumiem ir jāatliek.

269

Otrkārt, atbilstoši Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktam, kas saskaņā ar šā reglamenta 184. panta 1. punktu ir piemērojams arī apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Spānijas Karalistei kā personai, kura iestājusies lietā pirmajā instancē, ir jāsedz pašai savi tiesāšanās izdevumi, kas saistīti ar tiesvedību pirmajā instancē.

Ar šādu pamatojumu Tiesas priekšsēdētāja vietnieks izdod rīkojumu: