Atbilstošās tiesību normas

PTO tiesības

Savienības tiesības

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

Lietas dalībnieku prasījumi Tiesai

Par apelācijas sūdzību

Par pirmo pamatu par pamatregulas 2. panta 3. punkta pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

– Par pirmo daļu

– Par otro daļu

Tiesas vērtējums

Par otro pamatu, ar kuru tiek apgalvots pamatregulas 2. panta 5. punkta pārkāpums

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par trešo pamatu attiecībā uz pamatregulas 2. panta 2. punkta pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

1

Ar savu apelācijas sūdzību Yieh United Steel Corp. (turpmāk tekstā – “Yieh”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 3. decembra spriedumu YiehUnited Steel/Komisija (T‑607/15, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2019:831), ar kuru minētā tiesa ir noraidījusi tās prasību atcelt Komisijas 2015. gada 26. augusta Īstenošanas regulu (ES) 2015/1429, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas un Taivānas izcelsmes plakanu nerūsējošā tērauda auksto velmējumu importam (OV 2015, L 224, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

2

Eiropas Savienības Padome ar 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.), apstiprināja 1994. gadā 15. aprīlī Marakešā parakstīto Līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kā arī nolīgumus, kas ietverti minētā līguma 1.–3. pielikumā, tostarp Nolīgumu par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “Antidempinga nolīgums”).

3

Antidempinga nolīguma 2. pantā “Dempinga noteikšana” ir noteikts:

“2.1.   Šī Līguma nozīmē prece tiek uzskatīta par realizētu dempinga apstākļos, t.i., par tādu, kura tiek realizēta citas valsts tirdzniecībā zem savas normālās vērtības, ja eksporta cena precei, kura tiek eksportēta no vienas valsts uz citu, ir zemāka par salīdzinošo cenu parastajā tirdzniecības apritē līdzīgām precēm, ja tās paredzētas patēriņam eksportētāja valstī.

2.2   Ja nenotiek līdzīgas preces realizācija parastajā tirdzniecības apritē eksportētājas valsts iekšējā tirgū vai ja sakarā ar noteiktu situāciju tirgū vai zemu pārdošanas apjomu eksportētājas valsts iekšējā tirgū [..] šāda pārdošana neļauj veikt pienācīgu salīdzināšanu, dempinga starpība (marža) tiek noteikta, salīdzinot ar līdzīgas preces salīdzinošajām cenām, kad tā tiek eksportēta uz attiecīgo trešo valsti, ar noteikumu, ka šī cena ir reprezentatīva, vai ar ražošanas izmaksām izcelsmes valstī, pieskaitot pienācīgu administratīvo, realizācijas un vispārējo izmaksu un peļņas summu.

[..]”

4

Apstrīdētās regulas pieņemšanas dienā tiesību normas, kas reglamentē, kā Eiropas Savienība nosaka antidempinga pasākumus, bija ietvertas Padomes 2009. gada 30. novembra Regulā (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp., labojums – OV 2010, L 7, 22. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 13. jūnija Regulu (ES) Nr. 765/2012 (OV 2012, L 237, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”).

5

Pamatregulas 1. panta “Principi” 1. un 2. punktā bija paredzēts:

“1.   Antidempinga maksājumu var piemērot visām precēm par dempinga cenām, kuru brīva apgrozība Kopienā rada zaudējumus.

2.   Preci uzskata par dempinga preci, ja to eksportē uz Kopienu par cenu, kas parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī ir zemāka, salīdzinot ar līdzīgas preces cenu.”

6

Saskaņā ar pamatregulas 2. pantu “Dempinga konstatēšana”:

“A. Normālā vērtība

1.   Normālo vērtību parasti nosaka, pamatojoties uz cenām, kādas eksportētājvalstī ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti.

[..]

2.   Lai noteiktu normālo vērtību, parasti izmanto pašmāju patēriņam paredzētas līdzīgas preces pārdošanas apjomu, ja tas veido 5 % vai vairāk no attiecīgās preces pārdošanas apjoma Kopienā. [..]

3.   Ja parastajās tirdzniecības operācijās nav novērojamas identiskās preces noiets vai tas ir nepietiekams, vai arī konkrētā tirgus situācija neļauj veikt pienācīgu salīdzināšanu, identiskās preces normālo vērtību aprēķina, pamatojoties uz ražošanas izmaksām preces izcelsmes valstī, kurām pieskaitītas pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas saprātīgā apmērā, kā arī peļņa, vai arī pamatojoties uz parastajās tirdzniecības operācijās izmantotajām eksporta cenām, eksportējot preci uz atbilstīgu trešo valsti, ar noteikumu, ka šīs cenas ir reprezentatīvas cenas.

Var uzskatīt, ka attiecīgajam izstrādājumam pirmās daļas nozīmē ir īpaša tirgus situācija, inter alia, ja cenas ir mākslīgi pazeminātas, ja notiek ievērojama bartera tirdzniecība vai ja ir noslēgti nekomerciāli pārstrādes nolīgumi.

4.   Līdzīgas preces pārdošanu eksportētājvalsts pašmāju tirgū vai eksportētās preces pārdošanu trešā valstī par cenām, kas ir zemākas par vienas vienības ražošanas izmaksām (nemainīgajām un mainīgajām), kurām pieskaitītas pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas, cenas dēļ var neuzskatīt par parastām tirdzniecības operācijām un var neņemt vērā, nosakot normālo vērtību, tikai tādos gadījumos, ja ir konstatēts, ka šāda pārdošana notiek ievērojamos apjomos ilgākā laikposmā, turklāt par cenām, kas neļauj segt izmaksas saprātīgā laikposmā.

[..]

5.   Izmaksas parasti aprēķina, pamatojoties uz izmeklēšanai pakļautās puses saglabāto dokumentāciju, ar noteikumu, ka šāda dokumentācija ir saskaņā ar vispārpieņemtajiem grāmatvedības principiem attiecīgajā valstī un ka ir parādīts, ka dokumentācija pieņemami atspoguļo ar ražošanu un attiecīgā izstrādājuma pārdošanu saistītās izmaksas.

Ja izmaksas, kas saistītas ar attiecīgā izstrādājuma ražošanu un pārdošanu, nav pienācīgi atspoguļotas attiecīgās puses pierakstos, tās koriģē vai nosaka, pamatojoties uz citu tās pašas valsts ražotāju vai eksportētāju izmaksām vai arī, ja tāda informācija nav pieejama vai izmantojama, uz citiem pamatotiem apsvērumiem, iekļaujot informāciju, kas iegūta no citiem reprezentatīviem tirgiem.

Tiek aplūkoti iesniegtie pierādījumi par izmaksu pienācīgu sadali ar noteikumu, ka ir parādīta šāda sadalījuma izmantošana vēsturiskā aspektā. Ja trūkst piemērotākas metodes, priekšroku dod izmaksu sadalei, pamatojoties uz apgrozījumu. Izmaksas attiecīgi koriģē, ņemot vērā tos vienreizējos izmaksu posteņus, kas attiecas uz ražošanu nākotnē un/vai konkrētajā brīdī, ja vien tas jau nav atspoguļots izmaksu sadalē saskaņā ar šo daļu.

[..]”

7

Pamatregulas 6. panta “Izmeklēšana” 8. punktā bija paredzēts:

“Izņemot 18. pantā paredzētos apstākļus, ciktāl iespējams pārbauda ieinteresēto pušu sniegtās informācijas [, ar kuru ir pamatoti secinājumi,] precizitāti.”

8

Šīs regulas 10. panta “Atpakaļejošs spēks” 4. punktā bija noteikts:

“Galīgo antidempinga maksājumu var piemērot precēm, kas nonākušas patēriņā ne agrāk kā 90 dienas pirms pagaidu pasākumu piemērošanas datuma, bet ne pirms izmeklēšanas uzsākšanas ar noteikumu, ka imports ir reģistrēts saskaņā ar 14. panta 5. punktu, [Eiropas] Komisija ir devusi attiecīgajiem importētājiem iespēju sniegt savus komentārus un:

[..].”

9

Pārsūdzētā sprieduma 1.–11. punktā tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta šādi:

[..]

10

Apstrīdētā regula kopš 2021. gada 16. septembra vairs nav spēkā.

11

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 27. oktobrī, Yieh cēla prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu.

12

Prasības pamatojumam Yieh izvirzīja divus pamatus attiecīgi par pamatregulas 2. panta 3. un 5. punkta pārkāpumu, kā arī pilnvaru nepareizu izmantošanu un šīs regulas 2. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu.

13

Ar pirmo pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 2. panta 3. un 5. punkta pārkāpumu un pilnvaru nepareizu izmantošanu, Yieh apgalvoja, ka, noraidot tās lūgumu atskaitīt no attiecīgās preces ražošanas izmaksām pārstrādāto metāllūžņu vērtību, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā.

14

Šajā pamatā Yieh apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi pamatregulas 2. panta 5. punktu, atsakoties ņemt vērā Yieh grāmatvedības reģistrus, kā arī izmaksu sadalījuma metodi, ko tā esot piemērojusi attiecībā uz karsto velmējumu ruļļu zaudējumiem, kas konstatēti attiecīgā produkta ražošanas laikā.

15

Minētā pārkāpuma dēļ Komisija esot nonākusi pie acīmredzami kļūdainā secinājuma, ka Yieh neesot pilnībā integrējusi karstā velmējuma ruļļu ražošanas zaudējumus attiecīgā produkta ražošanas izmaksās, tādējādi Komisija tāpat kļūdaini esot atteikusies atskaitīt pārstrādāto metāllūžņu vērtību no attiecīgā produkta ražošanas izmaksām, tādējādi tas esot mākslīgi palielinājis normālo vērtību un ar to ticis pārkāpts pamatregulas 2. panta 3. punkts.

16

Visbeidzot, Komisijas atteikums atskaitīt pārstrādātā metāllūžņa vērtību, pēc Yieh domām, ir pilnvaru nepareiza izmantošana.

17

Ar otro pamatu, kas balstīts uz pamatregulas 2. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu, Yieh apgalvoja, ka Komisija, pirmkārt, ir pārkāpusi minētās regulas 2. panta 1. punktu, bez pietiekama pamatojuma atsakoties normālās vērtības noteikšanas nolūkā ņemt vērā attiecīgā produkta pārdevumus neatkarīgam klientam Taivānā parastā tirdzniecības apritē, un, otrkārt, ir pārkāpusi minētās regulas 2. panta 2. punktu, noraidot attiecīgos pārdevumus tikai tādēļ, ka šis klients pēc šiem pārdevumiem attiecīgo ražojumu eksportēja, lai gan Komisija nebija pierādījusi, ka Yieh nebija paredzējusi šo produktu izmantot pašmāju patēriņam.

18

Ar 2016. gada 20. jūlija rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva Eurofer iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

19

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja šos abus Yieh pamatus un attiecīgi noraidīja arī prasību kopumā.

20

Apelācijas sūdzībā Yieh lūdz Tiesu:

21

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

22

Eurofer prasījumi Tiesai ir šādi:

23

Apelācijas sūdzības pamatojumam Yieh izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais ir balstīts uz pamatregulas 2. panta 3. punkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot kļūdaini izslēgusi šīs tiesību normas piemērošanu, bet otrais ir balstīts uz minētās regulas 2. panta 5. punkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa neesot pienācīgi līdzsvarojusi Komisijas nepieciešamību veikt pārbaudi saistībā ar tās veikto izmeklēšanu un Yieh intereses, un, treškārt, šīs regulas 2. panta 2. punkta pārkāpumu, jo Tiesa ir uzskatījusi, ka Komisija varēja izslēgt no normālās vērtības aprēķina pārdevumus, kas veikti eksportētājvalsts iekšējā tirgū (turpmāk tekstā – “pārdevumi pašmāju tirgū”), nepierādot pārdevēja īpašu nodomu vai apzināšanos par attiecīgā ražojuma galīgo eksportu.

24

Pirmais pamats ir par pārsūdzētā sprieduma 60.–61. punktu un sastāv no divām daļām.

25

Ar pirmā pamata pirmo daļu Yieh pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, interpretējot tās argumentu, kas balstīts uz pamatregulas 2. panta 3. punktu, kā rezultātā tā esot kļūdaini noraidījusi šīs tiesību normas piemērošanu.

26

Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 60. punktā esot pieļauta acīmredzama kļūda, jo Vispārējā tiesa tajā esot prasījusi, lai pamatregulas 2. panta 4. punkta pārkāpums tiktu konstatēts pirms atsaukšanās uz minētās regulas 2. panta 3. punkta pārkāpumu.

27

Yieh uzskata, ka pamatregulas 2. panta 4. punktam šajā lietā nav nozīmes.

28

Turklāt Vispārējā tiesa tajā pašā pārsūdzētā sprieduma 60. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka tas, ka attiecīgie pārdevumi nav peļņu nesoši, esot bijis vienīgais iemesls, kura dēļ Komisija ir noteikusi normālo vērtību.

29

Jo īpaši no pagaidu regulas 74. apsvēruma izriet, ka normālā vērtība tika aprēķināta tiem produktu veidiem, kuru pārdevumi bija nepietiekami vai to nebija vispār, vai arī tie netika veikti parastā tirdzniecības apritē, un ka Komisija nav izmantojusi aprēķināto normālo vērtību tiem produktu veidiem, kuriem tika konstatēti nerentabli pārdevumi, bet gan vidējo svērto pārdošanas cenu.

30

Turklāt Yieh apstrīd pārsūdzētā sprieduma 61. punktā izklāstīto apgalvojumu, ka “[Yieh] šīs prasības ietvaros neapstrīd Komisijas izmantoto metodi normālās vērtības aprēķināšanai, kāda tā ir norādīta pamatregulas 2. panta 3. punktā”.

31

Yieh apgalvo, ka savas prasības Vispārējā tiesā 44. punktā tā esot skaidri apstrīdējusi Komisijas piemēroto normālās vērtības aprēķināšanas metodi, jo tā ir atteikusies apmierināt tās lūgumu no attiecīgā produkta ražošanas izmaksām atskaitīt pārstrādāto metāllūžņu vērtību, pamatojoties uz pamatregulas 2. panta 3. punktu.

32

Komisija apgalvo, ka, tā kā nebija pietiekamu pierādījumu, tai nebija citas izvēles kā vien atteikties atskaitīt pārstrādāto metāllūžņu vērtību no attiecīgās preces ražošanas izmaksām, jo tā nevarēja, pamatojoties uz pamatregulas 6. panta 8. punktā paredzētajām pārbaudēm, ticami noteikt, vai deklarētie zaudējumi ietver apgalvotās materiālās izmaksas, ne arī pārstrādāto metāllūžņu vērtības atskaitījuma summu.

33

Turklāt Komisija apstrīd Yieh pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punkta interpretāciju.

34

Eurofer apgalvo, ka pirmā pamata pirmā daļa ir nepieņemama, jo, kā Vispārējā tiesa pamatoti konstatēja pārsūdzētā sprieduma 61. punktā, Yieh arguments, kas balstīts uz normālās vērtības aprēķināšanas kļūdainību, netika izvirzīts pirmajā instancē.

35

Turklāt tā uzsver, ka Yieh nav izvirzījusi argumentus, kas pierādītu Vispārējās tiesas acīmredzamu kļūdu šī argumenta pārbaudē pēc būtības. Tā arī atgādina, ka Komisijas atteikumu atskaitīt pārstrādāto metāllūžņu vērtību no attiecīgās preces ražošanas izmaksām, lai aprēķinātu salikto normālo vērtību, pamato dubultas atskaitīšanas un izmaksu mākslīga samazinājuma risks.

36

Ar pirmā pamata otro daļu Yieh apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka pamatregulas 2. panta 3. punktam nav autonoma rakstura. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 60. punktā Vispārējā tiesa šīs tiesību normas pārkāpuma konstatējumu esot pakļāvusi iepriekš saskaņā ar šīs regulas 2. panta 4. punktu vai 2. panta 5. punktu izdarītiem konstatējumiem.

37

Šāda pamatregulas 2. panta 3. punkta autonomā rakstura noliegums ne tikai būtu pretrunā PTO lēmumpieņemšanas praksei attiecībā uz atbilstošu Antidempinga nolīguma 2. panta 2. punkta noteikumu, bet arī neļautu Yieh apstrīdēt vienīgi aprēķina metodi, ko Komisija izmantojusi, lai noteiktu salikto normālo vērtību.

38

Turklāt Komisijas veiktās pārbaudes par pārstrādāto metāllūžņu vērtības atskaitījumu no attiecīgās preces ražošanas izmaksām apjomam būtu jābūt atšķirīgam atkarībā no tā, vai šī pārbaude tiek veikta pamatregulas 2. panta 3. punkta vai minētās regulas 2. panta 4. punkta ietvaros. Šai pēdējai tiesību normai šajā lietā neesot nozīmes, jo pārdevumi pašmāju tirgū ir rentabli. Līdz ar to Komisijas uzdevums pamatregulas 2. panta 3. punkta ietvaros nevar būt identisks uzdevumam saistībā ar minētās regulas 2. panta 4. punktu, ko Vispārējā tiesa ir ierosinājusi pārsūdzētā sprieduma 78.–80. punktā.

39

Komisija un Eurofer apstrīd Yieh pārsūdzētā sprieduma 60. punkta interpretāciju. Vispārējā tiesa esot nospriedusi nevis to, ka pamatregulas 2. panta 3. punkts nav autonoma tiesību norma, bet gan drīzāk to, ka normālās vērtības aprēķināšana ir sekas tam, ka Komisija ir piemērojusi pamatregulas 2. panta 4. punktu.

40

Ar pirmo pamatu, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punktu un kas ir sadalīts divās daļās, kuras lielā mērā pārklājas un kuras tātad var izskatīt kopā, Yieh pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 3. punktu.

41

Šajā ziņā ir jākonstatē, kā to arī apgalvo Komisija, ka dažādās Yieh izteiktās kritikas pirmā pamata ietvaros pret pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punktu lielā mērā balstās uz šo punktu kļūdainu interpretāciju. Tā kā minētajos punktos Vispārējā tiesa, atbildot uz Yieh izklāstīto īpašo argumentāciju, ir pareizi sasaistījusi pamatregulas 2. panta 3. punkta un 2. panta 4. un 5. punkta tiesību normu mijiedarbību, ir jāuzskata, ka šajos pašos punktos nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

42

Pretēji tam, ko Yieh apgalvo saistībā ar pirmā pamata pirmo daļu, no pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punkta nevar secināt, ka Vispārējā tiesa tajos būtu “noraidījusi” pamatregulas 2. panta 3. punkta piemērošanu.

43

Turklāt pretēji tam, ko Yieh apgalvo pirmā pamata otrajā daļā, no 60. un 61. punkta nevar secināt, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka pamatregulas 2. panta 3. punkts nav “autonoms”, jo tā šīs tiesību normas pārkāpuma konstatēšanu ir padarījusi atkarīgu no iepriekšējiem konstatējumiem saskaņā ar 2. panta 4. punktu vai 2. panta 5. punktu, un tas, pēc Yieh domām, neļāva tai apstrīdēt tikai aprēķinu metodi, ko Komisija izmantoja, lai noteiktu salikto normālo vērtību, lai gan tā bija iesniegusi šādu sūdzību Vispārējā tiesā.

44

Šajā ziņā ir svarīgi, ka pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punkts ir jāskata kontekstā, kādā Vispārējā tiesa izskatīja pirmo pamatu, proti, būtībā, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 29., 48., 49. un 56. punkta, ņemot vērā Yieh argumentu, ka Komisijas atteikums, pārkāpjot pamatregulas 2. panta 5. punktu, atskaitīt pārstrādāto metāllūžņu vērtību no attiecīgā ražojuma ražošanas izmaksām izraisīja normālās vērtības “mākslīgu uzpūšanu”, tādējādi pārkāpjot pamatregulas 2. panta 3. punktu, un tādējādi tika palielināta to produktu veidu daļu, kuriem normālā vērtība tika aprēķināta, jo pārdevumi tika veikti par cenām, kas bija zemākas par ražošanas izmaksām.

45

Pārsūdzētā sprieduma 52.–55. punktā Vispārējā tiesa pamatoti atsaucas uz judikatūru, kas izriet no 2014. gada 1. oktobra sprieduma Padome/Alumina (C‑393/13 P, EU:C:2014:2245) par mijiedarbību, tostarp starp pamatregulas 2. panta 3. punkta tiesību normām un šīs regulas 2. panta 4. punkta tiesību normām.

46

Attiecībā uz tādu gadījumu kā šajā lietā šī mijiedarbība izpaužas šādi.

47

Ja izmeklēšanas gaitā Komisija konstatē, ka konkrēti pārdevumi pašmāju tirgū nav rentabli, jo tie veikti par cenām, kas ir zemākas par “ražošanas izmaksām”, t.i., vienības ražošanas izmaksām (fiksētajām un mainīgajām), pieskaitot pārdošanas izmaksas, vispārējās un administratīvās izmaksas, ilgākā laika posmā, ievērojamos daudzumos un par cenām, kas saprātīgā laikposmā nesedza visas izmaksas, tika uzskatīts, ka šie pārdevumi nav veikti parastā tirdzniecības apritē un tādēļ tie būtu jāizslēdz no normālās vērtības aprēķina bāzes saskaņā ar pamatregulas 2. panta 4. punktu. Šajā gadījumā bija piemērojams šīs regulas 2. panta 3. punkts, kurā bija paredzēts, ka attiecībā uz attiecīgo produktu veidiem citu tā saukto “salikto” normālo vērtību aprēķina, pamatojoties uz minētajām ražošanas izmaksām, kam pieskaitīta saprātīga peļņas marža.

48

Šajā kontekstā pārsūdzētā sprieduma 60. punktā Vispārējā tiesa konstatē, ka Komisijas prasība par noteiktiem pārdevumiem iekšējā tirgū par salikto normālo vērtību neizriet no “konkrētās tirgus situācijas” konstatējuma, ka cenas esot “mākslīgi zemas” pamatregulas 2. panta 3. punkta izpratnē. Apelācijas tiesvedībā Yieh šo būtībā faktisko konstatējumu nav apstrīdējusi.

49

Ir svarīgi atzīmēt, ka Vispārējā tiesa 60. punktā attiecībā uz šā sprieduma 47. punktā minēto mijiedarbību pareizi norāda, ka saliktās normālās vērtības izmantošana “ir tiešas sekas” Komisijas konstatējumam, ka noteikti pārdevumi pašmāju tirgū tika veikti par cenām, kas ir zemākas par ražošanas izmaksām pamatregulas 2. panta 4. punkta pirmās daļas izpratnē, “pēc tam, kad Komisija bija noraidījusi prasītājas lūgumu atskaitīt metāllūžņus”.

50

Kā apstiprināts apstrīdētā sprieduma 56. punktā, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 60. punktā faktiski konstatēja, ka šajā gadījumā Komisijas izmantotā saliktā normālā vērtība attiecībā uz “mazākuma” pārdevumiem pašmāju tirgū saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punktu bija tiešs rezultāts tam, ka pēc tam, kad Komisija noraidīja Yieh lūgumu atskaitīt pārstrādāto metāllūžņu vērtību no attiecīgā ražojuma ražošanas izmaksām, šie pārdevumi pašmāju tirgū tika uzskatīti par veiktiem vienlaikus ar attiecīgo ražojumu, tika uzskatīts, ka šie pārdevumi pašmāju tirgū ir veikti par cenām, kas ir zemākas par ražošanas izmaksām minētās regulas 2. panta 4. punkta nozīmē, lai gan tie būtu bijuši rentabli un tādējādi nebūtu neņemti vērā saskaņā ar pēdējo minēto noteikumu, ja Komisija būtu apmierinājusi minēto pieprasījumu par atskaitījumu un attiecīgi samazinājusi minētās ražošanas izmaksas par pieprasīto summu un līdz ar to – normālo vērtību.

51

Šis faktu konstatējums, ciktāl tas attiecas tikai uz “noteiktu skaitu [Yieh] deklarētajām komercdarījumiem”, pretēji tam, ko apgalvo Yieh, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka normālā vērtība būtu tikusi aprēķināta tikai tādu pārdevumu gadījumā, kuri nav peļņu nesoši. Tātad nepastāv nekādas pretrunas starp pārsūdzētā sprieduma 60. punktu un pagaidu regulas 74. apsvērumu, kurā ir norādīts, ka saliktā vērtība ir tikusi izmantota arī nepietiekamu pārdevumu pašmāju tirgū gadījumā pamatregulas 2. panta 2. punkta izpratnē.

52

Lai gan ar pirmo pamatu Yieh apstrīd šo pašu faktu konstatējumu, vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 256. panta 1. punktu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Vispārējā tiesa ir vienīgā kompetentā iestāde, pirmkārt, kas var konstatēt faktus, izņemot gadījumu, ja šo faktu konstatējumu neprecizitāte izriet no lietas materiāliem, kuri tai tikuši iesniegti, un, otrkārt, novērtēt šos faktus, kā arī iesniegtos pierādījumus. Šo faktu un šo pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas būtu pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 26. septembris, Philips un Philips France/Komisija, C‑98/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:774, 40. punkts, kā arī 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 92. un 93. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

53

Turklāt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tam saskaņā ar LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu ir precīzi jānorāda fakti, kurus šī tiesa ir sagrozījusi, un jādara zināmas kļūdas analīzē, kuru dēļ, viņaprāt, Vispārējā tiesa tos ir sagrozījusi. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 94. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54

Tiesa no tā secināja, ka tās kompetencē nav konstatēt faktus vai principā pārbaudīt pierādījumus, ar kuriem Vispārējā tiesa ir pamatojusi šos faktus. Ja šie pierādījumi ir likumīgi iegūti un ir ievēroti vispārīgie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, tai iesniegto pierādījumu izvērtējums ir jāveic Vispārējai tiesai pašai. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien šie pierādījumi nav sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas pats par sevi ir jāpārbauda Tiesai (spriedums, 2016. gada 2. jūnijs, Photo USA Electronic Graphic/Padome, C‑31/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:390, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru kopējās tirdzniecības politikas jomā un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība pārbaudāmo ekonomisko un politisko situāciju sarežģītības dēļ (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šīs plašās rīcības brīvības pārbaude tiesā ir jāattiecina tikai uz pārbaudi par to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Kā Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi pārsūdzētā sprieduma 68. punktā, šī ierobežotā tiesas pārbaude it īpaši attiecas vienīgi uz izvēli starp dažādām dempinga starpības aprēķināšanas metodēm un uz preces normālās vērtības novērtējumu.

58

Tiesa ir vairākkārt arī nospriedusi, ka Vispārējās tiesas veiktā pārbaude par pierādījumiem, uz kuriem Savienības iestādes balsta savus konstatējumus, nav kvalificējama par jaunu faktu vērtējumu, ar ko aizstāj šo iestāžu veikto vērtējumu. Ar šo pārbaudi nenotiek ielaušanās minēto iestāžu plašajā novērtējuma brīvībā tirdzniecības politikas jomā, bet tiek vienīgi norādīts, vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot iestāžu izdarītos secinājumus. Tādēļ Vispārējai tiesai ir ne tikai jāpārbauda izvirzīto pierādījumu faktiskā pareizība, to ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šie pierādījumi ir uzskatāmi par visu atbilstošo informāciju, kas var tikt ņemta vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie var pamatot izdarītos secinājumus (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Ņemot vērā šo judikatūru, faktu konstatējumu, ko Vispārējā tiesa izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 60. punktā, var apšaubīt tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka tā faktiskā neprecizitāte izriet no Vispārējai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem. Taču šajā gadījumā Yieh nav pierādījusi, ka tas tā ir.

60

Turklāt Yieh ne apgalvo, ne arī pierāda, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus.

61

Tā arī nepierāda, ka Vispārējai tiesai varētu pārmest, ka tā nav konstatējusi, ka Komisija, piemērojot šī sprieduma 56. punktā atgādināto judikatūru, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu šo faktu vērtējumā.

62

Turklāt no pagaidu regulas 74. apsvēruma neizriet tas, kā apgalvo Yieh, ka Komisija produktu veidiem, saistībā ar kuriem tika konstatēti nerentabli pārdevumi, nav izmantojusi salikto normālo vērtību, bet gan vidējo svērto pārdošanas cenu. Proti, šajā apsvērumā ir vienīgi norādīts, ka saliktā normālā vērtība ir tikusi izmantota, ņemot vērā arī to, ka “nenotika pārdošana parastajā tirdzniecības apritē”.

63

Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo Yieh, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61. punktā faktiski izvērtēja tās argumentu par pamatregulas 2. panta 3. punkta pārkāpumu.

64

Vispārējā tiesa no tā, ka apstrīdētajā regulā no normālās vērtības noteikšanas tika izslēgti atsevišķi pārdevumi pašmāju tirgū, jo tika konstatēts, ka tie nav rentabli saskaņā ar pamatregulas 2. panta 4. punktu, secināja, ka “[šīs regulas] 2. panta 3. punkta pārkāpums, ciktāl tajā ir uzskaitītas dažādas situācijas, kurās noteikts pienākums izmeklēšanas iestādei noteikt ražotāja eksportētāja attiecīgā produkta normālo vērtību, katrā ziņā nevar tikt konstatēts apstrīdētās regulas atcelšanas nolūkā neatkarīgi no tā, ka tiek konstatēta šīs pašas regulas 2. panta 4. punkta neievērošana”. Tā piebilda, ka “[Yieh] pārējā daļā [šīs prasības pirmajā instancē] ietvaros neapstrīd Komisijas izmantoto metodi normālās vērtības aprēķināšanai, kāda tā ir norādīta pamatregulas 2. panta 3. punktā”.

65

Lai gan pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārējā tiesa nelūdz noraidīt iebildumu par pamatregulas 2. panta 3. punkta pārkāpumu, šis noraidījums ir skaidri norādīts šī sprieduma 111. punktā pēc tam, kad tā paša sprieduma 62.–110. punktā Vispārējā tiesa ir veikusi pilnīgu pārbaudi un noraidījusi iebildumu par šīs regulas 2. panta 5. punkta pārkāpumu.

66

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida.

67

Ar otro pamatu Yieh apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot pienācīgi līdzsvarojusi tās intereses un Komisijas vajadzību veikt pārbaudi izmeklēšanā un tas esot pamatregulas 2. panta 5. punkta pārkāpums.

68

Tomēr pati Vispārējā tiesa atbilstoši Antidempinga nolīguma II pielikumam un ar to saistītajai lēmumu pieņemšanas praksei esot atzinusi nepieciešamību pēc šāda līdzsvara starp Komisijas pārbaudes vajadzībām un Yieh maksājumiem, kas izriet no pamatregulas 2. panta 5. punkta.

69

Šajā lietā, pēc Yieh domām, Vispārējā tiesa nosvēra svaru kausus par labu Komisijas pārbaudes vajadzībām, secinādama, ka, ņemot vērā pārdevumu pašmāju tirgū rentabilitātes jautājuma nozīmīgumu antidempinga izmeklēšanas kontekstā, Komisijai bija tiesības iegūt ļoti precīzu informāciju par Yieh izmaksām un ka tai bija tiesības neņemt vērā Yieh izmantoto izmaksu uzskaites metodi, lai uzskaitītu metāllūžņu ražošanas zaudējumus.

70

Turklāt Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 94. punktā noraidot argumentu, ka precīzu datu par karsto velmējumu ruļļu apjomu vākšana Yieh būtu radījusi nesamērīgu darba slodzi, neesot veikusi šīs darba slodzes faktisku novērtējumu un neesot līdzsvarojusi to ar izmeklēšanas vajadzībām.

71

Komisija un Eurofer apstrīd dažu Yieh otrā pamata ietvaros izvirzīto argumentu pieņemamību un apgalvo, ka šis pamats katrā ziņā nav pamatots.

72

Ar otro pamatu Yieh kritizē pārsūdzētā sprieduma 69.–111. punktā Vispārējās tiesas veikto tā pamata pārbaudi, kurš attiecas uz pamatregulas 2. panta 5. punkta pārkāpumu un kurš ir vērsts pret Komisijas atteikumu apmierināt tās lūgumu no attiecīgās preces ražošanas izmaksām atskaitīt noteiktu pārstrādāto metāllūžņu vērtību.

73

Šajā ziņā Yieh pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot pienācīgi līdzsvarojusi tās intereses ar Komisijas vajadzību veikt pārbaudi saistībā ar tās izmeklēšanu, un tas esot šīs tiesību normas pārkāpums.

74

Otrkārt, Yieh apgalvo, ka Vispārējā tiesa, apstrīdētā sprieduma 94. punktā noraidīdama tās argumentu, ka datu vākšana par precīzu karsto velmējumu ruļļu apjomu, kas iepirkts tieši attiecīgā produkta ražošanai, tai būtu radījusi nesamērīgu darba slodzi, neesot veikusi šīs darba slodzes faktisko novērtējumu un neesot līdzsvarojusi to ar izmeklēšanas vajadzībām.

75

Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka šis otrais pamats, izņemot pārsūdzētā sprieduma 94. punktu, neattiecas ne uz vienu konkrētu minētā sprieduma punktu.

76

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kuru atcelšanu lūdz apelācijas sūdzības iesniedzējs, un juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī lūguma pamatojumam. Šajā ziņā minētā reglamenta 169. panta 2. punktā ir prasīts, lai izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos precīzi tiktu norādīti apstrīdētie Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punkti (spriedums, 2018. gada 28. februāris, mobile.de/EUIPO, C‑418/16 P, EU:C:2018:128, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

Pēdējā minētā nosacījuma ievērošana šajā lietā ir vēl jo svarīgāka, jo attiecīgais pamats potenciāli attiecas uz plašu, būtībā faktiska rakstura vērtējumu kopumu, kas veikts, ņemot vērā pamatregulas 2. panta 5. punkta tiesību normas un kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 69.–111. punktā sniegtajā detalizētajā argumentācijā.

78

No tā izriet, ka otrais pamats, tā kā tas neattiecas ne uz vienu citu pārsūdzētā sprieduma punktu, izņemot tā 94. punktu, ir nepieņemams.

79

Turpinot, ciktāl tā atsaucas uz šo 94. punktu, no tā formulējuma izriet, ka Vispārējā tiesa izskatīja un noraidīja argumentu, ko Yieh izvirzīja, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstisku jautājumu un tiesas sēdes laikā, ka, no vienas puses, informācijas meklēšana par precīzu karsto velmējumu ruļļu apjomu, kas iepirkts tieši attiecīgā produkta ražošanai, būtu saistīta ar nesamērīgi lielu darbu, un, otrkārt, ja Komisija nebūtu uzstājīgi pieprasījusi, tā varētu likumīgi uzskatīt, ka šāda informācija vairs nav nepieciešama.

80

Šajā ziņā Vispārējā tiesa 94. punktā konstatēja, ka, pirmkārt, Komisija nevienā brīdī nav izteikusi nodomu atteikties no šīs informācijas iegūšanas un, otrkārt, prasītāja nav izrādījusi vajadzīgo rūpību, lai pārbaudītu, vai apgalvotā atteikšanās no pieprasītās informācijas ir patiesa. Šajā pašā 94. punktā tā arī piebilda, ka Komisija pamatoti ir norādījusi, ka tā nav atsaukusies uz minēto informācijas pieprasījumu papildu anketā, kas tika sagatavota pēc pārbaudes apmeklējuma, jo tas attiecās tikai uz eksporta pārdevumiem un tam nav nekādas ietekmes uz attiecīgo pieprasījumu.

81

Apstrīdētā sprieduma 94. punkts turklāt ir jāinterpretē kontekstā ar šā sprieduma 69.–111. punktā izklāstīto detalizēto pamatojumu, kurā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka saskaņā ar tās veikto pierādījumu vērtējumu Komisijai nevar pārmest, ka tā noraidīja lūgumu atskaitīt pārstrādāto metāllūžņu vērtību no attiecīgā produkta ražošanas izmaksām, pamatojoties uz to, ka, tā kā nebija pilnīgas un ticamas informācijas par karsto velmējumu ruļļu apjomu, kas iepirkts attiecīgā produkta ražošanai, ko tā bija pieprasījusi, Komisija nevarēja pārbaudīt šā atskaitījuma pareizību.

82

Pārsūdzētā sprieduma 105. punktā Vispārējā tiesa apkopoja savu vērtējumu par dažādiem Yieh argumentiem, ar kuriem tā apstrīdēja Komisijas atteikumu apmierināt tās lūgumu atskaitīt pārstrādāto metāllūžņu vērtību no attiecīgā produkta ražošanas izmaksām, norādot, ka, lai gan Yieh patiešām bija sniegusi papildu informāciju, pat pēc pārbaudes apmeklējuma uz vietas un pēc pagaidu regulas pieņemšanas tā nekad nebija sniegusi informāciju par pārstrādāto metāllūžņu daudzumu, informāciju par precīzu attiecīgā produkta ražošanā patērēto karsto velmējumu ruļļu daudzumu, ko Komisija varētu uzskatīt par būtisku pārbaudes veikšanai, jo īpaši tāpēc, ka prasība par pārstrādāto metāllūžņu vērtības atskaitīšanu no attiecīgā ražojuma ražošanas izmaksām bija saistīta ar attiecīgā produkta ražošanā patērēto karstā velmējuma ruļļu daudzumu.

83

Tomēr Yieh nevar apstrīdēt šos dažādos Vispārējās tiesas veiktos galvenokārt faktu vērtējumus, tostarp pārsūdzētā sprieduma 94. punktā, pamatojoties uz iebildumu par iespējami neatbilstošu attiecīgo interešu līdzsvarošanu.

84

Kā atgādināts šī sprieduma 52. punktā, faktu vērtējums, ko veikusi Vispārējā tiesa, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā.

85

Šajā gadījumā, tā kā Yieh nav pierādījusi šādu sagrozīšanu, tās pamats par to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 94. punktā ir neatbilstoši līdzsvarojusi pastāvošās intereses, apelācijas stadijā nav pieņemams.

86

Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais pamats ir pilnībā ir jānoraida kā nepieņemams.

87

Ar trešo pamatu Yieh apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 2. punktu, pārsūdzētā sprieduma 129.–135. punktā būtībā uzskatot, ka Komisija, lai noteiktu normālo vērtību, varēja atteikties ņemt vērā pārdevumus pašmāju tirgū, pamatojoties uz to, ka attiecīgie ražojumi nebija paredzēti patēriņam šajā tirgū, bet bija paredzēti eksportam, turklāt šai iestādei nebija jāpierāda specifisks ražotāja eksportētāja nodoms vai zināšana par šo galamērķi pārdošanas brīdī.

88

Pirmkārt, Yieh apstrīd, ka apstrīdētā sprieduma 129. un 130. punktā veiktā pamatregulas 2. panta 2. punkta dažādo valodu redakciju analīze var apstiprināt Vispārējās tiesas secinājumu, ka šajā tiesību normā nav paredzēts, ka Komisijai ir jāpierāda ražotāja eksportētāja zināšana vai nodoms attiecībā uz attiecīgo preču galamērķi pārdošanas brīdī.

89

Otrkārt, Yieh iebilst pret pamatregulas kontekstuālo un teleoloģisko interpretāciju, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētā sprieduma 132. un 135. punktā. Komisija uzskata, ka, lai gan no pamatregulas izriet, ka dempingu, kaitējumu un pasākumu apiešanu minētās regulas nozīmē var konstatēt neatkarīgi no ražotāja eksportētāja nodoma, tomēr antidempinga pasākuma piemērošanā ir subjektīvs elements, kad runa ir par attiecīgo ražotāju eksportētāju “negodīgas” rīcības sodīšanu. Turklāt saskaņā ar citiem pamatregulas un citu tirdzniecības aizsardzības instrumentu noteikumiem, piemēram, “antisubsīdiju noteikumiem”, izmeklēšanas iestādei būtu jāpārbauda ražotāju eksportētāju subjektīvā zināšana un nodomi.

90

Treškārt, Vispārējās tiesas pamatojums pārsūdzētā sprieduma 134. punktā, kurā tā uzskatīja, ka nepieciešamība pierādīt pārdevēja nodomu vai faktisko zināšanu pārdošanas brīdī par attiecīgā produkta galamērķi ir līdzvērtīga tam, ka normālās vērtības noteikšanas nolūkā ir atļauts ņemt vērā eksportēto produktu cenas, kas var izkropļot normālo vērtību, ir apļveida.

91

Komisija un Eurofer apstrīd Yieh argumentus un apgalvo, ka trešais pamats ir jānoraida, jo Vispārējās tiesas veiktajā analīzē nav pieļauta neviena tiesību kļūda.

92

Vispirms jāatzīmē, ka no pamatregulas 2. panta 1. punkta noteikuma izriet, ka “normālo vērtību parasti nosaka, pamatojoties uz cenām, kādas eksportētājvalstī ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti”, un no pamatregulas 2. panta 2. punkta noteikuma, ka, “lai noteiktu normālo vērtību, parasti izmanto pašmāju patēriņam paredzētas līdzīgas preces pārdošanas apjomu”, normālās vērtības noteikšanā neņem vērā pārdevumus pašmāju tirgū, ja attiecīgie ražojumi, uz kuriem attiecas šāda pārdošana, nav paredzēti patēriņam šajā tirgū, bet gan citam mērķim, piemēram, eksportam.

93

Tātad rodas jautājums, vai, kā to apgalvo Yieh, frāze “patēriņam paredzēta” pamatregulas 2. panta 2. punkta izpratnē ietver subjektīvu elementu.

94

Saskaņā ar “subjektīvo” pieeju, kuru Yieh atbalsta savā trešajā pamatā, šī frāze ir jāsaprot tādējādi, ka pārdevumi pašmāju tirgū var tikt izslēgti no aprēķina bāzes, kas tiek izmantota normālās vērtības noteikšanai, tikai tad, ja Komisija pierāda, ka brīdī, kad tās tika noslēgtas, pārdevējam bija nodoms, ka attiecīgā prece vēlāk tiks eksportēta vai ka viņš faktiski zināja par šo eksportu.

95

Gluži pretēji, saskaņā ar “objektīvo” pieeju, kuru Vispārējā tiesa būtībā ir izmantojusi pārsūdzētā sprieduma 136.–142. punktā, lai noteiktus pārdevumus pašmāju tirgū varētu izslēgt no aprēķina bāzes, kas kalpo normālās vērtības noteikšanai, pietiekot ar to, ka Komisijas rīcībā ir pietiekami objektīvi pierādījumi, kas apliecina, ka attiecīgie pārdevumi faktiski ir eksporta pārdevumi.

96

Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 128. un 129. punktā Vispārējā tiesa kā savas argumentācijas sākumpunktu ir pareizi atzinusi konstatējumu, ka pamatregulas 2. panta 2. punkta angļu valodas versija, ciktāl tajā ir vārdi “intended for consumption”, ir formulēta tā, lai varētu domāt, ka pārdevēja nodoms ir atbilstošs kritērijs, kas, šķiet, var liecināt par šī sprieduma 94. punktā minēto subjektīvo pieeju. Var piebilst, ka zviedru valodas versija, ciktāl tajā ir izmantots jēdziens “avsedd”, šajā ziņā atbilst vārdam “intended”, kas izmantots angļu valodas versijā.

97

Savukārt objektīvā pieeja, kas minēta šī sprieduma 95. punktā, drīzāk liecina par to, ka lielākajā daļā valodu versiju, it īpaši astoņās versijās, tostarp franču valodas versijā, uz kurām atsaucas Vispārējā tiesa un kurām var pievienot portugāļu un rumāņu valodas versijas, kurās attiecīgi lietoti vārdi “deltinado” un “distinat”, tiek lietoti jēdzieni, kas attiecas uz produkta paredzēto nolūku, nevis obligāti uz ražotāja eksportētāja nodomu vai zināšanu.

98

Šajā ziņā, kā secinājumu 51. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, pamatregulas 2. panta 2. punktā lietotā frāze “pašmāju patēriņam paredzētas” atbilstoši tā parastajai nozīmei nozīmē, ka, lai pārdošanas darījumus eksportētājvalstī varētu iekļaut normālās vērtības noteikšanai, ir nepieciešams, lai produkti, kas ir šo pārdevumu priekšmets, būtu “piešķirti”, “rezervēti” vai domāti pašmāju patēriņam.

99

Tā kā ir šādas atšķirības starp dažādām pamatregulas 2. panta 2. punkta valodu versijām, it īpaši attiecībā uz frāzi “patēriņam paredzētas”, šī tiesību norma saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jāinterpretē, ņemot vērā tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 29. aprīlis, Banco de Portugal u.c., C‑504/19, EU:C:2021:335, 41. punkts).

100

Tādēļ ir jāpārbauda dažādie kontekstuālie un teleoloģiskie elementi, kurus Vispārējā tiesa ir minējusi pārsūdzētā sprieduma 130.–135. punktā, lai pamatotu jēdziena “ patēriņam paredzētas” objektīvu interpretāciju pamatregulas 2. panta 2. punkta izpratnē, un no kuriem dažus kritizē Yieh.

101

Tomēr vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības noslēgto starptautisko nolīgumu pārākums pār Savienības atvasināto tiesību aktiem šos pēdējos minētos liek interpretēt cik vien iespējams atbilstoši šiem nolīgumiem (it īpaši skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

102

Turklāt Tiesa jau ir atsaukusies uz PTO ekspertu grupu un PTO Apelācijas institūcijas ziņojumiem, lai pamatotu savu interpretāciju par 1994. gada 15. aprīlī Marakešā parakstītajam PTO nolīgumam pievienoto nolīgumu noteikumiem (it īpaši skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

103

Kad tas ir precizēts, pirmkārt, ir svarīgi atzīmēt, kā Vispārējā tiesa pamatoti norāda pārsūdzētā sprieduma 130. punktā, ka Antidempinga nolīguma 2. panta 1. punktā, kura termini atbilst pamatregulas 2. panta 2. punkta terminiem, trīs PTO Sekretariāta oficiālajās valodās tiek lietoti šie apzīmējumi, proti, “destined for consumption” angļu valodas versijā, “destiné à la consommation” franču valodas versijā un “destinado al consumo” spāņu valodas versijā.

104

Otrkārt, Vispārējā tiesa arī pamatoti pārsūdzētā sprieduma 131. punktā būtībā nolēma, ka, lai gan pierādījums par ražotāja eksportētāja nodomu vai faktisko zināšanu par attiecīgā produkta turpmāku eksportu ir pietiekams, lai secinātu, ka pārdevums nevar tikt kvalificēts kā pārdevums iekšzemes patēriņam un tikt iekļauts normālās vērtības noteikšanai izmantotajā aprēķina bāzē, no tā nevar secināt, ka ražotāja eksportētāja faktiskās zināšanas neesamība par to, ka attiecīgais produkts ir paredzēts eksportam, obligāti noved pie tā, ka attiecīgais pārdevums tiek uzskatīts par paredzētu iekšzemes patēriņam un tādēļ ir jāiekļauj minētajā aprēķinu bāzē, pat ja šis produkts ir eksportēts.

105

Tādējādi pretēji Yieh subjektīvajai pieejai pierādījums par ražotāja eksportētāja nodomu vai to, ka pārdošanas brīdī tas faktiski zināja par attiecīgā produkta turpmāku eksportu, nav obligāti izpildāms nosacījums, lai Komisija varētu izslēgt attiecīgo pārdošanu no normālās vērtības noteikšanai izmantotās aprēķina bāzes.

106

Šajā kontekstā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 131. punkta, Yieh atbalstīto subjektīvo pieeju nevar atbalstīt vienīgais PTO ekspertu grupas 2007. gada 16. novembra ziņojuma 339. zemsvītras piezīmē minētais apsvērums strīdā “Eiropas Kopienas – Antidempinga pasākums, kas attiecas uz Norvēģijas izcelsmes saimniecībā audzētiem lašiem” (WT/DS 337/R), saskaņā ar kuru, ja ražotājs pārdod produktu neatkarīgam eksportētājam (vai tirgotājam), “zinot, ka šis produkts tik[s] eksportēts”, šis pārdevums nevar tikt kvalificēts par pārdevumu, kas ir paredzēts pašmāju patēriņam.

107

Protams, kā to norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 43. punktā, no šī apsvēruma izriet, ka tam, ka eksportētājs ražotājs faktiski zināja, ka attiecīgais produkts ir paredzēts eksportam, nav nozīmes pamatregulas 2. panta 2. punkta piemērošanā, jo tai pašai par sevi noteikti ir jānoved pie attiecīgo pārdevumu izslēgšanas no aprēķina bāzes, kas kalpo normālās vērtības noteikšanai.

108

Tomēr, kā būtībā ir norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 44. punktā, no šāda novērojuma, kam ir konkrēts un faktisks raksturs, nevar secināt, ka šādas faktiskas zināšanas par attiecīgā produkta eksportu pierādījums būtu nosacījums, kas katrā gadījumā ir jāizpilda, lai izmeklēšanas iestādei būtu pienākums izslēgt pārdošanu no normālās vērtības aprēķina bāzes noteikšanas, pamatojoties uz to, ka attiecīgais produkts ir paredzēts eksportam.

109

Treškārt, kā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 132. punktā, jēdzieni “dempings”, “zaudējumi” un “apiešana”, kā tie definēti pamatregulā, paredz, ka ir jābūt izpildītiem objektīviem nosacījumiem, kas principā nav atkarīgi no kāda konkrēta uzņēmēja nodoma vai zināšanas.

110

It īpaši attiecībā uz dempinga starpības aprēķināšanu pamatregulas 2. panta 2. punktā par normālās vērtības noteikšanu, tāpat kā šīs regulas 2. panta 8. punktā, kas attiecas uz eksporta cenas noteikšanu, nav nekādas atsauces uz ieinteresētās personas zināšanu par attiecīgā produkta galamērķi.

111

Lai gan ir taisnība, kā to norāda Yieh un kā pārsūdzētā sprieduma 132. punktā konstatējusi Vispārējā tiesa, ka pamatregulas 10. panta 4. punktā ir ietverts subjektīva rakstura kritērijs, jo antidempinga maksājuma piemērošanai ar atpakaļejošu spēku bija nepieciešams, lai “importētājs ir apzinājies, vai viņam bija jāapzinās, ka viņš īsteno dempingu, attiecībā uz dempinga pakāpi un zaudējumiem, kurus uzskata par dempinga radītajiem zaudējumiem, vai konstatētajiem zaudējumiem”, runa ir, kā to pamatoti apgalvo Komisija, par izņēmumu, kas ir paredzēts antidempinga regulā.

112

Katrā ziņā pat šī tiesību norma, ciktāl tā ir piemērojama arī tad, ja importētājam “bija jāapzinās” par tajā minētajiem pierādījumiem, ne obligāti prasa, lai ražotājs eksportētājs faktiski par to zinātu un tādējādi neapstiprina Yieh izvirzīto subjektīvo apgalvojumu.

113

Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Yieh, tās norādītā subjektīvā interpretācija nevar balstīties arī uz apstākli, ka Komisijai ir jāņem vērā eksportētāju, kas sadarbojas izmeklēšanā, individuālā rīcība.

114

Lai gan nepieciešamība individuāli izvērtēt katru ražotāju eksportētāju attiecībā uz importu par dempinga cenām tostarp nozīmē, ka katram eksportētājam ir jāaprēķina individuāla dempinga starpība, ja vien tas ir sadarbojies izmeklēšanā, tas tomēr nenozīmē, ka šis imports ir jāvērtē subjektīvi.

115

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 133. punktā pamatoti konstatēja, ka tāda pamatregulas 2. panta 2. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru nav jāmeklē pārdevēja nodoms vai konkrēta vai faktiska zināšana par attiecīgās preces galamērķi, atbilst arī antidempinga izmeklēšanas mērķim.

116

Patiešām, tās galvenais mērķis ir nodrošināt, lai, pamatojoties uz uzņēmēju, kas sadarbojās, atbildēm uz antidempinga anketas jautājumiem, iespējamām pārbaudēm uz vietas un ieinteresēto personu komentāriem, Komisija varētu objektīvi noteikt elementu kopumu, pirms tā var noteikt antidempinga maksājumu, it īpaši dempinga esamību, pēc tam, kad saskaņā ar pamatregulas 2. pantu ir noteikta attiecīgā produkta normālā vērtība.

117

Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 134. punktā, šis mērķis varētu tikt apdraudēts, ja, kā to apgalvo Yieh, Komisijai būtu sistemātiski jāpierāda pārdevēja nodoms vai konkrēta vai faktiska zināšana par attiecīgā produkta galamērķi.

118

Praksē bieži varētu izrādīties neiespējami sniegt šādu pierādījumu, un tas galu galā ļautu normālās vērtības noteikšanas nolūkā atbilstoši pamatregulas 2. pantam ņemt vērā eksportēto preču cenas, kuras var izkropļot un apdraudēt minētās normālās vērtības pareizu noteikšanu.

119

Pretēji tam, ko apgalvo Yieh, šādi Vispārējās tiesas argumentācija pārsūdzētā sprieduma 134. punktā nevar tikt uzskatīta par apļveida argumentāciju.

120

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Yieh ieteiktā pamatregulas interpretācija praksē antidempinga izmeklēšanas efektīvu veikšanu var padarīt sarežģītu vai pat neiespējamu.

121

Turklāt arī pamatregulas 2. panta 2. punkta mērķa analīze apstiprina, ka tajā ietvertā izteiciena “patēriņam paredzēta” subjektīva interpretācija, kādu to atbalsta Yieh, nevar tikt atbalstīta.

122

Pamatregulas 2. panta 2. punkta mērķis ir nodrošināt, ka preces normālā vērtība vislabāk atbilst līdzīgas preces parastajai cenai eksportētājvalsts pašmāju tirgū. Taču, ja pārdošana ir noslēgta saskaņā ar noteikumiem un nosacījumiem, kas neatbilst līdzīgas preces pārdošanas komerciālajai praksei minētajā tirgū, laikā, kas ir svarīgs dempinga noteikšanai, šī pārdošana nav atbilstošs pamats līdzīgas preces normālās vērtības noteikšanai minētajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 1. oktobris, Padome/Alumina, C‑393/13 P, EU:C:2014:2245, 28. punkts).

123

Piektkārt un visbeidzot, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 135. punktā pamatoti atzina, ka pamatregulas 2. panta 2. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru nav nepieciešams prasīt konkrētu vai faktisku pārdevēja nodomu vai zināšanu par attiecīgā produkta galamērķi, ir saderīga ar Yieh minētajiem paredzamības un tiesiskās drošības principiem, turpretī Yieh atbalstītā subjektīvā interpretācija prasītu pierādīt subjektīvā elementa esamību, kas praksē varētu izrādīties neskaidra vai pat, kā norādīts šā sprieduma 120. punktā, tāda, ko nav iespējams pierādīt.

124

Tomēr pieeja, kas balstīta uz tīri objektīvu jēdziena “pašmāju patēriņam paredzētas līdzīgas preces pārdošanas apjomu” interpretāciju pamatregulas 2. panta 2. punkta izpratnē, nozīmē, ka tikai ar pierādījumu, ka jebkurā brīdī pēc tam, kad ražotājs eksportētājs ir sākotnēji pārdevis attiecīgos produktus pašmāju tirgū, izplatīšanas ķēdē pakārtots tirgotājs tos ir eksportējis, būtu pietiekami, lai Komisija uzskatītu, ka šie produkti to sākotnējās pārdošanas brīdī bija “paredzēti” eksportam un tādējādi, kā Vispārējā tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 143. punktā, “patiesībā bija eksporta pārdevumi”, kas tādējādi ir jāizslēdz no aprēķinu bāzes normālās vērtības noteikšanai.

125

Tomēr šādas tīri objektīvas interpretācijas, kura nepiešķir nekādu nozīmi saiknes pastāvēšanai starp eksportētāja‑ražotāja sākotnējā pārdevuma raksturlielumiem, tostarp, pirmkārt un galvenokārt, cenu, un turpmāko eksportu, ko veic viņa klients vai cits uzņēmējs attiecīgā produkta izplatīšanas ķēdē, kā apgalvo Yieh, rezultāts ir tāds, ka paredzamības un tiesiskās drošības principi netiktu pilnībā ievēroti, jo šāda interpretācija ļautu Komisijai noteikt antidempinga maksājumus neatkarīgi no ražotāja eksportētāja cenu politikas un liktu tam atbildēt par savu neatkarīgo klientu tirdzniecības politiku, kuru tas principā nevar kontrolēt.

126

Šajā ziņā, lai gan šā sprieduma 103.–123. punktā izklāstīto iemeslu dēļ nevar piekrist jēdziena “pašmāju patēriņam paredzētas līdzīgas preces pārdošanas apjoms” tīri subjektīvai interpretācijai pamatregulas 2. panta 2. punkta nozīmē, no tā neizriet, ka būtu obligāti jāpieņem tīri objektīva šī jēdziena interpretācija.

127

Lai tostarp nodrošinātu, ka tiek pilnībā ievēroti paredzamības un tiesiskās drošības principi, jēdziens “pašmāju patēriņam paredzētas līdzīgas preces pārdošanas apjomu” pamatregulas 2. panta 2. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka – un to secinājumu 58. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts – Komisija var izslēgt pārdošanu pašmāju tirgū no normālās vērtības aprēķina bāzes tikai tad, ja tā konstatē objektīvu saikni starp šo pārdošanu un attiecīgā ražojuma izmantošanu, kas nav pašmāju patēriņš.

128

Kā ģenerāladvokāts norādījis arī secinājumu 58. punktā, šāda šīs tiesību normas interpretācija ir nepieciešama arī tās mērķa dēļ, kas, kā atgādināts šā sprieduma 122. punktā, ir nodrošināt, lai produkta normālā vērtība pēc iespējas precīzāk atbilstu līdzīga produkta normālajai cenai eksportētājvalsts pašmāju tirgū.

129

No tā izriet, ka Komisija ir tiesīga izslēgt pārdevumu no aprēķinu bāzes normālās vērtības noteikšanai, pamatojoties uz attiecīgā ražojuma eksportu, tikai tad, ja tā pierāda, ka no objektīviem ar šo pārdevumu saistītiem apstākļiem, tostarp, pirmkārt un galvenokārt, cenas, izriet, ka ar šo pārdevumu saistīto ražojumu galamērķis nav patēriņš eksportētājvalsts pašmāju tirgū, piemēram, eksports.

130

Ja Komisija konstatē šādu apstākļu esamību saistībā ar sākotnējo pārdevumu, var uzskatīt, ka attiecīgajam ražotājam eksportētājam pārdevuma noslēgšanas brīdī bija saprātīgi jāzina, ka attiecīgā produkta galamērķis, visticamāk, ir eksports, nevis patēriņš eksportētājvalsts pašmāju tirgū.

131

Šādi “piedēvētu” zināšanu – jēdziens, kas būtu jāuzsver kā būtiski atšķirīgs no nodoma vai faktiskas zināšanas jēdziena, – var, piemēram, secināt no objektīviem pierādījumiem, kas liecina, ka eksportētājs ir pārdevis attiecīgos produktus, pamatojoties uz savu eksporta cenu sarakstu, vai ka ražotājs eksportētājs zināja vai tam būtu bijis jāzina, ka tā klients bija iesaistīts vienīgi vai galvenokārt attiecīgo produktu eksporta tirdzniecībā.

132

Līdz ar to, kā secinājumu 53. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ir pilnīgi saprotams, ka neatkarīgi no pierādījumiem par ražotāja eksportētāja vēlmi vai faktisku zināšanu par to, ka attiecīgie produkti ir paredzēti eksportam, no noteiktiem objektīviem elementiem, kas saistīti ar pārdošanu vai pircēju, kurš iegādājas šos produktus, var secināt, ka tie ir paredzēti – proti, “piešķirti” vai “domāti” – eksportam.

133

Tieši tā tas ir šajā lietā, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 136.–142. punkta, kuros Vispārējā tiesa pārbaudīja precīzu Komisijas apstrīdētajā regulā izmantoto pieeju, kuras rezultātā tā no aprēķinu bāzes normālās vērtības noteikšanai izslēdza Yieh Taivānā veiktos pārdevumus tās neatkarīgajam klientam 120000 tonnu apmērā no attiecīgā produkta apjoma.

134

Patiešām, kā Vispārējā tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 136. punktā, pagaidu regulā Komisija sākotnēji bija pieņēmusi “piesardzīgu” pieeju, no aprēķinu bāzes izslēdzot visus Yieh attiecīgā produkta pārdevumus dažiem Taivānā reģistrētiem izplatītājiem.

135

Tomēr, kā izriet no apstrīdētā sprieduma 137. punkta, Komisija pēc tam aizstāja šo “vispārējo” pieeju, kā tā norādīja apstrīdētās regulas 59. apsvērumā, ar pieeju, kas paredzēja no normālās vērtības aprēķina bāzes izslēgt tikai tos pārdevumus pašmāju tirgū, par kuriem tai bija “pietiekami daudz objektīvu pierādījumu par to patieso eksportu”. Visbeidzot, saskaņā ar apstrīdētā sprieduma 137. punktu no šī paša 59. apsvēruma izriet, ka “tādiem subjektīviem elementiem kā nodoms vai zināšana vai nezināšana šajā lietā nav bijis nekādas nozīmes Komisijas objektīvajā novērtējumā, pretēji samazinājuma, kas ir saistīts ar eksportu, esamībai, kurš tostarp tika izmantots kā atbilstošs pierādījums”.

136

Pēdējā ziņā, kā Vispārējā tiesa pēc būtības norādīja pārsūdzētā sprieduma 138. un 140. punktā, atsaucoties uz pagaidu regulas 64. apsvērumu, Komisijas izmeklēšanā tika konstatēts, ka šajā gadījumā ievērojamam skaitam Yieh kā iekšzemes tirgū deklarēto pārdevumu tika piemērota eksporta atlaide, kuras mērķis bija stimulēt izplatītājus eksportēt attiecīgos produktus pēc to pārstrādes, kas ietver ne vairāk kā nelielas darbības, nemainot iegūto ražojumu tiktāl, ka tas vairs neatbilst attiecīgā produkta definīcijai.

137

Pārsūdzētā sprieduma 141. punktā Vispārējā tiesa tostarp piebilda, ka no lietas materiāliem izriet, ka minētā atlaide, piemēram, attiecās uz 40 % no Yieh pārdevumu tās lielākajam klientam Taivānā 2013. gada decembrī.

138

Pārsūdzētā sprieduma 142. punktā Vispārējā tiesa arī norādīja, kā tas izriet no apstrīdētās regulas 59. apsvēruma, ka varēja tikt savākti “citi objektīvie pierādījumi attiecībā uz faktisko produktu pārdevumu, kuri deklarēti kā pašmāju pārdevumi, faktisko eksportu”.

139

Jo īpaši 142. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka izmeklēšanā tika konstatēts, ka Yieh svarīgākais klients Taivānā “eksportētājvalsts pašmāju tirgū” ir pārdevis tikai niecīgu attiecīgā produkta daļu, un no tā varēja secināt, kā to secinājumu 68. punktā norādīja arī ģenerāladvokāts, ka šis klients galvenokārt darbojās attiecīgā produkta eksporta nozarē, un šo apstākli Yieh nevarēja faktiski nezināt.

140

Pārsūdzētā sprieduma 143. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Yieh nav pierādījusi, ka Komisija, atsakoties ņemt vērā prasītājas pārdevumus savam neatkarīgajam klientam, lai noteiktu normālo vērtību, ir pieļāvusi tiesību kļūdu vai acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, jo pastāvēja “objektīvi pierādījumi, saskaņā ar kuriem minētie pārdevumi patiesībā bija eksporta pārdevumi, kas tā ir vēl jo vairāk tad, ja ir pierādīts, ka uz daļu no attiecīgajiem pārdevumiem attiecās eksporta atlaižu sistēma, kādu to piemēroja [Yieh], un līdz ar to tie tika noslēgti par cenām, kas bija zemākas par attiecīgā produkta, kas paredzēts iekšējam tirgum, cenu, zinot, ka šīs cenas veicināja attiecīgās preces eksportu”.

141

Šajā sakarā, ņemot vērā šā sprieduma 129. punktā izklāstīto jēdziena “pašmāju patēriņam paredzētas līdzīgas preces pārdošanas apjomu” interpretāciju pamatregulas 2. panta 2. punkta nozīmē, kā norādīts šā sprieduma 129. punktā, tas, ka uz daļu Yieh pašmāju pārdevumiem attiecās eksporta atlaižu shēma, ir jāatzīst par objektīvu apstākli, kas ir saistīts ar šiem pārdevumiem un jo īpaši ar to cenu, no kā izriet, ka attiecīgie produkti, uz kuriem attiecas šie pārdevumi, bija paredzēti eksportam, nevis patēriņam pašmāju tirgū.

142

Līdz ar to atbilstoši tam, kas izriet no šī sprieduma 130. punkta, šo pašu pārdošanas darījumu noslēgšanas brīdī Yieh bija saprātīgi jāzina, ka attiecīgās preces galamērķis visticamāk bija eksports, nevis patēriņš eksportētājvalsts pašmāju tirgū.

143

Tāpat attiecībā uz šā sprieduma 129. un 130. punktu no pārsūdzētā sprieduma 142. punktā minētā un šā sprieduma 139. punktā atgādinātā objektīvā apstākļa izriet, ka Yieh svarīgākais klients Taivānā galvenokārt darbojās attiecīgā ražojuma eksporta nozarē, ka Yieh pārdevumi šim klientam parasti bija paredzēti eksportam, nevis patēriņam pašmāju tirgū, un ka tādēļ Yieh, noslēdzot attiecīgos pārdošanas darījumus, bija jābūt saprātīgi informētai par attiecīgā produkta galamērķi, proti, visticamāk, par eksportu.

144

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 144. punktā nospriežot, ka “Komisija likumīgi un, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja izslēgt attiecīgos pārdevumus no normālās vērtības noteikšanas, piemērojot pamatregulas 2. panta 1. un 2. punktu”.

145

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, trešais pamats un līdz ar to apelācijas sūdzība kopumā ir jānoraida.

146

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

147

Tā kā Komisija un Eurofer ir prasījusi piespriest Yieh atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Komisijas un Eurofer tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: