1

Ar apelācijas sūdzībām PJ un PC lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 30. maija rīkojumu PJ/EUIPO– Erdmann & Rossi (“Erdmann & Rossi”) (T‑664/16, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2018:517), ar kuru tā, pirmkārt, kā nepieņemamu noraidīja apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas ceturtās padomes 2016. gada 18. jūlija lēmumu lietā R 1670/2015‑4 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Erdmann & Rossi GmbH un PJ, kā arī, otrkārt, nosprieda, ka vairs nav pamata lemt par PC iesniegto pieteikumu par aizstāšanu.

2

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu – kas saskaņā ar šo pašu statūtu 53. panta pirmo daļu ir piemērojami attiecībā uz Vispārējo tiesu – 19. panta pirmo līdz ceturto daļu:

“Dalībvalstis un Savienības iestādes Tiesā pārstāv katrai lietai iecelts pārstāvis; pārstāvim var palīdzēt padomdevējs vai advokāts.

Tādā pašā veidā tiek pārstāvētas arī valstis, kas nav dalībvalstis, bet kas ir [1992. gada 2. maija] Eiropas Ekonomikas zonas līguma [(OV 1994, L 1, 3. lpp.)] līgumslēdzējas puses, kā arī EEZ līgumā minētā EBTA Uzraudzības iestāde.

Citas puses jāpārstāv advokātam.

Tiesā pārstāvēt kādu pusi vai palīdzēt tai var tikai tie advokāti, kas ir tiesīgi praktizēt dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas līguma līgumslēdzējas puses.”

3

Vispārējās tiesas Reglamenta 51. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lietas dalībnieki ir jāpārstāv pārstāvjiem vai advokātiem saskaņā ar Statūtu 19. pantā paredzētajiem nosacījumiem.”

4

Tiesvedības priekšvēsture var tikt apkopota atbilstoši turpinājumā aprakstītajam.

5

2011. gada 19. septembrī PJ iesniedza EUIPO Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz vārdisku apzīmējumu “Erdmann & Rossi”.

6

Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem iesniegts preču zīmes reģistrācijas pieteikums, ietilpst 12., 37. un 42. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.

7

Šī preču zīme tika reģistrēta 2012. gada 3. februārī ar numuru 010310481.

8

2014. gada 26. martāErdmann & Rossi iesniedza pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) 52. panta 1. punkta b) apakšpunktu (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.) 59. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

9

Ar 2015. gada 29. jūnija lēmumu EUIPO Anulēšanas nodaļa pilnībā noraidīja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu.

10

2015. gada 18. augustāErdmann & Rossi iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību.

11

Ar 2016. gada 18. jūlija lēmumu EUIPO Apelācijas ceturtā padome apmierināja apelācijas sūdzību un atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu.

12

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 14. septembrī, PJ ir cēlis prasību, lūdzot atcelt 2016. gada 18. jūlija lēmumu. Prasības pieteikumu parakstīja S. advokāta statusā.

13

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā saņemts 2017. gada 31. martā, EUIPO saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.

14

Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2017. gada 3. aprīlī, EUIPO informēja Vispārējo tiesu, ka apstrīdētā preču zīme ir reģistrēta reģistrā 2017. gada 28. februārī par labu jaunajam īpašniekam, proti, “[X] [GmbH & Co. KG]”, un 2017. gada 1. martā pēc EUIPO veiktas korekcijas par labu PC.

15

Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2017. gada 8. maijā, PJ lūdza, pirmkārt, veikt procesa organizatorisko pasākumu saistībā ar aizdomām par manipulācijām ar administratīvās lietas materiāliem un, otrkārt, apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad tiks pabeigta kriminālizmeklēšana pret EUIPO darbiniekiem.

16

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 23. maijā, S. saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 174. pantu iesniedza pieteikumu par aizstāšanu par labu PC.

17

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 24. maijā, PJ iesniedza savus apsvērumus par EUIPO celto iebildi par nepieņemamību.

18

Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka pieteikumu par lietas ierosināšanu nebija parakstījis neatkarīgs advokāts.

19

Pārsūdzētā rīkojuma 51. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešo un ceturto daļu un 21. panta pirmo daļu, kas tiesvedībai Vispārējā tiesā ir piemērojamas atbilstoši šo pašu statūtu 53. panta pirmajai daļai, kā arī Reglamenta 73. panta 1. punktu lietas dalībnieki, kuri nav dalībvalstis un Eiropas Savienības iestādes, EBTA Uzraudzības iestāde vai valstis, kas ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) dalībvalstis, ir jāpārstāv advokātam, kurš atbilst nosacījumam par to, ka ir tiesīgs praktizēt kādas dalībvalsts tiesās.

20

Pārsūdzētā rīkojuma 53. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka uzskats par advokāta lomu Savienības tiesību sistēmā, kurš izriet no dalībvalstu kopīgajām tiesiskajām tradīcijām un uz kuru pamatojas Tiesas statūtu 19. pants, ir tāds, ka advokāts līdzdarbojas tiesas spriešanas procesā un tam neatkarīgi un taisnības interesēs ir jāsniedz klientam nepieciešamā juridiskā palīdzība.

21

Pārsūdzētā rīkojuma 54. punktā Vispārējā tiesa, pamatojoties uz 2012. gada 6. septembra spriedumu Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej/Komisija (C‑422/11 P un C‑423/11 P, EU:C:2012:553, 24. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), atgādināja, ka advokāta neatkarības jēdziens ir definēts ne tikai pozitīvi, proti, atsaucoties uz profesionālo disciplīnu, bet arī negatīvi – darba attiecību neesamību starp pēdējo minēto un viņa klientu. Šī rīkojuma 55. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šī argumentācija ar tādu pašu spēku ir piemērojama situācijā, kad advokātu nodarbina vienība, kas ir saistīta ar pusi, kuru tas pārstāv, vai ja advokātu saista civiltiesisks līgums ar prasītāju.

22

Pēc tam, kad pārsūdzētā rīkojuma 56. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka neprivileģēta lietas dalībnieka advokātam nedrīkst būt personīgas saiknes ar attiecīgo lietu vai viņš nedrīkst būt atkarīgs no sava klienta tādā veidā, ka pastāv risks, ka viņš var nebūt spējīgs pildīt savu tiesas palīga būtisko lomu vispiemērotākajā veidā, Vispārējā tiesa šī rīkojuma 57. punktā no tā secināja, ka neatkarības prasība nav jāuztver kā tāda prasība, kas paredzēta tikai, lai izslēgtu pilnvarotāja darbiniekus vai no tā ekonomiski atkarīgās personas, bet tā ir vispārīgāka prasība, kuras ievērošana ir jāpārbauda katrā gadījumā atsevišķi.

23

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 62. punktā ir norādījusi, ka PJ ir līdzdibinātājs un viens no diviem advokātu biroja Z partneriem, kuru tas bija pilnvarojis ar šo biroju pārstāvošā S. starpniecību nodrošināt savu pārstāvību prasības Vispārējā tiesā ietvaros un ka šim advokātu birojam, reģistrētai profesionālai civiltiesiskai sabiedrībai, ir atsevišķa juridiskā vienība, kas ir nošķirta no PJ.

24

Pārsūdzētā rīkojuma 63. punktā Vispārējā tiesa nosprieda – ņemot vērā to, ka lēmumi advokātu birojā Z tika pieņemti vienprātīgi, PJ partnera statusā īstenoja faktisku kontroli pār visiem minētā biroja lēmumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz biroja līdzstrādniekiem, kuru vidū ir S. Vispārējā tiesa it īpaši uzsvēra, ka S. nebija tikpat neatkarīgs no PJ kā advokāts, kas strādā citā uzņēmumā, nevis tajā, kurā viņa klients bija partneris, un ka viņam bija grūtāk novērst jebkādu pretrunu starp profesionālajiem pienākumiem, kas viņam bija jāpilda, un sava klienta mērķiem.

25

Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 64. punktā no tā secināja, ka S. attiecības ar advokātu biroju Z varēja ietekmēt šī advokāta neatkarību, jo biroja intereses lielā mērā sakrīt ar PJ interesēm un pastāv risks, ka S. profesionālo viedokli vismaz daļēji ietekmēs viņa profesionālā vide.

26

Pārsūdzētā rīkojuma 65. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka profesionālā saikne, ko S. uzturēja ar PJ prasības celšanas brīdī, bija tāda rakstura, ka pastāv risks, ka tā var apdraudēt tiesu sistēmai piederīgas personas spēju pildīt savu pamatuzdevumu vislabākajā veidā.

27

Attiecībā uz pieteikumu par aizstāšanu Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 78. punktā konstatēja, ka gadījumā, ja aizstājošais prasītājs ir cieši saistīts ar apelācijas sūdzības iesniedzēju, aizstājošais pieteikums zaudē jebkādu nozīmi, tiklīdz prasība tiek noraidīta kā nepieņemama tādēļ, ka nav ievēroti noteikumi prasītāja pārstāvēšanā.

28

Pārsūdzētā rīkojuma 80. punktā Vispārējā tiesa piebilda – katrā ziņā, ņemot vērā, ka pārstāvības nosacījumi saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. pantu ir piemērojami arī pieteikuma par aizstāšanu ietvaros, S., kurš bija parakstījis pieteikumu par aizstāšanu, nav neatkarīgs advokāts no PC, jo PC vadītājs bija PJ.

29

Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 81. punktā no tā secināja, ka par pieteikumu par aizstāšanu vairs nav jālemj.

30

2018. gada 9. un 10. augustā PJ un PC katrs iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto rīkojumu.

31

Ar 2018. gada 29. novembra lēmumu Tiesas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu apturēt abas lietas līdz sprieduma pasludināšanai apvienotajās lietās Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA (C‑515/17 P un C‑561/17 P).

32

2020. gada 4. februārī Tiesa pasludināja spriedumu Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA (C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73).

33

Tiesvedība tika atsākta ar 2020. gada 6. februāra lēmumu.

34

Ar 2021. gada 18. maija lēmumu tika nolemts apvienot abas apelācijas sūdzības mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai.

35

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑529/18 P PJ lūdz Tiesu:

36

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑531/18 P PC lūdz Tiesu:

37

Abās lietās EUIPO, kā arī Erdmann & Rossi lūdz Tiesu:

38

Apelācijas sūdzības pamatošanai lietā C‑529/18 P PJ izvirza trīs pamatus attiecīgi par Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas pārkāpumu, faktu sagrozīšanu, kā arī par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta pirmās un otrās daļas pārkāpumu.

39

Apelācijas sūdzības pamatošanai lietā C‑531/18 P PC arī izvirza trīs pamatus, kas attiecīgi ir balstīti uz kļūdainu konstatējumu, ka nav jālemj par pieteikumu par aizstāšanu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas pārkāpumu, kā arī Hartas 47. panta pirmās un otrās daļas pārkāpumu.

40

Ņemot vērā saikni, kas konstatēta, pirmkārt, starp pirmo un otro apelācijas sūdzības pamatu lietā C‑529/18 P un, otrkārt, apelācijas sūdzības otro pamatu lietā C‑531/18 P, šie pamati ir jāizvērtē kopā.

41

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu lietā C‑529/18 P, kas attiecas uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas pārkāpumu, PJ pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini piemērojusi neprivileģētiem lietas dalībniekiem noteikto pienākumu būt pārstāvētiem ar advokātu.

42

Vispārējā tiesa esot pārāk plaši interpretējusi ar advokāta neatkarību saistītās prasības, un šāda interpretācija neesot pamatota nedz ar minētā 19. panta formulējumu, nedz ar tā nozīmi, un tai nav nekāda pamatojuma Tiesas judikatūrā. Šāda interpretācija esot pilnīgi neparedzama un pretēja tiesiskās drošības principam.

43

Tādējādi, pirmkārt, PJ apgalvo, ka tad, ja prasītājs ir fiziska persona, ar to vien, ka viņa pilnvarotais advokāts ir cita fiziska persona, ir pietiekami, lai izpildītu Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas mērķi.

44

PJ atgādina, ka neatkarīgas trešās personas pārstāvībai Savienības tiesās mērķis ir novērst, pirmām kārtām, ka privātpersonas pašas rīkojas tiesā, neizmantojot starpnieku, un, otrām kārtām, nodrošināt, ka juridiskās personas aizstāv pārstāvis, kas ir pietiekami nošķirts no juridiskās personas, kuru viņš pārstāv.

45

Otrkārt, PJ uzskata, ka, pat piemērojot šajā lietā kritēriju par advokāta neatkarības novērtējumu, kas tiek izmantots attiecībā uz juridiskām personām, nav nekāda pamata tik plašai interpretācijai, kādu ir sniegusi Vispārējā tiesa. Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi judikatūru par uzņēmumu juristiem un pārsniegusi to situāciju robežas, kas ietekmē advokāta neatkarību, jo tikai tas vien, ka pastāv ekonomiska saikne starp advokātu un tā klientu, nav pietiekami, lai secinātu, ka nepastāv neatkarība.

46

Situācija šajā lietā neesot līdzīga situācijai lietā, kurā tika taisīts 2012. gada 6. septembra spriedums Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej/Komisija (C‑422/11 P un C‑423/11 P, EU:C:2012:553), uz kuru Vispārējā tiesa ir balstījusies pārsūdzētajā rīkojumā. Proti, PJ kā uzņēmēja un attiecīgās preču zīmes īpašnieka intereses nekādā ziņā neesot identiskas, ne arī sakrīt ar advokātu biroja Z interesēm. Turklāt neesot nekādas riska, ka S. nevarētu risināt iespējamos konfliktus starp viņa kā tiesu sistēmai piederīgas personas funkciju un PJ interesēm, jo profesionālo noteikumu mērķis tieši esot novērst šādus konfliktus. Turklāt PJ neesot nekādu līdzekļu, lai dotu norādes S., jo advokātu biroju Z ikdienā vada otrs partneris un visi svarīgie lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi.

47

Ar otro pamatu PJ pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir sagrozījusi faktus, piemērojot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešo daļu, jo konstatējumi par S. neatkarības neesamību esot balstīti uz pieņēmumiem, kurus neapstiprina fakti. Pārsūdzētā rīkojuma 63. punktā izdarītais Vispārējās tiesas secinājums par grūtībām, ar kādām sastapās S., lai novērstu iespējamo saspīlējumu starp viņa profesionālajiem pienākumiem un viņa klienta izvirzītajiem mērķiem, nekādi neesot pamatots.

48

Erdmann & Rossi apstrīd PJ apgalvotos faktus attiecībā uz PJ pilnvarām advokātu birojā Z un S. neatkarību. Tā uzskata, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešajā daļā paredzētā neatkarības prasība nevar tikt izpildīta tikai ar Vācijas profesionālo noteikumu ievērošanu, jo jēdziens “advokāts” šīs tiesību normas izpratnē ir jāinterpretē, ņemot vērā Savienības tiesības. Tā uzskata, ka šajā lietā neatkarības kritērijs nav ticis ievērots, jo PJ ir pilnvarojis nevis S., bet advokātu biroju Z kā civiltiesisku sabiedrību. Taču procesa gaitā profesionālā apvienība rīkotos ar tās partneru un pārstāvju starpniecību, līdz ar to pilnvarnieks un pilnvarotā persona būtu identiski.

49

EUIPO vispirms precizē, ka Erdmann & Rossi iesniegtajā pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu EUIPO Apelācijas padome ir norādījusi, ka PJ ir acīmredzami ļaunticīgs, jo tas, kaitējot savam bijušajam klientam, ir lūdzis reģistrēt apzīmējumu savā vārdā, kuru pēdējais minētais tam bija uzticējis. Apelācijas padome uzskata, ka šī rīcība neesot saderīga ar līgumsaistībām un pēclīgumiskajām saistībām, kas izriet no PJ attiecībām ar savu klientu.

50

EUIPO norāda, ka Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi abus Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešajā daļā definētos kritērijus, proti, ka pārstāvim ir jābūt trešai personai un ka trešai personai ir jābūt advokātam.

51

Lai gan EUIPO atzīst, ka advokāta profesionālās darbības veikšana darbinieka statusā varētu atbilst ētikas normām, tomēr tas uzskata, ka gadījumā, ja klients ir šī advokāta darba devējs, nepastāv nepieciešamā algotā advokāta neatkarība, jo pēdējam minētajam var būt grūtāk atrisināt iespējamos konfliktus starp viņa profesionālajiem pienākumiem un viņa darba devēja mērķiem. Tā tas būtu arī gadījumā, ja darba devējs ir juridiska persona, kas ir nodalīta no klienta fiziskās personas, bet pēdējā ir šīs juridiskās personas partneris, jo no faktiskā viedokļa lēmumus pieņem fiziskas personas, jo īpaši tad, ja tās rīkojas pretēji profesionālās ētikas noteikumiem.

52

Turklāt EUIPO uzskata, ka attiecības starp partneri un advokātu, kas ir biroja loceklis, ir līdzīgas attiecībām ar uzņēmuma juristu. Lai gan advokāts, kas advokātu birojā strādā kā līdzstrādnieks, var būt neatkarīgs saskaņā ar profesionālās ētikas noteikumiem, pārstāvot klientus, kas ir trešās personas attiecībā pret šo uzņēmumu, šī neatkarība vairs nepastāvētu, ja viņš pārstāvētu biroja partneri, kurā šis advokāts arī strādā, jo īpaši, ja šis partneris ir hierarhiski augstāks par minēto advokātu.

53

EUIPO secina, ka lietās, kurās pastāv darba attiecības vai cita veida atkarība, kas var neļaut veikt pārstāvību Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta pirmās daļas izpratnē, ir jāveic pārbaude katrā atsevišķā gadījumā. Šāda pārbaude esot faktu jautājums, kas nav pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas ietvaros.

54

Saistībā ar otro pamatu, kas attiecas uz apgalvoto faktu sagrozīšanu, EUIPO uzskata, ka PJ patiesībā lūdz Tiesu no jauna izvērtēt šos faktus.

55

Vispirms attiecībā uz EUIPO argumentiem par lietā C‑529/18 P pirmā un otrā pamata nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka tie attiecoties uz faktu jautājumiem, ir jāatgādina, ka no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka vienīgi Vispārējai tiesai ir kompetence, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu faktiskā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtiem lietas materiāliem, un, otrkārt, veikt šo faktu vērtējumu. Šis vērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav jautājums, uz kuru pašu par sevi attiektos pārbaude Tiesā. Ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, atbilstoši LESD 256. pantam Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izsecinātās tiesiskās sekas (spriedums, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 47. punkts).

56

Šajā gadījumā, lai novērtētu attiecību raksturu starp PJ un tās pārstāvi, Vispārējā tiesa ir balstījusies uz faktiem, kurus Tiesa tostarp var pārbaudīt, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. pantu.

57

Līdz ar to EUIPO izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

58

Attiecībā uz lietas būtību ir jāatgādina, ka saistībā ar tāda lietas dalībnieka pārstāvību Savienības tiesās, uz kuru neattiecas Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta pirmās divas daļas, statūtu 19. panta trešajā un ceturtajā daļā, kas ir piemērojamas tiesvedībai Vispārējā tiesā saskaņā ar statūtu 56. pantu, ir paredzēti divi atšķirīgi un kumulatīvi nosacījumi, proti, pirmkārt, ka lietas dalībnieki, uz kuriem neattiecas 19. panta pirmās divas daļas, ir jāpārstāv advokātam un, otrkārt, ka tikai advokāts, kam ir atļauja praktizēt dalībvalsts vai citas valsts, kas ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēja puse, tiesā, var pārstāvēt lietas dalībnieku vai palīdzēt tam Savienības tiesās (spriedums, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

59

Runājot par otro nosacījumu, no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta ceturtās daļas izriet, ka šī nosacījuma jēga un tvērums ir jāinterpretē ar norādi uz attiecīgajām valsts tiesībām. Šajā lietā nav ticis apstrīdēts, ka advokāts, kas pārstāvēja PJ, ir ievērojis minēto nosacījumu prasībā pirmajā instancē.

60

Savukārt attiecībā uz pirmo nosacījumu par advokāta jēdzienu Tiesa ir atzinusi – tā kā statūtu 19. panta trešajā daļā nav norādes uz dalībvalstu tiesībām, šis jēdziens visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un mērķi (spriedums, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

61

Šajā ziņā, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā rīkojuma 52. punktā, no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas formulējuma, it īpaši no vārda “pārstāvēt” lietojuma, izriet – lai celtu prasību Savienības tiesā, “lietas dalībniekam” šīs tiesību normas izpratnē ir jāizmanto trešās personas pakalpojumi. Tādējādi ar tāda prasības pieteikuma iesniegšanu, kuru ir parakstījis pats prasītājs, nepietiek prasības celšanai, turklāt pat tad, ja prasītājs ir advokāts, kurš ir tiesīgs uzstāties valsts tiesā (spriedums, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 58. un 59. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

62

Šo konstatējumu apstiprina konteksts, kādā iekļaujas Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešā daļa, no kuras skaidri izriet, ka tāda lietas dalībnieka pārstāvību, kurš nav minēts šī panta pirmajās divās daļās, var nodrošināt tikai advokāts, savukārt šajās pirmajās divās daļās minētos lietas dalībniekus var pārstāvēt pārstāvis, kam vajadzības gadījumā var palīdzēt padomdevējs vai advokāts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 60. punkts).

63

Šo apsvērumu apstiprina lietas dalībnieku, kuri nav minēti Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta pirmajās divās daļās, advokāta īstenotās pārstāvības mērķis, kas ir, pirmkārt, novērst to, ka privātpersonas pašas ceļ prasību tiesā, neizmantojot starpnieka pakalpojumus, un, otrkārt, nodrošināt, ka juridiskās personas aizstāv pārstāvis, kas ir pietiekami nošķirts no juridiskās personas, kuru viņš pārstāv (spriedums, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

64

Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešajā un ceturtajā daļā minētā advokāta pārstāvības uzdevuma, kas tiek veikts pareizas tiesas spriešanas interesēs, mērķis ir pirmām kārtām, cik vien labi iespējams, aizsargāt un aizstāvēt pilnvarotāja intereses, pilnīgi neatkarīgi un ievērojot likumu, kā arī profesionālās un ētikas normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 62. punkts).

65

Advokāta “neatkarības” jēdziens patiešām sākotnēji tika izstrādāts saistībā ar dokumentu konfidencialitāti konkurences lietās, un pārsūdzētā rīkojuma 53. un 63. punktā minētajā judikatūrā šajā sakarā ir precizēts, ka advokāts ir tiesu sistēmai piederīga persona, kas ir aicināta sniegt klientam juridisko palīdzību taisnīguma labad (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 18. maijs, AM & S Europe/Komisija, 155/79, EU:C:1982:157, 24. punkts, kā arī 2010. gada 14. septembris, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c., C‑550/07 P,EU:C:2010:512, 42. punkts). Tomēr jāatzīmē, ka šī jēdziena nozīme ir mainījusies saistībā ar pārstāvību Savienības tiesās un dominējošais kritērijs ir klienta interešu aizsardzība un aizstāvība, ievērojot tiesību aktus un piemērojamos profesionālos un ētikas noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 62. punkts).

66

Saskaņā ar Tiesas judikatūru neatkarības jēdziens ir definējams ne tikai negatīvi, proti, kā nodarbinātības attiecību neesamība, bet arī pozitīvi, proti, ar atsauci uz profesionālo disciplīnu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 63. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

67

Kā Vispārējā tiesa ir precizējusi pārsūdzētā rīkojuma 54. punktā, prasība par advokāta neatkarību specifiskajā Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta kontekstā noteikti nozīmē, ka starp advokātu un viņa klientu nav darba attiecību.

68

Turklāt, kā to ir norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 55. punktā, šī argumentācija ar tādu pašu spēku attiecas uz situāciju, kurā advokātu nodarbina vienība, kas ir saistīta ar lietas dalībnieku, kuru viņš pārstāv (spriedums, 2012. gada 6. septembris, Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej/Komisija (C‑422/11 P un C‑423/11 P, EU:C:2012:553, 25. punkts).

69

Attiecībā uz advokāta “neatkarības” jēdziena pozitīvo definīciju Tiesa ir skaidri uzsvērusi, ka šī neatkarība ir jāsaprot nevis kā jebkāda advokāta saikne ar klientu, bet gan tikai tāda, kas acīmredzami ietekmē advokāta spēju pildīt savu uzdevumu aizstāvēt klientu, kalpojot klienta interesēm, ievērojot likumu un profesionālos un ētikas noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 62.–64. punkts).

70

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizvērtē pirmā un otrā apelācijas sūdzības pamata lietā C‑529/18 P, kā arī otrā apelācijas sūdzības pamata lietā C‑531/18 P pamatotība.

71

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 54. un 55. punktā pēc būtības ir atzinusi, ka attiecībā uz advokāta neatkarības novērtējumu advokāta, kuru ar apelācijas sūdzības iesniedzēju saista civiltiesisks līgums, situācija ir jāuzskata par darba tiesisko attiecību situāciju un tas nozīmē advokāta neatkarības neesamību.

72

Tomēr, kā Tiesa jau ir nospriedusi, ar to, ka starp advokātu un viņa klientu pastāv jebkādas civiltiesiskas līgumattiecības, nepietiek, lai uzskatītu, ka šis advokāts ir situācijā, kas acīmredzami mazina viņa spēju aizstāvēt klienta intereses saskaņā ar neatkarības kritēriju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 66. un 67. punkts).

73

Turklāt Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi neatkarības kritēriju Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta izpratnē, pārsūdzētā rīkojuma 57. punktā nospriežot, ka prasība, lai viņu pārstāvētu neatkarīga trešā persona, nevar tikt saprasta kā prasība, kuras mērķis ir vienīgi nepieļaut, ka viņu pārstāv pilnvarotāja darbinieki vai personas, kas ir ekonomiski atkarīgas no pilnvarotāja, bet ka tā ir vispārīgāka prasība, kuras ievērošana ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi.

74

Lai ņemtu vērā advokāta pārstāvības uzdevuma mērķi, neatkarības prasība, kas Savienības tiesībās ir noteikta lietas dalībnieku, kuri nav privileģēti, pārstāvjiem, ir jāinterpretē tā, lai nepieņemamības gadījumus sakarā ar pārstāvības uzdevuma neizpildi ierobežotu līdz gadījumiem, kad ir skaidrs, ka advokāts nespēj veikt savu uzdevumu aizstāvēt klientu tā, lai tas būtu klienta interesēs, un tāpēc viņš ir jāatbrīvo no pārstāvības klienta interesēs.

75

Tomēr ir jāatgādina – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tad, ja Vispārējās tiesas sprieduma motīvi norāda uz Savienības tiesību pārkāpumu, bet tā rezolutīvā daļa šķiet balstīta uz citiem tiesību motīviem, apelācijas sūdzība ir jānoraida (spriedums, 2020. gada 22. septembris, Austrija/Komisija, C‑594/18 P, EU:C:2020:742, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

76

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka PJ, kurš ir advokāts un vienlaikus nodarbojas ar preču zīmju licencēšanu, ir uzticējis advokātu birojam Z, kurš ir profesionāla civiltiesiska sabiedrība un kurā viņš ir viens no diviem partneriem līdzdibinātājiem, pārstāvēt viņu tiesvedībā saistībā ar preču zīmi, kuras īpašnieks viņš ir, un ka šī pārstāvība tika uzticēta advokātam S, kurš šajā birojā strādā kā līdzstrādnieks.

77

Pēc tam, kad Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 62. un 63. punktā bija izvērtējusi advokātu biroja Z struktūru un lēmumu pieņemšanas procesu šajā birojā, tā šī rīkojuma 63. punktā secināja, ka PJ īsteno faktisku kontroli pār biroja lēmumiem attiecībā uz S. un tas nozīmē, ka S., neraugoties uz advokāta profesijas profesionālo noteikumu piemērošanu, nav tikpat neatkarīgs attiecībā pret PJ kā advokāts, kas praktizē citā advokātu birojā, nevis tajā, kurā viņa klients ir partneris.

78

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka attiecības, kas vieno S. ar advokātu biroju Z vai pat PJ kā šī biroja partneri, automātiski nevar tikt kvalificētas kā darba attiecības, tas nozīmē, ka nav nekādas neatkarības, kā tas izriet no šī sprieduma 66.–68. punkta.

79

Ir vispārzināms, ka advokāta profesija var tikt veikta dažādos veidos, kas var būt diapazonā no individuāla advokāta prakses līdz lieliem starptautiskiem birojiem. Advokātiem, kas vēlas noteikt savu sadarbības kārtību un līgumiskās attiecības, ir jānosaka pat algas veids, ciktāl to pieļauj likums, valsts profesionālās normas un piemērojamās profesionālās ētikas normas. Ir jāpieņem, ka advokāts, kurš ir līdzstrādnieks birojā, pat ja viņš savu profesiju veic saskaņā ar darba līgumu, izpilda tādas pašas neatkarības prasības kā advokāts, kurš strādā individuāli vai kā partneris birojā.

80

Tomēr, ja tiek pieņemts, ka advokāts, kurš ir līdzstrādnieks birojā, principā atbilst neatkarības prasībām Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta izpratnē, tostarp gadījumā, ja viņš pilda savus pienākumus saskaņā ar darba līgumu vai kādā citā pakārtotā statusā, ir jānošķir atkarībā no pārstāvētā klienta situācijas.

81

Situācija, kad klients ir fiziska vai juridiska persona, kas ir trešā persona attiecībā pret advokātu biroju, kurā attiecīgais līdzstrādnieks pilda savus pienākumus, nerada īpašas neatkarības problēmas, savukārt situācija, kad klients, kas ir fiziska persona, pats ir advokātu biroja partneris un dibinātājs un tādējādi var faktiski kontrolēt līdzstrādnieku, ir atšķirīga. Pēdējā minētajā situācijā ir jāuzskata, ka saikne, kas pastāv starp advokātu līdzstrādnieku un klientu partneri, ir tāda, kas acīmredzami apdraud advokāta neatkarību.

82

Ņemot vērā iepriekš minēto un aizstājot pamatojumu, pirmais un otrais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑529/18 P, kā arī otrais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑531/18 P ir jānoraida kā nepamatoti.

83

Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu lietā C‑529/18 P, kas attiecas uz Hartas 47. panta pirmās un otrās daļas pārkāpumu, PJ apgalvo, ka Vispārējās tiesas norādītā plašā interpretācija būtiski ietekmē ne tikai advokāta profesijas brīvību Eiropā, bet arī to personu pamattiesības, kurām ir liegta efektīva tiesību aizsardzība tiesā. Argumenti, uz kuriem PC norāda trešajā apelācijas sūdzības pamatā lietā C‑531/18 P, būtībā ir identiski.

84

PJ apgalvo, ka ar pārsūdzēto rīkojumu tiek pārkāptas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo šīs tiesības paredz efektīvu piekļuvi tiesām. PJ šajā ziņā paskaidro, ka tad, ja Vispārējā tiesa būtu laikus informējusi prasītāju par iespējamu pārkāpumu, kas skar juridisko pārstāvību, tam būtu bijis iespējams noteiktajā termiņā pilnvarot citu advokātu.

85

Gan Erdmann & Rossi, gan EUIPO uzskata, ka šajā lietā nav noticis tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums.

86

Ir jāatgādina, ka tiesību, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, efektīvas aizsardzības tiesā princips, uz ko ir atsauce LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un kas tagad ir apstiprināts Hartas 47. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

87

Tādas fiziskas personas kā PJ – kas ir tās preču zīmes īpašnieks, kura ir pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu priekšmets, – efektīva tiesību aizsardzība tiesā tiek nodrošināta ar šīs personas tiesībām Savienības tiesā celt prasību par EUIPO Apelācijas padomes lēmumu par spēkā neesamības atzīšanu.

88

Attiecībā uz iespēju novērst trūkumus no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai gan Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Vispārējās tiesas Reglamentā ir paredzēta iespēja novērst trūkumus attiecībā uz prasības pieteikumu, kas neatbilst noteiktām formālām prasībām, pienākuma būt pārstāvētam ar advokātu, kuram ir tiesības praktizēt dalībvalsts vai citas valsts, kas ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēja puse, tiesā, neizpilde nav viena no prasībām, ko var novērst pēc prasības celšanas termiņa beigām saskaņā ar statūtu 21. panta otro daļu un šī reglamenta 44. panta 6. punktu, kas tagad ir minētā reglamenta 78. panta 6. punkts (rīkojumi, 2007. gada 27. novembris, Diy‑Mar Insaat Sanayi ve Ticaret un Akar/Komisija, C‑163/07 P, EU:C:2007:717, 26. punkts, kā arī 2008. gada 20. februāris, Comunidad Autónoma de Valencia/Komisija, C‑363/06 P, nav publicēts, EU:C:2008:99, 34. punkts).

89

Protams, saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 55. panta 3. punktu ir iespējams iecelt jaunu lietas dalībnieka pārstāvi, ja Vispārējā tiesa nolemj izslēgt sākotnēji iecelto personu, jo tā uzskata, ka viņa rīcība, kā tas ir paredzēts minētā reglamenta 55. panta 1. punktā, nav saderīga ar cieņu pret Vispārējo tiesu vai ar pareizas tiesvedības nodrošināšanu.

90

Tomēr šī sprieduma 81. punktā minētajā gadījumā nevienā Vispārējās tiesas Reglamenta vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu normā pašlaik Vispārējai tiesai vai Tiesai nav noteikts pienākums brīdināt prasības iesniedzēju, ne arī ļaut viņam iecelt jaunu pārstāvi tiesvedības laikā.

91

No iepriekš minētā izriet, ka trešais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑529/18 P un trešais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑531/18 P ir jānoraida kā nepamatoti.

92

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu lietā C‑531/18 P PC pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir konstatējusi, ka vairs nav jālemj par pieteikumu par aizstāšanu par labu PC.

93

Erdmann & Rossi un EUIPO lūdz noraidīt šo pamatu.

94

Ņemot vērā, ka Vispārējās tiesas lēmums, ar kuru PJ celtā prasība tika noraidīta kā nepieņemama, pamatojoties uz pārkāpumu šīs personas juridiskajā pārstāvībā, tika apstiprināts ar šo spriedumu, ir jākonstatē, ka pieteikumam par aizstāšanu vairs nav nozīmes un ka par šo lūgumu vairs nav jālemj.

95

Tādējādi arī pirmais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑531/18 P ir jānoraida.

96

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

97

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

98

Tā kā šajā lietā Erdmann & Rossi un EUIPO ir lūguši piespriest PJ un PC atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo apelācijas tiesvedību un tiesvedību Vispārējā tiesā.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: