1

Eiropas Komisija ar apelācijas sūdzībām lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 12. decembra spriedumu lietā Freistaat Bayern/Komisija (T‑683/15, EU:T:2018:916) (turpmāk tekstā – “pirmais pārsūdzētais spriedums”) un 2018. gada 12. decembra spriedumu lietā Interessengemeinschaft privater Milchverarbeiter Bayerns u.c./Komisija (no T‑722/15 līdz T‑724/15, nav publicēts, turpmāk tekstā – “otrais pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:920), ar kuriem Vispārējā tiesa apmierināja attiecīgi Freistaat Bayern (Bavārijas federālā zeme, Vācija) (lieta C‑167/19 P), kā arī Interessengemeinschaft privater Milchverarbeiter Bayerns e. V., Genossenschaftsverband Bayern e. V. un Verband der Bayerischen Privaten Milchwirtschaft e. V. (lieta C‑171/19 P) (turpmāk tekstā – “interešu grupa”) prasības, ar kurām savukārt tika prasīts daļēji atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2015/2432 (2015. gada 18. septembris) par valsts atbalstu SA.35484 (2013/C) (ex SA.35484(2012/NN)), ko Vācija sniegusi par piena kvalitātes pārbaudēm saskaņā ar Vācijas Federālo likumu par pienu, piena produktu un tauku apriti (OV 2015, L 334, 23. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), kas ratione temporis ir piemērojama šajā tiesvedībā, 8. un 16. apsvērumā bija noteikts:

[..]

3

Šīs regulas 1. pantā bija noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

4

Minētās regulas 6. panta “Formāla izmeklēšanas procedūra” 1. punktā bija paredzēts:

“Lēmumā sākt formālu izmeklēšanas procedūru rezumē attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus, tajā ir Komisijas sākotnējais izvērtējums par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu. Lēmums aicina attiecīgo dalībvalsti un citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi. Pienācīgi pamatotos gadījumos Komisija var pagarināt šo termiņu.”

5

Šīs pašas regulas 13. panta “Komisijas lēmumi” 1. punktā bija noteikts:

“[..] Ja tiek pieņemts lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru, iepriekšējo procedūru izbeidz ar lēmumu saskaņā ar 7. pantu. [..]”

6

Ar Gesetz über den Verkehr mit Milch, Milcherzeugnissen und Fetten 1952 (1952. gada Federālais likums par pienu, piena produktu un tauku apriti) (BGBl. 1952 I, 811. lpp.), kas grozīts ar 2015. gada 31. augusta rīkojuma 397. pantu (BGBl. 2015 I, 1474. lpp.) (turpmāk tekstā – “MFG”), 22. panta 1. punktu federālo zemju valdībām ir ļauts pēc apspriešanās ar attiecīgo federālās zemes apvienību, kurā ir apvienojušies piensaimniecības nozares uzņēmumi un patērētāji kopīgai savu ekonomisko interešu pārstāvībai, vai ar attiecīgajām profesionālajām organizācijām no pienotavām, piena savākšanas vietām un krejotavām kopīgi iekasēt nodevas piensaimniecības atbalstam.

7

MFG 22. panta 2. un 2.a punktā ir noteikts, ka saskaņā ar 1. punktu gūtos ieņēmumus var izmantot, lai finansētu vienīgi šajā likumā paredzētos mērķus, tostarp piena kvalitātes veicināšanu un saglabāšanu.

8

Saskaņā ar 1980. gada 9. jūlijaMilch‑Güteverordnung (Rīkojums par piena kvalitāti; BGBl. 1980 I, 878. lpp.) 1. punkta 1. daļu, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2010. gada 17. decembra rīkojumu (BGBl. 2010 I, 2132. lpp.), iegādātā piena iepircējiem ir pienākums nodrošināt, lai šis piens tiktu pārbaudīts, vai to pārbaudīt pašiem.

9

2007. gada 17. oktobraBayerische Milchumlageverordnung (Rīkojums par piena nodevu) (BayGVBl. 2007, 727. lpp.), kurš pieņemts, pamatojoties uz MFG 22. panta 1. punktu, 1. pantā ir paredzēts, ka pienotavām tiek piemērota piena nodeva par tām piegādāto svaigpiena daudzumu.

10

Atbilstoši 1971. gada 8. decembraHaushaltsordnung des Freistaates Bayern (Bavārijas federālās zemes budžeta noteikumi) (BayRS 630‑1‑F) 23. pantam izdevumus un saistību apropriācijas, kas paredzētas iestādēm ārpus federālās zemes pārvaldes sistēmas par noteiktu uzdevumu izpildi, budžetā drīkst paredzēt tikai tad, ja šī federālā zeme ir nopietni ieinteresēta, lai tiktu pildīti šie uzdevumi, ko nevar vai pietiekami nevar izpildīt bez attiecīgām dotācijām.

11

Šo Bavārijas federālās zemes budžeta noteikumu III daļā “Budžeta izpilde” ietvertajā 44. pantā ir noteikts, ka šīs subsīdijas drīkst piešķirt tikai saskaņā ar minētā rīkojuma 23. pantā paredzētajiem noteikumiem.

12

Ar 2013. gada 17. jūlija vēstuli Komisija paziņoja Vācijas Federatīvajai Republikai savu lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto izmeklēšanas procedūru (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras sākšanu”) par dažādiem pasākumiem, kas īstenoti vairākās Vācijas federālajās zemēs saskaņā ar Rīkojumu par piena kvalitāti, lai atbalstītu piena nozari. Šī lēmuma 264. apsvērumā Komisija, pamatojoties uz 2003. gada 21. oktobra spriedumu lietā van Calster u.c. (C‑261/01 un C‑262/01, EU:C:2003:571), atgādināja – ja valsts atbalsts tiek finansēts no nodokļu nodevas, kā šajā gadījumā, ir jāpārbauda gan šis atbalsts, gan tā finansēšanas veids.

13

Komisija konstatēja, ka aplūkotais atbalsts laikposmā no 2001. gada 28. novembra līdz 2006. gada 31. decembrim bija saderīgs ar iekšējo tirgu, vienlaikus paužot šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu no 2007. gada 1. janvāra.

14

Vācijas Federatīvā Republika ar 2013. gada 20. septembra vēstuli iesniedza apsvērumus attiecībā uz lēmumu par procedūras sākšanu. Komisija saņēma arī septiņus ieinteresēto personu apsvērumus. Šie apsvērumi tika nosūtīti Vācijas Federatīvajai Republikai, kura šai sakarā pauda nostāju 2014. gada 27. februāra, 3. marta un 3. oktobra vēstulēs. 2014. gada 3. decembra vēstulē šī dalībvalsts pauda nostāju par citiem papildu apsvērumiem, kas tika iesniegti 2014. gada 8. jūlijā.

15

Apstrīdētais lēmums, kas ir pieņemts 2015. gada 18. septembrī, attiecas vienīgi uz to piena kvalitātes pārbaužu finansēšanu, kas veiktas Bādenes‑Virtembergas federālajās zemēs kopš 2007. gada 1. janvāra.

16

Pirmkārt, Komisija pārbaudīja, vai ieņēmumi no piena nodevas ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tā uzskata, ka šie ieņēmumi, attiecībā uz kuriem MFG 22. panta 2. punkta 1.–6. apakšpunktā ir definēti mērķi, kādiem tos var izmantot, ir jāuzskata par tādiem, ko kontrolē valsts, un no šiem ieņēmumiem finansētie pasākumi ir uzskatāmi par īstenotiem no valsts līdzekļiem un ir piedēvējami valstij.

17

Otrkārt, Komisija konstatēja, ka Bavārijas federālās zemes pienotavas, kas ir “uzņēmumi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir saņēmuši selektīvu priekšrocību, jo ir kompensētas piena kvalitātes pārbaudes, kas tiem ir jāveic. Apstrīdētā lēmuma 145. apsvērumā tā norādīja, ka attiecīgais pasākums tiek finansēts ne tikai no piena nodevas ieņēmumiem, bet arī no papildu līdzekļiem no šīs federālās zemes vispārējā budžeta, lai no tā secinātu, ka peļņa, ko Bavārijas pienotavas guva no piena kvalitātes pārbaužu veikšanas, kas tām ir jāveic, ne vienmēr tiek kompensēta ar summām, ko tās ir samaksājušas ar piena nodevu.

18

Treškārt, attiecībā uz pastāvoša atbalsta esamību Komisija ir uzsvērusi, ka papildus MFG, ar kuru tās skatījumā attiecīgā atbalsta shēma nav izveidota, Vācijas iestādes nav sniegušas nekādu informāciju, kas apliecinātu pirms 1958. gada pieņemtu un izmeklēšanas laikposmā vēl joprojām piemērojamu juridisko pamatu.

19

Ceturtkārt, Komisija ir secinājusi, ka atbalsts par regulārām piena pārbaudēm neatbilstot nosacījumiem, kas paredzēti Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē 2007.–2013. gadā (OV 2006, C 319, 1. lpp.) 109. punktā, to skatot kopā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 1857/2006 (2006. gada 15. decembris) par LESD [107]. un [108]. panta piemērošanu attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu, [sniegto valsts atbalstu] un grozījumiem Regulā (EK) Nr. 70/2001 (OV 2006, L 358, 3. lpp.), 16. panta 1. punktu, uz kuru ir ietverta atsauce minētajā 109. pantā.

20

Līdz ar to Komisija apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir nolēmusi, ka atbalsts, ko Vācijas Federatīvā Republika, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, piešķir Bavārijas un Bādenes‑Virtembergas federālajām zemēm tajās esošajām attiecīgajām piensaimniecībām, ir prettiesisks un nesaderīgs ar iekšējo tirgu kopš 2007. gada 1. janvāra. Šī lēmuma 2. un 4. pantā Komisija uzdeva atgūt atbalstu un noteica atgūšanas kārtību.

21

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts attiecīgi 2015. gada 26. novembrī un 2015. gada 4. decembrī, Bavārijas federālā zeme un interešu grupa cēla divas prasības, pamatojoties uz LESD 263. pantu, lūdzot daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu.

22

Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2016. gada 16. februāra lēmumu lietas no T‑722/15 līdz T‑724/15 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam. 2018. gada 26. februāra tiesas sēdē Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs noteica šo lietu apvienošanu galīgā nolēmuma pieņemšanai.

23

Bavārijas federālās zemes un interešu grupas pirmais pamats attiecās uz LESD 108. panta 2. punkta, kā arī Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta un 20. panta 1. punkta pārkāpumu.

24

Interešu grupas otrais pamats attiecās uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl ieņēmumi no nodevas tika kvalificēti kā “valsts līdzekļi”.

25

Bavārijas federālās zemes otrā pamata pirmā daļa un interešu grupas trešā pamata pirmā daļa attiecās uz priekšrocības neesamību piena iepircējiem. Otrā pamata otrā daļa, ko izvirzīja Bavārijas federālā zeme, attiecās uz to, ka Bavārijas pienotavām nebija selektīva rakstura. Trešā pamata otrā daļa, kuru izvirzīja interešu grupa, attiecās uz Bavārijas piena uzņēmumu gūtās peļņas kompensāciju no piena nodevas, kas tām bija jāmaksā.

26

Pakārtoti, Bavārijas federālā zeme trešajā pamatā un interešu grupa piektajā pamatā norādīja, ka Komisija nav izpildījusi paziņošanas pienākumu, un no tā secināja, ka apstrīdētajā lēmumā noteiktā atbalsta atgūšana ir nelikumīga.

27

Ar ceturto pamatu, kas arī tika izvirzīts pakārtoti, Bavārijas federālā zeme un interešu grupa pārmeta Komisijai, ka tā ir uzskatījusi, ka attiecīgais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

28

Tāpat pakārtoti Bavārijas federālā zeme piektajā pamatā un interešu grupa sestajā pamatā norādīja uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.

29

Attiecībā uz pamatu par LESD 108. panta 2. punkta, kā arī Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta un 20. panta 1. punkta pārkāpumu Vispārējā tiesa, pirmkārt, pirmā pārsūdzētā sprieduma 46. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 41.–43. punktā atgādināja, ka ieinteresētajām personām Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkta izpratnē ir tiesības tikt iesaistītām aplūkotā atbalsta pasākuma izmeklēšanas procedūrā. Pirmā pārsūdzētā sprieduma 47. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 44. punktā tā precizēja, ka šajā nolūkā saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punktu lēmumā par procedūras sākšanu ir jārezumē attiecīgie faktiskie un tiesiskie jautājumi šī pasākuma izmeklēšanas apjoma pietiekamai definēšanai, lai ieinteresēto personu tiesībām iesniegt savus apsvērumus nezustu jēga.

30

Otrkārt, Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 52.–58. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 47.–54. punktā, lai noteiktu, vai tas attiecās uz daļēju attiecīgā pasākuma finansēšanu no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta papildu līdzekļiem, ir izvērtējusi apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā lēmumu par procedūras sākšanu. Tā konstatēja, ka lēmumā par procedūras sākšanu Komisija uz šiem līdzekļiem nav atsaukusies kā uz atbalsta finansēšanas veidu. No tā Vispārējā tiesa secināja, ka ieinteresētās personas varēja leģitīmi pieņemt, ka Komisijas izmeklēšana attiecās tikai uz resursiem, kas iegūti no piena nodevas.

31

Treškārt, Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 65. un 66. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 62. un 63. punktā norādīja, ka LESD 107. panta 1. punktā minētajam jēdzienam “valsts līdzekļi” ir ļoti plaša nozīme un ka tādējādi Komisijai ir jāidentificē un jāanalizē dažādi valsts līdzekļi, kas ir “atbalsta” kvalifikāciju veidojošs elements. Šajā ziņā tā norādīja, ka lēmumā sākt procedūru izmantotā frāze “finansiālais atbalsts”, pat pieņemot, ka to varētu interpretēt kā tādu, kas attiecas uz abiem attiecīgā atbalsta pasākuma finansējuma avotiem, nav uzskatāma par pietiekami precīzu. Tā piebilda, ka, lai gan Komisijas galīgais lēmums zināmā mērā var atšķirties no lēmuma par procedūras sākšanu, šajā gadījumā starp abiem lēmumiem esošā atšķirība nav pamatota, jo Komisija ir atzinusi, ka pirms lēmuma sākt procedūru pieņemšanas tā tika informēta par šī pasākuma finansēšanu arī no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta līdzekļiem.

32

Turklāt Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 67. un 68. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktā precizēja, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā skaidri atsaucas uz atbalsta finansēšanu no šī budžeta līdzekļiem. Vispārējā tiesa uzskata – tas apstiprina, ka šis finansēšanas veids nav bijis nenozīmīgs elements Komisijas veiktajā aplūkotā atbalsta pasākuma analīzē. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, nedodot ieinteresētajām personām iespēju iesniegt savus apsvērumus par finansējumu no šīs federālās zemes vispārējā budžeta līdzekļiem.

33

Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 69.–71. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 66.–68. punktā no tā secināja, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pārkāpjot prasītāju tiesības būt iesaistītām administratīvajā procedūrā un līdz ar to neņemot vērā LESD 108. panta 2. punktu un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu. Turklāt, pamatojoties uz 2008. gada 11. decembra spriedumu Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709), tā nosprieda, ka Komisijas pienākums lēmuma par procedūras sākšanu stadijā dot ieinteresētajām personām iespēju iesniegt savus apsvērumus ir būtiska formāla prasība, kuras neievērošanas rezultātā tiesību akts tiek atcelts, vienalga, vai šis pārkāpums ir radījis kaitējumu tam, kurš uz to atsaucas, vai arī administratīvās procedūras iznākums būtu bijis citāds. Līdz ar to tā apmierināja prasības pirmo pamatu.

34

Pakārtoti Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 72.–75. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 69.–72. punktā nosprieda, ka nevar izslēgt, ka konstatētā pārkāpuma neesamības gadījumā procedūras iznākums varētu būt bijis citāds. Tā norādīja, ka apstrīdētajā lēmumā nav atsevišķi analizēts katrs no diviem attiecīgā atbalsta pasākuma finansēšanas veidiem, līdz ar to nevar izslēgt, ka, ja prasītājas formālās izmeklēšanas procedūras laikā būtu varējušas iesniegt argumentus par papildu līdzekļiem no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta, tas būtu novedis pie citāda rezultāta.

35

Nelemjot par citiem prasītāju izvirzītajiem pamatiem, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma 1.–4. pantu, ciktāl ar to tika atzīts, ka Vācijas Federatīvās Republikas piešķirtais valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu attiecībā uz Bavārijā veiktajām piena kvalitātes pārbaudēm, un tika uzdots šo atbalstu atgūt.

36

Komisija apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

37

Bavārijas federālā zeme un interešu grupa lūdz:

38

Abu apelācijas sūdzību pamatojumam Komisija izvirza četrus pamatus.

39

Ar 2019. gada 1. aprīļa lēmumu Tiesas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu šīs abas apelācijas sūdzības apvienot tiesvedības rakstveida un mutvārdu daļā, kā arī sprieduma taisīšanai.

40

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 4. jūlija lēmumu lietas dalībniekiem tika atļauts sniegt atbildi, pirmkārt, par to pamatu pieņemamību, kurus Komisija bija izvirzījusi savu apelācijas sūdzību pamatojumam, un, otrkārt, apsvērumiem, kurus atbildētājas pirmo reizi ir izvirzījušas savos atbildes rakstos uz apelācijas sūdzībām.

41

Pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 61. panta 1. punktu, tā 2020. gada 1. oktobrī nosūtīja dalībniekiem šajās lietās rakstveida jautājumu, aicinot tos paust nostāju par to, kā 2020. gada 11. marta spriedums Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo (C‑56/18 P, EU:C:2020:192) iespējami ietekmē šīs lietas. Šie lietas dalībnieki atbildēja uz šo jautājumu Tiesas noteiktajā termiņā.

42

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārmetot Komisijai, ka tā lēmumā par procedūras sākšanu saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu nav norādījusi budžeta posteņa ieņēmumu daļu, proti, atbalsta finansēšanas avotus, lai gan tā Bavārijas federālās zemes budžeta izdevumu daļā ir norādījusi atbalsta budžeta posteni, ir noteikusi jaunu formas prasību, kurai nav nekāda juridiska pamata. Savas nostājas pamatojumam tā atsaucas uz 2011. gada 21. jūlija spriedumu Alcoa Trasformazioni/Komisija (C‑194/09 P, EU:C:2011:497).

43

Komisijas skatījumā no 2003. gada 21. oktobra sprieduma lietā van Calster u.c. (C‑261/01 un C‑262/01, EU:C:2003:571) izriet, ka tikai izņēmuma gadījumā, ja pastāv nesaraujama saikne starp ieņēmumiem un izdevumiem, un norādes ļauj uzskatīt, ka ieņēmumu iekasēšanas veids nav saderīgs ar Savienības tiesību normu, dalībvalsts veiktā atbalsta shēmas paziņojumā dalībvalstij ir jāprecizē šīs sistēmas finansēšanas veids vai kārtība.

44

Šajā gadījumā šis finansējums esot jaukts, un vienīgi finansējums no nodevas par pienu esot problemātisks. Līdz ar to Komisija uzskata, ka tai lēmumā par procedūras sākšanu nebija skaidri jānorāda attiecīgā atbalsta pasākuma finansēšanas veids, izmantojot papildu resursus no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta. Esot acīmredzams, ka šī finansēšanas veida pamatā ir valsts līdzekļi. Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu atbalsta esamība tiekot noteikta tikai ar tā finansēšanu no valsts līdzekļiem, jo šo līdzekļu precīzai izcelsmei šajā ziņā neesot nozīmes.

45

Replikas rakstā Komisija apgalvo, ka gan lēmumā par procedūras sākšanu, gan apstrīdētajā lēmumā tā ir vienādi definējusi attiecīgo atbalsta pasākumu. No minētajos lēmumos aprakstītā vispārējā budžeta skaidri izriet, ka šim atsevišķajam atbalsta pasākumam bija divi finansējuma avoti. Šajā ziņā tā atsaucas uz 2019. gada 13. jūnija spriedumu lietā Copebi (C‑505/18, EU:C:2019:500), kurā Tiesa esot apstiprinājusi, ka nav obligāti, lai atbalsta pasākuma finansējuma avoti būtu norādīti vēstulē un sīkāk lēmumā par procedūras sākšanu.

46

Bavārijas federālā zeme un interešu grupa apgalvo, ka šis pirmais pamats ir nepieņemams, jo, pirmkārt, tā mērķis ir apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, šajā ziņā neapgalvojot sagrozīšanu, un, otrkārt, tajā ir tikai atkārtoti Vispārējā tiesā izvirzītie pamati un argumenti. Pakārtoti tās norāda, ka šis pamats ir nepamatots.

47

Saistībā ar šo pamatu Tiesai ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos ir pareizi interpretējusi LESD 108. panta 2. punktu un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu, kad tā izvērtēja strīdīgā lēmuma tiesiskumu, ņemot vērā šīs tiesību normas, un vai šajā nolūkā tā ir pareizi interpretējusi šo lēmumu kopumā, tostarp tā sagatavojošo lēmumu, proti, lēmumu par procedūras sākšanu. Šāda interpretācija ir apelācijas stadijā pieņemams tiesību jautājums (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo, C‑56/18 P, EU:C:2020:192, 121. punkts).

48

Turklāt, tā kā atbildētājas uzskata, ka Komisijas izvirzītajā pirmajā pamatā ir tikai atkārtoti Vispārējā tiesā izvirzītie argumenti, pietiek vien atgādināt – ja viens no lietas dalībniekiem apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas tiesvedībā var no jauna izskatīt pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau izmantoti Vispārējā tiesā, minētajai apelācijas tiesvedībai daļēji zustu jēga (spriedums, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 116. punkts).

49

Tātad pirmais pamats ir pieņemams.

50

Vispārējai tiesai pārmestā tiesību kļūda, interpretējot un piemērojot LESD 108. panta 2. punktu, kā arī Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu, būtībā attiecas uz prasībām, kas izriet no šīm tiesību normām attiecībā uz lēmuma par procedūras sākšanu saturu.

51

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, tāpat kā to ir darījusi Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 46. un 61. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 41. un 44. punktā – saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu Komisijai ir pienākums likt ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus attiecīgā atbalsta pasākuma formālas izmeklēšanas posmā, lai no tām iegūtu visu informāciju, kas ir paredzēta Komisijas turpmākai rīcībai šīs izmeklēšanas ietvaros.

52

Lai gan šīs ieinteresētās personas nevar atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību, tām tomēr ir tiesības tikt atbilstoši iesaistītām Komisijas īstenotajā administratīvajā procedūrā, ņemot vērā lietas apstākļus. Šajā ziņā paziņojuma publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir piemērots līdzeklis, lai visām ieinteresētajām personām darītu zināmu lēmumu sākt procedūru, kas sniedz citām dalībvalstīm un attiecīgajai mērķauditorijai tikt uzklausītām šajā statusā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo, C‑56/18 P, EU:C:2020:192, 71. un 72. punkts).

53

Tālab Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā Komisijai ir noteikts pienākums lēmumā sākt procedūru “rezumēt” attiecīgus faktiskos un tiesiskos jautājumus, tajā iekļaut šī pasākuma sākotnējo izvērtējumu, lai noteiktu, vai tam ir atbalsta raksturs, un izklāstīt iemeslus, kas liek šaubīties par minētā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu.

54

Šāda pasākuma finansēšanas veids ir “attiecīgais jautājums”, lai noteiktu, vai to var kvalificēt par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Lai šo pasākumu varētu šādi kvalificēt, ar to piešķirtajām priekšrocībām, pirmkārt, ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un, otrkārt, tām ir jābūt piedēvējamām valstij (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 15. un 16. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Šajā ziņā, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, lai noteiktu, vai tas tā ir, summas pārskaitīšana atbalsta pasākuma saņēmējiem un šī pasākuma finansēšanas veids nav nošķirami (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 21. oktobris, van Calster u.c., C‑261/01 un C‑262/01, EU:C:2003:571, 49. punkts, kā arī 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 89. punkts).

55

Līdz ar to finansējuma veids, ciktāl tas atbilst nosacījumiem, lai to kvalificētu par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir attiecīgais jautājums Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē un, kā to pamatoti ir norādījusi Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 62. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 56. un 57. punktā, kā tāds ir jāidentificē lēmumā par procedūras sākšanu.

56

Tāpat, neraugoties uz plašo rīcības brīvību, kāda Komisijai ir, kad tā pieņem šādu lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 21. jūlijs, Alcoa Trasformazioni/Komisija, C‑194/09 P, EU:C:2011:497, 61. punkts, un 2016. gada 21. decembris, Komisija/Hansestadt Lübeck, C‑524/14 P, EU:C:2016:971, 78. punkts), attiecīgo faktisko un tiesisko jautājumu rezumēšana Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē nevar būt atkarīga no subjektīviem kritērijiem, piemēram, no tā, vai finansējums no dalībvalsts vispārējā budžeta, pēc Komisijas domām, nepārprotami ir valsts līdzekļi.

57

Šāda attiecīgo faktisko un tiesisko jautājumu kļūdaina rezumēšana nevar būt pamats ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus par apstākļiem, kuru dēļ Komisija sāka formālo izmeklēšanas procedūru, un līdz ar to nodrošināt LESD 108. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību.

58

Šāds konstatējums netiek apšaubīts judikatūrā, kas izriet no 2019. gada 13. jūnija sprieduma Copebi (C‑505/18, EU:C:2019:500), no kura Komisija secina, ka lēmumā par procedūras sākšanu vispār nav ietverts pienākums strikti un skrupulozi identificēt atbalsta pasākuma finansējuma avotus. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 68. punktā, šajā spriedumā tika identificēti abi aplūkotā pasākuma finansējuma avoti. Šajās lietās Komisijai tiek pārmests, ka tā lēmumā par procedūras sākšanu nav norādījusi finansējuma avotu no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta, par kuru tā jau bija informēta šajā procesa stadijā, lai gan šis elements ir ņemts vērā apstrīdētajā lēmumā un ir izmantots, lai pamatotu it īpaši šī sprieduma 17. punktā minēto un šī lēmuma 145. apsvērumā ietverto vērtējumu.

59

Tātad Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdas, interpretējot un piemērojot LESD 108. panta 2. punktu un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu, kad tā pirmā pārsūdzētā sprieduma 68. un 69. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 65. un 66. punktā nosprieda, ka lēmumā par procedūras sākšanu nerezumējot aplūkotā pasākuma finansējumu no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta, kas pēdējās minētās tiesību normas izpratnē ir attiecīgs faktisks vai tiesisks jautājums, apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts, Komisijai neizpildot tai uzlikto pienākumu dot ieinteresētajām personām iespēju izteikties par šo jautājumu un tādējādi pārkāpjot šo personu tiesības piedalīties administratīvajā procedūrā, kas tiek garantēta ar minētajiem noteikumiem.

60

No tā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

61

Ar šo pamatu, kam ir divas daļas, Komisija pakārtoti pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini interpretējusi lēmumu par procedūras sākšanu un ka pārsūdzētajos spriedumos nav norādīts pamatojums.

62

Šī pamata pirmajā daļā Komisija vispirms atgādina, ka lēmuma par procedūras sākšanu 2.3. punktā un 5. apsvērumā ir minētas attiecīgi “budžeta izcelsmes summas” un “atbalstam paredzētās summas”. Lai gan šī pēdējā minētā frāze attiecas uz pasākumu, kas ir formālās izmeklēšanas procedūras priekšmets, finansēšanu no līdzekļiem, kuri ir iegūti no piena nodevas, tā uzskata, ka minētā frāze attiecas arī uz finansējumu no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta. No lēmuma sākt procedūru 18. apsvēruma arī izrietot, ka attiecīgais finansējums tiek nodrošināts no budžeta līdzekļiem un līdzekļiem, kas iegūti no piena nodevas, un šis pēdējais minētais finansējums šajā lēmumā tiek īpaši izvērtēts, ņemot vērā Vācijas Federatīvās Republikas iebildumus, kurus tā ir paudusi sākotnējas izskatīšanas stadijā.

63

Taču Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 53. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 48. punktā esot vienīgi izlases veidā izvērtējusi tikai vienu lēmuma par procedūras uzsākšanu apakšiedaļu, nevis ņēmusi vērā visus tā apsvērumus, lai atbildētu uz Komisijas izvirzītajiem argumentiem. Līdz ar to Vispārējā tiesa neesot ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu un esot pieļāvusi pirmo tiesību kļūdu, jo tā neesot izvērtējusi visus izvirzītos aizstāvības pamatus.

64

Otrā tiesību kļūda, uz kuru atsaucas Komisija, attiecas uz pirmā pārsūdzētā sprieduma 54.–57. punktu un otrā pārsūdzētā sprieduma 49.–53. punktu, kuros Vispārējā tiesa esot nospriedusi, ka ir pieļauta tiesību kļūda, jo lēmumā par procedūras sākšanu neesot minēti Bavārijas federālās zemes Finanšu noteikumu 23. un 44. pants un līdz ar to aplūkotā pasākuma finansēšana no līdzekļiem no šīs federālās zemes vispārējā budžeta. Komisija uzskata, pirmkārt, – tas, ka lēmuma par procedūras sākšanu 17. apsvērumā kā piemērs ir minēti Bādenes‑Virtembergas federālās zemes budžeta noteikumi, ļāva no tā secināt, ka lēmums par procedūras sākšanu attiecas arī uz identiskiem Bavārijas federālās zemes budžeta noteikumiem. Tā piebilst, ka katrā ziņā tiek pieņemts, ka dalībvalsts ir informēta par saviem budžeta tiesību aktiem, tāpēc skaidra atsauce uz tiem šajā gadījumā nebūtu nepieciešama.

65

Trešā un ceturtā tiesību kļūda, ko Komisija pārmet Vispārējai tiesai, attiecas uz pirmā pārsūdzētā sprieduma 55. un 56. punktu, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 50. un 51. punktu. Komisijas skatījumā Vispārējā tiesa 3.1. iedaļu, it īpaši 3.3.1. punktu, kā arī sava lēmuma par procedūras sākšanu 264. apsvērumu ir interpretējusi tādējādi, ka sākotnējās izskatīšanas stadija attiecas tikai uz veidu, kādā aplūkotie pasākumi tika finansēti ar nodevu par pienu, lai gan šajā lēmumā ir ietverts tikai pagaidu novērtējums par šo pasākumu atbalsta raksturu. Komisija Vispārējā tiesā esot paskaidrojusi, ka lēmuma sākt procedūru analīze attiecas tikai uz minēto pasākumu finansēšanu no piena nodevas, jo tikai šis finansēšanas veids varēja radīt šaubas par valsts līdzekļu izmantošanu. Neatbildot uz šo argumentu, Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi Komisijas izvirzīto aizstāvības pamatu un tādējādi neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

66

Ar otrā pamata otro daļu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pirmā pārsūdzētā sprieduma 62. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 56. punktā ir apgalvojusi, ka administratīvās procedūras lietas materiāliem pirms lēmuma par procedūras sākšanu nav nozīmes šī lēmuma interpretācijā. Tā apgalvo, ka, lasot iepriekšējās izskatīšanas posmā nosūtītās vēstules, ne Bavārijas federālā zeme, ne Vispārējā tiesa nevarēja šaubīties, ka formālas izmeklēšanas procedūra attiecās arī uz aplūkoto atbalsta pasākumu finansēšanu, izmantojot vispārējus nodokļu ieņēmumus.

67

Komisija arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 53.–58. un 62. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 47.–53. punktā nav ievērojusi judikatūru, kas izriet no 2011. gada 21. jūlija sprieduma Alcoa Trasformazioni/Komisija (C‑194/09 P, EU:C:2011:497), kā arī 1998. gada 2. aprīļa sprieduma Komisija/Sytraval un Brink’s France (C‑367/95 P, EU:C:1998:154), saskaņā ar kuru, pirmkārt, pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta skaidrojošajam raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļojas iestādes, kas ir tiesību akta autore, argumentiem, lai ieinteresētās personas saprastu pieņemtā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu īstenot savu kontroli, un, otrkārt, šai iestādei nav jāpieņem nostāja jautājumos, kas ir acīmredzami nebūtiski, bezjēdzīgi vai acīmredzami otršķirīgi.

68

Bavārijas federālā zeme un interešu grupa apgalvo, pirmkārt, ka Komisijas izvirzītā otrā pamata pirmā un otrā daļa ir nepieņemamas, jo to mērķis ir, pirmkārt, panākt, lai Tiesa no jauna izvērtētu faktus, un, otrkārt, tajās ir tikai atkārtoti Vispārējā tiesā izvirzītie pamati un argumenti.

69

Otrkārt un pakārtoti, tās apgalvo, ka katra no šī pamata daļām nav pamatota.

70

Tā kā Bavārijas federālā zeme un interešu grupas argumenti nepieņemamības pamatošanai ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas ir izklāstīti šī sprieduma 47. un 48. punktā, būtībā ir jānorāda, pirmkārt, ka Komisijas argumentācija šī pamata ietvaros, kas pausta tā divās daļās un saskaņā ar kuru lēmumā par procedūras sākšanu netieši ir minēts aplūkotā pasākuma finansēšanas otrais veids, proti, Bavārijas federālās zemes budžeta līdzekļi, ir balstīta uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru Komisija atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmajam teikumam noteikto pienākumu rezumēt šajā lēmumā attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus ir izpildījusi, jo šie elementi netieši ir minēti vai tos tostarp attiecīgā dalībvalsts var izsecināt no minētā lēmuma.

71

Tomēr, kā izriet no paša šīs tiesību normas formulējuma un it īpaši no tajā lietotā vārda “rezumēt” ierastās nozīmes, ikvienam attiecīgajam faktiskajam un tiesiskajam jautājumam šīs tiesību normas izpratnē lēmumā par procedūras sākšanu ir jābūt skaidri un gaiši minētam.

72

Šo secinājumu apstiprina LESD 108. panta 2. punkts, kurā, kā secinājumu 42. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, Komisijai ir noteikts pienākums likt ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus valsts atbalsta pasākuma formālās izmeklēšanas stadijā.

73

Šis brīdinājums faktiski tiek pausts lēmuma par procedūras sākšanu formā, kura mērķis, kā norādīts Regulas Nr. 659/1999 8. un 16. apsvērumā, ir ļaut Komisijai savākt visu informāciju, kas tai ir vajadzīga, lai lemtu par šī pasākuma kvalificēšanu par atbalstu un par tā saderību ar iekšējo tirgu, piedāvājot labāko veidu, kā nodrošināt ieinteresēto pušu tiesības tikt iesaistītām Komisijas veiktajā administratīvajā procedūrā, un dodot tām visas iespējas aizstāvēt savas intereses.

74

Līdz ar to, ņemot vērā lēmuma par procedūras sākšanu raksturu un priekšmetu, atbilstošu faktisku un tiesisku jautājumu rezumējumam Komisijas vestajā sākotnējā stadijā, lai novērtētu valsts atbalsta esamību un lemtu par šāda atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, ir jābūt skaidram, kaut tas būtu kopsavilkuma veidā, lai skaidri un nepārprotami atklātu Komisijas veiktās pārbaudes priekšmetu un tādējādi ļautu ieinteresētajām personām lietderīgi iesniegt savus apsvērumus šajā sakarā.

75

Turklāt vienīgi to jautājumu skaidra rezumēšana, kam objektīvi ir nozīme aplūkotā atbalsta pasākuma pārbaudē Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, atbilst Savienības tiesību aktu skaidrības, precizitātes un paredzamības prasībām, kas tiek izvirzītas ar tiesiskās drošības principu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 15. februāris, Duff u.c., C‑63/93, EU:C:1996:51, 20. punkts; 2008. gada 18. novembris, Förster, C‑158/07, EU:C:2008:630, 67. punkts, kā arī 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija, C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 100. punkts).

76

Līdz ar to, ciktāl pieņēmums par iespēju lēmumā sākt procedūru netieši norādīt attiecīgo faktisko vai tiesisko jautājumu Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, uz kuru balstās Komisija, ir juridiski kļūdains, visi argumenti par to, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi lēmumu par procedūras sākšanu, arī ir jānoraida kā nepamatoti.

77

Otrkārt, saistībā ar to, ka Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka otrā minētā nav ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ir jāatgādina, ka šis pienākums ir būtiska formāla prasība, kura ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kurš attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 62. punkts; 2016. gada 30. novembris, Komisija/France un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 79. punkts, kā arī 2021. gada 29. aprīlis, Achemos Grupė un Achema/Komisija, C‑847/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:343, 62. punkts).

78

Tāpat ir jāatgādina – lai gan pārsūdzētā sprieduma pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai Vispārējās tiesas argumentācijai, ļaujot ieinteresētajām personām uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu un Tiesai veikt pārbaudi tiesā, tomēr Vispārējai tiesai noteiktais pienākums norādīt pamatojumu neliek tai sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un cits pēc cita būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti, ar nosacījumu, ka tas ļauj iepazīties ar Vispārējās tiesas nolēmumu un Tiesai gūt pietiekamu informāciju kontroles īstenošanai (spriedumi, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 81. un 82. punkts, kā arī 2021. gada 29. aprīlis, Achemos Grupė un Achema/Komisija u.c., C‑847/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:343, 60. un 61. punkts).

79

Norādījusi pirmā pārsūdzētā sprieduma 53. un 55.–57. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 48. un 50.–52. punktā, ka lēmumā sākt procedūru bija skaidri minēts tikai finansējums no piena nodevas, Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 57. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 53. punktā konstatēja, ka finansējums no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta šajā lēmumā nebija skaidri minēts.

80

Pēc tam Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 58. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 54. punktā secināja, ka ieinteresētās personas varēja leģitīmi prezumēt, ka Komisijas pārbaude attiecās tikai uz līdzekļiem no piena nodevas. Turklāt pirmā pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punktā, kā arī otrā pārsūdzētā sprieduma 58. un 59. punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā noteiktās prasības, lai gan Komisijai nav pienākuma visaptveroši analizēt aplūkoto pasākumu, tā nevarēja apgalvot, ka lēmumā par procedūras sākšanu varēja neminēt finansējumu no līdzekļiem no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta, jo tai pietiekami ir jādefinē savas pārbaudes apjoms, lai ieinteresēto personu tiesībām iesniegt savus apsvērumus vispār nezustu jēga. Tādējādi no abiem pārsūdzētajiem spriedumiem izriet, ka finansējums no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta līdzekļiem esot bijis tieši jānorāda lēmumā par procedūras sākšanu.

81

Līdz ar to, pat pieņemot, ka varētu tikt uzskatīts, ka Vispārējā tiesa nav izsmeļoši atbildējusi uz visiem Komisijas argumentiem, kuru mērķis ir pierādīt, ka šis finansējuma veids netieši ir ietverts lēmumā par procedūras sākšanu vai varēja tikt izsecināts no šī lēmuma, ir jākonstatē, ka pārsūdzētajos spriedumos skaidri un nepārprotami ir norādīts, ka Vispārējās tiesas argumentācija ļauj ieinteresētajām personām iepazīties ar Vispārējās tiesas nolēmuma pamatojumu un Tiesai veikt pārbaudi, lai šajos spriedumos nebūtu konstatējumi trūkumi pamatojumā.

82

Tātad otrais pamats ir noraidāms kā nepamatots.

83

Ar trešo pamatu Komisija būtībā apgalvo, ka vienīgi pienākums sākt formālu izmeklēšanas procedūru par atbalsta pasākumu LESD 107. panta izpratnē ir būtiska formāla prasība. Tas, ka lēmumā sākt procedūru, iespējams, nav rezumēti atbilstoši faktiski vai tiesiski jautājumi, neesot šādas formalitātes pārkāpums. Turklāt trešo personu tiesības tikt iesaistītām formālās izmeklēšanas procedūrā tiktu pārkāptas tikai tad, ja šādas bezdarbības rezultātā tām tiktu liegts sniegt savus apsvērumus par attiecīgo jautājumu. Turklāt šis pārkāpums būtu iemesls galīgā lēmuma atcelšanai tikai tad, ja ieinteresētās personas varētu pierādīt, ka informācija, kuru tās būtu varējušas sniegt sakarā ar šo jautājumu, varētu grozīt galīgā lēmuma saturu.

84

Bavārijas federālā zeme un interešu grupa uzskata, pirmkārt, ka šis pamats ir nepieņemams, jo kā tāds tas nevar būt pamats, lai atceltu pārsūdzētos spriedumus. Šāda atcelšana faktiski būtu iespējama tikai tad, ja tiktu apmierināts ne tikai šis pamats, bet arī ceturtais pamats par to, ka ieinteresēto personu tiesību tikt iesaistītām formālajā izmeklēšanas procedūrā pārkāpums nav ietekmējis apstrīdēto lēmumu.

85

Otrkārt un pakārtoti, Bavārijas federālā zeme un interešu grupa uzskata, ka Komisijas izvirzītais trešais pamats ir nepamatots.

86

Jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Bavārijas federālā zeme un interešu grupa, trešais un ceturtais pamats, lai gan tie ir saistīti, ir neatkarīgi viens no otra. Ar trešo pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pirmā pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 67. un 68. punktā konstatējot, ka Komisijai noteiktais pienākums likt ieinteresētajām personām lēmuma par procedūras sākšanu stadijā iesniegt apsvērumus ir būtiska formāla prasība, kuru neievērojot apstrīdētais lēmums tiek atcelts, lai gan ar ceturto pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, kad tā pakārtoti ir nospriedusi, ka nav izslēgts, ka konstatētā pārkāpuma neesamības gadījumā valsts atbalsta pasākuma pārbaudes procedūrai varētu būt cits rezultāts.

87

Kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris secinājumu 102. punktā – ar to, ka trešais un ceturtais pamats ir saistīti, vien nepietiek, lai vienu vai otru no šiem pamatiem atzītu par nepieņemamu.

88

Tādējādi trešais pamats ir pieņemams.

89

Attiecībā uz jautājumu, vai – kā apgalvo Komisija – Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētajam pienākumam lēmumā sākt formālu izmeklēšanas procedūru par atbalsta pasākuma saderīgumu ar iekšējo tirgu rezumēt attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus ir būtiskas formālas prasības raksturs LESD 263. panta otrās daļas izpratnē tāpat kā pienākumam sākt šādu procedūru saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, ir jāatgādina, ka Tiesa jau pamatoti ir nospriedusi, ka no LESD 108. panta 2. punkta, kā arī Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkta izriet, ka, tiklīdz Komisija nolemj sākt formālo pārbaudes procedūru par atbalsta projektu, tai ir jādod iespēja ieinteresētajām personām, starp kurām ir arī viens vai vairāki attiecīgie uzņēmumi, iesniegt savus apsvērumus un šai normai ir “būtiskas formālas prasības” raksturs (skat. spriedumu, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Freistaat Sachsen, C‑334/07 P, EU:C:2008:709, 55. punkts). Šis raksturs izriet no tā, ka šāds pienākums ir būtisks procedūras nosacījums, kas ir cieši saistīts ar akta autora gribas pareizu noformējumu vai izpausmi.

90

Pienākums, ko Tiesa ir kvalificējusi kā būtisku formālu prasību, ir konkretizēts it īpaši Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā, kurā Komisijai ir noteikts pienākums lēmumā sākt procedūru rezumēt faktiskus un tiesiskus jautājumus, kas ir būtiski aplūkotā atbalsta vai atbalsta projekta pārbaudei, un līdz ar to nodrošināt LESD 108. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību.

91

Paziņojuma publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, protams, ir piemērots līdzeklis, lai visām ieinteresētajām personām paziņotu par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu un iegūtu no tām visu informāciju, kas ir paredzēta, lai izskaidrotu Komisijai tās rīcību nākotnē, sniedzot pārējām dalībvalstīm un attiecīgajai mērķauditorijai garantiju, ka tās var tikt uzklausītas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo, C‑56/18 P, EU:C:2020:192, 71. un 72. punkts). Tomēr ieinteresētās personas var lietderīgi iesniegt savus apsvērumus tikai tad, ja publicētajā lēmumā ir skaidri un nepārprotami minēti attiecīgie faktiskie un tiesiskie jautājumi, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā.

92

No tā izriet, ka lēmuma sākt formālas izmeklēšanas procedūru publicēšana vien, ja šāda lēmuma saturs neatbilst šīs tiesību normas prasībām, neļauj uzskatīt, ka Komisijas pienākums formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas dienā, kas ir kvalificējams kā būtiska formāla prasība LESD 263. panta otrās daļas izpratnē, ir izpildīts.

93

Šajā gadījumā no šī sprieduma 54. un 55. punkta izriet, ka atbalsta pasākuma finansēšanas veids ir attiecīgs jautājums Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē. Šis jautājums kā tāds, no kura Komisija apstrīdētajā lēmumā izdara secinājumu, lai pasākumu kvalificētu par “valsts atbalstu” LESD 107. panta izpratnē, tātad esot bijis skaidri rezumējuma veidā jāatspoguļo lēmumā par attiecīgās formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu.

94

Tādēļ šāda jautājuma lēmumā par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu neietveršana – ciktāl tam ir nozīme apstrīdētā lēmuma pamatojumā – ir jāuzskata par “būtiskas formālas prasības” pārkāpumu 2008. gada 11. decembra sprieduma lietā Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709) 55. punkta izpratnē, kas ir pamats šī lēmuma pilnīgai atcelšanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1980. gada 29. oktobris, Roquette Frères/Padome, 138/79, EU:C:1980:249, 33. punkts, kā arī 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 160. punkts).

95

Šajā sakarā ir skaidri jānoraida Komisijas arguments, saskaņā ar kuru tikai pienākums sākt formālas izmeklēšanas procedūru ir būtiska formāla prasība. Šāds arguments papildus tam, ka tas ir acīmredzamā pretrunā Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmajam teikumam, kurā Komisijai ir noteikti skaidri pienākumi attiecībā uz lēmuma par procedūras sākšanu saturu, atņem lietderīgo iedarbību šim lēmumam, kura mērķis ir ļaut ieinteresētajām personām lietderīgi iesniegt savus apsvērumus Komisijai. Lietas dalībniekiem ir jāzina par attiecīgajiem faktiskajiem un tiesiskajiem jautājumiem, kas aplūkotā atbalsta pasākuma formālā pārbaudes pamatā, tostarp par tiem, kas attiecas uz šī pasākuma finansēšanas veidu, kas ir noteicošs elements, lai minēto pasākumu kvalificētu par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

96

Savukārt būtiska formāla prasība 2008. gada 11. decembra sprieduma Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709) 55. punkta izpratnē nav neievērota, ja jautājums, kura neiekļaušana lēmumā par procedūras sākšanu tiek pārmesta Komisijai, nav attiecīgais faktiskais vai tiesību jautājums aplūkotā atbalsta pasākuma pārbaudei Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē.

97

Tāpat Komisija nevar pamatoties uz judikatūru, kas izriet no 2008. gada 8. maija sprieduma Ferriere Nord/Komisija (C‑49/05 P, nav publicēts, EU:C:2008:259) un 2008. gada 11. decembra sprieduma Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709), lai apgalvotu, ka attiecīgā jautājuma nenorādīšana lēmumā par procedūras sākšanu nav uzskatāma par būtiskas formālas prasības neievērošanu. Proti, gadījumi, kuros tika pasludināti šie divi spriedumi, attiecās uz tiesiskā regulējuma grozīšanu atbalsta pasākuma formālās izmeklēšanas procedūras laikā, nevis, kā tas ir šajā lietā, uz prasībām par pārbaudes apjoma definēšanu, kas Komisijai ir noteiktas Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā, tieši tad, kad tiek pieņemts lēmums par procedūras sākšanu.

98

Tādējādi 2008. gada 8. maija spriedumā Ferriere Nord/Komisija (C‑49/05 P, nav publicēts, EU:C:2008:259) Tiesa apstiprināja Vispārējās tiesas analīzi, uzskatot – tā kā jaunajās pamatnostādnēs par valsts atbalstu vides aizsardzībai noteiktie principi un kritēriji būtībā ir identiski tiem, kuri bija noteikti pamatnostādnēs, kuras bija piemērojamas dienā, kad tika pieņemts lēmums par izmeklēšanas procedūras sākšanu, Komisija nav pārkāpusi ieinteresēto personu tiesības piedalīties šajā procedūrā, nedodot tām iespēju iesniegt savus apsvērumus par jaunajām pamatnostādnēm. Šajos īpašajos apstākļos nebija nepieciešama jauna apspriešanās ar ieinteresētajām personām saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, skatītu kopā ar Regulas Nr. 659/1999 6. panta 2. punkta otro teikumu.

99

Attiecībā uz 2008. gada 11. decembra spriedumu Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709) Tiesa, norādījusi, ka Komisijas pienākums aicināt ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros ir būtiska formāla prasība, atsaukdamās uz 2008. gada 8. maija spriedumu lietā Ferriere Nord/Komisija (C‑49/05 P, nav publicēts, EU:C:2008:259), precizēja, ka, lai arī jaunajā tiesiskajā regulējumā, kas stājās spēkā pēc tam, kad dalībvalsts bija paziņojusi par plānoto pasākumu, nav ietverti nekādi būtiski grozījumi salīdzinājumā ar iepriekš spēkā esošo tiesisko regulējumu, Komisijas neapspriešanās ar ieinteresētajām personām par grozīto tiesisko regulējumu nav uzskatāma par būtisku formālu prasību neievērošanu.

100

2020. gada 11. marta spriedums Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo (C‑56/18 P, EU:C:2020:192), kas taisīts pēc pārsūdzēto spriedumu pasludināšanas, arī neliek apšaubīt Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā, lasot to kopsakarā ar LESD 108. panta 2. punktu, noteiktā pienākuma kvalificēšanu par “būtisku formālu prasību”.

101

Kā Tiesa pati ir konstatējusi minētā sprieduma 88. punktā, tas neattiecas uz Komisijas pienākumiem formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas brīdī un līdz ar to neattiecas uz pienākumiem, kas ietilpst Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta, kas šajā lietā tiek interpretēts, piemērošanas jomā.

102

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa, balstīdamās uz 2008. gada 11. decembra sprieduma Komisija/Freistaat Sachsen (C‑334/07 P, EU:C:2008:709) 55. punktu, pirmā pārsūdzētā sprieduma 70. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 67. punktā pamatoti ir nospriedusi, ka Komisijas pienākums lēmuma par procedūras sākšanu pieņemšanas posmā dot ieinteresētajām personām iespēju iesniegt savus apsvērumus ir būtiska formāla prasība, kuras neievērošana ir iemesls prettiesiska akta atcelšanai, neatkarīgi no tā, vai šis pārkāpums ir radījis kaitējumu personai, kas uz to atsaucas, vai arī šī administratīvā procedūra varēja novest pie cita rezultāta.

103

Tātad trešais pamats ir noraidāms kā nepamatots.

104

Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pirmā pārsūdzētā sprieduma 72.–75. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 70.–72. punktā esot kļūdaini nospriedusi – ja Bavārijas federālā zeme būtu varējusi iesniegt apsvērumus par to, vai budžeta līdzekļi ir valsts līdzekļi, procedūras iznākums varētu būt bijis citāds. Tā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi ne tikai LESD 108. panta 2. un 3. punktu un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu, bet arī LESD 107. panta 1. punktu, jo tā esot kļūdaini interpretējusi jēdzienu “valsts līdzekļi”, kā arī LESD 108. panta 1. punktu, kļūdaini interpretējot jēdzienu “pastāvošs atbalsts”. Tā arī pārmet Vispārējai tiesai apstrīdētajā lēmumā konstatēto faktu sagrozīšanu un to, ka nav izvērtēti aizstāvības argumenti.

105

Bavārijas federālā zeme un interešu grupa apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams, jo Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 72. un 75. punktā esot secinājusi, ka attiecīgo personu tiesību iesniegt apsvērumus procedūras noslēgumā pārkāpums ir balstīts uz faktiem, ko Tiesa nevar pārbaudīt. Turklāt minētā pamata būtiskākajos punktos tiekot vien atkārtoti Vispārējā tiesā jau izvirzītie pamati un argumenti.

106

Pakārtoti Bavārijas federālā zeme un interešu grupa norāda, ka ceturtais pamats ir nepamatots, jo tas ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzēto spriedumu izpratni.

107

Tā kā Bavārijas federālās zemes argumenti šī pamata nepieņemamības atbalstam ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti šī sprieduma 47. un 48. punktā, būtībā pietiek vien norādīt, ka tikai pilnības labad Vispārējā tiesa pakārtoti nosprieda, ka, ja ieinteresētajām personām būtu bijusi iespēja iesniegt apsvērumus par finansēšanas veidu, kas izriet no Bavārijas federālās zemes vispārējā budžeta, procedūras rezultāts būtu citāds.

108

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamati, kas vērsti pret pārsūdzētā sprieduma pakārtoto pamatojumu, kā tādi nevar būt iemesls minētā sprieduma atcelšanai un līdz ar to tie ir neefektīvi (skat. it īpaši spriedumus, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 148. punkts, kā arī 2019. gada 26. marts, Komisija/Itālija, C‑621/16 P, EU:C:2019:251, 61. punkts).

109

Tā kā Tiesa ir nospriedusi, ka Vispārējā tiesa pirmā pārsūdzētā sprieduma 70. punktā un otrā pārsūdzētā sprieduma 67. punktā ir pamatoti konstatējusi, ka ar apstrīdēto lēmumu, nedodot ieinteresētajām personām iespēju iesniegt savus apsvērumus, ir pārkāptas būtiskas formālas prasības, kas ir pamats, lai pilnībā atceltu prettiesisku aktu, līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

110

Tā kā neviens no četriem pamatiem, ko Komisija ir izvirzījusi katras apelācijas sūdzības pamatojumam, nav apmierināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

111

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā Bavārijas federālā zeme, kā arī interešu grupa ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, Komisijai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: