1

Eiropas Parlaments ar savu apelācijas sūdzību lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 20. septembra spriedumu UZ/Parlaments (T‑47/18, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2019:650), ar kuru tā, pirmkārt, atcēla Parlamenta ģenerālsekretāra 2017. gada 27. februāra lēmumu, ar ko UZ tika piemērots disciplinārsods, pazeminot viņu no AD 13 pakāpes 3. līmeņa uz AD 12 pakāpes 3. līmeni un dzēšot AD 13 pakāpē iegūto nopelnu punktus (turpmāk tekstā – “lēmums par pazemināšanu un nopelnu punktu dzēšanu”), un, otrkārt, pārējā daļā prasību noraidīja.

2

Ar savu pretapelācijas sūdzību UZ lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību atcelt lēmumu par viņas lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu.

3

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu, pamatlietā piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), 24. pantā ir paredzēts:

“Savienība palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ.

Šādos gadījumos Savienība [..] atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus.”

4

Civildienesta noteikumu 86. pantā ir noteikts:

“1.   Ja ierēdnis [vai bijušais ierēdnis] tīši vai netīši neievēro šajos Civildienesta noteikumos noteiktos pienākumus, tas saucams pie disciplināras atbildības.

2.   Ja iecēlējinstitūcijai vai Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai [(OLAF)] kļūst zināmi pierādījumi par pienākumu neievērošanu 1. punkta nozīmē, veic administratīvo izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai šāda pienākumu neievērošana ir notikusi.

3.   Disciplinārie noteikumi, procedūras un pasākumi, un noteikumi un procedūras attiecībā uz administratīvo izmeklēšanu ir noteiktas IX pielikumā.”

5

Civildienesta noteikumu IX pielikuma 16. panta 1. un 2. punktā ir noteikts šādi:

“1.   Kolēģija uzklausa attiecīgo ierēdni; uzklausīšanas laikā viņš var iesniegt piezīmes mutvārdos vai rakstveidā, personīgi vai ar pārstāvja starpniecību. Viņš var uzaicināt lieciniekus.

2.   Iestādi kolēģijas priekšā pārstāv šim nolūkam iecēlējinstitūcijas pilnvarots ierēdnis, kura tiesības ir vienlīdzīgas ar attiecīgā ierēdņa tiesībām.”

6

Saskaņā ar šī IX pielikuma 22. pantu:

“1.   Pēc ierēdņa uzklausīšanas iecēlējinstitūcija pieņem lēmumu, kā tas paredzēts šā pielikuma 9. un 10. pantā, divu mēnešu laikā no kolēģijas atzinuma saņemšanas. Lēmums ir jāpamato.

2.   Ja iecēlējinstitūcija izlemj lietu slēgt bez disciplinārsoda uzlikšanas, tā par to nekavējoties rakstveidā informē attiecīgo ierēdni. Attiecīgais ierēdnis var lūgt, lai šo lēmumu iekļauj viņa [personas] lietā.”

7

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–27. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot šādi.

8

Kopš 2009. gada 1. janvāra UZ ieņēma nodaļas vadītājas amatu Parlamentā. Pēdējoreiz viņa bija klasificēta AD 13 pakāpes 3. līmenī.

9

2014. gada 24. janvārī 14 no 15 viņas vadītajā nodaļā ietilpstošajiem darbiniekiem (turpmāk tekstā – “sūdzības iesniedzēji”) iesniedza lūgumu sniegt palīdzību Parlamenta ģenerālsekretāram saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, apgalvojot, ka UZ ir īstenojusi psiholoģisku vardarbību.

10

Pēc šī lūguma personāla ģenerāldirektorāta (turpmāk tekstā – “DG PERS”) ģenerāldirektors ar 2014. gada 17. februāra vēstuli informēja sūdzības iesniedzējus, ka ir veikti pagaidu pasākumi. Tostarp runa bija par attiecīgās nodaļas personālvadības uzticēšanu citai personai un administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu.

11

Ar 2014. gada 19. marta vēstuli Parlamenta ģenerālsekretārs informēja UZ par administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu. 2014. gada 20. novembrīDG PERS ģenerāldirektors uzklausīja pēdējo minēto.

12

Divi izmeklētāji, no kuriem viens pensionēšanās dēļ tika aizstāts ar citu, 2015. gada 3. martā un 17. novembrī sagatavoja divus ziņojumus. Pēc šiem ziņojumiem attiecīgi 2015. gada 17. jūnijā un 2. decembrī DG PERS ģenerāldirektors uzklausīja UZ.

13

Ar 2016. gada 6. janvāra vēstuli Parlamenta ģenerālsekretārs informēja UZ par vēršanos Disciplinārlietu kolēģijā sakarā ar Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu neizpildi. Disciplinārlietu kolēģija viņu uzklausīja 2016. gada 17. februārī, 9. martā, 8. aprīlī un 26. maijā.

14

2016. gada 25. jūlijā disciplinārlietu kolēģija vienprātīgi pieņēma atzinumu, kura secinājumi ir formulēti šādi:

15

Ar 2016. gada 7. septembra vēstuli disciplinārlietu kolēģija nosūtīja atzinumu UZ.

16

Ar 2016. gada 20. septembra lēmumu Parlamenta ģenerālsekretārs pilnvaroja DG PERS ģenerāldirektoru pārstāvēt viņu UZ uzklausīšanā, kas paredzēta Civildienesta noteikumu IX pielikuma 22. pantā, un uzdeva nodot viņam UZ varbūtējos apsvērumus par disciplinārlietu kolēģijas pieņemto atzinumu.

17

Ar 2016. gada 4. oktobra elektroniskā pasta vēstuli DG PERS ģenerāldirektors aicināja UZ 2016. gada 20. oktobrī ierasties uz uzklausīšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 22. panta 1. punktu, lai viņa varētu sniegt savus apsvērumus par disciplinārlietu kolēģijas atzinumu. Ar 2016. gada 11. novembra vēstuli UZ nosūtīja šādus apsvērumus DG PERS ģenerāldirektoram.

18

DG PERS ģenerāldirektors uzklausīja UZ 2016. gada 14. novembrī. Šajā uzklausīšanā viņa iesniedza paziņojumu un lūdza Parlamenta palīdzību saistībā ar draudiem, ko pret viņu ir vērsuši viņas nodaļas darbinieki. Pēc DG PERS ģenerāldirektora ierosinājuma UZ tika uz laiku pārcelta uz citu nodaļu.

19

2017. gada 27. februārī Parlamenta ģenerālsekretārs pieņēma lēmumu par pazemināšanu pakāpē un nopelnu punktu dzēšanu. Ar 2017. gada 2. marta vēstuli viņš informēja UZ par šo lēmumu un piedāvāja viņu iecelt citā administratora amatā citā nodaļā.

20

Ar 2017. gada 6. jūnija vēstuli UZ iesniedza Parlamenta iecēlējinstitūcijai (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) sūdzību par minēto lēmumu.

21

Ar 2017. gada 14. jūnija vēstuli UZ iesniedza sūdzību Parlamenta ģenerālsekretāram par viņas lūguma sniegt palīdzību, kas minēts šī sprieduma 18. punktā, netiešu noraidīšanu. Ar 2017. gada 20. jūlija vēstuli DG PERS ģenerāldirektors noraidīja šo lūgumu sniegt palīdzību.

22

Ar 2017. gada 6. oktobra vēstuli Parlamenta priekšsēdētājs noraidīja UZ 2017. gada 6. un 14. jūnija vēstulēs formulētās sūdzības.

23

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 29. janvārī, UZ cēla prasību, pirmkārt, atcelt lēmumu par pazemināšanu pakāpē un nopelnu punktu dzēšanu un, otrkārt, atcelt lēmumu, ar kuru noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību.

24

Prasījumu atcelt lēmumu par pazemināšanu pakāpē un nopelnu punktu dzēšanu pamatojumam UZ izvirzīja divus pamatus, no kuriem pirmais ir par administratīvās izmeklēšanas nelikumību un otrais – par disciplinārlietu kolēģijas darbības nelikumību un nenotikušo uzklausīšanu kompetentajā iestādē pirms minētā lēmuma pieņemšanas.

25

Pirmā pamata ietvaros UZ tostarp apgalvoja, ka diviem no ieceltajiem izmeklētājiem, kuri bija atbildīgi par administratīvo izmeklēšanu, proti, par “disciplināro” daļu atbildīgajam izmeklētājam un par “vardarbības” daļu atbildīgajam izmeklētājam, neesot bijusi nepieciešamā objektivitāte, lai piedalītos šajā izmeklēšanā.

26

Pārsūdzētā sprieduma 65. punktā Vispārējā tiesa apmierināja UZ argumentāciju par abu attiecīgo izmeklētāju objektivitātes trūkumu un līdz ar to apmierināja prasījumus atcelt lēmumu par pazemināšanu pakāpē un nopelnu punktu dzēšanu. Tomēr ar pareizu tiesvedību saistītu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa uzskatīja par lietderīgu izskatīt arī otro pamatu.

27

Attiecībā uz otro pamatu UZ tostarp apgalvoja, pirmkārt, ka vienā no sešām disciplinārlietu kolēģijas sanāksmēm Parlamentu pārstāvēja divi darbinieki un ka šīs sēdes beigās viņas juriskonsults un viņa tika lūgti atstāt telpu, lai gan abi Parlamenta pārstāvji esot palikuši, lai apspriestos ar disciplinārlietu kolēģijas locekļiem. Tā esot radies Civildienesta noteikumu IX pielikuma 16. panta 2. punkta pārkāpums.

28

Otrkārt, UZ uzskata, ka tikai Parlamenta ģenerālsekretārs iecēlējinstitūcijas statusā bija kompetents veikt Civildienesta noteikumu IX pielikuma 22. panta 1. punktā paredzēto uzklausīšanu. Taču viņu uzklausīja DG PERS ģenerāldirektors, nevis Parlamenta ģenerālsekretārs.

29

Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 16. panta 2. punktu Parlamentu vienā no sešām disciplinārlietu kolēģijas sanāksmēm nevarēja likumīgi pārstāvēt divi ierēdņi, ņemot vērā, ka šajā sanāksmē UZ aizstāvēja tikai viens pārstāvis un tādējādi viņa atradās principā nelabvēlīgākā situācijā. Turklāt Vispārējā tiesa konstatēja, ka Parlamenta pārstāvjiem nebūtu vajadzējis palikt sanāksmes telpā, lai apspriestos ar disciplinārlietu kolēģijas locekļiem, kad prasītāja un viņas juriskonsults tika lūgti atstāt šo telpu. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 72. punktā no tā secināja, ka procedūrā ir pieļauts procesuāls pārkāpums arī šajā jautājumā.

30

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 89. punktā norādīja, ka lēmums par pazemināšanu pakāpē un nopelnu punktu dzēšanu ir pieņemts, neievērojot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 22. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcijai pašai ir jāveic attiecīgā ierēdņa uzklausīšana. Līdz ar to Vispārējā tiesa minētā sprieduma 102. punktā apmierināja UZ izvirzīto pamatu par to, ka kompetentā iestāde nav viņu uzklausījusi disciplinārlietu kolēģijas darba noslēgumā.

31

Attiecībā uz prasījumiem atcelt lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību, pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atgādinājusi, ka administrācijai nevar būt pienākuma palīdzēt ierēdnim, par kuru, ņemot vērā konkrētus un atbilstošus pierādījumus, ir aizdomas, ka viņš ir nopietni pārkāpis savus profesionālos pienākumus, un pret kuru šajā sakarā var tikt uzsākta disciplinārlieta, lai gan šāda pienākumu neizpilde varētu būt notikusi par labu trešo personu prettiesiskai rīcībai, šī tiesa pārsūdzētā sprieduma 109. punktā uzskatīja, ka brīdī, kad UZ iesniedza lūgumu sniegt palīdzību, par viņu jau bija uzsākta administratīvā izmeklēšana saistībā ar faktiem, kuru pierādīšanas gadījumā pret viņu varētu uzsākt disciplinārlietu. Līdz ar to Vispārējā tiesa secināja, ka Parlaments bija tiesīgs bez iepriekšējas uzklausīšanas noraidīt izteikto lūgumu sniegt palīdzību.

32

Līdz ar to minētā sprieduma 111. punktā Vispārējā tiesa noraidīja lūgumu atcelt lēmumu par UZ iesniegtā lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu.

33

Tādējādi Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu, pirmkārt, atcēla lēmumu par pazemināšanu pakāpē un nopelnu punktu dzēšanu un, otrkārt, noraidīja prasību pārējā daļā.

34

Savā apelācijas sūdzībā Parlaments lūdz Tiesu:

35

UZ prasījumi Tiesai ir šādi:

36

Savā pretapelācijas sūdzībā UZ lūdz Tiesu:

37

Parlaments lūdz Tiesai:

38

Apelācijas sūdzības pamatojumam Parlaments izvirza trīs pamatus. Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvota tiesību kļūda, faktu sagrozīšana un pamatojuma neesamība, jo Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka veiktajā izmeklēšanā nav ievērota objektīvā objektivitāte. Otrais apelācijas sūdzības pamats ir par tiesību kļūdu, faktu sagrozīšanu un pamatojuma neesamību, jo Vispārējā tiesa ir secinājusi pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpumu disciplinārlietu kolēģijas darbā. Trešais pamats ir par tiesību kļūdu, faktu sagrozīšanu un pamatojuma neesamību, jo Vispārējā tiesa esot nospriedusi, ka ir pārkāptas UZ tiesības tikt uzklausītai.

39

Pirmais pamata apelācijas sūdzības pamats ir sadalīts četrās daļās.

40

Ar pirmā pamata pirmo līdz trešo daļu Parlaments apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 52., 58. un 59. punktā nospriežot, ka tas nav sniedzis pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas par abu attiecīgo izmeklētāju objektivitāti, kuriem bija jāveic administratīvā izmeklēšana, esot sagrozījusi faktus un pierādījumus un esot pamatojusies uz kļūdainiem juridiskiem kritērijiem jēdziena “objektīva objektivitāte” novērtēšanā, tā pārkāpdama Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantu.

41

Konkrēti, Parlaments uzskata, ka tas vien, ka viens no diviem izmeklētājiem, kuri bija atbildīgi par administratīvās izmeklēšanas “disciplināro” daļu, pirms viņa norīkošanas darbā šajā amatā bija ieguvis zināšanas par lietas faktiem – turklāt ierobežotas un specifiskas, pat nepilnīgas zināšanas –, pats par sevi nevarēja automātiski radīt “leģitīmas” šaubas, kas pamatotu to, ka Parlaments vēršas pie citas personas, kurai fakti iepriekš nav bijuši zināmi.

42

Turklāt Vispārējā tiesa neesot pietiekami pārbaudījusi, vai UZ uztvere patiešām varēja pamatot leģitīmas šaubas par izmeklētāju objektīvo objektivitāti. Taču Parlaments uzskata, ka šajā gadījumā šī uztvere neesot bijusi tāda, kas attaisnotu citu izmeklētāju iecelšanu, it īpaši ņemot vērā, pirmkārt, ka nepastāv nekāds interešu konflikts starp attiecīgajiem izmeklētājiem un šo lietas dalībnieku, kā arī, otrkārt, ka šiem izmeklētājiem savu uzdevumu izpildē palīdzēja citas personas. Šajā ziņā Parlaments apgalvo, ka viņš esot norādījis uz izmeklētāju daudzveidību Vispārējā tiesā, precizējot, ka attiecībā uz “disciplināro” daļu tika iecelti divi izmeklētāji. Tāpat no Vispārējai tiesai iesniegtajiem dokumentiem pietiekami skaidri izrietot, ka izmeklēšanas “vardarbības” daļa ir tikusi uzticēta vairākām personām.

43

Tādējādi, neņemot vērā to, ka abas attiecīgās izmeklēšanas daļas bija ietvertas vairāku izmeklētāju ziņojumos, Vispārējā tiesa esot balstījusies uz nepilnīgu informāciju un esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nospriezdama, ka abu attiecīgo izmeklētāju objektivitātes trūkuma dēļ visa disciplinārlietas izskatīšana varētu tikt atzīta par spēkā neesošu. Proti, Parlaments uzskata, ka šī izmeklētāju daudzveidība esot ļāvusi neitralizēt šaubas par viena no viņiem objektivitāti.

44

Turklāt Parlaments pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot sagrozījusi pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktā norādīdama, ka “vardarbības” daļas izmeklētājs vēl pirms viņa iecelšanas par izmeklētāju – tā kā viņš vadīja Padomdevēju komiteju par psiholoģisko vardarbību un tās novēršanu darba vietā – bija secinājis, ka nodaļas, kurā UZ bija vadītāja, vadība ir jāuztic citai personai. Parlaments uzskata, ka no DG PERS ģenerāldirektora 2014. gada 17. februāra lēmuma – kas ir dokuments, kuru šī iestāde turklāt bija iesniegusi Vispārējai tiesai, – izrietot, ka tā bija iecēlējinstitūcija, kuras kompetencē ir lemt par lūgumu sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, nevis Padomdevēju komiteja, kas ir pieņēmusi lēmumu par pārcelšanas pasākumiem

45

UZ lūdz noraidīt Parlamenta argumentāciju kā nepamatotu.

46

Attiecībā uz apgalvoto faktisko elementu sagrozīšanu – no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī izvērtēt pierādījumus. Šo faktu un šo pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā. Šādai sagrozīšanai ir skaidri jāizriet no lietas materiāliem, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (spriedums, 2020. gada 1. oktobris, CC/Parlaments, C‑612/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:776, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā lietā Parlaments apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami sagrozījusi faktus, konstatēdama, ka tas nav sniedzis pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas par izmeklētāju objektivitāti. It īpaši Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā apstākli, ka administratīvo izmeklēšanu veica vairāki izmeklētāji.

48

Tomēr arguments par šo apgalvoto faktu sagrozīšanu izriet no nepilnīgas pārsūdzētā sprieduma interpretācijas. Proti, no pārsūdzētā sprieduma 41.–47. punkta skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa ir pienācīgi ņēmusi vērā to, ka administratīvo izmeklēšanu veica vairāki izmeklētāji, tomēr šis apstāklis neietekmē tās konstatējumu, ka pastāv leģitīmas šaubas par dažu šo izmeklētāju objektivitāti.

49

Turklāt no lietas materiāliem acīmredzami neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi faktus, uzskatīdama, ka izmeklēšanas “vardarbības” daļu ir veicis viens izmeklētājs. Proti, šāds konstatējums neizslēdz, ka šim izmeklētājam izmeklēšanas ietvaros ir palīdzējušas citas personas. Tātad šāda argumentācija nav pieņemama, ciktāl ar to Parlaments patiesībā cenšas saņemt no Tiesas jaunu faktisko elementu vērtējumu, tomēr nesagrozot tos. Taču, kā izriet no šī sprieduma 46. punktā minētās judikatūras, šāds vērtējums nav pakļauts Tiesas pārbaudei apelācijas tiesvedībā.

50

No tā izriet, ka argumentācija par iespējamo faktu sagrozīšanu ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

51

Attiecībā uz Vispārējās tiesas apgalvoti kļūdaino jēdziena “objektīvā objektivitāte” novērtējumu ir jāatgādina, ka Savienības iestādēm, struktūrām un organizācijām ir jāievēro Savienības tiesībās garantētās pamattiesības, kuru skaitā ir arī tiesības uz labu pārvaldību, kas nostiprinātas Hartas 41. pantā (spriedums, 2019. gada 27. marts, August Wolff un Remedia/Komisija, C‑680/16 P, EU:C:2019:257, 24. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

52

Hartas 41. panta 1. punktā tostarp ir paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības uz jautājumu objektīvu izskatīšanu Savienības iestādēs, struktūrās un organizācijās.

53

Šajā ziņā ir jānorāda, ka objektivitātes prasībai, kura iestādēm, struktūrām un organizācijām ir noteikta to uzdevumu pildīšanā, mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi, kas ir Savienības pamatā. Šī prasība it īpaši paredz, ka ierēdņiem un darbiniekiem, kas rīkojas iestāžu, struktūru un organizāciju vārdā, ir jāizvairās no iespējamām interešu konflikta situācijām. Ņemot vērā neatkarības un integritātes garantijas būtisko nozīmi gan attiecībā uz Savienības iestāžu, struktūru un organizāciju iekšējo darbību, gan to ārējo tēlu, objektivitātes prasība aptver visus apstākļus, kurus ierēdnis vai darbinieks, kurš pieņem lēmumu par kādu lietu, var saprātīgi saprast kā tādu, kas trešo personu uztverē, iespējams, var ietekmēt viņa neatkarību šajā jomā (spriedums, 2019. gada 27. marts, August Wolff un Remedia/Komisija, C‑680/16 P, EU:C:2019:257, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Turklāt, kā Vispārējā tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 38. punktā, šīm iestādēm, struktūrām un organizācijām ir jāievēro objektivitātes prasība abās tās veidojošās daļās, kas ir, pirmkārt, subjektīvā objektivitāte, atbilstoši kurai neviens attiecīgās iestādes darbinieks nedrīkst paust aizspriedumu vai personīgu pieņēmumu, un, otrkārt, objektīvā objektivitāte, saskaņā ar kuru šai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas attiecībā uz iespējamo aizspriedumu (spriedums, 2021. gada 25. februāris, Dalli/Komisija, C‑615/19 P, EU:C:2021:133, 112. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā Tiesa precizēja, ka, lai pierādītu, ka administratīvās procedūras organizēšana nesniedz pietiekamas garantijas jebkādu leģitīmu šaubu izslēgšanai attiecībā uz iespējamiem aizspriedumiem, katrā ziņā netiek prasīts pierādīt objektivitātes trūkumu. Pietiek ar to, ka leģitīmās šaubas šajā ziņā pastāv un tās nevar kliedēt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. marts, AugustWolff un Remedia/Komisija, C‑680/16 P, EU:C:2019:257, 37. punkts).

55

Ceturtkārt, no tiesas judikatūras arī izriet, ka tas, ka personas, kurām ir jāpiedalās tiesas vai administratīva lēmuma pieņemšanā, iepriekš zina faktus, pats par sevi nav tāds apstāklis, kas varētu būt procesuāls pārkāpums šajā lēmumā objektivitātes trūkuma dēļ. Proti, kā norādīja ģenerāladvokāts secinājumu 106. punktā, šāda iepriekšēja [faktu] zināšana bieži vien izrādās nenovēršama, ņemot vērā attiecīgo personu agrāk vai paralēli veikto profesionālo darbību. Tādējādi ir jānosaka, vai konkrētajā gadījumā pastāv objektīvs elements kā, piemēram, to ierēdņu un darbinieku, kuri rīkojas iestāžu, struktūru un organizāciju vārdā, interešu konflikts, kas trešo personu uztverē rada leģitīmas šaubas par konkrētās procedūras objektivitāti.

56

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai – kā to apgalvo Parlaments – Vispārējā tiesa nav ievērojusi “objektīvās objektivitātes” jēdzienu, nospriezdama, ka ar apstākli, ka viens no diviem izmeklētājiem, kuri bija atbildīgi par administratīvās izmeklēšanas “disciplināro” daļu, iepriekš zināja par faktiem, pietiek, lai uzskatītu, ka Parlaments nav sniedzis pietiekamas garantijas, kas izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas par šī izmeklētāja objektivitāti.

57

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 51. punktā norādīja, ka viens no DG PERS darbiniekiem bija ticies ar vienu no sūdzības iesniedzējiem pirms izmeklēšanas sākšanas un ka šīs tikšanās laikā šī sūdzības iesniedzēja iepriekš minētajam darbiniekam, kurš vēlāk tika iecelts par izmeklētāju, darīja zināmu, ka “atriebības nolūkos” viņa ir ziņojusi OLAF – konkrētāk, ar sava vīra starpniecību, – par UZ iespējami izdarītajiem pārkāpumiem.

58

Vispārējā tiesa minētā sprieduma 52. punktā uzskatīja, ka šāds apstāklis varēja izraisīt UZ leģitīmas šaubas par izmeklētāja objektivitāti, kuru varēja būt ietekmējis viņam ziņotais par UZ apgalvotās rīcības īpašo ļaunprātīgumu.

59

Tādējādi vispirms, pretēji Parlamenta apgalvotajam, Vispārējā tiesa secināja, ka pastāv leģitīmas šaubas par izmeklētāja, kam uzticēta konkrētās “disciplinārās” daļas izmeklēšana, objektivitāti, pamatojoties nevis tikai uz viņa iepriekšējām zināšanām par lietas faktiem, bet uz apstākli, ka šo zināšanu dēļ šim izmeklētājam varēja būt iepriekš izveidojies negatīvs viedoklis par UZ rīcību. Taču jānokonstatē, ka šāds apstāklis varēja izraisīt leģitīmas šaubas par minētā izmeklētāja objektivitāti atbilstoši šī sprieduma 54. punktā minētajai judikatūrai, ko Parlaments turklāt neapstrīd.

60

Tālāk, saskaņā ar šajā 54. punktā minēto Tiesas judikatūru Vispārējai tiesai nebija jāpārbauda, vai izmeklētājam patiešām bija aizspriedumi pret UZ. Pietika ar to, ka leģitīmas šaubas šajā ziņā pastāv un tās nevar kliedēt.

61

Visbeidzot, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 130. punktā, tā kā Parlamentam bija pienākums sniegt pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā pamatoti uzskatīja, ka nekas neliecina par to, ka Parlamentam būtu bijis grūti no saviem ierēdņiem izvēlēties personu, kam iepriekš nebija nekādu zināšanu par lietas faktiem, un tādējādi neradīt UZ nekādas leģitīmas šaubas par šīs personas objektivitāti.

62

Ņemot vērā šādi izklāstīto informāciju, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 59. punktā nospriezdama, ka, ieceļot DG PERS darbinieku – kurš jau bija saticies ar vienu no sūdzības iesniedzējiem – par administratīvās izmeklēšanas “disciplināro” daļu atbildīgo izmeklētāju, Parlaments nav izpildījis tam noteikto objektīvās objektivitātes pienākumu.

63

Attiecībā uz Parlamenta argumentāciju, saskaņā ar kuru Vispārējās tiesas konstatējums par izmeklētāja, kas ir atbildīgs par administratīvās izmeklēšanas “vardarbības” daļu, neobjektivitāti esot balstīts uz pierādījumu sagrozīšanu, ir jākonstatē, ka šī argumentācija izriet no kļūdainas pārsūdzētā sprieduma interpretācijas. Proti, šī pēdējā minētā sprieduma 57. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka izmeklētājs, kas bija atbildīgs par administratīvās izmeklēšanas “vardarbības” daļu, pirms tas tika iecelts par izmeklētāju, vadīja Padomdevēju komiteju, kura bija secinājusi, ka UZ nodaļas vadība ir jāuztic citai personai. Pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, Vispārējā tiesa nekādi nav norādījusi, ka attiecīgais izmeklētājs būtu lēmis par UZ pagaidu pārcelšanas pasākumiem no nodaļas vadītāja amata. Tieši pretēji, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 3. punktā norādīja, ka tieši DG PERS ģenerāldirektors ir norādījis sūdzības iesniedzējiem, ka ir noteikti pagaidu pasākumi, un šī sprieduma 57. punktā – ka tieši Padomdevēja komiteja kopumā, nevis tikai tās priekšsēdētājs, pēc sūdzības iesniedzēju palīdzības lūguma bija ieteikusi, ka UZ vadītās nodaļas pārvaldība ir jāuztic citai personai. Šajā ziņā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka šāda veida ieteikums ir daļa no tiem, kurus minētajai Padomdevējai komitejai, tostarp tās priekšsēdētājam, var nākties formulēt par pagaidu pasākumu izvēli, kas veicama saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu.

64

No iepriekš minētā izriet, ka apgalvotā faktu un pierādījumu sagrozīšana nav pierādīta.

65

Līdz ar to pirmā pamata pirmā līdz trešā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

66

Ar pirmā pamata ceturto daļu Parlaments apgalvo, ka, pat pieņemot, ka varēja tikt konstatēti procesuālie pārkāpumi, Vispārējai tiesai esot bijuši jāņem vērā visi lietas apstākļi, tostarp ievērojamais sūdzības iesniedzēju skaits, UZ pieļautās pienākumu neizpildes smagums un tas, ka tā bija saņēmusi vairākas garantijas, piemēram, [atļauju] tās advokāta klātbūtnei visās procedūras stadijās. Tādējādi, pārsūdzētā sprieduma 64. punktā izdarot secinājumu, ka rūpīgi un objektīvi veikta izmeklēšana būtu varējusi izraisīt citu sākotnējo vērtējumu par faktiem un radīt atšķirīgas sekas, šajā pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīts pamatojums.

67

Turklāt pārsūdzētajā spriedumā esot arī pieļauta pretruna pamatojumā, jo Vispārējā tiesa, no vienas puses, esot uzskatījusi, ka ir iespējams veikt citu faktu vērtējumu un ka līdz ar to bija iespējams cits rezultāts, nevis iecēlējinstitūcijas pieņemtais, un, no otras puses, tā 106.–109. punktā ir konstatējusi, ka UZ pārmestie pārkāpumi ir pietiekami smagi un pamatoti, lai noraidītu viņas lūgumu sniegt palīdzību un lai attaisnotu to, ka tai tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

68

UZ ieskatā Parlamenta argumentācija esot jānoraida kā nepamatota.

69

Pirmām kārtām, attiecībā uz Parlamenta argumentāciju, saskaņā ar kuru pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīts pamatojums, jo Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā lietas faktiskos apstākļus, tostarp UZ pārmesto pienākumu neizpildes smagumu un sūdzības iesniedzēju skaitu, kā arī UZ izmantotās garantijas disciplinārlietas laikā, piemēram, tās advokāta klātbūtni visās tās stadijās, ir jāatgādina, ka LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kura attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. Proti, lēmuma pamatojumu veido formāls to pamatu izklāsts, uz kuriem šis lēmums ir balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus. Līdz ar to iebildumiem un argumentiem, kuru mērķis ir apstrīdēt tiesību akta pamatotību, nav nozīmes saistībā ar pamatu par pamatojuma neesamību vai nepietiekamu pamatojumu (spriedums, 2020. gada 22. oktobris, EKETA/Komisija, C‑274/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:853, 79. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojums, 2021. gada 14. janvāris, Manea/CdT, C‑892/19 P, nav publicēts, EU:C:2021:30, 91. punkts).

70

Līdz ar to ir jānosaka, vai pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums, pirms tiek izvērtēta apgalvotā Vispārējās tiesas pieļautā tiesību kļūda – ka tā neesot ņēmusi vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus.

71

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punktā vispirms atgādināja savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru, pirmkārt, lai procesuāls pārkāpums varētu pamatot tiesību akta atcelšanu, ir nepieciešams, lai gadījumā, ja šāda pārkāpuma nebūtu, procedūras iznākums varētu būt bijis citāds, un, otrkārt, šādas pārbaudes ietvaros ir jāņem vērā visi lietas apstākļi un it īpaši iebildumu raksturs un pieļauto procesuālo pārkāpumu apjoms saistībā ar garantijām, kuras darbinieks varēja izmantot.

72

Tālāk – Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 62. un 63. punktā uzskatīja, ka objektīva administratīvā izmeklēšana, kas veido pirmo disciplinārlietas stadiju, ir priekšnoteikums tam, lai iecēlējinstitūcija varētu īstenot savu novērtējuma brīvību attiecībā uz pieņemamo lēmumu, un ka beigu beigās ar šo lēmumu var tikt piemērots disciplinārsods. Šajā ziņā Vispārējā tiesa precizēja, ka, pamatojoties uz šo izmeklēšanu un attiecīgā darbinieka uzklausīšanu, iecēlējinstitūcija novērtē, pirmkārt, vai uzsākt disciplinārlietu vai ne, otrkārt, vai attiecīgā gadījumā ir vai nav jāvēršas disciplinārlietu kolēģijā un, treškārt, – ja tā uzsāk procedūru disciplinārlietu kolēģijā – faktus, kas ir nodoti minētajai kolēģijai.

73

Visbeidzot, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64. punktā secināja – tā kā iecēlējinstitūcijas kompetence nav saistoša, nevar izslēgt, ka tad, ja administratīvā izmeklēšana būtu bijusi veikta rūpīgi un objektīvi, minētā izmeklēšana būtu varējusi izraisīt citādu sākotnējo vērtējumu par faktiem un tādējādi radīt atšķirīgas sekas.

74

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 62. un 63. punktā ir juridiski pietiekami pamatojusi savu šī sprieduma 64. punktā ietverto secinājumu. Līdz ar to argumentācija par pamatojuma neesamību jānoraida kā nepamatota.

75

Otrām kārtām, attiecībā uz Parlamenta argumentāciju, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai, izvērtējot disciplinārajā procedūrā pieļauto pārkāpumu sekas, esot bijuši jāņem vērā tādi faktiskie apstākļi kā UZ pārmesto pienākumu neizpildes smagums, sūdzību iesniedzēju skaits un tas, ka kopā ar UZ katrā minētās tiesvedības stadijā ir piedalījies advokāts, ir jānorāda, ka šī argumentācija ir nepieņemama, ciktāl ar to Parlaments patiesībā mēģina panākt, lai Tiesa veiktu jaunu vērtējumu par faktiem, tomēr neapgalvojot, ka Vispārējā tiesa tos būtu sagrozījusi. Taču, kā izriet no šī sprieduma 46. punktā minētās judikatūras, uz šādu vērtējumu neattiecas Tiesas pārbaude apelācijas tiesvedībā.

76

Trešām kārtām, attiecībā uz Parlamenta argumentāciju, saskaņā ar kuru pārsūdzētā sprieduma 64. punktā izklāstītais Vispārējās tiesas secinājums esot pretrunā tā vērtējumiem minētā sprieduma 106.–109. punktā, pietiek uzskatīt, ka pēdējie minētie punkti ir saistīti ar citas procedūras, kas nav disciplinārlieta, pārbaudi, proti, ar UZ iesniegto lūgumu sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, līdz ar to nevar konstatēt nekādu pretrunu.

77

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmā pamata ceturtā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

78

Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kopumā kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

79

Apelācijas sūdzības otrais un trešais pamats ir vērsti pret pārsūdzētā sprieduma pamatojumiem, ar kuriem Vispārējā tiesa daļēji apmierināja UZ izvirzīto otro pamatu par disciplinārlietu kolēģijas darbu nelikumību un to, ka kompetentā iestāde šo darbu beigās viņu nav uzklausījusi.

80

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru apelācijas sūdzības ietvaros iebildumi, kas ir vērsti pret Vispārējās tiesas sprieduma ad abundantiam pamatojumu, uzreiz ir jānoraida kā neefektīvi, jo tie nevar izraisīt šī sprieduma atcelšanu (spriedums, 2020. gada 12. novembris, Gollnisch/Parlaments, C‑676/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:916, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Taču pārsūdzētā sprieduma pamatojums, kas kritizēts apelācijas sūdzības otrajā un trešajā pamatā, ir ad abundantiam. Proti, pēc tam, kad tā bija apmierinājusi pirmo pamatu par administratīvās izmeklēšanas nelikumību un tādējādi uzskatījusi, ka UZ prasījumi atcelt lēmumu par pazemināšanu pakāpē un nopelnu punktu dzēšanu ir jāapmierina, Vispārējā tiesa, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 66. punkta, ar pareizu tiesvedību saistītu iemeslu dēļ uzskatīja par lietderīgu izvērtēt UZ izvirzīto otro pamatu.

82

Līdz ar to otrais un trešais pamats ir jānoraida kā neefektīvi.

83

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pamata apelācijas sūdzība ir jānoraida.

84

Pamatojot savu pretapelācijas sūdzību, UZ izvirza divus pamatus, no kuriem attiecīgi pirmais ir par Hartas 41. panta 2. punkta pārkāpumu, bet otrais – par Hartas 48. panta pārkāpumu.

85

Ar pretapelācijas sūdzības pirmo pamatu UZ pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pārkāpusi Hartas 41. panta 2. punktu. UZ uzskata, ka saskaņā ar šo tiesību normu Parlamentam viņa bija jāuzklausa, pirms tas noraida viņas lūgumu sniegt palīdzību, kas iesniegts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu.

86

Parlaments uzskata, ka UZ argumentācija esot jānoraida kā nepamatota.

87

UZ apgalvo, ka Parlamentam esot bijis jāuzklausa viņu saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punktu, pirms tas nolemj noraidīt viņas lūgumu sniegt palīdzību.

88

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punkta tekstu tiesības uz labu pārvaldību ietver tostarp jebkuras personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt.

89

Tādējādi tiesības tikt uzklausītam ikvienam nodrošina iespēju lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli administratīvā procesā un pirms jebkura lēmuma pieņemšanas, kas var nelabvēlīgi ietekmēt viņa intereses (spriedumi, 2020. gada 4. jūnijs, EĀDD/De Loecker, C‑187/19 P, EU:C:2020:444, 68. punkts, kā arī 2020. gada 25. jūnijs, HF/Parlaments, C‑570/18 P, EU:C:2020:490, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesībām tikt uzklausītam ir divkāršs mērķis. Pirmkārt, tās palīdz pēc iespējas precīzāk un pareizāk izmeklēt lietu un konstatēt faktus un, otrkārt, tās ļauj nodrošināt efektīvu ieinteresētās personas aizsardzību. Tiesību tikt uzklausītam mērķis it īpaši ir garantēt, lai ikviens nelabvēlīgs lēmums tiktu pieņemts, pilnībā pārzinot lietu, un tām it īpaši ir mērķis ļaut kompetentajai iestādei izlabot kļūdu vai ieinteresētajai personai iesniegt informāciju par savu personisko situāciju, kas būtu par labu tam, ka lēmums tiek pieņemts vai netiek pieņemts, vai tam ir kāds noteikts saturs (spriedums, 2020. gada 4. jūnijs, EĀDD/De Loecker, C‑187/19 P, EU:C:2020:444, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Turklāt Tiesa jau ir precizējusi, ka persona, kas, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu, ir iesniegusi lūgumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz to, ka pret viņu tiek vērsti draudi, var atsaukties uz tiesībām tikt uzklausītai par faktiem, kas uz viņu attiecas, atbilstoši labas pārvaldības principam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, EĀDD/De Loecker, C‑187/19 P, EU:C:2020:444, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

92

Šajā lietā lēmums, ar kuru DG PERS ģenerāldirektors noraidīja UZ saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu iesniegto lūgumu sniegt palīdzību, ir attiecībā uz viņu pieņemts individuāls pasākums, kas to nelabvēlīgi ietekmē Hartas 41. panta 2. punkta izpratnē.

93

Taču Vispārējā tiesa noraidīja UZ iesniegto lūgumu atcelt lēmumu, ar kuru noraidīts UZ iesniegtais lūgums sniegt palīdzību, pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma 107. punktā minēto judikatūru – saskaņā ar kuru administrācijai nav pienākuma palīdzēt ierēdnim, kurš, ņemot vērā precīzus un atbilstošus pierādījumus, tiek turēts aizdomās par profesionālo pienākumu būtisku neizpildi un pret kuru šajā ziņā var tikt ierosināta disciplinārlieta, pat ja šāda pienākumu neizpilde ir notikusi par labu trešo personu prettiesiskām darbībām –, kā arī uz šī sprieduma 108. un 109. punktā minētajiem faktiem.

94

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no Tiesas Reglamenta 177. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 178. panta 3. punkta izriet, ka pretapelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda sprieduma vai rīkojuma, kura atcelšana tiek lūgta, apstrīdētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo prasību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 6. maijs, Gollnisch/Parlaments, C‑122/20 P, nav publicēts, EU:C:2021:370, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

95

Taču šajā lietā UZ nav norādījusi, kādā veidā Hartas 41. panta 2. punkta pārkāpums būtu padarījis par spēkā neesošu Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 106.–109. punktā norādīto pamatojumu, saskaņā ar kuru šī tiesa noraidīja prasību atcelt lēmumu par viņas iesniegtā lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu.

96

Konkrēti, UZ ar pietiekamiem juridiskiem argumentiem neprecizē iemeslus, kuru dēļ pārsūdzētā sprieduma 107. punktā norādītā judikatūra nevar tikt piemērota šajā lietā. UZ arī neatsaucas ne uz kādu minētā sprieduma 108. un 109. punktā minēto faktu sagrozīšanu.

97

No tā izriet, ka UZ iesniegtā pretapelācijas sūdzība neatbilst šī sprieduma 94. punktā atgādinātajām prasībām.

98

Tādēļ pirmais pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

99

Ar pretapelācijas sūdzības otro pamatu UZ norāda, ka Vispārējā tiesa, noraidīdama prasījumus par DG PERS ģenerāldirektora lēmuma atcelšanu, ar kuru ir noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību, neesot ņēmusi vērā Hartu, it īpaši tās 48. pantu. Proti, Parlaments esot prezumējis viņas vainu un līdz ar to pārkāpis šajā pantā paredzēto nevainīguma prezumpcijas principu.

100

Parlaments uzskata, ka UZ argumentācija ir jānoraida kā nepieņemama un katrā ziņā kā nepamatota.

101

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Reglamenta 178. panta 3. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda sprieduma, kura atcelšana tiek lūgta, apstrīdētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šīs sūdzības pamatošanai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Schneider/EUIPO, C‑116/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:501, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

102

Taču, tā kā UZ izvirzītajā argumentācijā ir ietverts tikai vispārīgs apgalvojums, juridiski pietiekami nepaskaidrojot, kādā ziņā Vispārējā tiesa, pēc viņas domām, ir pārkāpusi Hartas 48. pantu, šī argumentācija neatbilst iepriekšējā punktā minētajām prasībām.

103

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

104

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pretapelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

105

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Šī paša reglamenta 138. panta 1. punktā, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, ir paredzēts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

106

Tā kā Parlamenta apelācijas sūdzība ir noraidīta un tā kā UZ ir prasījusi piespriest tam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesvedības izdevumus saistībā ar šo pamata apelācijas sūdzību.

107

Tā kā UZ pretapelācijas sūdzība ir noraidīta un Parlaments ir prasījis piespriest UZ atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai ir jāpiespriež atlīdzināt ar pretapelācijas sūdzību saistītos tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: