–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī T. Machovičová, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann un E. Lankenau, pārstāvji,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un R. Kissné Berta, pārstāvji,

–

Austrijas valdības vārdā – J. Schmoll, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji S. Grünheid un Y. G. Marinova, kā arī R. Troosters, vēlāk S. Grünheid un Y. G. Marinova, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 6. un 47. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (OV 2012, L 142, 1. lpp.) 4. pantu, 6. panta 2. punktu un 7. panta 1. punktu, kā arī Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”), 1. panta 3. punktu, 8. pantu un šā pamatlēmuma pielikumā esošo veidlapu, un par pēdējā minētā spēkā esamību.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar kriminālprocesu, kas uzsākts pret IR par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri saistīti ar cigarešu kontrabandu.

3

Pamatlēmuma 2002/584 5., 6. un 12. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Šā pamatlēmuma 1. pantā ir noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”

5

Minētā pamatlēmuma 8. pantā ir paredzēts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ietver šādu informāciju, kas izkārtota formā, kas norādīta pielikumā:

2.   Eiropas apcietināšanas orderis ir jāiztulko izpildes dalībvalsts valsts valodā vai vienā no tās valsts valodām. Šī pamatlēmuma pieņemšanas brīdī vai vēlāk ikviena dalībvalsts var noteikt deklarācijā, ko tā iesniedz Padomes ģenerālsekretariātam, ka tā pieņems tulkojumu vienā vai vairākās Eiropas Kopienu iestāžu oficiālajās valodās.”

6

Pamatlēmuma 2002/584 pielikumā ir iekļauta veidlapa, kurā ir sīki norādīta Eiropas apcietināšanas orderī iekļaujamā informācija.

7

Direktīvas 2012/13 3., 11., 14., 21., 27., 28. un 39. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

8

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šī direktīva paredz noteikumus par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām kriminālprocesā un par viņiem izvirzīto apsūdzību. Tā paredz noteikumus arī par to personu tiesībām uz informāciju par viņu tiesībām, uz kurām attiecas Eiropas apcietināšanas orderis.”

9

Minētās direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas nekavējoties saņemtu informāciju vismaz par šādām procesuālajām tiesībām kā tās piemērojamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai nodrošinātu minēto tiesību efektīvu īstenošanu:

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai 1. punktā paredzētā informācija tiek sniegta mutiski vai rakstveidā vienkāršā un saprotamā valodā, ņemot vērā jebkādas neaizsargātu aizdomās turēto vai neaizsargātu apsūdzēto personu īpašās vajadzības.”

10

Šīs pašas direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas, kuras tiek apcietinātas vai aizturētas, nekavējoties saņemtu rakstveida paziņojumu par tiesībām. Viņām dod iespēju izlasīt paziņojumu par tiesībām un ļauj to paturēt visu laiku, kamēr viņām ir atņemta brīvība.

2.   Papildus informācijai, kas noteikta 3. pantā, šā panta 1. punktā minētajā paziņojumā par tiesībām iekļauj informāciju par šādām turpmāk minētām tiesībām kā tās piemērojamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem:

3.   Paziņojumā par tiesībām ietver arī pamatinformāciju par visām valsts tiesību aktos paredzētajām iespējām apstrīdēt apcietinājuma likumību, panākt, lai tiek pārskatīts lēmums par aizturēšanu, vai lūgt pagaidu atbrīvošanu.

4.   Paziņojumu par tiesībām sagatavo vienkāršā un saprotamā valodā. Paziņojuma par tiesībām indikatīvs paraugs iekļauts I pielikumā.

5.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas saņemtu rakstveida paziņojumu par tiesībām valodā, ko viņas saprot. Ja paziņojums par tiesībām attiecīgajā valodā nav pieejams, aizdomās turētos vai apsūdzētās personas par to tiesībām informē mutiski valodā, ko viņi saprot. Pēc tam viņiem bez nepamatotas kavēšanās izsniedz paziņojumu par tiesībām valodā, ko viņi saprot.”

11

Direktīvas 2012/13 5. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai personas, kas apcietinātas, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, nekavējoties saņemtu atbilstošu paziņojumu par tiesībām, kurā ietverta informācija par viņu tiesībām atbilstīgi tiem tiesību aktiem, ar kuriem ordera izpildes dalībvalstī īsteno Pamatlēmumu 2002/584[..].

2.   Paziņojumu par tiesībām sagatavo vienkāršā un saprotamā valodā. Paziņojuma par tiesībām indikatīvs paraugs iekļauts II pielikumā.”

12

Saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas saņemtu informāciju par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņus tur aizdomās vai apsūdz. Minēto informāciju sniedz nekavējoties un tik detalizēti, cik nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi un tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas, kas ir apcietinātas vai aizturētas, tiktu informētas par viņu apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, tostarp par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņas tur aizdomās vai apsūdz.

3.   Dalībvalstis nodrošina, lai ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti, tiktu sniegta detalizēta informācija par apsūdzību, tostarp par noziedzīga nodarījuma būtību un juridisko kvalifikāciju, kā arī apsūdzētās personas līdzdalības pakāpi.

4.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas nekavējoties tiktu informētas par jebkādām izmaiņām informācijā, kas sniegta saskaņā ar šo pantu, ja tas ir nepieciešams, lai garantētu procesa taisnīgu norisi.”

13

Minētās direktīvas 7. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja persona jebkurā kriminālprocesa stadijā tiek apcietināta un aizturēta, dalībvalstis nodrošina, lai apcietinātajām personām vai viņu advokātiem tiek darīti pieejami kompetento iestāžu rīcībā esošie dokumenti, kas saistīti ar konkrēto lietu un kas ir būtiski, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem efektīvi apstrīdētu apcietināšanas vai aizturēšanas likumību.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem tiktu garantēta piekļuve vismaz visiem kompetento iestāžu rīcībā esošiem aizdomās turēto vai apsūdzēto personu attaisnojošiem vai apsūdzošiem lietiskajiem pierādījumiem, lai garantētu procesa taisnīgu norisi un sagatavotu aizstāvību.

3.   Neskarot 1. punktu, piekļuvi 2. punktā minētajiem materiāliem nodrošina savlaicīgi, lai varētu efektīvi īstenot tiesības uz aizstāvību, un ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti. Ja kompetento iestāžu rīcībā nonāk citi lietiskie pierādījumi, piekļuvi tiem nodrošina savlaicīgi, lai tos varētu izskatīt.

4.   Atkāpjoties no 2. un 3. punkta, ja vien tas neskar tiesības uz taisnīgu tiesu, piekļuvi atsevišķiem lietas materiāliem var atteikt, ja šāda piekļuve var radīt nopietnu apdraudējumu citas personas dzīvībai vai pamattiesībām vai ja šāds atteikums obligāti nepieciešams, lai nodrošinātu svarīgas sabiedrības intereses, piemēram, ja piekļuve var apdraudēt notiekošu izmeklēšanu vai nopietni kaitēt tās dalībvalsts iekšējai drošībai, kurā notiek kriminālprocess. Dalībvalstis nodrošina, lai saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām lēmumu atteikt piekļuvi atsevišķiem lietas materiāliem saskaņā ar šo pantu pieņem tiesu iestāde vai vismaz to var pārskatīt tiesu iestāde.

5.   Šajā pantā minēto piekļuvi nodrošina bez maksas.”

14

Pamatlēmuma 2012/13 I pielikumā ir ietverts šī paziņojuma par tiesībām paraugs. Šajā pielikumā ir noteikts: “Šā parauga vienīgais mērķis ir palīdzēt dalībvalstu iestādēm sastādīt to paziņojumus par tiesībām valsts līmenī. Dalībvalstīm šā parauga izmantošana nav obligāta. Gatavojot savus paziņojumus par tiesībām, dalībvalstis var mainīt šo paraugu, lai pielāgotu to saviem noteikumiem, un pievienot citu noderīgu informāciju. Dalībvalsts paziņojums par tiesībām ir jāsniedz, apcietinot vai aizturot personu. Tomēr tas neliedz dalībvalstīm sniegt aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām rakstveida informāciju citās situācijās kriminālprocesa gaitā.”

15

Minētajā paraugā ir iekļautas astoņas sniedzamās informācijas sadaļas.

16

Direktīvas 2012/13 II pielikumā ir iekļauts indikatīvs paraugs paziņojumam par tiesībām personām, kas tiek apcietinātas, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi. Šajā pielikumā ir noteikts: “Šā parauga vienīgais mērķis ir palīdzēt dalībvalstu iestādēm sastādīt to paziņojumus par tiesībām valsts līmenī. Dalībvalstīm šā parauga izmantošana nav obligāta. Gatavojot savus paziņojumus par tiesībām, dalībvalstis var mainīt šo paraugu, lai pielāgotu to saviem noteikumiem, un pievienot citu noderīgu informāciju.”

17

Minētajā paraugā ir iekļautas piecas sniedzamās informācijas sadaļas.

18

Ar Zakon za ekstraditsiata i evropeyskata zapoved za arest (Likums par izdošanu un Eiropas apcietināšanas orderi) (DV Nr. 46, 2005) tiek īstenots Pamatlēmums 2002/584. Šā likuma 37. pants un tam pievienotā veidlapa atbilst minētā pamatlēmuma 8. pantam un tā pielikumā iekļautajai veidlapai.

19

Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “NPK”) 65. panta 3. punkta otrajā teikumā un 269. panta 3. punkta 4. apakšpunkta b) punktā nav aizliegts izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus, ja persona ir apcietināta izpildes dalībvalstī.

20

NPK 55. pantā un Zakon za Ministerstvoto na vatreshnite raboti (Likums par Iekšlietu ministriju, turpmāk tekstā – “ZMVR”) 72.–74. pantā ir paredzēts, ka persona, ko Bulgārijā ir apcietinājušas Bulgārijas iestādes uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata, tiek informēta par tiesībām, kuras tai ir kā apcietinātai personai, kā arī par tiesībām, kuras tai ir kā apsūdzētai personai. ZMVR 72. panta 4. punktā, kā arī NPK 65. un 270. pantā ir noteikts, ka apcietinātā persona tiek informēta par tiesībām pārsūdzēt Eiropas apcietināšanas orderi un par tiesībām šīs pārsūdzības ietvaros iepazīties ar visiem lietas materiāliem. Tai ir jāvar tieši kontaktēties ar savu advokātu, pat ja tas ir iecelts ex officio. Turklāt iesniedzējtiesa pēc savas ierosmes nosūta apcietinātajai personai apsūdzības rakstu, kurā ir detalizēti aprakstītas darbības, par ko tiek celta apsūdzība, kā arī lēmumu, kurā ir noteikts tiesas sēdes datums un kurā ir detalizēti aprakstītas šīs personas tiesības tiesas procesā. Apcietinātā persona, pēc tam, kad tā ir informēta par savām tiesībām, kā arī par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kuri ir saistīti ar tās apcietināšanu, var nekavējoties pārsūdzēt šo lēmumu tiesā.

21

Spetsializirana prokuratura (Specializētā prokuratūra, Bulgārija) uzsāka kriminālvajāšanu pret IR, kas tika apsūdzēts par dalību organizētā noziedzīgā grupā ar nolūku pastrādāt noziedzīgus nodarījumus nodokļu jomā. Pret viņu uzsāktā kriminālprocesa pirmstiesas stadijā, kuras laikā viņš izmantoja divu paša izvēlētu advokātu pakalpojumus, IR tika informēts tikai par atsevišķām tiesībām, kuras viņam ir kā apsūdzētajai personai.

22

2017. gada 24. februārī, kad tika uzsākta pret IR vērstā kriminālprocesa iztiesāšanas stadija, viņš bija atstājis savu dzīvesvietu un viņa atrašanās vietu nebija iespējams noteikt. Abi advokāti, kas viņu pārstāvēja kriminālprocesa pirmstiesas stadijā, paziņoja, ka viņu vairs nepārstāv. Šajā nolūkā viņa aizstāvības nodrošināšanai ex officio tika iecelts jauns advokāts.

23

Ar 2017. gada 10. aprīļa rīkojumu, kas apelācijas tiesvedībā tika apstiprināts 2017. gada 19. aprīlī, iesniedzējtiesa nolēma, ka IR ir jāpiemēro apcietinājums, un pieņēma valsts mēroga lēmumu par apcietinājumu. IR tiesvedībā nepiedalījās, un viņu aizstāvēja ex officio ieceltais advokāts.

24

2017. gada 25. maijā attiecībā uz IR, kurš joprojām nebija atrasts, tika izdots Eiropas apcietināšanas orderis. Ex officio iecelto advokātu aizstāja cits advokāts, kurš arī bija iecelts ex officio.

25

Tā kā iesniedzējtiesa nebija pārliecināta, ka Eiropas apcietināšanas orderis, ko tā bija izdevusi attiecībā uz IR, ir saderīgs ar Savienības tiesībām, jo noteiktas tiesības, uz kurām šī persona varētu atsaukties, pamatojoties uz Bulgārijas tiesību aktiem, nebija tai darītas zināmas, tā nolēma atcelt šo apcietināšanas oderi.

26

Iesniedzējtiesa uzsver, ka tā ir nolēmusi izsniegt jaunu Eiropas apcietināšanas oderi attiecībā uz IR un tāpēc vēlas iegūt precīzākas ziņas attiecībā uz informāciju, kas ir pievienojama minētajam orderim, lai nodrošinātu ar Direktīvu 2012/13 piešķirto tiesību ievērošanu.

27

Pirmkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka no šīs direktīvas skaidri neizriet, vai tās 4. pants, 6. panta 2. punkts un 7. panta 1. punkts nevar tikt piemēroti personai, kura, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, tiek apcietināta citas dalībvalsts teritorijā.

28

Būtu jāzina, vai persona, kas tiek apcietināta uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata, var atsaukties ne vien uz tiesībām, kuras ir skaidri minētas Direktīvas 2012/13 5. pantā un II pielikumā, bet arī uz tiesībām, kuras ir minētas šīs direktīvas 4. pantā un tās I pielikumā. Šis jautājums rodoties arī attiecībā uz minētās direktīvas 6. panta 2. punktā un 7. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām, jo neesot skaidrs, ka persona, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, var uz tām atsaukties šā ordera izpildes dalībvalstī.

29

Otrkārt – gadījumā, ja būtu uzskatāms, ka izpildes dalībvalstī apcietinātajai personai, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, būtu jābūt visām tiesībām, kādas tai būtu, ja tā būtu apcietināta izsniegšanas dalībvalsts teritorijā, – iesniedzējtiesa jautā, vai Pamatlēmuma 2002/584 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas apcietināšanas ordera saturs var tikt mainīts, lai tajā – atbilstoši Direktīvas 2012/13 4. panta 3. punktam – būtu minēti tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pieejami attiecībā uz šīs tiesas izsniegtajiem apcietināšanas orderiem.

30

Treškārt, ja būtu uzskatāms, ka informāciju Pamatlēmuma 2002/584 veidlapā nevar papildināt, iesniedzējtiesa jautā, vai ir citi līdzekļi, lai nodrošinātu IR saskaņā ar Direktīvu 2012/13 piešķirto tiesību faktisku un efektīvu īstenošanu uzreiz pēc viņa apcietināšanas citā dalībvalstī, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi. Viens no šiem līdzekļiem varētu būt tāds, ka šī persona tiek informēta par savām tiesībām, pamatojoties uz šīs direktīvas 4. panta 3. punktu, un par savas apcietināšanas iemesliem atbilstoši minētās direktīvas 6. panta 2. punktam, kā arī par savām tiesībām piekļūt dokumentiem saskaņā ar šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punktu. Tā rezultātā iesniedzējtiesa, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera izsniedzēja, varētu šai personai pēc tam, kad tā ir uzzinājusi par savu apcietināšanu, nosūtīt paziņojumu par tiesībām apcietināšanas gadījumā, valsts apcietināšanas ordera kopiju un ar to saistītos pierādījumus, kā arī tās pārstāvja kontaktinformāciju un, ja persona to lūdz, citu ar to saistīto lietas dokumentu kopijas.

31

Ceturtkārt – gadījumā, ja tiktu uzskatīts, ka tiesai, kas ir izsniegusi Eiropas apcietināšanas orderi, ir iespējams papildināt minētā ordera tekstu, tam pievienojot informāciju par apcietinātās personas tiesībām, vai arī informēt apcietināto personu par tās tiesībām pēc apcietināšanas, taču tai vienlaikus nav pienākuma šādi rīkoties, – iesniedzējtiesa uzskata, ka rodas jautājums par to, vai Pamatlēmums 2002/584, ar ko neesot garantēta patiesa to tiesību īstenošana, kurām apcietinātajai personai ir jābūt uz Direktīvas 2012/13, kā arī Hartas 6. un 47. panta pamata, ir spēkā esošs.

32

Šādos apstākļos Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33

Vācijas valdība pauž šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, jo – tā kā attiecībā uz IR izsniegtais Eiropas apcietināšanas orderis ir atcelts, iesniedzējtiesā nav izskatīšanā esošas lietas. Tādējādi uzdotie jautājumi šķiet hipotētiski, un tiem turklāt esot nozīme tikai, lai pieņemtu jaunu Eiropas apcietināšanas orderi gadījumā, ja IR vairs neatrastos Bulgārijas teritorijā.

34

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai valsts tiesas drīkst vērsties Tiesā vienīgi tad, ja tām ir jāizskata strīds tādā procesā, kurā ir jāpieņem lēmums, kam ir tiesas nolēmuma raksturs (spriedumi, 2005. gada 31. maijs, Syfait u.c., C‑53/03, EU:C:2005:333, 29. punkts, kā arī 2020. gada 16. septembris, Anesco u.c., C‑462/19, EU:C:2020:715, 36. punkts).

35

Tiesai un valsts tiesām sadarbojoties atbilstoši LESD 267. pantam, tikai valsts tiesai, kas izskata lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpašo raksturu, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums (spriedums, 2019. gada 17. oktobris, Elektrorazpredelenie Yug, C‑31/18, EU:C:2019:868, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

No minētā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām ir attiecināma atbilstības prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2019. gada 16. oktobris, Winterhoff un Eisenbeis, C‑4/18 un C‑5/18, EU:C:2019:860, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Šajā gadījumā strīda esamība un procesa tiesvedības raksturs nerada šaubas, jo specializētā prokuratūra sākusi kriminālvajāšanu – un tā vēl joprojām turpinās – pret IR, kurš tiek apsūdzēts par piedalīšanos organizētā noziedzīgā grupā nolūkā veikt finanšu noziegumus un kuram ir ex officio iecelts advokāts.

38

Ir arī jāvērš uzmanība uz to, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto tā vēršas Tiesā tālab, lai atkarībā no atbildēm uz uzdotajiem jautājumiem lemtu par jauna Eiropas apcietinājuma ordera izsniegšanu attiecībā uz IR. Tāpēc nav pamata apgalvot, ka uzdotajiem jautājumiem nav nekā kopīga ar iesniedzējtiesā notiekošajā procesā aplūkoto faktisko situāciju vai tās priekšmetu, nedz arī ka problēma ir hipotētiska.

39

Turklāt jāuzsver, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas rezultātā pieprasītā persona, iespējams, var tikt apcietināta un tādējādi šī izsniegšana skar nupat minētās personisko brīvību. Taču Tiesa ir nospriedusi, ka par pamattiesību garantēšanu Eiropas apcietināšanas ordera procedūrā pirmām kārtām ir atbildīga izsniegšanas dalībvalsts. Tādēļ, lai nodrošinātu šo tiesību garantēšanu – kā dēļ tiesu iestāde var nolemt izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi –, šādai iestādei ir jābūt iespējai vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, AY (Apcietināšanas orderis – liecinieks), C‑268/17, EU:C:2018:602, 28. un 29. punkts).

40

Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

41

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2012/13 4. pants, it īpaši tā 3. punkts, 6. panta 2. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos minētās tiesības ir piemērojamas personām, kas ir apcietinātas, lai izpildītu Eiropas apcietināšanas orderi.

42

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (skat. it īpaši spriedumus, 2010. gada 4. maijs, TNT Express Nederland, C‑533/08, EU:C:2010:243, 44. punkts, un 2020. gada 6. oktobris, Jobcenter Krefeld, C‑181/19, EU:C:2020:794, 61. punkts).

43

Šajā ziņā, runājot par attiecīgo tiesību normu formulējumu, Direktīvas 2012/13 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas, kuras tiek aizturētas vai apcietinātas, nekavējoties saņemtu rakstveida paziņojumu par savām tiesībām. Turklāt šīs direktīvas 4. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šajā paziņojumā par tiesībām ietver arī pamatinformāciju par visām valsts tiesību aktos paredzētajām iespējām apstrīdēt apcietinājuma likumību, panākt, lai tiktu pārskatīts lēmums par aizturēšanu, vai lūgt pagaidu atbrīvošanu.

44

Minētās direktīvas 6. panta 2. punkts attiecas arī uz aizdomās turētajiem un apsūdzētajām personām, kuras tiek aizturētas vai apcietinātas. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas, kas ir apcietinātas vai aizturētas, tiktu informētas par viņu apcietināšanas vai aizturēšanas iemesliem, tostarp par noziedzīgo darbību, kuras izdarīšanā viņas tur aizdomās vai apsūdz.

45

Runājot par Direktīvas 2012/13 7. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts – ja persona jebkurā kriminālprocesa stadijā tiek apcietināta un aizturēta, dalībvalstis nodrošina, lai apcietinātajām personām vai viņu advokātiem tiek darīti pieejami kompetento iestāžu rīcībā esošie dokumenti, kas saistīti ar konkrēto lietu un kas ir būtiski, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem efektīvi apstrīdētu apcietināšanas vai aizturēšanas likumību, tas attiecas arī uz minētajām aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām – kā tas izriet no šā panta aplūkošanas kopsakarā ar šī paša panta 2. punktu.

46

Jākonstatē, ka attiecīgo tiesību normu formulējuma analīze pati par sevi neļauj noteikt, vai personas, kas ir apcietinātas Eiropas apcietināšanas ordera izpildei, ir uzskatāmas par aizdomās turētajiem un apsūdzētajām personām, kuras ir aizturētas vai apcietinātas Direktīvas 2012/13 izpratnē un kurām ir piemērojamas šajās tiesību normās paredzētās tiesības.

47

Šādos apstākļos minētās tiesību normas ir jāinterpretē, ņemot vērā to kontekstu, kā arī Direktīvas 2012/13 mērķi.

48

Attiecībā uz šo tiesību normu kontekstu ir jākonstatē, ka Direktīvas 2012/13 5. pants skaidri attiecas uz to personu tiesībām, kuras ir apcietinātas Eiropas apcietināšanas ordera izpildei. Šā panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, lai šīs personas nekavējoties saņemtu atbilstošu paziņojumu par tiesībām, kurā būtu ietverta informācija par viņu tiesībām atbilstīgi tiesību aktiem, ar ko ordera izpildes dalībvalstī īsteno Pamatlēmumu 2002/584. Saskaņā ar minētā panta 2. punktu minētās direktīvas II pielikumā ir iekļauts indikatīvs paziņojuma paraugs.

49

Šis pats pants ir jālasa, ņemot vērā Direktīvas 2012/13 39. apsvērumu, kurā ir precizēts, ka šajā direktīvā paredzētajām tiesībām apcietināšanas gadījumā tikt rakstveidā informētam par savām tiesībām, uz personām, kas ir apcietinātas saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, ir jāattiecas tikai mutatis mutandis, jo šajā apsvērumā ir atsauce tikai uz šīs direktīvas II pielikumā iekļauto indikatīvo paraugu, lai palīdzētu dalībvalstīm sagatavot šīm personām paredzētu paziņojumu par tiesībām.

50

Jānorāda, ka šis indikatīvais paraugs atšķiras no parauga, kas ir iekļauts šīs direktīvas I pielikumā un kas ir minēts tās 4. pantā, kurš attiecas uz aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām, kas tiek aizturētas vai apcietinātas, izsniedzamo paziņojumu par tiesībām.

51

Proti, kaut arī – kā tas skaidri izriet no Direktīvas 2012/13 I un II pielikuma ievaddaļas – dalībvalstis var grozīt šos divus indikatīvos paraugus, lai tos pielāgotu saviem valsts noteikumiem un pievienotu citu lietderīgu informāciju, minētajos paraugos ir tikai viena identiska sadaļa, proti, tā, kas attiecas uz advokāta palīdzību. Pārējās šo pašu paraugu sadaļas – kā tas izriet no to nosaukuma vai satura – attiecas vai nu uz aizdomās turētā vai apsūdzētās personas tiesībām kriminālprocesā, ciktāl runa ir par Direktīvas 2012/13 I pielikumu, vai arī uz tādas personas tiesībām, kura ir aizturēta, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, ciktāl runa ir par tās II pielikumu.

52

Ir jākonstatē – kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 44. punktā –, ka nevienā Direktīvas 2012/13 normā nav paredzēts, ka uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata apcietinātai personai būtu jāsaņem rakstveida paziņojums, kurā būtu apkopota informācija, kas ietverta abos šīs direktīvas I un II pielikumā iekļautajos indikatīvajos paraugos.

53

Tādējādi – tā kā tiesību normas, kuru interpretāciju lūdz iesniedzējtiesa, attiecas uz aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām, kas ir apcietinātas vai aizturētas, – Direktīvas 2012/13 5. pants, lasot to kopsakarā ar tās 39. apsvērumu, liek uzskatīt, ka tās neattiecas uz personām, kuras ir apcietinātas Eiropas apcietināšanas ordera izpildei.

54

Šo konstatējumu apstiprina šīs direktīvas 21. apsvērums, saskaņā ar ko šajā direktīvā atsauces uz aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām, kuras ir apcietinātas vai aizturētas, būtu jāsaprot kā tādas, kas ietver ikvienu situāciju, kad kriminālprocesa gaitā aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām tiek atņemta brīvība ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

55

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 47. punktā, nupat minētā tiesību norma attiecas uz situāciju, kurā persona tiek tiesiski aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt sodāmu nodarījumu vai nepieļaut tās bēgšanu pēc sodāma nodarījuma izdarīšanas. Taču šāda situācija atšķiras no ECPAK 5. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētās situācijas, proti, ja persona tiek likumīgi aizturēta vai apcietināta ar nolūku neļaut tai nelikumīgi ieceļot valstī vai ja pret personu tiek veiktas darbības ar nolūku viņu izraidīt no valsts vai izdot citai valstij. Šis pēdējais minētais gadījums atbilst Eiropas apcietināšanas ordera mehānismam, kas ieviests ar Pamatlēmumu 2002/584.

56

Direktīvas 2012/13 4. panta, 6. panta 2. punkta un 7. panta 1. punkta interpretāciju, kuras pamatā ir šīs tiesību normu konteksts un saskaņā ar kuru minētās normas neattiecas uz personām, kas ir apcietinātas Eiropas apcietināšanas ordera izpildei, apstiprina arī šīs direktīvas mērķi.

57

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2012/13 1. pantā, kurā ir noteikts tās priekšmets, aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesības ir nošķirtas no to personu tiesībām, attiecībā uz kurām ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis. Šajā pantā ir paredzēts, ka šī direktīva paredz noteikumus par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesībām uz informāciju, par viņu tiesībām kriminālprocesā un par tām izvirzīto apsūdzību. Tajā ir norādīts, ka tā paredz noteikumus arī par to personu tiesībām uz informāciju par savām tiesībām, uz kurām attiecas Eiropas apcietināšanas orderis.

58

Lasot šo pantu kopsakarā ar Direktīvas 2012/13 14., 27. un 39. apsvērumu, ir jāsecina, ka tās mērķis ir noteikt minimālās normas, kas piemērojamas attiecībā uz tādām personām sniedzamo informāciju, kuras tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, lai tās varētu sagatavot savu aizstāvību un garantētu procesa taisnīgu norisi, taču tās mērķis ir arī saglabāt Eiropas apcietināšanas ordera procedūras īpatnības.

59

Tādējādi, ar Pamatlēmumu 2002/584 par Eiropas apcietināšanas orderi ieviešot vienkāršotu un efektīvāku sistēmu sodīto vai par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu turēto personu nodošanai, ir paredzēts atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību ar mērķi veicināt Eiropas Savienībai paredzētā mērķa – kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu – īstenošanu, balstoties uz augstu uzticēšanās līmeni, kam jāpastāv starp dalībvalstīm (spriedums, 2020. gada 24. septembris, Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof (Specialitātes princips), C‑195/20 PPU, EU:C:2020:749, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Direktīva 2012/13 – kuras 5. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, lai personas, kas apcietinātas Eiropas apcietināšanas ordera izpildei, nekavējoties saņemtu atbilstošu paziņojumu par tiesībām, kurā ietverta informācija par viņu tiesībām atbilstīgi tiesību aktiem, ar ko ordera izpildes dalībvalstī īsteno Pamatlēmumu 2002/584/TI, – iedarbīgi veicina šo mērķi vienkāršot procedūru un nodrošināt tās ātrumu.

61

Turklāt – kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 44. punktā –, kad kriminālvajāšanas veikšanai izsniegtā Eiropas apcietināšanas orderī norādītā persona tiek nodota šī ordera izsniegšanas dalībvalsts iestādēm, tā iegūst “apsūdzētās personas” statusu Direktīvas 2012/13 izpratnē un tai ir visas ar šo statusu saistītās tiesības, it īpaši tiesības, kas paredzētas šīs direktīvas 4., 6. un 7. pantā. Tādējādi tā var sagatavot savu aizstāvību, un tai var tikt nodrošināta lietas taisnīga izskatīšana atbilstoši minētās direktīvas mērķiem.

62

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2012/13 4. pants, it īpaši tā 3. punkts, 6. panta 2. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos minētās tiesības nav piemērojamas personām, kas ir apcietinātas, lai izpildītu Eiropas apcietināšanas orderi.

63

Tā kā otrais jautājums ir uzdots tikai gadījumā, ja Direktīvas 2012/13 4. pants, 6. panta 2. punkts un 7. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tajos paredzētās tiesības ir piemērojamas personām, kas ir apcietinātas Eiropas apcietināšanas ordera izpildei, uz to, ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, nav jāatbild.

64

Ar trešo un ceturto jautājumu, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu lemt par Pamatlēmuma 2002/584 spēkā esamību no Direktīvas 2012/13 un Hartas 6. un 47. panta viedokļa, ciktāl šajā pamatlēmumā ir paredzēts, ka informācija, kas sniegta personām, kuras ir apcietinātas Eiropas apcietināšanas ordera izpildei, aprobežojas ar informāciju, kas minēta šī pamatlēmuma 8. panta 1. punktā un kas ir atrodama šajā pielikumā iekļautajā veidlapā, kā arī šīs direktīvas II pielikumā sniegtajā paraugā.

65

Iesākumā ir jāatgādina, ka Savienības tiesību akta iekšējais tiesiskums nevar tikt izvērtēts no kāda cita Savienības tiesību akta, kam ir tāds pats normatīvais rangs, skatpunkta, izņemot, ja tas ir pieņemts, piemērojot šo pēdējo minēto tiesību aktu, vai ja vienā no šiem abiem tiesību aktiem ir skaidri paredzēts, ka viens no tiem ir pārāks par otru (spriedums, 2020. gada 8. decembris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑620/18, EU:C:2020:1001, 119. punkts).

66

Šajā gadījumā gan Pamatlēmums 2002/584, gan Direktīva 2012/13 abi ir atvasināto tiesību akti, un Pamatlēmums 2002/584 nav pieņemts, piemērojot Direktīvu 2012/13, kas turklāt ir vēlāka. Nav arī skaidri paredzēts, ka kāds no šiem abiem aktiem prevalētu pār otru. Līdz ar to Pamatlēmuma 2002/584 spēkā esamība nav jāizvērtē no Direktīvas 2012/13 noteikumu viedokļa.

67

Savukārt ir jāizvērtē šā noteikuma saderīgums ar Hartas 6. un 47. pantu.

68

Konkrētāk, iesniedzējtiesai ir šaubas, vai tad, ja tiesības, kas minētas Direktīvas 2012/13 4. pantā, 6. panta 2. punktā un 7. panta 1. punktā, nav piemērojamas personām, kuras ir apcietinātas Eiropas apcietināšanas ordera izpildei, minētajām personām kļūst neiespējami vai pārmērīgi grūti pārsūdzēt attiecībā uz tām izdotos valsts un Eiropas apcietināšanas orderus.

69

Konkrēti, no 2019. gada 27. maija sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456) 70. punkta izrietot, ka lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi izsniegšanas dalībvalstī ir jābūt iespējai pārsūdzēt tiesā, kura pilnībā atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā izvirzītajām prasībām. Taču, lai attiecīgā persona varētu efektīvi īstenot tai ar Direktīvu 2012/13 piešķirtās tiesības, tai būtu jābūt iespējai izmantot šīs tiesības ne tikai pēc tās nodošanas izsniegšanas tiesu iestādēm, bet arī no brīža, kad tā tiek aizturēta izpildes dalībvalstī.

70

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu tā mērķis nav grozīt pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti LES 6. pantā.

71

Ar šo pamatlēmumu izveidotā Eiropas apcietināšanas ordera sistēma ir balstīta uz savstarpējās atzīšanas principu, kurš savukārt balstās uz savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm par to, ka to attiecīgās valstu tiesību sistēmas var nodrošināt tādu līdzvērtīgu un efektīvu pamattiesību aizsardzību, kādas atzītas Savienības līmenī, tostarp Hartā (spriedumi, 2016. gada 10. novembris, Özçelik, C‑453/16 PPU, EU:C:2016:860, 23. punkts un tajā minēta judikatūra, kā arī 2019. gada 9. oktobris, NJ (Vīnes prokuratūra), C‑489/19 PPU, EU:C:2019:849, 27. punkts).

72

Ja Eiropas apcietināšanas orderis tiek izsniegts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai, šai personai procedūras pirmajā stadijā jau ir bijušas procesuālās garantijas un pamattiesības, kuru aizsardzība izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādēm ir jānodrošina atbilstoši valsts tiesībām, tostarp lai pieņemtu valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 66. punkts, kā arī 2019. gada 9. oktobris, NJ (Vīnes prokuratūra), C‑489/19 PPU, EU:C:2019:849, 33. punkts).

73

Tiesa jau ir atzinusi, ka Eiropas apcietināšanas ordera sistēma ietver divu līmeņu aizsardzību attiecībā uz pieprasītās personas procesuālajām tiesībām un pamattiesībām, jo pirmajā līmenī – tāda valsts tiesas nolēmuma kā valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu pieņemšanas brīdī – paredzētajai aizsardzībai tiek pievienota aizsardzība, kas ir jānodrošina otrajā līmenī, izsniedzot Eiropas apcietināšanas orderi, un tas attiecīgā gadījumā var notikt ļoti drīz pēc minētā valsts tiesas nolēmuma pieņemšanas (spriedumi, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 67. punkts; 2019. gada 9. oktobris, NJ (Vīnes prokuratūra), C‑489/19 PPU, EU:C:2019:849, 34. punkts, kā arī 2019. gada 12. decembris, Luksemburgas Lielhercogistes ģenerālprokuratūra un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori), C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077, 59. punkts).

74

Tā kā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana var apdraudēt attiecīgās personas tiesības uz brīvību, kas ir paredzētas Hartas 6. pantā, šī aizsardzība nozīmē, ka lēmums, kurš atbilst prasībām, kas ir izvirzītas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, ir jāpieņem vismaz vienā no abiem minētās aizsardzības līmeņiem (spriedumi, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 68. punkts, kā arī 2019. gada 12. decembris, Luksemburgas Lielhercogistes ģenerālprokuratūra un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori), C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077, 60. punkts).

75

Konkrēti, otrais attiecīgās personas tiesību aizsardzības līmenis nozīmē, ka izsniegšanas tiesu iestāde pārbauda, vai ir ievēroti izsniegšanas nosacījumi, un objektīvi – ņemot vērā visus apsūdzošos un attaisnojošos pierādījumus, bez riska tikt pakļautai ārējiem norādījumiem, tostarp no izpildvaras, – izvērtē, vai šī izsniegšana ir samērīga (spriedums, 2019. gada 12. decembris, Luksemburgas Lielhercogistes ģenerālprokuratūra un Openbaar Ministerie (Lionas un Tulūzas prokurori), C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

76

Ir jāpiebilst – kā secinājumu 81. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts –, ka Pamatlēmums 2002/584 ietilpst to garantiju vispārējā sistēmā, kas attiecas uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un ir paredzētas citos Savienības tiesību aktos, tostarp Direktīvā 2012/13, kuri ir pieņemti tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā un kuri palīdz personai, kas ir pieprasīta, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, atvieglot savu tiesību īstenošanu.

77

Kā jau tika norādīts šī sprieduma 61. punktā, kriminālvajāšanas veikšanai izsniegtā Eiropas apcietināšanas orderī norādītā persona no brīža, kad tā nodota šī ordera izsniegšanas dalībvalsts iestādēm, iegūst “apsūdzētās personas” statusu Direktīvas 2012/13 izpratnē un līdz ar to tai ir visas ar šo statusu saistītās tiesības, kas paredzētas šīs direktīvas 4., 6. un 7. pantā, – tādējādi tā var sagatavot savu aizstāvību un tai tiek garantēts procedūras taisnīgums atbilstoši minētās direktīvas mērķiem.

78

Turklāt – runājot par laikposmu, pirms persona, uz kuru attiecas šāds Eiropas apcietināšanas orderis, tiek nodota izsniegšanas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, – ir jānorāda, pirmkārt, ka Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā ir paredzēts, ka Eiropas apcietināšanas orderī ir jāietver informācija par nodarījuma veidu un juridisko kvalifikāciju, kā arī noziedzīga nodarījuma izdarīšanas apstākļu apraksts, tostarp izdarīšanas brīdis un personas piedalīšanās ilgums. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 79. punktā, šī informācija būtībā atbilst Direktīvas 2012/13 6. pantā minētajai informācijai.

79

Otrkārt, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā neprasa, lai izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos paredzētās pārsūdzības tiesības attiecībā uz lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi kriminālvajāšanas veikšanai varētu tikt īstenotas pirms attiecīgās personas nodošanas šīs dalībvalsts kompetentajām iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Luksemburgas Lielhercogistes ģenerālprokuratūra un Openbaar Ministerie (Lionas un Tulūzas prokurori), C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077, 69.–71. punkts)

80

Līdz ar to nekāds tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums nevar izrietēt tikai no apstākļa, ka persona, uz kuru attiecas kriminālvajāšanas veikšanai izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, nav informēta par izsniegšanas dalībvalstī pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un iegūst piekļuvi lietas materiāliem tikai pēc tās nodošanas izsniegšanas dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

81

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka trešā un ceturtā jautājuma izvērtējumā nav atklājies neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt Pamatlēmuma 2002/584 spēkā esamību no Hartas 6. un 47. panta viedokļa.

82

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: