–

GN vārdā – A. Police, G. Schettino un F. Ferraro, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Varrone un G. Santini, avvocati dello Stato,

–

Vācijas valdības vārdā – M. Hellmann un J. Möller, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un B.‑R. Killmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 10. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. pantu, kā arī Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.) 6. panta 1. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Ministero della Giustizia (Tieslietu ministrija, Itālija) un GN par to, ka šīs ministrijas ģenerāldirektora 2016. gada 21. aprīļa dekrētā, ar kuru izsludināts uz pārbaudījumiem balstīts konkurss uz 500 notāra amata vietām, dalībai šajā konkursā ir noteikts 50 gadu vecuma ierobežojums.

3

Direktīvas 2000/78 6. apsvērums ir formulēts šādi:

“Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām atzīts, ka ir svarīgi cīnīties pret visu veidu diskrimināciju un ka jāveic atbilstīga darbība vecāku cilvēku un invalīdu sociālajai un ekonomiskajai integrācijai.”

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts, ka, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.

5

Minētās direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

[..].”

6

Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir precizēts:

“Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..].”

7

Šīs direktīvas 6. pantā “Tādas dažādas attieksmes attaisnojums, kuras pamatā ir cilvēka vecums” 1. punktā ir noteikts:

“Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:

8

1926. gada 6. augustaLegge n. 1365, Norme per il conferimento dei posti notarili (Likums Nr. 1365 par noteikumiem notāra amata vietu piešķiršanai; 1926. gada 19. augustaGURI Nr. 192), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 1365/1926”), 1. pants ir formulēts šādi:

“Notārus amatā ieceļ ar Republikas prezidenta dekrētu uz pārbaudījumiem balstīta konkursa kārtībā, šo konkursu rīkojot Romā vismaz reizi gadā attiecībā uz tieslietu ministra noteiktu amata vietu skaitu.

[..]

Lai varētu piedalīties konkursā, pretendentiem:

[..]

b) konkursa izsludināšanas dienā nav jābūt sasniegušiem 50 gadu vecumu;

[..].”

9

Likuma Nr. 1365/1926 7. pantā ir noteikts:

“Amatā esošie notāri tiek atbrīvoti no amata pienākumu izpildes ar Republikas prezidenta dekrētu, līdzko viņi ir sasnieguši 75 gadu vecumu.”

10

Ar 2016. gada 21. aprīļa dekrētu tieslietu ministrs izsludināja uz pārbaudījumiem balstītu konkursu 500 notāra amata vietu aizpildīšanai. Atbilstoši Likuma Nr. 1365/1926 1. pantam ar šo dekrētu tika noteikts 50 gadu vecuma ierobežojums dalībai šajā konkursā.

11

Minēto dekrētu, ar kuru GN netika pielaista rakstveida pārbaudījumiem tāpēc, ka konkursa izsludināšanas dienā bija sasniegusi 50 gadu vecumu, viņa apstrīdēja Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija).

12

Minētā tiesa noteica pagaidu pasākumu, ar kuru GN tika pielaista dalībai konkursā. Viņa sekmīgi nokārtoja visus minētā konkursa pārbaudījumus.

13

Ar 2019. gada 28. novembra spriedumu tā pati tiesa atzina GN prasību par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka attiecīgā konkursa pārbaudījumu sekmīgas nokārtošanas rezultātā viņai esot zudusi interese celt prasību.

14

Tieslietu ministrija par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), jo uzskatīja, ka Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) esot bijis jānoraida GN celtā prasība pēc būtības un ka tai neesot bijis jāņem vērā, ka minētā persona bija sekmīgi nokārtojusi attiecīgā konkursa pārbaudījumus.

15

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) esot bijis jāatzīst par pieņemamu prasība, ko GN cēla par 2016. gada 21. aprīļa dekrētu, kurā ir noteikts 50 gadu vecuma ierobežojums dalībai konkursā darbam notāra profesijā. Tā arī uzskata, ka šis vecuma ierobežojumus ir atbilstošs spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem, proti, Likuma Nr. 1365/1926 1. pantam. Tomēr Consiglio di Stato (Valsts padome) šaubās par šīs tiesību normas saderīgumu ar Direktīvu 2000/78 un tāpēc uzskata par vajadzīgu vērsties Tiesā ar jautājumu, lai varētu izspriest tajā izskatāmo lietu.

16

Minētās tiesas ieskatā jautājums konkrēti ir par to, vai šī tiesību norma varētu tikt uzskatīta par attaisnotu ar Tieslietu ministrijas norādītajiem mērķiem nodrošināt notāra profesionālās darbības nepārtrauktību ievērojami ilgā laikposmā, neizjaucot šai profesijai paredzētās sociālās apdrošināšanas sistēmas budžeta līdzsvaru, un to panākot ar to, ka šajā profesijā tiek liegts sākt strādāt personām, kuras ir tuvas pensionēšanās vecumam.

17

Šajos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai [Hartas] 21. pants, LESD 10. pants un [Direktīvas 2000/78] 6. pants – ciktāl tie piekļuvē nodarbinātībai aizliedz diskriminēt vecuma dēļ – neļauj dalībvalstij paredzēt vecuma ierobežojumu iespējai sākt strādāt notāra profesijā?”

18

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Hartas 21. pants un Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts 50 gadu vecuma ierobežojums dalībai konkursā darbam notāra profesijā.

19

Vispirms ir jāatgādina, ka aizliegums jebkādi diskriminēt, tostarp vecuma dēļ, ir ietverts Hartas 21. pantā un ka attiecībā uz nodarbinātību un profesiju šis aizliegums ir ticis konkretizēts Direktīvā 2000/78 (spriedums, 2019. gada 7. februāris, Escribano Vindel, C‑49/18, EU:C:2019:106, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Tāpēc, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā un ietver atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ. Gadījumā, ja tas tā ir, pēc tam ir jāpārbauda, vai šī atšķirīgā attieksme ir attaisnojama, ņemot vērā šīs direktīvas 6. panta 1. punktu.

21

Pirmām kārtām, par to, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā, ir jāuzsver, ka gan no šīs direktīvas nosaukuma un preambulas, gan arī no tās satura un mērķa izriet, ka tā ir vērsta uz to, lai noteiktu vispārēju sistēmu, kas “nodarbinātības un profesijas jomā” nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret ikvienu personu, sniedzot tai efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju, kuras pamatā ir jebkurš no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem, un viens no tiem ir arī vecums (spriedums, 2014. gada 13. novembris, Vital Pérez, C‑416/13, EU:C:2014:2371, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Turklāt šī direktīva – kā izriet konkrēti no tās 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta – Eiropas Savienībai piešķirto kompetenču ietvaros ir piemērojama visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz nosacījumiem darba, pašnodarbinātības un profesijas iegūšanai, to skaitā atlases kritērijiem un darbā pieņemšanas nosacījumiem, lai kāda būtu darbības nozare, un visos profesionālās hierarhijas līmeņos.

23

Savukārt, paredzot, ka konkursā darbam notāra profesijā drīkst piedalīties tikai tie pretendenti, kas konkursa izsludināšanas dienā nav sasnieguši 50 gadu vecumu, Likuma Nr. 1365/1926 1. pants ietekmē nosacījumus pieņemšanai darbā šajās nodarbinātības attiecībās. Līdz ar to ir jāuzskata, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā ir noteikumi par darbā pieņemšanas nosacījumiem Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

24

Tāpēc pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā.

25

Otrām kārtām, attiecībā uz jautājumu par to, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums paredz atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta izpratnē, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šajā tiesību normā noteikto “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem. Tās 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka šā 2. panta 1. punkta piemērošanas vajadzībām ir uzskatāms, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu jebkura minētās direktīvas 1. pantā minētā iemesla dēļ (spriedums, 2010. gada 12. janvāris, Wolf, C‑229/08, EU:C:2010:3, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Šajā gadījumā Likuma Nr. 1365/1926 1. panta piemērošanas rezultātā attieksme pret vienām personām salīdzinājumā ar attieksmi pret citām salīdzināmā situācijā esošām personām ir mazāk labvēlīga tāpēc, ka tās ir sasniegušas 50 gadu vecumu. Tātad ar šādu tiesību normu tiek radīta atšķirīga attieksme vecumā dēļ Direktīvas 2000/78 1. panta un 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

27

No tā izriet, ka, trešām kārtām, ir jānoskaidro, vai šī atšķirīgā attieksme ir vai nav attaisnojama, ņemot vērā minētās direktīvas 6. panta 1. punktu.

28

Jānorāda, ka šīs tiesību normas pirmajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka atšķirīga attieksme, kuras pamatā ir vecums, nav diskriminācija, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar leģitīmu mērķi, tostarp leģitīmiem nodarbinātības politikas, darba tirgus un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

29

Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta otrās daļas a) un c) apakšpunktā ir arī precizēts, ka šī atšķirīgā attieksme var tostarp ietvert, pirmkārt, to, ka nosaka īpašus nosacījumus darba iespējām jauniešiem, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju, vai, otrkārt, to, ka nosaka maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas.

30

Turklāt ir jāatgādina, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, izvēloties ne tikai konkrēta mērķa sasniegšanu starp citiem mērķiem sociālās politikas un nodarbinātības jomā, bet arī nosakot pasākumus, ar kuru palīdzību tos var īstenot. Tomēr šīs rīcības brīvības rezultāts nedrīkst būt tāds, ka tiek atņemta jēga diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma principa īstenošanai (spriedums, 2010. gada 12. oktobris, Ingeniørforeningen i Danmark, C‑499/08, EU:C:2010:600, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Likumā Nr. 1365/1926 nav precīzi norādīts, ar kādu mērķi tā 1. pantā ir noteikts 50 gadu vecuma ierobežojums iespējai piedalīties konkursā darbam notāra profesijā. Itālijas valdība rakstveida apsvērumos norāda, ka pamatlietā aplūkotajam valsts tiesiskajam regulējumam ir trīs mērķi, proti, pirmkārt, garantēt notāra profesionālās darbības nepārtrauktību ievērojami ilgā laikposmā līdz aiziešanai pensijā tālab, lai saglabātu sociālā nodrošinājuma sistēmas dzīvotspēju, otrkārt, vajadzība aizsargāt augstā profesionālā līmenī veicamo notariālo darbību pareizu norisi, un, visbeidzot, sekmēt paaudžu nomaiņu šajā profesijā un padarīt tajā strādājošo personu kopumu par gados jaunāku.

32

Šajā ziņā uzreiz jāatgādina, ka no Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta nav izsecināms, ka izvirzītā mērķa neprecizēšana aplūkotajā tiesiskajā regulējumā automātiski izslēgtu, ka tas varētu būt attaisnojams saskaņā ar šo tiesību normu. Ja mērķis nav precizēts, ir svarīgi, ka citi attiecīgā pasākuma elementi, ņemot vērā tā vispārējo kontekstu, ļauj noteikt attiecīgā pasākuma mērķi, lai varētu īstenot tiesas kontroli pār tā likumību, kā arī šī mērķa īstenošanai izmantoto līdzekļu atbilstību un vajadzību (spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, Fuchs un Köhler, C‑159/10 un C‑160/10, EU:C:2011:508, 39. punkts). Turklāt vienlaicīga atsaukšanās uz vairākiem mērķiem, kuri vai nu ir cits ar citu saistīti, vai arī ir sarindoti pēc nozīmīguma, neliedz pastāvēt leģitīmam mērķim Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Comune di Gesturi, C‑670/18, EU:C:2020:272, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Runājot, pirmkārt, par mērķi garantēt notāra profesionālās darbības nepārtrauktību ievērojami ilgā laikposmā līdz aiziešanai pensijā tālab, lai saglabātu sociālā nodrošinājuma sistēmas dzīvotspēju, ir jānorāda, ka 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts ļauj noteikt maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz vajadzību pēc tā, lai nodarbinātība ilgtu saprātīgi ilgu laikposmu līdz aiziešanai pensijā. Taču attiecībā uz notāru sociālā nodrošinājuma sistēmas saglabāšanu no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar šo sistēmu pārvaldošās Cassa Nazionale del Notariato (Notāru sociālā nodrošinājuma valsts kase, Itālija) Noteikumu par sociālā nodrošinājuma un solidaritātes darbību 10. pantu tiesības saņemt pensiju to notāru gadījumā, kuri beidz darbību vecumā, līdz kuram ir atļauts veikt šo profesionālo darbību, proti, 75 gados, saskaņā ar Likuma Nr. 1365/1926 7. pantu ir pakārtotas nosacījumam, ka viņi ir šajā profesijā strādājuši 20 gadus. Kā rakstveida apsvērumos norāda Eiropas Komisija, notāriem saskaņā ar šiem Noteikumiem esošās tiesības saņemt pensiju nešķiet esam saistītas ar 50 gadu vecuma ierobežojumu, kas minētā likuma 1. pantā noteikts iespējai piedalīties konkursā darbam šajā profesijā, taču šķiet esam saistīts ar minimālo profesionālās darbības veikšanas laikposmu. Tādējādi nosacījumi, ko minētā kase ir noteikusi tālab, lai saglabātu notāru sociālā nodrošinājuma sistēmas dzīvotspēju, šķiet esam neatkarīgi no šā vecuma ierobežojuma; un šo apstākli pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā.

34

Otrkārt, par vajadzību aizsargāt augstā profesionālā līmenī veicamo notariālo darbību pareizu norisi, ir jānorāda, ka Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā patiešām ir ļauts noteikt maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam.

35

Tomēr Komisija šajā ziņā ir uzsvērusi, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem notāru konkursa pretendentam ir jābūt tiesību zinātņu diplomam un apliecinājumam par 18 mēnešu ilgu darba pieredzi notāra darbā, ar kuru parasti notiek ievadīšana notāra arodā, jo visi notāru konkursu nokārtojušie pretendenti tiek uzskatīti par spējīgiem strādāt notāra profesijā pēc tam, kad tie ir nostrādājuši obligāto 120 dienu ilgo prakses laikposmu. No tā – ja vien iesniedzējtiesa pārbaudē nekonstatēs citādi – izriet, ka 50 gadu vecuma ierobežojums, kas noteikts Likuma Nr. 1365/1926 1. pantā, nešķiet esam vērsts uz iepriekšējā punktā minētā mērķa sasniegšanu.

36

Treškārt, runājot par mērķi sekmēt paaudžu nomaiņu notāra profesijā un padarīt tajā strādājošo personu kopumu par gados jaunāku, ir jāatgādina, ka šāda ar nodarbinātības politiku saistīta vispārējo interešu mērķa leģitimitāte, saprātīgi vērtējot, nevar tikt apšaubīta, jo ir viens no Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmajā daļā konkrēti minētajiem mērķiem, un ka atbilstoši LES 3. panta 3. punkta pirmajai daļai augsta nodarbinātības līmeņa veicināšana ir viens no Eiropas Savienības izvirzītajiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Comune di Gesturi, C‑670/18, EU:C:2020:272, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Turklāt jāatgādina, ka darbā pieņemšanas sekmēšana neapstrīdami ir leģitīms dalībvalstu sociālās vai nodarbinātības politikas mērķis, īpaši, ja tas gados jauniem cilvēkiem atvieglo iespēju sākt strādāt kādā profesijā (spriedums, 2017. gada 19. jūlijs, Abercrombie & Fitch Italia, C‑143/16, EU:C:2017:566, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Konkrētāk – mērķis izveidot sabalansētu vecuma struktūru starp gados jauniem un gados vecākiem darbiniekiem, lai veicinātu gados jaunu cilvēku nodarbinātību un paaugstināšanu amatā, uzlabotu personāla vadību un līdz ar to novērstu iespējamos juridiskos strīdus par darbinieka spēju strādāt pēc noteikta vecuma sasniegšanas, vienlaicīgi cenšoties nodrošināt kvalitatīvu notāru darbu, var būt leģitīms nodarbinātības un darba tirgus politikas mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Fuchs un Köhler, C‑159/10 un C‑160/10, EU:C:2011:508, 50. punkts).

39

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka saskaņā ar Likuma Nr. 1365/1926 7. pantu notāra amatā var strādāt līdz 75 gadu vecumam. Turklāt Itālijas valdība nav iesniegusi pierādījumus, kas liecinātu, ka specifiskajā notariālās darbības darba tirgū dažādas vecuma grupas varētu nonākt savstarpējā sāncensībā. Gluži pretēji – no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkotā konkursa uz notāra amatu ietvaros pēc šā konkursa pārbaudījumu nokārtošanas tika apstiprināti tikai 419 pretendenti, lai arī bija pieejamas 500 notāra amata vietas, kas saskaņā ar šā likuma 1. pantu bija paredzētas tikai personām, kas nav sasniegušas 50 gadu vecumu. Tāpēc – ja vien iesniedzējtiesa pārbaudē nekonstatēs citādi – šajā pantā noteiktais vecuma ierobežojums nešķiet esam vērsts uz to, lai sekmētu gados jauno juristu iespēju strādāt notāra profesijā.

40

Šajos apstākļos, ievērojot šā sprieduma 33.–39. punktā norādīto, ir jākonstatē, ka, lai arī Itālijas valdības piesauktie mērķi garantēt notāra profesionālās darbības nepārtrauktību ievērojami ilgā laikposmā līdz aiziešanai pensijā, aizsargāt notariālo darbību pareizu norisi un sekmēt paaudžu nomaiņu šajā profesijā, kā arī padarīt tajā strādājošo personu kopumu par gados jaunāku var tikt uzskatīti par leģitīmiem mērķiem Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē, tomēr pamatlietā aplūkotā valsts tiesību norma nešķiet esam vērsta uz šādu mērķu sasniegšanu; un šo apstākli pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā.

41

Gadījumā, ja minētā tiesa tomēr secinātu, ka ar minēto tiesību normu ir gribēts sasniegt šādus mērķus, vēl atbilstoši pašam Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta formulējumam ir vajadzīgs, lai šā mērķa sasniegšanai izmantotie līdzekļi būtu “atbilstīgi un vajadzīgi”.

42

Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Likuma Nr. 1365/1926 1. pants ļauj sasniegt šos pašus mērķus, pārmērīgi neaizskarot 50 gadu un lielākā vecumā esošo notāra amata pretendentu – kuriem šīs tiesību normas rezultātā ir liegta iespēja strādāt šajā profesijā – leģitīmās intereses.

43

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka kompetentajām dalībvalstu iestādēm ir jāatrod taisnīgs līdzsvars starp dažādajām pastāvošajām interesēm (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Comune di Gesturi, C‑670/18, EU:C:2020:272, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Proti, Hartas 21. panta 1. punktā paredzētais aizliegums diskriminēt vecuma dēļ ir jāuzlūko, ņemot vērā tās 15. panta 1. punktā atzītās tiesības strādāt. No tā izriet, ka īpaša nozīme ir jāpiešķir gados vecāku darba ņēmēju līdzdalībai profesionālajā dzīvē un līdz ar to arī ekonomiskajā, kultūras un sociālajā dzīvē. Šo personu dalības darba dzīvē turpināšana tostarp veicina darbaspēka dažādību. Tomēr interese turpināt minēto personu nodarbinātību ir jāņem vērā, ievērojot citas, iespējams, atšķirīgas intereses (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Comune di Gesturi, C‑670/18, EU:C:2020:272, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Saistībā ar pirmo Itālijas valdības piesaukto mērķi pietiek vien atgādināt – kā tas jau norādīts šā sprieduma 33. punktā –, ka tiesības saņemt vecuma pensiju to notāru gadījumā, kuri savus amata pienākumus beidz pildīt tad, kad viņi sasniedz 75 gadu vecumu, līdz kuram ir atļauts strādāt šajā profesijā, ir pakārtotas nosacījumam par to, ka viņiem ir tajā jābūt strādājušiem vismaz 20 gadus.

46

Līdz ar to, nosakot 50 gadu vecuma ierobežojumu iespējai strādāt notāra profesijā tādā veidā, ka netiek ņemts vērā šis minimālais nostrādātais laikposms, kas ļauj pretendēt uz vecuma pensijas saņemšanu, kad notārs ir sasniedzis šo maksimālo 75 gadu vecumu, Likuma Nr. 1365/1926 1. pants šķiet – un šo apstākli gan pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā – pārsniedzam to, kas ir nepieciešams, lai garantētu notāra profesionālās darbības nepārtrauktību ievērojami ilgā laikposmā tālab, lai saglabātu sociālā nodrošinājuma sistēmas dzīvotspēju.

47

Runājot par otro Itālijas valdības minēto mērķi – kā teikts šā sprieduma 34. punktā – Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts ļauj noteikt maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam. Taču, kā uzsvērts šā sprieduma 35. punktā, tā kā šī apmācība notāra konkursu nokārtojušo pretendentu gadījumā aprobežojas ar obligātu 120 dienu ilgu prakses periodu, lai arī viņi var strādāt līdz 75 gadu vecumam, tas, ka dalībai šajā konkursā tiek pielaisti tikai pretendenti, kas nav sasnieguši 50 gadu vecumu, šķiet pārsniedzam to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi nodrošināt šai darbībai vajadzīgo apmācību.

48

Saistībā ar trešo mērķi iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā valsts likumdevējs, izmantojot tam sociālās un nodarbinātības politikas jomā esošo plašo rīcības brīvību, ir atradis taisnīgu līdzsvaru starp mērķi sekmēt paaudžu nomaiņu notāra profesijā, kā arī padarīt tajā strādājošo personu kopumu par gados jaunāku un vajadzību saglabāt gados vecāko darba ņēmēju profesionālajā dzīvē, ievērojot arī to, ka šīs raksturiezīmes dēļ šie darba ņēmēji ir vēl neaizsargātāki. Turklāt, kā teikts Direktīvas 2000/78 6. apsvērumā, Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kas pieņemta Eiropadomes sanāksmē Strasbūrā 1989. gada 9. decembrī, ir atzīts, ka ir jāveic attiecīgi pasākumi gados vecāku cilvēku sociālajai un ekonomiskajai integrācijai.

49

Šajā ziņā jānorāda, ka 50 gadu vecuma ierobežojuma noteikšana attiecībā uz pielaišanu dalībai konkursā darbam notāra profesijā vairo to amatu pieejamību, kurus varēs ieņemt gados jauni pretendenti, un tādējādi tā var būt atbilstošs līdzeklis, lai sasniegtu mērķi sekmēt paaudžu nomaiņu šajā profesijā un padarīt tajā strādājošo personu kopumu par gados jaunāku, ja vien šis līdzeklis nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai, un pārmērīgi neaizskar attiecīgo personu intereses. Šajā kontekstā valsts tiesai ir ne tikai jāpatur prātā šo personu spēja strādāt šajā profesijā, bet arī jāņem vērā kaitējums, ko šāds pasākums var nodarīt attiecīgajām personām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. novembris, Komisija/Ungārija, C‑286/12, EU:C:2012:687, 66. punkts).

50

Šajā gadījumā, pirmkārt, nav ticis apgalvots, ka 50 gadu vecuma ierobežojuma noteikšana iespējai piedalīties šajā konkursā būtu pamatota saistībā ar šo pretendentu spēju strādāt šajā profesijā. Otrkārt, kā izriet no šā sprieduma 39. punkta, pamatlietā aplūkotā konkursa uz notāra amatiem ietvaros netika aizpildīts ievērojams skaits amata vietu un līdz ar to gados jaunie pretendenti neguva iespēju strādāt notāra profesijā, savukārt 50 gadu vecumu sasniegušajiem pretendentiem bija liegta iespēja apliecināt savu kompetenci, piedaloties minētajā konkursā, un tāpēc, nosakot šo vecuma ierobežojumu, Likuma Nr. 1365/1926 1. pants šķiet pārsniedzam to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi sekmēt paaudžu nomaiņu šajā profesijā un padarīt tajā strādājošo personu kopumu par gados jaunāku.

51

Ievērojot visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 21. pants un Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts 50 gadu vecuma ierobežojums iespējai piedalīties konkursā darbam notāra profesijā, ciktāl šāds tiesiskais regulējums nešķiet esam vērsts uz to, lai sasniegtu mērķus garantēt šīs profesionālās darbības nepārtrauktību ievērojami ilgā laikposmā līdz aiziešanai pensijā, aizsargāt notariālo darbību pareizu norisi un sekmēt paaudžu nomaiņu šajā profesijā, kā arī padarīt tajā strādājošo personu kopumu par gados jaunāku, un katrā ziņā pārsniedz to, kas ir nepieciešams šo mērķu sasniegšanai; un šo apstākli pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pants un Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts 50 gadu vecuma ierobežojums iespējai piedalīties konkursā darbam notāra profesijā, ciktāl šāds tiesiskais regulējums nešķiet esam vērsts uz to, lai sasniegtu mērķus garantēt šīs profesionālās darbības nepārtrauktību ievērojami ilgā laikposmā līdz aiziešanai pensijā, aizsargāt notariālo darbību pareizu norisi un sekmēt paaudžu nomaiņu šajā profesijā, kā arī padarīt tajā strādājošo personu kopumu par gados jaunāku, un katrā ziņā pārsniedz to, kas ir nepieciešams šo mērķu sasniegšanai; un šo apstākli pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā.