–

MM vārdā – V. T. Bratoevska un T. Gincheva, advokātes,

–

Bulgārijas valdības vārdā – T. Tsingileva un L. Zaharieva, pārstāves,

–

Spānijas valdības vārdā – M.J. Ruiz Sánchez, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Ladenburger un I. Zaloguin, kā arī S. Grünheid, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kas grozīts ar Padomes pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”), 6. panta 1. punktu un 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ka arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā, kas uzsākts pret MM un saistībā ar kuru, pamatojot lūgumu pārskatīt viņam piemēroto apcietinājumu, tiek apstrīdēta attiecībā uz viņu izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera spēkā esamība.

3

Pamatlēmuma 2002/584 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums groza [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”

4

Pamatlēmuma 6. pantā “Kompetento tiesu iestāžu noteikšana” ir paredzēts:

“1.   Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.

2.   Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.

3.   Katra dalībvalsts informē Padomes ģenerālsekretariātu par kompetento [tiesu] iestādi saskaņā ar tās tiesību aktiem.”

5

Pamatlēmuma 8. panta “Eiropas apcietināšanas ordera saturs un forma” 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:

“Eiropas apcietināšanas orderis ietver šādu informāciju, kas izkārtota formā, kas norādīta pielikumā:

[..]

[..].”

6

Pamatlēmuma 2002/584 pielikumā ir paredzēta veidlapa ar vienotu Eiropas apcietināšanas ordera paraugu. Šīs veidlapas b) sadaļas, kas attiecas uz “[l]ēmumu, uz kuru ir balstīts apcietināšanas orderis”, 1. punktā ir atsauce uz “[l]ēmumu par apcietinājuma piemērošanu vai tiesas nolēmumu ar tādu pašu spēku”.

7

Pamatlēmums 2002/584 Bulgārijas tiesībās tika transponēts ar 2005. gada 3. jūnijaZakon za ekstraditsiata i evropeiskata zapoved za arest (Likums par izdošanu un Eiropas apcietināšanas orderi, DV Nr. 46/05, turpmāk tekstā – “ZEEZA”). ZEEZA 37. pantā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas noteikumi ir izklāstīti gandrīz identiski šī pamatlēmuma 8. panta noteikumiem.

8

Saskaņā ar ZEEZA 56. panta 1. punkta 1. apakšpunktu kriminālprocesa pirmstiesas stadijā prokurors ir kompetents izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz personu, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana. Šajā kriminālprocesa stadijā Bulgārijas tiesību aktos nav paredzēta iespēja tiesai piedalīties Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanā vai veikt šī apcietināšanas ordera spēkā esamības pārbaudi ne pirms, ne pēc tā izdošanas.

9

Saskaņā ar nakazatelno protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “NPK”) 200. pantu, aplūkojot to kopsakarā ar ZEEZA 66. pantu, Eiropas apcietināšanas orderis var tikt pārsūdzēts tikai augstākas instances prokuratūrai.

10

Rīkojums par piespiedu atvešanu, kas ir domāts, lai policijas izmeklēšanas iestādēs nogādātu personu, kura tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir reglamentēts NPK 71. pantā. Šo rīkojumu par piespiedu atvešanu var pārsūdzēt vienīgi prokuroram.

11

Personas, kura tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, atzīšana par aizdomās turēto ir reglamentēta it īpaši NPK 219. pantā.

12

NPK 219. panta 1. punktā ir noteikts, ka: “[j]a ir pietiekami pierādījumi par konkrētas personas vainu [..], izmeklēšanas iestāde iesniedz ziņojumu prokuroram un atzīst šo personu par aizdomās turēto, šim nolūkam pieņemot lēmumu. Šo lēmumu pieņem izmeklēšanas iestāde prokurora uzraudzībā”. Runa ir par aktu, ko izmeklēšanas iestāde izdevusi prokurora kontrolē. Kā izriet no NPK 219. panta 4.–8. punkta un 221. panta, šī lēmuma mērķis ir paziņot personai, kas tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par tās atzīšanu par aizdomās turēto un sniegt tai iespēju aizstāvēties. Minētā lēmuma tiesiskās sekas nav apcietinājuma piemērošana personai, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana.

13

Izmeklēšanas iestādes lēmumu par personas atzīšanu par aizdomās turēto nevar apstrīdēt tiesā. To var vienīgi pārsūdzēt prokuroram. NPK 200. pantā šajā ziņā ir noteikts, ka “[i]zmeklēšanas iestādes lēmumu var pārsūdzēt prokuroram. Prokurora lēmums, kas nav pakļauts tiesas kontrolei, var tikt pārsūdzēts augstākas instances prokuratūrai, kuras lēmums ir galīgs.”

14

Apcietinājuma piemērošanu personai, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, kriminālprocesa pirmstiesas stadijā reglamentē NPK 64. pants.

15

Atbilstoši NPK 64. panta 1. punktam: “[l]ēmumu par apcietinājuma piemērošanu pirmstiesas procesa laikā pieņem pirmās instances tiesa, kas ir kompetenta lemt pēc prokurora lūguma”.

16

Lai iesniegtu šādu lūgumu, prokuroram ir jāizvērtē, vai ir izpildīti NPK 63. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, lai pēc tam, kad persona, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, atzīta par aizdomās turēto, lūgtu tiesai piemērot šai personai visstingrāko drošības līdzekli – apcietinājumu pirmstiesas procesā.

17

Atbilstoši NPK 64. panta 2. punktam prokurors var pieņemt lēmumu, ar kuru tiek noteikta personas, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, turēšana apcietinājumā uz laiku, kas nepārsniedz 72 stundas, lai dotu iespēju šo personu nogādāt tiesā, kuras kompetencē attiecīgā gadījumā ir lēmuma pieņemšana par apcietinājuma piemērošanu.

18

NPK 64. panta 3. punktā ir noteikts, ka “tiesa nekavējoties izskata lietu [..], piedaloties personai, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana [..]”.

19

Atbilstoši NPK 64. panta 4. punktam tiesa ir iestāde, kuras kompetencē ir izskatīt lūgumu par apcietinājuma piemērošanu un izvērtēt, vai ir jāpiemēro šis [drošības] līdzeklis, vai ir jāizvēlas noteikt vieglāku [drošības] līdzekli, vai arī vispārīgi jāatsakās noteikt procesuālo piespiedu līdzekli attiecībā uz personu, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana.

20

Saskaņā ar NPK 270. pantu “Lēmumi par drošības līdzekli un citi tiesas kontroles pasākumi iztiesāšanas procesā”:

“1.   Jautājums par drošības līdzekļa mīkstināšanu var tikt izvirzīts jebkurā iztiesāšanas procesa brīdī. Apstākļu maiņas gadījumā kompetentajai tiesai var tikt iesniegts jauns lūgums attiecībā uz drošības līdzekli.

2.   Tiesa, izdodot rīkojumu, lemj atklātā tiesas sēdē.

[..]

4.   Šā panta 2. un 3. punktā minēto rīkojumu var pārsūdzēt [..].”

21

Bulgārijā tika uzsākts kriminālprocess pret 41 personu par dalību noziedzīgā narkotisko vielu tirdzniecības organizācijā. 16 no šīm personām, tostarp MM, aizbēga.

22

Ar 2019. gada 8. augusta lēmumu, kas pieņemts, piemērojot NPK 71. pantu, izmeklēšanas iestāde izsludināja MM meklēšanā, lai viņš automātiski tiktu nogādāts policijas dienestu rīcībā. Šis lēmums, ko izdevis policijas izmeklētājs, faktiski nekad nav ticis īstenots.

23

Ar 2019. gada 9. augusta lēmumu izmeklēšanas iestāde ar prokurora piekrišanu atzina MM par aizdomās turēto saistībā ar dalību noziedzīgā narkotisko vielu tirdzniecības organizācijā. Tā kā MM bija aizbēdzis, šis lēmums, kura juridiskās sekas, kā uzskata iesniedzējtiesa, nebija viņa apcietināšana, bet kura vienīgais mērķis bija darīt viņam zināmu viņam izvirzīto apsūdzību, tika izsniegts tikai viņa advokātam, ko bija izraudzījusies kompetentā iestāde.

24

2020. gada 16. janvārī prokurors izdeva Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz MM. Sadaļas, kas attiecas uz “[l]lēmumu, uz kuru ir balstīts apcietināšanas orderis”, 1. punktā “[l]ēmums par apcietinājuma piemērošanu vai tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku” ir minēts tikai 2019. gada 9. augusta lēmums, ar kuru MM ir atzīts par aizdomās turēto.

25

2020. gada 25. martā lieta tika nodota iesniedzējtiesai iztiesāšanai pēc būtības.

26

2020. gada 16. aprīlī prokurors iesniedza lūgumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu personām, kuras bija aizbēgušas, tostarp MM. 2020. gada 24. aprīlī notikušajā atklātajā tiesas sēdē iesniedzējtiesa noraidīja šo lūgumu, motivējot ar to, ka saskaņā ar valsts tiesību normām nav iespējams pieņemt lēmumu par apcietinājuma piemērošanu tādas personas prombūtnē, pret kuru uzsākts kriminālprocess.

27

2020. gada 5. jūlijā, izpildot 2020. gada 16. janvāra Eiropas apcietināšanas orderi, MM tika aizturēts Spānijā. 2020. gada 28. jūlijā viņš tika nodots Bulgārijas tiesu iestādēm. Tajā pašā dienā prokurors iesniedza lūgumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu MM.

28

2020. gada 29. jūlijā pēc tiesas sēdes, kurā MM personīgi ieradās un tika uzklausīts, iesniedzējtiesa pieņēma lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu attiecībā uz viņu.

29

2020. gada 5. augustā MM pārsūdzēja lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, it īpaši atsaucoties uz attiecībā uz viņu izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera prettiesiskumu, un lūdza apelācijas instances tiesu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

30

2020. gada 14. augustā apelācijas tiesa apstiprināja lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu MM, neizvērtējot jautājumus saistībā ar varbūtējām minētā Eiropas apcietināšanas ordera nepilnībām un noraidot lūgumu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

31

2020. gada 27. augustā MM, pamatojoties uz NPK 270. pantu, iesniedza jaunu pieteikumu iesniedzējtiesā, lūdzot pārbaudīt lēmuma par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu viņam tiesiskumu.

32

2020. gada 3. septembra atklātajā tiesas sēdē MM tostarp atsaucās uz attiecībā uz viņu izsniegtā Eiropas apcietināšanas ordera prettiesiskumu, norādot, ka Spānijas tiesu iestāde, kas to izpildīja, to nav ņēmusi vērā, jo viņš bija piekritis nodošanai Bulgārijas iestādēm. MM apgalvoja, ka viņam ir tiesības atsaukties uz šo prettiesiskumu iesniedzējtiesā un uzsvēra, ka minētais prettiesiskums ir pamats apšaubīt lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu viņam. Līdz ar to MM lūdza atcelt šo lēmumu.

33

Šādos apstākļos Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Ar 2020. gada 1. decembra vēstuli iesniedzējtiesa informēja Tiesu, ka lēmums, ar kuru kā pagaidu pasākums MM tika piemērots apcietinājums, 2020. gada 27. novembrī tika grozīts un ka šobrīd šis pagaidu pasākums ir noteikts kā uzturēšanās noteiktā vietā.

35

Ar 2020. gada 4. septembra pieteikumu iesniedzējtiesa lūdza šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības tiesvedību.

36

Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Pamatlēmumu 2002/584, uz ko attiecas LESD trešās daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Tātad tam var tikt piemērota Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un tās Reglamenta 107. pantā paredzētā steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.

37

Otrkārt, saistībā ar steidzamības kritēriju atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ir jāņem vērā apstāklis, ka personai, uz kuru attiecas pamatlieta, brīdī, kad tika iesniegts lūgums par prejudiciālā nolēmuma sniegšanu, ir atņemta brīvība un ka tās atrašanās apcietinājumā ir atkarīga no risinājuma pamatlietā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūra), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 38. punkts, kā arī 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 99. punkts).

38

Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 21., 28., 31. un 32. punkta, pamatlietā MM tiek turēts aizdomās par dalību narkotisko vielu nelikumīgas tirdzniecības organizācijā un attiecībā uz viņu 2020. gada 29. jūlijā ticis pieņemts lēmums par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu. 2020. gada 27. augustā MM, pamatojoties uz NPK 270. pantu, vērsās iesniedzējtiesā ar pieteikumu, apstrīdot šī lēmuma tiesiskumu, šajā kontekstā atsaucoties uz Eiropas apcietināšanas ordera, kas izsniegts attiecībā uz viņu, prettiesiskumu.

39

No tā izriet, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas brīdī MM atrašanās pirmstiesas apcietinājumā bija atkarīga no Tiesas nolēmuma, jo tās atbildei uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem varētu būt tūlītēja ietekme uz lēmuma par apcietinājuma piemērošanu viņam iznākumu. Turklāt drošības līdzekļa, kas noteikts attiecībā uz MM, grozīšana, nosakot uzturēšanos noteiktā vietā, neietekmē šo secinājumu, jo arī tas var būtiski ierobežot MM brīvību.

40

Šādos apstākļos Tiesas trešā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, 2020. gada 21. septembrī nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.

41

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “izsniegšanas tiesu iestādes” statuss šīs tiesību normas izpratnē ir atkarīgs no tiesas kontroles esamības attiecībā uz lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu un valsts lēmumu, uz kuru iepriekš minētais lēmums ir balstīts.

42

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka gan pamatlietā aplūkotais lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, gan valsts akts par atzīšanu par aizdomās turēto, pamatojoties uz kuru šis orderis tika izsniegts, ir uzskatāms par tādu, ko ir pieņēmis tikai prokurors. Tā kā piemērojamajās valsts tiesībās nav paredzēta nekāda šo aktu pārsūdzība tiesā, iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesai ir jālemj par šī tiesiskā regulējuma saderību ar Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punktu.

43

Turpretim iesniedzējtiesa neapšauba to, ka prokurors ir kvalificējams kā izsniegšanas tiesu iestāde Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē, ņemot vērā Tiesas identificētos elementus, lai varētu tikt piemērota šī kvalifikācija, proti, pirmkārt, piedalīšanās tiesvedības īstenošanā krimināllietās un, otrkārt, neatkarība, īstenojot ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu saistītās funkcijas (šajā ziņa skat. spriedumus, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūra), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 51. un 74. punkts, kā arī 2019. gada 12. decembris, Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori), C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077, 52. punkts).

44

Taču, kā Tiesa ir precizējusi, tas, ka pastāv tiesas kontroles iespēja attiecībā uz lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, ko ir pieņēmusi cita iestāde, nevis tiesa, nav nosacījums tam, lai šo iestādi varētu uzskatīt par “izsniegšanas tiesu iestādi” Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē. Šāda prasība neizriet no minētās iestādes normatīvajiem un organizatoriskajiem noteikumiem, bet gan attiecas uz šāda ordera izsniegšanas procedūru, kurai ir jāatbilst prasībai par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 2020. gada 24. novembris, Openbaar Ministerie (Nepatiesas ziņas grāmatvedības dokumentos), C‑510/19, EU:C:2020:953, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Savukārt šādas tiesas kontroles neesamībai attiecībā uz lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, ko pieņēmusi cita iestāde, nevis tiesa, ir nozīme, lai sniegtu atbildi uz trešā jautājuma pirmo daļu, un tādējādi, atbildot uz šo jautājumu, tiks izvērtētas prasības, kas nesaraujami un nepieciešami saistītas ar efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ja izrādās, ka saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesisko regulējumu Eiropas apcietināšanas ordera un valsts lēmuma, balstoties uz kuru šis orderis izsniegts, nosacījumi nevar būt pakļauti tiesas kontrolei šajā dalībvalstī ne pirms pieprasītās personas nodošanas, ne pēc šīs nodošanas.

46

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “izsniegšanas tiesu iestādes” statuss šīs tiesību normas izpratnē nav atkarīgs no tiesas kontroles esamības attiecībā uz lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu un valsts lēmumu, uz kuru iepriekš minētais lēmums ir balstīts.

47

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas apcietināšanas orderis ir jāuzskata par spēkā neesošu, ja tas nav balstīts uz “lēmum[u] par apcietinājuma piemērošanu vai jebkur[u] cit[u] izpildām[u] tiesas nolēmum[u] ar tādu pašu spēku” šīs tiesību normas izpratnē.

48

Vispirms ir jāatgādina, ka savstarpējās atzīšanas princips, uz kuru ir balstīta Eiropas apcietināšanas ordera sistēma, pats balstās uz dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos tam, ka to attiecīgās valsts tiesību sistēmas var nodrošināt tādu līdzvērtīgu un efektīvu pamattiesību aizsardzību, kādas atzītas Savienības līmenī, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (spriedums, 2016. gada 1. jūnijs, Bob‑Dogi, C‑241/15, EU:C:2016:385, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Eiropas apcietināšanas ordera sistēmas pamatā esošie savstarpējās atzīšanas un uzticēšanās principi balstās tostarp uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru attiecīgais Eiropas apcietināšanas orderis ir ticis izsniegts, ievērojot obligātās prasības, no kurām ir atkarīga tā spēkā esamība, viena no kurām ir Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā prasība. Proti, šī divus līmeņus ietverošā tiesu aizsardzība principā nepastāv tādā situācijā, kurā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas procedūra ir tikusi piemērota, valsts tiesu iestādei pirms šī ordera izsniegšanas nepieņemot tādu lēmumu kā valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu, uz kuru ir balstīts Eiropas apcietināšanas orderis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 1. jūnijs, Bob‑Dogi, C‑241/15, EU:C:2016:385, 57. punkts).

50

Šādā perspektīvā Pamatlēmumā 2002/584, konkrēti, tā 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka orderī ir jāiekļauj informācija, kas noformēta atbilstoši šī pamatlēmuma pielikumā esošajai veidlapai, attiecībā uz to, ka pastāv “izpildāms spriedums, lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku, kas ietilpst [minētā pamatlēmuma] 1. un 2. panta piemērošanas jomā”. Šai informācijai ir jābūt norādītai šajā pielikumā iekļautās veidlapas b) sadaļā “Lēmums, uz kuru ir balstīts apcietināšanas orderis”, kuras 1. punktā paredzēts, ka ir jānorāda “lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku”.

51

Jāatgādina, ka, lai gan Pamatlēmumā 2002/584 nav ietverta precīza jēdziena “lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai [..] izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku” definīcija, no Tiesas judikatūras izriet, ka tas attiecas, pirmkārt, uz valsts aktu, kas ir atšķirīgs no lēmuma par Eiropas apcietināšanas orderi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 1. jūnijs, Bob‑Dogi, C‑241/15, EU:C:2016:385, 58. punkts).

52

Otrkārt, runājot par to, kas ir saprotams ar jēdzienu “tiesas nolēmums”, ir ticis nospriests, ka šis jēdziens apzīmē visus tādu iestāžu lēmumus, kuras piedalās dalībvalstu kriminālās tiesvedības īstenošanā, izņemot policijas dienestus (spriedums, 2016. gada 10. novembris, Özçelik, C‑453/16 PPU, EU:C:2016:860, 33. punkts).

53

Treškārt, runājot par Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētā akta raksturu, kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 90.–93. punktā, lai uz to attiektos jēdziens “[valsts] lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku” šīs tiesību normas izpratnē, valsts aktam, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā, pat ja izdošanas dalībvalsts tiesību aktos tas netiek saukts par “valsts lēmumu par apcietinājuma piemērošanu”, ir jārada ekvivalentas tiesiskās sekas, proti, sekas, ko rada lēmumi par personas, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, izsludināšanu meklēšanā un apcietinājuma piemērošanu šai personai. Tātad šis jēdziens attiecas nevis uz visām darbībām, kas izraisa kriminālvajāšanas uzsākšanu pret personu, bet tikai uz tām darbībām, kuru mērķis, piemērojot juridisku piespiedu līdzekli, ir atļaut šo personu aizturēt, lai to varētu nogādāt tiesā kriminālprocesa darbību izpildei.

54

Izskatāmajā lietā no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajām norādēm izriet, ka valsts akts, balstoties uz kuru ticis izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis attiecībā uz MM, ir 2019. gada 9. augustā pieņemtais lēmums par atzīšanu par aizdomās turēto, kuru pieņēmis prokurors un kura mērķis ir vienīgi paziņot attiecīgajai personai par tai izvirzītajām apsūdzībām un dot tai iespēju aizstāvēties, sniedzot paskaidrojumus un iespējamos pierādījumus.

55

Turklāt iesniedzējtiesa, atbildot uz Tiesas lūgumu sniegt paskaidrojumus, precizēja, ka papildu rīkojumam par piespiedu atvešanu, kas izdots saistībā ar 2019. gada 8. augusta lēmumu, ko pieņēmuši policijas dienesti, attiecībā uz MM nav ticis pieņemts nekāds lēmums, pamatojoties uz NPK 64. panta 2. punktu.

56

Ņemot vērā šos apstākļus un, ciktāl tie izrādītos precīzi, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, nešķiet, ka pamatlietā aplūkotā Eiropas apcietināšanas ordera juridiskais pamats būtu valsts lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku, pretēji Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā ietvertajām prasībām, tādējādi šis Eiropas apcietināšanas orderis būtu uzskatāms par spēkā neesošu.

57

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas apcietināšanas orderis ir jāuzskata par spēkā neesošu tāpēc, ka tas nav balstīts uz “[valsts] lēmumu par apcietinājuma piemērošanu vai [..] jebkuru citu izpildāmu tiesas nolēmumu ar tādu pašu spēku” šīs tiesību normas izpratnē. Šis jēdziens attiecas uz valsts pasākumiem, ko tiesu iestāde ir noteikusi personas, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, meklēšanai un apcietināšanai, lai šo personu nogādātu tiesā kriminālprocesa darbību izpildei. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tāds valsts akts par atzīšanu par aizdomās turēto kā tas, uz kuru ir balstīts pamatlietā aplūkotais Eiropas apcietināšanas orderis, rada šādas tiesiskas sekas.

58

Ar trešo jautājumu, kas ietver divas daļas, iesniedzējtiesa būtībā jautā, pirmkārt, vai tad, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos nav tiesību normu, kas paredz iespēju vērsties tiesā, lai pārbaudītu nosacījumus, saskaņā ar kuriem Eiropas apcietināšanas orderi ir izsniegusi iestāde, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, pati par sevi nav tiesa, Pamatlēmums 2002/584, aplūkots Pamattiesību hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā gaismā, ir interpretējams tādējādi, ka tas atļauj valsts tiesai – kas izskata pieteikumu, ar kuru apstrīdēts apcietinājuma piemērošanas tiesiskums personai, kuras nodošana ir veikta atbilstoši Eiropas apcietināšanas orderim, kas izsniegts, pamatojoties uz valsts aktu, kas nav kvalificējams kā “[valsts] lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku” šī pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, un šajā apstrīdēšanas procesā ir izvirzīts pamats saistībā ar minētā Eiropas apcietināšanas ordera spēkā neesamību no Savienības tiesību perspektīvas, – atzīt savu kompetenci, lai veiktu šādas spēkā esamības pārbaudi. Otrkārt, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmums 2002/584, aplūkots Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā gaismā, ir interpretējams tādējādi, ka šīs tiesības paredz, ka valsts tiesas konstatējuma, saskaņā ar kuru attiecīgais Eiropas apcietināšanas orderis ir izdots, pārkāpjot šī pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ciktāl tas nav balstīts uz “[valsts] lēmumu par apcietinājuma piemērošanu vai [..] jebkuru citu izpildāmu tiesas nolēmumu ar tādu pašu spēku” šīs tiesību normas izpratnē, sekas ir tādas personas atbrīvošana, kurai ticis piemērots apcietinājums pēc tam, kad izpildes dalībvalsts bija to nodevusi izdošanas dalībvalstij.

59

Ar trešā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa jautā, vai, lai gan tā saskaras ar Eiropas apcietināšanas ordera izpildes sekām procesā, kurā tiek izskatīts lūgums par MM apcietinājuma atcelšanu, tai ir jānodrošina Hartas 47. pantā paredzētā efektīvā tiesību aizsardzība tiesā vai arī, gluži pretēji, tai būtu jāatsakās izlemt jautājums par Eiropas apcietināšanas ordera spēkā esamību, dodot MM iespēju celt jaunu prasību, lai panāktu mantiska kaitējuma atlīdzinājumu.

60

Iesniedzējtiesa precizē, ka saskaņā ar Bulgārijas procesuālo tiesību normām, kas piemērojamas krimināltiesību jomā, tai, ja ir iesniegts pieteikums, apstrīdot apcietinājuma piemērošanas pasākuma saskaņā ar NPK 270. pantu tiesiskumu, nav iespējas pakārtoti pārbaudīt valsts lēmuma par apcietinājuma piemērošanu vai Eiropas apcietināšanas ordera spēkā esamību, jo tās kompetencē nav lemt par šādu prokurora pieņemtu lēmumu, tā kā tas ir vienīgi pārsūdzams augstākas instances prokuratūrā.

61

Šajā ziņā, kā Tiesa jau ir nospriedusi attiecībā uz procedūru saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi, atbildība par personas, kuras nodošana tiek pieprasīta, tiesību ievērošanas nodrošināšanu vispirms gulstas uz izsniegšanas dalībvalsti, attiecībā uz kuru ir jāpieņem, ka tā ievēro Savienības tiesības, it īpaši tās atzītās pamattiesības (spriedums, 2018. gada 23. janvāris, Piotrowski, C‑367/16, EU:C:2018:27, 50. punkts, un 2018. gada 6. decembris, IK (Papildsoda izpilde), C‑551/18 PPU, EU:C:2018:991, 66. punkts).

62

No Tiesas judikatūras arī izriet, ka Eiropas apcietināšanas ordera sistēma ietver divu līmeņu aizsardzību attiecībā uz pieprasītās personas procesuālajām tiesībām un pamattiesībām, jo pirmajā līmenī – tāda valsts tiesas nolēmuma kā valsts lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pieņemšanas brīdī – paredzētajai aizsardzībai tiek pievienota aizsardzība, kas ir jānodrošina otrajā līmenī, izsniedzot Eiropas apcietināšanas orderi, un tas attiecīgā gadījumā var notikt ļoti drīz pēc minētā valsts tiesas lēmuma pieņemšanas (spriedumi, 2019. gada 12. decembris, Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori), C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077, 59. punkts, kā arī 2019. gada 12. decembris, Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), C‑625/19 PPU, EU:C:2019:1078, 38. punkts).

63

Tādējādi, runājot par tādu pasākumu kā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana, kas var apdraudēt attiecīgās personas tiesības uz brīvību, šī aizsardzība nozīmē, ka lēmums, kas atbilst efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgajām prasībām, ir jāpieņem vismaz vienā no diviem minētajiem aizsardzības līmeņiem (spriedumi, 2019. gada 12. decembris, Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori), C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077, 60. punkts, kā arī 2019. gada 12. decembris, Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), C‑625/19 PPU, EU:C:2019:1078, 39. punkts).

64

Turklāt otrais attiecīgās personas tiesību aizsardzības līmenis nozīmē, ka izsniegšanas tiesu iestāde pārbauda, vai ir ievēroti nepieciešamie Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumi, un objektīvi – ņemot vērā visus apsūdzošos un attaisnojošos elementus, netiekot pakļautai ārēju norādījumu, tostarp no izpildvaras puses, riskam – izvērtē, vai šī izsniegšana ir samērīga (spriedumi, 2019. gada 12. decembris, Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg et Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokurori), C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077, 61. punkts, kā arī 2019. gada 12. decembris, Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), C‑625/19 PPU, EU:C:2019:1078, 40. punkts).

65

Tāpat ir jāatgādina, ka tad, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesību normās kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir paredzēta iestādei, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, tomēr pati nav tiesa, minētajā dalībvalstī ir jāpastāv iespējai pārsūdzēt tiesā šādu lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, tostarp šāda lēmuma samērīgumu, pilnībā ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības (spriedums, 2019. gada 12. decembris, Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), C‑625/19 PPU, EU:C:2019:1078, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Šāds tiesību aizsardzības līdzeklis, apstrīdot lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu kriminālvajāšanas veikšanai, ko pieņēmusi iestāde, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā un ir pienācīgi neatkarīga no izpildvaras, tomēr pati nav tiesa, ir paredzēts, lai nodrošinātu, ka tiesas pārbaude attiecībā uz šā lēmuma un šā ordera izsniegšanas nosacījumiem, tostarp tā samērīgumu, tiek veikta, ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības (spriedums, 2019. gada 12. decembris, Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), C‑625/19 PPU, EU:C:2019:1078, 42. punkts).

67

Tādēļ dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to tiesību sistēmās efektīvi būtu garantēts Pamatlēmumā 2002/584 paredzētais tiesību aizsardzības tiesā līmenis atbilstoši tam, kā šī aizsardzība ir interpretēta Tiesas judikatūrā, izmantojot tiesību aizsardzības līdzekļus, ar kuriem tās to īsteno un kuri var atšķirties vienā vai citā sistēmā (spriedums, 2019. gada 12. decembris, Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), C‑625/19 PPU, EU:C:2019:1078, 43. punkts).

68

Šajā kontekstā atsevišķu pārsūdzības tiesību noteikšana attiecībā uz lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, ko pieņēmusi tiesu iestāde, kas nav tiesa, šajā ziņā ir tikai iespēja (spriedumi, 2019. gada 12. decembris, Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokuratūra), C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077, 65. punkts, kā arī 2019. gada 12. decembris, Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), C‑625/19 PPU, EU:C:2019:1078, 44. punkts).

69

Līdz ar to tas, ka valsts tiesību sistēmā eksistē procesuālo tiesību normas, saskaņā ar kurām Eiropas apcietināšanas ordera izdošanas nosacījumi un tostarp tā samērīgums var tikt pakļauti tiesas pārbaudei izdošanas dalībvalstī ne vien pirms tā izdošanas vai vienlaikus ar to, bet arī vēlāk, atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 12. decembris, Parquet général du Grand‑Duché de Luxembourg un Openbaar Ministerie (Lionas un Tūras prokuratūra), C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, EU:C:2019:1077, 70. un 71. punkts, kā arī 2019. gada 12. decembris, Openbaar Ministerie (Zviedrijas prokuratūra), C‑625/19 PPU, EU:C:2019:1078, 52. un 53. punkts).

70

Lai gan atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam Pamatlēmums 2002/584 piešķir valstu iestādēm rīcības brīvību attiecībā uz konkrētu ar to sasniedzamo mērķu īstenošanas kārtību, tostarp attiecībā uz iespēju paredzēt noteikta rakstura tiesību aizsardzības līdzekli attiecībā uz lēmumiem, kas saistīti ar Eiropas apcietināšanas lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, F, C‑168/13 PPU, EU:C:2013:358, 52. punkts), tomēr dalībvalstīm ir jānodrošina, lai netiktu ignorētas no šī pamatlēmuma izrietošās prasības, it īpaši attiecībā uz tā pamatā esošo tiesību aizsardzību tiesā.

71

Turklāt ir jāatgādina, ka Harta, kā izriet no tās 51. panta 1. punkta, ir jāievēro dalībvalstīm un līdz ar to – to tiesām, kad tās piemēro Savienības tiesības –, un tas tā ir tad, ja izsniegšanas tiesu iestāde un izpildes tiesu iestāde piemēro Pamatlēmuma 2002/584 izpildei pieņemtās valsts tiesību normas (spriedums, 2016. gada 1. jūnijs, Bob‑Dogi, C‑241/15, EU:C:2016:385, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Tam tā ir jābūt arī tad, ja runa ir par tādas tiesas pārbaudes efektivitāti, kas tieši vai netieši ir jāveic attiecībā uz lēmumiem par Eiropas apcietināšanas orderi.

72

Līdz ar to, ja izsniegšanas dalībvalsts procesuālajās tiesību normās nav paredzēts atsevišķs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļautu tiesai pārbaudīt Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumus, kā arī tā samērīgumu ne pirms tā pieņemšanas, ne vienlaikus ar to, ne arī vēlāk, Pamatlēmums 2002/584, aplūkots Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesai, kurai ir jālemj kriminālprocesa stadijā pēc pieprasītās personas nodošanas, ir jābūt iespējai pakārtoti pārbaudīt šī ordera izdošanas nosacījumus tad, ja tajā notiekošajā tiesvedībā ir apstrīdēta šī ordera spēkā esamība.

73

Tā tas it īpaši ir tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kurā attiecīgā tiesa, izskatot pieteikumu, ar kuru apstrīdēts lēmuma par apcietinājuma piemērošanu personai tiesiskums, pakārtoti izskata pieteikumu, ar kuru pakārtoti apstrīdēts attiecībā uz šo personu izdotā Eiropas apcietināšanas ordera likumīgums un tostarp tas, ka eksistē “lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku” Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ciktāl šis lēmums ir ļāvis apcietināt minēto personu un nogādāt to tiesā, kā arī pieņemt turpmāku lēmumu par drošības līdzekļa brīvības atņemšanas veidā piemērošanu.

74

Līdz ar to uz trešā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka tad, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos nav tiesību normu, kas paredz iespēja vērsties tiesā, lai pārbaudītu nosacījumus, saskaņā ar kuriem Eiropas apcietināšanas orderi ir izsniegusi kompetentā iestāde, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, pati par sevi nav tiesa, Pamatlēmums 2002/584, aplūkots Hartas 47. panta garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj valsts tiesai tiesvedībā – kurā apstrīdēta pirmstiesas apcietinājuma piemērošana personai, kuras nodošana ir veikta saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts, balstoties uz valsts aktu, kurš nevar tikt kvalificēts kā “[valsts] lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku” šī pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, un kurā ir izvirzīts pamats saistībā ar šī Eiropas apcietināšanas ordera spēkā neesamību, ņemot vērā Savienības tiesības, – atzīt savu kompetenci, lai veiktu šādu spēkā esamības pārbaudi.

75

Ar trešā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai konstatējuma, saskaņā ar kuru pamatlietā aplūkotais Eiropas apcietināšanas orderis ir spēkā neesošs, sekām būtu jābūt tādām, kas attiecībā uz MM radītu situāciju, kāda tam būtu bijusi, ja Savienības tiesību pārkāpums nebūtu noticis, un izskatāmajā lietā tas nozīmētu MM apcietinājuma atcelšanu.

76

Atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. punktam Eiropas apcietināšanas ordera mehānisms ir paredzēts, lai ļautu apcietināt un nodot pieprasīto personu, lai, ņemot vērā ar šo pamatlēmumu īstenojamo mērķi, izdarītais noziedzīgais nodarījums nepaliktu nesodīts un lai pret šo personu uzsāktu kriminālvajāšanu vai liktu tai izciest piespriesto brīvības atņemšanas sodu (spriedums, 2018. gada 6. decembris, IK (Papildsoda izpilde), C‑551/18 PPU, EU:C:2018:991, 39. punkts).

77

No tā izriet, kā arī ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 148. un 149. punktā, ka, tā kā pieprasītā persona ir tikusi apcietināta un pēc tam nodota izsniegšanas dalībvalstij, principā ir izsmeltas Eiropas apcietināšanas ordera tiesiskās sekas, izņemot Pamatlēmuma 2002/584 3. nodaļā skaidri paredzētās nodošanas sekas un ka, ņemot vērā Eiropas apcietināšanas ordera mehānismam raksturīgās robežas, tas neveido pamatu pieprasītās personas apcietinājumam izsniegšanas dalībvalstī.

78

Izskatāmajā lietā MM pirmstiesas apcietinājuma pamatā ir lēmums, kas 2020. gada 29. jūlijā pieņemts pēc prokurora lūguma.

79

Turklāt, ja nav harmonizēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem tāds pasākums kā pirmstiesas apcietinājuma piemērošana var tikt noteikts un saglabāts attiecībā uz personu, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 19. septembris, Milev, C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 47. punkts, un 2019. gada 28. novembris, Spetsializirana prokuratura, C‑653/19 PPU, EU:C:2019:1024, 28. punkts), kompetentā tiesa var lemt par šādu pasākumu, vienīgi ievērojot attiecīgās valsts tiesību normās paredzētos nosacījumus, un attiecīgā gadījumā par tā izpildes pārtraukšanu, ja tā konstatē, ka šādi nosacījumi vairs nav izpildīti.

80

Tādēļ nedz Pamatlēmums 2002/584, nedz Hartas 47. pants nenosaka valsts tiesai pienākumu atbrīvot personu, attiecībā uz kuru ir piemērots pirmstiesas apcietinājums, ja tā konstatē, ka Eiropas apcietināšanas orderis, kas ir bijis šīs personas nodošanas pamatā, nav spēkā.

81

Tātad tikai kompetentajai valsts tiesai ir jāpārbauda, vai attiecībā uz personu, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana, ir piemērots valsts brīvības atņemšanas pasākums un vai lēmums par tā piemērošanu ir ticis pieņemts atbilstoši izsniegšanas dalībvalsts tiesībām. Turklāt šai tiesai, ņemot vērā izsniegšanas dalībvalsts tiesības, ir jānosaka, kādas sekas spēkā esoša valsts lēmuma par apcietinājuma piemērošanu neesamībai var būt attiecībā uz lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu un pēc tam tā saglabāšanu personai, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana.

82

Līdz ar to Pamatlēmums 2002/584, aplūkots Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesības neparedz, ka valsts tiesas konstatējuma – saskaņā ar kuru attiecīgais Eiropas apcietināšanas orderis ir ticis izdots, pārkāpjot šī pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ciktāl tas nav balstīts uz “[valsts] lēmumu par apcietinājuma piemērošanu vai [..] jebkuru citu izpildāmu tiesu nolēmumu” šīs tiesību normas izpratnē, – sekas ir tādas personas atbrīvošana, kurai pirmstiesas apcietinājums ticis piemērots pēc tam, kad izpildes dalībvalsts bija to nodevusi izsniegšanas dalībvalstij. Līdz ar to iesniedzējtiesai atbilstoši tās valsts tiesību normām ir jāizlemj, kādas sekas tāda valsts akta kā attiecīgā Eiropas apcietināšanas ordera likumīgā pamata neesamība var izraisīt attiecībā uz lēmumu saglabāt vai nesaglabāt pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu attiecībā uz personu, pret kuru uzsākta kriminālvajāšana.

83

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka:

84

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: