TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2021. gada 20. aprīlī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LES 2. pants – Eiropas Savienības vērtības – Tiesiskums – LES 49. pants – Pievienošanās Eiropas Savienībai – Savienības vērtību aizsardzības līmeņa nepazemināšana – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – LES 19. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Piemērošanas joma – Dalībvalsts tiesnešu neatkarības jēdziens – Iecelšanas amatā procedūra – Premjerministra pilnvaras – Tiesnešu iecelšanas amatā komitejas piedalīšanās

Lietā C‑896/19

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Prim’Awla tal-Qorti Ċivili – Ġurisdizzjoni Kostituzzjonali (Civillietu tiesas pirmā palāta (Konstitucionālā kompetence), Malta) iesniedza ar 2019. gada 25. novembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 5. decembrī, tiesvedībā

Repubblika

pret

Il‑Prim Ministru,

piedaloties –

WY,

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Prehala [A. Prechal], M. Vilars [M. Vilaras], M. Ilešičs [M. Ilešič] un N. Pisarra [N. Piçarra], tiesneši K. Toadere [C. Toader], M. Safjans [M. Safjan], S. Rodins [S. Rodin], F. Biltšens [F. Biltgen], K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] un L. S. Rosi [L. S. Rossi] (referente),

ģenerāladvokāts: Dž. Hogans [G. Hogan],

sekretāre: S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2020. gada 27. oktobra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Repubblika vārdā – J. Azzopardi, avukat, S. Busuttil, advocate, un T. Comodini Cachia, avukat,

Maltas valdības vārdā – V. Buttigieg un A. Buhagiar, pārstāves, kurām palīdz D. Sarmiento Ramirez‑Escudero un V. Ferreres Comella, abogados,

Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet, M. Jacobs un L. Van den Broeck, pārstāves,

Nīderlandes valdības vārdā – K. Bulterman un C. S. Schillemans, pārstāves,

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

Zviedrijas valdības vārdā – C. Meyer‑Seitz, H. Shev, H. Eklinder, R. Shahsavan Eriksson, A. M. Runeskjöld un M. Salborn Hodgson, pārstāves, kā arī – O. Simonsson un J. Lundberg, pārstāvji,

Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji K. Mifsud‑Bonnici, P. J. O. Van Nuffel un H. Krämer, kā arī J. Aquilina, vēlāk – K. Mifsud‑Bonnici un P. J. O. Van Nuffel, kā arī J. Aquilina, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2020. gada 17. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 19. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp apvienību Repubblika, kura Maltā ir reģistrēta kā juridiska persona un kuras mērķis ir veicināt tieslietu un tiesiskuma aizsardzību šajā dalībvalstī, un Il‑Prim Ministru (premjerministrs, Malta) par actio popularis, kuras priekšmets ir it īpaši to Maltas Konstitūcijas (turpmāk tekstā – “Konstitūcija”) normu atbilstība Savienības tiesībām, kurās ir regulēta tiesnešu iecelšanas amatā procedūra.

Atbilstošās tiesību normas

3

Konstitūcijas VIII nodaļā ir ietverti noteikumi attiecībā uz tiesnešiem, tostarp tie, kuros ir reglamentēta tiesnešu iecelšanas amatā procedūra.

4

Konstitūcijas 96. pantā, kas ietverts VIII nodaļā, ir paredzēts:

“(1)   Imħallfin [augstākās instances tiesu tiesnešus] amatā ieceļ prezidents, pamatojoties uz premjerministra atzinumu.

(2)   Persona var tikt iecelta augstākās instances tiesu tiesneša amatā, ja tā Maltā ir strādājusi par advokātu vai par Maġistrat [zemākās instances tiesas tiesnesi], vai strādājusi daļēji par advokātu un zemākās instances tiesas tiesnesi vismaz divpadsmit gadus ilgu laikposmu vai laikposmus, kas kopā veido vismaz divpadsmit gadus.

(3)   Neskarot 4. punkta noteikumus, pirms premjerministrs sniedz atzinumu saskaņā ar 1. punktu attiecībā uz augstākās instances tiesu tiesneša (izņemot Prim Imħallef [galvenā tiesneša]) iecelšanu amatā, Tiesnešu iecelšanas amatā komitejai, kas izveidota saskaņā ar Konstitūcijas 96.A pantu, kā paredzēts minētā 96.A panta 6. punkta c), d) vai e) apakšpunktā, ir jāveic novērtējums.

(4)   Neskarot 3. punkta noteikumus, premjerministrs ir tiesīgs izlemt neievērot 3. punktā minētā novērtējuma rezultātu:

Ar nosacījumu, ka pēc tam, kad premjerministrs ir izmantojis pilnvaras, kas viņam piešķirtas ar šo punktu, premjerministrs vai Ministru responsabbli għall ġustizzja [par tieslietām atbildīgais ministrs]:

a)

piecu dienu laikā Gazzetta tal‑Gvern ta’ Malta [Oficiālajā Vēstnesī] publicē paziņojumu, kurā paziņo par lēmumu izmantot minētās pilnvaras un norāda iemeslus, kādēļ viņš pieņēmis minēto lēmumu, un

b)

Kamra tad‑Deputati [Pārstāvju palātai] sniedz paziņojumu par minēto lēmumu, paskaidrojot lēmuma pieņemšanas pamatojumu, ne vēlāk kā otrajā palātas sēdē, kas jānotur pēc atzinuma sniegšanas prezidentam saskaņā ar 1. punktu:

Ar nosacījumu, ka šī punkta pirmās atrunas noteikumi nav piemērojami gadījumā, ja amatā tiek iecelts galvenais tiesnesis.”

5

Konstitūcijas 96.A pants ir izteikts šādā redakcijā:

“(1)   Tiesnešu iecelšanas amatā komiteja, turpmāk šajā pantā – “Komiteja”, ir Konstitūcijas 101.A pantā paredzētās Kummissjoni għall‑Amministrazzjoni tal‑ġustizzja [Tieslietu administrēšanas komisijas] apakškomiteja, un to veido:

a)

galvenais tiesnesis;

b)

Avukat Ġenerali [ģenerālprokurors];

c)

Awditur Ġenerali [valsts kontrolieris];

d)

Kummissarju għall‑Investigazzjonijiet Amministrattivi [administratīvās izmeklēšanas komisārs] (ombuds) un

e)

Kamra tal‑Avukati [Advokātu kameras] priekšsēdētājs:

[..].

(2)   Komiteju vada galvenais tiesnesis vai – viņa prombūtnes laikā – tiesnesis, kas viņu aizvieto saskaņā ar 3. punkta d) apakšpunktu.

(3)   

a)

Persona nevar tikt iecelta amatā vai turpināt Komitejas locekļa pienākumu izpildi, ja tā ir ministrs, parlamentārais sekretārs, Pārstāvju palātas loceklis, pašvaldības domes deputāts vai ierēdnis, vai kandidāts no politiskas partijas:

[..].

(4)   Pildot savus amata pienākumus, Komitejas locekļi darbojas pilnīgi patstāvīgi un tie nav pakļauti nevienas personas vai iestādes vadībai vai kontrolei.

[..]

(6)   Komitejas pienākumi ir šādi:

a)

saņemt un izskatīt ieinteresētības izteikumus no personām, kurām ir interese tikt ieceltām par augstākās instances tiesu tiesnešiem (izņemot galvenā tiesneša amatu) vai zemākās instances tiesu tiesnešiem, izņemot personas, uz kurām attiecas e) apakšpunkts;

b)

uzturēt pastāvīgu a) apakšpunktā minēto ieinteresētības izteikumu un ar tiem saistīto aktu reģistru, kurš tiek turēts slepenībā un ir pieejams tikai Komitejas locekļiem, premjerministram un par tieslietām atbildīgajam ministram;

c)

veikt iepriekš minēto amatu kandidātu intervijas un novērtēšanu tādā veidā, kādu tā uzskata par piemērotu, un šim nolūkam pieprasīt no jebkuras valsts iestādes informāciju, ko tā uzskata par pamatoti vajadzīgu;

d)

sniegt atzinumu premjerministram ar ministra, kas atbild par tieslietām, starpniecību saistībā ar tās novērtējumu par iepriekš minēto amatu kandidātu piemērotību un nopelniem;

e)

pēc premjerministra pieprasījuma sniegt atzinumu par to personu piemērotību un nopelniem, kuras jau ieņem ģenerālprokurora, valsts kontroliera, administratīvās izmeklēšanas komisāra (ombuda) vai zemākās instances tiesu tiesneša amatu un kuras ir plānots iecelt tiesneša amatā;

f)

sniegt atzinumu par iecelšanu citos tiesu iestāžu darbinieku amatos vai amatos tiesās, kā to ik pa laikam var pieprasīt par tieslietām atbildīgais ministrs:

Ar nosacījumu, ka d) apakšpunktā minētais novērtējumus tiek veikts ne vēlāk kā sešdesmit dienas pēc tam, kad Komiteja ir saņēmusi ieinteresētības izteikumu, un e) un f) apakšpunktā minētie atzinumi tiek sniegti ne vēlāk kā trīsdesmit dienas pēc tam, kad tie ir pieprasīti, vai citos termiņos, kādus par tieslietām atbildīgais ministrs ar Komitejas piekrišanu var noteikt ar rīkojumu, kas publicēts Gazzetta tal‑Gvern ta’ Malta.

(7)   Komitejas darbs ir konfidenciāls un notiek aiz slēgtām durvīm, un nevienu Komitejas locekli vai sekretāru nedrīkst aicināt sniegt liecību tiesā vai citā iestādē attiecībā uz Komitejas saņemtajiem dokumentiem vai jautājumiem, ko apspriedusi vai paziņojusi Komiteja vai kas paziņoti Komitejai.

(8)   Komiteja reglamentē savu darbību, un tai ir pienākums ar ministra, kas atbild par tieslietām, piekrišanu publicēt kritērijus, pēc kuriem tā veic novērtējumus.”

6

Konstitūcijas 97. pantā ir noteikts:

“(1)   Neskarot šī panta noteikumus, augstākās instances tiesu tiesnesis atstāj amatu, sasniedzot sešdesmit piecu gadu vecumu.

(2)   Augstākās instances tiesu tiesnesi nevar atbrīvot no amata, izņemot gadījumus, kad to dara prezidents pēc Pārstāvju palātas ierosinājuma, kuru balsojumā atbalsta ne mazāk kā divas trešdaļas palātas locekļu un kurā šāda atcelšana pieprasīta, pamatojoties uz pierādītu nespēju veikt amata pienākumus (neatkarīgi no tā, vai tā ir fiziska vai garīga nespēja vai kāds cits iemesls) vai pamatojoties uz pierādītu neatbilstošu rīcību.

(3)   Parlaments var ar likumu reglamentēt kārtību, kādā tiek iesniegts ierosinājums, veikta izmeklēšana un pierādījumu sniegšana par augstākās instances tiesu tiesneša nespēju vai neatbilstošu rīcību, kā noteikts iepriekšējā punktā.”

7

Konstitūcijas 100. pantā ir paredzēts:

“(1)   Zemākās instances tiesu tiesnešus amatā ieceļ prezidents saskaņā ar premjerministra atzinumu.

(2)   Persona var tikt iecelta zemākās instances tiesu tiesneša amatā vai pildīt pienākumus šajā amatā, ja tā ir strādājusi par advokātu Maltā vismaz septiņus gadus vai laikposmos, kas kopā ir vismaz septiņi gadi.

(3)   Neskarot šī panta 4. punkta noteikumus, zemākās instances tiesu tiesnesis atstāj amatu, sasniedzot sešdesmit piecu gadu vecumu.

(4)   Šīs konstitūcijas 97. panta 2. un 3. punkta noteikumi ir piemērojami zemākās instances tiesu tiesnešiem.

(5)   Neskarot 6. punkta noteikumus, pirms premjerministrs sniedz atzinumu saskaņā ar 1. punktu attiecībā uz zemākās instances tiesu tiesneša iecelšanu, Tiesnešu iecelšanas amatā komitejai, kas izveidota saskaņā ar Konstitūcijas 96.A pantu, kā paredzēts minētā 96.A panta 6. punkta c), d) vai e) apakšpunktā, ir jāveic novērtējums.

(6)   Neskarot 5. punkta noteikumus, premjerministrs ir tiesīgs izlemt neievērot 5. punktā minētā novērtējuma rezultātu:

Ar nosacījumu, ka pēc tam, kad premjerministrs ir izmantojis pilnvaras, kas viņam piešķirtas ar šo punktu, premjerministrs vai par tieslietām atbildīgais ministrs:

a)

piecu dienu laikā Gazzetta tal‑Gvern ta’ Malta publicē paziņojumu, kurā paziņo par lēmumu, izmantot minētās pilnvaras, un norāda iemeslus, kādēļ viņš pieņēmis minēto lēmumu, un

b)

Pārstāvju palātai sniedz paziņojumu par minēto lēmumu, paskaidrojot lēmuma pieņemšanas pamatojumu, ne vēlāk kā otrajā palātas sēdē, kas jānotur pēc atzinuma sniegšanas prezidentam saskaņā ar 1. punktu.”

8

Konstitūcijas 101.B panta 1. punktā ir noteikts:

“Augstākās instances tiesu tiesnešu un zemākās instances tiesu tiesnešu komiteja ir Tieslietu administrēšanas komisijas apakškomiteja, [...] un tā sastāv no trim tiesu locekļiem, kuri nav Tieslietu administrēšanas komisijas locekļi un kurus ievēlē no augstākās instances tiesu tiesnešu un zemākās instances tiesu tiesnešu vidus saskaņā ar Tieslietu administrēšanas komisijas pieņemtajiem noteikumiem tādējādi, lai disciplinārlietās pret zemākās instances tiesu tiesnesi divi no trim locekļiem būtu zemākās instances tiesu tiesneši un disciplinārlietās pret augstākās instances tiesu tiesnesi divi no trim locekļiem būtu augstākās instances tiesu tiesneši.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

9

Repubblika2019. gada 25. aprīlī atbilstoši Konstitūcijas 116. pantam iesniedzējtiesā cēla prasību, kas ir kvalificēta kā actio popularis, lūdzot atzīt, ka pastāvošās tiesnešu iecelšanas amatā sistēmas dēļ, kura ir regulēta Konstitūcijas 96., 96.A un 100. pantā, Maltas Republika nav izpildījusi savus pienākumus, it īpaši saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otrās daļas apvienojumā ar Hartas 47. pantu noteikumiem. Tā arī lūdz, lai jebkāda tiesnešu iecelšana amatā, kas tiek veikta saskaņā ar pastāvošo sistēmu un ar šo actio popularis uzsāktās tiesvedības laikā, tiktu atzīta par spēkā neesošu un tādu, kura nerada sekas, un lai citi tiesneši netiktu iecelti amatā, ja vien tas neatbilst ieteikumiem, kas ietverti Eiropas Padomes komisijas “Demokrātija caur tiesībām” (turpmāk tekstā – “Venēcijas komisija”) 2018. gada 17. decembra Atzinumā Nr. 940/2018 par konstitucionālo kārtību un varas dalījumu, kā arī tiesu varas un tiesībaizsardzības iestāžu neatkarību Maltā (CDL‑AD (2018)028), kā arī LES 19. panta 1. punktā un Hartas 47. pantā.

10

Prasības pamatojumam Repubblika norāda, ka premjerministra rīcības brīvība, ieceļot amatā tiesnešus, kura izriet no Konstitūcijas 96., 96.A un 100. panta, rada šaubas par šo tiesnešu neatkarību. Šajā ziņā tā uzsver, ka noteikts skaits tiesnešu, kuri ir iecelti amatā kopš 2013. gada, ir ļoti aktīvi valdošajā Partit laburista (Darba partija) vai arī ir tikuši iecelti amatā tādā veidā, kas pieļauj aizdomas par politiskās varas iejaukšanos tiesu varas darbībā.

11

Repubblika arī precizē, ka tā apstrīd konkrēti visas 2019. gada 25. aprīlī veiktās iecelšanas amatā attiecībā uz trim zemākās instances tiesu tiesnešiem, kuri ir iecelti augstākās instances tiesnešu amatos, un trim jauniem zemākās instances tiesu tiesnešiem (turpmāk tekstā – “2019. gada 25. aprīļa iecelšanas amatā”), kā arī jebkuru citu iecelšanu amatā, kas varētu tikt veikta vēlāk. Šajā ziņā tā apgalvo, ka šīs iecelšanas amatā tika veiktas, neievērojot Venēcijas komisijas 2018. gada 17. decembra Atzinumu Nr. 940/2018.

12

Turpretī premjerministrs uzskata, ka 2019. gada 25. aprīļa iecelšanas amatā atbilst Konstitūcijai un Savienības tiesībām. Neesot nekādas atšķirības starp šīm iecelšanām amatā un jebkuru citu tiesnešu iecelšanu amatā, kas ir notikusi kopš Konstitūcijas pieņemšanas 1964. gadā, izņemot to, ka atšķirībā no iecelšanām amatā, kuras ir veiktas pirms 2016. gada, 2019. gadā aplūkotajiem amatiem izvirzīto kandidātu nopelnus pārbaudīja ar Konstitūcijas 96.A pantu izveidotā Tiesnešu iecelšanas amatā komiteja. Tādējādi Repubblika norādītie argumenti patiesībā attiecoties uz ikvienu līdz šim veiktu tiesnešu iecelšanu amatā.

13

Kā norāda premjerministrs, aplūkotā iecelšanas amatā procedūra atbilst LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā un Hartas 47. pantā ietvertajām prasībām, kā tās ir interpretējusi Tiesa.

14

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā gadījumā aspekts, kuru Tiesai vajadzētu izvērtēt no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta skatpunkta, attiecas uz rīcības brīvību, kas tiesnešu iecelšanas amatā procedūrā ir piešķirta premjerministram ar Konstitūcijas 96., 96.A un 100. pantu. Piedevām tā norāda, ka rodas jautājums, vai 2016. gadā veiktās konstitucionālās izmaiņas ir izraisījušas aplūkotās procedūras uzlabojumu.

15

Šajos apstākļos Prim’Awla tal‑Qorti Ċivili – Ġurisdizzjoni Kostituzzjonali (Civillietu tiesas pirmā palāta (Konstitucionālā kompetence), Malta) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai LES 19. panta 1. punkta otro [daļu] un [Hartas] 47. pantu, interpretējot tos atsevišķi vai kopā, var uzskatīt par piemērojamiem attiecībā uz Maltas Konstitūcijas 96., 96.A un 100. panta juridisko spēkā esamību?

2)

Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde, vai premjerministra pilnvaras Maltas tiesu locekļu iecelšanas procedūrā ir uzskatāmas par saderīgām ar LES 19. panta 1. punktu un [Hartas] 47. pantu, ņemot vērā arī Konstitūcijas 96.A pantu, kas stājās spēkā 2016. gadā?

3)

Ja tiek atzīts, ka premjerministra pilnvaras nav saderīgas, vai šis fakts būtu jāņem vērā attiecībā uz nākamajām iecelšanām vai arī tam tāpat vajadzētu ietekmēt iepriekšējās iecelšanas?”

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

16

Savā nolēmumā Prim’Awla tal‑Qorti Ċivili – Ġurisdizzjoni Kostituzzjonali (Civillietu tiesas pirmā palāta (Konstitucionālā kompetence)) ietvēra pieteikumu par šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšanu paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu.

17

Pieteikuma pamatojumam iesniedzējtiesa būtībā apgalvoja, ka jautājumi, uz kuriem attiecas šī lieta, ir valsts interešu objekts, jo atbilde uz tiem var ietekmēt tiesisko drošību, kas saistīta ar tiesu nolēmumiem, kurus jau ir pasludinājušas dažādas Maltas tiesas, tostarp 2019. gada aprīlī amatā ieceltie tiesneši, kā arī Maltas tiesu sistēmas pamatus un turpinātību. To papildinot fakts, ka tuvākajā nākotnē vairāki tiesneši sasniegs pensionēšanās vecumu un ka tad, ja šie tiesneši netiks aizstāti ar citiem, šīs tiesvedības laikā spiediens, ko šī situācija rada attiecībā uz to tiesnešu darbību, kuri paliek amatā, varētu kaitēt pamattiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu saprātīgā termiņā.

18

Reglamenta 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, atkāpjoties no šī Reglamenta noteikumiem, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

19

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šāda paātrināta tiesvedība ir procesuāls instruments, kas ir paredzēts ārkārtas situācijas risināšanai (spriedums, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 48. punkts).

20

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet arī, ka paātrinātā tiesvedība var netikt piemērota, ja lietā izvirzīto juridisko problēmu sensitīvā un kompleksā rakstura dēļ šādu tiesvedību piemērot ir sarežģīti, tostarp tad, ja nešķiet, ka būtu piemēroti saīsināt tiesvedības Tiesā rakstveida daļu (spriedums, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 49. punkts).

21

Šajā gadījumā 2019. gada 19. decembrī Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, nolēma šī sprieduma 16. punktā minēto iesniedzējtiesas pieteikumu noraidīt.

22

Vispirms pati iesniedzējtiesa uzskatīja, ka pamatlieta nav tik steidzama, lai pamatotu pagaidu pasākumu noteikšanu. Turpinājumā Tiesas sprieduma šajā lietā iedarbības uz Maltas tiesu sistēmu nozīmīgums pats par sevi nav iemesls, kas rada nepieciešamo steidzamību, lai pamatotu paātrinātu izskatīšanu. Visbeidzot, šajā lietā ir izvirzīti sensitīvi un kompleksi jautājumi, kas pamato neatkāpšanos no parastajiem procesuālajiem noteikumiem, kuri ir piemērojami lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu jomā.

23

Tajā pašā dienā Tiesas priekšsēdētājs arī nolēma piemērot šai lietai prioritāru izskatīšanu atbilstoši Reglamenta 53. panta 3. punktam.

24

Tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 27. oktobrī, Tiesa tika informēta par to, ka 2020. gada jūlijā Konstitūcijā ir tikuši veikti noteikti grozījumi saistībā ar Venēcijas komisijas 2018. gada 17. decembra Atzinumā Nr. 940/2018 paustajiem ieteikumiem attiecībā uz tiesnešu iecelšanas amatā sistēmu un ka šie grozījumi ir aplūkoti šīs komisijas 2020. gada 8. oktobra Atzinumā Nr. 993/2020 par desmit likumiem un likumprojektiem, ar ko ir transponēti Venēcijas padomes 2018. gada 17. decembra atzinumā (CDL‑AD (2020)019) izteiktie tiesību aktu priekšlikumi.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pieņemamību

25

Polijas valdība uzskata, ka prejudiciālie jautājumi nav pieņemami divu iemeslu dēļ.

26

Šī valdība vērš uzmanību, pirmkārt, uz to, ka iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai savus prejudiciālos jautājumus, lai atkarībā no atbildēm, kas tiktu uz tiem sniegtas, tā varētu lemt par pamatlietā aplūkoto Maltas tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām. Tomēr kompetence saskaņā ar LESD 258. un 259. pantu novērtēt valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām esot vienīgi Tiesai, nevis valsts tiesām, un tikai Eiropas Komisija vai dalībvalsts varot uzsākt procedūru saskaņā ar šīm Savienības tiesību normām. Līdz ar to valsts tiesa nevarot, neapejot LESD 258. un 259. pantā paredzēto procedūru, spriest par valsts tiesību atbilstību Savienības tiesībām, pamatojoties uz šo pēdējo minēto tiesību interpretāciju, kas sniegta prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, ja pati Tiesa neuzskatītu, ka tās kompetencē ir veikt šādu atbilstības pārbaudi saskaņā ar šo pēdējo minēto procedūru. Tātad Savienības tiesību interpretācija, ko šajā tiesvedībā sniegtu Tiesa, nevarot tikt uzskatīta par nepieciešamu pamatlietas atrisināšanai LESD 267. panta izpratnē.

27

Šajā ziņā ir jānorāda, kā izriet no šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, – iesniedzējtiesa uzskata, ka tai ir jāsaņem no Tiesas LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta interpretācija, ņemot vērā tās šaubas par valsts tiesību normu par tiesnešu iecelšanas amatā procesa atbilstību šīm Savienības tiesību normām, saistībā ar actio popularis, kura šajā tiesā ir celta, pamatojoties uz valsts tiesībām.

28

Ar LESD 267. pantu izveidotā prejudiciālā nolēmuma tiesvedība nav nekas cits kā tiešas sadarbības procedūra starp Tiesu un dalībvalstu tiesām. Šajā procedūrā, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, ikviens lietas faktu vērtējums ir valsts tiesas kompetencē un tās ziņā ir, ņemot vērā lietas īpatnības, novērtēt gan to, vai prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, gan to, vai atbilstīgi ir tās Tiesai uzdotie jautājumi, savukārt Tiesa ir pilnvarota lemt vienīgi par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, ņemot vērā faktus, kurus tai ir norādījusi valsts tiesa (spriedumi, 2017. gada 25. oktobris, Polbud – Wykonawstwo, C‑106/16, EU:C:2017:804, 27. punkts, un 2018. gada 30. maijs, Dell’Acqua, C‑370/16, EU:C:2018:344, 31. punkts).

29

Šajā ziņā Tiesas uzdevums ir jānošķir atkarībā no tā, vai tai ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā tas ir šajā gadījumā, vai prasība konstatēt pienākumu neizpildi. Proti, prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros Tiesai ir jāpārbauda, vai Komisijas vai citas dalībvalsts apstrīdētais valsts pasākums vai prakse – vispārīgi un bez vajadzības, lai valsts tiesu izskatīšanā būtu ar to saistīts strīds, – ir pretrunā Savienības tiesībām, turpretī Tiesas uzdevums prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir palīdzēt iesniedzējtiesai atrisināt tajā izskatāmo konkrēto strīdu (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 47. punkts).

30

Ir jāatgādina arī, ka, lai gan prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesas ziņā nav lemt par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesību normām, Tiesas kompetencē turpretī ir sniegt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas var dot šai tiesai iespēju novērtēt šādu atbilstību, taisot spriedumu izskatāmajā lietā (spriedums, 2010. gada 26. janvāris, Transportes Urbanos y Servicios Generales, C‑118/08, EU:C:2010:39, 23. punkts un tajā minētā judikatūra). Iesniedzējtiesai šāds novērtējums ir jāveic, ņemot vērā Tiesas šādi sniegtos interpretācijas elementus.

31

No tā izriet, ka šī sprieduma 26. punktā minētais Polijas valdības iebildums, ka ar atbildi uz jautājumiem, ko iesniedzējtiesa ir uzdevusi šajā lietā saskaņā ar LESD 267. pantu, tiek apiets LESD 258. un 259. pants, ir jānoraida.

32

Otrkārt, Polijas valdība vērš uzmanību uz to, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jānodrošina tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nemaina ne kompetences piešķiršanas principa būtību, ne Savienības kompetences apjomu. Gluži pretēji, šī tiesību norma esot balstīta uz pieņēmumu, ka Savienības kompetences tiesu sistēmu organizēšanas jomā neesamības dēļ dalībvalstu pienākums ir iecelt kompetentas tiesas un paredzēt pienācīgus procesuālos noteikumus ar mērķi nodrošināt to tiesību aizsardzību, kas tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesību sistēmas. Līdz ar to no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas nevarot izsecināt nevienu konkrētu noteikumu, kurā būtu regulēta tiesnešu iecelšana amatā vai valsts tiesu organizācija. Attiecībā uz Hartas 47. pantu – tas šajā gadījumā neesot piemērojams. Repubblika esot cēlusi actio popularis, bet tā nepamatojas uz subjektīvām tiesībām, kas tai izrietētu no Savienības tiesībām. Tādējādi šajā gadījumā neesot nekādas “Savienības tiesību aktu īstenošanas” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

33

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šādi izvirzītie Polijas valdības iebildumi būtībā attiecas uz pašu Savienības tiesību, un konkrēti LES 19. panta un Hartas 47. panta, tvērumu, un tādējādi – uz šo tiesību normu interpretāciju. Šādi argumenti, kas tātad attiecas uz uzdoto jautājumu būtību, tādējādi pēc savas būtības nevar izraisīt to nepieņemamību (spriedums, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 80. punkts).

34

Līdz ar to prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

Par pirmo jautājumu

35

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa un Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie var tikt piemēroti lietā, kurā valsts tiesā ir celta prasība, kas ir paredzēta valsts tiesībās un ar ko tiek lūgts, lai šī tiesa lemtu par tādu valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām, kurās ir regulēta tās dalībvalsts tiesnešu iecelšanas amatā procedūra, kam ir piederīga minētā tiesa.

36

Runājot, pirmkārt, par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas materiālo piemērošanas jomu, ir jāatgādina, ka šī tiesību norma ir vērsta uz “jomā[m], uz kurām attiecas Savienības tiesības”, neatkarīgi no situācijas, kādā dalībvalstis īsteno šīs tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (spriedumi, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 29. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu visām dalībvalstīm tostarp ir jānodrošina, lai attiecīgās instances, kas kā “tiesas” Savienības tiesībās noteiktajā izpratnē ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, un kas tādējādi šajā statusā var spriest par Savienības tiesību piemērošanu un interpretāciju, atbilstu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām (spriedums, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā ziņā nav strīda par to, ka Maltas tiesnešiem var nākties lemt par jautājumiem, kas ir saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, un ka tie kā “tiesas” šajās tiesībās noteiktajā izpratnē ietilpst Maltas tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, un tādējādi šīm tiesām ir jāatbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 114. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un no šī sprieduma 9.–11. punkta izriet, ka iesniedzējtiesā ir celta valsts tiesībās paredzēta prasība, ar kuru Repubblika apstrīd tiesību normu attiecībā uz Maltas tiesnešu iecelšanas amatā procedūru atbilstību it īpaši Savienības tiesībās izvirzītajām dalībvalstu tiesu sistēmas neatkarības prasībām. LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir piemērojama tādas prasības kontekstā, kuras priekšmets tādējādi ir apstrīdēt tādu valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām, par kurām tiek apgalvots, ka tās var ietekmēt tiesnešu neatkarību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 11.13. un 46.52. punkts).

40

Otrkārt, runājot par Hartas 47. pantu, ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā, kurā ir atkārtoti apstiprināts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas ir garantētas Savienības tiesībās, ir tikušas pārkāptas, ir nostiprinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (spriedumi, 2013. gada 27. jūnijs, Agrokonsulting‑04, C‑93/12, EU:C:2013:432, 59. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tādējādi, lai atzītu šīs tiesības konkrētā lietā, kā izriet no Hartas 47. panta pirmās daļas, personai, kas uz tām atsaucas, ir jāpamatojas uz Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām (spriedumi, 2020. gada 6. oktobris, État luxembourgeois (Tiesības apstrīdēt tiesā informācijas sniegšanas pieprasījumu nodokļu jomā), C‑245/19 un C‑246/19, EU:C:2020:795, 55. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 88. punkts).

42

Tomēr no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertās informācijas neizriet, ka pamatlietā Repubblika pamatotos uz tiesībām, kas tai būtu piešķirtas saskaņā ar kādu Savienības tiesību normu. Šajā strīdā tiek apšaubīta to konstitucionālo tiesību normu atbilstība Savienības tiesībām, kurās ir regulēta tiesnešu iecelšana amatā.

43

Ir tiesa, ka Repubblika apstrīd arī 2019. gada 25. aprīļa iecelšanu amatā likumību, kā arī jebkuru citu tādu iespējamu vēlāku iecelšanu amatā likumību, kuras neatbilstu Venēcijas komisijas 2018. gada 17. decembra atzinumā Nr. 940/2018 ietvertajiem ieteikumiem, kā arī LES 19. panta 1. punktam un Hartas 47. pantam. Tomēr Repubblika šajā ziņā veiktā apstrīdēšana ir pamatota tikai ar to minēto konstitucionālo tiesību normu apgalvoto neatbilstību Savienības tiesībām, uz kurām balstoties, tika nolemts par šīm iecelšanām amatā, bet Repubblika neatsaucas uz tādu no šīm iecelšanām amatā izrietošu tiesību pārkāpumu, kas tai būtu piešķirtas saskaņā ar kādu Savienības tiesību normu.

44

Šajos apstākļos atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam tās 47. pants pats par sevi pamatlietā nav piemērojams.

45

Lai gan tas ir tā, tā kā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu visām dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami, lai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā it īpaši Hartas 47. panta izpratnē, pēdējā minētā tiesību norma ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot LES 19. panta 1. punkta otro daļu (spriedumi, 2017. gada 14. jūnijs, Online Games u.c., C‑685/15, EU:C:2017:452, 54. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 143. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Ievērojot iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tā var tikt piemērota lietā, kurā valsts tiesā ir celta prasība, kas ir paredzēta valsts tiesībās un ar ko tiek lūgts, lai šī tiesa lemtu par tādu valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām, kurās ir regulēta tās dalībvalsts tiesnešu iecelšanas amatā procedūra, kam ir piederīga minētā tiesa. Šīs tiesību normas interpretācijā ir pienācīgi jāņem vērā Hartas 47. pants.

Par otro jautājumu

47

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir valsts tiesību normas, ar ko attiecīgās dalībvalsts premjerministram tiek piešķirtas izšķirošas pilnvaras tiesnešu iecelšanas amatā procesā, vienlaikus paredzot, ka šajā procesā ir iesaistīta struktūra, kuras uzdevums ir it īpaši novērtēt tiesneša amata kandidātus un sniegt premjerministram atzinumu.

48

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan tieslietu organizācija dalībvalstīs ietilpst šo dalībvalstu kompetencē, tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām. Tas tā var būt it īpaši, runājot par valstu noteikumiem attiecībā uz lēmumu pieņemšanu par tiesnešu iecelšanu amatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 68. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 79. punkts).

49

Ar LES 19. pantu valsts tiesām un Tiesai ir uzticēts pienākums garantēt pilnīgu Savienības tiesību piemērošanu visās dalībvalstīs, kā arī tiesību, kas šiem tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, aizsardzību tiesā (spriedums, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 108. punkts).

50

Tādējādi un, kā ir paredzēts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, dalībvalstu ziņā ir paredzēt tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmu, kas ir efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, kā arī nodrošināt, lai tiesas, kas ietilpst šajā sistēmā un kas var lemt par Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, atbilstu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām (spriedums, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 109. un 112. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

51

Šajā kontekstā dalībvalstu tiesnešu neatkarība Savienības tiesību sistēmai ir principiāli nozīmīga dažādos aspektos (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Land Hessen, C‑272/19, EU:C:2020:535, 45. punkts). Tā, piemēram, ir būtiski svarīga tiesu iestāžu sadarbības sistēmas, ko iemieso LESD 267. pantā paredzētais lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mehānisms, pienācīgai darbībai, jo šo mehānismu var iedarbināt vienīgi iestāde, kuras uzdevums ir piemērot Savienības tiesības un kura atbilst it īpaši šim neatkarības kritērijam (skat. it īpaši spriedumu, 2020. gada 21. janvāris, Banco de Santander, C‑274/14, EU:C:2020:17, 56. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt šī prasība par tiesu neatkarību, kas ir neatraujami saistīta ar tiesas spriešanu, ietilpst Hartas 47. pantā paredzēto pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pamatsaturā, kurām ir kardināla nozīme, garantējot visu to tiesību aizsardzību, kas tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, un aizsargājot dalībvalstu kopējās vērtības, kuras ir izklāstītas LES 2. pantā, tostarp tiesiskuma vērtību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 26. marts, pārskatīšana, Simpson/Padome un HG/Komisija, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 70. un 71. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 116. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Tādējādi Hartas 47. pants veicina ikviena tāda tiesību subjekta tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, kas konkrētajā lietā pamatojas uz tiesībām, kuras tam izriet no Savienības tiesībām, savukārt LES 19. panta 1. punkta otrās daļas mērķis ir nodrošināt, lai ikvienas dalībvalsts izveidotā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.

53

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atbilstoši Savienības tiesībām nepieciešamās neatkarības un objektivitātes garantijas ir balstītas uz premisu, ka pastāv tādi noteikumi – it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atstatīšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem –, kuri ļauj kliedēt jebkādas tiesību subjektu pamatotas šaubas par šīs tiesas neuzņēmību pret ārēju elementu iedarbību, konkrēti likumdošanas varas un izpildvaras tiešu vai netiešu ietekmi, un par tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar kurām tā saskaras (spriedumi, 2006. gada 19. septembris, Wilson, C‑506/04, EU:C:2006:587, 53. punkts; 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 66. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 117. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Atbilstoši tiesiskas valsts darbībai raksturīgajam varas dalīšanas principam ir jānodrošina tostarp tiesu neatkarība attiecībā pret likumdošanas varu un izpildvaru (spriedumi, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 124. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 118. punkts).

55

Šajā ziņā tiesnešiem ir jābūt pasargātiem no ārējas ietekmes vai spiediena, kas var apdraudēt viņu neatkarību. Šī sprieduma 53. punktā minētajiem noteikumiem konkrēti ir jāļauj izslēgt ne tikai jebkādu tiešu ietekmi, kas izpaužas norādījumu veidā, bet arī netiešākas ietekmes formas, kuras varētu virzīt attiecīgo tiesnešu lēmumus (spriedumi, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība), C‑619/18, EU:C:2019:531, 112. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 119. punkts).

56

Runājot konkrēti par apstākļiem, kādos tiek pieņemti lēmumi par tiesnešu iecelšanu amatā, Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt – tas vien, ka attiecīgos tiesnešus ieceļ dalībvalsts prezidents, nevar izraisīt minēto tiesnešu atkarību no tā, ne arī radīt šaubas attiecībā uz viņu objektivitāti, ja tad, kad šīs personas ir ieceltas amatā, uz tām netiek izdarīts nekāds spiediens un tās nesaņem norādījumus par savu pienākumu izpildi (spriedumi, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c., (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 133. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 122. punkts).

57

Tomēr Tiesa ir norādījusi arī, ka vēl ir jāpārliecinās, ka minēto lēmumu par iecelšanu amatā pieņemšanas pamatā esošie materiāltiesiskie nosacījumi un procesuālā kārtība ir tādi, kas nevar radīt tiesību subjektiem nekādas pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu neuzņēmību pret ārēju elementu iedarbību un par viņu neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar kurām tie saskaras, kad šīs personas ir ieceltas amatā, un ka šajā nolūkā ir it īpaši būtiski, lai minētie nosacījumi un kārtība būtu izstrādāti tā, lai būtu izpildītas šī sprieduma 55. punktā atgādinātās prasības (spriedumi, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 134. un 135. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 123. punkts).

58

Šajā gadījumā iesniedzējtiesas šaubas saistībā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu būtībā attiecas uz valsts tiesību normām, ar kurām attiecīgās dalībvalsts premjerministram tiek piešķirtas izšķirošas pilnvaras tiesnešu iecelšanas amatā procesā, vienlaikus paredzot, ka šajā procesā ir iesaistīta struktūra, kuras uzdevums ir it īpaši novērtēt tiesneša amata kandidātus un sniegt premjerministram atzinumu.

59

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, ka konstitucionālo tiesību normas par tiesnešu iecelšanu amatā kopš to pieņemšanas 1964. gadā ir palikušas nemainīgas līdz 2016. gadā notikušajai Konstitūcijas reformai, ar kuru tika izveidota šīs konstitūcijas 96.A pantā minētā Tiesnešu iecelšanas amatā komiteja. Pirms šīs reformas premjerministra pilnvaras ierobežoja tikai prasība, saskaņā ar kuru kandidātiem uz tiesneša amatu ir jāatbilst Konstitūcijā paredzētajiem nosacījumiem, lai varētu pretendēt uz šādu amatu.

60

Tātad Maltas Republika uz LES 49. panta pamata pievienojās Savienībai, balstoties uz Konstitūcijas normām, kuras bija spēkā pirms minētās reformas.

61

Šajā 49. pantā, kurā ir paredzēta iespēja ikvienai Eiropas valstij lūgt, lai to uzņem par Savienības dalībvalsti, ir precizēts, ka Savienība apvieno valstis, kas brīvi un brīvprātīgi ir pieņēmušas pašlaik LES 2. pantā minētās kopīgās vērtības, kas ievēro šīs vērtības un apņemas tās popularizēt.

62

Konkrēti no LES 2. panta izriet, ka Savienība ir dibināta, pamatojoties uz tādām vērtībām kā tiesiskums, kas dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kurā valda tostarp taisnīgums. Šajā ziņā ir jānorāda, ka dalībvalstu un tostarp to tiesu iestāžu savstarpējā uzticēšanās ir balstīta uz pamatpremisu, ka dalībvalstīm ir virkne kopīgu vērtību, pamatojoties uz kurām ir dibināta Savienība, kā tas ir norādīts šajā LES 2. pantā (šajā nozīmē skat. atzinumu 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 168. punkts, un spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 30. punkts).

63

No tā izriet, ka LES 2. pantā nostiprināto vērtību ievērošana no dalībvalsts puses ir visu šai dalībvalstij no Līgumu piemērošanas izrietošo tiesību izmantošanas nosacījums. Tātad dalībvalsts nevar grozīt savus tiesību aktus tā, ka tiek izraisīta tiesiskuma – kas ir vērtība, kura ir konkretizēta it īpaši LES 19. pantā, – aizsardzības līmeņa pazemināšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 108. punkts).

64

Tādējādi dalībvalstīm ir jārūpējas par to, lai tiktu novērsta jebkāda tiesību aktu tieslietu organizācijas jomā kvalitātes pazemināšana no šīs vērtības viedokļa, atturoties pieņemt noteikumus, kas varētu apdraudēt tiesnešu neatkarību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas tiesu iestādes neatkarība), C‑354/20 PPU un C‑412/20 PPU, EU:C:2020:1033, 40. punkts).

65

Šajā kontekstā Tiesa būtībā jau ir atzinusi, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir valsts tiesību normas tieslietu organizācijas jomā, kuras attiecīgajā dalībvalstī var izraisīt tiesiskuma vērtības, it īpaši tiesnešu neatkarības garantiju, aizsardzības līmeņa pazemināšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153).

66

Savukārt tādas struktūras kā Tiesnešu iecelšanas amatā komitejas – kas saistībā ar Konstitūcijas reformu 2016. gadā tika izveidota ar Konstitūcijas 96.A pantu – iesaistīšanās tiesnešu iecelšanas amatā kontekstā principā var veicināt šī procesa objektivizāciju, ierobežojot rīcības brīvību, kāda ir premjerministram, īstenojot tam šajā jomā piešķirto kompetenci. Šai struktūrai vēl arī pašai ir jābūt pietiekami neatkarīgai no likumdošanas varas un izpildvaras un no institūcijas, kurai tai ir jāiesniedz atzinums par tiesneša amata kandidātu novērtējumu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 137. un 138. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība), C‑824/18, EU:C:2021:153, 124. un 125. punkts).

67

Šajā gadījumā virkne iesniedzējtiesas minēto noteikumu šķiet tādi, kas var garantēt Tiesnešu iecelšanas amatā komitejas neatkarību attiecībā pret likumdošanas varu un izpildvaru. Tas, piemēram, attiecas uz Konstitūcijas 96.A panta 1.–3. punktā ietvertajiem noteikumiem par šīs komitejas sastāvu, kā arī aizliegumu pienākumus tajā pildīt politiskām personām, uz minētās komitejas locekļiem Konstitūcijas 96.A panta 4. punktā noteikto pienākumu darboties pilnīgi patstāvīgi un nepakļauties nevienas personas vai iestādes vadībai vai kontrolei, kā arī uz šīs pašas komitejas pienākumu ar ministra, kas atbild par tieslietām, piekrišanu publicēt kritērijus, pēc kuriem tā veic novērtējumus, un tas, starp citu, kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 91. pantā, ir noticis.

68

Turklāt iesniedzējtiesa šajā lietā nav paudusi šaubas par apstākļiem, kādos ir tikuši iecelti ar Konstitūcijas 96.A pantu izveidotās Tiesnešu iecelšanas amatā komitejas locekļi, vai par to, kā šī pati struktūra konkrēti pilda savu lomu.

69

Tādējādi šķiet, ka Tiesnešu iecelšanas amatā komitejas izveidošana ar Konstitūcijas 96.A pantu stiprina tiesnešu neatkarības garantiju.

70

Otrkārt, ir jānorāda, kā to it īpaši uzsver Komisija, ka, lai gan premjerministram saskaņā ar pamatlietā aplūkotajām valsts tiesību normām ir noteiktas pilnvaras attiecībā uz tiesnešu iecelšanu amatā, tomēr šo pilnvaru īstenošana ir ierobežota ar nosacījumiem par profesionālo pieredzi, kuriem ir jāatbilst tiesneša amata kandidātiem, un šie nosacījumi ir paredzēti Konstitūcijas 96. panta 2. punktā un 100. panta 2. punktā.

71

Turklāt, lai gan ir taisnība, ka premjerministrs var nolemt izvirzīt prezidentam amata kandidātu, kuru nav ieteikusi ar Konstitūcijas 96.A pantu izveidotā Tiesnešu iecelšanas amatā komiteja, šādā gadījumā tam tomēr saskaņā ar Konstitūcijas 96. panta 4. punktu un 100. panta 6. punktu savi iemesli ir jāpaziņo Pārstāvju palātai, kā arī, ja vien runa nav par galvenā tiesneša iecelšanu amatā, – sabiedrībai ar paziņojumu, kas publicēts Gazzetta tal‑Gvern ta’ Malta. Tomēr, ja vien premjerministrs šīs pilnvaras īsteno tikai pilnīgā izņēmuma kārtā un stingri un efektīvi ievēro šādu pienākumu norādīt pamatojumu, šīs pilnvaras nevar radīt pamatotas šaubas par izraudzīto kandidātu neatkarību.

72

Ievērojot visus šos elementus, nešķiet, ka pamatlietā aplūkotās valsts tiesību normas attiecībā uz tiesnešu iecelšanu amatā pašas par sevi var radīt tiesību subjektiem pamatotas šaubas par amatā iecelto tiesnešu neuzņēmību pret ārēju elementu iedarbību, konkrēti – likumdošanas varas un izpildvaras tiešu vai netiešu ietekmi, un par viņu neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar kurām tie saskaras, un ka tās tādējādi var radīt iespaidu par šo tiesnešu neatkarības un objektivitātes neesamību, kas var apdraudēt paļāvību, kāda tieslietu sistēmai ir jāvieš tiesību subjektos demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī.

73

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā valsts tiesību normas, ar ko attiecīgās dalībvalsts premjerministram tiek piešķirtas izšķirošas pilnvaras tiesnešu iecelšanas amatā procesā, vienlaikus paredzot, ka šajā procesā ir iesaistīta neatkarīga struktūra, kuras uzdevums ir it īpaši novērtēt tiesneša amata kandidātus un sniegt premjerministram atzinumu.

Par trešo jautājumu

74

Ņemot vērā uz otro jautājumus sniegto atbildi, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

Par tiesāšanās izdevumiem

75

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

 

1)

LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tā var tikt piemērota lietā, kurā valsts tiesā ir celta prasība, kas ir paredzēta valsts tiesībās un ar ko tiek lūgts, lai šī tiesa lemtu par tādu valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām, kurās ir regulēta tās dalībvalsts tiesnešu iecelšanas amatā procedūra, kam ir piederīga minētā tiesa. Šīs tiesību normas interpretācijā ir pienācīgi jāņem vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants.

 

2)

LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai nav pretrunā valsts tiesību normas, ar ko attiecīgās dalībvalsts premjerministram tiek piešķirtas izšķirošas pilnvaras tiesnešu iecelšanas amatā procesā, vienlaikus paredzot, ka šajā procesā ir iesaistīta neatkarīga struktūra, kuras uzdevums ir it īpaši novērtēt tiesneša amata kandidātus un sniegt premjerministram atzinumu.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – maltiešu.