–

Rumānijas valdības vārdā – sākotnēji R. I. Hațieganu un A. Rotăreanu, kā arī C.‑R. Canțăr, vēlāk – E. Gane, R. I. Hațieganu un A. Rotăreanu, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – N. Ruiz García un C. Gheorghiu, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 1. panta 2. punktu un 4. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp XU, YV, ZW, AU, BZ, CA, DB un EC, no vienas puses, un SC Credit Europe Ipotecar IFN SA (turpmāk tekstā – “Credit Europe Ipotecar”) un Credit Europe Bank NV, no otras puses, par tāda noteikuma iespējamo negodīgumu, kas ir ietverts ārvalsts valūtā izteiktā aizdevuma līgumā, kurā ir noteikts, ka aizdotā summa ir jāatmaksā šajā valūtā, un kurš aizņēmējiem liek uzņemties valūtas maiņas kursa svārstību risku.

3

Direktīvas 93/13 trīspadsmitajā apsvērumā ir teikts:

“tā kā tiek uzskatīts, ka dalībvalstu likumi vai noteikumi, kas tieši vai netieši nosaka patērētāju līgumu noteikumus, nesatur negodīgus noteikumus; tā kā tādēļ neliekas vajadzīgi attiecināt uz šo direktīvu noteikumus, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena; tā kā šajā sakarībā vārdi “obligātas tiesību normas” 1. panta 2. punktā ietver arī noteikumus, kas saskaņā ar tiesību aktiem attiecas uz līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka nav noteikta cita kārtība”.

4

Šīs direktīvas 1. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā.”

5

Minētās direktīvas 4. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī [uz] cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

6

Cod Civil (Civilkodekss) redakcijas, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā (turpmāk tekstā – “Civilkodekss”), 1578. pantā bija paredzēts:

“No naudas aizdevuma izrietošās saistības vienmēr ir tikai līgumā skaitliski noteiktās summas apmērā.

Ja līdz samaksas laikam ārvalsts valūtas vērtība ir palielinājusies vai samazinājusies, parādniekam ir jāatdod skaitliski aizņemtā summa un tikai naudā, kādā tā tikusi izmaksāta.”

7

2007. gada 8. novembrī četri no prasītājiem pamatlietā, kuriem ir patērētāja statuss, ar Credit Europe Ipotecar, Rumānijā reģistrētu sabiedrību, noslēdza Šveices frankos (CHF) izteiktu hipotekārā aizdevuma līgumu uz 30 gadiem. Pārējie prasītāji pamatlietā ir piektā patērētāja, kurš bija šā līguma puse un nomira 2014. gada 6. aprīlī, tiesību pārņēmēji.

8

Minētā līguma 6.1. punktā citastarp bija noteikts, ka aizdevums ir jāatmaksā tajā ārvalsts valūtā, kurā tas ir izteikts, un ka izmaiņu risks, proti, risks, kas saistīts ar valūtas maiņas kursa svārstībām starp šo valūtu un Rumānijas leju (RON), attiecīgā gadījumā ir jāuzņemas aizņēmējiem.

9

2009. gada 31. martāCredit Europe Ipotecar nodeva savu no šā paša līguma izrietošo prasījumu Credit Europe Bank.

10

2011. gada 3. oktobrī pēc konkrēto patērētāju lūguma veikt atmaksu pa daļām līgumslēdzējas puses noslēdza papildu vienošanos, ar kuru aplūkotā aizdevuma līguma 6.1. punkts tika grozīts. Tomēr tajā joprojām tika saglabāts noteiktais, ka atmaksa ir jāveic Šveices frankos un ka valūtas maiņas risks attiecīgā gadījumā ir jāuzņemas aizņēmējiem.

11

2015. gada 16. martā prasītāji pamatlietā vērsās Judecătoria Galați (Galacas pirmās instances tiesa, Rumānija) ar prasību pret Credit Europe Ipotecar, galvenokārt lūdzot, pirmkārt, konstatēt, ka konkrētā aizdevuma līguma 6.1. punktā ietvertais noteikums ir negodīgs un spēkā neesošs, un, otrkārt, fiksēt valūtas maiņas kursu starp Šveices franku un Rumānijas leju tādu, kāds tas bija šā līguma noslēgšanas brīdī, kā arī atlīdzināt pārmaksātās summas sakarā ar Rumānijas lejas vērtības kritumu pret Šveices franku kopš šā brīža. Prasības pamatojumam viņi apgalvoja, ka Šveices frankos izteiktu aizdevumu viņi ir saņēmuši pēc Credit Europe Ipotecar ieteikuma, kura viņus nebija informējusi par šīs valūtas vērtības kāpšanas risku, lai gan šim aizdevējam, kuram atšķirībā no patērētājiem piemīt finanšu pratība, šāds risks bija paredzams.

12

Savai aizstāvībai Credit Europe Ipotecar vispirms norādīja uz prasību saistībā ar konkrētā aizdevuma līguma 6.1. punktu nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka Direktīva 93/13 nav piemērojama un ka Rumānijas tiesībās tiesai, kas izskata lietu, nav piešķirtas tiesības papildināt līgumu ar kādiem papildu noteikumiem. Turpinājumā šī sabiedrība uzsvēra, ka tai nebija nekāda pienākuma informēt aizņēmējus par izmaiņu risku, jo valūtas maiņas kursa svārstība nevarēja būt iepriekš skaidri zināma un tā bija daļa no riska, ko ir spējīgs apzināties ikviens vidusmēra patērētājs. Visbeidzot tā apgalvoja – ņemot vērā to, ka noteikumu par “naudas nominālvērtību” ir ieviesis valsts likumdevējs saskaņā ar Civilkodeksa 1578. pantu, un to, ka prasībā pamatlietā šī tiesību norma neesot ņemta vērā, jo tās mērķis ir izslēgt izmaiņu risku, nevar atzīt, ka pastāvētu līgumiska nelīdzsvarotība.

13

Ar 2018. gada 30. janvāra spriedumu Judecătoria Galați (Galacas pirmās instances tiesa) kā nepamatotu noraidīja prasījumu par konkrētā aizdevuma līguma 6.1. punktā ietvertā noteikuma atzīšanu par negodīgu un tātad arī spēkā neesošu.

14

Šajā ziņā minētā tiesa citastarp norādīja, ka prasītājiem pamatlietā bija iespējams brīvi izvēlēties Rumānijas lejās vai citās valūtās izteiktu aizdevumu un ka, parakstoties uz 30 gadu aizdevumu, kas izteikts citā valūtā, nevis tajā, kurā viņi gūst ienākumus no algas, viņi netieši ir piekrituši uzņemties naudas svārstību risku, tas ir, risku, ka var mainīties apstākļi, kas pastāvēja šā līguma noslēgšanas dienā.

15

Turklāt tā secināja, ka minētā līguma noteikumi, kuros aizņēmējiem ir noteikts pienākums atmaksāt aizdevuma daļas Šveices frankos, nav radījusi nozīmīgu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, jo aizdevējs uzņēmās risku, ka Šveices franka maiņas kurss var kristies salīdzinājumā ar vērtību, kāda bija piemērojama šīs valūtas konvertācijai Rumānijas lejās konkrētā līguma noslēgšanas brīdī, kamēr aizņēmēji uzņēmās risku, ka šis kurss var pieaugt.

16

Saskaņā ar Judecătoria Galați (Galacas pirmās instances tiesa) norādīto nevar prezumēt, ka, tā kā aizdevējs ir profesionālis finanšu un banku jomā, tas zināja vai paredzēja minētā valūtas maiņas kursa attīstību. Bankai, protams, esot pienākums informēt patērētāju par tās aizdevuma piedāvājuma būtiskajiem aspektiem, bet valūtas maiņas kursa svārstību radītie riski tomēr esot aspekti, kas konkrēti ir jānovērtē katram aizņēmējam.

17

2018. gada martā prasītāji pamatlietā, no vienas puses, kā arī Credit Europe Ipotecar un Credit Europe Bank, no otras puses, par minētās tiesas pieņemto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Tribunalul Galați (Galacas apgabaltiesa, Rumānija), būtībā atkārtojot argumentus, kurus viņi bija izvirzījuši pirmajā instancē.

18

Iesniedzējtiesas ieskatā no Tiesas judikatūras par Direktīvu 93/13 izriet, ka saskaņā ar tās 1. panta 2. punktu, ja kāds līguma noteikums atspoguļo valsts tiesību normas, kas ir piemērojamas starp līgumslēdzējām pusēm neatkarīgi no to izvēles, vai ja starp tām nav citādas vienošanās, šāds noteikums neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

19

Turklāt tā norāda, ka Civilkodeksa 1578. pantā, kuram ir papildinošs raksturs, ir paredzēts, ka aizņēmējam ir pienākums atmaksāt aizdevējam aizdevuma līgumā ierakstīto skaitlisko summu, neņemot vērā ārvalsts valūtas, kurā aizdevums ir izteikts, vērtības pieaugumu vai kritumu laikā līdz samaksas datumam, un ka šajā tiesību normā ir nostiprināts “naudas nominālvērtības princips” atbilstoši Rumānijas doktrīnā dotajam nosaukumam. Iesniedzējtiesa precizē, ka saistībā ar pamatlietā aplūkotajām līgumattiecībām Šveices franka maiņas kurss par sliktu aizņēmējiem laikā no konkrētā aizdevuma līguma noslēgšanas 2007. gada 8. novembrī līdz dienai, kad tika celta prasība pirmajā instancē, kas notika 2015. gada 16. martā, kāpa par 204,12 %.

20

No iesniedzējtiesas nolēmuma arī izriet, ka laikā pēc 2017. gada 20. septembra sprieduma Andriciuc u.c. (C‑186/16, EU:C:2017:703) Rumānijas judikatūrā lielākoties ir ticis atzīts, ka tad, ja tiek apgalvots, ka līguma noteikumi ir negodīgi, valsts tiesām vispirms ir jāizvērtē, vai ar apstrīdētajiem noteikumiem ir pārņemtas papildinoša rakstura valsts tiesību normas, kā, piemēram, Civilkodeksa 1578. pantā paredzētās, un apstiprinošas atbildes gadījumā jāizslēdz šie noteikumi no attiecīgā līguma noteikumu negodīguma analīzes atbilstoši Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktam. Taču ir izrādījies, ka šajā pēdējā minētajā gadījumā tiesām, kas izskata lietu, nav iespēju izvērtēt tirgotāja rīcību pirms līguma noslēgšanas un it īpaši to, vai viņš ir vai nav ievērojis savu pienākumu informēt patērētāju, kas izriet no šīs direktīvas 4. panta 2. punkta.

21

Līdz ar to iesniedzējtiesa interesējas, pirmkārt, par metodi, kāda ir jāizmanto, izvērtējot kādu noteikumu par izmaiņu risku, vaicājot, vai šāds noteikums ir jāpārbauda vispirms saistībā ar minētajā 1. panta 2. punktā paredzēto izslēgšanu vai vispirms ņemot vērā no minētā 4. panta 2. punkta izrietošo pārskatāmības prasību.

22

Otrkārt, šī tiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja tiesa, kas izskata lietu, apstrīdēto noteikumu izvērtētu prioritāri no Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta skatpunkta un secinātu, ka attiecīgais tirgotājs nav ievērojis šajā tiesību normā nostiprināto iepriekšējas informēšanas pienākumu, šim pēdējam, neraugoties uz šā pienākuma neizpildi, būtu iespējams sev par labu atsaukties uz izņēmumu no negodīgu līguma noteikumu vērtēšanas, kas izriet no šīs direktīvas 1. panta 2. punkta.

23

Šādos apstākļos Tribunalul Galați (Galacas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai nerada nekādas pamatotas šaubas.

25

Šī tiesību norma ir jāpiemēro šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.

26

Ar šiem diviem jautājumiem, kurus ir lietderīgi izskatīt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts un 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad dalībvalsts tiesai ir jāizskata strīds par iespējami negodīgu līguma noteikumu, kas ietver papildinošu valsts tiesību normu, tai prioritāri ir jāizvērtē, kādu ietekmi rada šīs direktīvas 1. panta 2. punktā paredzētā izslēgšana no tās piemērošanas jomas vai arī kādu ietekmi rada minētās direktīvas 4. panta 2. punktā paredzētais izņēmums no līguma noteikumu negodīguma vērtēšanas, un tad, ja izvēlams ir šis pēdējais ceļš, – vai tirgotājs, kurš nav izpildījis no minētā 4. panta 2. punkta izrietošo pārskatāmības pienākumu, tomēr var atsaukties uz minēto 1. panta 2. punktu, lai nepieļautu tāda noteikuma negodīguma izvērtēšanu.

27

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka ar Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktu no tās piemērošanas jomas ir izslēgti līguma noteikumi, kas atspoguļo “obligātas tiesību normas”; tas ir formulējums, kurš, ņemot vērā šīs direktīvas trīspadsmito apsvērumu, attiecas ne tikai uz valsts tiesību normām, kas ir piemērojamas starp līgumslēdzējām pusēm neatkarīgi no to izvēles, bet arī uz papildinoša rakstura normām, proti, tām, kas tiek piemērotas automātiski, ja starp pusēm nepastāv vienošanās par ko citu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 26. marts, Mikrokasa un Revenue Niestandaryzowany Sekurytyzacyjny Fundusz Inwestycyjny Zamknięty, C‑779/18, EU:C:2020:236, 50.–53. punkts, kā arī 2020. gada 9. jūlijs, Banca Transilvania, C‑81/19, EU:C:2020:532, 23.–25. un 28. punkts).

28

Šādu Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta interpretāciju Tiesa ir saglabājusi, neraugoties uz atšķirību, uz kuru arī ir norādījusi iesniedzējtiesa šajā tiesvedībā, starp šīs tiesību normas formulējumiem attiecīgi Direktīvas 93/13 franču valodas versijā un rumāņu valodas versijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Banca Transilvania, C‑81/19, EU:C:2020:532, 32.–34. punkts).

29

Šajā tiesību normā paredzētā Direktīvas 93/13 regulējuma piemērošanas izslēgšana ir tikusi pamatota ar to, ka ir leģitīmi prezumēt, ka valsts likumdevējs ir izveidojis līdzsvaru starp visām noteiktu līgumu pušu tiesībām un pienākumiem; tas ir līdzsvars, kuru Savienības likumdevējs ir skaidri vēlējies aizsargāt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 26. marts, Mikrokasa un Revenue Niestandaryzowany Sekurytyzacyjny Fundusz Inwestycyjny Zamknięty, C‑779/18, EU:C:2020:236, 54. punkts, kā arī 2020. gada 9. jūlijs, Banca Transilvania, C‑81/19, EU:C:2020:532, 26. punkts).

30

Otrkārt, šīs direktīvas 4. panta 2. punktā ir paredzēts izņēmums no negodīgu noteikumu kontroles pēc būtības mehānisma, kāds tas ir paredzēts ar minēto direktīvu ieviestajā patērētāju tiesību aizsardzības sistēmā; tas ir izņēmums, kas ir piemērojams attiecībā uz noteikumiem, kuri ietilpst kādā no abām šajā 2. punktā minētajām kategorijām, ja attiecīgais noteikums ir sastādīts vienkāršā un skaidri saprotamā veidā atbilstoši no šīs tiesību normas izrietošajai pārskatāmības prasībai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 34., 35., 43. un 44. punkts, kā arī 2020. gada 3. septembris, Profi Credit Polska, C‑84/19, C‑222/19 un C‑252/19, EU:C:2020:631, 65. un 66. punkts).

31

Attiecībā uz jautājumu par to, kāda savstarpēja saistība pastāv starp Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktu un tās 4. panta 2. punktu, uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, kā to vienprātīgi rosina Rumānijas valdība un Eiropas Komisija, ir jāatbild tādējādi, ka tiesai, kas izskata tādu strīdu kā pamatlietā, priekšroka ir jādod analīzei, kas ir balstīta uz Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas izslēgšanu, kura paredzēta tās 1. panta 2. punktā, nevis analīzei, kas balstīta uz izņēmumu no līguma noteikumu negodīguma kontroles, kurš paredzēts šīs direktīvas 4. panta 2. punktā.

32

Proti, par šādu pieeju ir jāizšķiras, ja ir acīmredzams, ka jebkāds Savienības tiesību instruments konkrētai situācijai ir piemērojams tikai tad, ja tā ietilpst šā instrumenta piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 18. oktobris, Dzodzi, C‑297/88 un C‑197/89, EU:C:1990:360, 23. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojumu, 2014. gada 3. jūlijs, Tudoran, C‑92/14, EU:C:2014:2051, 28.–32. punkts).

33

Turklāt, konkrētāk, no pašas Direktīvas 93/13 sistēmas skaidri izriet, ka kāda noteikuma negodīguma iespējamā izvērtēšana, ņemot vērā tās normas, tostarp tās 4. pantu, prasa vispirms noskaidrot, vai attiecīgais noteikums ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, it īpaši, ņemot vērā minētās direktīvas 1. panta 2. punktā paredzēto izslēgšanu no šīs jomas.

34

Tieši šā iemesla dēļ 2017. gada 20. septembra spriedumā Andriciuc u.c. (C‑186/16, EU:C:2017:703, 30.–32. punkts) Tiesa norādīja, ka lietu izskatošajai valsts tiesai, ņemot vērā attiecīgo aizdevuma līgumu raksturu, vispārējo sistēmu un noteikumus, kā arī šo līgumu tiesisko un faktisko kontekstu, ir jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkotais noteikums, saskaņā ar kuru aizdevums ir jāatmaksā tajā pašā valūtā, kādā tas izsniegts, atspoguļo obligātas valsts tiesību normas Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta izpratnē, pēc tam – un tikai gadījumā, ja šī tiesa secinātu, ka uz konkrēto noteikumu neattiecas šajā tiesību normā paredzētā izslēgšana, – pievēršoties šīs direktīvas 4. panta 2. punkta piemērošanai.

35

Šajā tiesvedībā Rumānijas valdība un Komisija, protams, ir paudušas iebildumus par to, ka uz tādu noteikumu kā pamatlietā aplūkotais, kura saturs ir izklāstīts šā rīkojuma 8. punktā, patiešām attiecas Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā paredzētais izņēmums.

36

Tomēr no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka tā uzskata, pirmkārt, ka šāds noteikums atspoguļo Civilkodeksa 1578. pantā nostiprināto naudas nominālvērtības principu un, otrkārt, ka šis pants ir papildinoša rakstura tiesību norma šā rīkojuma 27. punktā minētās judikatūras izpratnē, proti, tiesību norma, kas ir piemērojama līgumam, ja līgumslēdzējas puses savstarpēji nav vienojušās par citādu noregulējumu.

37

Šajā ziņā ir jānorāda, ka analoģiskā kontekstā saistībā ar to pašu valsts tiesību normu, par kuru ir runa pamatlietā, tādu pašu koncepciju izmantoja Rumānijas iesniedzējtiesa, kas bija vērsusies Tiesā lietā, kurā tika taisīts 2020. gada 9. jūlija spriedums Banca Transilvania (C‑81/19, EU:C:2020:532, 30. punkts).

38

No šīs juridiskās kvalifikācijas izriet, ka tas ir tikai valsts tiesu ziņā izšķirt, vai līguma noteikums, kura negodīgumu apgalvo prasītāji pamatlietā, atspoguļo valsts tiesību normu, kurai ir papildinošs raksturs, līdz ar ko uz šo noteikumu attiecas Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā paredzētais izņēmums un tātad tas neietilpst tās piemērošanas jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Banca Transilvania, C‑81/19, EU:C:2020:532, 31. un 37. punkts).

39

Turklāt jāprecizē, pirmkārt, – apstāklim, ka līgumslēdzējām pusēm ir iespēja atkāpties no papildinoša rakstura valsts tiesību normas, kā tas Rumānijas valdības un Komisijas ieskatā esot šajā gadījumā, nav nozīmes, noskaidrojot, vai līguma noteikums, kas atspoguļo šādu tiesību normu, saskaņā ar Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktu ir izslēgts no tās piemērošanas jomas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Banca Transilvania, C‑81/19, EU:C:2020:532, 35. punkts).

40

Otrkārt, tas, ka kāds līguma noteikums, kas atspoguļo kādu no šajā 1. panta 2. punktā minētajām valsts tiesību normām, nav ticis atsevišķi apspriests, kā tas Rumānijas valdības ieskatā esot šajā gadījumā, neietekmē tā izslēgšanu no minētās direktīvas piemērošanas jomas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Banca Transilvania, C‑81/19, EU:C:2020:532, 36. punkts).

41

Visbeidzot, runājot par pārskatāmības prasības, kas izriet no Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta, iespējamo ietekmi, uz kuru it īpaši ir norādīts otrajā uzdotajā jautājumā, Tiesai šajā ziņā nav jālemj, jo, tā kā iesniedzējtiesa secina, ka pamatlietā aplūkotais noteikums atspoguļo valsts tiesību normu, kas tiek atzīta par papildinošu, uz minēto noteikumu atbilstoši šīs direktīvas 1. panta 2. punktam tās normas neattiecas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Banca Transilvania, C‑81/19, EU:C:2020:532, 38. punkts).

42

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts un 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad dalībvalsts tiesā ir celta prasība par iespējami negodīgu līguma noteikumu, kas atspoguļo papildinoša rakstura valsts tiesību normu, tai vispirms ir jāizvērtē minētās direktīvas 1. panta 2. punktā paredzētās izslēgšanas no šīs direktīvas piemērošanas jomas ietekme un nevis minētās direktīvas 4. panta 2. punktā paredzētā izņēmuma no līguma noteikumu negodīguma vērtēšanas ietekme.

43

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) izdod rīkojumu:

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 1. panta 2. punkts un 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad dalībvalsts tiesā ir celta prasība par iespējami negodīgu līguma noteikumu, kas atspoguļo papildinoša rakstura valsts tiesību normu, tai vispirms ir jāizvērtē minētās direktīvas 1. panta 2. punktā paredzētās izslēgšanas no šīs direktīvas piemērošanas jomas ietekme un nevis minētās direktīvas 4. panta 2. punktā paredzētā izņēmuma no līguma noteikumu negodīguma vērtēšanas ietekme.