–

Friends of the Irish Environment Ltd vārdā – J. Kenny, BL, O. Clarke un A. Jackson, solicitors, kā arī J. Healy, SC,

–

Commissioner for Environmental Information vārdā – F. Valentine, BL, E. Egan, SC, un R. Minch, solicitor,

–

Courts Service of Ireland vārdā – C. Donnelly, BL, B. Murray un M. Collins, SC, kā arī M. Costelloe un H. Gibbons, solicitors,

–

Īrijas vārdā – M. Browne un G. Hodge, kā arī A. Joyce, pārstāvji, kuriem palīdz A. Carroll, BL, un C. Toland, SC,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un D. Krawczyk, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un C. Cunniffe, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV 2003, L 41, 26. lpp.) 2. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Friends of the Irish Environment Ltd un Commissioner for Environmental Information (komisārs vides informācijas jautājumos, Īrija) par piekļuvi pabeigtas tiesvedības lietas materiāliem.

3

Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV 2005, L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), 2. panta 2. punktā ir noteikts:

““Valsts iestāde”:

[..].

Šī definīcija neattiecas uz iestādēm vai institūcijām, kas pilda tiesas vai likumdevēja funkcijas.”

4

Orhūsas konvencijas 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ievērojot noteiktus ierobežojumus un nosacījumus, katrai šīs konvencijas pusei ir jānodrošina, lai valsts iestādes, ievērojot attiecīgās valsts tiesību aktus, sabiedrībai darītu pieejamu lūgto vides informāciju.

5

Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punktā ir precizēts:

“Lūgumu sniegt vides informāciju var noraidīt, ja tās izpaušana varētu nelabvēlīgi ietekmēt:

[..]

[..].

Iepriekšminētos atteikuma iemeslus interpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses saistībā ar lūgtās informācijas izpaušanu, kā arī to, vai lūgtā informācija attiecas uz izmešiem vidē.”

6

Direktīvas 2003/4 1., 5., 11. un 16. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

7

Atbilstoši šīs direktīvas 1. pantam:

“Šīs direktīvas mērķi ir:

8

Minētās direktīvas 2. panta 2. punkts ir izteikts šādi:

“Šajā direktīvā:

[..]

Dalībvalstis var paredzēt, ka šī definīcija neaptver struktūras vai iestādes, kas realizē [īsteno] tiesu vai likumdošanas varu. Ja konstitucionālie noteikumi šīs direktīvas pieņemšanas dienā neparedz pārskatīšanas procedūru 6. panta nozīmē, dalībvalstis var svītrot minētās struktūras vai iestādes no šīs definīcijas.”

9

Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai publiskajām institūcijām, neprasot pamatojumu, saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem būtu pienākums sniegt to rīcībā esošo vai tām pieejamo vides informāciju ikvienam informācijas pieprasītājam, kas iesniedzis pieprasījumu.”

10

Pēc Direktīvas 2003/4 4. panta 1. punkta, kurā dalībvalstīm ir atļauts paredzēt, ka dažos gadījumos vides informācijas pieprasījums tiek noraidīts, arī šīs direktīvas 4. panta 2. punktā dalībvalstīm ir sniegta šāda iespēja, paredzot šādu formulējumu:

“Dalībvalstis var paredzēt, ka vides informācijas pieprasījumu noraida, ja informācijas izpaušana var kaitēt:

[..]

[..].

Panta 1. un 2. punktā minētā atteikuma iemeslus nedrīkst tulkot paplašināti, katrā konkrētā gadījumā ņemot vērā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā. Katrā konkrētā gadījumā sabiedrības ieguvumu informācijas izpaušanas gadījumā pretstata ieguvumam atteikuma gadījumā. Piemērojot 2. punkta a), d), f), g) un h) apakšpunktu, dalībvalstis nedrīkst paredzēt pieprasījuma atteikumu, ja pieprasītā informācija skar piesārņojuma emisiju vidē.

[..]”

11

Direktīvas 2003/4 6. pantā “Tiesas pieejamība” dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieņemt noteikumus, kas ir nepieciešami, lai ikviens vides informācijas pieprasītājs, kas uzskata, ka viņa informācijas pieprasījums nav ņemts vērā, ir nepamatoti noraidīts, nav pietiekami ņemts vērā vai nav ticis izskatīts atbilstoši šīs direktīvas normām, varētu iesniegt administratīvu sūdzību vai prasību tiesā par attiecīgās publiskās institūcijas darbību vai bezdarbību.

12

Ar European Communities (Access to Information on the Environment) Regulations 2007–2018 (Eiropas Kopienu noteikumi (par piekļuvi informācijai par vidi) attiecībā uz 2007.–2018. gadu; turpmāk tekstā – “Īrijas valsts noteikumi”) Īrijas tiesībās ir ieviestas Direktīvas 2003/4 normas.

13

Ar Īrijas valsts noteikumu 3. panta 1. punktu būtībā tiek ieviests šīs direktīvas 2. panta 2. punkts.

14

Atbilstoši Īrijas valsts noteikumu 3. panta 2. punktam Īrijā no “publiskas institūcijas” definīcijas ir izslēgtas struktūras, “kas īsteno tiesu vai likumdošanas varu”.

15

2016. gada 25. februārī High Court (Augstā tiesa, Īrija) pasludināja spriedumu lietā X & Y pret An Bord Pleanala, par kuru netika iesniegta apelācijas sūdzība. Šajā lietā tika apstrīdēta būvatļauja vēja ģeneratoru uzstādīšanai Korkas grāfistē (Īrija).

16

2016. gada 9. jūlijāFriends of the Irish Environment rakstveidā vērsās Central Office of the High Court (Augstās tiesas Centrālais birojs, Īrija), kura pārvaldība ir uzticēta tiesas sekretāram, ko ieceļ Courts Service of Ireland (Īrijas Tiesu dienests; turpmāk tekstā – “Tiesu dienests”), lūdzot izsniegt procesuālo rakstu, ar zvērestu apliecinātu deklarāciju, visu lietas dalībnieku iesniegto dokumentu un rakstveida apsvērumu, kā arī galīgo rīkojumu minētajā lietā kopijas. Šis lūgums tika iesniegts atbilstoši Orhūsas konvencijai un Direktīvai 2003/4, kura ieviesta ar Īrijas valsts noteikumiem.

17

Tiesu dienests ar 2016. gada 13. jūlija lēmumu noraidīja prasītājas pamatlietā lūgumu. Šis lēmums tostarp bija balstīts uz to, ka Īrijas valsts noteikumi neattiecas nedz uz tiesvedībām, nedz dokumentiem, kas ir iesniegti šādās tiesvedībās.

18

2016. gada 18. jūlijā prasītāja pamatlietā lūdza Tiesu dienestu pārskatīt savu lēmumu. Nesaņemot atbildi, tā 2016. gada 15. septembrī iesniedza prasību komisāram vides informācijas jautājumos.

19

2017. gada 19. jūnijā komisārs vides informācijas jautājumos rakstiski atbildēja prasītājai pamatlietā, ka lēmums jau ir pieņemts līdzīgā lietā, proti, lietā CEI/15/0008 An Taisce & The Courts Service. Uzsverot, ka katra lieta tiek izskatīta pēc būtības, viņš lūdza prasītāju pamatlietā norādīt pamatojumu, kādēļ būtu bijis jāpieņem citāds lēmums attiecībā uz tās lūgumu par piekļuvi tiesvedības materiāliem lietā X & Y pret An Bord Pleanala.

20

2017. gada 26. jūlija atbildē prasītāja pamatlietā norādīja, ka tā vēlas balstīties uz savā prasībā un An Taisce pirmajā lietā izvirzītajiem pamatiem.

21

Ar 2017. gada 31. jūlija lēmumu komisārs vides informācijas jautājumos šo prasību noraidīja. Viņš uzskatīja, ka Tiesu dienesta rīcībā ir lietu materiāli, kas tika pieprasīti, īstenojot tiesu varu tiesu iestādes vārdā. Viņš arī uzskatīja, ka Tiesu dienests, kad tas rīkojas, īstenojot šādu varu, nav “publiska institūcija” Īrijas valsts noteikumu 3. panta 1. punkta izpratnē.

22

Prasītāja pamatlietā apstrīdēja šo lēmumu High Court (Augstā tiesa), būtībā apgalvojot, ka Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punktā paredzētā un Īrijas valsts noteikumu 3. panta 2. punktā transponētā atkāpe par labu struktūrām vai iestādēm, “kas īsteno tiesu varu”, neattiecas uz pabeigtu lietu materiāliem.

23

Tā kā High Court (Augstā tiesa) ir šaubas par to, kā būtu jāinterpretē Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkts, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai kontrolēta piekļuve tiesu dokumentiem par procesu, kurā ir pieņemts galīgais spriedums, notecējis termiņš pārsūdzības iesniegšanai un nav iesniegta pārsūdzība vai cits pieteikums [..], bet noteiktos apstākļos ir iespējami turpmāki pieteikumi, ir “tiesu varas” īstenošana [Direktīvas 2003/4] 2. panta 2. punkta izpratnē?”

24

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta otrās daļas pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm piešķirtā iespēja neuzskatīt par “publiskām institūcijām” šīs direktīvas izpratnē “struktūras vai iestādes, kas [īsteno] tiesu varu”, var tikt izmantota tikai, ciktāl runa ir par informāciju, kas ir iekļauta izskatīšanā esošo tiesvedību lietas materiālos, nevis pabeigtu tiesvedību lietas materiālos.

25

Šajā ziņā ir jānorāda, ka vispirms ir jānosaka, vai tiesas un to pārraudzībā esošas fiziskās vai juridiskās personas ir “publiskas institūcijas” Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta izpratnē un tātad ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

26

Vispirms ir jāatgādina, ka, pievienojoties Orhūsas konvencijai, Eiropas Savienība ir apņēmusies Savienības tiesību piemērojamības jomā nodrošināt piekļuvi valsts iestāžu rīcībā esošajai vides informācijai (spriedums, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Pieņemot Direktīvu 2003/4, Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt Savienības tiesību saderību ar šo konvenciju, lai Kopiena to noslēgtu, paredzot vispārēju sistēmu ar mērķi nodrošināt, lai ikvienai dalībvalsts fiziskai vai juridiskai personai būtu tiesības piekļūt valsts iestāžu rīcībā esošajai vai tām pieejamai vides informācijai, un nav nepieciešams, lai šī persona pamatotu, kādēļ tā vēlas piekļūt šai informācijai (spriedums, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tāpat ir jāuzsver, ka piekļuves tiesības, kas garantētas ar Direktīvu 2003/4, ir piemērojamas vienīgi, ciktāl pieprasītā informācija atbilst šajā direktīvā paredzētajiem kritērijiem par sabiedrības piekļuvi informācijai, kas it īpaši prasa, lai tā būtu “vides informācija” minētās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē; tas, ciktāl tas skar pamatlietu, ir jāpārbauda iesniedzējtiesai (spriedums, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 32. punkts).

29

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no vajadzības Savienības tiesības piemērot vienveidīgi, gan no vienlīdzības principa izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā attiecīgās normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (skat. it īpaši spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Land Baden‑Württemberg (Iekšējā informācijas apmaiņa), C‑619/19, EU:C:2021:35, 34. punkts).

30

Ņemot vērā šos ievada apsvērumus, ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā sniegto definīciju “publiskas institūcijas”, kurām pašām par sevi ir pienākums sniegt sabiedrībai piekļuvi to rīcībā esošajai vides informācijai, ir struktūras un iestādes, kas atbilst jēdzienam “valdība vai cita valsts pārvaldes iestāde, arī valsts padomdevēja struktūra valsts, reģionu vai vietējā līmenī”, kā arī fiziska vai juridiska persona, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem “veic valsts pārvaldes funkcijas, tostarp īpašus pienākumus un darbības, vai sniedz pakalpojumus vides jomā”. Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu “publiskas institūcijas” ir arī fiziskas vai juridiskas personas, “kas a) vai b) apakšpunktā minētās struktūras vai personas pārraudzībā veic publiskos pienākumus un funkcijas vai sniedz publiskos pakalpojumus vides jomā”.

31

Savukārt Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta otrās daļas pirmā teikuma mērķis ir ļaut dalībvalstīm tostarp pieņemt atbilstošus noteikumus, lai nodrošinātu tiesvedības pareizu norisi, dodot tām iespēju no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgt struktūras vai iestādes, kas atbilst minētās direktīvas 2. panta 2. punkta pirmajā daļā ietvertajai jēdziena “publiska institūcija” definīcijai, ja tās īsteno “tiesu varu”.

32

Visbeidzot Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta otrās daļas otrajā teikumā ir paredzēts – ja konstitucionālie noteikumi šīs direktīvas pieņemšanas dienā neparedz pārskatīšanas procedūru minētās direktīvas 6. panta nozīmē, dalībvalstis minētās struktūras vai iestādes var izslēgt no šī 2. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētā jēdziena “publiska institūcija” definīcijas. Ne Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta otrās daļas otrā teikuma – kura mērķis ir reglamentēt tādu atsevišķu valsts iestāžu īpašo situāciju, kuru lēmumus nevarēja pārsūdzēt saskaņā ar šīs direktīvas prasībām tās pieņemšanas dienā, – mērķis, ne sekas nav ierobežot dalībvalstu iespēju no minētās direktīvas piemērošanas jomas izslēgt struktūras vai iestādes, kas īsteno likumdošanas vai tiesu varu, kura turklāt ir paredzēta pašā Orhūsas konvencijā bez jebkāda ierobežojuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 45.–48. punkts).

33

No Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta, skatot to kopumā, izriet, ka dalībvalstīm sniegtā iespēja no šīs direktīvas 2. panta 2. punkta otrās daļas pirmajā teikumā definētā jēdziena “publiska institūcija” izslēgt struktūras vai iestādes, “kas īsteno tiesu varu”, kurš ir jāinterpretē funkcionāli (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 49. punkts), var attiekties tikai uz struktūrām vai iestādēm, kuras atbilst jēdziena “publiska institūcija” institucionālajai definīcijai, kas ir sniegta minētās direktīvas 2. panta 2. punkta pirmajā daļā. Šīs definīcijas ievērošana ir obligāts priekšnoteikums Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta otrās daļas pirmajā teikumā paredzētās atkāpes iespējas izmantošanai.

34

Gan no pašas Orhūsas konvencijas, gan Direktīvas 2003/4, kuras mērķis ir īstenot šo konvenciju Savienības tiesībās, izriet, ka, norādot uz jēdzienu “publiska institūcija”, to autori ir vēlējušies apzīmēt nevis tiesu iestādes, it īpaši tiesas, bet gan, kā Tiesa jau ir nospriedusi, tikai valsts pārvaldes iestādes, jo valstīs tieši pārvaldes iestāžu rīcībā, īstenojot to funkcijas, parasti ir vides informācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 40. punkts).

35

Proti, tiesas acīmredzami nav ne valdības, ne citu valsts pārvaldes iestāžu, uz kurām attiecas Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunkts, sastāvā. Tās arī nevar tikt pielīdzinātas fiziskām vai juridiskām personām, kuras “veic valsts pārvaldes funkcijas, tostarp īpašus pienākumus un darbības, vai sniedz pakalpojumus vides jomā”, kas minētas šīs direktīvas 2. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā, kurā ir noteikts, ka struktūras vai iestādes, kuras, lai gan tās nav ne valdības, ne citas valsts pārvaldes iestādes, kas paredzētas šajā pirmajā minētajā tiesību normā, sastāvā, veic izpildvaras funkcijas vai tām pielīdzināmas funkcijas vides jomā. Runājot par minētās direktīvas 2. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, ir jānorāda, ka tas attiecas tikai uz personām vai struktūrām, kuras darbojas kādas no 2. panta 2. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā minētajām struktūrām vai iestādēm pārraudzībā, kurām ir publiski pienākumi un funkcijas vides jomā, kā rezultātā šī tiesību norma neattiecas uz tiesām un vēl jo vairāk uz to pārraudzībā esošām fiziskām vai juridiskām personām.

36

Šo interpretāciju apstiprina Savienības likumdevēja mērķis, kāds tam bija, pieņemot Direktīvu 2003/4, lasot to kopsakarā ar Orhūsas konvenciju. Kā izriet no šīs direktīvas 1. apsvēruma un 1. panta, tās mērķis ir veicināt plašāku sabiedrības piekļuvi vides informācijai un efektīvāku tās līdzdalību lēmumu pieņemšanā šajā jomā, lai pieņemtu labākus lēmumus un tos efektīvāk piemērotu, kā arī galu galā palīdzētu uzlabot vidi.

37

Tādējādi, lai gan šī mērķa īstenošana nozīmē, ka valsts pārvaldes iestādes sniedz sabiedrībai piekļuvi to rīcībā esošajai vides informācijai, lai ņemtu vērā lēmumus, ko tās pieņem šajā jomā, un iesaistītu pilsoņus to pieņemšanā, citādi ir attiecībā uz procesuālajiem rakstiem un citiem dokumentiem, kas ir pievienoti tiesvedības lietas materiāliem vides jomā, jo Savienības likumdevējs nav vēlējies veicināt sabiedrības informēšanu tieslietu jomā un tās līdzdalību nolēmumu pieņemšanā šajā jomā.

38

Proti, pieņemot Direktīvu 2003/4, Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā dalībvalstīs pastāvošo noteikumu attiecībā uz pilsoņu piekļuvi tiesvedību materiālos iekļautajai informācijai dažādību, kā par to liecina šīs direktīvas 2. panta 2. punkta otrās daļas pirmais teikums un 4. panta 2. punkta c) apakšpunkts, kuri respektīvi dalībvalstīm sniedz, pirmkārt, iespēju no minētās direktīvas piemērošanas jomas izslēgt struktūras vai iestādes, kuras atbilst jēdziena “publiska institūcija” definīcijai un kuras, kā, piemēram, noteiktas neatkarīgas valsts pārvaldes iestādes, atsevišķos gadījumos varētu īstenot tiesu varu, lai gan tās nav tiesas (attiecībā uz ministriju, kura īstenoja likumdošanas varu, lai gan pati neietilpst likumdošanas varā, pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 49. punkts), un, otrkārt, iespēju atkāpties no principa par pilsoņu piekļuvi “publisku institūciju” rīcībā esošai vides informācijai, ja šādas informācijas izpaušana varētu apdraudēt “tiesvedības pareizu norisi, personu izredzes uz taisnīgu lietas iztiesāšanu vai valsts iestāžu iespējas veikt izmeklēšanu krimināllietā vai disciplinārlietā”.

39

Runājot par Direktīvas 2003/4 6. pantu, ir jānorāda, ka tas attiecas tikai uz to pilsoņu iespēju vērsties tiesā, kuri vēlas aizstāvēt tiesības, kas viņiem izriet no šīs direktīvas normām, it īpaši viņiem garantējot iespēju apstrīdēt lēmumus par atteikumu piekļūt vides informācijai, kuri varētu tikti pieņemti attiecībā uz tiem.

40

No iepriekš minētā izriet, ka, tā kā Direktīvā 2003/4 šajā ziņā nav skaidras norādes, tiesas un to pārraudzībā esošās fiziskās vai juridiskās personas nav “publiskas institūcijas” šīs direktīvas 2. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē. Tādējādi tās neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā, un līdz ar to uz tām neattiecas šajā direktīvā paredzētais pienākums sniegt sabiedrībai piekļuvi to rīcībā esošajai vides informācijai. Šādos apstākļos tikai dalībvalstīm vajadzības gadījumā ir jāparedz sabiedrības tiesības piekļūt tiesvedības materiālos ietvertajai informācijai un jānosaka šo tiesību īstenošanas kārtība.

41

Līdz ar to pretēji tam, kas tika apgalvots Tiesā, nav nedz jānoskaidro, vai pārbaude par piekļuvi tiesvedību materiāliem ietilpst tiesu varas īstenošanā Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta otrās daļas pirmā teikuma izpratnē, nedz jānošķir lietas materiāli atkarībā no tā, vai tajos ietvertā pieprasītā informācija attiecas uz izskatīšanā esošām vai pabeigtām tiesvedībām vai arī tiesvedībām, kuras var tikt atsāktas.

42

Šajā ziņā Tiesas rastais risinājums 2012. gada 14. februāra spriedumā Flachglas Torgau (C‑204/09, EU:C:2012:71, 54.–58. punkts) nevar pēc analoģijas likt secināt citādi, jo lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, bija runa par piekļuvi “publiskas institūcijas” Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē rīcībā esošai informācijai. Tā tas nav arī attiecībā uz rasto risinājumu 2010. gada 21. septembra spriedumā Zviedrija u.c./API un Komisija (C‑514/07 P, C‑528/07 P, C‑532/07 P, EU:C:2010:541), kā arī 2017. gada 18. jūlija spriedumā Komisija/Breyer (C‑213/15 P, EU:C:2017:563), kuros bija runa par sabiedrības piekļuvi dokumentiem, kas bija saistīti ar tiesvedībām Savienības tiesās, jo šādu piekļuvi reglamentē Savienības tiesību normas, kuru saturs būtiski atšķiras no to tiesību normu satura, kuras tiek interpretētas šajā tiesvedībā.

43

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlieta attiecas uz nevalstiskas organizācijas, Friends of the Irish Environment, lūgumu par piekļuvi vides informācijai, kas ir ietverta tiesvedības materiālos saistībā ar pabeigtu tiesvedību, jo šī lūguma iesniegšanas dienā šie lietas materiāli bija Tiesu dienesta rīcībā. Saskaņā ar Tiesā iesniegtajiem apsvērumiem šīs struktūras pienākumos ir tiesvedības dokumentu glabāšana, arhivēšana un pārvaldība attiecīgās tiesas vārdā un tās pārraudzībā. Līdz ar to iesniedzējtiesai, ņemot vērā šī sprieduma 30.–40. punktā sniegtos precizējumus, ir jāpārbauda, vai minētā iestāde ir “publiska institūcija” Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē – un tādā gadījumā piekļuve tās rīcībā esošajos tiesvedības materiālos iekļautajai vides informācijai ietilptu šīs direktīvas piemērošanas jomā – vai arī tā iemesla dēļ, ka šī iestāde ir cieši saistīta ar Īrijas tiesām, kuru pārraudzībā tā ir, ir jāuzskata, ka tā tāpat kā šīs tiesas ir tiesu iestāde, kā rezultātā tā savukārt neietilptu minētās direktīvas piemērošanas jomā.

44

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav reglamentēta piekļuve tiesvedību materiālos ietvertajai vides informācijai, jo ne tiesas, ne to pārraudzībā esošās struktūras vai iestādes, kurām tādējādi ir cieša saikne ar tiesām, nav “publiskas institūcijas” šīs tiesību normas izpratnē un tātad tās neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

45

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/4/EK (2003. gada 28. janvāris) par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav reglamentēta piekļuve tiesvedību materiālos ietvertajai vides informācijai, jo ne tiesas, ne to pārraudzībā esošās struktūras vai iestādes, kurām tādējādi ir cieša saikne ar tiesām, nav “publiskas institūcijas” šīs tiesību normas izpratnē un tātad tās neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.