–

M.A. vārdā – B. Grohman, adwokat,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī A. Pagáčová, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un A. Stobiecka‑Kuik, pārstāves, kā arī G. Wils, pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 21. panta 2.a punktu Konvencijā, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kas parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā un stājusies spēkā 1995. gada 26. martā, un kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 610/2013 (2013. gada 26. jūnijs) (OV 2013, L 182, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Šengenas konvencija), kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts M.A. tiesvedībā pret Konsul Rzeczypospolitej Polskiej w N. (Polijas Republikas konsuls, turpmāk tekstā – “konsuls”) par šī pēdējā atteikumu izsniegt M.A. valsts ilgtermiņa vīzu.

3

Šengenas konvencijas18. pants ir formulēts šādi:

“1.   Uzturēšanās termiņam, kas pārsniedz 90 dienas, paredzētās vīzas (ilgtermiņa vīzas) ir dalībvalsts vīzas, ko izdod kāda no dalībvalstīm saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem vai Savienības tiesību aktiem. Šādas vīzas izdod, izmantojot vienotu vīzu formu, kāda paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1683/95 [OV 1995, L 164, 1. lpp.], vīzas tipu ailē norādot ar burtu “D”. Tās aizpilda atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) [OV 2009, L 243, 1. lpp.], VII pielikuma attiecīgajiem noteikumiem.

2.   Ilgtermiņa vīzu derīguma termiņš nepārsniedz vienu gadu. Ja dalībvalsts atļauj ārvalstniekam uzturēties ilgāk par vienu gadu, ilgtermiņa vīzu pirms tās derīguma termiņa beigām aizstāj ar uzturēšanās atļauju.”

4

Šengenas konvencijas 21. pantā ir paredzēts:

“1.   Ārvalstnieki, kam ir kādas dalībvalsts izsniegta derīga uzturēšanās atļauja, var, pamatojoties uz šo atļauju un derīgu ceļošanas dokumentu, brīvi pārvietoties citu dalībvalstu teritorijās ne ilgāk kā 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, ja vien viņi atbilst ieceļošanas noteikumiem, kas minēti 5. panta 1. punkta a), c) un e) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) [OV 2006, L 105, 1. lpp.], un ja vien viņi nav iekļauti attiecīgās dalībvalsts brīdinājumu sarakstā.

[..]

2.a   Tiesības brīvi pārvietoties, kas ir paredzētas 1. punktā, attiecas arī uz ārvalstniekiem, kuriem ir kādas dalībvalsts izsniegta derīga ilgtermiņa vīza, kā paredzēts 18. pantā.”

5

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/801 (2016. gada 11. maijs) par nosacījumiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos pētniecības, studiju, stažēšanās, brīvprātīga darba, skolēnu apmaiņas programmu vai izglītības projektu un viesaukles darba nolūkā (OV 2016, L 132, 21. lpp.) 1. pantu:

“Šajā direktīvā nosaka:

[..].”

6

Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šo direktīvu piemēro trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri iesniedz uzņemšanas pieteikumu vai kuri ir uzņemti kādas dalībvalsts teritorijā pētniecības, studiju, stažēšanās vai brīvprātīga darba Eiropas Brīvprātīgo dienestā nolūkā. Dalībvalstis var arī pieņemt lēmumu šīs direktīvas noteikumus piemērot trešo valstu valstspiederīgajiem, kas iesniedz pieteikumu, lai viņus uzņemtu kādas skolēnu apmaiņas programmas vai izglītības projekta, cita brīvprātīga darba – ne Eiropas Brīvprātīgo dienesta – nolūkā vai viesaukles darba nolūkā.”

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].

[..].

8

Šīs pašas direktīvas 34. panta 5. punkts ir formulēts šādi:

“Jebkuru lēmumu, ar kuru pieteikumu atzīst par nepieņemamu vai noraida, atsaka atļaujas atjaunošanu vai anulē atļauju, var juridiski apstrīdēt attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar tās tiesību aktiem. Ar rakstisku paziņojumu tiek precizēts, kurā tiesā vai administratīvā iestādē var lēmumu pārsūdzēt un kāds ir pārsūdzības iesniegšanas termiņš.”

9

Regulas Nr. 810/2009, kas grozīta ar Regulu Nr. 610/2013 (turpmāk tekstā – “Vīzu kodekss”), 32. panta 3. punktā ir noteikts:

“Pieteikuma iesniedzējiem, kam vīzas ir atteiktas, ir tiesības iesniegt pārsūdzību. Pārsūdzības ceļ pret to dalībvalsti, kas ir pieņēmusi galīgo lēmumu par pieteikumu, un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem. Dalībvalstis pieteikuma iesniedzējiem sniedz informāciju par procedūrām, kas jāievēro pārsūdzības gadījumā, kā norādīts VI pielikumā.”

10

2013. gada 12. decembraustawa o cudzoziemcach (Likums par ārvalstniekiem; Dz. U., 2018. gads, 2094. pozīcija) redakcijā ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “Likums par ārvalstniekiem”) 75. pantā ir noteikts

“1.   Atteikums izdot valsts vīzu tiek noformēts lēmuma veidā.

2.   Lēmumu par valsts vīzas atteikumu izsniedz uz veidlapas.”

11

Likuma par ārvalstniekiem 76. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šengenas vīzas vai valsts vīzas atteikuma gadījumā, ja:

[..].”

12

2002. gada 30. augustaustawa Prawo o postępowaniu przed sądami administracyjnymi (Likums par tiesvedību administratīvajās tiesās; Dz. U., 2018. gads, 1302. pozīcija) ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “Likums par tiesvedību administratīvajās tiesās”), redakcijā, kas piemērojama pamatlietai, 5. pantā ir paredzēts:

“Administratīvo tiesu jurisdikcijā neietilpst lietas:

[..]

[..]”

13

Saskaņā ar Likuma par tiesvedību administratīvajās tiesās 58. panta 1. punkta 1. apakšpunktu “tiesa noraida sūdzību: ja tā neietilpst administratīvās tiesas kompetencē [..]”.

14

Prasītājs pamatlietā, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, konsulam iesniedza pieteikumu par valsts ilgtermiņa vīzas izsniegšanu, lai Polijā veiktu otrā akadēmiskā cikla studijas. Tā kā viņa pieteikums tika noraidīts, viņš lūdza konsulu šo noraidījumu pārskatīt. Konsuls atkārtoti atteicās izsniegt vīzu, jo neesot ticis pamatots plānotās uzturēšanās mērķis vai apstākļi.

15

Prasītājs pamatlietā tad konsula lēmumu par atteikumu pārsūdzēja Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Varšavas vojevodistes administratīvā tiesa, Polija). Lai pierādītu prasības pieņemamību, prasītājs pamatlietā balstījās uz 2017. gada 13. decembra spriedumu El Hassani (C‑403/16, EU:C:2017:960), apgalvodams, ka šī sprieduma rezolutīvo daļu varētu piemērot pamatlietai, ņemot vērā šīs lietas faktisko un tiesisko apstākļu līdzību apstākļiem lietā, kurā pasludināts minētais spriedums.

16

Ar 2019. gada 12. marta rīkojumu Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Varšavas vojevodistes administratīvā tiesa) šo prasību noraidīja. Šī tiesa, balstoties uz Likuma par tiesvedību administratīvajās tiesās 5. panta 4. punktu, uzskatīja, ka pamatlieta neietilpst administratīvo tiesu jurisdikcijā. Tā arī uzskatīja, ka 2017. gada 13. decembra sprieduma El Hassani (C‑403/16, EU:C:2017:960) risinājums nav piemērojams pamatlietā, jo vīza, par kuru bija runa šajā spriedumā, bija Šengenas vīza, turpretim pamatlietā prasītājs bija lūdzis valsts ilgtermiņa vīzu, kura tiek izsniegta saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

17

Uzskatot, ka Wojewódzki Sąd Administracyjny w Warszawie (Varšavas vojevodistes administratīvā tiesa) ir kļūdaini nospriedusi, ka konsula lēmumu par atteikumu izsniegt valsts vīzu nevar pārbaudīt tiesā un ka tādējādi šī tiesa ir nepamatoti noraidījusi par šo lēmumu celto prasību, prasītājs pamatlietā iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, proti, Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija).

18

Iesniedzējtiesa norāda, ka pēc 2017. gada 13. decembra sprieduma El Hassani (C‑403/16, EU:C:2017:960) Likuma par tiesvedību administratīvajās tiesās 5. panta 4. punkta a) apakšpunkts tika grozīts, lai paredzētu tiesības celt prasību tiesā par atteikumu izsniegt Šengenas vīzu. Tā precizē, ka šie tiesību akta grozījumi tomēr neattiecas uz lēmumiem par atteikumu izsniegt valsts vīzu, tādiem kā lēmums pamatlietā. Tādējādi saskaņā ar valsts tiesībām konsula lēmums par atteikumu izsniegt valsts ilgtermiņa vīzu nevar tikt pārbaudīts tiesā.

19

Līdz ar to iesniedzējtiesa jautā, vai Savienības tiesības prasa, lai attiecībā uz valsts ilgtermiņa vīzām tiktu paredzēta tāda paša līmeņa aizsardzība kā tā, kas ir piemērojama Šengenas vīzām un kas izriet no izriet no 2017. gada 13. decembra sprieduma El Hassani (C‑403/16, EU:C:2017:960).

20

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Šengenas konvencijas 21. panta 2.a punktā ārvalstniekiem, kuriem ir valsts ilgtermiņa vīza, ir piešķirtas tiesības brīvi pārvietoties. Tādējādi valsts vīza ir viens no līdzekļiem, kas ārvalstniekam ļauj izmantot tiesības uz brīvu pārvietošanos, un kā tāda tā būtiski neatšķiras no šo tiesību īstenošanas saskaņā ar trešās valsts valstspiederīgajam izsniegtu Šengenas vīzu. Iesniedzējtiesas skatījumā, lai gan valsts vīzas un Šengenas vīzas atšķiras attiecībā uz tām piemērojamiem izsniegšanas noteikumiem, nosacījumiem vai kārtību, tomēr abi šie vīzu veidi attiecas uz tādu pašu tiesību izmantošanu, kuras ārzemnieks gūst no Savienības tiesību aktiem. Neiespējamība pārsūdzēt tiesā galīgo lēmumu par atteikumu izsniegt valsts vīzu tādējādi var būt Savienības tiesību pārkāpums, it īpaši tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kuras ir paredzētas Hartas 47. panta pirmajā daļā, pārkāpums.

21

Šādos apstākļos Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Šengenas konvencijas] 21. panta 2.a punkts, skatīts kopā ar [Hartas] 47. panta pirmo daļu, ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kuram tika atteikta ilgtermiņa vīza un kurš nevar izmantot tiesības brīvi pārvietoties citu dalībvalstu teritorijā, kuras izriet no [Šengenas konvencijas] 21. panta 1. punkta, ir jānodrošina tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā?”

22

Polijas valdība uzskata, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz prejudiciālo jautājumu, jo prasītāja pamatlietā situācija neietilpstot Savienības tiesību piemērošanas jomā.

23

Šajā ziņā no LES 19. panta 3. punkta b) apakšpunkta un no LESD 267. panta pirmās daļas izriet, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības iestāžu tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju.

24

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Šengenas konvencijas 21. panta 2.a punktu, kas saskaņā ar Lisabonas līgumam pievienoto Protokolu (Nr. 19) par Šengenas acquis, kas iekļauts Eiropas Savienības sistēmā (OV 2010, C 83, 290. lpp.), ir neatņemama Savienības tiesību daļa.

25

Šādos apstākļos Tiesas kompetencē ir atbildēt uz uzdoto jautājumu.

26

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības, it īpaši Šengenas konvencijas 21. panta 2.a punkts, to skatot Hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas dalībvalstīm uzliek pienākumu paredzēt iespēju pārsūdzēt tiesā lēmumus par ilgtermiņa vīzas studiju nolūkā atteikumu.

27

Šengenas konvencijas 21. panta 2.a punktā šī panta 1. punktā paredzētajos apstākļos ir paredzētas tiesības brīvi pārvietoties ārvalstniekiem, kuriem ir kādas dalībvalsts izsniegta derīga ilgtermiņa vīza, kā paredzēts šīs pašas konvencijas 18. pantā.

28

Tādējādi no Šengenas konvencijas 21. panta 2.a punkta formulējuma izriet, ka šī tiesību norma attiecas vienīgi uz tiesībām pārvietoties, kas ir piešķirtas trešo valstu valstspiederīgajiem, kam ir ilgtermiņa vīza.

29

Tādējādi ar šo tiesību normu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem šāda vīza ir atteikta, netiek piešķirtas nekādas tiesības vai brīvības, uz kurām attiektos Hartas 47. pantā nostiprinātais efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips. Līdz ar to Šengenas konvencijas 21. panta 2.a punktā dalībvalstīm nav paredzēti nekādi pienākumi pret šiem valstspiederīgajiem.

30

Tādējādi, ciktāl situācija pamatlietā attiecas uz lēmumu par ilgtermiņa vīzas atteikumu, kas pieņemts attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, konkrētāk, par tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas pieejami pret šo lēmumu, tā neietilpst Šengenas konvencijas 21. panta 2.a punkta piemērošanas jomā.

31

Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tas, ka iesniedzējtiesa prejudiciālo jautājumu ir formulējusi, atsaucoties uz dažām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savā jautājuma formulējumā uz tiem atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma ir jāizdala tie Savienības tiesību elementi, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumu, 2014. gada 9. aprīlis, Ville d’Ottignies‑Louvain‑la‑Neuve u.c., C‑225/13, EU:C:2014:245, 30. punkts).

32

Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai pienākums paredzēt iespēju pārsūdzēt tiesā tādus lēmumus par ilgtermiņa vīzas studiju nolūkā atteikumu kā pamatlietā nevar izrietēt no kādas citas Savienības tiesību normas, kas nav Šengenas konvencijas 21. panta 2.a punkts.

33

Šajā ziņā jāatgādina – kā izriet no Šengenas konvencijas 18. panta 1. punkta, ilgtermiņa vīzas ir valsts vīzas, ko dalībvalstis izsniedz atbilstīgi saviem tiesību aktiem vai atbilstīgi Savienības tiesību aktiem.

34

Attiecībā uz ilgtermiņa vīzām, ko dalībvalstis izsniedz atbilstīgi saviem tiesību aktiem – tā kā Savienības likumdevējs nav pieņēmis nevienu tiesību aktu, pamatojoties uz LESD 79. panta 2. punkta a) apakšpunktu, par šādu vīzu izsniegšanas nosacījumiem un kārtību, uz šiem nosacījumiem un kārtību, tostarp uz pārsūdzības procedūrām, kas attiecas uz lēmumiem par izsniegšanas atteikumu, attiecas vienīgi valsts tiesības (šajā nozīmē attiecībā uz ilgtermiņa vīzām humānu apsvērumu dēļ skat. spriedumu, 2017. gada 7. marts, X un X, C‑638/16 PPU, EU:C:2017:173, 44. punkts).

35

Tā kā šādu ilgtermiņa vīzu pieprasījumus tātad neregulē Savienības tiesības, šo pieteikumu atteikumiem nav piemērojami Hartas, īpaši tās 47. panta, noteikumi (šajā nozīmē attiecībā uz ilgtermiņa vīzām humānu apsvērumu dēļ skat. spriedumu, 2017. gada 7. marts, X un X, C‑638/16 PPU, EU:C:2017:173, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Šī Hartas panta piemērošanas joma dalībvalstu rīcības jautājumā ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, kurā teikts, ka uz dalībvalstīm Hartas noteikumi attiecas tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus, un tādējādi šī tiesību norma apstiprina Tiesas pastāvīgās judikatūras atziņu, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A.K. u.c. (Augstākās tiesas disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka prasītājs pamatlietā konsulam lūdza izsniegt ilgtermiņa vīzu, lai studētu otrā cikla studiju programmā Polijā.

38

Šajā ziņā jāņem vērā, ka, pirmkārt, kā paredzēts Direktīvas 2016/801 1. panta a) punktā, šajā direktīvā ir noteikti nosacījumi, ar kādiem trešo valstu valstspiederīgie var ieceļot un uzturēties ilgāk par 90 dienām dalībvalstu teritorijā studiju nolūkā, un, otrkārt, ka no šīs direktīvas 3. panta 21. un 23. punkta izriet, ka atļauju, kas izdota šīs direktīvas nolūkos, dalībvalstis var izdot kā uzturēšanās atļauju vai, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, kā ilgtermiņa vīzu.

39

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai vīzas pieteikums pamatlietā ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

40

Apstiprinošas atbildes gadījumā jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punktu šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošus lēmumus par vīzas atteikumu var juridiski apstrīdēt attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar tās tiesību aktiem.

41

No tā izriet, ka tāda atteikuma lēmuma gadījumā, kas ietilpst Direktīvas 2016/801 piemērošanas jomā, tās 34. panta 5. punkts šādas vīzas pieteikuma iesniedzējiem expressis verbis piešķir iespēju to apstrīdēt saskaņā ar šo lēmumu pieņēmušās dalībvalsts tiesību aktiem.

42

Tādējādi, tāpat kā attiecībā uz Šengenas vīzām, Savienības likumdevējs ir atstājis dalībvalstu ziņā uzdevumu izlemt par tiesību aizsardzības līdzekļu, kuri ir Direktīvas 2016/801 piemērošanas jomā ietilpstošu ilgtermiņa vīzu pieteikumu iesniedzējiem, veidu un konkrētu kārtību.

43

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jomā nav Savienības noteikumu, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jāparedz procesuālie noteikumi prasību iesniegšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt privātpersonu tiesību aizsardzību saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kuras ir piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (spriedums, 2017. gada 13. decembris, El Hassani, C‑403/16, EU:C:2017:960, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Turklāt saskaņā ar šā sprieduma 36. punktā atgādināto judikatūru Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punktā paredzētās apstrīdēšanas īpašības ir jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam.

45

Šajā Hartas tiesību normā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums noteiktā procedūras stadijā garantēt iespēju celt prasību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, El Hassani, C‑403/16, EU:C:2017:960, 41. punkts).

46

Tādējādi attiecībā uz Direktīvas 2016/801 piemērošanas jomā ietilpstošiem lēmumiem par ilgtermiņa vīzas studiju nolūkā atteikumu Savienības tiesības, it īpaši šīs direktīvas 34. panta 5. punkts, skatīts kopā ar Hartas 47. pantu, dalībvalstīm uzliek pienākumu paredzēt šādu lēmumu pārsūdzēšanas procedūru, kuras noteikumi ietilpst katras dalībvalsts tiesību sistēmā, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, un šai procedūrai noteiktā tās stadijā ir jāgarantē pārsūdzība tiesā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, El Hassani, C‑403/16, EU:C:2017:960, 42. punkts).

47

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Šengenas konvencijas 21. panta 2.a punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams trešās valsts valstspiederīgajam, kuram ir atteikta ilgtermiņa vīza.

48

Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2016/801 34. panta 5. punkts, skatīts kopā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās dalībvalstīm uzliek pienākumu paredzēt tādu pārsūdzēšanas procedūru vīzu studiju nolūkā – šīs direktīvas nozīmē – atteikumu lēmumiem, kuras noteikumi ietilpst katras dalībvalsts tiesību sistēmā, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, un šai procedūrai noteiktā tās stadijā ir jāgarantē pārsūdzība tiesā. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā pieteikums par valsts ilgtermiņa vīzu studiju nolūkā ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

49

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: