–

Poste Italiane SpA vārdā – A. Fratini un A. Sandulli, avvocati,

–

Agenzia delle Entrate – Riscossione vārdā – G. Visentini un A. Papa Malatesta, avvocati,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Recchia, pārstāve, un P. Rossi, pārstāvis,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 14., 102., 106. un 107. panta interpretāciju.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar tiesvedībām starp, pirmkārt, Poste Italiane SpA un Riscossione Sicilia SpA, agente riscossione per la provincia di Palermo e delle alprovincie siciliane (turpmāk tekstā – “Riscossione Sicilia”) (lieta C‑434/19), un, otrkārt, Agenzia delle entrate – Riscossione (Ieņēmumu dienests – Iekasēšana, Itālija) (turpmāk tekstā – “Iekasēšanas dienests”) un Poste Italiane (lieta C‑435/19), par lūgumiem samaksāt komisijas naudu, kurus Poste Italiane bija adresējusi par imposta comunale sugli immobili (pašvaldības nekustamā īpašuma nodoklis, turpmāk tekstā – “ICI”) iekasēšanu atbildīgajiem koncesionāriem par to minēto koncesionāru pasta norēķinu kontu pārvaldības pakalpojumiem, kas paredzēti ICI iekasēšanai no nodokļu maksātājiem.

3

1996. gada 23. decembraLegge n. 662 – Misure di razionalizzazione della finanza pubblica (Likums Nr. 662 par publisko finanšu racionalizācijas pasākumiem) (1996. gada 28. decembraGURI Nr. 303 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 662/1996”) 2. panta 18.–20. punktā ir paredzēts:

“18.   [..] Uzņēmums Poste Italiane pasta norēķinu kontu turētājiem var noteikt komisijas maksas.

[..]

19.   Pasta un maksājumu pakalpojumus, kurus spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā nav konkrēti paredzēts sniegt likumīga monopola režīmā, sniedz uzņēmums Poste Italiane un citi uzņēmēji brīvas konkurences režīmā. Attiecībā uz minētajiem pakalpojumiem jebkurš tarifu vai sociālais pienākums, kas ir uzņēmumam Poste Italiane, kā arī jebkurš tarifu priekšrocības veids attiecībā uz šī uzņēmuma pakalpojumu izmantotājiem, kuri ir definēti spēkā esošajos tiesību aktos, izbeidzas no 1997. gada 1. aprīļa [..]. Poste Italiane ir pienākums veikt iegrāmatošanu atsevišķos kontos, it īpaši nošķirot izmaksas un ieņēmumus, kas rodas saistībā ar likumīga monopola režīmā sniegtajiem pakalpojumiem, un izmaksas un ieņēmums, kas rodas saistībā ar pakalpojumu sniegšanu brīvas konkurences režīmā.

20.   No 1997. gada 1. aprīļa 19. punktā minētās pakalpojumu cenas nosaka uzņēmums Poste Italiane arī līgumu veidā, ņemot vērā klientu vajadzības un pieprasījuma raksturlielumus, kā arī prasību saglabāt un palielināt apgrozījuma apjomus [..].”

4

1992. gada 30. decembradecreto legislativo n. 504 Riordino della finanza degli enti territorialei, a norma dell’articolo 4 della legge 23 ottobre 1992, n. 421 (Likumdošanas dekrēts Nr. 504 par pašvaldību finansēšanas reorganizāciju saskaņā ar 1992. gada 23. oktobra Likuma Nr. 421 4. pantu) (1992. gada 30. decembraGURI Nr. 305 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 504/1992”) 10. panta 3. punktā ir noteikts:

“Nodokli, kas maksājams saskaņā ar 2. punktu, maksā ar koncesionāra, kas ir atbildīgs par tā iekasēšanu apgabalā, kurā atrodas 4. pantā minētā pašvaldība, tiešu starpniecību vai iemaksā pasta norēķinu kontā, kas šajā nolūkā atvērts uz attiecīgā koncesionāra vārda [..]. Koncesionāram noteikto komisijas maksu sedz nodokli uzlikusī pašvaldība un tā ir 1 % apmērā no iekasētās summas; par katru nodokļu maksātāja veikto maksājumu tās minimālā summa ir 3500 [Itālijas liras (ITL) (aptuveni 1,75 EUR)] un maksimālā summa ir 100000 [ITL (aptuveni 50 EUR)].”

5

1993. gada 28. decembradecreto del Ministro delle Finanze n. 567 – Regolamento di attuazione dell’articolo 78, commi da 27 a 38, della legge 30 dicembre 1991, n. 413, concernente l’istituzione del conto fiscale (Finanšu ministra Dekrēts Nr. 567 par 1991. gada 30. decembra Likuma Nr. 413 par fiskālā konta izveidi 78. panta 27.–38. punkta īstenošanas noteikumiem (1993. gada 31. decembraGURI Nr. 306), 5.–7. pantā fiskālā konta turētājiem ar neatsaucamu maksājuma pilnvarojumu koncesionāram ir atļauts tieši koncesionāra darbības vietās vai kredītiestādē samaksāt summas, kas ir saistītas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, uzņēmumu ienākuma nodokli – arī to aizstājošu nodokli –, vietējo ienākuma nodokli, nodokļiem, kas aizstāj iepriekš minētos nodokļus, kā arī pievienotās vērtības nodokli.

6

1997. gada 15. decembradecreto legislativo n. 446 – Istituzione dell’imposta regionale sulle attivita’ produttive, revisione degli scaglioni, delle aliquote e delle detrazioni dell’Irpef e istituzione di una addizionale regionale a tale imposta, nonche’ riordino della disciplina dei tributi locali (Likumdošanas dekrēts Nr. 446, ar ko ievieš reģionālo nodokli par ražošanas darbībām, pārskata fizisko personu ienākuma nodokļa pakāpes, likmes un atskaitījumus un ievieš papildus minētajam nodoklim reģionālo nodevu, kā arī pārkārto pašvaldību nodokļu sistēmas tiesisko regulējumu (1997. gada 23. decembraGURI Nr. 298 kārtējais pielikums) – 59. panta 1. punkta n) apakšpunktā pašvaldībām ir rezervētas tiesības pieņemt noteikumus par vietējo nodokļu un nodevu iekasēšanu, lai “racionalizētu gan brīvprātīgi, gan pārbaužu rezultātā veikto maksājumu īstenošanas noteikumus, paredzot veikt maksājumus ne tikai par iekasēšanu atbildīgajam koncesionāram, bet arī pasta norēķinu kontā, kas atvērts uz pašvaldības nodokļu iestādes vārda, veikt tiešus maksājumus pašvaldības nodokļu iestādei, kā arī maksājumus, izmantojot banku sistēmu.

7

Saskaņā ar 2001. gada 14. martadecreto del Presidente della Repubblica n. 144 – Regolamento recante norme sui servizi di bancoposta – (Republikas prezidenta Dekrēts Nr. 144, ar ko paredz noteikumus par pasta maksājumu pakalpojumiem) (2001. gada 23. aprīļaGURI Nr. 94; turpmāk tekstā – “Prezidenta dekrēts Nr. 144/2001”) 3. panta 1. punktu, “ja vien šajā dekrētā nav noteikts citādi, attiecības starp klientiem un pasta norēķinu kontu reglamentē līgumu veidā, ievērojot Civilkodeksa normas un speciālo likumu normas”.

8

2011. gada 13. maijadecreto‑legge n. 70 – Semestre Europeo – Prime disposizioni urgenti per l’economia (Dekrētlikums Nr. 70 par Eiropas pusgadu – Pirmie steidzamie noteikumi par labu ekonomikai) (2011. gada 13. maijaGURI Nr. 110), kas pārveidots par likumu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2012. gada 2. martadecreto‑legge n. 16 (Dekrētikums Nr. 16) (2012. gada 2. martaGURI Nr. 52; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 70/2011”), 7. panta 2. punkta gg‑septies) apakšpunktā ir paredzēts:

“Ja ienākumu iekasēšanu uztic 1997. gada 15. decembra Likumdošanas dekrēta Nr. 446 52. panta 5. punkta b) apakšpunktā minētajām personām, to veic, izmantojot vienu vai vairākus uz koncesionāra vārda atvērtus pasta vai bankas norēķinu kontus, kuri paredzēti līgumslēdzējas iestādes ienākumu iekasēšanai un kuros iemaksā visas iekasētās summas”.

9

Ar Poste Italiane valdes tarifu lēmumu Nr. 57/1996 (turpmāk tekstā – “Lēmums par tarifiem Nr. 57/1996”) tika paredzēts iekasēt komisijas maksu par katru pārvaldības darījumu, kas veikts pasta norēķinu kontā, kura turētājs ir par nodokļu iekasēšanu atbildīgais koncesionārs. No 1997. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. maijam šī komisijas maksa bija noteikta 100 ITL (aptuveni 0,05 EUR) apmērā un no 2001. gada 1. jūnija līdz 2003. gada 31. decembrim –0,23 EUR (aptuveni 450 ITL) apmērā.

10

Ar Likumdošanas dekrētu Nr. 504/1992 Itālijā nodokļu maksātājiem, kuriem jāmaksā ICI, tika noteikts pienākums pārskaitīt summu, kas tiem jāmaksā, vienam no valsts koncesionāriem, kas ir atbildīgs par šī nodokļa iekasēšanu un šīs summas pārskaitīšanu saņēmējām pašvaldībām. Saskaņā ar šo pašu tiesisko regulējumu ICI ir jāsamaksā, veicot tiešu pārskaitījumu tā apgabala koncesionāram, kurā atrodas saņēmēja pašvaldība, vai, veicot pārskaitījumu uz pasta norēķinu kontu, kas atvērts uz šī koncesionāra vārda.

11

Pamatlietas ir par lūgumiem samaksāt komisijas maksas, ko Poste Italiane bija adresējusi diviem par ICI iekasēšanu atbildīgajiem koncesionāriem – Riscossione Sicilia un Iekasēšanas dienestam.

12

Šo komisijas maksu samaksa tika pieprasīta par to norēķinu kontu pārvaldību laikā no 1997. līdz 2011. gadam, kas šiem koncesionāriem bija atvērti Poste Italiane, lai nodokļu maksātāji varētu pārskaitīt tajos summas, kas tiem bija jāmaksā kā ICI.

13

Minētās komisijas maksas tika aprēķinātas, pamatojoties uz tarifu, kas noteikts Lēmumā par tarifiem Nr. 57/1996.

14

Strīdā, kas ir lietas C‑434/19 pamatā, Poste Italiane vērsās Tribunale di Palermo (Palermo tiesa, Itālija), lūdzot piespriest par ICI iekasēšanu atbildīgajam koncesionāram, kurš vēlāk bija kļuvis par Riscossione Sicilia, samaksāt komisijas maksu par katru ICI maksājumu, ko nodokļu maksātājs ar pasta maksājuma kvīts palīdzību bija veicis uz norēķinu kontu, kurš atvērts uz šī koncesionāra vārda, proti, 0,05 EUR (aptuveni 100 ITL) par laiku no 1997. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. maijam, 0,23 EUR (aptuveni 450 ITL) par laiku no 2001. gada 1. jūnija līdz 2003. gada 31. decembrim un pēc 2004. gada 1. janvāra – summas, kas atbilst vēlāk notikušajām tarifu izmaiņām. Tribunale di Palermo (Palermo tiesa) ar 2011. gada 7. jūnija spriedumu noraidīja tajā celto prasību par samaksu un Corte d’appello di Palermo (Palermo apelācijas tiesa, Itālija) ar 2016. gada 11. maija spriedumu daļēji grozīja šo spriedumu, apmierinot Poste Italiane iesniegto apelācijas sūdzību, daļā, kurā tā bija iesniegusi pierādījumus saviem prasījumiem par laikposmu pēc 2006. gada 1. jūnija.

15

Strīdā, kas ir lietas C‑435/19 pamatā, Poste Italiane vērsās Tribunale di Macerata (Mačeratas tiesa, Itālija), lūdzot piespriest Iekasēšanas dienestam, kas ir par ICI iekasēšanu atbildīgais koncesionārs, samaksāt komisijas maksu par katru ICI maksājumu, ko nodokļu maksātājs ar pasta maksājuma kvīts palīdzību bija veicis uz norēķinu kontu, kurš atvērts uz šī koncesionāra vārda, proti, 0,05 EUR (aptuveni 100 ITL) par laiku no 1997. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. maijam un 0,23 EUR (aptuveni 450 ITL) par laiku no 2001. gada 1. jūnija līdz 2001. gada 20. decembrim. Tribunale di Macerata (Mačeratas tiesa) ar 2009. gada 11. jūnija spriedumu noraidīja tajā celto prasību par samaksu un Corte d’appello di Ancona (Ankonas Apelācijas tiesa, Itālija) ar 2016. gada 10. augusta spriedumu pilnībā grozīja minētās tiesas spriedumu, apmierinot Poste Italiane iesniegto apelācijas sūdzību un atzīstot, ka tam bija tiesības piemērot attiecīgo komisijas maksu un pieprasīt tās samaksu.

16

Pamatlietas tiek izskatītas iesniedzējtiesā, kas lietā C‑434/19 izskata Poste Italiane iesniegto galveno apelācijas sūdzību un Riscossione Sicilia iesniegto pretapelācijas sūdzību, un lietā C‑435/19 – Iekasēšanas dienesta iesniegto galveno apelācijas sūdzību un Poste Italiane SpA – Bancoposta iesniegto pretapelācijas sūdzību.

17

Attiecībā uz Poste Italiane piemērotās komisijas maksas likumību iesniedzējtiesa 2014. gada 26. marta spriedumā uzskatīja, ka Likuma Nr. 662/1996 18.–20. panta noteikumi nav piemērojami tādām darbībām, uz kurām attiecas likumā noteiktais monopola režīms, kā, piemēram, Likumdošanas dekrēta Nr. 504/1992 10. pantā paredzētais pasta norēķinu konta pakalpojums. Tā uzskatīja, ka mērķis palielināt nodokļu iekasēšanu, izmantojot pakalpojumu, kas tiek izmantots visā teritorijā, pateicoties ļoti plašam pasta biroju teritoriālajam sadalījumam, kas ļauj vieglāk sasniegt nodokļu maksātāju, attaisno šo likumā noteikto monopola situāciju. Saskaņā ar šo iesniedzējtiesas spriedumu Likumdošanas dekrētā Nr. 504/1992, ar kuru ir ieviests attiecīgais likumā noteiktais monopols, nav paredzēts bezmaksas ICI samaksai paredzētā norēķinu konta pārvaldības pakalpojums, un tādējādi neatkarīgi no koncesionāram noteiktā pienākuma atvērt pasta norēķinu kontu attiecīgais pakalpojums pēc savas būtības ir uzskatāms par tādu, kas sniegts par atlīdzību, tāpat kā parastais norēķinu konta pārvaldības pakalpojums brīvas konkurences apstākļos.

18

Tomēr, šobrīd izskatot strīdus par pienākumu samaksāt Poste Italiane piemēroto komisijas maksu par laiku no 1997. līdz 2011. gadam, iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai, ņemot vērā Savienības tiesību normas, konkrētāk, normas par konkurences tiesībām un valsts atbalstu, ir likumīgi tas, ka Likumdošanas dekrēta Nr. 504/1992 10. pantā ICI iekasēšanai paredzēto norēķinu kontu pārvaldības pakalpojums ir rezervēts tikai un vienīgi Poste Italiane.

19

Šī tiesa uzskata, ka līgumisko attiecību, kas saista pašvaldību ar tās koncesionāru, kurš ir atbildīgs par ICI iekasēšanu, mērķis ir veikt saimniecisku darbību nodokļu ieņēmumu iekasēšanai, kas var tikt definēta kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums LESD 106. panta 2. punkta izpratnē. Šīs attiecības atšķiroties no privāta rakstura attiecībām, kas saista Poste Italiane un par ICI iekasēšanu atbildīgo koncesionāru un kas esot raksturīgas pasta norēķinu konta atvēršanai un pārvaldībai. Minētā tiesa precizē, ka Likumdošanas dekrēta Nr. 504/1992 10. panta 3. punktā, neraugoties uz ierobežojumu, kas tajā ir noteikts attiecībā uz koncesionāra iespēju izvēlēties savu līgumpartneri, proti, Poste Italiane, nav paredzēta atšķirība starp attiecībām, kas saista pēdējos minētos, un attiecībām, ko Poste Italiane uztur ar citiem tās klientiem, kuriem ir pasta norēķinu konts.

20

Minētā tiesa uzskata, ka Likumdošanas dekrēta Nr. 504/1992 10. pantu var uzskatīt par saderīgu ar Savienības tiesību aktiem tikai tad, ja norēķinu konta pārvaldības pakalpojums, kas ir rezervēts Poste Italiane, ietilpst jēdzienā “pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi pārvaldīšana” LESD 106. panta 2. punkta izpratnē. Būtu jānosaka, vai, neraugoties uz analogas tiesību normas neesamību vietējo nodokļu, kas nav ICI, iekasēšanu regulējošajā tiesiskajā regulējumā, prasība palielināt šī pēdējā minētā nodokļa iekasēšanas efektivitāti, pateicoties plašam pasta biroju ģeogrāfiskajam izvietojumam, atbilst īpaša uzdevuma kritērijam un vai līdz ar to tā attaisno Savienības konkurences tiesību normu piemērošanas ierobežojumu LESD 14. un 106. panta izpratnē.

21

Ja pakalpojums, kas saistīts ar ICI iekasēšanai paredzētā pasta norēķinu konta pārvaldību, tiktu uzskatīts par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, vai Poste Italiane piešķirtās pilnvaras noteikt komisijas maksu, ciktāl koncesionāra ieskatā tā būtībā ir tiesību aktā noteikts nodoklis vai obligāti maksājama nodeva un tātad atbalsts, kas piešķirts no valsts līdzekļiem, varētu tikt kvalificētas par “nelikumīgu valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, precizējot arī to, ka par šo pasākumu nekad nav ticis iepriekš paziņots Eiropas Komisijai atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam.

22

Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai Poste Italiane veiktā pamatlietā aplūkotās komisijas maksas vienpusējā noteikšana var tikt kvalificēta kā ļaunprātīga un tādējādi kā aizliegta saskaņā ar LESD 102. panta pirmo daļu. Tā norāda, ka koncesionārs nevar izvairīties no šīs komisijas maksas samaksas, pretējā gadījumā tas neizpildītu pienākumus, kas tam izriet no atsevišķajām tiesiskajām attiecībām, kas to saista ar vietējo nodokļu iestādi un kuru mērķis ir ICI iekasēšana.

23

Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas bija plānota 2020. gada 22. aprīlī, veselības krīzes un nenoteiktības dēļ, ko tā radīja saistībā ar datumu, kurā Tiesa varētu atsākt savu tiesvedības darbību parastos apstākļos, tika atcelta un mutvārdu atbildes sniegšanai uzdotie jautājumi tika pārformulēti par jautājumiem rakstveida atbildēm. Poste Italiane, Iekasēšanas dienests un Komisija noteiktajā termiņā atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

25

Poste Italiane galvenokārt apgalvo, ka pirmais jautājums ir nepieņemams, jo, pirmkārt, neesot iespējams to saprast, ciktāl tas attiecas uz LESD 14. pantu, un, otrkārt, tikai valstu tiesām ir tieši jāpiemēro LESD 106. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi.

26

Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu pieņemt nolēmumu lietā, gan jautājumu, ko tā uzdod Tiesai, atbilstība. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Darie, C‑592/18, EU:C:2019:1140, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2020. gada 8. oktobris, Union des industries de la protection des plantes, C‑514/19, EU:C:2020:803, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Otrām kārtām, ir jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības procedūras starp valstu tiesām un Tiesu ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi (spriedumi, 2000. gada 28. novembris, Roquette Frères, C‑88/99, EU:C:2000:652, 18. punkts, un, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers, C‑263/18, EU:C:2019:1111, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motivācijas ir tiesības nošķirt tos tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers, C‑263/18, EU:C:2019:1111, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā gadījumā, lai gan pirmajā jautājumā ir minēts LESD 14. pants, tas attiecas arī uz LESD 106. pantu un, konkrētāk, uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma jēdzienu, uz kuru attiecas šie divi panti, un tā mērķis būtībā ir noskaidrot, vai tāda darbība, kāda ir rezervēta Poste Italiane, lai pārvaldītu pakalpojumu, kas saistīts ar pasta norēķinu kontu, kurš tiek izmantots ICI iekasēšanai, atbilst šāda vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma pazīmēm. Tādējādi šis jautājums attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju un nešķiet nedz hipotētisks, nedz tāds, kam nav sakara ar pamatlietu. Turklāt Tiesas rīcībā ir vajadzīgā informācija, lai uz to atbildētu.

31

Tādēļ pirmais jautājums ir pieņemams.

32

Ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 106. panta 2. punkts un 107. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tādu valsts tiesību normu īstenošana, saskaņā ar kurām koncesionāriem, kuri ir atbildīgi par ICI iekasēšanu, ir noteikts pienākums nodrošināt, ka to vārdā ir atvērts norēķinu konts Poste Italiane, lai nodokļu maksātāji varētu veikt šī nodokļa samaksu, un samaksāt komisijas maksu par minētā norēķinu konta pārvaldību, ja par šīm tiesību normām nav ticis paziņots Komisijai atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam.

33

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan Komisijai, rīkojoties Savienības tiesu kontrolē, ir ekskluzīva kompetence izvērtēt atbalsta saderību ar iekšējo tirgu (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 99. punkts un tajā minētā judikatūra), šis apstāklis neliedz valsts tiesai uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par jēdziena “atbalsts” interpretāciju. Tādējādi Tiesa var iesniedzējtiesai sniegt Savienības tiesību interpretācijas norādes, lai tā varētu noteikt, vai valsts pasākums var tikt kvalificēts par “valsts atbalstu” LESD 107. panta izpratnē (spriedums, 2017. gada 18. maijs, Fondul Proprietatea, C‑150/16, EU:C:2017:388, 12. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Turklāt, lai nodrošinātu LESD 108. panta 3. punktā paredzētā pienākuma paziņot par projektiem piešķirt vai grozīt valsts atbalstu lietderīgo iedarbību, kā arī Komisijas veiktu atbilstošu un pilnīgu valsts atbalsta pārbaudi, valsts tiesām ir jāizdara visi secinājumi, kas izriet no šī pienākuma neizpildes, un jāveic atbilstoši pasākumi, lai to novērstu, pat ja nelikumīgā atbalsta saņēmējs ir uzņēmums, kuram ir uzticēta vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma pārvaldība LESD 106. panta 2. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 24. novembris, Viasat Broadcasting UK, C‑445/19, EU:C:2020:952, 43. punkts).

35

Tāpat ir jāprecizē, ka pārbaude par to, vai attiecīgais pasākums ir kvalificējams par “valsts atbalstu” LESD 107. panta izpratnē, kas var ietvert no 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) izrietošajā judikatūrā paredzēto nosacījumu kontroli, notiek pirms atbalsta pasākuma izvērtēšanas saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu. Uz šo jautājumu patiesībā ir jāatbild pirms jautājuma, ar kura palīdzību attiecīgā gadījumā ir jāpārbauda, vai ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts tomēr ir vajadzīgs attiecīgā pasākuma adresātam uzticētā uzdevuma izpildei atbilstoši LESD 106. panta 2. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 8. marts, Viasat Broadcasting UK/Komisija, C‑660/15 P, EU:C:2017:178, 34. punkts, kā arī 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 102. punkts).

36

Lai atbildētu uz pirmo un otro jautājumu, vispirms ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais pasākums ir kvalificējams par “valsts atbalstu” LESD 107. panta izpratnē.

37

Kvalificēšanai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīts, lai būtu izpildīti četri kumulatīvi nosacījumi, proti, ir valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu izmantošana, šī iejaukšanās var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ar to tiek sniegta selektīva priekšrocība atbalsta saņēmējam un ar to tiek izkropļota konkurence vai radīti draudi to izkropļot (spriedums, 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Pirmkārt, saistībā ar nosacījumu par valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu ir jāprecizē, ka LESD 107. panta 1. punktā paredzētā atšķirība starp “valsts piešķirtu atbalstu” un atbalstu, kas piešķirts “no valsts līdzekļiem”, nenozīmē, ka visas valsts piešķirtās priekšrocības ir atbalsts neatkarīgi no tā, vai tās tiek finansētas no valsts līdzekļiem vai ne, bet tās mērķis ir vienīgi iekļaut šajā jēdzienā priekšrocības, ko tieši piešķir valsts, kā arī tās, ko piešķir valsts izveidotas vai valsts noteiktas publisko vai privāto tiesību struktūras (spriedums, 2020. gada 21. oktobris, Eco TLC, C‑556/19, EU:C:2020:844, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Turpinājumā – lai priekšrocības varētu tikt kvalificētas par “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pirmām kārtām, tām ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un, otrām kārtām, tām ir jābūt attiecināmām uz valsti (spriedums, 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Pirmkārt, runājot par nosacījumu par atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti, ir jāpārbauda, vai valsts iestādes ir bijušas iesaistītas šī pasākuma noteikšanā (spriedums, 2020. gada 21. oktobris, Eco TLC, C‑556/19, EU:C:2020:844, 23. punkts).

41

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums tika ieviests ar normatīviem un administratīviem noteikumiem. Koncesionāru pienākums uzturēt norēķinu kontu Poste Italiane ICI iekasēšanai tika ieviests ar Likumdošanas dekrētu Nr. 504/1992, savukārt šī uzņēmuma tiesības saņemt komisijas naudu par šī konta pārvaldīšanu bija paredzētas Likumā Nr. 662/1996. Šajā kontekstā – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru koncesionāriem ir noteikts pienākums uzturēt norēķinu kontu, kas atvērts uz to vārda Poste Italiane, lai nodokļu maksātāji varētu pārskaitīt ICI un samaksāt komisijas maksu par minētā norēķinu konta pārvaldīšanu, var tikt uzskatīts par attiecināmu uz valsti.

42

Otrkārt, attiecībā uz nosacījumu par valsts līdzekļu piešķiršanu ir jāprecizē, ka jēdziens “valsts līdzekļi” iever visus finanšu līdzekļus, kurus valsts iestādes var faktiski izmantot uzņēmumu atbalstam, nepiešķirot nozīmi tam, vai šie līdzekļi pastāvīgi ir vai nav valsts īpašumā. Pat ja summas, kas atbilst atbalsta pasākumam, pastāvīgi nav Valsts kases īpašumā, ar to, ka tās pastāvīgi ir valsts kontrolē un tādējādi valsts kompetento iestāžu rīcībā, pietiek, lai tās varētu tikt kvalificētas par valsts līdzekļiem (spriedumi, 2020. gada 21. oktobris, Eco TLC, C‑556/19, EU:C:2020:844, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī, 2020. gada 10. decembris, Comune di Milano/Komisija, C‑160/19 P, EU:C:2020:1012, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju un Tiesas rīcībā esošos lietas materiālus, šajā ziņā ir jāprecizē, ka pasākums, ar kuru valsts vai privātiem uzņēmumiem ir noteikts pienākums pirkt vai iegādāties pakalpojumus no saviem finanšu līdzekļiem, nav valsts atbalsts. Šis pienākums principā nenozīmē valsts līdzekļu iesaistīšanu LESD 107. panta izpratnē. Tomēr citādi būtu tad, ja šie uzņēmumi būtu uzskatāmi par tādiem, kurus valsts ir pilnvarojusi pārvaldīt valsts līdzekļus, kā tas būtu gadījumā, ja būtu paredzēta izmaksu, ko rada šis iepirkšanas vai iegādes pienākums, pilnīga pārnešana uz galalietotāju, šo papildu izmaksu finansēšana ar dalībvalsts noteiktu obligātu iemaksu vai arī minēto papildu izmaksu pilnīgas kompensācijas mehānisms (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 26. un 30. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 68. punkts).

44

Turklāt valsts uzņēmumu līdzekļus var uzskatīt par valsts līdzekļiem arī tad, ja tā, īstenojot savu dominējošo ietekmi uz šiem uzņēmumiem, var novirzīt šo līdzekļu izmantošanu, lai vajadzības gadījumā finansētu priekšrocības citiem uzņēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmumos minētā valsts tiesiskā regulējuma izriet, ka pamatlietā aplūkotais pasākums var tikt uzskatīts par tādu, kas ietver pienākumu iegādāties pakalpojumus, jo saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 504/1992 10. panta 3. punktu koncesionāriem ir pienākums uzturēt Poste Italiane atvērtu norēķinu kontu, lai no nodokļu maksātājiem iekasētu ICI, un, piemērojot Likuma Nr. 662/1996 2. panta 18. punktu, Poste Italiane ir tiesības saņemt no šiem koncesionāriem komisijas maksu par šī norēķinu konta pārvaldību.

46

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka tas vien, ka koncesionāri 2006. gadā kļuva par valsts uzņēmumiem, neļauj secināt, ka šiem koncesionāriem noteiktais pienākums iegādāties pakalpojumus tiek finansēts no valsts līdzekļiem.

47

Proti, no iesniedzējtiesas minētās informācijas neizriet, ka pamatlietā aplūkotais pasākums būtu rezultāts tam, ka valsts izmanto savu dominējošo ietekmi uz šiem uzņēmumiem, lai orientētu to līdzekļu izmantošanu šī sprieduma 44. punktā minētās judikatūras izpratnē, jo pienākums uzturēt Poste Italiane atvērtu norēķinu kontu, lai no nodokļu maksātājiem iekasētu ICI, izriet no tiesiskā regulējuma normām, nevis no valsts iesaistīšanās šo koncesionāru komercpolitikā, un ka tas ir ticis līdzīgi piemērots koncesionāriem pirms un pēc 2006. gada, kurā tie nonāca valsts kontrolē.

48

Tomēr saskaņā ar šī sprieduma 43. punktā izklāstīto ir jāpārbauda, vai par ICI iekasēšanu atbildīgie koncesionāri ir uzņēmumi, kurus valsts ir pilnvarojusi pārvaldīt valsts līdzekļus, kas tā it īpaši būtu tad, ja pastāvētu no šī pienākuma izrietošo papildu izmaksu pilnīgas kompensēšanas mehānisms.

49

Tiesas rīcībā esošie elementi skaidri neliecina par šāda mehānisma pastāvēšanu.

50

Protams, no iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 504/1992 10. panta 3. punktu pašvaldībām, kas piemēro nodokli, ir pienākums maksāt komisijas maksu koncesionāriem par to veikto ICI iekasēšanas darbību. Tomēr, lai gan šīm summām ir skaidri publiska izcelsme, nekas nenorāda, ka to mērķis ir kompensēt papildu izmaksas, kas koncesionāriem varētu rasties no to pienākuma uzturēt Poste Italiane atvērtu norēķinu kontu, un ka tādējādi valsts garantē šo papildu izmaksu pilnīgu segšanu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tā tas ir.

51

Turklāt ir jānorāda, ka nedz no iesniedzējtiesas nolēmumiem, nedz no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka iespējamās papildu izmaksas, kas var rasties no pamatlietā aplūkotā pienākuma iegādāties pakalpojumus no Poste Italiane, būtu pilnībā jāsedz nodokļu maksātājiem vai ka tās tiktu finansētas no cita veida valsts noteiktas obligātas iemaksas.

52

Paturot to prātā, pat ja pirmšķietami nešķiet, ka komisijas maksas, ko koncesionāri maksā Poste Italiane par to norēķinu kontu atvēršanu un pārvaldību, kurus tiem ir pienākums uzturēt tajā, varētu uzskatīt par tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem, tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, jo Tiesa nevar veikt ar pamatlietu saistīto faktu tiešu pārbaudi.

53

Otrkārt, saistībā ar nosacījumu, ka attiecīgajam iejaukšanās pasākumam ir jārada selektīva priekšrocība tā saņēmējam, – ir jāatgādina, ka par valsts atbalstu tiek uzskatīta tāda iejaukšanās, kas, lai kādā formā tā nebūtu, var tieši vai netieši būt labvēlīga uzņēmumiem vai kas ir uzskatāma par ekonomisku priekšrocību, kuru tās saņēmējs uzņēmums nebūtu guvis parastos tirgus apstākļos (spriedums, 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 83. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54

Šajā ziņā valsts tiesiskajā regulējumā uzņēmumam atzītās tiesības saņemt komisijas maksu par tāda pakalpojuma pārvaldību, attiecībā uz kuru tam ir likumā paredzēts monopols, a priori var tikt uzskatītas par selektīvu priekšrocību par labu vienīgi šim uzņēmumam.

55

No iesniedzējtiesas nolēmumiem, kā arī no citiem Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka tieši ar Likumdošanas dekrētu Nr. 504/1992, ar kuru tika izveidots likumā noteikts monopols par labu Poste Italiane, koncesionāriem tika noteikts pienākums atvērt norēķinu kontu uz sava vārda šajā uzņēmumā, lai saņemtu no nodokļu maksātājiem ICI samaksu. Līdz Dekrētlikumam Nr. 70/2011 Poste Italiane bija vienīgais, kas guva labumu no šīs priekšrocības, kura bija pamatota ar ļoti plašo pasta biroju teritoriālo sadalījumu, kas ļāva vieglāk sasniegt nodokļu maksātāju.

56

Paturot to prātā, ir jānorāda, ka, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, iesniedzējtiesa it īpaši jautā Tiesai par 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) norādītajiem kritērijiem par kompensācijas gadījumiem, kura tiek nodrošināta par to, ka uzņēmums uzņemas sabiedrisko pakalpojumu saistības.

57

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi – ja valsts veikts iejaukšanās pasākums ir uzskatāms par kompensāciju par saņēmēju uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem, pildot sabiedrisko pakalpojumu saistības, un šie uzņēmumi patiesībā negūst finansiālas priekšrocības un minētā pasākuma sekas nav šiem uzņēmumiem labvēlīgāku konkurences apstākļu radīšana salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem, uz šādu iejaukšanos nav attiecināms LESD 107. panta 1. punkts (spriedumi, 2003. gada 24. jūlijs, Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 87. punkts; 2017. gada 8. marts, Viasat Broadcasting UK/Komisija, C‑660/15 P, EU:C:2017:178, 25. punkts, kā arī 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 100. punkts).

58

Saskaņā ar 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) 88.–93. punktu, lai šāda iejaukšanās netiktu kvalificēta par “valsts atbalstu”, ir jābūt izpildītam zināmam skaitam nosacījumu. Pirmkārt, saņēmējam uzņēmumam faktiski ir jābūt uzticētām sabiedrisko pakalpojumu saistībām un šīm saistībām ir jābūt skaidri definētām. Otrkārt, parametri, pamatojoties uz kuriem aprēķina kompensāciju summu, ir jānosaka iepriekš, ievērojot objektivitāti un pārredzamību. Treškārt, kompensācija nedrīkst pārsniegt to, kas ir vajadzīgs, lai pilnīgi vai daļēji segtu izmaksas, kuras ir radušās, pildot sabiedriskā pakalpojuma saistības. Ceturtkārt, ja uzņēmumu, kam jāpilda sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas saistības, konkrētā gadījumā neizvēlas saskaņā ar publiskā iepirkuma procedūru, kas ļautu izvēlēties pretendentu, kurš spētu sniegt šos pakalpojumus par sabiedrībai viszemākajām izmaksām, nepieciešamās kompensācijas summa ir jānosaka, pamatojoties uz izmaksu analīzi, kādas, pildot šo pienākumu, rastos tipiskam uzņēmumam, kurš veiksmīgi darbojas un kuram ir nepieciešamie līdzekļi, lai spētu izpildīt sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas saistības.

59

Attiecībā uz pirmo nosacījumu, kurš paredzēts 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415), Tiesa atzina, ka tā mērķis ir pārskatāmība un tiesiskā drošība, kas pieprasa minimālo kritēriju izpildi attiecībā uz viena vai vairāku publiskās varas aktu esamību, kuros ir pietiekami skaidri definēts vismaz tādu sabiedrisko pakalpojumu saistību veids, ilgums un tvērums, kas ir noteiktas uzņēmumiem, kuriem ir uzticēta šo saistību izpilde. Bez šo objektīvo kritēriju skaidras definīcijas nebūtu iespējams pārbaudīt, vai uz kādu konkrētu darbību varētu attiekties vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma jēdziens (spriedums, 2018. gada 20. septembris, Spānija/Komisija, C‑114/17 P, EU:C:2018:753, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Šajā gadījumā ir jāuzsver, ka pamatlietas neattiecas uz Poste Italiane piedāvātajiem pasta pakalpojumiem un ka saistībā ar ICI iekasēšanu iesniedzējtiesa nošķir, pirmkārt, attiecības, kas administratīvas koncesijas veidā, izmantojot publiskā iepirkuma procedūru, saista pašvaldību, iestādi, kas noteikusi nodokli, un par šo iekasēšanu atbildīgo koncesionāru, un, otrkārt, privātā rakstura attiecības, kas saista šo koncesionāru un Poste Italiane ar pienākumu uzturēt pasta norēķinu kontu, lai veiktu minēto iekasēšanu un varētu samaksāt komisijas maksu par šī norēķinu konta pārvaldību. Pamatlietas attiecas tikai uz otro no šīm divām attiecībām.

61

Kā secinājumu 45. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, nekas nepierāda, ka attiecībās ar šiem koncesionāriem Poste Italiane formāli būtu noteikts pienākums sniegt konkrētus pakalpojumus, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, apstākļos, kuros ir pietiekami precīzi noteikts to veids un tvērums.

62

Tieši pretēji, lai arī pasta norēķinu kontu atvēršana un pārvaldīšana koncesionāru vārdā ir viena no darbībām, kas saistīta ar tā ICI iekasēšanas sabiedriskā pakalpojuma organizēšanas un izpildes kārtību, kurš ir uzticēts koncesionāram, no iesniedzējtiesas nolēmumiem, kā arī no citas Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos iekļautās informācijas izriet, ka, izņemot pienākumu slēgt līgumu ar visiem koncesionāriem, uz Poste Italiane nav attiecināts vairāk pienākumu kā uz banku pakalpojumu nozari.

63

It īpaši Poste Italiane joprojām var brīvi noteikt savus tarifus un, izņemot minēto pienākumu slēgt līgumus ar koncesionāriem, neviens īpašs apstāklis nenošķir tās attiecības ar koncesionāriem no attiecībām, ko tā uztur ar citiem saviem klientiem, kuriem ir pasta norēķinu konti. Poste Italiane ir norādījis, ka attiecībā uz koncesionāriem tam ir parasta norēķinu konta attiecības un ka tas vienmēr ir nodrošinājis vienu pasta norēķinu kontu, kura pamatpiedāvājums visiem tā klientiem ir vienāds. Iekasēšanas dienests arī ir apstiprinājis, ka Poste Italiane koncesionāru norēķinu kontiem piemēro tādus pašus ekonomiskos nosacījumus kā visām pārējām juridiskām personām kopumā.

64

Šādos apstākļos pirmais nosacījums, kas izklāstīts 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415), šajā gadījumā nav izpildīts un pārējie minētajā spriedumā paredzētie nosacījumi nav jāpārbauda, jo tie ir kumulatīvi.

65

No tā izriet, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā Poste Italiane atzītās tiesības saņemt komisijas maksu par to pasta norēķinu kontu pārvaldīšanu, kas koncesionāriem saskaņā ar likumu bija jāatver uz sava vārda, lai varētu saņemt nodokļu maksātājus veiktos ICI maksājumus, var tikt uzskatītas par selektīvu priekšrocību, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

66

Treškārt, runājot par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem iejaukšanās pasākumam ir jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un tam ir jāizkropļo vai jādraud izkropļot konkurenci, lai arī iesniedzējtiesas nolēmumos šajā ziņā nav ietverta nekāda informācija un neskarot iesniedzējtiesas veicamo pārbaudi, ir iespējams uzskatīt, ka šajā gadījumā šie nosacījumi ir izpildīti.

67

Pirmām kārtām, ir jāatgādina – lai valsts pasākums varētu tikt kvalificēts par “valsts atbalstu”, ir nevis jāpierāda, ka attiecīgais atbalsts patiešām ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un faktiski izkropļo konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Azienda Napoletana Mobilità, C‑659/17, EU:C:2019:633, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Turklāt, ja dalībvalsts piešķirts atbalsts stiprina kādu uzņēmumu stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri konkurē tirdzniecībā starp dalībvalstīm, ir jāuzskata, ka atbalsts ietekmē šo tirdzniecību. Šajā ziņā nav vajadzīgs, lai uzņēmumi, kas saņem atbalstu, paši piedalītos tirdzniecībā starp dalībvalstīm. Ja dalībvalsts piešķir atbalstu uzņēmumiem, darbība valstī var saglabāties tāda pati vai pieaugt, taču tādējādi tiek samazinātas citās dalībvalstīs reģistrētu uzņēmumu izredzes iekļūt šīs dalībvalsts tirgū (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Azienda Napoletana Mobilità, C‑659/17, EU:C:2019:633, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Šajā gadījumā nevar izslēgt, ka, liekot koncesionāriem uzturēt pasta norēķinu kontu, lai saņemtu ICI no nodokļu maksātājiem, un samaksāt komisijas naudu par šo Poste Italiane atvērto kontu pārvaldību, ar pamatlietā aplūkoto Itālijas tiesisko regulējumu var tikt nostiprināts šī valsts uzņēmuma stāvoklis attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kas ir tā konkurenti banku un finanšu pakalpojumu jomā, un var arī tikt ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm.

70

Tomēr iesniedzējtiesai ir jānovērtē tā pamatlietā aplūkotā pasākuma ietekme uz Poste Italiane un citu banku iestāžu darbību, ar kuru vismaz līdz Dekrētlikumam Nr. 70/2011 Poste Italiane bija rezervēta priekšrocība, kas izriet no koncesionāriem noteiktā pienākuma uzturēt norēķinu kontu, kas atvērts uz to vārda šajā uzņēmumā, lai saņemtu no nodokļu maksātājiem ICI samaksu, papildus tiem atstātajai iespējai veikt šī nodokļa samaksu tieši koncesionāriem.

71

Ceturtkārt, ir jānorāda, ka no iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka ar Likumdošanas dekrētu Nr. 504/1992 ieviestais pasākums, kura mērķis ir piešķirt Poste Italiane monopolu attiecībā uz to norēķinu kontu pārvaldību, kas ir atvērti uz to koncesionāru vārda, kuri ir atbildīgi par ICI iekasēšanu, netika paziņots Komisijai saskaņā ar LESD 108. pantu.

72

No tā izriet, ka, ja iesniedzējtiesa, ņemot vērā šī sprieduma 37.–70. punktā sniegtās norādes, secinātu, ka pamatlietā aplūkotais pasākums ir valsts atbalsts, šai tiesai saskaņā ar šī sprieduma 34. punktā minēto judikatūru būtu jāizdara visi secinājumi, kas šajā gadījumā izriet no LESD 108. panta 3. punkta pārkāpuma.

73

Turklāt ir jānorāda, ka, tā kā pirmais nosacījums, kas izvirzīts no 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) izrietošajā judikatūrā un saskaņā ar kuru saņēmējam uzņēmumam ir jābūt uzticētai sabiedrisko pakalpojumu saistību, kam ir jābūt skaidri definētām, izpildei, ir piemērojams arī gadījumā, ja ir tikusi izdarīta atsauce uz LESD 106. panta 2. punktā paredzēto atkāpi (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Comunidad Autónoma del País Vasco u.c./Komisija, no C‑66/16 P līdz C‑69/16 P, EU:C:2017:999, 56. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), LESD 106. panta 2. punkts nevar būt piemērojams pamatlietās, jo šī sprieduma 64. punktā ir ticis konstatēts, ka šis nosacījums šajā gadījumā nav izpildīts. Katrā ziņā, tā kā, kā izriet arī no šī sprieduma 33. punktā atgādinātās judikatūras, Komisijai ir ekskluzīva kompetence izvērtēt atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, iesniedzējtiesai nav kompetences pārbaudīt, vai ir izpildīti LESD 106. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi.

74

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 107. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka par “valsts atbalstu” šīs tiesību normas izpratnē ir atzīstams valsts pasākums, ar kuru koncesionāriem, kas ir atbildīgi par ICI iekasēšanu, ir noteikts pienākums uzturēt norēķinu kontu, kas uz to vārda ir atvērts Poste Italiane, lai nodokļu maksātāji varētu samaksāt šo nodokli, un samaksāt komisijas maksu par šī norēķinu konta pārvaldību, ja šis pasākums ir attiecināms uz valsti, ja tas piešķir selektīvu priekšrocību Poste Italiane ar valsts līdzekļu palīdzību un ja tas var izkropļot konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

75

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai LESD 102. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru koncesionāriem, kas ir atbildīgi par ICI iekasēšanu, ir jāmaksā Poste Italiane vienpusēji noteikta komisijas maksa par tā pasta norēķinu konta pārvaldīšanu, kuru tiem ir pienākums atvērt šajā uzņēmumā.

76

Poste Italiane apgalvo, ka šis jautājums ir nepieņemams, jo iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādu analīzi vai skaidrojumu par iemesliem, kuru dēļ pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums neatbilstu LESD 102. pantam. Pieņemot, ka uzdotais jautājums attiecas uz LESD 106. panta 1. punkta, lasot to kopā ar LESD 102. pantu, interpretāciju, šis jautājums tāpat būtu nepieņemams. Iesniedzējtiesa neesot skaidri norādījusi attiecīgo pakalpojumu tirgu, attiecīgo ģeogrāfisko apgabalu, uzņēmēju skaitu, kas sniedz attiecīgos pakalpojumus, kā arī to attiecīgās tirgus daļas.

77

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nepieciešamība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus. Šīs prasības ir īpaši svarīgas konkurences jomā, kurai ir raksturīgi sarežģīti faktiskie un tiesiskie apstākļi (spriedumi, 2013. gada 12. decembris, Ragn‑Sells, C‑292/12, EU:C:2013:820, 39. punkts, un 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

78

Trešā jautājuma mērķis pamatlietās būtībā ir noskaidrot ne tikai to, vai ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu Poste Italiane tika piešķirtas īpašas vai ekskluzīvas tiesības LESD 106. panta 1. punkta izpratnē, bet arī to, vai šāds tiesiskais regulējums varēja izraisīt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

79

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 92. punktā, iesniedzējtiesai būtu bijis jāsniedz precīza informācija par konkrētā tirgus iezīmēm, tā ģeogrāfisko apmēru vai iespējamu līdzvērtīgu pakalpojumu esamību.

80

It īpaši iesniedzējtiesas nolēmumos nav ietvertas ziņas, kas saistībā ar pamatlietām ļautu noteikt dominējošo stāvokli veidojošos elementus LESD 102. panta izpratnē. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, neraugoties uz informāciju, ko tiesvedības dalībnieki sniedza Tiesā notiekošajā tiesvedībā, atbildot uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, nav iespējams pietiekami precīzi noteikt konkrēto tirgu no pamatlietā aplūkoto pakalpojumu viedokļa un tā ģeogrāfiskā mēroga, kā arī dažādo šajā tirgū darbojošos uzņēmumu tirgus daļas, nedz arī noteikti atzīt, ka tas, ka koncesionāriem ir noteikts pienākums uzturēt ICI iekasēšanai paredzētu norēķinu kontu, kas atvērts Poste Italiane, piešķirtu pēdējai minētajai dominējošu stāvokli ievērojamā iekšējā tirgus daļā.

81

Iesniedzējtiesas nolēmumos arī nav paskaidroti iemesli, kuru dēļ pamatlietā aplūkotais Itālijas tiesiskais regulējums varētu likt Poste Italiane ļaunprātīgi izmantot savu stāvokli.

82

Tā kā Tiesas rīcībā nav nepieciešamās informācijas, lai sniegtu lietderīgu atbildi, ir jākonstatē, ka trešais jautājums ir nepieņemams.

83

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

LESD 107. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka par “valsts atbalstu” šīs tiesību normas izpratnē ir atzīstams valsts pasākums, ar kuru koncesionāriem, kas ir atbildīgi par imposta comunale sugli immobili (pašvaldības nekustamā īpašuma nodoklis) iekasēšanu, ir noteikts pienākums uzturēt norēķinu kontu, kas uz to vārda ir atvērts Poste Italiane SpA, lai nodokļu maksātāji varētu samaksāt šo nodokli, un samaksāt komisijas maksu par šī norēķinu konta pārvaldību, ja šis pasākums ir attiecināms uz valsti, ja tas piešķir selektīvu priekšrocību Poste Italiane ar valsts līdzekļu palīdzību un ja tas var izkropļot konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.