TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2020. gada 21. oktobrī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Direktīva 2011/83/ES – 16. panta c) punkts – Atteikuma tiesības – Izņēmumi – Preces, kas izgatavotas saskaņā ar patērētāja specifikācijām, vai arī nepārprotami personalizētas preces – Preces, kuru izgatavošanu tirgotājs ir uzsācis

Lietā C‑529/19

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Amtsgericht Potsdam (Potsdamas pirmās instances tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2019. gada 12. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 11. jūlijā, tiesvedībā

Möbel Kraft GmbH & Co. KG

pret

ML,

TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: K. Toadere [C. Toader], kas pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši M. Safjans [M. Safjan] (referents) un N. Jēskinens [N. Jääskinen],

ģenerāladvokāts: H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–	Möbel Kraft GmbH & Co. KG vārdā – J. Jeep, Rechtsanwalt,

–	ML vārdā – R. Sterzel, Rechtsanwalt,

–	Eiropas Komisijas vārdā – C. Hödlmayr un B.‑R. Killmann, kā arī C. Valero, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.), 16. panta c) punktu.

2	Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Möbel Kraft GmbH & Co. KG, Vācijas mēbeļu tirdzniecības sabiedrību, un ML, patērētāju, par prasību par zaudējumu atlīdzību pēc tam, kad ML atteicās no šo pušu starpā noslēgtā līguma.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīvas 2011/83 7., 40. un 49. apsvērumā ir noteikts:

“(7)

Regulējuma galveno aspektu pilnīgai saskaņošanai vajadzētu būtiski stiprināt juridisko noteiktību gan patērētājiem, gan tirgotājiem. Gan patērētājiem, gan tirgotājiem vajadzētu spēt paļauties uz vienotu reglamentējošo noteikumu sistēmu, kura būs balstīta uz skaidri definētiem juridiskiem jēdzieniem, kas reglamentē konkrētus aspektus attiecībā uz līgumu noslēgšanu starp uzņēmumiem un patērētājiem Savienībā. [..]

[..]

(40)	Pašlaik atteikuma termiņi gan dažādās dalībvalstīs, gan attiecībā uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem ir atšķirīgi, un tas rada juridisku neskaidrību un atbilstības izmaksas. [..]

[..]

(49)

Distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem vajadzētu būt dažiem izņēmumiem attiecībā uz atteikuma tiesībām. Atteikuma tiesības varētu būt nepiemērotas, piemēram, dažām precēm vai pakalpojumiem. [..] Atteikuma tiesībām nevajadzētu attiekties nedz uz precēm, kas izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas, piemēram, pēc pasūtījuma izgatavoti aizkari, nedz, piemēram, uz degvielas piegādi, jo degviela ir tāda veida prece, kas pēc piegādes ir neatdalāmi sajaukta ar citiem priekšmetiem. [..]”

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

3)	“preces” ir jebkuri materiāli, pārvietojami priekšmeti, izņemot priekšmetus, ko pārdod izpildes procesā vai citādi saskaņā ar tiesību aktu prasībām. Ūdeni, gāzi un elektrību uzskata par precēm šīs direktīvas izpratnē, ja tie tiek laisti pārdošanā ierobežotā tilpumā vai noteiktā daudzumā;

4)	“pēc patērētāja specifikācijām izgatavota prece” ir prece, kura nav izgatavota iepriekš un kuru izgatavo, pamatojoties uz klienta individuālu izvēli vai lēmumu;

[..]

“distances līgums” ir jebkurš pārdošanas vai pakalpojumu līgums, kas noslēgts starp tirgotāju un patērētāju saskaņā ar organizētu distances pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas shēmu, tirgotājam un patērētājam vienlaikus fiziski neatrodoties vienā vietā, un šā līguma noslēgšanai tiek ekskluzīvi izmantots viens vai vairāki distances saziņas līdzekļi līdz līguma noslēgšanas brīdim un pašā līguma noslēgšanas brīdī;

“ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums” ir jebkurš starp tirgotāju un patērētāju noslēgts līgums, kas:

a)	noslēgts, fiziski klātesot tirgotājam un patērētājam vietā, kas nav tirgotāja uzņēmējdarbības telpās;

[..]

c)	kas noslēgts tirgotāja uzņēmuma telpās vai izmantojot jebkurus distances saziņas līdzekļus tūlīt pēc tam, kad patērētājs ticis personīgi un individuāli uzrunāts vietā, kas nav tirgotāja uzņēmuma telpas, vienlaikus fiziski klātesot tirgotājam un patērētājam; vai

[..]

“uzņēmuma telpas” ir:

a)	jebkuras nepārvietojamas mazumtirdzniecības telpas, kurās tirgotājs veic pastāvīgu darbību; vai

b)	jebkuras pārvietojamas mazumtirdzniecības telpas, kurās tirgotājs parasti veic darbību;

[..].”

Minētās direktīvas 6. panta “Informēšanas prasības distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem” 1. punktā ir paredzēts:

“Pirms patērētājs ir uzņēmies ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma vai distances līguma, vai arī jebkāda tamlīdzīga piedāvājuma saistības, tirgotājs skaidrā un saprotamā veidā patērētājam sniedz šādu informāciju:

[..]

h)	ja pastāv atteikuma tiesības – nosacījumi, termiņš un kārtība atteikuma tiesību izmantošanai saskaņā ar 11. panta 1. punktu, kā arī I pielikuma B daļā dotais atteikuma veidlapas paraugs;

[..]

k)	ja atteikuma tiesības nav paredzētas saskaņā ar 16. pantu, informācija par to, ka patērētājam nebūs atteikuma tiesību, vai, attiecīgā gadījumā, apstākļi, kādos patērētājs zaudē savas atteikuma tiesības;

[..].”

Šīs pašas direktīvas 9. panta “Atteikuma tiesības” 1. punktā ir noteikts:

“Izņemot, ja piemēro 16. pantā minētos izņēmumus, patērētājs 14 dienu laikā var atteikties no distances līguma vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma, nesniedzot nekādu pamatojumu un sedzot tikai tās izmaksas, kas paredzētas 13. panta 2. punktā un 14. pantā.”

Direktīvas 2011/83 16. pants “Izņēmumi attiecībā uz atteikuma tiesībām” ir formulēts šādi:

“Attiecībā uz distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem 9. līdz 15. pantā izklāstītās atteikuma tiesības dalībvalstis nepiemēro:

a)	pakalpojumu līgumiem pēc tam, kad pakalpojums ir sniegts pilnībā, ja izpilde ir sākusies ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu un ar apliecinājumu, ka viņš zaudēs atteikuma tiesības, tiklīdz tirgotājs būs līgumu izpildījis pilnībā;

[..]

c)	tādu preču piegādei, kas izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas;

[..]

e)	tādu aizzīmogotu preču piegādei, kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ un kuras pēc piegādes ir atvērtas;

[..]

i)	apzīmogotu audio vai video ierakstu vai programmatūras piegādi, kas ir aizzīmogota un kuras pēc piegādes ir atvērtas;

[..]

m)	tāda digitālā satura piegādei, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, ja izpilde ir sākusies ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu un ar apliecinājumu, ka viņš tādējādi zaudē atteikuma tiesības.”

Vācijas tiesības

Saskaņā ar Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss) 312.g panta 2. punkta 1. apakšpunktu, ar kuru Vācijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2011/83 16. pants, atteikuma tiesības nepiemēro līgumiem par tādu preču piegādi, kuras nav izgatavotas iepriekš un kuru ražošanā ir ievērota patērētāja individuāla izvēle vai vēlme, vai kuras nepārprotami ir individuāli pielāgotas patērētāja personiskajām vajadzībām.

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

ML tirdzniecības izstādē ar Möbel Kraft noslēdza pirkuma līgumu par iebūvētu virtuvi (turpmāk tekstā – “attiecīgais līgums”). Tā kā ML pēc tam izmantoja atteikuma tiesības un šajā sakarā atteicās pieņemt minētās virtuves piegādi, Möbel Kraft cēla iesniedzējtiesā Amtsgericht Potsdam (Potsdamas pirmās instances tiesa, Vācija) prasību par zaudējumu atlīdzību, jo ML neizpildīja attiecīgo līgumu.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka virtuves elementi, kuri ir attiecīgā līguma priekšmets un kuru izgatavošanu Möbel Kraft vēl nebija sākusi brīdī, kad ML nolēma atteikties no šī līguma, bija jāsamontē cita uzņēmuma ražošanas līnijās atbilstoši urbumu shēmai un ML mājās tās bija jāuzstāda nevis šī otrā uzņēmuma, bet gan Möbel Kraft darbiniekiem. Iesniedzējtiesa šajā ziņā piebilst, ka virtuves daļas bija iespējams demontēt, neradot zaudējumus pārdevējam, jo uz vietas bija jāpielāgo tikai nišas aizmugurējā siena, darba virsma, kā arī dekoratīvie paneļi un savienotājelementi, kurus vairs nav iespējams izmantot citur.

Minētā tiesa jautā, vai saskaņā ar Civilkodeksa 312.g panta 2. punkta 1. apakšpunktu nav pieļaujamas atteikuma tiesības no līguma par saskaņā ar patērētāja specifikācijām izgatavotām vai acīmredzami personalizētām precēm, ja:

a)	atteikuma brīdī pārdevējs vēl nav sācis samontēt dažādus preci veidojošos elementus;

b)	prece uz vietas būtu jāpielāgo pašam pārdevējam, nevis trešajām personām, un

c)	preces varētu atjaunot stāvoklī, kādā tās bija pirms individuālas pielāgošanas, ar tikai minimālām pārbūves izmaksām, kuras veido aptuveni 5 % no preču vērtības.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa precizē, ka Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) savā judikatūrā pirms Direktīvas 2011/83 stāšanās spēkā ir nospriedusi, ka atteikuma tiesības nav izslēgtas, ja preces bez materiālu un funkcionalitātes zaudējumiem var ar relatīvi nelieliem izdevumiem atjaunot stāvoklī, kādā tās bija pirms individuālas pielāgošanas. Tādējādi Bundesgerichtshof esot uzskatījusi, ka gadījumā, ja dators tiek ražots saskaņā ar pircēja specifikācijām, pārbūves izmaksas 5 % apmērā no preces vērtības vēl ir proporcionāli nelielas izmaksas.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu arī izriet, ka Oberlandesgericht Stuttgart (Federālās zemes Augstākā tiesa Štutgartē, Vācija) judikatūrā ir noteikts, ka individualizētas preces pircējam nav atļauts izmantot savas atteikuma tiesības pat tad, ja tirgotājs vēl nav sācis preci izgatavot vai pielāgot patērētāja personīgajām vajadzībām. Savukārt daļa Vācijas doktrīnas nepiekrīt šai judikatūrā paustajai nostājai.

Šādos apstākļos Amtsgericht Potsdam (Potsdamas pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai atteikuma tiesības saskaņā ar Direktīvas 2011/83 16. panta c) punktu ir izslēgtas arī tad, ja preces ir izgatavotas atbilstoši klienta specifikācijai, bet pārdevējs vēl nav sācis izgatavošanu un viņš pats, nevis trešās personas būtu tas, kurš veic pielāgošanu pie klienta? Vai ir nozīme tam, ka preces varētu atjaunot stāvoklī, kādā tās bija pirms individuālas pielāgošanas, ar tikai minimālām pārbūves izmaksām, kuras veido aptuveni 5 % no preču vērtības?”

Par prejudiciālo jautājumu

Ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2011/83 16. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais izņēmums no atteikuma tiesībām ir attiecināms uz patērētāju, kurš ārpus uzņēmuma telpām ir noslēdzis līgumu par tādas preces pirkumu, kura ir jāizgatavo saskaņā ar patērētāja specifikācijām, pat ja tirgotājs nav uzsācis minētās preces izgatavošanu.

Vispirms ir jākonstatē, ka tirdzniecības izstādē noslēgts līgums var tikt kvalificēts kā “ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums” Direktīvas 2011/83 2. panta 8. punkta izpratnē ar nosacījumu, ka līguma noslēgšana nav notikusi tirdzniecības izstādes stendā, kuru var uzskatīt par “uzņēmuma telpām” šīs direktīvas 2. panta 9. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Verbraucherzentrale Berlin, C‑485/17, EU:C:2018:642, 43.–46. punkts).

17	Iesniedzējtiesai saskaņā ar iepriekšējā punktā minēto judikatūru ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā tās vērtējumam iesniegtos faktus, attiecīgais līgums patiešām ir jāuzskata par “ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu” Direktīvas 2011/83 2. panta 8. punkta izpratnē.

18	Apstiprinošas atbildes gadījumā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2011/83 9.–15. pantā patērētājam ir piešķirtas atteikuma tiesības, tostarp pēc ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma noslēgšanas šīs direktīvas 2. panta 8. punkta izpratnē, un ir paredzēti šo tiesību īstenošanas nosacījumi un kārtība.

19	Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2011/83 9. panta 1. punktu patērētājam principā tiek dots četrpadsmit dienu termiņš, lai atteiktos no ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma, neatlīdzinot citas izmaksas kā vien tās, kas ir paredzētas šīs direktīvas 13. panta 2. punktā un 14. pantā.

20	Tomēr minētās direktīvas 16. pantā ir paredzēti izņēmumi no atteikuma tiesībām, it īpaši šī panta c) punktā paredzētajā gadījumā – ārpus uzņēmuma telpām noslēgti līgumi “tādu preču piegādei, kas izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas”.

Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesības, ciktāl tajās nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu to jēgu un piemērojamību, visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, un tas ir jādara, ņemot vērā ne tikai to formulējumu, bet arī šo normu kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, AFMB, C‑610/18, EU:C:2020:565, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

No šī 16. panta formulējuma izriet, ka dalībvalstīm valsts tiesību aktos, ar kuriem ir transponēta Direktīva 2011/83, ir jāparedz, ka patērētājs nevar atsaukties uz savām atteikuma tiesībām tostarp tad, ja pēc ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma stāšanās spēkā ir notikuši zināmi fakti. Tas pats attiecas uz minētā 16. panta a), e), i) un m) punktā minētajiem apstākļiem, kas ir saistīti ar šāda līguma izpildi.

Saskaņā ar minētajām tiesību normām šis izņēmums attiecīgi ir piemērojams “pakalpojumu līgumiem pēc tam, kad pakalpojums ir sniegts pilnībā, ja izpilde ir sākusies ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu”, “tādu aizzīmogotu preču piegādei, kuras nav piemērotas atdošanai atpakaļ veselības aizsardzības vai higiēnas apsvērumu dēļ un kuras pēc piegādes ir atvērtas”, “tāda aizzīmogotu audio vai videoierakstu vai tādas aizzīmogotas datorprogrammatūras piegādei, kas pēc piegādes ir atvērta”, kā arī “tāda digitālā satura piegādei, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, ja izpilde ir sākusies ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu”.

Savukārt nekas Direktīvas 2011/83 16. panta c) punkta formulējumā nenorāda, ka šajā tiesību normā paredzētais izņēmums no atteikuma tiesībām ir atkarīgs no jebkāda fakta iestāšanās pēc tam, kad ārpus uzņēmuma telpām ticis noslēgts līgums par “saskaņā ar patērētāja specifikācijām izgatavotu vai nepārprotami personalizētu preču piegādi”. Gluži pretēji, no šī formulējuma skaidri izriet, ka šis izņēmums ir raksturīgs pašam šāda līguma priekšmetam, proti, precei, kas izgatavota saskaņā ar patērētāja specifikācijām šīs direktīvas 2. panta 4. punkta izpratnē, līdz ar ko šis izņēmums attiecībā uz minēto patērētāju uzreiz ir saistošs un tā piemērojamība nav atkarīga no šāda fakta iestāšanās un no tā, vai tirgotājs minēto līgumu ir izpildījis vai atrodas izpildes procesā.

Minēto interpretāciju, kas atbilst Direktīvas 2011/83 16. panta c) punkta formulējumam, apstiprina konteksts, kādā iekļaujas Direktīvas 2011/83 16. panta c) punkts, it īpaši attiecībā uz tās 6. panta 1. punkta h) un k) apakšpunktā paredzēto pienākumu informēt patērētāju par atteikuma tiesību esamību vai neesamību, pirms tam kļūst saistošs distances līgums vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums, vai šāda paša veida piedāvājums.

Šajā ziņā tiesa jau ir nospriedusi, ka šīs direktīvas 6. panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt, lai patērētājam pirms līguma noslēgšanas tiktu sniegta gan informācija par līguma nosacījumiem un līguma noslēgšanas sekām, kas ļautu patērētājam izlemt, vai viņš vēlas uzņemties līgumiskas saistības ar tirgotāju, gan informācija, kas nepieciešama šī līguma pienācīgai izpildei, it īpaši viņa tiesību, tostarp atteikuma tiesību, īstenošanai (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, Amazon EU, C‑649/17, EU:C:2019:576, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

27	Taču situācija, kad patērētāja atteikuma tiesību esamība būtu atkarīga no nākotnē paredzama notikuma, kura īstenošanās ir atkarīga no pārdevēja lēmuma, nav saderīga ar šo pienākumu sniegt informāciju pirms līguma noslēgšanas.

28	Turklāt attiecībā uz Direktīvas 2011/83 mērķiem no šīs direktīvas 7. un 40. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir stiprināt tiesisko drošību darījumos starp pārdevēju un patērētāju.

Ir jāuzskata, ka Direktīvas 2011/83 16. panta c) punkta interpretācija, kas izklāstīta šī sprieduma 24. punktā, veicina šī mērķa sasniegšanu, jo tā ļauj izvairīties no situācijas, kurā patērētāja tiesību atteikties no līguma esamība vai neesamība būtu atkarīga no tā, kādā stadijā pārdevējs vai piegādātājs atrodas šī līguma izpildē, jo par šo izpildes stadiju patērētājs parasti vairs nav informēts un – vēl jo vairāk – viņš to nekādi nevar ietekmēt.

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/83 16. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais izņēmums no atteikuma tiesībām ir attiecināms uz patērētāju, kas ārpus uzņēmuma telpām ir noslēdzis līgumu par tādas preces pirkumu, kura ir jāizgatavo saskaņā ar patērētāja specifikācijām, neatkarīgi no tā, vai tirgotājs ir uzsācis minētās preces izgatavošanu.

Par tiesāšanās izdevumiem

31	Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK, 16. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais izņēmums no atteikuma tiesībām ir attiecināms uz patērētāju, kas ārpus uzņēmuma telpām ir noslēdzis līgumu par tādas preces pirkumu, kura ir jāizgatavo saskaņā ar patērētāja specifikācijām, neatkarīgi no tā, vai tirgotājs ir uzsācis minētās preces izgatavošanu.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.