1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kas parakstīts Šengenā 1990. gada 19. jūnijā un stājies spēkā 1995. gada 26. martā (turpmāk tekstā – “Šengenas konvencija”), 54. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar kriminālprocesu, kurš uzsākts pret GR, HS un IT, kā arī likvidējamo Inter Consulting d.o.o. un kurā tiem inkriminēts, ka tie Horvātijā ir izdarījuši, pamudinājuši izdarīt vai atbalstījuši darbības, kas kvalificētas kā uzticības ļaunprātīga izmantošana saistībā ar komercdarbību.

3

Saskaņā ar Akta par Horvātijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumā par Eiropas Savienību, Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā (OV 2012, L 112, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”) 4. panta 1. punktu:

“Šengenas acquis noteikumi, kuri Eiropas Savienības sistēmā iekļauti ar Protokolu par Šengenas acquis, kas pievienots LES un LESD [..], kā arī akti, kuri pieņemti atbilstīgi minētajam acquis vai kā citādi saistīti ar to un uzskaitīti II pielikumā, tāpat kā jebkādi turpmāki šādi akti, kuri pieņemti pirms pievienošanās dienas, ir saistoši Horvātijai un piemērojami tajā no pievienošanās dienas.”

4

Pievienošanās akta II pielikumam ir šāds nosaukums “Šengenas acquis noteikumi, kas iekļauti Eiropas Savienības sistēmā, kā arī akti, kas pieņemti atbilstīgi minētajam acquis vai kā citādi saistīti ar to, kuri no pievienošanās ir saistoši un piemērojami Horvātijas Republikai (kā minēts Pievienošanās akta 4. panta 1. punktā)”. Šajā ziņā šā pielikuma 2. punkts attiecas uz “[turpmāk norādītajiem noteikumiem Šengenas konvencijā], tās Nobeiguma aktu un kopīgās deklarācijas [..] ņemot vērā grozījumus, kas izdarīti ar dažiem šā pielikuma 8. punktā uzskaitītajiem aktiem:

[..] 54. līdz 58. pants [..]”

5

Šengenas konvencijas 54. pants ir ietverts tās 3. nodaļā “Ne bis in idem principa piemērošana”. Šajā pantā ir paredzēts:

“Personu, kuras sakarā vienā Līgumslēdzējā Pusē ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, nedrīkst par to pašu nodarījumu saukt pie atbildības citā Līgumslēdzējā Pusē, ar noteikumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt atbilstīgi tās Līgumslēdzējas Puses tiesību aktiem, kurā spriedums pieņemts.”

6

Horvātijas Republikas Konstitūcijas 31. panta 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai uzsākt kriminālvajāšanu par nodarījumu, par kuru viņš jau ticis attaisnots vai sodīts ar likumā noteiktajā kārtībā pieņemtu un spēkā stājušos nolēmumu.”

7

Kazneni zakon (Krimināllikums) – redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu norises laikā, – 246. panta 1. un 2. punktā ir noteikts, ka uzticības ļaunprātīga izmantošana saistībā ar komercdarbību ir viens no noziedzīgiem nodarījumiem tautsaimniecībā.

8

Pamatlietas faktu norises laikā GR bija valdes loceklis sabiedrībās Skiper Hoteli d.o.o. un Interco Umag d.o.o., Umag (turpmāk tekstā – “Interco”), tagadējā Inter Consulting. Papildus tam viņš bija Rezidencija Skiper d.o.o. dalībnieks, un viņam piederēja Alterius d.o.o. pamatkapitāla daļas. HS bija Interco valdes priekšsēdētājs, un viņam piederēja sabiedrības Alterius pamatkapitāla daļas, savukārt IT bija nekustamā īpašuma vērtētājs.

9

2015. gada 28. septembrīŽupanijsko državno odvjetništvo u Puli (Pulas reģionālā prokuratūra, Horvātija, turpmāk tekstā – “Pulas prokuratūra”) cēla apsūdzību pret GR, HS, IT un Interco. Šajā apsūdzībā, pirmkārt, GR un Interco tika inkriminēta uzticības ļaunprātīga izmantošana saistībā ar komercdarbību Krimināllikuma – redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu norises laikā, – 246. panta 1. un 2. punkta izpratnē un, otrkārt, HS un IT tika apsūdzēti attiecīgi par pamudināšanu izdarīt šo noziedzīgo nodarījumu vai par tā atbalstīšanu.

10

No minētās apsūdzības, kas izklāstīta arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, izriet, ka laikposmā no 2004. gada decembra līdz 2006. gada jūnijam GR un HS veica konkrētas darbības, lai Interco varētu iegādāties nekustamos īpašumus, kas atrodas uz vairākiem blakus esošiem zemesgabaliem Savudrijā [Savudrija] (Horvātija), kur Skiper Hoteli plānoja īstenot tūrisma mājokļu būvniecības projektu. Pēc tam šīs pašas personas esot rīkojušās tādējādi, ka Skiper Hoteli šos nekustamos īpašumus atpirka – par cenu, kas ievērojami pārsniedz attiecīgo tirgus vērtību, un tādējādi Interco prettiesiski iedzīvojās uz Skiper Hoteli rēķina.

11

Turklāt tajā pašā apsūdzībā ir norādīts, ka laikposmā no 2004. gada novembra līdz 2005. gada novembrim GR un HS veica arī darbības, kuru mērķis bija panākt, lai GR un citas šīs personas pārstāvētās sabiedrības pārdotu Skiper Hoteli – par cenu, kas ir acīmredzami augstāka nekā to reālā vērtība – GR un šīm pārējās sabiedrībām piederošās pamatkapitāla daļas sabiedrībā Alterius, kurā sākotnējo mantisko ieguldījumu veidoja vairāki nekustamie īpašumi, kas uzcelti uz blakus esošiem zemesgabaliem, kuri atrodas Savudrijas teritorijā. Šajā nolūkā GR un HS, izmantojot Rezidencija Skiper un IT līdzdalību, esot pasūtījuši attiecīgo nekustamo īpašumu vērtējumu, kurā norādītā vērtība ir pārmērīgi augsta.

12

Pulas prokuratūras apsūdzība tika apstiprināta ar iesniedzējtiesas – Županijski sud u Puli (Pulas reģionālā tiesa, Horvātija) – krimināllietu palātas 2016. gada 5. maija nolēmumu.

13

Pirmstiesas uzklausīšanā iesniedzējtiesā GR un HS lūdza apturēt kriminālprocesu, savu lūgumu pamatojot ar ne bis in idem principu, kas liedzot veikt tādu kriminālvajāšanu, kāda pret viņiem tiek veikta šajā tiesā. Šajā ziņā viņi apgalvoja, ka Austrijā pret viņiem jau ir bijusi uzsākta kriminālvajāšana par tiem pašiem nodarījumiem un ka šajā tiesvedībā esot pieņemts spriedums, kas jau stājies spēkā.

14

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka Austrijas tiesībaizsardzības iestādes tik tiešām bija uzsākušas kriminālvajāšanu pret diviem bijušajiem Austrijā reģistrētās bankas Hypo Alpe Adria Bank International AG (turpmāk tekstā – “Hypo Alpe Adria Bank”) valdes locekļiem, kā arī pret GR un HS kā šo divu bijušo valdes locekļu līdzdalībniekiem. Kā liecina Staatsanwaltschaft Klagenfurt (Klāgenfurtes prokuratūra, Austrija) celtā apsūdzība, kas 2015. gada 9. janvārī iesniegta Landesgericht Klagenfurt (Klāgenfurtes apgabaltiesa, Austrija), minētajiem bijušajiem valdes locekļiem tika inkriminēta uzticības ļaunprātīga izmantošana Strafgesetzbuch (Krimināllikums) izpratnē, jo laikposmā no 2002. gada septembra līdz 2005. gada jūlijam viņi bija apstiprinājuši kredītu izsniegšanu Rezidencija Skiper un Skiper Hoteli kopumā vismaz 105 miljonu EUR apmērā, neievērojot nedz prasības attiecībā uz adekvātu pašu kapitālu un naudas līdzekļu izlietojuma uzraudzību, nedz ņemot vērā, pirmkārt, ka trūkst ar projektu īstenošanu saistītās dokumentācijas, kas pamatotu šo kredītu piešķiršanu, un, otrkārt, ka atmaksas nodrošinājuma instrumenti un attiecīgo sabiedrību spēja veikt atmaksu nav pietiekami. Turklāt GR un HS tika inkriminēts, ka, lūdzot piešķirt minētos kredītus, viņi bija pamudinājuši šos pašus bijušos valdes locekļus izdarīt viņiem inkriminēto noziedzīgo nodarījumu vai to atbalstījuši.

15

Turklāt pēc HS lūguma Klāgenfurtes prokuratūra ar 2015. gada 16. jūlija vēstuli, kas adresēta viņa advokātiem, apstiprināja, ka saistībā ar kriminālvajāšanu, kura uzsākta pret GR un HS, celtā apsūdzība attiecās arī uz nekustamo īpašumu pārdošanu Skiper Hoteli, izmantojot Alterius starpniecību, par pārmērīgi augstu cenu, kā arī par apšaubāmu šā projekta vadības izdevumu segšanu.

16

Ar spriedumu, kas pasludināts 2016. gada 3. novembrī, Landesgericht Klagenfurt (Klāgenfurtes apgabaltiesa) abus bijušos Hypo Alpe Adria Bank valdes locekļus esot atzinusi par daļēji vainīgiem viņiem inkriminēto nodarījumu izdarīšanā un notiesājusi par viena no aizdevumiem, kuri piešķirti Skiper Hoteli, apstiprināšanu vairāk nekā 70 miljonu EUR apmērā. Turpretī GR un HS esot tikuši attaisnoti, ciktāl runa ir par viņiem izvirzīto apsūdzību, ka viņi ir attiecīgi pamudinājuši izdarīt bijušajiem Hypo Alpe Adria Bank valdes locekļiem inkriminētos noziedzīgos nodarījumus vai atbalstījuši tos. Šis spriedums esot stājies spēkā pēc tam, kad 2019. gada 4. martāOberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) noraidīja tā pārsūdzību.

17

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka Pulas prokuratūra, kas izmeklēja arī citus noziedzīgus nodarījumus saistībā ar Hypo Alpe Adria Bank, 2014. gadā vairākkārt vērsās pie Klāgenfurtes prokuratūras ar lūgumu pārbaudīt, vai tā Austrijā ir uzsākusi kriminālprocesu paralēli Horvātijā notiekošajam procesam. Ņemot vērā Klāgenfurtes prokuratūras sniegto informāciju, kas būtībā bija identiska tai, kura vēlāk tika iekļauta Klāgenfurtes prokuratūras celtās apsūdzības rezolutīvajā daļā, kas minēta šā rīkojuma 14. punktā, Pulas prokuratūra pauda uzskatu, ka fakti, kurus bija pārbaudījusi Klāgenfurtes prokuratūra un Landesgericht Klagenfurt (Klāgenfurtes apgabaltiesa), nebija juridiski nozīmīgi pamatlietas (kriminālprocesa) priekšmetu veidojošā noziedzīgā nodarījuma kvalificēšanai, ka tie nav saistīti ar Pulas prokuratūras 2015. gada 28. septembra apsūdzībā aprakstītajiem faktiem un ka tādējādi tie nebija jāuzskata par tādiem, kas jau ir iztiesāti.

18

Šādos apstākļos Županijski sud u Puli (Pulas reģionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu.

“Vai ne bis in idem principa neievērošana attiecas tikai uz izšķirošajiem faktiem, kas norādīti Pulas prokuratūras 2015. gada 28. septembra apsūdzības rezolutīvajā daļā – pretstatā izšķirošajiem faktiem, kuri minēti Klāgenfurtes prokuratūras 2015. gada 9. janvāra apsūdzības rezolutīvajā daļā un Landesgericht Klagenfurt (Klāgenfurtes apgabaltiesa) 2016. gada 3. novembra sprieduma rezolutīvajā daļā, kas apstiprināts ar Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) 2019. gada 4. marta spriedumu, vai tomēr šāds pārkāpums attiecas arī uz citu konstatējumu saistībā ar:

19

Saskaņā ar Reglamenta 53. panta 2. punktu, ja lūgums sniegt prejudiciālu jautājumu ir acīmredzami nepieņemams, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, neveicot tālākas procesuālas darbības, jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

20

Šajā lietā ir jāpiemēro šī tiesību norma.

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

22

Ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu pieņemt nolēmumu lietā, gan jautājumu, ko tā uzdod Tiesai, nozīmīgums. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums (spriedums, 2020. gada 4. jūnijs, Kancelaria Medius, C‑495/19, EU:C:2020:431, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

No minētā izriet, ka uz jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi uz pašas atbildību un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2020. gada 4. jūnijs, Kancelaria Medius, C‑495/19, EU:C:2020:431, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Tādējādi, lai gan lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pamats prejudiciālā nolēmuma tiesvedībai Tiesā, tomēr ir nepieciešams, lai valsts tiesa tajā skaidri norādītu faktiskos apstākļus un tiesisko regulējumu, kurā pamatlieta iekļaujas, un sniegtu vismaz minimālu skaidrojumu par iemesliem, kāpēc ir izvēlētas Savienības tiesību normas, kuru interpretāciju tā lūdz, kā arī par saikni, kuru tā ir konstatējusi starp šīm tiesību normām un tajā izskatāmajai lietai piemērojamo valsts tiesisko regulējumu (spriedums, 2020. gada 4. jūnijs, C. F. (nodokļu pārbaude), C‑430/19, EU:C:2020:429, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Šīs kumulatīvās prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir skaidri noteiktas Reglamenta 94. pantā, iesniedzējtiesai tām ir jābūt zināmām, un tai ir pienākums tās precīzi ievērot (spriedums, 2019. gada 7. novembris, UNESA u.c., no C‑80/18 līdz C‑83/18, EU:C:2019:934, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Minētās prasības ir iekļautas arī Eiropas Savienības Tiesas ieteikumos valsts tiesām saistībā ar prejudiciālās tiesvedības ierosināšanu (OV 2019, C 380, 1. lpp.).

26

Visbeidzot – ir jāatgādina, ka lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu sniegtā informācija ne tikai dod Tiesai iespēju sniegt lietderīgas atbildes, bet arī dod iespēju dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām iesniegt apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam. Tiesai ir jāuzrauga, lai šī iespēja tiktu nodrošināta, ņemot vērā, ka saskaņā ar šo pantu ieinteresētajām personām tiek paziņoti vienīgi lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Asociación Profesional Elite Taxi, C‑434/15, EU:C:2017:981, 25. punkts, kā arī rīkojumu, 2019. gada 15. maijs, MC, C‑827/18, nav publicēts, EU:C:2019:416, 35. punkts).

27

Šajā lietā ir konstatējams, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu acīmredzami nebūtu izpildītas šā rīkojuma 24. un 25. punktā atgādinātās prasības.

28

Iesniedzējtiesa ar savu jautājumu būtībā vaicā, vai Šengenas konvencijas 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai konstatētu, vai divās dalībvalstīs uzsāktos kriminālprocesos nav ievērots ne bis in idem princips noziedzīga nodarījuma būtisko faktu identiskuma dēļ, tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā joprojām norisinās process, ir jāņem vērā ne tikai otras dalībvalsts kompetento iestāžu celtajā apsūdzībā un lietā taisītajā spriedumā, kas stājies spēkā, minētie fakti, bet arī fakti, kas minēti šā sprieduma pamatojumā, un fakti, par kuriem veikta izmeklēšana, tomēr tie nav iekļauti apsūdzībā.

29

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka kritērijs, kas ir nozīmīgs, lai konstatētu, vai ir piemērojams Šengenas konvencijas 54. pants, ir noziedzīga nodarījuma būtisko faktu identiskums, kas saprotams tādējādi, ka būtiskie fakti, par kuriem abās attiecīgajās dalībvalstīs ir uzsākti kriminālprocesi, veido laika, telpas un priekšmeta ziņā nenodalāmi saistītu faktisko apstākļu kopumu (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2007. gada 18. jūlijs, Kraaijenbrink, C‑367/05, EU:C:2007:444, 26.–28. punkts).

30

Lai Tiesa spētu sniegt lietderīgu atbildi uz uzdoto jautājumu, faktiskie apstākļi, kuri ir attiecīgi Horvātijā un Austrijā uzsākto kriminālprocesu pamatā, kā arī iemesli, kuru dēļ iesniedzējtiesa varētu nonākt pie slēdziena, ka šie apstākļi ir savstarpēji nenodalāmi saistīti, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizklāsta ar pietiekamu skaidrības un precizitātes pakāpi, neraugoties uz to – kā izriet no iepriekšējā punktā atgādinātās judikatūras –, ka nevis Tiesai, bet gan iesniedzējtiesai ir jākonstatē, vai būtiskie fakti ir identiski.

31

Taču šajā lietā, pirmkārt, iesniedzējtiesa – pat ne precīza kopsavilkuma veidā – nav norādījusi saikni, kas vienotu faktus, kuri izskatīti attiecīgajos kriminālprocesos, faktus, kas minēti Landesgericht Klagenfurt (Klāgenfurtes apgabaltiesa) 2016. gada 3. novembra sprieduma, kas stājies spēkā, pamatojumā, faktus, kurus esot izmeklējusi Klāgenfurtes prokuratūra, bet kuri neesot formāli iekļauti šīs prokuratūras celtajā apsūdzībā, kā arī iemeslus, kuru dēļ Pulas prokuratūra esot izmeklējusi noziedzīgus nodarījumus, kas saistīti ar noziedzīgiem nodarījumiem, kuri Austrijā jau bijuši kriminālprocesa priekšmets. Otrkārt, iesniedzējtiesa tikai atkārto šo abu valstu prokuratūru celto apsūdzību saturu, kā arī Landesgericht Klagenfurt (Klāgenfurtes apgabaltiesa) sprieduma rezolutīvo daļu, bet neizskaidro faktus tā, lai sniegtu loģisku un visaptverošu kopskatu. No tā izriet, ka iesniedzējtiesa nav ar pietiekamu skaidrības un precizitātes pakāpi izklāstījusi visus nozīmīgos faktus jeb faktisko informāciju, uz ko balstīts prejudiciālais jautājums, un līdz ar to iesniedzējtiesa nav izpildījusi Reglamenta 94. panta a) punktā ietverto prasību.

32

Turklāt tikai atkārtodama kopsavilkuma veidā GR un HS iebildumus par apgalvotu ne bis in idem principa neievērošanu un nepaskaidrodama – ņemot vērā dokumentus, uz kuriem atsaucas šīs pašas personas, – kādā mērā eventuāli varētu secināt būtisko faktu identiskumu, un turklāt neizskaidrodama uzdotā jautājuma jēgu ne no tiesību, ne no nozīmīgo faktu skatpunkta, kā arī savas šaubas, kas tai radušās attiecībā uz ne bis in idem principa piemērošanu saistībā ar būtisko faktu identiskuma kritēriju un attiecīgā gadījumā saistībā ar Tiesas judikatūru šajā jomā, iesniedzējtiesa nav ar pietiekamu skaidrības un precizitātes pakāpi izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tai ir radies uzdotais jautājums, un līdz ar to tā nav izpildījusi Reglamenta 94. panta c) punktā ietverto prasību.

33

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus un pamatojoties uz Reglamenta 53. panta 2. punktu, ir jāsecina, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams.

34

Tomēr jāatgādina, ka iesniedzējtiesai joprojām ir iespēja iesniegt jaunu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja vien Tiesai ar to tiek sniegta visa nepieciešamā informācija, lai tā varētu pieņemt nolēmumu par uzdoto jautājumu (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2019. gada 23. maijs, Trapeza Peiraios, C‑105/19, nav publicēts, EU:C:2019:452, 17. punkts, un 2019. gada 11. jūlijs, Jadransko osiguranje, C‑651/18, nav publicēts, EU:C:2019:613, 31. punkts).

35

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, ko izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) izdod šādu rīkojumu:

Ar Županijski sud u Puli (Pulas reģionālā tiesa, Horvātija) 2020. gada 17. februāra lēmumu iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams.