1.

Izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atkārtoti attiecas uz finansējumu, kas, izmantojot valsts dotācijas, ir sniegts Dānijas sabiedriskajai apraidei un jau ir bijis vairāku Savienības tiesu spriedumu priekšmets. Saskaņā ar šiem spriedumiem ir galīgi konstatēts, ka valsts finansēšanas pasākumi TV 2/Danmark A/S (turpmāk tekstā – “TV 2”) labā ir ar iekšējo tirgu saderīgs valsts atbalsts ( 2 ).

2.

Tomēr pirms to veikšanas par tiem netika paziņots Komisijai. Pašlaik pamatlietā runa ir par jautājumu, vai tāpēc šā formāli nelikumīgā atbalsta saņēmējam ir jāmaksā Dānijai procenti par laikposmu līdz brīdim, kad tos apstiprināja Komisija. Šim nolūkam Komisija ir izstrādājusi nelikumīgā atbalsta procentu jēdzienu ( 3 ).

3.

Pienākums maksāt nelikumīgā atbalsta procentus principā ir atzīts arī situācijās, kad atbalsts nav jāatmaksā, jo tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu ( 4 ). Tomēr šajā lietā TV 2 un Dānija, kuras atbalsta Nīderlande un Austrija, pret to iebilst, uzskatot, ka attiecīgais atbalsts ir kompensācija par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu, kam ir jāietekmē arī pienākums maksāt nelikumīgā atbalsta procentus.

4.

Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai ( 5 ) (turpmāk tekstā – “Regula 2015/1589”), 16. pantā ( 6 ) ir ietverti atbalsta atgūšanas noteikumi. Šā panta 2. punktā noteikts:

“Atbalsts, kas ir jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, ietver procentus, kas aprēķināti pēc atbilstīgas likmes, ko nosaka Komisija. Procenti maksājami no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas dienai.”

5.

Dānijas sabiedriskās raidorganizācijas TV 2 finansējums no valsts līdzekļiem laikā no 1995. līdz 2002. gadam ir bijis vairāku administratīvo procesu un tiesvedību priekšmets.

6.

Attiecīgajā laikposmā TV 2 papildus licenču maksai guva ieņēmumus no televīzijas reklāmas laika pārdošanas. Šos ieņēmumus noteiktu laiku radīja neatkarīgs valsts uzņēmums TV 2 Reklame A/S, un peļņa TV 2 daļēji tika pārskaitīta ar fonda starpniecību un daļēji tika maksāta tieši TV 2.

7.

Raidorganizāciju TV 2 veido deviņi neatkarīgi uzņēmumi: astoņas reģionālās raidstacijas un viens uzņēmums, kas darbojas visā valsts teritorijā. Attiecīgajā laikā TV 2 bija likumisks pienākums veidot un pārraidīt valsts mēroga un reģionālas televīzijas programmas valsts un reģionālajos kanālos.

8.

Reģionālās raidstacijas pašas neradīja ieņēmumus, bet to finansējumu nodrošināja TV 2. Arī tas bija TV 2 likumiskais pienākums.

9.

Dānija nepaziņoja Komisijai par finansējumu no licenču maksām un reklāmas ieņēmumiem. Pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atcēlusi Komisijas pirmo 2004. gada lēmumu ( 7 ), pēc atkārtotas pārbaudes 2011. gadā Komisija nolēma ( 8 ) (turpmāk tekstā – “Lēmums TV 2 II”), ka TV 2 finansēšanas pasākumi laikā no 1995. līdz 2002. gadam bija atbalsts, kas tika īstenots nelikumīgi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punkta prasības, bet kas kopumā bija saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu. Šo lēmumu ar galīgu nolēmumu apstiprināja Tiesa ( 9 ).

10.

Pamatojoties uz nepaziņošanu par attiecīgo atbalstu, pašlaik prasītāja pamatlietā Viasat Broadcasting UK Ltd (turpmāk tekstā – “Viasat”) lūdz konstatēt, ka TV 2 ir jāsamaksā nelikumīgā atbalsta procenti 1746300000 Dānijas kronu (DKK) (aptuveni 234623606 EUR) apmērā par laikposmu no atbalsta izmaksāšanas līdz Komisijas 2011. gada galīgajam lēmumam par tā saderību ar iekšējo tirgu.

11.

Šā procentu prasījuma aprēķina bāze ir to finansēšanas pasākumu summa, kas klasificēti kā atbalsts, tātad tā ietver arī summas, ko TV 2 saņēma no reklāmas ieņēmumiem, un summas, ko TV 2 pārskaitīja savām reģionālajām raidstacijām.

12.

TV 2 iebilst pret šo prasījumu. Tā uzskata, ka tādā situācijā kā šajā lietā, kad nepaziņots atbalsts, kas izmaksāts kā kompensācija par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu, ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu un tāpēc nav jāatmaksā, nedrīkst iekasēt nekādus nelikumīgā atbalsta procentus. Tā būtībā pamatojas uz to, ka šādās situācijās LESD 106. panta 2. punkts būtu pretrunā LESD 108. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas un pārtraukšanas pienākuma piemērošanai, bet pienākums maksāt procentus katrā ziņā ir saistīts ar faktiskas nepamatotas priekšrocības pastāvēšanu. Tomēr šajā lietā tādas neesot.

13.

Ar 2019. gada 29. maija lēmumu, kas Tiesā iesniegts 2019. gada 6. jūnijā, Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija) saskaņā ar LESD 267. pantu uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

14.

Tiesvedībā Tiesā Viasat, TV 2, Dānijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste, Austrijas Republika, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un rakstveidā atbildēja uz Tiesas uzdotajiem papildu jautājumiem.

15.

Iesniedzējtiesa uzdod trīs jautājumus, lai noskaidrotu, vai un – apstiprinošas atbildes gadījumā – kādā apmērā, pamatojoties uz nepaziņošanu par atbalstu, par laikposmu no atbalsta īstenošanas brīža līdz Komisijas 2011. gada galīgajam lēmumam TV 2 ir jāsamaksā nelikumīgā atbalsta procenti par saņemtajām summām.

16.

Šajā gadījumā saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu ir jānoskaidro, vai pienākums maksāt nelikumīgā atbalsta procentus, kas izriet no tādas nepaziņošanas par atbalstu, kas nav saderīga ar Līgumu (par to A nodaļā), attiecas arī uz atbalstu, kas piešķirts bez iepriekšējas paziņošanas, bet atbilstoši LESD 106. panta 2. punktam (par to B nodaļā). Otrais un trešais prejudiciālais jautājums, kuri ir jāizskata kopā, attiecas uz summām, kas attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā, aprēķinot nelikumīgā atbalsta procentus (par to C nodaļā).

17.

Atbalsts formāli ir nelikumīgs, ja tas īstenots, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punkta procesuālo noteikumu ( 10 ). LESD 108. panta 3. punkts ir kontroles sistēmas, kas ar LESD ieviesta valsts atbalsta jomā, elements. Šajā sistēmā dalībvalstīm, pirmkārt, ir jāpaziņo Komisijai par visiem pasākumiem, ar ko tiks ieviests vai grozīts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un, otrkārt, saskaņā ar LESD 108. panta 3. punkta trešo teikumu šādi pasākumi nav jāīsteno tikmēr, kamēr Komisija nav pieņēmusi galīgo lēmumu par šiem pasākumiem ( 11 ).

18.

Šā paziņošanas un pārtraukšanas pienākuma mērķis ir nodrošināt atbalsta seku neiestāšanos, iekams Komisija saprātīgā termiņā nav sīki izvērtējusi atbalstu un vajadzības gadījumā uzsākusi formālo izmeklēšanas procedūru ( 12 ). Tas garantē, ka nekad netiks īstenots ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts ( 13 ).

19.

Protams, šim principam ir izņēmumi. Piemēram, Regulas (ES) Nr. 651/2014 ( 14 ) 3. pantā no LESD 108. panta 3. punkta prasībām ir atbrīvots tāds atbalsts, kas atbilst regulas nosacījumiem. Tomēr vienlaikus minētās regulas 7. apsvērumā ir uzsvērts šā atbrīvojuma izņēmuma raksturs un ir precizēts, ka citam atbalstam ir piemērojams LESD 108. panta 3. punkts.

20.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa) būtībā jautā, vai valsts tiesām ir jāpiespriež nelikumīga atbalsta saņēmējam maksāt nelikumīgā atbalsta procentus arī tad, ja Komisija vēlāk ir atzinusi atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu, jo tā bija kompensācija par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu un tāpēc nav jāatmaksā.

21.

Tādējādi pirmais prejudiciālais jautājums ir saistīts ar spriedumu lietā CELF ( 15 ): tajā Tiesa ir atzinusi, ka ir jāiekasē nelikumīgā atbalsta procenti, ja valsts atbalsts ir izmaksāts, neievērojot paziņošanas pienākumu, bet vēlāk saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu ir atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu ( 16 ). Tātad galu galā ir jānosaka, vai iemesls, kura dēļ atbalsts ir atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, ietekmē pienākumu maksāt nelikumīgā atbalsta procentus.

22.

Pienākums maksāt nelikumīgā atbalsta procentus atbilstoši sekundārajiem tiesību aktiem izriet no Regulas 2015/1589 16. panta 2. punkta vai attiecīgi no Regulas Nr. 659/1999 14. panta 2. punkta ( 17 ). Protams, šis tiesiskais regulējums skaidri attiecas tikai uz situāciju, kad atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu un tādējādi ir jāatmaksā. Tad procenti ir jāmaksā par nelikumīgā atbalsta laikposmu, proti, no īstenošanas brīža līdz Komisijas galīgajam lēmumam.

23.

Tomēr lietā CELF Tiesa ir nospriedusi, ka pienākums maksāt nelikumīgā atbalsta procentus pastāv arī tad, ja atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu un netiek atprasīts ( 18 ).

24.

Šī judikatūra principā ir jāpiemēro jebkuram ar iekšējo tirgu saderīgam, taču nelikumīgam atbalstam neatkarīgi no tā saderības konteksta. Ciktāl it īpaši Dānijas un Nīderlandes valdības pret to iebilst, norādot, ka judikatūra lietā CELF nav jāņem vērā atšķirīgā saderības iemesla dēļ situācijā ar nelikumīgu atbalstu saistībā ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, šie iebildumi nav pamatoti.

25.

Proti, pienākums maksāt procentus ir radies LESD 108. panta 3. punkta procesuālā noteikuma pārkāpuma dēļ. Šis procesuālais pārkāpums ietver paziņošanas un pārtraukšanas pienākuma neizpildi neatkarīgi no tā, vai atbalsts ir vai nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Procedūras, kuras elements ir paziņošanas un pārtraukšanas pienākums, mērķis tieši ir ļaut konstatēt, vai pasākums ir atbalsts un vai attiecīgā gadījumā tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Tāpēc LESD 108. panta 3. punkta prasības ir jāievēro pirms lēmuma par saderību pieņemšanas.

26.

Saskaņā ar judikatūru Komisijas lēmums par saderību kā izmeklēšanas procedūras galīgais lēmums attiecīgi nenovērš LESD 108. panta 3. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu ( 19 ) un tādējādi neietekmē atbalsta nelikumīgo raksturu. Jebkāda citāda interpretācija veicinātu LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma neievērošanu, un tas zaudētu savu lietderīgo iedarbību ( 20 ). Ja saistībā ar atbalsta projektu – vai tas būtu saderīgs ar iekšējo tirgu vai ne – fakts, ka nav ievērotas LESD 108. panta 3. punkta prasības, neradītu lielāku risku vai sodus kā šīs tiesību normas ievērošana, tad dalībvalstu ieinteresētība paziņot par atbalstu un gaidīt lēmumu par saderību – un tādējādi arī Komisijas kontroles apjoms – ievērojami mazinātos ( 21 ).

27.

Jāpiebilst, ka šāda interpretācija nozīmētu kompetenču pārdali. Proti, atbalsta kontroles sistēmā valsts tiesām ir jāaizsargā indivīdu tiesības, ja, iespējams, netiek ievērots LESD 108. panta 3. punktā paredzētais aizliegums, un vajadzības gadījumā jānovērš atbalsta nelikumības sekas ( 22 ). Savukārt Komisija novērtē, vai atbalsta pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu ( 23 ). Ja pozitīvs Komisijas lēmums novērstu procesuālo pārkāpumu, Komisija netieši lemtu arī par tiesību pārkāpumu attiecībā uz atsevišķiem atbalsta saņēmēja konkurentiem ( 24 ), atņemot tiem iespējas aizsargāt savas tiesības valsts tiesās.

28.

No iepriekš minētā izriet, ka procesuālais pārkāpums saglabājas neatkarīgi no atbalsta iespējamās saderības ar iekšējo tirgu. Tāpat arī spriedumā CELF Tiesa ir uzsvērusi, ka Savienības tiesībās tiek prasīts, lai valsts tiesas veiktu pasākumus, kas var efektīvi novērst nelikumības sekas ( 25 ).

29.

Savukārt lietā CELF nelikumīgā atbalsta procentu maksāšanu Tiesa ir atzinusi par piemērotu līdzekli šādai novēršanai ( 26 ). Proti, valsts tiesām it īpaši ir jāaizsargā indivīdu tiesības tādu pārkāpumu gadījumā, ko izraisījusi nelikumīga atbalsta piešķiršana ( 27 ).

30.

Pārtraukšanas pienākuma pārkāpums rada konkurences priekšrocību, ko gūst nelikumīgā atbalsta saņēmējs un kam ir pretnostatāms trešo personu, kas darbojas tajā pašā tirgū, tiesību pārkāpums. Šai priekšrocībai var būt finansiāls raksturs, jo ir jāpieņem, ka izmeklēšanas procedūras un ar to saistītās pasākuma pārtraukšanas laikā atbalsta saņēmējam šī dotācija būtu jāiegūst no cita avota. Arī vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniedzējiem šāds avots parasti varētu būt aizdevums ar procentiem, tādējādi par to būtu jāmaksā tirgū ierastie procenti ( 28 ). Tas tādēļ, ka – kaut arī šajās jomās bieži vien darbojas valstij piederoši uzņēmumi, ko valsts var finansēt ar rekapitalizāciju, – aizdevums ar tirgus nosacījumiem pats par sevi ir finansēšanas iespēja, kas nemainās atkarībā no atbalsta noteikumiem un ko tāpēc var piešķirt ad hoc un bez iepriekšējas administratīvas procedūras.

31.

Turklāt priekšrocība, ko rada atbalsta priekšlaicīga īstenošana, izpaužas arī tādējādi, ka atbalsta saņēmēja konkurenti ar iekšējo tirgu saderīga valsts atbalsta sekas izjūt agrāk nekā gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, un tādējādi atbalsta nelikumības periodā tiek uzlabota atbalsta saņēmēja konkurētspējas pozīcija salīdzinājumā ar citiem tirgus dalībniekiem ( 29 ).

32.

Šāda priekšrocība, ko Tiesa ir konstatējusi attiecībā uz tirgu, kas nav saistīts ar sabiedriskajiem pakalpojumiem, ir labvēlīga arī vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniedzējiem. Proti, LESD 14. pantā un 106. panta 2. punktā ir precizēts, ka konkurence principā pastāv arī šajā jomā un ir vēlama. Tāpat arī šīs lietas fakti liecina, ka šāds vērtējums atbilst arī šajā lietā aplūkotā apraides tirgus realitātei. Viasat kā privāts uzņēmums konkurē ar sabiedrisko TV 2. Tātad uzņēmums, kuram ir uzticēts sniegt pakalpojumus, atrodas konkurētspējas pozīcijā, kas uzlabojas tādējādi, ka tam ir pieejami finanšu līdzekļi programmu veidošanai jau brīdī, kad Komisija vēl nav lēmusi par atbalstu. Televīzijas jomā par šādiem līdzekļiem it īpaši varētu pastāvēt interese, konkurējot par ekskluzīvajām apraides tiesībām.

33.

Ņemot to vērā, ir arī jānoraida TV 2, kā arī Dānijas un Nīderlandes valdību iebildumi, saskaņā ar kuriem šajā lietā atbalsta priekšlaicīga īstenošana neesot radījusi TV 2 nepamatotu priekšrocību vai katrā ziņā tas būtu bijis jākonstatē individuālā pārbaudē. Pamatojumā ieinteresētās personas būtībā norāda, ka, pateicoties atbalstam, TV 2 nav saņēmusi pārāk lielu kompensāciju, kas arī esot jāņem vērā, izvērtējot atbalsta priekšlaicīgas īstenošanas iedarbību.

34.

Tomēr šo iebildumu, kas tematiski ir saistīts ar jautājumu par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu un tādējādi ar LESD 107. panta 1. punktā paredzēto gadījumu, nevar pretnostatīt šo secinājumu 31. punktā minētajai priekšrocībai – priekšlaicīgai pieejai līdzekļiem. Proti, attiecīgā priekšrocība ir jānošķir no priekšrocības, kas izriet no atbalsta nelikumīgas īstenošanas. Pirmā priekšrocība ir atbalsta materiāltiesiskais nosacījums, kura esamība Komisijai ir jāpierāda, pamatojoties uz noteiktiem kritērijiem, savukārt otrā priekšrocība nav individuāli jāpārbauda, jo labvēlīgāks stāvoklis salīdzinājumā ar potenciālajiem konkurentiem izriet jau no valsts līdzekļu pieejamības un nav atkarīgs no Komisijas paziņojuma par pasākuma saderību ar iekšējo tirgu. Pat ja atbalsts ir pamatots, tas tā ir tikai tad, ja ir ievērota paredzētā procedūra ( 30 ).

35.

Ņemot to vērā, ir jāievēro princips, ka atbalsts, kas īstenots, pārkāpjot no LESD 108. panta 3. punkta izrietošo paziņošanas un pārtraukšanas pienākumu, neatkarīgi no tā iespējamās saderības ar iekšējo tirgu rada pienākumu maksāt nelikumīgā atbalsta procentus, jo atbalsta priekšlaicīga īstenošana rada atbalsta saņēmējam nepamatotu priekšrocību.

36.

Tomēr rodas jautājums, vai priekšrocība, ko saskaņā ar Savienības līgumiem, it īpaši LESD 14. pantu un 106. panta 2. punktu, sniedz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšana, rada vajadzību noteikt atkāpi no šā principa. Ar to ir saistīti TV 2 un Austrijas valdības iebildumi, ar kuriem tās apgalvo, ka atbilstoši LESD 106. panta 2. punktam nav jāpiemēro LESD 108. panta 3. punkta noteikumi vai katrā ziņā pienākums maksāt procentus, ja šī tiesību norma vai šāds pienākums kavē vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu.

37.

Saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, attiecas Līgumos ietvertie noteikumi un it īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērošana de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus.

38.

Atbilstoši LESD 14. pantam, neskarot LES 4. panta un LESD 93., 106. un 107. panta noteikumus un ņemot vērā nozīmi, kāda vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem ir Savienības kopīgo vērtību sistēmā, kā arī to nozīmi sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā, Savienība un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras Līgumu piemērošanas jomā, rūpējas, lai šādi pakalpojumi pamatotos uz tādiem – it īpaši ekonomikas un finanšu – principiem un nosacījumiem, kas ļauj veikt to uzdevumus.

39.

Līgumiem pievienotais Protokols Nr. 26 par sabiedriskiem pakalpojumiem ( 31 ) un Nr. 29 par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs ( 32 ) apstiprina abas šīs tiesību normas ( 33 ).

40.

Pienākums maksāt procentus formāli nelikumīga atbalsta gadījumā var ietekmēt šo mērķi garantēt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus. Proti, šim mērķim un līdz ar to galu galā minētajām primāro tiesību aktu prasībām būtu pretrunā tas, ka ar procentu maksāšanas pienākumu atbalsta saņēmējam galīgi tiktu atņemti līdzekļi, kas tam nepieciešami šo pakalpojumu sniegšanai.

41.

Tomēr LESD 106. panta 2. punktā ir paredzēti divi veidi, kā pārvarēt aizliegumu piešķirt valsts atbalstu šāda veida pakalpojumu finansiālai atbalstīšanai un noteikt saprātīgu proporciju starp procentu maksāšanas pienākumu un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu garantēšanu: pirmkārt, saskaņā ar spriedumā Altmark Trans ( 34 ) izstrādātajiem kritērijiem konkrēti valsts atbalsta pasākumi nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un, otrkārt, Komisija var atļaut atbalsta pasākumus, kuri neatbilst šiem kritērijiem, proti, ir valsts atbalsts.

42.

Ja procentu maksāšanas pienākuma rezultātā vairs nepietiek finansējuma pakalpojuma sniegšanai, šā īpašā valsta atbalsta gadījumā dalībvalsts var izvērtēt, vai tā kompensēs pakalpojumu sniedzējam procentu izdevumus saskaņā ar spriedumā Altmark Trans ( 35 ) izstrādātajiem kritērijiem, lai tomēr būtu iespējams sniegt nepieciešamos pakalpojumus. Šajā lietā joprojām tiek garantēta pakalpojumu sniegšana. Tādā gadījumā noteikumi par valsts atbalstu neliedz kompensēt procentu izdevumus.

43.

Ja pasākums, ar kuru pakalpojumu sniedzējam tiek kompensēti procenti, neatbilst Altmark kritērijiem, attiecīgā dalībvalsts varētu piešķirt vajadzīgos līdzekļus kā valsts atbalstu, kuram gan iepriekš ir jāsaņem Komisijas atļauja ( 36 ). Šāds atbalsts būtu saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu, ja procentu radītais finansiālais slogs de iure vai de facto traucētu sniegt uzticētos pakalpojumus.

44.

Pret šo risinājumu gan varētu iebilst, norādot, ka tādējādi – domājams, tikai ar mērķi izpildīt procedūras formālās prasības – atļauta maksājuma saņēmējam tiek noteikts atmaksāt tā daļu dalībvalstij procentu veidā tikai ar mērķi pēc tam saņemt šo summu ar jauna atbalsta palīdzību. Ņemot to vērā, rodas jautājums, vai individuālos gadījumos procentu maksāšanas pienākuma apturēšana, ja ir piešķirts nelikumīgs, bet atļauts atbalsts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanai, būtu labāk piemērota ieinteresēto personu materiāli tiesiskajām situācijām.

45.

Tomēr ir jāsecina, ka šāda pieeja ir jānoraida. Vispirms tas ir pretrunā pārbaudes pilnvaru sadalījumam valsts atbalsta noteikumu jomā. Tas tādēļ, ka nelikumīgā atbalsta procentu “apturēšana” ( 37 ) faktiski ir to atcelšana un tādējādi arī valsts atbalsts, ja netiek ievēroti spriedumā Altmark Trans izstrādātie kritēriji. Šāda pasākuma saderības ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu pārbaude ir vienīgi Komisijas kompetencē, un valsts tiesas nevar veikt šo pārbaudi arī individuālos gadījumos.

46.

Turklāt paziņošanas un pārtraukšanas pienākums, kura efektivitāti garantē procentu maksāšanas pienākums, papildus minētajiem mērķiem ( 38 ) aizsargā arī atbalsta saņēmēja konkurentu tiesības. Šis aspekts nekļūst neaktuāls, ja atbalsts izrādās saderīgs ar iekšējo tirgu un saņēmējam tiek kompensēti arī procenti.

47.

Turklāt konkurentu procesuālajām tiesībām Savienības atbalsta shēmās ir īpaša nozīme. Pirmkārt, tās var būtiski uzlabot atbalsta kontroles efektivitāti. Otrkārt, atbalsta aizlieguma mērķis ir aizsargāt neizkropļotu konkurenci, kuru var ierobežot ar atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem tikai tad, kad tas patiešām ir nepieciešams.

48.

Lai gan šajā lietā piedāvātais veids, kā novērst saspīlējumu starp procentu maksāšanas pienākumu un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu garantēšanu, ir saistīts ar lielākiem administratīvajiem izdevumiem, tomēr tas novērš jebkādu pamudinājumu atteikties no iepriekšējas paziņošanas par atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Turklāt tas nodrošina pārbaudes kompetenču sadalījumu starp Komisiju un valsts tiesām atbalsta noteikumu jomā. Tas garantē konkurentu tiesības un nodrošina, ka šāda atbalsta apjoms tiek stingri kontrolēts – vai nu saskaņā ar Altmark kritērijiem, vai arī tad, ja to ir atļāvusi Komisija.

49.

Tādējādi valsts tiesas pienākums likt atbalsta saņēmējam samaksāt nelikumīgā atbalsta procentus ir piemērojams arī tad, ja nelikumīgais valsts atbalsts ir piešķirts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanai un vēlāk Komisija to ir atzinusi par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu, pamatojoties uz sabiedrisko pakalpojumu uzņēmuma vispārējā finansiālā stāvokļa novērtējumu, tostarp tā kapitalizāciju.

50.

Otrā un trešā jautājuma priekšmets ir procentu summas aprēķināšanas pamats. Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas gūt skaidrību par summu, kas ir nelikumīgā atbalsta procentu pamatā. Tā būtībā jautā, vai procenti ir jāiekasē par visiem TV 2 finansēšanas pasākumiem šajā lietā aplūkotajā laikposmā vai arī konkrēti pasākumi no tiem ir atbrīvoti.

51.

Uz šiem jautājumiem var sniegt kopīgu atbildi. Protams, tiem ir dažādi piesaistes punkti, jo otrais jautājums attiecas uz TV 2 finansēšanas pasākumu daļu, kas izriet no reklāmas ieņēmumiem, un trešais jautājums – uz summām, ko TV 2 pārskaitīja reģionālajām raidstacijām. Tomēr atbilde uz abiem jautājumiem vienādi izriet no atbilstošajām tiesību normām un ar tām saistītās judikatūras.

52.

Saskaņā ar to paziņošanas un pārtraukšanas pienākums attiecas uz jebkuru atbalsta pasākumu ( 39 ). Savienības tiesas gan attiecībā uz reklāmas ieņēmumiem ( 40 ), gan summām, ko TV 2 pārskaita reģionālajām raidstacijām ( 41 ), ir apstiprinājušas, ka ir izpildīti LESD 107. panta 1. punkta nosacījumi. Tādējādi ir skaidrs, ka arī šie finansēšanas pasākumu elementi ir valsts atbalsts.

53.

Arī šajā lietā atsevišķi minētās summas ir formāli nelikumīgs atbalsts, kas rada pienākumu maksāt nelikumīgā atbalsta procentus, jo Dānijas valsts par tiem nebija pienācīgi paziņojusi un nebija apturējusi tos līdz brīdim, kad tos apstiprināja Komisija.

54.

Kā jau norādīts, saistībā ar nelikumīgā atbalsta procentiem nav arī nozīmes tam, vai nelikumīgā atbalsta saņēmējam tas pats par sevi ir radījis vai saglabājis nepamatotu priekšrocību ( 42 ). Tāpēc nav svarīgi – kā ierosina iesniedzējtiesa –, ka TV 2 nav paturējusi “neto priekšrocību” no ieņēmumiem, ko tā pārskaitīja reģionālajām raidstacijām. Pienākums maksāt procentus izriet no procesuālā pārkāpuma un kompensē priekšrocību, kas izriet no atbalsta priekšlaicīgas īstenošanas ( 43 ).

55.

Līdz ar to uz iesniedzējtiesas otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka valsts tiesām ir jāliek atbalsta saņēmējam samaksāt nelikumīgā atbalsta procentus par visām summām, kas ar Komisijas galīgo lēmumu ir atzītas par atbalsta saņēmēja priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

56.

Līdz ar to es iesaku Tiesai izlemt šādi: