–

Tesco‑Global Áruházak Zrt. vārdā – Sz. Vámosi‑Nagy, ügyvéd,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, G. Koós un D. R. Gesztelyi, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Rzotkiewicz, kā arī A. Kramarczyk, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels, V. Bottka, P.‑J. Loewenthal un R. Lyal, kā arī A. Armenia, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 18., 26., 49., 54.–56., 63., 65., 107., 108. un 110. pantu, kā arī Savienības tiesību efektivitātes un pārākuma un procesuālās līdzvērtības principus.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Tesco‑Global Áruházak Zrt. (turpmāk tekstā – “Tesco”) un Nemzeti Adó‑ és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Sūdzību nodaļa, Ungārija, turpmāk tekstā – “Sūdzību nodaļa”) par apgrozījuma nodokļa samaksu mazumtirdzniecības veikalos nozarē (turpmāk tekstā – “speciālais nodoklis”).

3

Egyes ágazatokat terhelő különadóról szóló 2010. évi XCIV. törvény (2010. gada Likums XCIV par atsevišķām nozarēm piemērojamo speciālo nodokli, turpmāk tekstā – “Likums par atsevišķām nozarēm piemērojamo speciālo nodokli”) preambulā ir noteikts:

“Saistībā ar līdzsvara atjaunošanu budžetā Parlaments pieņem šo likumu par speciāla nodokļa, ko uzliek nodokļu maksātājiem, kuru spēja piedalīties valsts izdevumu segšanā ir lielāka par vispārējo nodokļu maksāšanas pienākumu, ieviešanu.”

4

Likuma par atsevišķām nozarēm piemērojamo speciālo nodokli 1. pantā ir noteikts:

“Šajā likumā:

1.   mazumtirdzniecība veikalā: atbilstoši Vienotajai saimnieciskās darbības veidu nomenklatūrai, kas stājās spēkā 2009. gada 1. janvārī, – Nr. 45.1 nozarē klasificētās darbības, izņemot automobiļu un piekabju vairumtirdzniecību, Nr. 45.32 un Nr. 45.40 nozarē [klasificētās darbības], izņemot motociklu labošanu un vairumtirdzniecību, kā arī Nr. 47.1–Nr. 47.9 nozarē [klasificētās darbības].

[..]

5.   neto apgrozījums: gadījumā, kad nodokļa maksātājam ir piemērojams Grāmatvedības likums, tas ir tirdzniecības neto apgrozījums Grāmatvedības likuma izpratnē; gadījumā, kad nodokļa maksātājam ir piemērojams vienkāršotais nodokļu režīms uzņēmējiem, nevis Grāmatvedības likums, tas ir apgrozījums bez pievienotās vērtības nodokļa likuma par attiecīgo nodokļu režīmu izpratnē; gadījumā, kad nodokļa maksātājam ir piemērojams Likums par privātpersonu ienākuma nodokli, tas atbilst ieņēmumiem bez pievienotās vērtības nodokļa Likuma par ienākuma nodokli izpratnē.”

5

Saskaņā ar Likuma par atsevišķām nozarēm piemērojamo speciālo nodokli 2. pantu:

“Ar nodokli apliek:

[..].”

6

Šī likuma 3. pantā nodokļa maksātāji ir definēti šādi:

“(1)   Nodokļa maksātāji ir juridiskas personas, citas organizācijas Vispārējā nodokļu kodeksa nozīmē un pašnodarbinātas personas, kuru nodarbošanās ir apliekama ar nodokli 2. panta izpratnē.

(2)   Nodokli piemēro arī organizācijām un privātpersonām nerezidentēm, kas veic 2. pantā minētās ar nodokli apliekamās darbības, ja šīs darbības iekšējā tirgū veic to meitasuzņēmumi.”

7

Minētā likuma 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nodokļa bāze ir nodokļa maksātāja neto apgrozījums no 2. pantā minētajām darbībām [..].”

8

Šī paša likuma 5. pantā ir paredzēts:

“Nodokļa likme:

[..].”

9

Adózás rendjéről szóló 2003. évi XCII. törvény (2003. gada Vispārējais nodokļu likums Nr. XCII) 124/B pantā ir noteikts:

“Nodokļu iestāde pieņem lēmumu attiecībā uz papildu deklarāciju piecpadsmit dienu laikā no tās iesniegšanas dienas; tā neveic pārbaudi, ja nodokļa maksātājs ir iesniedzis šādu papildu deklarāciju, kā vienīgo tās [papildu deklarācijas] iesniegšanas iemeslu norādot apstākli, ka tiesību norma, uz kuru ir balstīta aplikšana ar nodokli, neatbilst Konstitūcijai vai ir pretrunā saistošam Eiropas Savienības tiesību aktam, vai arī pašvaldības dekrēts ir pretrunā citai tiesību normai, ja vien Alkotmánybíróság [(Konstitucionālā tiesa, Ungārija)], Kúria [(Augstākā tiesa, Ungārija)] vai Eiropas Savienības Tiesa nav lēmušas par šo jautājumu līdz papildu deklarācijas iesniegšanas brīdim vai par to, ka tā neatbilst publicētajā nolēmumā noteiktajam. Par lēmumu, kas ir pieņemts attiecībā uz papildu deklarāciju, var iesniegt administratīvu sūdzību un prasību tiesā saskaņā ar šī likuma vispārīgajiem noteikumiem.”

10

Šī likuma 128. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Papildu maksājumi nav jāveic, ja nodokļi vai valsts subsīdijas nav jākoriģē, iesniedzot papildu deklarāciju.”

11

Tesco ir atbilstoši Ungārijas tiesībām dibināta komercsabiedrība, kas ir specializējusies mazumtirdzniecībā un vairumtirdzniecībā veikalos. Tā kā Tesco ietilpst grupā, kuras juridiskā adrese ir Apvienotajā Karalistē, tā veido mazumtirdzniecības ķēdi, kurai laikposmā no 2010. gada 1. marta līdz 2013. gada 28. februārim Ungārijas tirgū bija vislielākais apgrozījums.

12

Tesco tika veikta nodokļu revīzija, ko veica Nemzeti Adó‑ és Vámhivatal Kiemelt Adózók Adóigazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācija, Lielo nodokļu maksātāju nodaļa, Ungārija, turpmāk tekstā – “pirmā līmeņa nodokļu iestāde”) attiecībā uz visiem samaksātajiem nodokļiem un atbalstu no budžeta, kas saņemts par šo laikposmu.

13

Šīs revīzijas beigās pirmā līmeņa nodokļu iestāde lika Tesco samaksāt speciālo nodokli 1396684000 HUF (apmēram 4198852 EUR) apmērā un par labu Tesco konstatēja šī paša nodokļa pārmaksu 17900000 HUF (apmēram 53811 EUR) apmērā. Kopumā tika uzskatīts, ka 4634131000 HUF (apmēram 13931233 EUR) ir nesamaksātie nodokļi, par kuriem tika noteikts naudas sods nodokļu jomā 873760000 HUF (apmēram 2626260 EUR) apmērā un naudas sods par nokavējumu 956812000 HUF (apmēram 2875889 EUR) apmērā.

14

Saņēmusi administratīvu sūdzību par pirmā līmeņa nodokļu iestādes lēmumu, Sūdzību nodaļa apstiprināja šo lēmumu saistībā ar speciālo nodokli. Savukārt minētais lēmums tika grozīts saistībā ar nodokļa pārmaksu, kas tika konstatēta par labu Tesco un kas tika noteikta 249254000 HUF (apmēram 749144 EUR) apmērā, un saistībā ar tās nesamaksātajiem nodokļiem, kuri tika noteikti 3058090000 HUF (apmēram 9191226 EUR) apmērā, no kuriem 3013077000 HUF (apmēram 9070000 EUR) tika uzskatīti par nodokļu parādu. Papildus šim nodokļu parādam Sūdzību nodaļa lika Tesco samaksāt 1396684000 HUF (apmēram 4198378 EUR) kā speciālo nodokli un samaksāt naudas sodu nodokļu jomā 468497000 HUF (apmēram 1408284 EUR) apmērā, kā arī naudas sodu par nokavējumu 644890000 HUF (apmēram 1938416 EUR) apmērā.

15

Tesco vērsās Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) ar prasību pret Sūdzību nodaļas lēmumu. Tā apgalvo, ka tai noteiktais pienākums maksāt speciālo nodokli ir nepamatots, norādot, ka tiesību akti par šo nodokli apdraud brīvību veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvību un kapitāla brīvu apriti. Turklāt šajos tiesību aktos neesot ievērots vienlīdzības princips, tie veidojot aizliegtu valsts atbalstu un esot pretrunā Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) 401. pantam.

16

Tesco īpaši norāda, ka ļoti progresīvas speciālā nodokļa likmju skalas un Ungārijas mazumtirdzniecības tirgus struktūras dēļ visas sabiedrības, uz kurām attiecas viszemākās nodokļa likmes kategorijas, ir sabiedrības, kas pieder Ungārijas fiziskām vai juridiskām personām un uz kurām attiecas franšīzes sistēmas. Turpretim tās, uz kurām attiecas visaugstākās nodokļa likmes kategorija, izņemot vienu, esot uzņēmumi, kas ir saistīti ar sabiedrībām, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī. Tādējādi sabiedrības, kas pieder ārvalstu fiziskām vai juridiskām personām, maksā nesamērīgu šī nodokļa daļu.

17

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Likums par atsevišķām nozarēm piemērojamo speciālo nodokli var būt pretrunā LESD 18., 26., 49., 54.–56., 63., 65., 107., 108. un 110. pantam, jo faktiskais šī nodokļa samaksas slogs ir uzlikts galvenokārt nodokļa maksātajiem, kuru akcionāri ir ārvalstnieki. Tā norāda, ka Tiesa 2014. gada 5. februāra spriedumā Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47) aplūkoja noteikumu par konsolidāciju, kas tiek piemērots šajā kontekstā, un secināja, ka pastāv netieša diskriminācija.

18

Turklāt iesniedzējtiesai ir šaubas par 2003. gada Vispārējā nodokļu likuma Nr. XCII saderību ar procesuālās vienlīdzības un Savienības tiesību pārākuma un efektivitātes principiem.

19

Šādos apstākļos Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Pēc ģenerāladvokātes secinājumu nolasīšanas Tesco ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 2. septembrī, lūdza saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

21

Sava lūguma pamatojumam Tesco norādīja, ka nepiekrīt minētajiem secinājumiem, konkrētāk dažiem tajā izklāstītajiem faktiskajiem apstākļiem, kuri attiecas uz tiesvedību.

22

Tomēr ir jāatgādina, pirmkārt, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Tiesas Reglamentā šo statūtu 23. pantā minētajām ieinteresētajām personām nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus, atbildot uz ģenerāladvokāta secinājumiem (spriedums, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 26. punkts).

23

Otrkārt, saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāta pienākums ir, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē izteikt pamatotus secinājumus par lietām, kurās atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga viņa iesaistīšanās. Tiesai nav saistoši nedz šie secinājumi, nedz pamatojums, ar kādu ģenerāladvokāts tos izdara. Līdz ar to tas, ka viena no ieinteresētajām personām nepiekrīt ģenerāladvokāta secinājumiem, neatkarīgi no tā, kādus jautājumus tas tajos izskata, nevar pats par sevi būt iemesls, kas pamato mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu (spriedums, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 27. punkts).

24

Ņemot to vērā, saskaņā ar Reglamenta 83. pantu Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru ieinteresētās personas nav apspriedušas (spriedums, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 28. punkts).

25

Šajā gadījumā, tā kā Tesco tikai pauž apsvērumus par ģenerāladvokāta secinājumiem, nenorādot nevienu jaunu argumentu, uz kuru pamatojoties šī lieta būtu jāizspriež, Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokāti, uzskata, ka tās rīcībā ir visa informācija, kas ir vajadzīga lietas izspriešanai, un ka ieinteresētās personas to ir apspriedušas.

26

Ņemot vērā iepriekš minēto, lūgums atkārtoti sākt mutvārdu procesu ir jānoraida.

27

Ungārijas valdība apgalvo, ka iesniedzējtiesa neprecizē ne Likuma par atsevišķām nozarēm piemērojamo speciālo nodokli normas, kas var būt pretrunā Savienības tiesībām, ne iemeslus, kas tai ir likuši šaubīties par iesniedzējtiesas lēmumā norādīto Līguma noteikumu un Savienības tiesību pamatprincipu interpretāciju.

28

Tomēr ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesas sniegtā informācija ļauj noteikt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērojamību un kontekstu, īpaši juridisko kontekstu, kādā tas ir iesniegts. Tādējādi iesniedzējtiesas lēmumā, kurā ir paustas šīs tiesas šaubas saistībā ar Likuma par atsevišķām nozarēm piemērojamo speciālo nodokli saderību ar Savienības tiesībām, ir pietiekami norādīti iemesli, kas minētajai tiesai lika uzskatīt, ka pamatlietā esošā strīda risinājumam ir vajadzīga Savienības tiesību interpretācija.

29

Līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

30

Ungārijas valdība un Eiropas Komisija norāda, ka nodokļa maksātāji nevar atsaukties uz to, ka atbrīvojums no nodokļa, ko saņem citas personas, veido nelikumīgu valsts atbalstu, lai izvairītos no šī nodokļa samaksas, līdz ar to otrais un trešais jautājums ir nepieņemami.

31

Vispirms šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar LESD 108. panta 3. punktu ir ieviesta preventīva jauno atbalsta projektu kontrole. Šādi noteiktas preventīvas kārtības mērķis ir nodrošināt, ka tiek īstenots tikai ar iekšējo tirgu saderīgs atbalsts. Lai sasniegtu šo mērķi, plānotā atbalsta īstenošana tiek atlikta līdz brīdim, kad šaubas par tā saderību tiek kliedētas ar galīgu Komisijas lēmumu (spriedumi, 2013. gada 21. novembris, DeutscheLufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 25. un 26. punkts, kā arī 2019. gada 5. marts, EestiPagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 84. punkts).

32

Šīs kontroles sistēmas īstenošana ir, pirmkārt, Komisijas un, otrkārt, valstu tiesu ziņā, un to attiecīgās lomas ir viena otru papildinošas, lai gan atšķirīgas (spriedums, 2013. gada 21. novembris, Deutsche Lufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, un tās darbību kontrolē Savienības tiesas, savukārt valstu tiesas rūpējas par to, lai līdz Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanai tiktu nodrošināta indivīdu tiesību aizsardzība gadījumos, kad valsts iestādes, iespējams, nav ievērojušas LESD 108. panta 3. punktā paredzēto aizliegumu (spriedums, 2013. gada 21. novembris, Deutsche Lufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 28. punkts).

34

Valsts tiesu iejaukšanās izriet no tiešās iedarbības, kas ir atzīta šajā tiesību normā paredzētajam aizliegumam īstenot atbalsta projektus. Šī aizlieguma tūlītēja piemērojamība attiecas uz jebkuru atbalstu, kas ir īstenots bez tā paziņošanas (spriedumi, 2013. gada 21. novembris, DeutscheLufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 29. punkts, un 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 88. punkts).

35

Valsts tiesām ir jānodrošina indivīdiem, ka atbilstoši valsts tiesībām tiek izdarīti visi secinājumi no LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma pārkāpuma gan saistībā ar izpildes aktu spēkā esamību, gan saistībā ar tāda finanšu atbalsta atgūšanu, kas ir piešķirts, pārkāpjot šo tiesību normu vai neievērojot iespējamos pagaidu pasākumus (spriedumi, 2013. gada 21. novembris, Deutsche Lufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 30. punkts, un 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 89. punkts).

36

Tiesa tomēr arī nosprieda, ka iespējamais atbrīvojuma no nodokļa prettiesiskums, ņemot vērā ar valsts atbalstu saistītās Savienības tiesību normas, nevar ietekmēt paša šī nodokļa iekasēšanas likumību, līdz ar to minētā nodokļa maksātājs, lai izvairītos no šī paša nodokļa samaksas, nevar atsaukties uz to, ka atbrīvojums no nodokļa, ko saņem citas personas, ir valsts atbalsts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 27. oktobris, Distribution Casino France u.c., no C‑266/04 līdz C‑270/04, C‑276/04 un no C‑321/04 līdz C‑325/04, EU:C:2005:657, 44. punkts; 2006. gada 15. jūnijs, AirLiquide Industries Belgium, C‑393/04 un C‑41/05, EU:C:2006:403, 43. punkts, kā arī 2018. gada 26. aprīlis, ANGED, C‑233/16, EU:C:2018:280, 26. punkts).

37

Tomēr citādi ir tad, kad pamatlieta attiecas nevis uz lūgumu atbrīvot no apstrīdētā nodokļa, bet uz regulējuma, kas ar to ir saistīts, tiesiskumu Savienības tiesību izpratnē (spriedums, 2018. gada 26. aprīlis, ANGED, C‑233/16, EU:C:2018:280, 26. punkts).

38

Turklāt Tiesa vairākkārt ir spriedusi, ka LESD noteikumi par valsts atbalstu neattiecas uz nodokļiem, izņemot, ja tie ir atbalsta pasākuma finansēšanas veids un ir šī pasākuma neatņemama sastāvdaļa. Ja atbalsta finansēšana nodokļa veidā ir atbalsta pasākuma neatņemama sastāvdaļa, sekas, ko izraisa tas, ka valsts iestādes neievēro LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikumā noteikto īstenošanas aizliegumu, skar arī šo atbalsta pasākuma aspektu, tādējādi valsts iestādēm principā ir jāatmaksā nodokļi, kuri ir iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības (spriedums, 2018. gada 20. septembris, CarrefourHypermarchés u.c., C‑510/16, EU:C:2018:751, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai nodokli varētu uzskatīt par atbalsta pasākuma neatņemamu sastāvdaļu, atbilstoši attiecīgam valsts tiesiskajam regulējumam ir jāpastāv obligātai ar izlietojumu saistītai saiknei starp nodokli un atbalstu tādā ziņā, ka ieņēmumi no nodokļa noteikti tiek izlietoti atbalsta finansēšanai un tieši ietekmē tā apmēru (spriedumi, 2006. gada 15. jūnijs, Air Liquide Industries Belgium, C‑393/04 un C‑41/05, EU:C:2006:403, 46. punkts, kā arī 2006. gada 7. septembris, Laboratoires Boiron, C‑526/04, EU:C:2006:528, 44. punkts).

40

Tādējādi, ja starp nodokli un atbalstu nav obligātas ar izlietojumu saistītas saiknes, iespējamais apstrīdētā atbalsta pasākuma prettiesiskums, ņemot vērā Savienības tiesības, nevar ietekmēt paša nodokļa tiesiskumu, līdz ar to uzņēmumi, kam tas ir jāmaksā, nevar atsaukties uz to, ka citām personām piemērojamais nodokļu pasākums veido valsts atbalstu, lai izvairītos no šī nodokļa samaksas vai lai saņemtu tā atmaksu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 5. oktobris, Transalpine Ölleitung in Österreich, C‑368/04, EU:C:2006:644, 51. punkts, un 2018. gada 26. aprīlis, ANGED, C‑233/16, EU:C:2018:280, 26. punkts).

41

Šajā gadījumā pamatlieta attiecas uz lūgumu atbrīvot no speciālā nodokļa, ko Tesco ir iesniegusi Ungārijas nodokļu administrācijai. Kā ģenerāladvokāte to būtībā ir norādījusi secinājumu 132. punktā, Tesco nodokļu slogs izriet no vispārpiemērojama nodokļa, kura ieņēmumi tiek ieskaitīti valsts budžetā, neparedzot to konkrētu izlietojumu tam, lai finansētu kādai konkrētai nodokļa maksātāju kategorijai paredzētu priekšrocību.

42

No tā izriet – pat ja pieņem, ka dažiem nodokļa maksātajiem piemērojamais faktiskais atbrīvojums no speciālā nodokļa varētu tikt kvalificēts kā valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, starp šo nodokli un pamatlietā aplūkoto atbrīvojuma pasākumu nepastāv nekāda obligāta ar izlietojumu saistīta saikne.

43

No tā izriet, ka dažiem nodokļa maksātājiem piemērojamā atbrīvojuma no speciālā nodokļa iespējamais prettiesiskums, ņemot vērā Savienības tiesības, nevar ietekmēt paša šī nodokļa likumību, līdz ar to Tesco, lai izvairītos no minētā nodokļa samaksas vai lai saņemtu tā atmaksu, nevar valsts tiesās atsaukties uz šī faktiskā atbrīvojuma prettiesiskumu.

44

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka otrais un trešais jautājums ir nepieņemami.

45

Ungārijas valdība apgalvo, ka atbilde uz pirmo jautājumu nav vajadzīga strīda atrisināšanai pamatlietā, jo Tiesa 2014. gada 5. februāra spriedumā Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47) jau ir lēmusi par Likuma par atsevišķām nozarēm piemērojamo speciālo nodokli saderību ar Savienības tiesībām.

46

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pat tad, ja pastāv Tiesas judikatūra, kurā attiecīgais tiesību jautājums ir izspriests, valstu tiesām joprojām ir visas tiesības vērsties Tiesā, ja tās to uzskata par lietderīgu, un tas, ka Tiesa jau ir interpretējusi tiesību normas, kuru interpretācija tiek lūgta, neliedz Tiesai spriest no jauna (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Bauer un Willmeroth, C‑569/16 un C‑570/16, EU:C:2018:871, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

47

No tā izriet – apstāklis, ka Tiesa 2014. gada 5. februāra spriedumā Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47) jau ir interpretējusi Savienības tiesības saistībā ar to pašu valsts tiesisko regulējumu, par kuru ir runa pamatlietā, nevar izraisīt šajā lietā uzdoto jautājumu nepieņemamību.

48

Turklāt iesniedzējtiesa uzsver, ka 2014. gada 5. februāra spriedumā Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47) Tiesa saistībā ar speciālo nodokli attiecībā uz mazumtirdzniecības darbību pārbaudīja, kādas sekas izraisīja tas, ka tika piemērota saistīto uzņēmumu apgrozījuma konsolidācijas norma Likuma par atsevišķām nozarēm piemērojamo speciālo nodokli izpratnē. Tomēr tā uzskata, ka, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, ir jānoskaidro, vai speciālā nodokļa progresīvo likmju skala atbilstoši [apgrozījuma] kategorijām pati par sevi neatkarīgi no šīs konsolidācijas normas piemērošanas var būt netieši diskriminējoša attiecībā uz nodokļa maksātājiem, ko kontrolē citu dalībvalstu fiziskas vai juridiskas personas un kas faktiski šo nodokli maksā, un tādējādi var būt pretrunā LESD 49. un 54. pantam.

49

Šādos apstākļos pirmais jautājums ir pieņemams.

50

Tā kā prejudiciālais jautājums attiecas uz vairākām Līguma tiesību normām, proti, tām, kas ir saistītas attiecīgi ar brīvību veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvību un kapitāla brīvu apriti, kā arī tām, kuras ir ietvertas LESD 18., 26. un 110. pantā, vispirms ir jāprecizē šī jautājuma tvērums atkarībā no pamatlietas īpatnībām.

51

Šajā ziņā no iedibinātās judikatūras izriet, ka ir jāņem vērā attiecīgo tiesību aktu priekšmets (spriedums, 2014. gada 5. februāris, HervisSport‑ és Divatkereskedelmi, C‑385/12, EU:C:2014:47, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

LESD 49. panta par brīvību veikt uzņēmējdarbību piemērošanas joma attiecas uz valsts tiesību aktiem, kurus ir paredzēts piemērot tikai līdzdalībai, kas ļauj īstenot zināmu ietekmi uz sabiedrības lēmumiem un noteikt tās darbību (spriedums, 2014. gada 5. februāris, HervisSport‑ és Divatkereskedelmi, C‑385/12, EU:C:2014:47, 22. punkts).

53

Taču pamatlieta attiecas uz iespējami diskriminējošu nodokļa likmi, kas speciālā nodokļa veidā tika piemērota nodokļa maksātājiem, kurus kontrolē citu dalībvalstu valstspiederīgie vai sabiedrības.

54

Šādos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Līguma normu par brīvību veikt uzņēmējdarbību interpretāciju. Tādējādi nav jāsniedz LESD 56., 63. un 65. panta par brīvību sniegt pakalpojumus un par kapitāla brīvu apriti interpretācija.

55

Turpinājumā ir jāatgādina, ka LESD 18. pantu ir paredzēts piemērot patstāvīgi tikai Savienības tiesībās reglamentētos gadījumos, attiecībā uz kuriem Līgumā nav paredzēti īpaši noteikumi par diskriminācijas aizliegumu. Diskriminācijas aizlieguma princips uzņēmējdarbības jomā tika ieviests ar LESD 49. pantu (spriedums, 2014. gada 5. februāris, Hervis Sport- és Divatkereskedelmi, C‑385/12, EU:C:2014:47, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Līdz ar to nav jāinterpretē nedz LESD 18. pants, nedz arī LESD 26. pants.

57

Visbeidzot, kā tas izriet no 2014. gada 5. februāra sprieduma HervisSport‑ és Divatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47) 27. punkta, tā kā nav konstatējams, ka līdz ar speciālo nodokli precēm no citām dalībvalstīm tiktu uzlikti lielāki nodokļi, nekā tas ir iekšzemes preču gadījumā, LESD 110. panta interpretācijai pamatlietā nav nozīmes.

58

No iepriekš izklāstītā izriet, ka pirmais jautājums ir jāuzskata par tādu, kas attiecas uz to, vai LESD 49. un 54. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj dalībvalsts tiesību aktus par apgrozījuma nodokli, kura ļoti progresīvās likmes sekas ir tādas, ka faktiski to maksā galvenokārt uzņēmumi, ko tieši vai netieši kontrolē citu dalībvalstu valstspiederīgie vai sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī.

59

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru brīvības veikt uzņēmējdarbību mērķis ir nodrošināt, ka uzņemošajā dalībvalstī citu dalībvalstu valstspiederīgajiem un sabiedrībām, kas ir paredzētas LESD 54. pantā, tiek piemērots tāds pats valsts režīms, un saistībā ar minētajām sabiedrībām aizliegt jebkādu diskrimināciju juridiskās adreses dēļ (spriedums, 2018. gada 26. aprīlis, ANGED, C‑236/16 un C‑237/16, EU:C:2018:291, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Lai brīvība veikt uzņēmējdarbību būtu efektīva, tai ir jāsniedz sabiedrībai iespēja atsaukties uz citas ar to saistītas sabiedrības brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, ciktāl šāds ierobežojums ietekmē tās aplikšanu ar nodokļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 1. aprīlis, Felixstowe Dock and Railway Company u.c., C‑80/12, EU:C:2014:200, 23. punkts).

61

Šajā gadījumā Tesco juridiskā adrese ir Ungārijā, bet tā ietilpst grupā, kuras mātesuzņēmuma juridiskā adrese ir Apvienotajā Karalistē. Kā ģenerāladvokāte to ir norādījusi secinājumu 41. punktā, ciktāl šis mātesuzņēmums savu darbību Ungārijas tirgū veic ar meitasuzņēmuma starpniecību, tā brīvību veikt uzņēmējdarbību var ietekmēt jebkāds meitasuzņēmumam piemērojams ierobežojums. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Ungārijas valdība, pamatlietā var pamatoti atsaukties uz minētā mātesuzņēmuma brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu.

62

Šajā ziņā ir aizliegta ne tikai acīmredzama diskriminācija sabiedrību juridiskās adreses dēļ, bet arī visas slēptās diskriminācijas formas, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski izraisa to pašu rezultātu (spriedumi, 2014. gada 5. februāris, Hervis Sport‑ és Divatkereskedelmi, C‑385/12, EU:C:2014:47, 30. punkts, kā arī 2018. gada 26. aprīlis, ANGED, C‑236/16 un C‑237/16, EU:C:2018:291, 17. punkts).

63

Turklāt obligāts nodoklis, kas paredz šķietami objektīvu diferenciācijas kritēriju, bet kas, ņemot vērā tā īpašības, vairumā gadījumu rada nelabvēlīgu situāciju sabiedrībām, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī un kuras ir salīdzināmā situācijā ar sabiedrībām, kuru juridiskā adrese ir nodokļa piemērošanas dalībvalstī, rada netiešu diskrimināciju sabiedrību juridiskās adreses dēļ, kas ir aizliegta ar LESD 49. un 54. pantu (spriedums, 2018. gada 26. aprīlis, ANGED, C‑236/16 un C‑237/16, EU:C:2018:291, 18. punkts).

64

Šajā gadījumā Likumā par atsevišķām nozarēm piemērojamo speciālo nodokli uzņēmumi nekādā veidā nav nošķirti atkarībā no to juridiskās adreses. Visi uzņēmumi, kas Ungārijā darbojas mazumtirdzniecības veikalos nozarē, ir šī nodokļa maksātāji, un nodokļa likmes, kas attiecīgi ir piemērojamas dažādām šajā likumā noteiktajām apgrozījuma kategorijām, ir spēkā attiecībā uz visiem šiem uzņēmumiem. Tādējādi šis likums neparedz nekādu tiešu diskrimināciju.

65

Savukārt Tesco un Komisija apgalvo, ka speciālā nodokļa ļoti progresīvais raksturs pats par sevi izraisa to, ka labvēlīgākā situācijā atrodas nodokļa maksātāji, kas pieder Ungārijas fiziskām vai juridiskām personām, kaitējot nodokļa maksātajiem, kuri pieder citu dalībvalstu fiziskām vai juridiskām personām, līdz ar to speciālais nodoklis, ņemot vērā tā pazīmes, radot netiešu diskrimināciju.

66

Kā tas ir atgādināts šī sprieduma 8. punktā, speciālais nodoklis, kas ir progresīvs nodoklis, kurš ir balstīts uz apgrozījumu, saistībā ar mazumtirdzniecības veikalos darbību paredz pirmo kategoriju ar nodokļa likmi 0 % apmērā attiecībā uz nodokļu bāzi, kas nepārsniedz 500 miljonus HUF (pašreiz apmēram 1,5 miljoni EUR), otro kategoriju ar nodokļa likmi 0,1 % apmērā attiecībā uz nodokļu bāzi no 500 miljoniem līdz 30 miljardiem HUF (pašreiz apmēram no 1,5 miljoniem EUR līdz 90 miljoniem EUR), trešo kategoriju ar nodokļa likmi 0,4 % apmērā attiecībā uz nodokļu bāzi no 30 miljardiem līdz 100 miljardiem HUF (pašreiz apmēram no 90 miljoniem līdz 300 miljoniem EUR) un ceturto kategoriju ar nodokļa likmi 2,5 % apmērā attiecībā uz nodokļu bāzi, kas pārsniedz 100 miljardus HUF (pašreiz apmēram 300 miljoni EUR).

67

No Ungārijas iestāžu datiem attiecībā uz šajā lietā aplūkotajiem taksācijas gadiem, ko ir paziņojusi Komisija un Ungārija, izriet, ka pamatlietā aplūkotajā laikposmā saistībā ar mazumtirdzniecības veikalos darbību visi nodokļa maksātāji, uz kuriem attiecas tikai pamatkategorija, bija nodokļa maksātāji, kas pieder Ungārijas fiziskām vai juridiskām personām, bet nodokļa maksātāji, uz kuriem attiecas trešā un ceturtā kategorija, galvenokārt bija nodokļa maksātāji, kas pieder citu dalībvalstu fiziskam vai juridiskām personām.

68

Turklāt no Ungārijas valdības apsvērumiem izriet, ka šajā laikposmā vislielāko daļu speciālā nodokļa maksāja nodokļa maksātāji, kas pieder citu dalībvalstu fiziskām vai juridiskām personām. Tesco un Komisija uzskata, ka pēdējo minēto nodokļu slogs tādējādi bija proporcionāli lielāks nekā tas, kāds bija nodokļa maksātājiem, kas pieder Ungārijas fiziskām vai juridiskām personām, ņemot vērā to nodokļa bāzi, jo tie faktiski bija atbrīvoti no speciālā nodokļa vai tam bija pakļauti tikai atbilstoši robežlikmei un faktiskai likmei, kas ir būtiski mazāka nekā nodokļa maksātājiem, kuru apgrozījums ir lielāks.

69

Tomēr ir jāatgādina, ka dalībvalstis, ņemot vērā pašreizējo Savienības nodokļu tiesību saskaņošanas stadiju, var brīvi noteikt nodokļu sistēmu, ko tās uzskata par vispiemērotāko, līdz ar to progresīva nodokļa piemērošana ir katras dalībvalsts rīcības brīvība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1976. gada 22. jūnijs, BobieGetränkevertrieb, 127/75, EU:C:1976:95, 9. punkts, kā arī 2007. gada 6. decembris, Columbus Container Services, C‑298/05, EU:C:2007:754, 51. un 53. punkts).

70

Šādā kontekstā pretēji tam, ko apgalvo Komisija, progresīvs nodoklis var tikt balstīts uz apgrozījumu, ja, pirmkārt, apgrozījuma apmērs ir neitrāls nošķiršanas kritērijs un ja, otrkārt, tas ir atbilstošs nodokļa maksātāju maksātspējas rādītājs.

71

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem pierādījumiem, it īpaši no šī sprieduma 3. punktā izklāstītās Likuma par atsevišķām nozarēm piemērojamo speciālo nodokli preambulas daļas, izriet, ka, piemērojot progresīvu likmju skalu, kas ir balstīta uz apgrozījumu, šis likums paredz ar nodokli aplikt nodokļa maksātājus, kuru maksātspēja ir “lielāka par vispārējo nodokļu maksāšanas pienākumu”.

72

Tas, ka lielāko daļu šī speciālā nodokļa maksā nodokļa maksātāji, kas pieder citu dalībvalstu fiziskām vai juridiskām personām, pats par sevi nevar raksturot diskrimināciju. Kā ģenerāladvokāte to ir norādījusi secinājumu 62., 65. un 78. punktā, šāds apstāklis ir izskaidrojams ar to, ka Ungārijas mazumtirdzniecības veikalos tirgū dominē šādi nodokļa maksātāji, kuriem tajā ir vislielākais apgrozījums. Tādējādi tas veido gadījuma rakstura vai pat nejaušu rādītāju, kas var tikt izpildīts arī proporcionālā nodokļu sistēmā ikreiz, kad attiecīgajā tirgū dominē citu dalībvalstu vai trešo valstu uzņēmumi vai iekšzemes uzņēmumi, kas pieder citu dalībvalstu vai trešo valstu fiziskām vai juridiskām personām.

73

Turklāt ir jānorāda, ka pamatkategorija ar nodokļa likmi 0 % apmērā attiecas ne tikai uz nodokļa maksātājiem, kas pieder Ungārijas fiziskām vai juridiskām personām, jo tāpat kā visās progresīvās nodokļu sistēmās ikviens uzņēmums, kurš darbojas attiecīgajā tirgū, saņem nodokļa likmes samazinājumu attiecībā uz to apgrozījuma daļu, kas nepārsniedz šai kategorijai atbilstošo maksimālo robežu.

74

No šiem elementiem izriet, ka speciālā nodokļa progresīvās likmes sava rakstura dēļ nerada ar juridisko adresi pamatotu diskrimināciju starp nodokļa maksātājiem, kas pieder Ungārijas fiziskām vai juridiskām personām, un nodokļa maksātājiem, kuri pieder citu dalībvalstu fiziskām vai juridiskām personām.

75

Vēl ir jāuzsver, ka šī lieta atšķiras no tās, kurā ir taisīts 2014. gada 5. februāra spriedums Hervis Sport‑ ésDivatkereskedelmi (C‑385/12, EU:C:2014:47). Kā tas izriet no šī sprieduma 34.–36. punkta, pēdējā minētā lieta bija saistīta ar to, ka vienlaikus tika piemērotas ļoti progresīvas apgrozījuma nodokļa likmes un noteikums par saistītu uzņēmumu apgrozījuma konsolidāciju, kā rezultātā sabiedrību grupā ietilpstoši nodokļa maksātāji tika aplikti ar nodokli, pamatojoties uz “fiktīvu” apgrozījumu. Šajā ziņā Tiesa minētā sprieduma 39.–41. punktā būtībā ir atzinusi, ka tad, ja būtu jākonstatē, ka attiecīgās dalībvalsts mazumtirdzniecības tirgū nodokļa maksātāji, kuri ietilpst sabiedrību grupā un kuriem ir piemērojama visaugstākā speciālā nodokļa likme, lielākajā daļā gadījumu valsts tiesību aktu izpratnē ir “saistīti” ar sabiedrībām, kuru juridiskā adrese ir citās dalībvalstīs, “ļoti progresīvas speciālā nodokļa likmes piemērošana nodokļa bāzei, ko veido kopējā apgrozījuma summa”, rada īpašu risku radīt neizdevīgu situāciju nodokļa maksātājiem, kas ir “saistīti” ar šādām sabiedrībām, un tādējādi izraisa netiešu diskrimināciju juridiskās adreses dēļ LESD 49. un 54. panta izpratnē.

76

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādus dalībvalsts tiesību aktus, ar kuriem ir ieviests ļoti progresīvs apgrozījuma nodoklis, kuru faktiski maksā galvenokārt uzņēmumi, ko tieši vai netieši kontrolē citu dalībvalstu valstspiederīgie vai sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, tāpēc, ka šie uzņēmumi attiecīgajā tirgū gūst vislielāko apgrozījumu.

77

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz ceturto jautājumu nav jāatbild.

78

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādus dalībvalsts tiesību aktus, ar kuriem ir ieviests ļoti progresīvs apgrozījuma nodoklis, kuru faktiski maksā galvenokārt uzņēmumi, ko tieši vai netieši kontrolē citu dalībvalstu valstspiederīgie vai sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, tāpēc, ka šie uzņēmumi attiecīgajā tirgū gūst vislielāko apgrozījumu.