–

AAS “Balta” vārdā – S. Drazdauskas, advokatas,

–

UAB“Grifs AG” vārdā – J. Milašauskienė, A. Bosaitė, M. Inta un G. Abromavičius, advokatai,

–

Lietuvas valdības vārdā – K. Dieninis, kā arī R. Butvydytė un G. Taluntytė, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Heller un A. Steiblytė, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 15. panta 5. punktu un 16. panta 5. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Latvijā reģistrētu apdrošināšanas sabiedrību AAS “Balta” un Lietuvā reģistrētu apsardzes sabiedrību UAB “Grifs AG” (turpmāk tekstā – “Grifs”) par apdrošināšanas atlīdzības samaksu.

3

Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 15., 18. un 19. apsvērumu:

[..]

4

Šīs regulas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

5

Saskaņā ar minētās regulas 5. panta 1. punktu:

“Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.”

6

Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 3. iedaļas 10.–16. pantā ir ietverti noteikumi par jurisdikciju lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu.

7

Minētās regulas 10. pants ir formulēts šādi:

“Lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu, jurisdikciju nosaka atbilstīgi šai iedaļai, neskarot 6. pantu un 7. panta 5. punktu.”

8

Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka apdrošinātāju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī, ja prasību ir cēlis apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs – tās vietas tiesās, kur ir prasītāja domicils.

9

Šīs regulas 12. pantā ir paredzēts:

“Attiecībā uz atbildības apdrošināšanu vai nekustamā īpašuma apdrošināšanu apdrošinātāju turklāt var iesūdzēt tās vietas tiesās, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad uz kustamo un nekustamo īpašumu attiecas tā pati apdrošināšanas polise un abus negatīvi ietekmējis viens un tas pats gadījums.”

10

Minētās regulas 15. pantā ir noteikts:

“No šīs iedaļas noteikumiem var atkāpties vienīgi ar vienošanos:

[..]

11

Atbilstoši tās pašas regulas 16. pantam:

“Riski, kas minēti 15. panta 5. punktā, ir šādi:

[..]

12

Regulas Nr. 1215/2012 25. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja puses neatkarīgi no to domicila ir vienojušās par to, ka kādas dalībvalsts tiesai vai tiesām ir jurisdikcija izskatīt jebkādus strīdus, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, tad jurisdikcija ir minētajai tiesai vai tiesām, ja vien šī vienošanās saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem nav spēkā neesoša attiecībā uz tās spēkā esamību pēc būtības. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:

13

Šīs regulas 63. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā uzņēmējsabiedrības vai citas juridiskās personas, vai fizisku un juridisku personu apvienības domicils ir vietā, kur ir tās:

14

Direktīvas 2009/138, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/58/ES (2013. gada 11. decembris) (OV 2013, L 341, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2009/138”), 13. panta 27. punktā šīs direktīvas vajadzībām ir definēts jēdziens “lieli riski”.

15

“Grifs” sniedz drošības pakalpojumus. “Grifs” pieder Latvijā reģistrētajai SIA “Grifs AG”, kurai pieder visas “Grifs” kapitāldaļas. 2012. gada 31. jūlijā“Grifs AG” un “Balta” noslēdza vispārējās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu (turpmāk tekstā – “apdrošināšanas līgums”), kas ietver arī “Grifs” civiltiesisko atbildību.

16

Apdrošināšanas līguma vispārīgajos noteikumos ir noteikts, ka visi strīdi saistībā ar minēto līgumu tiek risināti apspriežoties un, ja pusēm neizdodas vienoties, strīdu izšķir Latvijas tiesa saskaņā ar Latvijas Republikas teritorijā spēkā esošajiem tiesību aktiem.

17

2012. gada 21. augustā Alītā [Alytus] (Lietuva) sabiedrībai UAB “Jaunystės romantika” piederošajā juvelierizstrādājumu veikalā, kuru saskaņā ar drošības pakalpojumu sniegšanas līgumu apsargāja “Grifs”, tika izdarīta juvelierizstrādājumu un skaidras naudas zādzība. “Jaunystės romantika” un tās apdrošinātājai, sabiedrībai “ERGO Insurance” SE, vēršoties Lietuvas tiesā, lai saņemtu atlīdzību par minētās zādzības rezultātā nodarītajiem zaudējumiem, tās panāca zaudējumu atlīdzību, kā arī tiesāšanās izdevumu atmaksu. Tika secināts, ka “Grifs” ir pieļāvusi rupju neuzmanību un ka pastāv tieša cēloņsakarība starp nodarīto kaitējumu un šīs sabiedrības bezdarbību.

18

Pēc šīs zaudējumu atlīdzības procedūras “Grifs” cēla prasību Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa, Lietuva), pamatojoties uz apdrošināšanas līgumu, lūdzot piespriest “Balta” samaksāt summu 114941,58 EUR apmērā kā apdrošināšanas atlīdzību un procentus, kā arī tiesāšanās izdevumus. Ar 2017. gada 21. novembra spriedumu Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa) atzina, ka tai nav jurisdikcijas izskatīt šo prasību, norādot, ka saskaņā ar apdrošināšanas līguma vispārīgajiem noteikumiem visi ar to saistītie strīdi ir jāizskata Latvijas tiesās saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem. Turklāt, tā kā sabiedrība, kas ir noslēgusi apdrošināšanas līgumu, proti, “Grifs AG”, ir “Grifs” īpašniece, Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa) uzskatīja, ka tai nav šaubu par to, ka “Grifs” ir piekritusi, kaut vai tikai netieši, visiem līguma noteikumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz jurisdikciju.

19

Izskatījusi “Grifs” iesniegto apelācijas sūdzību par šo spriedumu, Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa) ar 2018. gada 29. marta spriedumu atcēla minēto spriedumu un nodeva lietu atpakaļ Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa), lai tā atkārtoti lemtu par “Grifs” celtās prasības pieņemamību.

20

Savā spriedumā Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa) atzina, ka apdrošināšanas līguma pušu vienošanās izšķirt visus ar šo līgumu saistītos strīdus Latvijas tiesās saskaņā ar Latvijā spēkā esošajiem tiesību aktiem nenozīmē, ka “Grifs” ir pienākums celt prasību vienīgi Latvijas tiesās. Šai sabiedrībai saskaņā ar apdrošināšanas līgumu esot “apdrošinātās personas” statuss, un tādēļ tā esot tiesīga izmantot alternatīvas jurisdikcijas izvēles iespējas, kas paredzētas Regulas Nr. 1215/2012 11. pantā.

21

“Balta” par Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa) 2018. gada 29. marta spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa).

22

Iesniedzējtiesa šaubās, vai apsvērumiem, kurus Tiesa ir paudusi 2005. gada 12. maija spriedumā Société financière et industrielle du Peloux (C‑112/03, EU:C:2005:280) par ekonomiski vājāko personu tiesisko aizsardzību, ir nozīme gadījumā, ja apdrošināšana sedz “lielu risku”, it īpaši – ņemot vērā 2017. gada 13. jūlija spriedumu Assens Havn (C‑368/16, EU:C:2017:546).

23

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzsver, pirmkārt, ka, tā kā apdrošinātā darbība atbilst “lielu risku” kritērijiem Regulas Nr. 1215/2012 16. panta 5. punkta izpratnē, principā būtu jāpieņem, ka apdrošināšanas attiecību puses ir ekonomiski spēcīgas un tām būtu jābūt iespējai brīvi atkāpties no šīs regulas II nodaļas 3. iedaļā ietvertajiem noteikumiem par jurisdikciju. Otrkārt, šī tiesa uzskata, ka apdrošinājuma ņēmēja īpašās iezīmes ne vienmēr atspoguļo apdrošinātās personas situāciju un ekonomisko ietekmi. Šādā gadījumā tādējādi varētu būt nepieciešams nodrošināt apdrošināšanas attiecību pušu tiesību un pienākumu līdzsvaru. Tomēr līgumiskās autonomijas un nepieciešamības aizsargāt vājāko pusi nošķīrums neesot pilnīgi skaidrs.

24

Šādos apstākļos Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas [Nr. 1215/2012] 15. panta 5. punkts un 16. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “liela riska” apdrošināšanas gadījumā [jurisdikcijas] noteikšanas klauzulu, kas iekļauta apdrošināšanas līgumā, kurš noslēgts starp apdrošinājuma ņēmēju un apdrošinātāju, var kā saistošu attiecināt uz personu, kas ir apdrošināta saskaņā ar šo līgumu un kas minēto klauzulu nav tieši parakstījusi, un kas pastāvīgi dzīvo vai ir reģistrēta citā, nevis apdrošinājuma ņēmēja un apdrošinātāja dalībvalstī?”

25

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1215/2012 15. panta 5. punkts un 16. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas ir paredzēta pēdējā minētajā tiesību normā norādīto “lielo risku” apdrošināšanas līgumā, kurš noslēgts starp apdrošinājuma ņēmēju un apdrošinātāju, var tikt attiecināta uz personu, kura ir apdrošināta saskaņā ar šo līgumu, kura profesionāli nedarbojas apdrošināšanas nozarē, kura minētajai klauzulai nav piekritusi un kura pastāvīgi dzīvo vai ir reģistrēta citā, nevis apdrošinājuma ņēmēja un apdrošinātāja dalībvalstī.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, tā kā Regulas Nr. 1215/2012 15. un 16. pantā ir pārņemts attiecīgi Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 13. un 14. panta formulējums, Tiesas sniegtā interpretācija par šīs pēdējās minētās regulas normām ir attiecināma uz līdzvērtīgām Regulas Nr. 1215/2012 normām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe, C‑106/17, EU:C:2018:50, 36. punkts).

27

Nav strīda par to, ka Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 3. iedaļā ir paredzēti īpaši noteikumi par jurisdikciju apdrošināšanas jomā, kuru mērķis ir aizsargāt vājāko līguma pusi ar normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm nekā vispārējās normas, kā tas ir noteikts minētās regulas 18. apsvērumā (spriedums, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe, C‑106/17, EU:C:2018:50, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tādējādi, pirmkārt, Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka apdrošinātāju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī, proti, prasītāja domicila valsts tiesās, ja prasību ir cēlis apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs. Otrkārt, šīs regulas 12. pantā ir noteikts – ja runa ir par atbildības apdrošināšanu vai nekustamā īpašuma apdrošināšanu, apdrošinātāju var iesūdzēt arī tās vietas tiesā, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu. Šie noteikumi nodrošina, ka vājākā puse, kura vēlas celt prasību tiesā pret spēcīgāko pusi, var to darīt viegli pieejamā dalībvalsts tiesā.

29

Tomēr dažos gadījumos Regulā Nr. 1215/2012 ir paredzēta iespēja atkāpties no jurisdikcijas noteikumiem apdrošināšanas jomā, noslēdzot vienošanās, it īpaši saskaņā ar šīs regulas 15. panta 5. punktu noslēdzot vienošanās, kas attiecas uz apdrošināšanas līgumu, ja ar to ir apdrošināti viens vai vairāki no minētās regulas 16. pantā uzskaitītajiem riskiem.

30

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa ir precizējusi, ka pamatlietā aplūkotais apdrošināšanas līgums aptver “lielus riskus”, kas norādīti Regulas Nr. 1215/2012 16. panta 5. punktā, kurā ir atsauce uz Direktīvu 2009/138, kuras 13. panta 27. punktā ir definēts “lielu risku” jēdziens un noteiktas atsevišķas šajā jēdzienā ietilpstošo risku kategorijas.

31

Šajā kontekstā ir jāpārbauda, vai šādā līgumā ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula var būt saistoša apdrošinātajai trešajai personai, kura nav šī līguma puse un kura nav piekritusi minētā līguma noteikumiem.

32

Lai noskaidrotu, vai apdrošinātajai personai kā trešajai personai attiecībā pret “lielu risku” apdrošināšanas līgumu var būt saistoša jurisdikcijas noteikšanas klauzula, atbilstoši kurai jurisdikcija ir tikai apdrošināšanas sabiedrības domicila valsts tiesām, ir jāņem vērā Regulas Nr. 1215/2012 15. panta 5. punkta formulējums, kā arī tajā paredzēto noteikumu apdrošināšanas jomā sistēma, to rašanās vēsture un to pamatā esošie mērķi.

33

Runājot, pirmkārt, par Regulas Nr. 1215/2012 15. panta 5. punkta formulējumu, protams, tā kā šajā punktā ir minētas tikai vienošanās, kas attiecas uz apdrošināšanas līgumu, nevis – pretēji šī paša 15. panta 3. un 4. punktam – vienošanās puses, varētu uzskatīt – ja “lielu risku” apdrošināšanas līgumā ir ietverta spēkā esoša jurisdikcijas noteikšanas klauzula, jebkura persona, kas vēlas izmantot savas tiesības saskaņā ar minēto līgumu, var atsaukties uz šo klauzulu arī attiecībā uz trešo apdrošināto personu.

34

Šī atšķirība Regulas Nr. 1215/2012 15. panta 5. punkta un citu tā punktu formulējumā tomēr ir izskaidrojama ar šī panta tapšanas vēsturi. Kā izriet no P. Schlosser ziņojuma par Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kā arī protokolam par tās interpretāciju Tiesā (OV 1979, C 59, 71. lpp.) 140. punkta, lai papildinātu šo pēdējo minēto konvenciju Apvienotās Karalistes pievienošanās brīdī 1978. gadā, nenosakot abstraktu un vispārīgu kritēriju to situāciju nošķiršanai, saistībā ar kurām būtu pieļaujamas jurisdikcijas noteikšanas klauzulas, tika nolemts sagatavot to apdrošināšanas līgumu sarakstu, uz kuriem varētu tikt attiecināta šādu klauzulu pieļaujamība. Tomēr, kā izriet no šī minētā ziņojuma punkta, šī papildinājuma pievienošanas mērķis nekādā ziņā nebija vērsts uz to, lai šādas jurisdikcijas noteikšanas klauzulas kļūtu piemērojamas trešajām personām.

35

Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 3. iedaļas noteikumu sistēmu ir jānorāda, ka ar Regulu Nr. 44/2001 to personu saraksts, kuras var iesūdzēt apdrošinātāju tiesā, ir ticis paplašināts, šīs pēdējās minētās regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā, kas tagad ir kļuvis par Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu, iekļaujot arī apdrošinātās personas, tās nekādi nenošķirot atkarībā no apdrošināto risku veida. Apdrošinātajām personām šādi piešķirtā aizsardzība tomēr būtu neefektīva, ja saistībā ar “lielu risku” apdrošināšanas līgumiem tiesa, kurai ir jurisdikcija, tiktu noteikta, pamatojoties uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, par kuru apdrošinātā persona nav vienojusies.

36

Treškārt, attiecībā uz mērķiem, kas ir Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 3. iedaļas pamatā, Tiesa jau ir norādījusi, ka gadījumā, ja apdrošināšanas līgums ir noslēgts par labu trešajai personai, tajā ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, par kuru tā nav vienojusies, no minētā līguma izrietoša strīda gadījumā tai ir saistoša tikai tad, ja tā neapdraud ekonomiski vājākās personas aizsardzības mērķi (spriedums, 2005. gada 12. maijs, Société financière et industrielle du Peloux, C‑112/03, EU:C:2005:280, 38. punkts).

37

Tāpat Tiesa jau ir atgādinājusi, ka apdrošināšanas jomā jurisdikcijas noteikšanu joprojām stingri ierobežo mērķis aizsargāt ekonomiski vājāko personu (spriedums, 2017. gada 13. jūlijs, Assens Havn, C‑368/16, EU:C:2017:546, 36. punkts).

38

To paturot prātā, ir jāpārbauda, vai šis apsvērums tāpat ir piemērojams “lielu risku” apdrošināšanas līgumu jomā, kurā apdrošinātās personas, tāpat kā apdrošinātāji un apdrošinājuma ņēmēji, var būt ekonomiski ļoti spēcīgi.

39

Šajā ziņā nav strīda par to, ka Savienības likumdevējs, ņemot vērā to ekonomisko ietekmi, ir pilnvarojis apdrošinājuma ņēmēju un apdrošinātāju izvēlēties kompetento tiesu, tostarp atkāpjoties no aizsargājošām jurisdikcijas normām, kas noteiktas Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 3. iedaļā. Kā izriet no šī sprieduma 34. punktā minētā P. Schlosser ziņojuma, atzīstot pusēm iespēju atkāpties no vispārējām jurisdikcijas normām līgumos, kuri vēlāk kļuva par “lielu risku” apdrošināšanas līgumiem, ir jāņem vērā fakts, ka, tā kā attiecīgās sabiedrības ir ietekmīgi uzņēmumi, apdrošināšanas līguma puses ir vienlīdzīgā situācijā un vājākās puses papildu aizsardzība nav pamatota.

40

Tomēr no šī konstatējuma nevar secināt, ka apdrošinātās personas un apdrošinātāju un apdrošinājuma ņēmēju ekonomiskā ietekme ir identiska vai līdzīga. Līdz ar to tas, vai trešā persona attiecībā pret “lielu risku” apdrošināšanas līgumu var tikt uzskatīta par ekonomiski vājāko personu, nav atkarīgs vienīgi no tā, ka starp pusēm noslēgtais apdrošināšanas līgums ietilpst “lielu risku” sedzošu apdrošināšanas līgumu kategorijā.

41

Līdz ar to ir jāuzskata, ka iespēja “lielu risku” apdrošināšanas līgumos atkāpties no vispārējiem jurisdikcijas noteikumiem ir piemērojama tikai attiecībās starp līgumslēdzējām pusēm un parasti nevar tikt attiecināta arī uz apdrošināto trešo personu.

42

Tiesa jau ir uzsvērusi – katrā atsevišķajā gadījumā izvērtējot, vai persona var tikt uzskatīta par “vājāko pusi”, tiktu radīts tiesiskās nenoteiktības risks un tas būtu pretrunā Regulas Nr. 1215/2012 mērķim, kas izklāstīts tās 15. apsvērumā, saskaņā ar kuru jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt ļoti paredzamiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, MMAIARD, C‑340/16, EU:C:2017:576, 34. punkts).

43

Šis apsvērums vēl jo vairāk ir attiecināms uz “lielu risku” apdrošināšanas līgumu jomu. Kā pamatoti ir norādījusi iesniedzējtiesa, Direktīvas 2009/138 13. panta 27. punktā ir paredzēti vairāki kritēriji, kuri ir jāizvērtē kopā un kuru piemērošana ne vienmēr ir sistemātiska. Šim vērtējumam var būt nepieciešamas padziļinātas un iespējami sarežģītas pārbaudes, kas būtu pretrunā nodomam noteikumus par jurisdikciju padarīt paredzamus.

44

Paturot to prātā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru aizsardzības mērķis, kas ir Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 3. iedaļas pamatā, paredz, ka speciālie jurisdikcijas noteikumi, kas ir ietverti šajā iedaļā, nav attiecināmi uz personām, kurām šī aizsardzība nav pamatota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe, C‑106/17, EU:C:2018:50, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Lai gan no tā izriet, ka attiecībās starp personām, kas profesionāli darbojas apdrošināšanas nozarē, nav pamatota nekāda īpaša aizsardzība, jo nevar uzskatīt, ka kāda no tām atrodas vājākā pozīcijā salīdzinājumā ar citām personām (spriedums, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe, C‑106/17, EU:C:2018:50, 42. punkts un tajā minētā judikatūra), ir skaidrs, ka šajā gadījumā apdrošinātā trešā persona, proti, “Grifs”, profesionāli nedarbojas apdrošināšanas nozarē.

46

Šādos apstākļos uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 15. panta 5. punkts un 16. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas ir paredzēta pēdējā minētajā tiesību normā norādīto “lielo risku” apdrošināšanas līgumā, kurš noslēgts starp apdrošinājuma ņēmēju un apdrošinātāju, nevar tikt attiecināta uz personu, kura ir apdrošināta saskaņā ar šo līgumu, kura profesionāli nedarbojas apdrošināšanas nozarē, kura minētajai klauzulai nav piekritusi un kura pastāvīgi dzīvo vai ir reģistrēta citā, nevis apdrošinājuma ņēmēja un apdrošinātāja dalībvalstī.

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 15. panta 5. punkts un 16. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula, kas ir paredzēta pēdējā minētajā tiesību normā norādīto “lielo risku” apdrošināšanas līgumā, kurš noslēgts starp apdrošinājuma ņēmēju un apdrošinātāju, nevar tikt attiecināta uz personu, kura ir apdrošināta saskaņā ar šo līgumu, kura profesionāli nedarbojas apdrošināšanas nozarē, kura minētajai klauzulai nav piekritusi un kura pastāvīgi dzīvo vai ir reģistrēta citā, nevis apdrošinājuma ņēmēja un apdrošinātāja dalībvalstī.