1

Alcogroup SA un Alcodis SA savā apelācijas sūdzībā lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 10. aprīļa spriedumu Alcogroup un Alcodis/Komisija (T‑274/15, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:179), ar ko tā noraidījusi kā nepieņemamu viņu prasību atcelt, pirmkārt, Alcogroup un visām tās tieši vai netieši kontrolētajām sabiedrībām, tostarp Alcodis, adresēto Komisijas 2015. gada 12. marta Lēmumu C(2015) 1769 final par procedūru saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu (AT.40244 – Bioethanol) (turpmāk tekstā – “otrais lēmums par pārbaudi”) un, otrkārt, Komisijas 2015. gada 8. maija vēstuli, kas saistībā ar izmeklēšanām AT.40244 – Bioethanol un AT.40054 – Oil and Biofuel Markets adresēta Alcogroup (turpmāk tekstā – “2015. gada 8. maija vēstule”).

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. panta “Komisijas pārbaudes pilnvaras” 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija var veikt visas vajadzīgās uzņēmumu un uzņēmumu apvienību pārbaudes.

[..]

4.   Uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām jāpakļaujas pārbaudēm, kas pieprasītas ar Komisijas lēmumu. Lēmumā nosaka pārbaudes priekšmetu un mērķi, nozīmē datumu, kurā tā sāksies, norāda uz sodiem, kas paredzēti 23. un 24. pantā, un uz tiesībām lēmumu pārskatīt Eiropas Kopienu Tiesā. [..]”

3

Tiesvedības faktus Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 1.–27. punktā:

4

Attiecīgās 2015. gada 8. maija vēstules sadaļas teksts bija šāds:

“Attiecībā uz darbībām, ko Komisija veikusi lietas AT.40244 – Bioethanol ietvaros, atgādinu Jums, ka Jūs nekādi neapgalvojat, ka Komisijas rīcībā būtu dokumenti, uz kuriem attiecas advokāta un klienta saziņas konfidencialitāte. Jūsu prasījumi ietver tikai to, ka inspektori ir “marķējuši” (“tagged”) un varētu būt izlasījuši dokumentus, uz kuriem attiecas ierobežojums par konfidencialitāti.

Tomēr manu [darbinieku] grupas, veicot pārmeklēšanu, paskaidroja Jums, kā arī Jūsu klientam un vienai trešajai personai, ka Jūs (Coene kungs) esat izvēlējies procedūru, kuras ietvaros informāciju ievāc Komisijas inspektori, kā arī to, ka Komisija izmanto meklēšanas programmu. Tādējādi Jums tika paskaidrots, ka tas vien, ka kāds dokuments (piemēram, tāds kā pielikumā pievienotais) ir iezīmēts, vēl nenozīmē, ka inspektori būtu lasījuši visus dokumentus, kas saistīti ar šo dokumentu (piemēram, e‑pasta ziņojums, kas ietver daudzus pielikumus, uz kuriem, iespējams, attiecas profesionālais noslēpums [..]). Tādēļ Jūsu apgalvojumi par to, ka inspektoru grupa esot patvaļīgi atlasījusi un izvērtējusi dokumentus, uz kuriem attiecas profesionālais noslēpums, ir absolūti nepamatoti.”

5

Ar savu prasību prasītājas lūdza Vispārējo tiesu atcelt otro lēmumu par pārbaudi un 2015. gada 8. maija vēstuli. Savas prasības pamatošanai tās izvirzīja vienu pašu pamatu, kas sastāv no divām daļām.

6

Ar pirmo daļu tika apgalvots, ka nav ievērotas prasītāju tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas aizsargātas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, kā arī ar 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantu, un, konkrētāk, tiesības uz aizstāvību, labas pārvaldības un samērīguma principi, kā arī objektīvas izmeklēšanas pienākums.

7

Ar otro daļu tika apgalvots, ka nav ievērotas tiesības uz domicila neaizskaramību, kas nostiprinātas Hartas 7. pantā un ECPAK 8. pantā.

8

Vispārējā tiesa atzina, ka šī prasība ir nepieņemama.

9

Sākotnēji Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 57.–65. punktā noraidīja prasītāju abus argumentus par prasības pieņemamības atzīšanu, ciktāl tie attiecās uz otro lēmumu par pārbaudi.

10

Šajā nolūkā Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 61.–63. punktā atgādināja, ka saskaņā ar judikatūru akta tiesiskums ir jāvērtē attiecībā uz tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, kas pastāvēja tā pieņemšanas brīdī, un ka tātad šajā gadījumā izvirzītie iebildumi attiecībā uz tās pārbaudes norisi, kura uzdota ar otro lēmumu par pārbaudi, neietekmē lūgumu atcelt šo lēmumu, kas esot apstiprināts arī 2015. gada 18. jūnija spriedumā Deutsche Bahn u.c./Komisija (C‑583/13 P, EU:C:2015:404). Proti, no minētā sprieduma izrietot, ka pārbaudes prettiesiska norise var likt apšaubīt tikai tādu vēlāku lēmumu par pārbaudi spēkā esamību, kuri pieņemti, balstoties uz informāciju, kas nelikumīgi iegūta iepriekšējā pārbaudē.

11

Otrkārt, Vispārējā tiesa noraidīja prasītāju argumentu, ar ko apstrīdēts otrais lēmums par pārbaudi, jo tajā nebija paredzēti piesardzības pasākumi, lai izvairītos no tā, ka Komisija iepazītos ar dokumentiem, kurus tās bija sagatavojušas savas aizstāvības nodrošināšanas nolūkā pirmās izmeklēšanas ietvaros (turpmāk tekstā – “piesardzības pasākumi”). Tomēr tādi pasākumi būtu lietderīgi, ja pastāvētu risks, ka otrās pārbaudes ietvaros izmeklētāji atradīs ar pirmo izmeklēšanu saistītus aizstāvības dokumentus, kuru priekšmets ir cieši saistīts ar otrās izmeklēšanas priekšmetu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64. punktā norādīja, ka prasītāju apgalvotie tiesību uz aizstāvību pārkāpumi izrietēja nevis tieši no piesardzības pasākumu neesamības, bet gan no pārbaudes norises, kas neietekmē lūgumu atcelt otro lēmumu par pārbaudi. Kā norāda Vispārējā tiesa, katrā ziņā ikvienā pārbaudē Komisijai ir noteikti ierobežojumi, proti, jebkurā gadījumā ir jānodrošina prasītāju minēto tiesību ievērošana, bez nepieciešamības šajā nolūkā noteikt piesardzības pasākumus. Turklāt prasītājas neesot norādījušas nevienu konkrētu normu, kurā būtu paredzēts juridiski saistošs Komisijas pienākums lēmumā par pārbaudi iekļaut speciālus piesardzības pasākumus attiecībā uz tādu dokumentu aizsardzību, uz kuriem attiecas advokāta un klienta korespondences konfidencialitāte saistībā ar kādu citu izmeklēšanu. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65. punktā attiecībā uz to ir secinājusi, ka otrais lēmums par pārbaudi nav radījis prasītāju prasības ietvaros apgalvotās tiesiskās sekas un ka līdz ar to attiecīgais lūgums ir nepieņemams.

12

Pēc tam Vispārējā tiesa izvērtēja prasības pieņemamību, ciktāl tajā bija runa par 2015. gada 8. maija vēstules atcelšanu.

13

Šajā nolūkā Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 79.–82. punktā pauda uzskatu, ka šī vēstule ir jāvērtē kā atteikums galīgi pārtraukt izmeklēšanas darbības attiecībā uz prasītāju un ka minētā vēstule pati par sevi būtībā ir sagatavojošs akts. Atsaucoties it īpaši uz 1981. gada 11. novembra spriedumu IBM/Komisija (60/81, EU:C:1981:264), Vispārējā tiesa līdz ar to secināja, ka prasība ir nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz atteikumu apturēt notiekošās, tai pašā vēstulē minētās izmeklēšanas.

14

Turpinājumā Vispārējā tiesa noraidīja prasītāju argumentu, ka 2015. gada 8. maija vēstule ir apstrīdams tiesību akts – ar tādu pamatojumu, ka tā uzskatāma par formālu lēmumu, ar ko tiek izbeigta speciāla, nošķirta procedūra attiecībā uz to dokumentu aizsardzību, uz kuriem attiecas advokāta un klienta korespondences konfidencialitāte, un kas līdz ar to uzreiz un neatgriezeniski ietekmē to tiesisko stāvokli. Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87.–89. punktā konstatēja, ka šī vēstule nav uzskatāma par tādu formālu lēmumu – pat ne klusējot izteiktu – noraidīt lūgumu par konfidencialitātes aizsardzību, ņemot vērā, ka minētajā vēstulē Komisija nav izteikusies par jautājumu, vai uz attiecīgajiem dokumentiem attiecās profesionālais noslēpums. Turklāt ar 2015. gada 8. maija vēstuli prasītājām esot tikai apliecināts, ka Komisija netika lasījusi šos dokumentus un ka līdz ar to nav noticis Savienības tiesību pārkāpums. Turklāt Vispārējā tiesa atgādināja, ka Komisija šos dokumentus neizskatīja pēc būtības un ka tie nebija iekļauti tās lietas materiālos, izņemot vienu vienīgu dokumentu, kas, pat ja tas tika izskatīts pēc būtības un ievietots aizzīmogotā telpā, pēc tam tika atdots atpakaļ prasītājām.

15

Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 91. un 92. punktā ir atgādinājusi, pirmkārt, ka principā pārbaudi tiesā par apstākļiem, kādos ir tikusi veikta kāda pārbaude, var lūgt prasībā atcelt tiesību aktu, kas attiecīgā gadījumā tiek celta pret galīgo lēmumu, kuru Komisija ir pieņēmusi, pamatojoties uz LESD 101. panta 1. punktu. Turklāt tas garantējot to, ka pastāv tiesības efektīvi vērsties tiesā saistībā ar konkurences uzraudzības iestāžu veiktiem pārbaudes pasākumiem, kā to prasa Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Otrkārt, tādā situācijā kā šajā lietā aplūkotā – ņemot vērā otrās izmeklēšanas izbeigšanu un neskarot iespējamību attiecīgā gadījumā celt prasību par tāda eventuāla galīga lēmuma atcelšanu, kas pieņemts pirmās izmeklēšanas ietvaros, – ja prasītājas uzskatīja, ka darbības, ar kuru palīdzību Komisija tika iepazinusies ar dokumentiem, uz ko attiecas konfidencialitāte, bija nelikumīgas un ka tās prasītājām bija radījušas kaitējumu, kas var izraisīt Savienības atbildības iestāšanos, tām bija jāceļ prasība par ārpuslīgumisko atbildību. Šī iespējamība pastāvētu arī gadījumā, ja pārbaude nav pabeigta ar galīgu lēmumu, par ko var celt prasību atcelt tiesību aktu. Tāda prasība par zaudējumu atlīdzību neietilpstot tādu Savienības aktu spēkā esamības pārbaudes sistēmā, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras būtībā ietekmē prasītājas intereses, bet varot tikt celta, kad kādas iestādes nelikumīga rīcība ir radījusi kaitējumu vienai no pusēm.

16

Apelācijas sūdzības iesniedzējas savā apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, atzīt par pieņemamu viņu prasību atcelt tiesību aktu, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lietu izskatītu pēc būtības un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 62. pantu puses 2019. gada 21. janvārī tika uzaicinātas sniegt savus apsvērumus par jautājumu, vai prasītājas vēl ir ieinteresētas tiesvedībā apelācijas kārtībā. Konkrētāk, tām tika lūgts atbildēt uz jautājumu, kāds būtu to ieguvums no pārsūdzētā sprieduma eventuālas atcelšanas, ņemot vērā, ka Komisija 2017. gada 7. aprīlī nolēma izbeigt otro izmeklēšanu.

19

Puses uz šo jautājumu atbildēja ar dokumentiem, kas Tiesas kancelejā iesniegti 2019. gada 20. februārī.

20

Atbildot uz jautājumu, ko Tiesa uzdeva pusēm, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma atcelšana, kā arī otrā lēmuma par pārbaudi un 2015. gada 8. maija vēstules atcelšana, kas varētu notikt pēc tam, varētu novest līdz visa ar pirmo izmeklēšanu saistītā procesa izbeigšanai, padarītu par prettiesisku visu Komisijas izmeklēšanas vai pierādījumu iegūšanas darbību noteikšanu gan pirmajā, gan otrajā izmeklēšanā, un tas tām dotu iespēju prasīt nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.

21

Proti, pirmkārt, aizstāvības tiesību aizskārums ar to, ka Komisija aplūkoja ar pirmo izmeklēšanu saistītos dokumentus, ko esot padarījis iespējamu tas, ka otrajā lēmumā par pārbaudi nebija norādīti piesardzības pasākumi, padarot faktiski neiespējamu apelācijas sūdzības iesniedzēju aizstāvības organizēšanu šajā pašā izmeklēšanā. Turklāt konstatējumam par otrā lēmuma par pārbaudi prettiesiskumu, ciktāl ar to Komisijai esot bijis iespējams iepazīties ar minētajiem dokumentiem, un tā atcelšanai būtu jāizraisa 2015. gada 8. maija vēstules atcelšana, jo Komisijai, kas vairs nevarot objektīvi virzīt pirmo izmeklēšanas procedūru, esot pienākums to izbeigt. Turklāt ar 2015. gada 8. maija vēstulē pausto Komisijas atteikumu atzīt pirmās izmeklēšanas ietvaros sagatavoto aizstāvības dokumentu konfidenciālumu apelācijas sūdzības iesniedzējām esot liegtas tiesības sevi pilnīgi aizstāvēt šīs izmeklēšanas ietvaros. Otrkārt, administratīva otrās izmeklēšanas izbeigšana neliegtu to eventuāli atsākt.

22

Savukārt Komisija uzskata – tā kā otrā izmeklēšana ir izbeigta administratīvā kārtībā, ir zudis apelācijas sūdzības priekšmets, ciktāl tas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma daļu par šo izmeklēšanu.

23

Konkrētāk, minētā izbeigšana esot devusi apelācijas sūdzības iesniedzējām iespēju panākt rezultātu, uz ko tās tiecās ar savu prasību, ciktāl ar to tika lūgts atcelt otro lēmumu par pārbaudi, kā arī 2015. gada 8. maija vēstuli, vismaz attiecībā uz Komisijas atteikumu pārtraukt otro izmeklēšanu. Proti, lai gan šī izmeklēšana esot izbeigta tikai administratīvā kārtībā, neuzsākot nevienu formālu procedūru, šai izbeigšanai piemītot kvazigalīgums. Komisija šajā ziņā precizē, ka nepastāv neviena iespēja atsākt izmeklēšanu, ja vien tās rīcībā nenonāk informācija par svarīgiem jaunatklātiem apstākļiem. Turklāt tāda atsākšana esot pakļauta dažiem nosacījumiem, it īpaši attiecībā uz pamatojumu, un tā droši vien būtu iemesls jaunai izmeklēšanai, kuras ietvaros Komisija nevarētu izmantot dokumentus, kas tika izskatīti izbeigtās otrās izmeklēšanas gaitā.

24

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasītāja interesēm celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, pretējā gadījumā šāda prasība ir nepieņemama. Šim strīda priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāpastāv līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz, kas nozīmē, ka prasības rezultātā lietas dalībniekam, kurš cēlis šo prasību, var rasties labums (spriedums, 2018. gada 6. septembris, Bank Mellat/Padome, C‑430/16 P, EU:C:2018:668, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Kā atzīst pati Komisija, šajā gadījumā otrās izmeklēšanas izbeigšanai administratīvā kārtībā, kas notika Vispārējā tiesas tiesvedības laikā, nepiemīt galīgums un šī izmeklēšana var tikt atsākta ar nosacījumu, ka Komisijas rīcībā nonāk informācija par svarīgiem jaunatklātiem apstākļiem.

26

Tomēr jau ar šādu juridisku iespējamību atsākt minēto izmeklēšanu pietiek, lai varētu pierādīt apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību. Proti, pārsūdzētā sprieduma atcelšanai un eventuālai otrā lēmuma par pārbaudi atcelšanai Vispārējā tiesā, kā arī 2015. gada 8. maija vēstules atcelšanai, kas tai varētu sekot, būtu vismaz tādas sekas, ka apgalvoti prettiesiskajām izmeklēšanas darbībām, ko Komisija veica otrās izmeklēšanas ietvaros, zustu juridiskais pamats, un tādējādi tai būtu pienākums attiecīgā gadījumā sākt jaunu izmeklēšanu, kuras ietvaros tā nevarētu izmantot apgalvoti konfidenciālos dokumentus, ar kuriem tā iepazinās iepriekšējās izmeklēšanas gaitā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 22. oktobris, Roquette Frères, C‑94/00, EU:C:2002:603, 49. punkts, kā arī 2015. gada 18. jūnijs, Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 45. punkts).

27

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas joprojām ir ieinteresētas vērsties pret pārsūdzēto spriedumu, un to apelācijas sūdzība ir pieņemama.

28

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa, vērtēdama tai iesniegtās prasības pieņemamību, esot pieļāvusi virkni tiesību kļūdu, kā arī neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu. Šis pamats sastāv no divām daļām.

29

Pirmā pamata pirmā daļa, kuras atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza četrus argumentus, attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu par prasības pieņemamību, ciktāl pēdējā minētā lūdz atcelt otro lēmumu par pārbaudi.

30

Pirmā izmantotā argumenta ietvaros apelācijas sūdzības iesniedzējas balstās uz pieņēmumu, ka tad, ja otrais lēmums par pārbaudi būtu bijis pienācīgi motivēts, tas ir, ja tajā būtu paredzēti piesardzības pasākumi, inspektori nebūtu uzskatījuši, ka tas viņiem dod iespēju aplūkot dokumentus, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskatīja par konfidenciāliem.

31

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, pirmkārt, Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ciktāl tā neatbildēja uz argumentiem par to, ka otrajā lēmumā par pārbaudi nav paredzēti piesardzības pasākumi, kas ir uzskatāms arī par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta, Hartas 47. panta un ECPAK 6. panta pārkāpumu. Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64. punktā esot sagrozījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju lūgumu, uzskatot, ka tās nav atsaukušās uz nevienu konkrētu normu, kurā būtu noteikts apgalvotais pienākums otrajā lēmumā par pārbaudi iekļaut piesardzības pasākumus, lai gan tās šajā nolūkā esot atsaukušās uz šīm pašām normām. Treškārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas tādu pirmo argumentu, ka pārbaudes nelikumīga norise būtībā varētu likt apšaubīt tāda lēmuma spēkā esamību, uz kā pamata tika veikta šī pārbaude. Īstenībā tās uz otrā lēmuma par pārbaudi izpildes noteikumiem esot atsaukušās tikai papildinoši un tāpēc, lai paskaidrotu izvērtējumu attiecībā uz paša lēmuma tiesiskumu 2015. gada 18. jūnija sprieduma Deutsche Bahn u.c./Komisija (C‑583/13 P, EU:C:2015:404) izpratnē.

32

Ar otro argumentu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa – pārsūdzētā sprieduma 64. punktā pauzdama, ka iespējamā tiesību uz aizstāvību neievērošana izrietēja nevis tieši no piesardzības pasākumu neesamības, bet gan no pārbaudes norises un ka jebkurā gadījumā Komisijai ikvienas pārbaudes gaitā bija jāievēro ierobežojumi, – pārbaudot prasības pieņemamību, esot kļūdaini to izvērtējusi pēc būtības.

33

Ar savu trešo argumentu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 62., 64. un 65. punktā pauzdama uzskatu, ka pamatojuma nesniegšana, proti, piesardzības pasākumu trūkums otrajā lēmumā par pārbaudi neietekmēja lūgumu atcelt tiesību aktu, ka apgalvotie pārkāpumi neizrietēja tieši no minētā trūkuma un ka otrajam lēmumam par pārbaudi nebija tiesisko seku, uz kurām tās bija norādījušas.

34

Apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā, īstenībā pirmā un otrā pārbaude bija tādā mērā cieši saistītas sava priekšmeta dēļ, ka otrā lēmuma par pārbaudi pieņemšanas laikā Komisija saskārās ar paaugstinātu objektīvu risku, ka pārbaudes norises gaitā netiks ievērotas tiesības uz aizstāvību. Šādos apstākļos Komisijai esot bijis pienākums ņemt vērā šo risku, piemēram, paredzot piesardzības pasākumus, lai ierobežotu inspektoriem piešķirtās pilnvaras. Līdz ar to tādu pasākumu trūkums esot bijis apgalvoto inspektoru pieļauto pārkāpumu cēlonis.

35

Apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai arī to, ka tā neesot ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo, pirmkārt, tā neesot norādījusi nevienu iemeslu, kas varētu attaisnot tiešas cēloņsakarības neesamību starp pamatojuma nesniegšanu un tiesību uz aizstāvību neievērošanu un, otrkārt, tā neesot atbildējusi uz to argumentu, ka priekšmeta ziņā pastāv saikne starp abām pārbaudēm, kas attaisnojot nepieciešamību sniegt īpašu pamatojumu no Komisijas puses.

36

Ar ceturto argumentu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 64. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, norādīdama, ka jebkurā gadījumā tiesību uz aizstāvību ievērošana bija nodrošināta ar ierobežojumiem, kas Komisijai jāievēro ikvienas pārbaudes gaitā. Īstenībā šādu ierobežojumu esamība neatbrīvojot Komisiju no tās lēmumu pamatošanas. Turklāt, aprobežodamās ar abstraktu norādi uz minētajiem ierobežojumiem, Vispārējā tiesa esot nepamatoti izvairījusies pārbaudīt, vai Komisija ir ievērojusi tiesības uz aizstāvību.

37

Komisija šos argumentus apstrīd.

38

Ar pirmā pamata pirmo daļu un četriem argumentiem, kas izvirzīti tās atbalstam un kas jāizskata kopā, apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa – uzskatīdama par nepieņemamu pamatu, ar ko ir apgalvota otrā lēmuma par pārbaudi pamatojuma neesamība, ciktāl tajā esot bijis jāparedz piesardzības pasākumi, – esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas un neesot ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī esot pārkāpusi tiesības uz aizstāvību.

39

Konkrētāk, Vispārējā tiesa vispirms neesot atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju pamatu, ar ko tika apgalvots, ka otrajam lēmumam par pārbaudi trūkst pamatojuma, ciktāl tajā nav paredzēti piesardzības pasākumi.

40

Šajā ziņā jānorāda, ka šī argumentācija izriet no tā, ka pārbaude, kas pirmās instances tiesai ir jāveic prasības atcelt tiesību aktu pieņemamības novērtēšanas ietvaros, nav nošķirta no pārbaudes, kas jāveic, to izskatot pēc būtības.

41

Proti, Vispārējā tiesa savā prasības izvērtējumā ir aplūkojusi tikai apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, kuri ir vērsti uz tās pieņemamības pierādīšanu. Tomēr šajā izvērtējumā Vispārējā tiesa tostarp ir pārliecinājusies par to, vai argumenti, uz kuriem balstīta šī prasība, varētu likt apšaubīt apstrīdēto aktu tiesiskumu.

42

Tātad pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa pamatoti ir atturējusies pārbaudīt to argumentu pamatotību, kuros norādīts, ka piesardzības pasākuma trūkums otrajā lēmumā par pārbaudi ir uzskatāms par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktā noteiktā pienākuma neizpildi, kā arī Hartas 47. panta un ECPAK 6. panta pārkāpumu.

43

Turpinājumā, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini veikusi prasības izskatīšanu pēc būtības, pārsūdzētā sprieduma 64. punktā pauzdama uzskatu, ka apgalvotā tiesību uz aizstāvību neievērošana izriet nevis tieši no piesardzības pasākumu neesamības, bet gan no pārbaudes norises, šis arguments izriet no minētā punkta nepareizas interpretācijas.

44

Proti, šajā punktā Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi to argumentu pamatotību, ar kuriem mēģināts pierādīt šos pārkāpumus, bet, veicot prasības pieņemamības novērtēšanu, ir tikai paudusi uzskatu, ka jebkurā gadījumā nepastāvēja nekāda cēloņsakarība starp šiem pārkāpumiem – pieņemot, ka tie tiktu pierādīti, – un otrā lēmuma par pārbaudi tiesiskumu.

45

Kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 61. punktā, Savienības tiesību akta tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz šī akta pieņemšanas brīdī eksistējušiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem (spriedums, 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 63. punkts un tajā minētā judikatūra) – tādējādi, ka darbības pēc lēmuma pieņemšanas nevar ietekmēt tā spēkā esamību (spriedumi, 1983. gada 8. novembris, IAZ International Belgium u.c./Komisija, no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82, EU:C:1983:310, 16. punkts, un 1989. gada 17. oktobris, Dow Benelux/Komisija, 85/87, EU:C:1989:379, 49. punkts, kā arī Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, 2004. gada 27. septembris, Komisija/Akzo un Akcros, C‑7/04 P(R), EU:C:2004:566, 46. punkts).

46

Līdz ar to, tā kā šajā gadījumā Komisijas inspektori apgalvotos pārkāpumus eventuāli būtu varējuši izdarīt tikai otrās pārbaudes ietvaros un tātad pēc otrā lēmuma par pārbaudi pieņemšanas, ar tiem nekādi neesot varēts mazināt tā tiesiskumu.

47

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka šajā gadījumā esot bijis pienākums paredzēt piesardzības pasākumus attiecībā uz paaugstinātu risku, ka otrās pārbaudes laikā inspektori iepazīstas ar konfidenciāliem dokumentiem, kas saistīti ar pirmo pārbaudi, tādēļ, ka izmeklēšanām, kuru ietvaros veiktas šīs pārbaudes, ir līdzīgi priekšmeti.

48

Tomēr jānorāda, ka šis arguments būtībā ir balstīts uz pieņēmumu, ka otrajā lēmumā par pārbaudi ir jāparedz konkrēti piesardzības pasākumi attiecībā uz advokāta un klienta saziņas konfidencialitātes aizsardzību, ņemot vērā pārbaudes norisi, ja pirms tās ir veikta pirmā pārbaude, un ja šīs divas pārbaudes veiktas izmeklēšanu ietvaros, kurām ir līdzīgi priekšmeti. Proti, šādos apstākļos tikai šādi piesardzības pasākumi nodrošinot, ka Komisijas inspektori neuzskata, ka minētais lēmums viņiem dod iespēju iepazīties ar dokumentiem, uz kuriem attiecas advokāta un klienta saziņas konfidencialitāte.

49

Šāds pieņēmums ir acīmredzami kļūdains.

50

Proti, tiesības uz advokāta un klienta korespondences konfidencialitātes aizsardzību ietilpst tiesībās uz aizstāvību, kuras jāievēro kopš iepriekšējās izmeklēšanas stadijas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 18. maijs, AM & S Europe/Komisija, 155/79, EU:C:1982:157, 18.–23. punkts; 1989. gada 21. septembris, Hoechst/Komisija, 46/87 un 227/88, EU:C:1989:337, 16. punkts, kā arī 2010. gada 14. septembris, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c., C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 40. un 41. punkts). Līdz ar to Komisijai un tās inspektoriem šīs tiesības principā ir jāievēro neatkarīgi no lēmumā par pārbaudi tiem piešķirtā pilnvarojuma tvēruma.

51

Tādējādi pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem inspektori jebkurā gadījumā no tā, ka otrajā lēmumā par pārbaudi trūkst jebkādi konkrēti piesardzības pasākumi attiecībā uz apgalvoti konfidenciāliem dokumentiem, kuri sagatavoti pēc pirmās pārbaudes, nebūtu varējuši izsecināt, ka viņi ir tiesīgi neievērot šo dokumentu konfidencialitāti.

52

Visbeidzot, attiecībā uz argumentiem, kas vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 64. punktā minētajiem apsvērumiem, par to, ka katrā ziņā, pirmkārt, Komisijai ikvienas pārbaudes gaitā ir jāievēro tādi ierobežojumi, ka jebkurā gadījumā ir jānodrošina to tiesību ievērošana, uz kurām atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzējas, un, otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas nebija norādījušas konkrētu normu, kurā būtu noteikts juridisks Komisijas pienākums otrajā lēmumā par pārbaudi iekļaut speciālus piesardzības pasākumus, pietiek konstatēt, ka šie apsvērumi ir sniegti ad abundantiam un ka tādēļ, pat pieņemot, ka minētie argumenti ir pamatoti, ar tiem nevar panākt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, un ka līdz ar to tie ir jānoraida kā neefektīvi.

53

Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja viens no Vispārējās tiesas sniegtajiem pamatojumiem ir pietiekams, lai pamatotu sprieduma rezolutīvo daļu, jebkādas nepilnības, kas varētu būt citam pamatojumam, kurš arī sniegts attiecīgajā spriedumā, katrā ziņā neietekmē minēto rezolutīvo daļu un līdz ar to pamats, ar ko atsaucas uz šīm nepilnībām, nav efektīvs un ir jānoraida (skat. it īpaši spriedumus, 2004. gada 29. aprīlis, Komisija/CAS Succhi di Frutta, C‑496/99 P, EU:C:2004:236, 68. punkts, un 2019. gada 15. maijs, CJ/ECDC, C‑170/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:410, 56. punkts).

54

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Vispārējā tiesa ir pamatoti izslēgusi to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti varētu likt apšaubīt otrā lēmuma par pārbaudi tiesiskumu, un pārsūdzētā sprieduma 65. punktā paudusi uzskatu, ka prasība ir nepieņemama, ciktāl ar to lūgta šā lēmuma atcelšana.

55

Tādēļ pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

56

Pirmā pamata otrā daļa, kuras atbalstam ir izvirzīti divi argumenti, attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu par prasības pieņemamību, ciktāl ar to lūgts atcelt 2015. gada 8. maija vēstuli.

57

Ar savu pirmo argumentu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot sagrozījusi šīs vēstules formulējumu. Proti, lai gan pārsūdzētā sprieduma 80. punktā ir teikts, ka tas esot tikai sagatavojošs akts pirms galīga Komisijas lēmuma pieņemšanas par izmeklēšanas pabeigšanu, īstenībā minētā vēstule ietverot Komisijas galīgās nostājas formulējumu par to, ka aplūkotie dokumenti nav konfidenciāli. Līdz ar to šī vēstule esot uzskatāma par lēmumu, kas attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām rada saistošas tiesiskas sekas. Turklāt Vispārējā tiesa minētā sprieduma 87. punktā esot sagrozījusi faktus, uzskatot, ka šajā vēstulē Komisija “nav izteikusies par jautājumu, vai uz aplūkotajiem dokumentiem attiecas profesionālais noslēpums, [un ka] vēlākais ar 2015. gada 8. maija vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzējām tika apstiprināts, ka Komisija [nebija] lasījusi šos dokumentus”. Īstenībā no minētās vēstules nepārprotami izrietot, ka Komisija neapstrīd, ka tā ir iepazinusies ar iezīmētajiem dokumentiem.

58

Turklāt ar 2015. gada 8. maija vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzējām esot nodarīts neatgriezenisks kaitējums. Proti, pirmkārt, Komisijas iepazīšanās ar attiecīgajiem dokumentiem noteikti esot varējusi kādā veidā ietekmēt pirmo izmeklēšanu un, otrkārt, vienīgi ar šīs izmeklēšanas apturēšanu būtu bijis iespējams izvairīties no minētā kaitējuma palielināšanās, ņemot vērā, ka šā gadījuma visnotaļ īpašajā kontekstā tieši apelācijas sūdzības iesniedzējām nepieciešamo tiesību uz aizstāvību neievērošana otrās pārbaudes laikā esot tā, kas būtībā varot mazināt iespēju sevi iedarbīgi aizstāvēt.

59

Ar otro argumentu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86.–89. punktā esot nepareizi konstatējusi atšķirību starp šo situāciju un situāciju, par ko ir taisīts tās 2007. gada 17. septembra spriedums Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija (T‑125/03 un T‑253/03, EU:T:2007:287), un ka tā ir uzskatījusi, ka, trūkstot materiāltiesiskam aktam par apgalvoti konfidenciālo dokumentu izņemšanu un to iekļaušanu lietas materiālos, Komisija neesot pieņēmusi klusējot izteiktu lēmumu noraidīt lūgums par advokāta un klienta korespondences konfidencialitātes aizsardzību.

60

Vispirms – atšķirība, kas pamatota ar dokumentu izņemšanu vai neizņemšanu, īstenībā esot mākslīga un tai būtu tādas sekas, ka Komisijai būtu dota iespēja, izvairoties kopēt aizstāvības dokumentus, ar kuriem tās inspektori tomēr iepazinušies, novērst to, ka tās lēmums varētu tikt apstrīdēts. Turpinājumā pārsūdzētā sprieduma 87. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, konstatēdama, ka 2015. gada 8. maija vēstulē ir apstiprināts, ka šie inspektori nav lasījuši apelācijas sūdzības iesniedzēju aizstāvības dokumentus. Tomēr, īstenojot savu aizstāvību Vispārējā tiesā, Komisija esot atzinusi, ka tās inspektori varēja izlasīt apelācijas sūdzības iesniedzēju aizstāvības dokumentus, kurus tā uzskatīja par tādiem, ko neaizsargā profesionālais noslēpums, un tā esot uzskatījusi, ka pēdējie minētie bija varējuši sākt kopsavilkuma pārbaudi par dokumentiem, kuri varētu tikt aizsargāti. Visbeidzot – minētā vēstule esot uzskatāma par klusējot izteiktu lēmumu, ar ko izbeigta speciāla, nošķirta procedūra attiecībā uz tiesību uz aizstāvību aizsardzību. Šajā ziņā jautājums, vai Komisija šos dokumentus ir arī kopējusi un/vai iekļāvusi savā lietā, neesot nozīmīgs. Šajā gadījumā klusējot izteiktais Komisijas lēmums katrā ziņā esot ticis īstenots, aizstāvības dokumentus iekļaujot meklējamās informācijas kopumā, iepazīstoties ar tiem un dažus no tiem atlasot kā nozīmīgus izmeklēšanai, lai arī tie pēc tam esot tikuši izslēgti no eksportējamo dokumentu saraksta.

61

Komisija šos argumentus apstrīd.

62

Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā norāda uz 2015. gada 8. maija vēstules sagrozīšanu, kā arī tiesību kļūdu, ciktāl Vispārējā tiesa šo vēstuli esot nepareizi kvalificējusi kā sagatavojošu aktu, nevis kā galīgu Komisijas lēmumu, ar ko noraidīts lūgums piemērot advokāta un klienta korespondences konfidencialitātes aizsardzību.

63

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru gadījumā, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, Tiesai saskaņā ar LESD 256. pantu ir vienīgi kompetence pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izrietošās tiesiskās sekas. Tādēļ faktu vērtējums, ja vien nav sagrozīti Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi, nav tiesību jautājums, kas pats par sevi ir jāpārbauda Tiesai (skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 20. septembris, Spānija/Komisija, C‑114/17 P, EU:C:2018:753, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Lai gan šāda sagrozīšana var izpausties kā dokumenta interpretācija, kas ir pretrunā tā saturam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Francija/Komisija, C‑601/11 P, EU:C:2013:465, 106. punkts), tai ir jābūt acīmredzamai no lietas materiāliem un ar priekšnosacījumu, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi šo pierādījumu saprātīgas novērtēšanas robežas. Šajā ziņā nepietiek piedāvāt tādu minēto pierādījumu interpretāciju, kas atšķiras no Vispārējās tiesas sniegtās interpretācijas (spriedums, 2015. gada 29. oktobris, Komisija/ANKO, C‑78/14 P, EU:C:2015:732, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Taču šajā gadījumā no 2015. gada 8. maija vēstules izriet, ka Komisija uzskatīja, ka “tas vien, ka kāds dokuments (piemēram, tāds kā pielikumā pievienotais) ir iezīmēts, vēl nenozīmē, ka inspektori būtu lasījuši visus dokumentus, kas saistīti ar šo dokumentu”, tostarp dokumentus “uz kuriem, iespējams, attiecas profesionālais noslēpums”. Līdz ar to, lai gan Komisija neesot tieši izslēgusi, ka tās inspektori ir varējuši izlasīt apgalvoti konfidenciālos dokumentus, tā pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem tomēr nav atzinusi, ka viņi arī faktiski tos ir lasījuši, lai arī tas būtu tikai virspusēji. Savukārt Komisija ir tieši norādījusi, ka tā izslēdz to, ka dokumenta iezīmēšana katrā ziņā nozīmētu, ka tas ir lasīts.

66

Līdz ar to ir konstatējams, ka, pārsūdzētā sprieduma 87. punktā secinādama, ka “2015. gada 8. maija vēstulē Komisija nav paudusi nostāju par jautājumu, vai uz aplūkotajiem dokumentiem attiecās profesionālais noslēpums”, un ka vēlākais ar šo vēstuli “apelācijas sūdzības iesniedzējām tika apstiprināts, ka Komisija nebija lasījusi šos dokumentus”, Vispārējā tiesa nav formulējusi tādu minētās vēstules interpretāciju, kas būtu klaji pretrunā tās saturam, un tātad nav to sagrozījusi.

67

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 90. punktā ir pamatoti secinājusi, ka pastāv atšķirība starp šo lietu un lietu, kas aplūkota Vispārējās tiesas 2007. gada 17. septembra spriedumā Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija (T‑125/03 un T‑253/03, EU:T:2007:287), kurā Komisija ar netieši izteiktu lēmumu, kas tika konkretizēts, izskatot šo dokumentu, bija izteikusies par dokumentu konfidencialitāti, formāli noraidot lūgumu par to konfidencialitātes aizsardzību.

68

Tomēr šajā gadījumā, tā kā Vispārējā tiesa ir pamatoti konstatējusi, ka 2015. gada 8. maija vēstulē nebija nedz pausta nostāja par aplūkoto dokumentu konfidenciālumu, nedz apstiprināts, ka otrās pārbaudes laikā Komisijas inspektori bija lasījuši apgalvoti konfidenciālos dokumentus, šī vēstule nevar tikt uzskatīta nedz par formālu lēmumu noraidīt lūgumu par konfidencialitātes aizsardzību, nedz – a fortiori – par apstiprinošu lēmumu attiecībā uz klusējot izteiktu lēmumu noraidīt šādu lūgumu.

69

Līdz ar to Vispārējā tiesa ar pārsūdzētā sprieduma 80. un 81. punktā pausto uzskatu, ka 2015. gada 8. maija vēstule jāvērtē kā atteikums galīgi pārtraukt izmeklēšanas darbības – kurām piemita sagatavojoša akta iezīmes – attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām, nav pieļāvusi tiesību kļūdu.

70

Šādos apstākļos ir jānoraida pirmā pamata otrā daļa un līdz ar to arī viss pirmais pamats kopumā.

71

Apelācijas sūdzības iesniedzējas otrā pamata ietvaros pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 91. un 92. punktā esot ierobežojusi pārbaudi tiesā par apgalvoti nelikumīgo rīcību Komisijas pārbaudes laikā, to attiecinot tikai uz prasībām par eventuāla galīga lēmuma atcelšanu, ko pēc tam pieņēmusi šī iestāde, un par Savienības ārpuslīgumisko atbildību. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot ievērojusi apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas garantētas ECPAK 6. pantā un Hartas 47. pantā, jo ar šo divu veidu prasībām neesot iespējams pietiekami garantēt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesību aizsardzību tiesā.

72

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas, atsaucoties uz ECT 2010. gada 21. decembra spriedumu Société Canal Plus u.c. pret Franciju (CE:ECHR:2010:1221JUD002940808), apgalvo, ka attiecībā uz prasību atcelt tiesību aktu, ja Komisija nepieņemtu galīgu lēmumu, tām būtu liegta jebkāda iespēja pārsūdzēt minēto rīcību, lai gan pārkāpumus, kas pieļauti konkrētā procedūras stadijā, ne vienmēr ir iespējams novērst kādā no tās turpmākajām stadijām. Savukārt, ja būtu pieņemts galīgs lēmums, prasība par tā atcelšanu nedotu iespēju izvairīties no Komisijas inspektoru aplūkotajos dokumentos minētās konfidenciālās informācijas izmantošanas neatgriezeniskajām sekām. Otrkārt, ar prasību par Savienības ārpuslīgumisko atbildību, kas nedodot iespēju retroaktīvi atcelt Komisijas apgalvoti prettiesiskās rīcības juridisko pamatu, nevarot arī iedarbīgi nodrošināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesību aizsardzību.

73

Pēdējās minētās norāda, ka šis secinājums esot piemērojams a fortiori, jo saskaņā ar Hartas 52. panta 4. punktu un 53. pantu Savienības tiesību aktos nodrošinātajai tiesību aizsardzībai tiesā vajadzētu būt vismaz līdzvērtīgai tai, kas garantēta valstu konstitucionālo tiesību tradīcijās. Tomēr Cour constitutionnelle [Konstitucionālā tiesa] (Beļģija), pamatojoties uz to pašu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, esot paudusi uzskatu, ka pārbaudei tiesā attiecībā uz pārbaudes pasākumiem gadījumā, kad konstatēts pārkāpums, ir jādod iespēja novērst darbības uzsākšanu vai, ja tā jau ir notikusi, sniegt ieinteresētajām personām “pienācīgu atlīdzinājumu”.

74

Komisija šos argumentus apstrīd.

75

Ar pārsūdzības otro pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērotas apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas garantētas Hartas 47. pantā un ECPAK 6. pantā. Apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot ierobežojusi pārbaudi tiesā par Komisijas apgalvoti nelikumīgo rīcību savas pārbaudes laikā, to attiecinot tikai uz prasībām par Savienības ārpuslīgumisko atbildību un par tāda vēlāk eventuāli Komisijas pieņemta, galīga lēmuma atcelšanu, kurā konstatēti Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumi.

76

Tomēr šajā gadījumā, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 91. un 92. punktā izklāstītos apsvērumus, kurus apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējas, ievada frāze “ir jāpiebilst, ka”. Otrkārt, tieši minētā sprieduma 82. un 90. punktā Vispārējā tiesa ir pabeigusi to apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto argumentu izvērtējumu, kuri ir atstāstīti attiecīgi minētā sprieduma 68. un 69. punktā, kā arī 83. punktā.

77

No tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 91. un 92. punktā ir minēts ad abundantiam pamatojums.

78

Līdz ar to, ņemot vērā šā sprieduma 53. punktā atgādināto judikatūru, otrais pamats ir noraidāms kā neefektīvs.

79

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, apelācijas sūdzība kopumā ir jānoraida.

80

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

81

Tā kā Komisija prasa piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums ir nelabvēlīgs apelācijas sūdzības iesniedzējām, ir jāspriež, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas atlīdzina tiesāšanās izdevumus. Tām šie izdevumi ir jāatlīdzina solidāri, jo apelācijas sūdzību tās iesniegušas kopā.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: