–

SC Blue Air – Airline Management Solutions SRL vārdā – M. Popa, advokāts,

–

Rumānijas valdības vārdā – C.‑R. Canţăr, kā arī L. Liţu un A. Wellman, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – sākotnēji T. Henze, M. Hellmann un E. Lankenau, kā arī A. Berg, pēc tam pēdējie trīs, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Nicolae un N. Yerrell, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 261/2004 (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV 2004, L 46, 1. lpp.), 4., 7., 8. un 12. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Radu‑Lucian Rusu un Oana‑Maria Rusu un SC Blue Air – Airline Management Solutions SRL (turpmāk tekstā – “Blue Air”) jautājumā par šīm divām personām ar iekāpšanas atteikumu nodarītā morālā un materiālā kaitējuma atlīdzināšanu.

3

Konvencijas par dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju (Monreālas konvencija), kas parakstīta 1999. gada 28. maijā un apstiprināta ES vārdā ar Padomes lēmumu 2001/539/EK (2001. gada 5. aprīlis) (OV 2001, L 194, 38. lpp.), 29. pantā ir paredzēts:

“Pasažieru, bagāžas un kravas pārvadājumos visu veidu prasības kompensēt zaudējumus, lai arī kā tās tiktu pamatotas – vai nu saskaņā ar šo Konvenciju, vai ar līgumu, vai ar civiltiesību pārkāpumu, vai citādi – var tikt celtas tikai saskaņā ar tiem noteikumiem un tādiem atbildības limitiem, kādi noteikti šajā Konvencijā, neatkarīgi no jautājuma par to, kuras ir tās personas, kam ir tiesības celt prasību, un kādas ir to atbilstošās tiesības. Jebkurā šādā prasībā sodoša, pamācoša vai jebkura cita nekompensējoša atlīdzība par zaudējumiem nav panākama.”

4

Regulas Nr. 261/2004 1., 10. un 20. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

5

Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula saskaņā ar tajā precizētajiem nosacījumiem paredz pasažieru tiesību minimumu gadījumos, kad:

6

Minētās regulas 4. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Ja pasažieriem atsaka iekāpšanu pret to gribu, apkalpojošais gaisa pārvadātājs nekavējoties izmaksā tiem kompensāciju atbilstīgi 7. pantam un sniedz tiem atbalstu atbilstīgi 8. un 9. pantam.”

7

Šīs regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta redakcija ir šāda:

“Ja ir izdarīta atsauce uz šo pantu, pasažieri saņem kompensāciju šādā apmērā:

[..]

[..].”

8

Regulas Nr. 261/2004 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja ir izdarīta atsauce uz šo pantu, pasažieriem dod iespēju izvēlēties:

9

Šīs regulas 12. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šīs regulas piemērošana neierobežo pasažiera tiesības saņemt turpmāku kompensāciju. Kompensāciju, kas piešķirta saskaņā ar šo regulu, var atskaitīt no šādas kompensācijas.”

10

Codul civil (Civilkodekss) 1350. pants ir formulēts šādi:

“(1) Ikvienam ir jāpilda savas līgumiskas saistības.

(2) Ja bez pamatota iemesla puse nepilda šīs saistības, tā ir atbildīga par otrai pusei nodarītiem zaudējumiem un tai ir jāatlīdzina zaudējumi saskaņā ar likumu.

(3) Ja vien likumā nav paredzēts citādi, neviena puse nevar nepiemērot normas par līgumisko atbildību un izvēlēties citas labvēlīgākas normas.”

11

Civilkodeksa 1530. pantā ir paredzēts:

“Kreditoram ir tiesības uz atlīdzību par parādnieka radītiem zaudējumiem, kas ir nepamatotas vai attiecīgā gadījumā tīšas saistības neizpildes tiešas un nepieciešamās sekas.”

12

Civilkodeksa 1531. pantā ir noteikts:

“(1) Kreditoram ir tiesības uz pilnīgu atlīdzību par zaudējumiem, kas ir radušies neizpildes dēļ.

(2) Zaudējumi iekļauj kreditoram faktiski nodarītos zaudējumus un zaudēto peļņu. Novērtējot zaudējumus, saprātīgā apmērā ņem vērā arī kreditora izdevumus, kas radušies, lai novērstu vai ierobežotu zaudējumus.

(3) Kreditoram ir tiesības arī uz nemantisko zaudējumu atlīdzību.”

13

Civilkodeksa 1533. pantā ir paredzēts:

“Parādnieks ir atbildīgs tikai par zaudējumiem, kurus līguma noslēgšanas brīdī paredzēja vai kurus varēja paredzēt kā neizpildes sekas, izņemot gadījumu, ja neizpilde notika ar nodomu vai tā rupjas neuzmanības dēļ. Arī šajā gadījumā zaudējumu atlīdzība ietver tikai to, kas ir saistības neizpildes tiešas un nepieciešamās sekas.”

14

Civilkodeksa 1534. pantā ir noteikts:

“(1) Ja ar savu darbību vai rupju bezdarbību kreditors ir veicinājis zaudējumu rašanos, atlīdzību attiecīgi samazina. Šo tiesību normu piemēro arī tad, ja zaudējumi ir daļēji radušies no notikuma, kura risku uzņēmās kreditors.

(2) Parādniekam nav jāatlīdzina zaudējumi, kurus kreditors varētu novērst, ievērojot pienācīgu rūpību.”

15

Prasītāji pamatlietā rezervēja divas Blue Air lidmašīnas biļetes, kas ļāva tiem 2016. gada 6. septembrī doties no Bakeu [Bacău] (Rumānija) uz Londonu (Apvienotā Karaliste), kur tie dzīvo un strādā.

16

Iekāpšanas brīdī prasītājiem pamatlietā tika paziņots, ka lidojums netiks veikts ar sākotnēji paredzēto lidmašīnu, bet ar citu lidmašīnu, un sakarā ar to, ka otrajā lidmašīnā ir pieejams mazāk sēdvietu, viņu iekāpšana vairs nebija iespējama.

17

Līdz ar to prasītāju pamatlietā pārvadājums tika ieplānots ar citu Blue Air nodrošinātu lidojumu un viņi ieradās Londonā 2016. gada 11. septembrī.

18

Pēc šiem notikumiem Blue Air piedāvāja katram prasītājam pamatlietā aviobiļeti, kas izmantojama līdz 2017. gada 24. martam, bet viņi atteicās no šī piedāvājuma tādēļ, ka viņiem nodarītais kaitējums pārsniedza aviobiļetes vērtību.

19

Tad Blue Air saskaņā ar uz Regulu Nr. 261/2004 piedāvāja prasītājiem pamatlietā kompensāciju 400 EUR apmērā katrai personai. Šajā ziņā prasītāji pamatlietā uzskatīja, ka šī kompensācija ir paredzēta tikai nodarītā morālā kaitējuma, nevis materiālā kaitējuma atlīdzināšanai, uz kuru attiecas jēdziens “turpmāka kompensācija”.

20

Tādēļ prasītāji pamatlietā vērsās Judecătoria Bacău (Bakeu pirmās instances tiesa, Rumānija). Tajā viņi lūdza, lai Blue Air tiek piespriests viņiem samaksāt attiecīgi 437 EUR un 386 EUR par materiālo kaitējumu, kurš izriet no viņu algas ieturējuma. Pēc tam prasītāji pamatlietā sniedza paskaidrojumus par faktiski nodarītām algas zaudējumu summām. Papildu tam prasītāji pamatlietā lūdza 1500 EUR katrs kā atlīdzību par morālo kaitējumu. Turklāt viņi norāda, ka pret R.‑L. Rusu tikai uzsākta atlaišanas procedūra, bet ka galu galā viņam tikai tika izteikts rājiens.

21

Blue Air apgalvoja, ka prasītājiem pamatlietā neesot tiesību uz turpmāku kompensāciju, kas pārsniedz Regulas Nr. 261/2004 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētos 400 EUR, jo tie nav tieši pieprasījuši pārvest tos pēc iespējas ātrāk, izmantojot citu aviosabiedrību un citā maršrutā, bet gan piekrita lidot ar plānoto 2016. gada 11. septembra lidojumu. Turklāt Blue Air apgalvoja –ja prasītāji pamatlietā būtu lūguši alternatīvu lidojumu, tā būtu centusies sameklēt tādu lidojumu, kas ļautu viņiem ierasties savā ceļojuma galapunktā.

22

Judecătoria Bacău (Bakeu pirmās instances tiesa) daļēji apmierināja prasību, piespriežot Blue Air izmaksāt katram prasītājam pamatlietā 400 EUR par nodarīto morālo kaitējumu un noraidot citus viņu iesniegtos lūgumus.

23

Gan prasītāji pamatlietā, gan Blue Air iesniedza apelācijas sūdzību par Judecătoria Bacău (Bakeu pirmās instances tiesa) nolēmumu iesniedzējtiesā, kas uzskatīja par nepieciešamu noskaidrot konkrētus aspektus saistībā ar Regulas Nr. 261/2004 4., 7., 8. un 12. panta interpretāciju.

24

Šādos apstākļos Tribunalul Bacău (Bakeu apgabaltiesa, Rumānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar pirmo, otro, piekto un devīto jautājumu, kurus jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 261/2004 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā noteikumā minētā summa ir paredzēta, lai kompensētu tādus zaudējumus kā zaudētā alga, vai arī šādi zaudējumi var būt turpmākās kompensācijas priekšmets, kas paredzēta šīs regulas 12. panta 1. punktā. Turklāt tā jautā, kā atbilstoši minētai regulai noteikt šo zaudējumu.

26

Vispirms jānorāda, ka Regulas Nr. 261/2004 mērķis ir nodrošināt gaisa pasažieru aizsardzības augstu līmeni neatkarīgi no tā, vai tiem ir atteikta iekāpšana vai lidojums ir atcelts vai kavēts, jo visiem šiem pasažieriem ir radītas līdzīgi nopietnas problēmas un sarežģījumi saistībā ar gaisa transportu (spriedums, 2009. gada 19. novembris, Sturgeon u.c., C‑402/07, EU:C:2009:716, 44. punkts).

27

Šajā nozīmē, pirmkārt, Regulas Nr. 261/2004 7. panta 1. punktā pasažieriem ir paredzēta dažāda lieluma kompensācija – atkarībā no lidojuma attāluma. It īpaši šī 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēta 400 EUR kompensācija par visiem lidojumiem Kopienas iekšienē vairāk nekā 1500 kilometru attālumā un par visiem citiem lidojumiem no 1500 līdz 3500 kilometru attālumā.

28

Regulas Nr. 261/2004 7. panta 1. punktā noteikto summu mērķis ir standartizētā un tūlītējā veidā atlīdzināt kaitējumu, kas izpaužas kā sarežģījumi sakarā ar – tostarp kā tas ir pamatlietā – iekāpšanas atteikumu pasažieriem, šiem minētajiem neciešot neērtības, kas saistītas ar prasības pieteikumu par ciestajiem zaudējumiem iesniegšanu kompetentajās tiesās (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2006. gada 10. janvāris, IATA un ELFAA, C‑344/04, EU:C:2006:10, 45. punkts).

29

Proti, pat Regulas Nr. 261/2004 4. panta 3. punkta tekstā, kurā ir norāde uz tās 7. pantu, ir noteikts, ka gaisa pārvadātājam nekavējoties ir jāizmaksā kompensācija pasažieriem, kuriem ir atteikta iekāpšana pret to gribu.

30

Šādas paušālsummas ir paredzētas tikai kaitējuma, kas ir šķietami identisks visiem attiecīgajiem pasažieriem, atlīdzināšanai (skat. pēc analoģijas spriedumus, 2006. gada 10. janvāris, IATA un ELFAA, C‑344/04, EU:C:2006:10, 43. punkts, kā arī 2012. gada 23. oktobris, Nelson u.c., C‑581/10 un C‑629/10, EU:C:2012:657, 52. punkts).

31

Savukārt nedz Regulas Nr. 261/2004 7. panta 1. punkts, nedz pati šī regula kopumā neparedz atlīdzināt individuālus zaudējumus, kas radušies attiecīgo pasažieru pārvešanas dēļ, kura atlīdzināšanai ir vajadzīgs radīto zaudējumu apjoma novērtējums katrā atsevišķā gadījumā, kas sekojoši var tikt kompensēts tikai a posteriori un individuālā kārtā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 10. janvāris, IATA un ELFAA, C‑344/04, EU:C:2006:10, 43. punkts).

32

Pamatlietā prasītājiem pēc iekāpšanas atteikuma radās algas zaudējums, kuru izraisīja nespēja ierasties darba vietā novēlotas ierašanās dēļ viņu ceļojuma galapunktā.

33

Tomēr šāds algas zaudējums jāuzskata par individuālu kaitējumu, kas ir saistīts ar konkrēto pasažieru situāciju, un katrā atsevišķā gadījumā ir jānovērtē nodarītā kaitējuma apmērs.

34

Līdz ar to šāds kaitējums nav atlīdzināms ar paušālsummu, kas paredzēta Regulas Nr. 261/2004 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

35

Otrkārt, jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 261/2004 12. panta 1. punkta pirmo teikumu šīs regulas piemērošana neierobežo pasažiera tiesības saņemt turpmāku kompensāciju.

36

No šī teksta izriet, ka Regula Nr. 261/2004 nevar ierobežot to, ka cietušais pasažieris saņem kompensāciju par kaitējumu, kas ir tam specifisks un ko paredzēts novērtēt individuāli un a posteriori, ciktāl valsts tiesību akti vai starptautiskie tiesību akti piešķir viņam tiesības uz šādu kompensāciju, ar nosacījumu, ka tā papildina minētajā regulā paredzēto vienotas likmes kompensāciju.

37

Kompensācija ir jāuzskata par turpmāku Regulas Nr. 261/2004 12. panta 1. punkta izpratnē, ja tās pamatā ir viena no šīs regulas 1. panta 1. punktā paredzētajām situācijām, kas radījusi neērtības, par kurām tiek nekavējoties izmaksāta standartizēta kompensācija atbilstoši šai regulai.

38

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka algas zaudējums, pirmkārt, ir specifisks prasītājiem pamatlietā, kas jānovērtē individuāli un a posteriori, un, otrkārt, tā pamatā ir iekāpšanas atteikums pretēji viņu gribai, kas radījis neērtības, par kurām tiek nekavējoties izmaksāta standartizēta kompensācija atbilstoši Regulai Nr. 261/2004.

39

Šādos apstākļos šāds algas zaudējums ir jāuzskata par kaitējumu, uz kuru var attiekties Regulas Nr. 261/2004 12. panta 1. punktā paredzētā turpmākā kompensācija.

40

Treškārt, kā izriet no šī sprieduma 31. punkta, tā kā Regulā Nr. 261/2004 nav paredzēta kompensācija par individualizētu kaitējumu, piemēram, algas zaudējumiem, iesniedzējtiesai, balstoties uz attiecīgo juridisko pamatu, ir jānosaka un jānovērtē dažādie faktori, kas veido šādu kaitējumu, tostarp attiecīgā gadījumā cietušo pasažieru rīcība un kompensācijas apmērs par šo kaitējumu.

41

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo, otro, piekto un devīto jautājumu ir jāatbild, pirmkārt, ka Regulas Nr. 261/2004 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka summa, kas paredzēta minētajā noteikumā, nav paredzēta, lai kompensētu tādu kaitējumu kā algas zaudējums, otrkārt, ka par šādu kaitējumu var saņemt turpmāku kompensāciju, kas paredzēta minētās regulas 12. panta 1. punktā, un, treškārt, ka iesniedzējtiesai, balstoties uz attiecīgo juridisko pamatu, ir jānosaka un jānovērtē dažādie faktori, kas veido šādu kaitējumu, un kompensācijas apmērs par šo kaitējumu.

42

Ar trešo un ceturto jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regula Nr. 261/2004, it īpaši tās 12. panta 1. punkta otrais teikums, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj kompetentajai valsts tiesai saskaņā ar šo regulu piešķirto kompensāciju atskaitīt no turpmākās kompensācijas, bet neuzliek pienākumu to darīt. Turklāt tā jautā par to, kādi ir nosacījumi, uz kuru pamata kompetentā valsts tiesa veic šādu atskaitījumu.

43

Šajā ziņā Regulas Nr. 261/2004 12. panta 1. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka kompensāciju, kas piešķirta saskaņā ar šo regulu, var atskaitīt no turpmākās kompensācijas.

44

Tādējādi no šī teksta skaidri izriet, ka Regulas Nr. 261/2004 12. panta 1. punkta otrajā teikumā nav noteikts pienākums veikt šādu atskaitījumu, tomēr neaizliedzot to faktiski veikt.

45

Proti, kā izriet no šī sprieduma 35. un 36. punkta, valsts vai starptautiskajās tiesībās attiecīgajam pasažierim var piešķirt tiesības uz turpmāku kompensāciju, un Regula Nr. 261/2004 ir piemērojama, kā tas izriet no tās 12. panta 1. punkta pirmā teikuma, nekaitējot šīm tiesībām.

46

Turklāt no Regulas Nr. 261/2004 12. panta 1. punkta – tā abus teikumus lasot kopā – izriet, ka šo regulu nevar interpretēt kā tādu, kas uzliek jebkādus nosacījumus, ar ko var ierobežot kompetentās valsts tiesas no turpmākās kompensācijas atskaitīt ar šo regulu piešķirtās kompensācijas. Tātad šādu nosacījumu pastāvēšana būtu nesaderīga ar minētās regulas 12. panta 1. punkta otro teikumu.

47

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo un ceturto jautājumu jāatbild, ka Regula Nr. 261/2004, it īpaši tās 12. panta 1. punkta otrais teikums, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj kompetentajai valsts tiesai atskaitīt saskaņā ar šo regulu piešķirto kompensāciju no turpmākās kompensācijas, bet neuzliek pienākumu to darīt, jo minētajā regulā kompetentajai valsts tiesai nav noteikti nosacījumi, uz kuru pamata šāda atskaitīšana tai būtu jāveic.

48

Ar sesto un astoto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 261/2004 4. panta 3. punkts, to lasot kopā ar šīs regulas 8. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir noteikts apkalpojošā gaisa pārvadātāja pienākums sniegt attiecīgajiem pasažieriem pilnīgu informāciju par visām iespējām, kas paredzētas otrajā no šīm normām, vai arī šī norma nosaka pienākumu arī attiecīgajiem pasažieriem sniegt aktīvu ieguldījumu konkrētās informācijas meklēšanā.

49

Šajā ziņā vispirms Regulas Nr. 261/2004 4. panta 3. punktā it īpaši ir paredzēts ‑ ja apkalpojošais gaisa pārvadātājs pasažieriem pret viņu gribu atsaka iekāpšanu, tas šiem pasažieriem piedāvā atbalstu atbilstīgi šīs regulas 8. pantam.

50

Tālāk Regulas Nr. 261/2004 8. panta “Tiesības saņemt atlīdzinājumu vai mainīt maršrutu” 1. punktā ir noteikts, ka pasažieriem dod iespēju izvēlēties no trim tajā norādītajām iespējām, proti, pirmkārt, saņemt biļetes cenas atlīdzinājumu un attiecīgajā gadījumā atpakaļceļa lidojumu uz sākotnējo izlidošanas vietu pēc iespējas agrāk, otrkārt, mainīt maršrutu, izmantojot pielīdzināmu apstākļu pārvadājumus, līdz to galamērķim pēc iespējas agrāk un, treškārt, mainīt maršrutu, izmantojot pielīdzināmu apstākļu pārvadājumus, līdz to galamērķim vēlākā dienā atbilstīgi pasažiera vēlmēm, ja ir pieejamas brīvas vietas.

51

Turklāt Regulas Nr. 261/2004 10. apsvērumā ir sniegts kopsavilkums par šīs izvēles būtisko daļu, norādot, ka pasažieriem, kuriem atteikta iekāpšana pret viņu gribu, vajadzētu būt iespējai atcelt savu reisu un saņemt kompensāciju par biļeti vai turpināt savu gaisa satiksmi apmierinošos apstākļos.

52

Visbeidzot no Regulas Nr. 261/2004 20. apsvēruma izriet, ka iekāpšanas atteikumu saņēmušie pasažieri ir pilnībā jāinformē par viņu tiesībām, lai viņi varētu efektīvi izmantot šīs tiesības.

53

No kombinēta šo normu un Regulas Nr. 261/2004 apsvērumu lasījuma izriet, ka, pirmkārt, gaisa transportētājam, kurš atsaka iekāpšanu pasažieriem, ir jāpiedāvā tiem atbalsts, it īpaši viņiem sniedzot izvēles iespējas atbilstoši šīs regulas 8. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktos noteiktajam.

54

Otrkārt, izriet, ka šādā piedāvājumā pasažieriem, kuriem atteikta iekāpšana, ir jāsniedz informācija, kas tiem ļauj izdarīt efektīvu izvēli, un tādēļ vai nu atcelt savu lidojumu un saņemt biļetes maksas atmaksu, vai arī turpināt savu ceļu līdz to galamērķim, izmantojot pielīdzināmu apstākļu pārvadājumus, uz galapunktu līdzīgos transporta apstākļos pēc iespējas agrāk vai arī vēlākā datumā.

55

Treškārt, no tā izriet, ka pasažiera, kam atteikta iekāpšana un kam ir tiesības uz atbalstu no attiecīgā gaisa pārvadātāja, ieskaitot tiesības saņemt nepieciešamos datus, kas nepieciešami, lai viņš varētu veikt efektīvu un apzinātu izvēli, minētajām tiesībām nevar pievienot nekādu pienākumu aktīvi piedalīties tādu datu meklēšanā, kuriem jābūt iekļautiem šī pārvadātāja priekšlikumā.

56

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz sesto un astoto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 261/2004 4. panta 3. punkts, to lasot kopā ar šīs regulas 8. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir noteikts apkalpojošā gaisa pārvadātāja pienākums sniegt attiecīgajiem pasažieriem pilnīgu informāciju par visām iespējām, kas paredzētas otrajā no šīm normām, un attiecīgajiem pasažieriem nav nekāda pienākuma sniegt aktīvu ieguldījumu konkrētās informācijas meklēšanā.

57

Ar septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 261/2004 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs normas nolūkā pienākums pierādīt, ka maršruta maiņa ir tikusi veikta pēc iespējas īsākā laikā, ir apkalpojošajam gaisa pārvadātājam, vai arī tas ir jāinterpretē tādējādi, ka šis pienākums ir attiecīgajiem pasažieriem.

58

Kā tas izriet no šī sprieduma 53. un 54. punkta, gaisa pārvadātājam, kurš ir atteicis pasažieriem iekāpšanu, ir pienākums sniegt šiem pasažieriem atbalstu, lai tiem ļautu veikt efektīvu un apzinātu izvēli no dažādām iespējām, kuras ir precizētas šīs regulas 8. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā.

59

Tātad atbilstoši Regulas Nr. 261/2004 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam apkalpojošā gaisa pārvadātāja pienākums ir pēc iespējas agrāk piedāvāt attiecīgajiem pasažieriem arī maršruta maiņas variantu uz viņu ceļojuma galamērķi, izmantojot pielīdzināmu apstākļu pārvadājumus.

60

Sniedzot konkrētu priekšlikumu, apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir jāņem vērā un jāapvieno vairāki būtiski faktori, kas to nosaka, jo īpaši ierašanās laiks paredzētā ceļojuma galamērķī mainītā maršruta rezultātā, nosacījumi, ar kādiem var īstenot paredzēto maršruta maiņu, kā arī tas, vai attiecīgā maršruta maiņa ir īstenojama ar saviem līdzekļiem vai arī ir nepieciešama cita gaisa pārvadātāja palīdzība, vajadzības gadījumā – atkarībā no tā pieejamības.

61

Taču attiecīgajam gaisa pārvadātājam esošā atbildība par priekšlikuma sniegšanu un maršruta maiņu atbilstoši Regulas Nr. 261/2004 8. panta 1. punkta b) apakšpunktam nozīmē, ka tam ir jāpierāda tas, ka šādi organizētā maršruta maiņa ir veikta pēc iespējas īsākā laikā.

62

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz septīto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 261/2004 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs normas nolūkā pierādīšanas pienākums par to, ka maršruta maiņa ir veikta pēc iespējas īsākā laikā, ir apkalpojošajam gaisa pārvadātājam.

63

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: