TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2019. gada 29. jūlijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Direktīva 2012/29/ES – Noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālie standarti – 16. un 18. pants – Pirmās instances krimināltiesas īstenota cietušā nopratināšana – Iztiesāšanas sastāva grozīšana – Cietušā atkārtota nopratināšana pēc lietas dalībnieka lūguma – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. un 48. pants – Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesības uz aizstāvību – Tiešuma princips – Piemērojamība – Cietušā tiesības uz aizsardzību kriminālprocesā

Lietā C‑38/18

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunale di Bari (Bari tiesa, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kurš pieņemts 2017. gada 10. oktobrī un kurš Tiesā reģistrēts 2018. gada 19. janvārī, kriminālprocesā pret

Massimo Gambino,

Shpetim Hyka,

piedaloties:

Procura della Repubblica presso il Tribunale di Bari,

Ernesto Lappostato,

Banca Carige SpA – Cassa di Risparmio di Genova e Imperia,

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], tiesneši K. Toadere [C. Toader], A. Ross [A. Rosas], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] un M. Safjans [M. Safjan] (referents),

ģenerāladvokāts: Ī. Bots [Y. Bot],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. G. Marrone un D. Di Giorgio, avvocati dello Stato,

Čehijas Republikas valdības vārdā – A. Kasalická, kā arī J. Vláčil un M. Smolek, pārstāvji,

Vācijas valdības vārdā – sākotnēji T. Henze, M. Hellmann un E. Lankenau, vēlāk M. Hellmann un E. Lankenau, pārstāvji,

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. A. M. de Ree, pārstāves,

Austrijas valdības vārdā – GHesse, pārstāvis,

Eiropas Komisijas vārdā – CCattabriga un S. Grünheid, pārstāves,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2019. gada 14. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (OV 2012, L 315, 57. lpp.), 16. un 18. pantu, kā arī 20. panta b) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā, kas uzsākts pret Massimo Gambino un Shpetim Hyka par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un krāpšanu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Saskaņā ar Direktīvas 2012/29 11., 12., 20., 58. un 66. apsvērumu:

“(11)

Šajā direktīvā nosaka minimālos noteikumus. Dalībvalstis var paplašināt direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni.

(12)

Šajā direktīvā noteiktās tiesības neskar likumpārkāpēja tiesības. Termins “likumpārkāpējs” attiecas uz personu, kura ir notiesāta par nozieguma izdarīšanu. Tomēr, piemērojot šo direktīvu, tas attiecas arī uz aizdomās turēto vai apsūdzēto personu pirms vainas atzīšanas vai notiesāšanas, un tas neskar nevainīguma prezumpciju.

[..]

(20)

Cietušo loma krimināltiesību sistēmā un tas, vai viņi var aktīvi piedalīties kriminālprocesā, dalībvalstīs atšķiras atkarībā no valsts sistēmas, un to nosaka viens vai vairāki šādi kritēriji: valsts sistēmā cietušajam ir paredzēts juridisks statuss kā kriminālprocesa dalībniekam; uz cietušo attiecas tiesiska prasība vai cietušajam liek aktīvi piedalīties kriminālprocesā, piemēram, kā lieciniekam; un/vai cietušajam saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir likumīgas tiesības aktīvi piedalīties kriminālprocesā, un viņš vēlas to darīt, ja valsts sistēmā nav paredzēts, ka cietušajiem ir juridiskais statuss kā kriminālprocesa dalībniekiem. Ja ir atsauces uz cietušā lomu attiecīgajā krimināltiesību sistēmā, dalībvalstīm būtu jānosaka, kuri no minētajiem kritērijiem tiek piemēroti, lai noteiktu šajā direktīvā noteikto tiesību apjomu.

[..]

(58)

Cietušajiem, kuri ir identificēti kā neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību, būtu jāpiedāvā atbilstīgi pasākumi, lai tos aizsargātu kriminālprocesa laikā. Konkrētais šādu pasākumu veids būtu jānosaka individuālā novērtējumā, ņemot vērā cietušā vēlmes. Šādu pasākumu apmērs būtu jānosaka, neskarot aizstāvības tiesības un saskaņā ar tiesu iestāžu diskrēcijas noteikumiem. Vienam no galvenajam faktoriem, nosakot, vai cietušajiem ir nepieciešams konkrēts aizsardzības pasākums, vajadzētu būt cietušo bažām un bailēm attiecībā uz procesu.

[..]

(66)

Šajā direktīvā ir ņemtas vērā pamattiesības un ir ievēroti principi, kas ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Tā ir īpaši vērsta uz to, lai veicinātu tiesības uz cieņu, dzīvību, fizisko un garīgo neaizskaramību, uz brīvību un drošību, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz īpašumu, nediskriminācijas principu, sieviešu un vīriešu līdztiesības principu, bērnu tiesības, vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar invaliditāti tiesības, kā arī tiesības uz taisnīgu tiesu.”

4

Šīs direktīvas 1. panta “Mērķi” 1. punktā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt, lai noziegumos cietušie saņemtu atbilstīgu informāciju, atbalstu un aizsardzību un varētu piedalīties kriminālprocesā.

Dalībvalstis nodrošina, lai cietušie tiktu atzīti un lai visu veidu saskarsmē ar cietušo atbalsta vai atjaunojošās justīcijas dienestu vai jebkādu kompetento iestādi, kas rīkojas saistībā ar kriminālprocesu, pret viņiem attiektos ar cieņu, iejūtīgi, pamatojoties uz katru atsevišķu gadījumu, profesionāli un bez diskriminācijas. Šajā direktīvā noteiktās tiesības piemēro cietušajiem, viņus nediskriminējot, tostarp saistībā ar viņu uzturēšanās statusu.”

5

Minētās direktīvas 10. pantā “Tiesības tikt uzklausītam” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka cietušie var liecināt kriminālprocesā un iesniegt pierādījumus. Ja liecība ir jāsniedz bērnam, pienācīgi ņem vērā bērna vecumu un briedumu.

2.   Procesuālos noteikumus, saskaņā ar kuriem cietušie var liecināt kriminālprocesā un iesniegt pierādījumus, nosaka valsts tiesību akti.”

6

Šīs pašas direktīvas 16. pantā “Tiesības uz lēmumu par kompensāciju no likumpārkāpēja kriminālprocesa gaitā” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kriminālprocesa gaitā cietušajam ir tiesības samērīgā laikposmā saņemt lēmumu par kompensāciju no likumpārkāpēja, izņemot, ja valsts tiesību aktos ir noteikts, ka šādu lēmumu jāpieņem citā juridiskā procesā.

2.   Dalībvalstis veicina pasākumus, lai mudinātu likumpārkāpējus sniegt cietušajiem atbilstīgu kompensāciju.”

7

Direktīvas 2012/29 18. pantā “Tiesības uz aizsardzību” ir noteikts:

“Neskarot aizstāvības tiesības, dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejami pasākumi, ar ko cietušos un viņu ģimenes locekļus aizsargā no sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības, tostarp pret emocionāla vai psiholoģiska kaitējuma risku, un ar ko aizstāv cietušo cieņu nopratināšanas un liecības sniegšanas laikā. Vajadzības gadījumā šādi pasākumi ietver arī procedūras, kas cietušo un viņu ģimenes locekļu fiziskai aizsardzībai noteiktas saskaņā ar valsts tiesību aktiem.”

8

Šīs direktīvas 20. pantā “Tiesības uz cietušo aizsardzību kriminālizmeklēšanas laikā” ir paredzēts:

“Neskarot aizstāvības tiesības un saskaņā ar tiesu iestāžu diskrēcijas noteikumiem dalībvalstis nodrošina, ka kriminālizmeklēšanas laikā:

[..]

b)

cietušā iztaujāšanu [nopratināšanu] skaits ir pēc iespējas mazāks, un tās veic tikai tad, ja kriminālizmeklēšanā tās ir obligāti vajadzīgas;

[..].”

9

Minētās direktīvas 22. pantā “Cietušo individuāls novērtējums, lai noteiktu vajadzību pēc īpašas aizsardzības” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka cietušie saskaņā ar valsts procedūrām laikus saņem individuālu novērtējumu, ar ko tiek apzināta vajadzība pēc īpašas aizsardzības un tiek noteikts, vai un kādā mērā viņi varēs izmantot īpašus pasākumus kriminālprocesa laikā, kā paredzēts saskaņā ar 23. un 24. pantu, tādēļ, ka viņi ir īpaši neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību.

2.   Individuālajā novērtējumā jo īpaši ņem vērā:

a)

cietušā personu raksturojošās iezīmes;

b)

nozieguma veidu vai tā raksturu; un

c)

nozieguma apstākļus.

3.   Saistībā ar individuālo novērtējumu īpaša uzmanība tiek pievērsta cietušajiem, kas nozieguma smaguma dēļ ir guvuši ievērojamu kaitējumu, tādos noziegumos cietušajiem, kuri veikti aizspriedumu vai diskriminējošu motīvu dēļ un kuri varētu būt jo īpaši saistīti ar cietušā personu raksturojošām iezīmēm, un cietušajiem, kuru attiecības ar likumpārkāpēju un kuru atkarībā no likumpārkāpēja viņus padara īpaši neaizsargātus. Šajā sakarā pienācīgi ņem vērā no terorisma, organizētās noziedzības, cilvēktirdzniecības, vardarbības dzimuma dēļ, vardarbības tuvās attiecībās, seksuālas vardarbības, ekspluatācijas cietušos vai naida motivētos noziegumos cietušos un cietušos ar invaliditāti.

4.   Piemērojot šo direktīvu, uzskata, ka cietušajiem bērniem ir īpašas aizsardzības vajadzības, jo viņi ir neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību. Lai noteiktu, vai un kādā mērā viņiem būtu jāizmanto īpaši pasākumi, kas paredzēti saskaņā ar 23. un 24. pantu, cietušie bērni saņem individuālu novērtējumu, kā paredzēts šā panta 1. punktā.

5.   Individuālā novērtējuma apjomu var pielāgot atbilstīgi nozieguma smagumam un cietušajam nodarītā acīmredzamā kaitējuma apmēram.

6.   Individuālo novērtējumu veic, cieši iesaistot cietušos, un tajā ņem vērā viņu vēlmes, tostarp, ja viņi nevēlas izmantot īpašos pasākumus, kas paredzēti 23. un 24. pantā.

7.   Ja būtiski mainījušies elementi, kas ir individuālā novērtējuma pamatā, dalībvalstis nodrošina, ka to atjaunina visa kriminālprocesa laikā.”

10

Šīs pašas direktīvas 23. pantā “To cietušo tiesības uz aizsardzību kriminālprocesa laikā, kuriem ir vajadzīga īpaša aizsardzība” ir noteikts:

“1.   Neskarot aizstāvības tiesības un saskaņā ar tiesu iestāžu diskrēcijas noteikumiem dalībvalstis nodrošina, ka cietušie, kas izmanto īpašus pasākumus, kuri ir apzināti 22. panta 1. punktā paredzētā individuālā novērtējuma rezultātā, var izmantot pasākumus, kas paredzēti šā panta 2. un 3. punktā. Individuālā novērtējuma rezultātā iecerētu īpašu pasākumu nedara pieejamu, ja operatīvi un praktiski šķēršļi to neļauj izdarīt vai ja ir neatliekama vajadzība iztaujāt cietušo un tā nedarīšana varētu kaitēt cietušajam vai kādai citai personai vai varētu skart procesa gaitu.

2.   Saskaņā ar 22. panta 1. punktu identificētiem cietušajiem, kam vajadzīga īpaša aizsardzība, kriminālizmeklēšanas laikā dara pieejamus šādus pasākumus:

a)

cietušā iztaujāšana tiek veikta telpās, kas paredzētas un piemērotas šim nolūkam;

b)

cietušā iztaujāšanu veic šim nolūkam apmācīti speciālisti vai ar viņu starpniecību;

c)

cietušā iztaujāšanas vienmēr veic viena un tā pati persona, ja vien tas nav pretrunā ar labu tiesvedības praksi;

d)

no seksuālās vardarbības, vardarbības dzimuma dēļ, vardarbības tuvās attiecībās cietušo personu iztaujāšanas vienmēr, ja cietušais to vēlas un ar noteikumu, ka tas neskar kriminālprocesa norisi, veic tā paša dzimuma persona, ja vien iztaujāšanu neveic prokurors vai tiesnesis.

3.   Saskaņā ar 22. panta 1. punktu identificētiem cietušajiem, kam vajadzīga īpaša aizsardzība, tiesas procesa laikā ir pieejami šādi pasākumi:

a)

pasākumi, lai izvairītos no vizuāla kontakta starp cietušajiem un likumpārkāpējiem, tostarp liecības sniegšanas laikā, izmantojot piemērotus līdzekļus, tostarp atbilstīgu komunikācijas tehnoloģiju;

b)

pasākumi, lai cietušo tiesas zālē varētu uzklausīt bez viņa klātbūtnes, jo īpaši izmantojot piemērotu komunikācijas tehnoloģiju;

c)

pasākumi, lai nepieļautu nevajadzīgu iztaujāšanu par cietušā privāto dzīvi, kas nav saistīta ar noziedzīgo nodarījumu; un

d)

pasākumi, lai lietu izskatītu slēgtā tiesas sēdē.”

Itālijas tiesības

11

Codice di procedura penale (Kriminālprocesa kodekss) 511. panta “Gadījumi, kad pieļaujama nolasīšana” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Tiesa, attiecīgā gadījumā pēc savas ierosmes lemj par lietas materiālu pilnīgu vai daļēju nolasīšanu tiesas debatēs.

2.   Liecību protokolu nolasīšana ir pieļaujama tikai pēc liecinieka nopratināšanas, izņemot gadījumus, kad nopratināšana nenotiek.”

12

Kriminālprocesa kodeksa 525. panta “Tiesas nolēmuma tiešums” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Nolēmumu pieņem uzreiz pēc debašu pabeigšanas.

2.   Nolēmumu pieņem tie paši tiesneši, kas piedalījās debatēs; pretējā gadījumā nolēmums ir spēkā neesošs. Ja iztiesāšanas sastāva papildināšanai tiek pieaicināti aizstājošie tiesneši, lai aizstātu prombūtnē esošos, jau pieņemtie lēmumi, kuri nav skaidri atsaukti, paliek spēkā.”

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

13

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka MGambino un SHyka ir saukti pie atbildības Tribunale di Bari (Bari tiesa, Itālija) par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un krāpšanas likumpārkāpumiem saskaņā ar Itālijas Kriminālkodeksu.

14

Tāpat no minētā nolēmuma izriet, ka saskaņā ar apsūdzības konstatētajiem lietas faktiskajiem apstākļiem personas, kurām šī prezumētā krāpšana radījusi kaitējumu, ir Ernesto Lappostato un Gianluca Menini. ELappostato cēla civilprasību, prasot piespriest MGambino atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar viņa noziedzīgo rīcību.

15

2015. gada 14. aprīļa tiesas sēdē E. Lappostato un G. Menini liecinieku statusā uzklausīja Tribunale di Bari (Bari tiesa) iztiesāšanas sastāvs, kurā bija trīs tiesneši.

16

2017. gada 21. februārī notika jauna tiesas sēde, ko izskatīja tas pats iztiesāšanas sastāvs, tomēr tas bija mainīts pēc tam, kad par viena no tiesnešiem, kuri skatīja lietu 2015. gada 14. aprīļa tiesas sēdē, dienesta vietu tika noteikta cita tiesa.

17

2017. gada 21. februāra tiesas sēdē MGambino aizstāvis, pamatojoties uz Kriminālprocesa kodeksa 511. un 525. pantu, lūdza atkārtoti veikt visas liecinieku nopratināšanas, kuras bija notikušas līdz attiecīgajam datumam, it īpaši personu, kuras ir prezumētās krāpšanas upuri, nopratināšanu. Viņš atkārtoti izteica šo lūgumu 2017. gada 10. oktobra tiesas sēdē.

18

Iesniedzējtiesa norāda, ka ar Kriminālprocesa kodeksa 525. pantu tiek nostiprināts tiešuma princips, kas ietver ne tikai nosacījumu, ka jānodrošina, lai nolēmums tiktu pieņemts uzreiz pēc debašu pabeigšanas, bet arī to, ka tiesneši, kas pieņem nolēmumu, ir tie paši, kas piedalījušies debatēs. Pēdējā minētā prasība ir balstīta uz to, ka tiesnešiem, kas lemj par apsūdzētās personas kriminālatbildību, ir jābūt tiem pašiem, kas piedalījušies pierādījumu iegūšanā.

19

Minētā tiesa norāda, ka tā šaubās par to, vai Savienības tiesībām atbilst valsts tiesiskais regulējums, kā to ir interpretējusi Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija), saskaņā ar kuru tad, ja notiek atkārtotas debates, jo mainījies tiesas kolēģijas sastāvs vai viens konkrēts tiesnesis, nolēmums nevar tikt balstīts uz liecībām, ko apkopojis sākotnējais iztiesāšanas sastāvs, vienkārši tās nolasot, un atkārtoti nenopratinot liecības sniedzēju, ja vēl ir iespējams veikt atkārtotu nopratināšanu un ja to ir lūdzis kāds no lietas dalībniekiem.

20

Minētajos apstākļos, ja tiek nolemts atkārtot debates pēc tam, kad ir mainījies iztiesāšanas sastāvs, un tiesnesis apstiprina lūgumu ļaut no jauna iegūt pierādījumus no lieciniekiem, nebūs iespējams veikt jau sniegto liecību nolasīšanu saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 511. pantu, ja vien visi tiesas procesa dalībnieki nebūs tam piekrituši.

21

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāda interpretācija rada aizstāvībai ļaunprātīgas izmantošanas iespējas, proti, tā var nepiekrist, ka tiesneši veic jau sniegto liecību nolasīšanu, tādējādi cietušajai personai liekot piedalīties jaunā nopratināšanā.

22

Tādējādi Kriminālprocesa kodeksa 511. panta 2. punkts un 525. panta 2. punkts – kā tie interpretēti valsts judikatūrā – neatbilstot Direktīvai 2012/29, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu pieņemt regulējumu, kurš kriminālprocesa gaitā nodrošinātu noziegumos cietušo personu aizsardzību.

23

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka attiecībā uz Padomes Pamatlēmuma 2001/220/TI (2001. gada 15. marts) par cietušo statusu kriminālprocesā (OV 2001, L 82, 1. lpp.), kurš tika aizstāts ar Direktīvu 2012/29, interpretāciju Tiesa 2005. gada 16. jūnija sprieduma Pupino (C‑105/03, EU:C:2005:386) 56. punktā nosprieda – lai sasniegtu šajā pamatlēmumā izvirzītos mērķus, valsts tiesai ir jāspēj attiecībā uz īpaši neaizsargātiem cietušajiem izmantot īpašu procedūru, piemēram, īpašo dalībvalsts tiesībās paredzēto pierādījumu pārbaudi blakusprocesā, kā arī valsts tiesībās paredzētus īpašus liecināšanas noteikumus, ja šāds process vislabāk ir piemērots cietušo stāvoklim un ir vajadzīgs, lai novērstu pierādījumu zudumu, līdz minimumam samazinātu pratināšanu skaitu un novērstu kaitīgās sekas, kas šiem cietušajiem var rasties sakarā ar liecības došanu atklātā tiesas sēdē.

24

Saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli cietušā atkārtota nopratināšana, šķiet, ir pretrunā šajā spriedumā noteiktajiem principiem, ciktāl jau sniegto liecību, kas sākotnēji sniegtas atklāti, ievērojot sacīkstes principu un neatkarīgā tiesā, nolasīšana nekādā veidā neapdraudot apsūdzētās personas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

25

Katrā ziņā, lai noziegumā cietušās personas cieņas ievērošana un apsūdzētās personas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtu līdzsvarā, ir jāievēro samērīguma princips, kas paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 52. pantā. Vienlaikus tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas nostiprinātas 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantā un Hartas 47. pantā, nedrīkst izmantot, lai īstenotu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

26

Visbeidzot, papildus tam, ka tas cietušajai personai rada papildus psiholoģiskas ciešanas, tās atkārtota nopratināšana ietver to, ka process ieilgst un sadārdzinās, pretēji tiesas procesa saprātīga ilguma principam.

27

Šādos apstākļos Tribunale di Bari (Bari tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2012/29] 16. pants, 18. pants un 20. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz noziegumā cietušo personu no jauna nopratināt tiesā ar mainītu iztiesāšanas sastāvu, ja viens no tiesas procesa dalībniekiem saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 511. panta 2. punktu un 525. panta 2. punktu (kā tie ir interpretēti pastāvīgajā judikatūrā šajā jomā) nedod piekrišanu nolasīt to paziņojumu protokolus, kurus tā pati cietusī persona jau sniegusi saskaņā ar sacīkstes principu citam iztiesāšanas sastāvam tajā pašā tiesas procesā?”

Par prejudiciālo jautājumu

28

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2012/29 16. pants, 18. pants un 20. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram gadījumos, kad noziedzīgā nodarījumā cietušo pirmo reizi ir nopratinājis iztiesāšanas sastāvs pirmajā instancē un kad šis sastāvs vēlāk tiek mainīts, jaunizveidotajam tiesas sastāvam faktiski ir minētā cietusī persona atkārtoti jānopratina, ja kāda no tiesvedības pusēm iebilst, ka šis sastāvs balstās uz minētās cietušās personas pirmās nopratināšanas protokolu.

29

Saskaņā ar Direktīvas 2012/29 1. panta 1. punkta pirmo daļu tās mērķis ir nodrošināt, lai noziegumos cietušie saņemtu atbilstīgu informāciju, atbalstu un aizsardzību un varētu piedalīties kriminālprocesā.

30

Jau sākumā ir jānorāda, ka saskaņā ar šīs direktīvas 20. panta b) punktu, neskarot tiesības uz aizstāvību un saskaņā ar tiesu iestāžu diskrēcijas noteikumiem, dalībvalstis nodrošina, ka kriminālizmeklēšanas laikā cietušā nopratināšanu skaits tiek samazināts līdz minimumam un ka šīs nopratināšanas notiek tikai tad, ja “kriminālizmeklēšanā” tas ir patiešām nepieciešams.

31

Šajā ziņā, kā tas izriet no Direktīvas 2012/29 23. panta 2. un 3. punkta, tajā “kriminālizmeklēšanas” posms tiek nošķirts no “tiesas procesa” posma.

32

Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Priekšlikumā direktīvai, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus (COM(2011) 275 final), kas ir Direktīvas 2012/29 pamatā, ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka cietušā nopratināšanu skaits tiek samazināts līdz minimumam un ka šīs nopratināšanas notiek tikai tad, ja “kriminālprocesā” tas ir patiešām nepieciešams.

33

Direktīvas 2012/29 sagatavošanas darbi tādējādi apstiprina, ka, ņemot vērā tās 20. panta b) punkta formulējumu, ko paudis Eiropas Savienības likumdevējs, tas ir izvēlējies ierobežot šīs normas piemērošanas jomu un attiecināt to tikai uz kriminālizmeklēšanas stadiju.

34

Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, iespējamā cietušā nopratināšanas atkārtošana pamatlietā notika kriminālprocesa tiesas procesa posmā, kad MGambino lieta tika nosūtīta izskatīšanai jaunā tiesas sastāvā.

35

Šādos apstākļos Direktīvas 2012/29 20. panta b) punkts nav piemērojams tādai tiesvedībai, kāda ir pamatlietā izskatāmā.

36

Katrā ziņā, paredzot, ka dalībvalstis nodrošina, ka cietušā nopratināšanu skaits tiek samazināts līdz minimumam, ar šo normu nav noteikts, ka noziedzīgā nodarījumā cietušo iztiesājošā tiesa var nopratināt tikai vienu reizi.

37

Attiecībā uz Direktīvas 2012/29 16. un 18. panta interpretāciju ir jānorāda, ka šajā direktīvā saskaņā ar tās 12. apsvērumu ir paredzēts, ka tajā noteiktās tiesības neskar likumpārkāpēja tiesības.

38

Hartas 47. panta otrajā daļā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā un ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību. Turklāt Hartas 48. panta 2. punktā ir noteikts, ka ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību.

39

Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, Hartas 52. panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp tajā ietvertajām tiesībām un atbilstošajām ECPAK garantētajām tiesībām, tomēr negatīvi neietekmējot Savienības tiesību aktu un Eiropas Savienības Tiesas autonomiju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Menci, C‑524/15, EU:C:2018:197, 23. punkts). Saskaņā ar skaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) Hartas 47. panta otrā daļa atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam un Hartas 48. pants ir tāds pats kā ECPAK 6. panta 2. un 3. punkts. Tādējādi Tiesai ir jāgādā, lai tās veiktā Hartas 47. panta otrās daļas un 48. panta interpretācija nodrošinātu aizsardzības līmeni, kas atbilst ECPAK 6. pantā garantētajam, ko ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (Apelācijas sūdzības apturošā iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Tādā pašā nozīmē attiecībā uz Pamatlēmumu 2001/220, ko aizstāja ar Direktīvu 2012/29, Tiesa ir lēmusi, ka tas interpretējams tādā veidā, lai tiktu ievērotas pamattiesības, kuru vidū īpaši jāmin tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas noteiktas ECPAK 6. pantā un ko interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (spriedumi, 2005. gada 16. jūnijs, Pupino, C‑105/03, EU:C:2005:386, 59. punkts, un 2008. gada 9. oktobris, Katz, C‑404/07, EU:C:2008:553, 48. punkts).

41

Šajā ziņā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka lietas taisnīgas izskatīšanas principu ievērošanai attiecīgos gadījumos ir nepieciešams, lai aizstāvības intereses tiktu līdzsvarotas ar apsvērumus sniegt uzaicināto liecinieku vai cietušo interesēm (ECT, 1996. gada 26. marts, Doorson pret Nīderlandi, CE:ECHR:1996:0326JUD002052492, 70. punkts, un ECT, 2006. gada 5. oktobris, Marcello Viola pret Itāliju, CE:ECHR:2006:1005JUD004510604, 51. punkts).

42

Šajā ziņā tiem, kuri lemj par apsūdzētās personas vainu vai nevainīgumu, liecinieki ir jāuzklausa personīgi un jāizvērtē to uzticamība. Liecinieka uzticamības izvērtēšana ir sarežģīts uzdevums, kas parasti nav īstenojams, izmantojot vienkāršu tā sniegto paziņojumu, kuri apstiprināti nopratināšanas protokolos, nolasīšanu (ECT, 2011. gada 5. jūlijs, Dan pret Moldāviju CE:ECHR:2011:0705JUD000899907, 33. punkts, un ECT, 2017. gada 29. jūnijs, Lorefice pret Itāliju, CE:ECHR:2017:0629JUD006344613, 43. punkts).

43

Tādējādi viena no taisnīga kriminālprocesa būtiskajām sastāvdaļām ir iespēja apsūdzētajai personai sastapties ar lieciniekiem tā tiesneša klātbūtnē, kurš pieņems galīgo lēmumu. Šis tiešuma princips ir būtiska kriminālprocesa garantija, ciktāl tiesneša apsvērumiem attiecībā uz liecinieka rīcību un uzticamību var būt nopietnas sekas attiecībā uz apsūdzēto. Tāpēc izmaiņas tiesas sastāvā pēc liecinieka nopratināšanas principā ir pamats šā pēdējā nopratināšanai no jauna (ECT, 2004. gada 9. marts, Pitkänen pret Somiju, CE:ECHR:2004:0309JUD003050896, 58. punkts, un ECT, 2014. gada 18. marts, Beraru pret Rumāniju, CE:ECHR:2014:0318JUD004010704, 64. punkts).

44

Tomēr tiešuma princips nevar tikt uzskatīts par šķērsli jebkādām izmaiņām tiesas sastāvā tiesas procesa izskatīšanas laikā. Var rasties īpaši acīmredzamas administratīvas vai procesuālas problēmas, padarot neiespējamu konkrēta tiesneša turpmāku dalību procesā. Var īstenot konkrētus pasākumus, lai tiesneši, kas pārņem lietu, labi saprastu lietas sastāvdaļas un argumentus, piemēram, pieņemot sniegtās liecības, ja attiecīgā liecinieka uzticamība nav apstrīdēta, vai rīkojot jaunu mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanu vai atkārtotu būtisku liecinieku nopratināšanu jaunā sastāva tiesā (ECT, 2014. gada 2. decembris, Cutean pret Rumāniju, CE:ECHR:2014:1202JUD005315012, 61. punkts, un ECT, 2016. gada 6. decembris, Škaro pret Horvātiju, CE:ECHR:2016:1206JUD000696213, 24. punkts).

45

Uz jautājumu par Direktīvas 2012/29 16. un 18. pantu ir jāatbild, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus.

46

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka atkārtota cietušās personas nopratināšana pēc iztiesāšanas sastāva grozīšanas ir pretrunā minētās direktīvas 16. pantam, kura 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka kriminālprocesa gaitā cietušajam ir tiesības samērīgā laikposmā saņemt lēmumu par kompensāciju no likumpārkāpēja, izņemot, ja valsts tiesību aktos ir noteikts, ka šādu lēmumu jāpieņem citā juridiskā procesā.

47

Iesniedzējtiesa tādējādi uzskata, ka minētajā 16. pantā paredzētās cietušā tiesības samērīgā laikposmā saņemt kompensāciju tiek pilnībā atņemtas ar tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko tiek noteikts, ka, lai neveiktu atkārtotu cietušā nopratināšanu jaunizveidotajā tiesas sastāvā, ir jāsaņem visu lietas dalībnieku piekrišana. Jo īpaši iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā apskatītais valsts tiesiskais regulējums var radīt aizstāvībai ļaunprātīgas izmantošanas iespējas, jo tās atteikums piekrist cietušā jau sniegtu liecību nolasīšanai paildzina tiesas procesu.

48

Tomēr ir jāsecina, ka atkārtota cietušās personas nopratināšana, ja notiek tā iztiesāšanas sastāva grozīšana, kurš sākotnēji nopratinājis cietušo personu, pati par sevi nenozīmē, ka nav iespējams saprātīgā termiņā lemt par kompensācijas piešķiršanu attiecīgajai cietušajai personai.

49

Turklāt, kā norāda arī ģenerāladvokāts secinājumu 128. punktā, Direktīvas 2012/29 16. pantā paredzētās tiesības par labu noziedzīgā nodarījumā cietušajam nevar ietekmēt apsūdzētās personas procesuālo tiesību, kas ietver arī tiešuma principu un kas ir izklāstītas šī sprieduma 42. un 43. punktā, efektīvu izmantošanu, ja ir grozīts iztiesāšanas sastāvs, jo minētā persona par to nav atbildīga.

50

Iesniedzējtiesa atsaucas arī uz Direktīvas 2012/29 18. pantu, kurā noteikts, ka, neskarot tiesības uz aizstāvību, dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejami pasākumi, ar ko cietušos un viņu ģimenes locekļus aizsargā no sekundāras un atkārtotas viktimizācijas, iebiedēšanas un atriebības, tostarp pret emocionāla vai psiholoģiska kaitējuma risku, un ar ko aizstāv cietušo cieņu nopratināšanas un liecības sniegšanas laikā, un vajadzības gadījumā šādi pasākumi ietver arī procedūras, kuras cietušo un viņu ģimenes locekļu fiziskai aizsardzībai noteiktas saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

51

Tomēr no šī panta formulējuma neizriet, ka Savienības likumdevējs to pasākumu skaitā, kas noteikti noziedzīgā nodarījumā cietušā aizsardzībai, būtu paredzējis ierobežojumu rīkot tikai vienu šīs personas nopratināšanu tiesas procesa laikā.

52

Turklāt ar Direktīvas 2012/29 18. pantu cietušajam tiek noteiktas tiesības uz aizsardzību, “neskarot aizstāvības tiesības”. Šajā pašā nozīmē minētās direktīvas 58. apsvērumā ir noteikts, ka kriminālprocesa laikā cietušajiem, kuri ir identificēti kā neaizsargāti pret sekundāru un atkārtotu viktimizāciju, iebiedēšanu un atriebību, piedāvāto aizsardzības pasākumu apmērs jānosaka, “neskarot aizstāvības tiesības un saskaņā ar tiesu iestāžu diskrēcijas noteikumiem”.

53

Kā norāda ģenerāladvokāts secinājumu 73. punktā, Savienības likumdevējs Direktīvā 2012/29 cietušajam ir nostiprinājis tiesības, kuru izmantošana nedrīkst apdraudēt tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un apsūdzētās personas tiesības uz aizstāvību, kas nostiprinātas attiecīgi Hartas 47. panta otrajā daļā un 48. panta 2. punktā.

54

Tādējādi ir jāsecina, ka Direktīvas 2012/29 18. pantam principā nav pretrunā tas, ka iztiesāšanas sastāva grozīšanas gadījumā noziedzīgā nodarījumā cietušo no jauna nopratina šis sastāvs pēc kāda lietas dalībnieka lūguma.

55

Tomēr, kā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 116. punktā, no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet – lai noteiktu, vai cietušās personas liecības protokols var tikt izmantots kā pierādījums, dalībvalstīm ir jāpārbauda, vai šīs personas nopratināšana ir būtiska, lai pieņemtu nolēmumu attiecībā uz apsūdzēto personu, un ar pietiekamām procesuālajām garantijām jānodrošina, ka pierādījumu iegūšana šajā kriminālprocesā neapdraud šī procesa taisnīgumu Hartas 47. panta otrās daļas izpratnē, ne arī tiesības uz aizstāvību tās 48. panta 2. punkta izpratnē.

56

Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietas gadījumā tādi īpaši nosacījumi kā iepriekšējā punktā minētie var būt pamats secināt, ka nedrīkst veikt noziedzīgā nodarījumā cietušā nopratināšanu no jauna.

57

Jāpiebilst, ka tad, ja jaunais iztiesāšanas sastāvs nolemj veikt cietušā nopratināšanu, kompetentajām valsts iestādēm saskaņā ar Direktīvas 2012/29 22. pantu ir jāveic šī cietušā individuāls novērtējums, lai apzinātu vajadzību pēc īpašas aizsardzības, un attiecīgā gadījumā tā iespējas izmantot aizsardzības pasākumus, kā paredzēts saskaņā ar minētās direktīvas 23. un 24. pantu.

58

Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgajam cietušajam pamatlietā nav īpaša vajadzība pēc aizsardzības kriminālprocesā.

59

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2012/29 16. un 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram gadījumos, kad noziedzīgā nodarījumā cietušo pirmo reizi ir nopratinājis iztiesāšanas sastāvs pirmajā instancē un kad šis sastāvs vēlāk tiek mainīts, jaunizveidotajam tiesas sastāvam faktiski ir minētā cietusī persona atkārtoti jānopratina, ja kāda no tiesvedības pusēm iebilst, ka šis sastāvs balstās uz minētās cietušās personas pirmās nopratināšanas protokolu.

Par tiesāšanās izdevumiem

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI, 16. un 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram gadījumos, kad noziedzīgā nodarījumā cietušo pirmo reizi ir nopratinājis iztiesāšanas sastāvs pirmajā instancē un kad šis sastāvs vēlāk tiek mainīts, jaunizveidotajam tiesas sastāvam faktiski ir minētā cietusī persona atkārtoti jānopratina, ja kāda no tiesvedības pusēm iebilst, ka šis sastāvs balstās uz minētās cietušās personas pirmās nopratināšanas protokolu.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – itāļu.