1

Apelācijas sūdzībā Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 10. novembra spriedumu Icap u.c./Komisija (T‑180/15, EU:T:2017:795, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa ir daļēji atcēlusi Komisijas 2015. gada 4. februāra Lēmumu C(2015) 432 final par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39861 – Jenas procentu likmju atvasinātie instrumenti) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

No pārsūdzētā sprieduma 1.–21. punktā izklāstītās tiesvedības priekšvēstures izriet, ka Icap plc (kuras tiesību un pienākumu pārņēmēja ir NEX International Limited), Icap Management Services Ltd un Icap New Zealand Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Icap”) ietilpst uzņēmumā, kas sniedz starpniecības pakalpojumus, izmantojot telefonu un elektroniskos tīklus, kā arī pēctirdzniecības pakalpojumus.

3

Ar strīdīgo lēmumu Komisija konstatēja Icap līdzdalību sešu LESD 101. panta un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 53. panta pārkāpumu īstenošanā saistībā ar London Interbank Offered Rate (LIBOR, Londonā (Apvienotajā Karaliste) izmantotā starpbanku likme) un Tokyo Interbank Offered Rate (TIBOR, Tokijā (Japāna) izmantotā starpbanku likme) starpbanku atsauces likmju manipulācijām Japānas jenas procentu likmju atvasināto instrumentu tirgū, kas iepriekš tika konstatēti Komisijas 2013. gada 4. decembra Lēmumā C(2013) 8602 final par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39861 – Jenas procentu likmju atvasinātie instrumenti).

4

2013. gada 29. oktobrī Komisija uzsāka pārkāpuma procedūru pret Icap.

5

2013. gada 12. novembrīIcap informēja Komisiju par savu nolūku neizvēlēties izlīguma procedūru.

6

2015. gada 4. februārī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, ar kuru tā piemēroja Icap sešus naudas sodus par kopējo summu 14960000 EUR attiecībā uz tās sniegto “atbalstu” šādos sešos pārkāpumos:

7

Pārsūdzētā sprieduma 18.–21. punktā ir noteikts:

8

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2015. gada 14. aprīlī, Icap cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu un, pakārtoti, samazināt uzliktā naudas soda apmēru.

9

Pamatodama prasību atcelt tiesību aktu, Icap ir izvirzījusi sešus pamatus. Pirmajos četros pamatos tā izvirzīja apgalvojumu, ka strīdīgā lēmuma 1. pants par pārkāpuma konstatēšanu esot prettiesisks. Piektais un sestais pamats bija vērsts pret šā lēmuma 2. pantu attiecībā uz naudas soda noteikšanu.

10

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa, pirmkārt, ir daļēji atcēlusi strīdīgā lēmuma 1. pantu un, otrkārt, ir atcēlusi šī lēmuma 2. pantu.

11

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

12

Icap lūdz Tiesu:

13

Komisija ir izvirzījusi vienu pamatu, ar kuru tā apgalvo, ka esot pieļauta kļūda tiesību piemērošana, interpretējot un piemērojot judikatūru par lēmumu, ar kuriem tiek uzlikti naudas sodi, pamatojumu.

14

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka Icap piemēroto naudas sodu noteikšana strīdīgajā lēmumā nav bijusi pietiekami pamatota.

15

Šī iestāde apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 287.–291. punktā Vispārējā tiesa ir balstījusies uz pienākuma norādīt pamatojumu nepareizu interpretāciju. Vispārējā tiesa neesot ievērojusi no 2011. gada 8. decembra sprieduma Chalkor/Komisija (C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 61. punkts) un 2015. gada 22. oktobra sprieduma AC‑Treuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 66.–68. punkts) izrietošo judikatūru, atbilstoši kurai Komisija ir izpildījusi šo pienākumu, ja tā uzņēmumam, kas kā atbalstītājs tiek uzskatīts par atbildīgu LESD 101. panta pārkāpumā, ir norādījusi vērtēšanas elementus, kuri tai ir ļāvuši izsvērt pārkāpuma smagumu un ilgumu, un tai nav pienākuma savā lēmumā norādīt skaitliskus datus, kas attiecas uz naudas soda aprēķināšanas veidu.

16

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 295. un 296. punktā Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā 2016. gada 28. janvāra spriedumu Quimitécnica.com un de Mello/Komisija (C‑415/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:58, 53. punkts), no kura savukārt izrietot, ka Komisijas tiesību akta pamatojums ir jāizvērtē, ņemot vērā tā kontekstu, tostarp Komisijas un ieinteresēto pušu savstarpējo saziņu, kura ir notikusi pirms un pēc attiecīgā akta pieņemšanas.

17

Komisija uzskata, ka strīdīgajā lēmumā ir ietverts juridiski pietiekams pamatojums par Icap līdzdalības pārkāpumā smagumu un ilgumu, un Komisijas pamatojums šajā ziņā esot salīdzināms ar pamatojumu lēmumā, kas bija pamatā 2015. gada 22. oktobra spriedumam AC‑Treuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717).

18

Komisija uzskata, ka tā ir darījusi vairāk, nekā bija tās pienākumos, lai sniegtu atbildi Icap, kas uzskatīja, ka pret to ir vērsta atšķirīga attieksme salīdzinājumā uzņēmumu R. P. Martin, kuram arī bija piemērots naudas sods par tā līdzdalību tajā pašā kartelī, bet kurš atšķirībā no Icap bija vienojies par izlīgumu.

19

Komisija apgalvo, ka vispirms tā aprēķinus ir balstījusi uz pārdošanas apjomu un apgrozījumu pasaules mērogā, kas tiek piemērots iesaistītajām bankām. Pēc tam tajā esot ņemts vērā Icap līdzdalības ilgums un, visbeidzot, esot piemērots hipotētiskās pamatsummas samazinājums, lai iegūtu fiksētu, adekvātu un samērīgu naudas sodu. Atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam tā pati metode esot piemērota uzņēmumam R. P. Martin. Tomēr šim uzņēmumam tika piemērots 25 % samazinājums iecietības programmas ietvaros, kā arī 10 % samazinājums saskaņā ar vienošanos par izlīgumu. Turklāt šī uzņēmuma apgrozījums esot bijis turpat divdesmit reižu mazāks par Icap apgrozījumu, un tā līdzdalība pārkāpumā esot ilgusi aptuveni vienu mēnesi, savukārt Icap līdzdalība turpinājās ilgāk par diviem mēnešiem.

20

Gadījumā, ja Tiesa vēlētos lemt par naudas sodu apmēru savas neierobežotās kompetences ietvaros, Komisija lūdz katra naudas soda apmēru noteikt samērīgi Vispārējās tiesas samazinātajiem ilgumiem, kuriem ir res judicata spēks.

21

Icap apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams.

22

Apelācijas sūdzības pamatā ir jautājums, vai Vispārējā tiesa ir ievērojusi Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu tvērumu, pārsūdzētā sprieduma 287.–296. punktā būtībā nospriezdama, ka Komisija nevar aprobežoties ar vispārīga rakstura apliecinājumu, ka pamatsummas, kas vērstas pret LESD 101. panta pārkāpumā atbildīgajiem uzņēmumiem par aizliegtas vienošanās veicināšanu, atspoguļo pārkāpumu smagumu, ilgumu un to līdzdalības veidu, kā arī nepieciešamību nodrošināt, lai naudas sodiem būtu pietiekami preventīva iedarbība, neskatoties uz pušu vienprātību par to, ka šīs summas ir aprēķinātas, balstoties uz specifisku metodoloģiju, kura šiem uzņēmumiem nav darīta zināma.

23

Kā pārsūdzētā sprieduma 287. un 288. punktā ir atgādinājusi Vispārējā tiesa, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta veidam, tam ir skaidri un nepārprotami jāizklāsta tās iestādes pamatojums, kura ir pieņēmusi apstrīdēto aktu, lai ļautu ieinteresētajām personām iepazīties ar noteiktā pasākuma pamatojumu un Savienības tiesai – veikt savas kontroles funkcijas. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. it īpaši spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts, kā arī 2019. gada 8. maijs, LandeskreditbankBaden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 87. punkts).

24

Attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem uzņēmumiem tiek piemērots naudas sods par LESD 101. panta pārkāpumu, pienākumam norādīt pamatojumu ir īpaša nozīme. Komisijai ir pienākums pamatot savu lēmumu un it īpaši paskaidrot līdzsvarošanu un novērtēšanu, ko tā ir veikusi attiecībā uz vērā ņemtajiem elementiem. Pamatojuma esamība ir jāizvērtē tiesai pēc savas ierosmes (spriedums, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 61. punkts).

25

Lai arī ir jāpiekrīt, ka Komisijai ir piešķirta plaša novērtējuma brīvība saistībā ar metodi, pēc kuras tiek aprēķināts naudas sods par Savienības noteikumu pārkāpumu konkurences jomā (spriedums, 2012. gada 19. decembris, Heineken Nederland un Heineken/Komisija, C‑452/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:829, 92. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), pārskatāmības nodrošināšanas nolūkos Komisija ir pieņēmusi 2006. gada pamatnostādnes, kurās tā ir norādījusi, kāpēc tā ņems vērā to vai citu pārkāpuma apstākli, un sekas, kādas no minētā var izrietēt attiecībā uz naudas soda apmēru (spriedums, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 59. punkts).

26

Tādējādi 2006. gada pamatnostādnes ir balstītas uz to, ka piemērojamo naudas sodu pamatsummas noteikšanai ir jāņem vērā ar pārkāpumu saistīto attiecīgo produktu pārdošanas apjoms. Šo pamatnostādņu 6. un 13. punktā ir paredzēts, ka šajā pārdošanas apjomā saistībā ar pārkāpuma ilgumu “parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars”.

27

Tomēr šī metode dažkārt var izrādīties nepiemērota kādas lietas konkrētajos apstākļos. Tā tas tostarp ir situācijā, kad ir atzīta uzņēmuma vaina LESD 101. panta pārkāpumā par aizliegtas vienošanas atbalstīšanu, tomēr šim uzņēmumam konkrēto produktu tirgū nav konstatējams nekāds apgrozījums. Tamlīdzīgās situācijās Tiesa ir nospriedusi, ka Komisijai ir bijis pamats izmantot citu aprēķināšanas metodi, kas nav minēta 2006. gada pamatnostādnēs, un, pamatojoties uz šo pamatnostādņu 37. punktu, noteikt vienotas likmes veidā pamatsummu naudas sodam, kas ir piemērots uzņēmumam, kurš kā konsultants ir veicinājis aizliegtu vienošanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 65.–67. punkts).

28

Noskaidrojot, kāds ir tvērums Komisijas pienākumam norādīt pamatojumu situācijā, kad tā novirzās no 2006. gada pamatnostādnēs paredzētās vispārīgās metodoloģijas, no judikatūras izriet, ka, lai arī Komisijas lēmumu, kas atbilst tās pastāvīgajai lēmumu pieņemšanas praksei, ir iespējams pamatot kopsavilkuma veidā – tostarp, paredzot atsauci uz šo praksi, – gadījumā, ja lēmums būtiski pārsniedz iepriekš pieņemtajos lēmumos noteikto, Komisijai ir jāsniedz detalizēts pamatojums (skat. it īpaši spriedumus, 1975. gada 26. novembris, Groupement des fabricants de papiers peints de Belgique u.c./Komisija, 73/74, EU:C:1975:160, 31. punkts, un 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 155. punkts).

29

Tāpat arī jāatgādina pastāvīgā judikatūra, kurā ir atzīts, ka pamatnostādnēs ir iekļauta indikatīva uzvedības norma attiecībā uz praksi, kas ir jāievēro, un no kuras Komisija individuālā gadījumā nevar novirzīties, nenorādot ar vienlīdzīgas attieksmes principu saderīgus iemeslus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 30. maijs, Quinn Barlo u.c./Komisija, C‑70/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:351, 53. punkts, un 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Situācijā, kad Komisija izmanto 2006. gada pamatnostādņu 37. punktu, tai ir pienākums norādīt iemeslus, kādēļ konkrētie lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību attaisno Komisijas novirzīšanos no šajās pamatnostādnēs iekļautās metodikas, kā to arī pārsūdzētā sprieduma 289. punktā būtībā ir nospriedusi Vispārējā tiesa.

31

Turklāt Komisijas pienākums norādīt pamatojumu ir izpildīts, ja tā savā lēmumā norāda vērtēšanas elementus, kas tai ir ļāvuši izsvērt pārkāpuma smagumu un ilgumu (spriedums, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 68. punkts). Lai arī Komisijai nav pienākuma norādīt visus skaitliskos datus par visiem naudas soda aprēķināšanas veida starpposmiem, atbilstoši pārsūdzētā sprieduma 291. punktā Vispārējās tiesas nospriestajam, Komisijai ir jāpaskaidro līdzsvarošana un novērtēšana, ko tā ir veikusi attiecībā uz vērā ņemtajiem elementiem (spriedums, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 61. punkts).

32

Ja šos elementus ir nepieciešams norādīt, tad jautājums par to pietiekamību ir jāizvērtē, ņemot vērā Komisijas lēmumu aptverošos attiecīgās lietas apstākļus un kontekstu.

33

Ir taisnība, ka lietā, kurā Komisija vienotas likmes veidā bija noteikusi pamatsummu naudas sodam, kas tika piemērots uzņēmumam, kurš bija veicinājis aizliegtu vienošanos, Tiesa ir nospriedusi, ka pamatojumā pietika norādīt, ka, nosakot šo summu, Komisija bija ņēmusi vērā pārkāpumu smagumu un ilgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 68. un 69. punkts). Tomēr no šī sprieduma neizriet, ka ar šāds pamatojums vienmēr ir pietiekams, neskatoties uz konkrētās situācijas īpatnībām.

34

Turklāt situācijā, kad Komisija novirzās no 2006. gada pamatnostādnēm un piemēro citu metodoloģiju, kas ir īpaši pielāgota to uzņēmumu situācijas specifikai, kuri ir veicinājuši aizliegtu vienošanos, ņemot vērā tiesības uz aizstāvību, šo metodoloģiju ir nepieciešams atklāt attiecīgajām pusēm, lai tās varētu paust savu viedokli par jautājumiem, uz kuriem Komisija plāno balstīt savu lēmumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 22. oktobris, Sabou, C‑276/12, EU:C:2013:678, 38. punkts un tajā minētā judikatūra). Šāda atklāšana sekmē Komisijas lēmumu objektivitāti un kvalitāti, no kurām beigu beigās ir atkarīga sabiedrības un uzņēmumu uzticēšanās šīs iestādes darbību leģitimitātei konkurences jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 31., 33., 34. un 53. punkts).

35

Šajā lietā ir noskaidrots, ka Icap un R. P. Martin piemēroto naudas sodu pamatsummu Komisija bija noteikusi, pamatodamās uz to pašu metodi, kas ir tieši paredzēta atbalstītāju īpašās situācijas risināšanai, un balstīdamās uz piecu posmu testu, ar ko ir iespējams izmērīt to iesaistīšanās ilgumu un smagumu attiecīgajos pārkāpumos. Tādējādi šīs lietas apstākļi atšķiras no lietas apstākļiem, kas bija pamatā 2015. gada 22. oktobra spriedumam AC‑Treuhand/Komisija (C‑194/14 P, EU:C:2015:717), kurā vienīgajam aizliegtās vienošanās atbalstītājam piemēroto soda naudas pamatsummu Komisija bija noteikusi vienotas likmes veidā.

36

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 293. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka strīdīgā lēmuma 287. apsvērumā “nav sniegti precizējumi par Komisijas izvēlēto alternatīvo metodi, bet gan ir sniegts vispārīga rakstura apliecinājums, ka pamatsummas atspoguļojot pārkāpumu šajā lietā smagumu, ilgumu un Icap līdzdalības veidu, kā arī nepieciešamību nodrošināt, lai naudas sodiem būtu pietiekami preventīva iedarbība”.

37

Ņemot vērā šā sprieduma 28.–34. punktā atgādinātos tiesību elementus, Vispārējā tiesa bija tiesīga apstiprināt pārsūdzētā sprieduma 294. punktā minēto novērtējumu, proti, ka, no vienas puses, “šādi formulēts, [strīdīgā] lēmuma 287. apsvērums nav tāds, ar ko prasītājas var saprast Komisijas izvēlētās metodoloģijas pamatotību, ne arī Vispārējā tiesa var to pārbaudīt”, un, no otras puses, “šāds nepietiekams pamatojums ir pieļauts arī minētā lēmuma 290.–296. apsvērumā, kuros nav sniegta minimāli ietveramā informācija, kas būtu varējusi ļaut saprast un pārbaudīt Komisijas aplūkoto elementu atbilstību un līdzsvarojumu, tai nosakot naudas sodu pamatsummu, un tas ir [..] judikatūras pārkāpums” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 61. punkts).

38

Pretēji Komisijas apgalvotajam pienākums pietiekami pamatot to elementu atbilstību un līdzsvarojumu, kurus Komisija ir ņēmusi vērā, izvēloties priekšroku dot alternatīvai metodei, atbilstoši šā sprieduma 31. punktā atgādinātajai judikatūrai nenozīmē, ka Komisijai ir pienākums sniegt skaitliskos datus saistībā ar soda aprēķināšanas veidu vai ka tā ir spiesta detalizēti paskaidrot tās veiktos iekšējos aprēķinus. Turklāt šajā lietā Komisija nav apgalvojusi, ka izmantotās alternatīvās metodes piecu posmu saraksta uzskaitīšana, kuru tā ir izpaudusi vienīgi tiesvedības gaitā Vispārējā tiesā, nozīmētu, ka tā ir bijusi spiesta sniegt skaitliskus datus un iekšējus aprēķinus.

39

Komisija arī uzskata, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā ar aprēķināšanas metodoloģiju saistīto informāciju, kura prasītājai esot sniegta gan administratīvās procedūras, gan tiesvedības stadijā.

40

Tomēr, ņemot vērā pienākuma norādīt pamatojumu nozīmi attiecībā uz šā sprieduma 34. punktā atgādinātajiem elementiem, pārsūdzētā sprieduma 295. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka, lai gan “apstrīdētā akta pamatojums ir jāpārbauda, ņemot vērā tā kontekstu, nevar pieņemt, ka [..] neformālu sarunu risināšana, kuras ir domātas situācijas noskaidrošanai, var atbrīvot Komisiju no tās pienākuma apstrīdētajā lēmumā paskaidrot tās piemēroto metodoloģiju, lai noteiktu piemēroto naudas sodu apmērus”.

41

Turklāt, ņemot vērā, ka nav sniegts nekāds pamatojums par to elementu atbilstību un līdzsvarojumu, kurus Komisija ir ņēmusi vērā, izvēloties Icap piemērotā soda pamatsummas aprēķināšanas metodi, pārsūdzētā sprieduma 296. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka “paskaidrojums, kas ir sniegts procesa Vispārējā tiesā stadijā, nevar tikt ņemts vērā, lai novērtētu, vai Komisija ir ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu”.

42

Līdz ar to vienīgais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

43

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida.

44

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Icap ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: