1

Ar savu apelācijas sūdzību VG, MS tiesību pārņēmējs, lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 31. maija rīkojumu MS/Komisija (T‑17/16, nav publicēts, EU:T:2017:379, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar ko tā noraidīja MS celto prasību, kurā bija lūgts Komisijai piespriest atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar tās lēmumu izbeigt sadarbību ar viņu Team Europe tīklā.

2

LESD 268. pantā ir paredzēts:

“Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir izskatīt lietas par kaitējuma novēršanu, ko paredz 340. panta otrā un trešā daļa.”

3

Šā līguma 340. pants ir izteikts šādi:

“Savienības līgumisko atbildību reglamentē tiesību akti, ko piemēro attiecīgiem līgumiem.

Ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus.

[..]”

4

Team Europe tīkls ir vietēja mēroga komunikācijas tīkls, kura galvenais uzdevums ir palīdzēt Komisijas pārstāvniecībām to saziņā ar sabiedrību attiecībā uz Eiropas politikām vietējā mērogā un kura dalībnieki darbojas kā lektori, moderatori, pasākumu vadītāji un komunikācijas eksperti.

5

Šos lektorus ar Komisiju saista “protokols par saprašanos un pievienošanās Team Europe”. Šajā protokolā ir paredzēta iespēja abām pusēm jebkurā brīdī rakstveidā atteikties no šīs vienošanās, nenosakot jebkādus citus noteikumus. Team Europe tīkla locekļi nesaņem atlīdzību no Komisijas. Taču tā – atkarībā no pieejamā budžeta – tiem dara pieejamu atbalsta funkciju, kas sastāv no koordinācijas sanāksmēm, mācību semināriem, interneta komunikācijas platformas un komunikācijas rīkiem, lai palīdzētu tiem veikt lektora uzdevumus. Protokolā par saprašanos un pievienošanos Team Europe tostarp bija precizēts, ka Team Europe tīkla locekļi darbojas uz brīvprātības pamata un ka viņi var saņemt atlīdzību par saviem izdevumiem vai sapratīgu kompensāciju no to pasākumu organizatoriem, kuros tie piedalās.

6

MS bija Team Europe tīkla loceklis no 2011. gada 20. jūlija līdz 2013. gada 10. aprīlim, pamatojoties protokolu par saprašanos un pievienošanos Team Europe starp strīda pusēm, ko 2011. gada 8. jūlijā Parīzē (Francija) parakstīja Komisijas pārstāvniecības Francijā vadītājs un ko 2011. gada 20. jūlijā Monpeljē [Montpellier] (Francija) parakstīja MS (turpmāk tekstā – “saprašanās protokols”). Atbilstoši šim protokolam viņa dalībai Team Europe tīklā bija jābeidzas 2014. gada 30. jūnijā. Komisijas pārstāvniecības Francijā vadītājs 2013. gada 10. aprīlī ieinteresēto personu pa tālruni informēja, ka viņš ir izbeidzis MS līdzdalību šajā tīklā, pamatojoties uz to, ka savas darbības ietvaros MS attiecībā pret dalībniekiem esot rīkojies neatbilstoši – šis lēmums tika pēc tam apstiprināts ar vēstuli.

7

Iemesls, kuru minēja Komisijas pārstāvniecības Francijā vadītājs, bija tas, ka viņš bija saņēmis sūdzību par MS rīcību no sievietēm, kuras bija piedalījušas Team Europe konferencē vai darbseminārā.

8

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 11. janvārī, MS lūdza piešķirt viņam juridisko palīdzību, lai celtu prasību sakarā ar atbildību.

9

Ar 2016. gada 3. maija rīkojumu MS/Komisija (T‑17/16 AJ, nav publicēts, EU:T:2016:446) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs piešķīra juridisko palīdzību.

10

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 19. jūlijā, MS cēla prasību sakarā ar atbildību.

11

MS prasījumi Vispārējai tiesai bija šādi:

12

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 6. oktobrī, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantam lūdza piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13

Savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību, kuri Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2016. gada 21. novembrī, MS lūdza Vispārējo tiesu šo iebildi noraidīt.

14

Ar pārsūdzēto rīkojumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Vispārējas tiesas Reglamenta 126. pantu, tā apmierināja iebildi par nepieņemamību. Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasības priekšmets patiesībā ir līgumiska rakstura prasība par zaudējumu atlīdzību. Tā kā saprašanās protokols neietver šķīrējklauzulu, šī tiesa esot atzinusi, ka tai nav kompetences.

15

Ar 2017. gada 30. novembra rīkojumu Tiesa apmierināja apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikumu par juridisko palīdzību.

16

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:

17

Ar 2018. gada 21. februāra vēstuli Tiesa tika informēta par MS nāvi 2018. gada 16. februārī, kā arī par VG lēmumu turpināt tiesvedību.

18

Savā 2018. gada 28. maija replikas rakstā VG attiecās no to prasījumu daļas, kuri skāra uzņemšanu atpakaļ Team Europe tīklā.

19

Apelācijas sūdzības pamatošanai VG izvirza divus pamatus – ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā saistībā ar prasības par kaitējuma atlīdzināšanu juridisko kvalifikāciju, kā arī nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, un ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā saistībā ar saprašanās protokola juridisko kvalifikāciju, nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kā arī ir sagrozīti fakti.

20

Pirmkārt, runājot par apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, prasītājs apgalvo, ka, visupirms, Vispārējā tiesa neesot paskaidrojusi, kāpēc prasība par kaitējuma atlīdzināšanu obligāti ir saistīta ar saprašanās protokola interpretāciju, lai gan rīcība, kura tiek pārmesta šajā prasībā, ir nevis it kā pastāvošā līguma izbeigšana, bet gan MS pamattiesību pārkāpums, izskatot pret viņu vērsto sūdzību, – tādējādi šā protokola interpretācija nav nedz nepieciešama, nedz neatsverama, lai izskatītu minēto prasību 2013. gada 18. aprīļa sprieduma Komisija/Systran un Systran Luxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245) 80. punkta izpratnē.

21

Turpinot – pārsūdzētajā rīkojumā neesot izklāstīti iemesli, kāpēc Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pret MS vērstās sūdzības izskatīšana Komisijā obligāti ir saistīta ar saprašanās protokola interpretāciju. Šajā saprašanās protokolā neesot ietverti nedz noteikumi par iespējamo sūdzību izskatīšanu, nedz arī Komisijas pienākums pamatot atteikšanos no sadarbības ar lektoru Team Europe tīkla ietvaros. Tiesību normas, tai skaitā pamattiesības, kuru pārkāpumu tiek apgalvots, esot piemērojamas neatkarīgi no saprašanās protokola noteikumiem.

22

Visbeidzot, Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz VG prasības pieteikumā minētajām norādēm un attiecībā uz dažādo lietas materiālos minēto informāciju neesot objektīvi un vispārīgi pārbaudījusi, vai pastāvēja īsts līgumiskais konteksts, lai gan šis pienākums ir noteikts 2013. gada 18. aprīļa spriedumā Komisija/Systran un Systran Luxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245).

23

VG arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz saprašanās protokola kvalifikāciju.

24

Otrkārt, runājot par apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, celto prasību kvalificējot kā “līgumiska rakstura” prasību, VG būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa saprašanās protokolu ir nepareizi kvalificējusi kā “līgumu”, kaut arī runa drīzāk ir par Komisijas vienpusēji noteiktām nesaistošām pamatnostādnēm, kuras reglamentē Team Europe tīkla darbību. Komisija – kā to norādot tās Eiropas ombudam iesniegto apsvērumu 21. punkts, kā arī 2016. gada 3. maija rīkojuma MS/Komisija (T‑17/16 AJ, nav publicēts, EU:T:2016:446) 15. punkts, ar kuru Vispārējā tiesa lēma par MS juridiskās palīdzības pieteikumu, – nekad neesot apgalvojusi, ka attiecības būtu līgumiskas. Saprašanās protokols esot tikai Team Europe tiesību un pienākumu apkopojums un neattiecoties uz tiesībām un pienākumiem, kuri reglamentē konkrētās attiecības starp Komisiju un MS. Saprašanās protokolā neesot paredzētas nedz sankcijas tajā iekļauto noteikumu pārkāpuma gadījumā, nedz arī iekļautas atsauces uz piemērojamām tiesībām vai kompetentajām tiesām – tādējādi saprašanās protokols drīzāk norāda uz vienkāršiem rīcības priekšrakstiem, nevis uz patiesām juridiskām saitēm starp personām. Komisija esot novēloti mainījusi savu nostāju un atsaukusies uz saprašanās protokola līgumisko raksturu. Pusēm nekad neesot bijis kopīgs nodoms uzņemties saistības vienai pret otru uz līguma pamata. Savukārt pušu nodoms esot izšķirošs faktors, lai akts varētu tikt kvalificēts kā līgumisks. Tādējādi Tiesa saprašanās protokolu tostarp esot kļūdaini kvalificējusi kā “līgumu” un esot pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

25

Komisija ierosina noraidīt pirmo pamatu un otrā pamata pirmo un otro daļu.

26

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka, runājot par prasībām pret Savienību, ar kurām tiek lūgts atzīt tās atbildību par nodarīto kaitējumu, LESD ir paredzēts kompetenču sadalījums starp Savienības tiesām un valstu tiesām.

27

Attiecībā uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību no LESD 340. panta otrās daļas, lasot to kopsakarā ar LESD 268. pantu, izriet, ka strīdi, kas saistīti ar šādu atbildību, ir Savienības tiesu jurisdikcijā.

28

Nosakot, kuras tiesas kompetencē ietilpst izskatīt konkrētu prasību pret Savienību, ar ko ir lūgts atzīt tās atbildību par kaitējumu, ir jāizvērtē, vai šīs prasības mērķis ir Savienības līgumiskā vai ārpuslīgumiskā atbildība (spriedums, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un Systran Luxembourg, C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

To darot, Savienības tiesas nevar balstīties tikai uz tām tiesību normām, uz kurām atsaucas lietas dalībnieki. Tādējādi, tikai ar atsaukšanos uz tiesību normām, kas neizriet no lietā aplūkojamā līguma, bet kas ir saistošas pusēm, vien nevar izmainīt strīda līgumisko raksturu un tādējādi liegt saistībā ar šo strīdu vērsties kompetentajā tiesā. Ja būtu citādi, strīda raksturs un līdz ar to arī kompetentā tiesa varētu mainīties atkarībā no tiesību normām, uz kurām puses atsaucas, bet tas būtu pretrunā noteikumiem par dažādo tiesu materiālo kompetenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un Systran Luxembourg, C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 64. un 65. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

30

Šajā kontekstā Savienības tiesām ir jāpārbauda, vai tajās celtās prasības par zaudējumu atlīdzību priekšmets ir tāda prasība par zaudējumu atlīdzību, kas objektīvi un vispārīgi ir pamatota ar līgumiskām vai ārpuslīgumiskām tiesībām un saistībām. Šai nolūkā šīm tiesām, ņemot vērā dažādos lietas materiālos ietvertos elementus, piemēram, iespējami pārkāpto tiesību normu, izvirzītā pārkāpuma raksturu, pārmesto rīcību, kā arī starp attiecīgajām pusēm pastāvošās tiesiskās attiecības, ir jāpārbauda, vai starp tām pastāv īsts līgumiskais konteksts, kas ir saistīts ar strīda priekšmetu, kura padziļināta izvērtēšana ir nepieciešama, lai izskatītu minēto prasību (spriedums, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un Systran Luxembourg, C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 66. punkts).

31

Otrkārt, ir jāatgādina, ka Vispārējai tiesai saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantu un 53. panta pirmo daļu noteiktais pienākums norādīt sprieduma pamatojumu nav saistīts ar prasību, lai tā sniedz izklāstu, kurā būtu izsmeļoši un viens pēc otra iztirzāti lietas dalībnieku minētie argumenti. Ciktāl pamatojumā ir skaidri un nepārprotami redzama Vispārējās tiesas argumentācija, tas var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, uz kuriem balstās Vispārējā tiesa, un Tiesai gūt pietiekamu informāciju tiesu pārbaudes veikšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 30. maijs, L’Oréal/EUIPO, C‑519/17 P un no C‑522/17 P līdz C‑525/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:348, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā rīkojuma 34. punktā konstatēja, ka saprašanās protokols nosaka pušu attiecīgos pienākumus, sadarbības ilgumu, kā arī tā izbeigšanas kārtību. Konkrēti, tā norādīja, ka šā protokola 5. punktā ir atsauce uz “izbeigšanas” nosacījumiem. Turpinājumā Vispārējā tiesa šā rīkojuma 35. punktā norādīja, ka prasība par kaitējuma atlīdzināšanu attiecās uz saprašanās protokola interpretāciju, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs neatsaucās uz citiem aktiem, kuru autors būtu Komisija. Turklāt minētā rīkojuma 36. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pārmestajai rīcībai ir tieša saikne ar esošajām līgumattiecībām, kā rezultātā tā pārsūdzētā rīkojuma 37. punktā secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja prasība par kaitējuma atlīdzināšanu bija saistīta ar saprašanās protokola interpretāciju, un šā rīkojuma 38. punktā secināja, ka šis protokols padarot strīdu par līgumisku. Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā norādīja, ka saprašanās protokols nesatur šķīrējklauzulu un tādējādi strīds ir ārpus Savienības tiesu kompetences.

33

Līdz ar to ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir sniegusi pietiekamu pamatojumu tam, ka strīda priekšmets ir līgumisks un ka nav izpildīti nosacījumi, lai tas būtu Savienības tiesu kompetencē.

34

Papildus tam ir jāuzskata, ka neviens no VG minētajiem argumentiem nevar pierādīt, ka šajos apsvērumos ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā.

35

Konkrēti, Vispārējās tiesas vērtējumu neliek apšaubīt apstāklis, ka prasītājs balstās uz pārsūdzētā rīkojuma 23. punktā minēto citātu no apsvērumiem, kurus Komisija iepriekš bija iesniegusi ombudam, saskaņā ar kuru Komisija ir norādījusi, ka “Team Europe locekļiem nav līgumattiecību ar [to]”.

36

Proti, nostāja, ko Komisija iepriekš bija paudusi ombudam, ne obligāti ir pretrunā nostājai, kas izriet no iebildes par nepieņemamību, kuru šī iestāde ir izvirzījusi Tiesā.

37

Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka šis citāts ir nepilnīgs, ciktāl teikumā, to aplūkojot kopumā, ir precizēts, ka “Team Europe locekļiem nav līgumattiecību ar Komisiju un viņi nesaņem nekādu atlīdzību vai dotācijas no Komisijas”.

38

Pat ja minēto citātu varētu saprast tā, ka tas izslēdz darba līguma pastāvēšanu, jo saprašanās protokolā bija izslēgta jebkāda atlīdzība un izslēgta jebkāda juridiska pakļautības saikne, šāda līguma neesamība starp Komisiju un Team Europe tīkla dalībniekiem neizslēdz, ka pastāv citi to starpā nolīgti pienākumus – tādējādi, ka starp tiem pastāv attiecības, kuras tomēr var tikt kvalificētas kā “līgumiskas” (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Granarolo, C‑196/15, EU:C:2016:559, 25. punkts).

39

Turklāt no ombuda 2015. gada 19. novembra lēmumā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, “ja Komisija nolemj neturpināt līgumattiecības ar ekspertu vai tās tīklu locekli, tai vispirms – pirms tiek pieņemta tās galīgā nostāja – ir jādod attiecīgajai personai iespēja paust savu viedokli par plānoto pasākumu”.

40

No tā izriet, ka starp pusēm pastāvošā strīda priekšmets ir apstrīdēt līguma izbeigšanas apstākļus un it īpaši nosacījumus, kuros tika pieņemts Komisijas lēmums par sadarbības ar MS izbeigšanu Team Europe tīklā.

41

Apstāklis, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz pamattiesību pārkāpumu, arī nevar mainīt starp pusēm pastāvošā strīda būtību.

42

Proti – kā atgādināts šā sprieduma 29. punktā un kā Tiesa ir nospriedusi 2009. gada 20. maija sprieduma Guigard/Komisija (C‑214/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:330) 43. punktā – tikai ar atsaukšanos uz tiesību normām, kas neizriet no attiecīgā līguma, bet kas ir saistošas pusēm, vien nevar izmainīt strīda līgumisko raksturu un tādējādi liegt saistībā ar to vērsties kompetentajā tiesā. Ja būtu citādi, strīda raksturs un līdz ar to arī kompetentā tiesa varētu mainīties atkarībā no tiesību normām, uz kurām puses atsaucas, bet tas būtu pretrunā noteikumiem par dažādo tiesu materiālo kompetenci.

43

Līdz ar to Vispārējā tiesa ir pareizi nospriedusi, ka Savienības tiesām nav kompetences, un ir norādījusi pietiekamu pamatojumu tam, kāpēc tā ir nonākusi pie secinājuma, ka pastāv patiess līgumisks konteksts, kas ir saistīts ar strīda priekšmetu.

44

Šajos apstākļos pirmais pamats kopumā, kā arī otrā pamata pirmā un otrā daļa, ņemot kopā, ir jānoraida kā nepamatoti.

45

Ar otrā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, uzskatīdama, ka saprašanās protokols veido līgumu, kaut arī tajā nav norādīts šim protokolam piemērojamās tiesības, Vispārējā tiesa ir to sagrozījusi.

46

Komisija uzskata, ka šī trešā daļa ir neiedarbīga un, pakārtoti, ka tā ir nepamatota.

47

Saskaņā ar iedibināto Tiesas judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzība attiecas tikai uz tiesību jautājumiem un ka Vispārējā tiesa viena pati ir kompetenta konstatēt un izvērtēt attiecīgos faktus un pierādījumus. Faktu un pierādījumu vērtējums tātad, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kura kā tāda pārbaude apelācijas tiesvedības ietvaros ir jāveic Tiesai. Šādai faktu sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav no jauna jānovērtē fakti un pierādījumi (spriedums, 2019. gada 15. maijs, CJ/ECDC, C‑170/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:410, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Ja tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tad, piemērojot LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir konkrēti jānorāda, kurus pierādījumus tā ir sagrozījusi, un jānorāda kļūdas analīzē, kuru dēļ, viņaprāt, Vispārējā tiesa šo sagrozīšanu ir izdarījusi (spriedums, 2018. gada 6. septembris, Klein/Komisija, C‑346/17 P, EU:C:2018:679, 126. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējs ir tikai īsi kritizējis Vispārējās tiesas pamatojumu, taču nav pierādījis, ka tas ir balstīts uz tās aplūkoto faktisko apstākļu sagrozīšanu, kas acīmredzami izrietētu no lietas materiāliem.

50

Turklāt argumentu, ka nav norādītas piemērojamās tiesības, apelācijas sūdzības iesniedzējs pirmo reizi izvirza Tiesā.

51

Šāds iebildums ir noraidāms kā nepieņemams. Proti, atbilstoši Reglamenta 170. panta 1. punktam apelācijas sūdzība nedrīkst grozīt Vispārējā tiesā izskatītā strīda priekšmetu. Tiesas kompetence apelācijas sūdzības izskatīšanas ietvaros attiecas vienīgi uz tā juridiskā risinājuma izvērtēšanu, kas tika sniegts saistībā ar pamatiem, kurus izskatīja pirmā tiesa. Tādējādi lietas dalībnieks nevar Tiesā pirmo reizi izvirzīt pamatu, kuru tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā, jo tādējādi tas Tiesā, kuras kompetence apelācijas ietvaros ir ierobežota, varētu vērsties ar plašāku strīdu nekā iepriekš Vispārējā tiesā izskatītais (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojums, 2018. gada 10. janvāris, Komisija/RW, C‑442/17 P(R), nav publicēts, EU:C:2018:6, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

No iepriekš minētā izriet, ka otrā pamata trešā daļa nevar tikt apmierināta.

53

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

54

Reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība nav pamatota. Saskaņā ar tā paša reglamenta 138. panta 1. punkta nosacījumiem, kas piemērojami apelācijas tiesvedībai atbilstoši Reglamenta 184. panta 1. punktam, jebkuram lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest VG atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un viņam spriedums nav labvēlīgs, viņam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: