–

Slovēnijas valdības vārdā – B. Jovin Hrastnik, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Kocjan un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Aleš un Jožef Kuhar, no vienas puses, un Slovēnijas banku Addiko Bank d.d., no otras puses, par prasījuma, kas izriet no hipotekārā kredīta līguma, kurš noslēgts tieši izpildāma notariālā akta formā, piespiedu izpildi.

3

Direktīvas 93/13 3. pantā ir paredzēts:

“1.   “Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

2.   Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.

[..]”

4

Šīs direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

5

Minētās direktīvas 5. pants ir formulēts šādi:

“Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. [..]”

6

Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

7

Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

8

Zakon o varstvu potrošnikov (Likums par patērētāju tiesību aizsardzību, Uradni list RS, Nr. 98/04) 23. pantā ir paredzēts:

“Uzņēmums nevar attiecībā uz patērētāju paredzēt negodīgus līguma noteikumus.

Iepriekšējā punktā minētie līguma noteikumi ir spēkā neesoši.”

9

Šī likuma 24. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Līguma noteikumus uzskata par negodīgiem, ja tie rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam, ja tie padara līguma izpildi patērētājam nepamatoti apgrūtinošu vai ja tie padara līguma izpildi ievērojami atšķirīgu no tā, ko patērētājs pamatoti sagaidīja, vai arī ja tie ir pretrunā labticības un godprātības principam.”

10

Zakon o izvršbi in zavarovanju (Likums par izpildi un prasības nodrošinājuma pasākumiem, Uradni list RS, Nr. 3/07) 9. pantā ir noteikts:

“Nolēmums, kas ir pieņemts pirmajā instancē, var tikt pārsūdzēts, ciktāl likumā nav noteikts citādi.

Parādnieka prasība par izpildes rīkojumu, ar kuru apmierināts lūgums par izpildi, ir sūdzība.

[..]

Nolēmums, kas pieņemts par sūdzību, var tikt pārsūdzēts.

[..]”

11

Šī likuma 15. pantā ir paredzēts:

“Zakon o pravdnem postopku [(Civilprocesa kodeksa, Uradni list RS, Nr. 73/07)] normas ir piemērojamas pēc analoģijas ar piespiedu izpildes un prasības nodrošinājuma pasākumu procesu, ja vien šajā vai citā likumā nav noteikts citādi.”

12

Minētā likuma 17. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:

“Tiesa izsniedz izpildes rīkojumu, pamatojoties uz izpildu dokumentu.

Izpildu dokumenti ir:

[..].”

13

Saskaņā ar šī paša likuma 55. panta pirmo daļu:

“Par piespiedu izpildes rīkojumu var iesniegt sūdzību, ar pamatojumiem, kas ir šķērslis tā izpildei, tostarp:

[..]

[..].”

14

Likuma par izpildi un prasības nodrošinājuma pasākumiem 71. pants ir formulēts šādi:

“Pēc parādnieka lūguma tiesa var pilnībā vai daļēji apturēt izpildi, ja parādnieks ticamā veidā pamato, ka tūlītēja izpilde viņam radītu kaitējumu, kas ir nenovēršams vai grūti novēršams un smagāks kā tāds, ko atliktas izpildes gadījumā ciestu kreditors, šādos gadījumos:

[..]

[..]

Neskarot iepriekšējo punktu, tiesa pēc parādnieka lūguma arī citos gadījumos ar īpašu tiesisku pamatojumu var apturēt piespiedu izpildi, bet uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus, un tikai vienu reizi.

Pēc kreditora ierosinājuma tiesa izpildes atlikšanai izvirza nosacījumu par parādnieka dotu nodrošinājumu, ja vien tas nerada kaitējumu viņa vai viņa ģimenes locekļu uzturēšanai. Ja parādnieks nedod nodrošinājumu tiesas noteiktajā termiņā, kas nepārsniedz 15 dienas, lūgumu par apturēšanu uzskata par atsauktu.”

15

Civilprocesa kodeksa 3. panta trešās daļas 1. punktā ir noteikts:

“Tiesa neatzīst pušu gribas izteikumus, kas ir:

16

Zakon o notariatu (Notariāta likums, Uradni list RS, Nr. 2/07) 4. pantā ir noteikts:

“Notariālais akts, kurā ir paredzēts pienākums dot, darīt, nedarīt vai pieļaut kaut ko, kas var būt izlīguma priekšmets, ir izpildu dokuments, ja parādnieks šajā pašā aktā vai atsevišķā notariālā aktā tieši pauž piekrišanu tā tiešai izpildāmībai un ja prasījumam ir pienācis izpildes termiņš.”

17

Šā likuma 42. pantā ir noteikts:

“Notāram pirms notariālā akta taisīšanas ir jāapraksta pusēm saprotamā veidā iecerētā juridiskā darījuma vai gribas izteikuma saturs un tiesiskās sekas, viņam ir arī jāvērš pušu uzmanība uz ar šādu juridisko darījumu vai gribas paušanu saistītiem zināmiem un ierastiem riskiem. Notāram arī ir jāvērš pušu uzmanība uz citiem iespējamiem apstākļiem, kas attiecas uz paredzēto juridisko darījumu, ja viņam tie ir zināmi [..]. Viņam tāpat ir jāatrunā puses no neskaidru, nesaprotamu vai divdomīgu formulējumu lietošanas un tieši jāvērš viņu uzmanība uz šādu formulējumu lietošanas iespējamām tiesiskajām sekām. Ja puses saglabā šos formulējumus, viņam tie ir jāietver notariālajā aktā, bet minot arī, ka puses par to ir attiecīgi brīdinātas.”

18

Zakon o brezplačni pravni pomoči (Likums par bezmaksas juridisko palīdzību) 8. panta ceturtajā ievilkumā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo likumu bezmaksas juridisko palīdzību nepiešķir:

[..]

19

Addiko Bank un A. un J. Kuhar noslēdza hipotekārā kredīta līgumu mājokļa iegādes finansēšanai tieši izpildāma notariālā akta formā (turpmāk tekstā – “attiecīgais notariālais akts”). Kredīts bija izteikts Šveices frankos (CHF), bet A. un J. Kuhar bija jāveic atmaksas ikmēneša maksājumi euro pēc Eiropas Centrālās bankas (ECB) valūtas maiņas kursa maksājuma dienā. Procentu likme bija piesaistīta sešu mēnešu CHF LIBOR likmei.

20

Tā kā A. un J. Kuhar neveica maksājumus, Addiko Bank, pamatojoties uz attiecīgo notariālo, aktu iesniedza pieteikumu Okrajno sodišče v Gornji Radgoni (Gorņi Radgonas rajona tiesa, Slovēnija) uzdot šī akta piespiedu izpildi.

21

Šī tiesa apmierināja pieteikumu par piespiedu izpildi par summu 128765, 66 EUR apmērā.

22

A. un J. Kuhar savā sūdzībā, ar ko tie bez advokāta pārstāvības minētajā tiesā pārsūdzēja lēmumu par piespiedu izpildi, apgalvoja, ka Addiko Bank nebija pienācīgi vērsusi viņu uzmanību uz ārvalstu valūtas risku, kā rezultātā viņi noslēdza līgumu, kura atsevišķi noteikumi ir negodīga rakstura un saskaņā ar kuru viņiem tagad ir jāatmaksā summa, kas ir krietni lielāka par piešķirto kredītu.

23

Okrajno sodišče v Gornji Radgoni (Gorņi Radgonas rajona tiesa) šo sūdzību noraidīja, tostarp ar pamatojumu, ka pēc būtības A. un J. Kuhar esot bijusi jāpilda tiem attiecīgajā notariālajā aktā noteiktā saistība un ka tam, vai Addiko Bank esot pienācīgi vērsusi viņu uzmanību uz ārvalstu valūtas risku, neesot īpašas nozīmes.

24

Tad A. un J. Kuhar joprojām bez advokāta pārstāvības vērsās iesniedzējtiesā Višje sodišče v Mariboru (Mariboras apelācijas tiesa, Slovēnija) ar prasību atcelt lēmumu, ar ko uzdota piespiedu izpilde.

25

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa jau ar starpspriedumu bija nospriedusi, ka attiecīgajā notariālajā aktā ietvertais noteikums, kas nosaka, ka kredīts ir izteikts ārvalstu valūtā, bet ka tā atmaksa ir veicama euro, ir negodīga rakstura, jo tajā nav paredzēta nekāda adekvāta ārvalsts valūtas riska ierobežošana. Lai gan šis noteikums attiecas uz līguma galveno priekšmetu, tas A. un J. Kuhar neesot nedz vienkāršs, nedz skaidri saprotams. Kopumā iesniedzējtiesa uzskata, ka, pat ja ārvalsts valūtas riska neierobežošana var ietekmēt gan patērētāju, gan banku, tomēr pastāv būtiska nelīdzsvarotība līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos jau tādēļ vien, ka bankai kā lielai finanšu iestādei, kas var paļauties uz specializētām zināšanām, svarīgiem datiem un pieredzi šajā jomā, ir pieejami krietni plašāki līdzekļi šāda riska kontrolei. Turklāt šī tiesa uzskata, ka, noslēdzot līgumu par kredītu mājokļa iegādei, saprātīgs patērētājs sevi nepakļautu neierobežotam ārvalsts valūtas riskam, kas tam varētu radīt kaitīgas un ilgstošas ekonomiskās sekas. Tieši otrādi, ja viņš varētu vienoties, būdams vienlīdzīgā situācijā ar banku, un ja pēdējā minētā viņu būtu pienācīgi informējusi, šāds patērētājs uzņemtos šādu saistību tikai, ja kredīta līgumā šāds risks tiktu saprātīgi ierobežots.

26

Iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai tiesai, kurā ir iesniegts lūgums pieņemt lēmumu par hipotekārā kredīta līguma piespiedu izpildi, konstatējot, ka tajā ir ietverts negodīgs noteikums, vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes ir jāaizliedz šāda noteikuma īstenošana šajā procesa stadijā vai par to ir jālemj tiesai, kas izskata lietu pēc būtības, kurā patērētājs, iespējams, vērsies, atsevišķa procesa ietvaros.

27

Šajā ziņā iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka saskaņā ar Savienības tiesību efektivitātes principu, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā, valsts procesuālās tiesību normas, kas attiecas uz tiesas nolēmumu ar res judicata spēku, nevar radīt tiesai, kurā iesniegts pieteikums par izpildi, pārmērīgas grūtības atteikt negodīgo noteikumu piemērošanu. Taču Slovēnijas tiesībās piespiedu izpildes procedūrā, kas uzsākta, pamatojoties uz tieši izpildāmu notariālo aktu, kompetentajai tiesai tomēr būtu jāsaskaras ar šāda veida procesuālām tiesību normām. Konkrētāk runa būtu par valsts tiesību normām, kas attiecas uz formālās likumības principa īstenošanu un likuma nosacījumiem piespiedu izpildes apturēšanai, kā tās ir paredzētas Likumā par izpildi un prasības nodrošinājuma pasākumiem.

28

Pirmkārt, attiecībā uz formālās likumības principu iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar tradicionālo Slovēnijas tiesībās piemēroto interpretāciju tiesa nevar atteikt piespiedu izpildi, jo saskaņā ar šo principu tās veiktā pārbaude nepārsniedz publiskā akta pārbaudi, konstatējot, ka kredītlīgums, kura piespiedu izpilde tiek lūgta, ir noslēgts, ievērojot piemērojamos tiesību aktos paredzētās formas prasības. Tiesas, kurā iesniegts pieteikums par tāda notariālā akta kā attiecīgais notariālais akts piespiedu izpildi, pozīcija līdz ar to efektivitātes principa pārkāpuma kontekstā būtu pēc būtības analoģiska tai, kas minēta lietā, kurā taisīts 2013. gada 14. novembra rīkojums Banco Popular Español un Banco de Valencia (C‑537/12 un C‑116/13, EU:C:2013:759).

29

Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka Slovēnijas tiesībās nav paredzēta piespiedu izpildes procesa apturēšana gadījumā, ja patērētājs cēlis prasību par spēkā neesamības atzīšanu, ar pamatojumu, ka līgumā, kas noslēgts ar pārdevēju vai piegādātāju, ir negodīgs noteikums. Likuma par izpildi un prasības nodrošinājuma pasākumiem 71. panta pirmajā un otrajā daļā paredzētā apturēšana ir iespējama tikai izņēmuma kārtā, pamatojoties uz argumentētu parādnieka lūgumu, ar ļoti striktiem nosacījumiem, kuri attiecas uz nenovēršama vai grūti novēršama kaitējuma pastāvēšanu, kas saskaņā ar Slovēnijas tiesu pastāvīgo judikatūru nevar būt kaitējums, kurš radies no pašas piespiedu izpildes īstenošanas.

30

Turpinājumā iesniedzējtiesa atzīmē, ka parasti parādnieks, pret kuru vērsta piespiedu izpildes procedūra, nevar saņemt bezmaksas juridisko palīdzību un arī nevar atļauties pārstāvību, kā rezultātā vairumā gadījumu viņu šādā procedūrā nepārstāv advokāts. Tādējādi pastāvot ievērojams risks, ka nezināšanas dēļ parādnieks pat neiesniegs pieteikumu apturēt izpildi vai arī šis pieteikums būs tik nepilnīgs, ka tas būs lemts atzīšanai par nepieņemamu. Jau tā ļoti ierobežotās parādnieka iespējas panākt izpildes apturēšanu esot vēl vairāk ierobežotas kreditora tiesību pieprasīt parādniekam sniegt nodrošinājumu dēļ. Proti, Likuma par izpildi un prasības nodrošinājuma pasākumiem 71. panta trešajā daļā esot paredzēts – ja parādnieks nedod šādu nodrošinājumu, pieteikumu par piespiedu izpildes apturēšanu uzskata par atsauktu

31

Visbeidzot, iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību efektivitātes principam, Slovēnijas tiesas varētu ievērot šī sprieduma 28. punktā minētā formālās likumības principa plašāko interpretāciju, ļaujot tiesai, kurā iesniegts pieteikums par piespiedu izpildi, pēc savas ierosmes veikt negodīgā noteikuma rakstura pārbaudi šajā procesa stadijā. Proti, tās laikā tiesai vajadzētu veikt pilnīgu visu juridiski būtisko faktu konstatāciju, tostarp to, par kuriem pušu starpā nav vienprātības. Turklāt notariālais akts būtu vēl jo vairāk pārbaudāms pēc būtības nekā tiesu izsniegti klasiski izpildu dokumenti. Turklāt Notariāta likuma 4. pantā esot paredzēts, ka parādniekam ir skaidri jāatzīst dokumenta tieši izpildāmais raksturs, kas izslēdz to, ka, iegūstot parādnieka piekrišanu, būtu iespējams apiet tādas imperatīvās normas, kas patērētāju aizsardzības jomā attiecas uz negodīgiem noteikumiem. Pamatojoties uz šādu interpretāciju, tiesa, kurā iesniegts pieteikums par piespiedu izpildi, tādējādi varētu pēc savas ierosmes atteikt tāda notariālā akta izpildi kā aplūkotais notariālais akts, kuram parādnieks ir piekritis, pārkāpjot imperatīvās normas.

32

Līdz ar to, tā kā lielākajā daļā Slovēnijas tiesu šobrīd formālās likumības principa šaura un ierobežojoša interpretācija tomēr prevalē, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai šāda interpretācija ir saderīga ar Savienības tiesību efektivitātes principu, to piemērojot Direktīvai 93/13.

33

Šajos apstākļos Višje sodišče v Mariboru (Mariboras apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai, ņemot vērā Eiropas Savienības tiesību efektivitātes principu, [..] Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka piespiedu izpildes procedūrā tiesai, kurā iesniegts lūgums par izpildi, pēc savas ierosmes tā ir jāatsaka tādēļ, ka tieši izpildāmajā notariālajā aktā (izpildu dokumentā) ir iekļauts negodīgs noteikums, tādā gadījumā kā šajā lietā, kurā dalībvalsts procesuālajos tiesību aktos izpildes tiesai nav piešķirta faktiska iespēja apturēt vai atlikt piespiedu izpildi (pēc parādnieka lūguma vai savas ierosmes) līdz galīgam spriedumam pēc būtības par noteikuma negodīgumu, kas taisīts tiesvedībā pēc būtības, ko uzsācis parādnieks kā patērētājs?”

34

Vispirms Slovēnijas valdība apšauba lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Šī valdība norāda, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka tai pēc savas ierosmes ir jāliedz prettiesisko noteikumu, kas ietverti tādā notariālajā aktā kā aplūkotais notariālais akts, īstenošana, jo Slovēnijas procesuālajās tiesībās nav atļauta piespiedu izpildes pagaidu apturēšana. Taču līdz pat lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu taisīšanas dienai paši A. un J. Kuhar nebija izpildījuši procesuālos nosacījumus, lai panāktu šādu apturēšanu atbilstoši valsts tiesību aktiem, jo viņi nav cēluši prasību pēc būtības par līguma noteikumu spēkā neesamības atzīšanu, kā rezultātā jautājums par izpildes apturēšanu nemaz nav radies.

35

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu valsts tiesām tiek piešķirtas visplašākās iespējas vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka lietā, kuru tās izskata, rodas jautājumi par Savienības tiesību normu, kas nepieciešamas to izskatīšanās esošā strīda atrisināšanai, interpretāciju vai to spēkā esamības vērtējumu, un ir brīvas izmantot šo iespēju ikvienā tiesvedības brīdī, kuru tās uzskata par piemērotu (šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumus, 2010. gada 5. oktobris, Elchinov, C‑173/09, EU:C:2010:581, 26. punkts, kā arī 2018. gada 14. novembris, Memoria un Dall’Antonia, C‑342/17, EU:C:2018:906, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Tāpat Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, ka uz valsts tiesu uzdotajiem jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesa tātad var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c., C‑621/18, EU:C:2018:999, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tiesa ir arī nospriedusi, ka tai nav sadarbības, kas iedibināta ar LESD 267. pantu, ietvaros jāpārbauda, vai iesniedzējtiesas nolēmums ir pieņemts atbilstoši valsts noteikumiem par tiesu darba organizāciju un procesu (šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumu, 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c., C‑621/18, EU:C:2018:999, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka arguments, ko Slovēnijas valdība izvirzīja, lai noteiktu iesniedzējtiesas, kurā lūgta hipotekārā parāda piespiedu piedziņa, lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu hipotētisko raksturu, balstās uz apsvērumiem, kas ir saistīti ar valsts tiesību procesuālo tiesību normu ievērošanu, konkrētāk uz apstākli, ka pamatlietas parādnieki līdz pat lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu taisīšanas dienai nav saskaņā ar Slovēnijas tiesībām cēluši prasību pēc būtības par attiecīgajā notariālajā aktā ietverto noteikumu, kurus viņi uzskata par negodīgiem, atzīšanu par spēkā neesošiem.

39

Taču kā izriet no šī sprieduma 35. un 37. punkta, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar atzīt par nepieņemamu tādēļ, ka tas ir ticis pieņemts, neievērojot valsts noteikumus par tiesu darba organizāciju un procesu, vai ka tas attiecīgajā gadījumā būtu iesniegts pāragrā valsts tiesvedības stadijā.

40

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

41

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā efektivitātes principu, Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru valsts tiesai, kurā iesniegts pieteikums par hipotekārā kredīta līguma, kas starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgts tieši izpildāma notariālā akta formā, piespiedu izpildi, nav iespējas nedz pēc patērētāja lūguma, nedz pēc savas ierosmes izvērtēt to, vai šādā aktā ietvertie noteikumi ir negodīgi šīs direktīvas izpratnē, un ar šādu pamatojumu apturēt lūgto piespiedu izpildi.

42

Vispirms ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa nelūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 93/13 3.–5. pantu, kas tai ļauj pārbaudīt kredītlīguma, kas ir notariālā akta, kura izpilde tiek lūgta, priekšmets, noteikumu iespējami negodīgo raksturu. Proti, kā izriet no šī sprieduma 25. punkta, iesniedzējtiesa starpspriedumā jau ir atzinusi minētā līguma noteikumus par negodīgiem, ko Tiesa nevar apšaubīt LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā.

43

Pēc šīs premisas izvirzīšanas ir svarīgi uzsvērt, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam.

44

Tāpat ir jāatgādina, ka, ņemot vērā sabiedrības interešu, ko veido patērētāju – kuri ir vājākā pozīcijā attiecībā pret pārdevējiem vai piegādātājiem – aizsardzība, raksturu un nozīmi, Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tās divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, lai izbeigtu negodīgu noteikumu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gads 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Kaut arī Tiesa jau vairākkārt, ievērojot Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta prasības, ir noteikusi, kādā veidā valsts tiesām ir jānodrošina patērētāju tiesību aizsardzība atbilstoši šai direktīvai, tomēr principā Savienības tiesībās nav saskaņotas procedūras, ko piemēro līguma noteikumu iespējami negodīgā rakstura pārbaudei, un līdz ar to tās ietilpst dalībvalstu iekšējās tiesību sistēmās (spriedums, 2018. gads 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 57. punkts).

46

Tādēļ, tā kā valstu piespiedu izpildes mehānismi nav saskaņoti, to īstenošanas noteikumi atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam ir nosakāmi to iekšējās tiesību sistēmās. Tomēr šiem noteikumiem ir jābūt atbilstošiem diviem nosacījumiem – tie nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē valsts tiesībām pakļautas līdzīgas situācijas (līdzvērtības princips), un tie nedrīkst padarīt neiespējamu vai pārmērīgi grūtu patērētājiem Savienības tiesībās piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (spriedums, 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC, C‑49/14, EU:C:2016:98, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Runājot, pirmkārt, par līdzvērtības principu, kas nav lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, gluži kā to savos rakstveida apsvērumos darījusi Eiropas Komisija, ir jānorāda, ka Tiesas rīcībā nav tāda veida elementu, kas liktu šaubīties par pamatlietā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma atbilstību šim principam.

48

Otrkārt, attiecībā uz efektivitātes principu atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai jautājums par to, vai valsts tiesību norma tiesību subjektiem padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, tās norisi un tās īpatnības dažādās valsts iestādēs. Šādā perspektīvā vajadzības gadījumā ir jāņem vērā valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa pienācīga norise (šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumus, 2015. gada 1. oktobris, ERSTE Bank Hungary, C‑32/14, EU:C:2015:637, 51. punkts, kā arī 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC, C‑49/14, EU:C:2016:98, 43. un 44. punkts).

49

Tas, vai tāda valsts procesuālā kārtība kā pamatlietā aplūkotā kaitē patērētājiem Direktīvā 93/13 sniegtās aizsardzības efektivitātei, ir jāpārbauda, ņemot vērā šo judikatūru.

50

Šajā ziņā aplūkojamajā gadījumā no iesniedzējtiesas apraksta izriet, ka Slovēnijas tiesībās piespiedu izpildes kārtību raksturo šādas pazīmes:

51

Slovēnijas valdība savos rakstveida apsvērumos apstrīdēja iesniedzējtiesas veikto valsts tiesību interpretāciju. Konkrētāk šī valdība norāda, ka, ņemot vērā neseno Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa, Slovēnija) judikatūru, ko piemērojušas arī vairākas citas valsts tiesas, tagad ir jāinterpretē gan nenovēršama vai grūti novēršama kaitējuma kritērijs Likuma par izpildi un prasības nodrošinājuma pasākumiem 71. panta pirmās daļas izpratnē, gan arī jālīdzsvaro kreditora un parādnieka situācija, ņemot vērā arī kaitējumu, kas rastos no piespiedu izpildes īstenošanas.

52

Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros Tiesas un iesniedzējtiesas funkcijas ir skaidri nodalītas. Tiesai ir jāinterpretē Savienības tiesību normas, savukārt tikai iesniedzējtiesa var interpretēt valsts tiesību aktus. Tiesai tātad ir jāņem vērā tāda valsts tiesību interpretācija, kādu ir sniegusi minētā tiesa (spriedums, 2019. gada 27. februāris, Associação Peço a Palavra u.c., C‑563/17, EU:C:2019:144, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Runājot par pamatlietā aplūkoto piespiedu izpildes procesuālo kārtību, ņemot vērā minētās kārtības pazīmes, kuras izklāstījusi iesniedzējtiesa un kuras apkopotas šī sprieduma 50. punktā, ir jākonstatē, ka šāda kārtība ir tāda, kas kaitē Direktīvā 93/13 paredzētās aizsardzības efektivitātei.

54

Faktiski jau ir ticis atzīts, ka no šīs direktīvas izrietošo tiesību efektīva aizsardzība var tikt garantēta tikai ar nosacījumu, ka valsts sistēma ļauj vai nu maksājuma rīkojuma procedūrā, vai maksājuma rīkojuma izpildes procedūrā pēc savas ierosmes pārbaudīt attiecīgajā līgumā esošo noteikumu iespējamu negodīgumu (it īpaši skat. spriedumus, 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC, C‑49/14, EU:C:2016:98, 46. punkts, kā arī 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 44. punkts).

55

Kā norāda Slovēnijas valdība, ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa to pārbauda, noteikti nevar izslēgt, ka, ņemot vērā Notariāta likumu, notāriem ir pienākums konsultēt un informēt patērētājus, it īpaši saistībā ar hipotekārā kredīta līgumu, kas noslēgts publiskā akta formā, kura nodrošina preventīvu šāda līguma noteikumu negodīgā rakstura pārbaudi un tādējādi veicina Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā noteikto prasību ievērošanu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2015. gada 1. oktobris, ERSTE Bank Hungary, C‑32/14, EU:C:2015:637, 55., 57. un 58. punkts).

56

Tomēr, pat ja tā pastāv, ar šāda veida preventīvu pārbaudi nepietiek, lai nodrošinātu Direktīvā 93/13 garantētās aizsardzības efektivitāti.

57

Proti, kā Tiesa ir atzinusi 2015. gada 1. oktobra sprieduma lietā ERSTE Bank Hungary (C‑32/14, EU:C:2015:637) 59. punktā, pat ja valsts tiesību aktos ir paredzēta šāda preventīva pārbaude, adekvātiem un efektīviem līdzekļiem negodīgu noteikumu izmantošanas līgumos, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem, izbeigšanai ir jāietver noteikumi, kas ļauj nodrošināt pēdējiem minētajiem faktisku tiesību aizsardzību tiesā, sniedzot tiem iespēju apstrīdēt tiesā šādu līgumu, tajā skaitā tā piespiedu izpildes stadijā, un darīt to ar saprātīgiem procesuālajiem nosacījumiem, tādējādi neizvirzot viņu tiesību īstenošanai tādus nosacījumus, it īpaši attiecībā uz termiņiem vai izmaksām, kas pārmērīgi apgrūtina vai padara praktiski neiespējamu ar Direktīvu 93/13 garantēto tiesību īstenošanu.

58

Konkrētāk lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, Tiesa tā 60. un 61. punktā precizēja, ka saskaņā ar šajā lietā aplūkotajām valsts tiesībām patērētājs, pirmkārt, varēja celt prasību, apstrīdot līguma spēkā esamību, un, otrkārt, varēja uzsākt tiesvedību attiecībā uz piespiedu izpildes atcelšanu vai ierobežošanu, kas šajā kontekstā patērētājam radīja tiesības lūgt šī līguma piespiedu izpildes apturēšanu. Turklāt Tiesa no lietas materiāliem, kas tai tika iesniegti minētajā lietā, secināja, ka šajās procedūrās valsts tiesas varēja un tām bija pienākums pēc savas ierosmes, atbilstoši pieejamajiem pierādījumiem atsaukties uz acīmredzamu spēkā neesamības gadījumu. Šie valsts tiesību procesuālie noteikumi par prasībām tādējādi, ar nosacījumu, ka valsts tiesa veic pārbaudi, šķita nodrošinām patērētājam efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

59

Savukārt attiecībā uz pamatlietu no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Slovēnijas tiesībās patērētājam nav sniegta neviena garantija, kas līdzinās šī sprieduma 54., 57. un 58. punktā minētajām.

60

No šīs lietas materiāliem faktiski izriet, ka, pirmkārt, Slovēnijas procesuālajās tiesībās nav skaidri paredzētas patērētāja tiesības lūgt hipotekārā kredīta līguma piespiedu izpildes – kaut tikai pagaidu – apturēšanu, ar pamatojumu, ka tajā ietverts negodīgs noteikums. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka patērētājam ir šāda iespēja, tomēr valsts tiesībās pieteikums apturēt piespiedu izpildi ir pakārtots ļoti striktu procesuālo nosacījumu izpildei, kā arī nodrošinājuma došanai pēc kreditora lūguma. Šādas prasības padara gandrīz neiespējamu šāda apturēšanas pasākuma piemērošanu, jo ir iespējams, ka parādniekam, kurš nav veicis maksājumu, nav līdzekļu, kas vajadzīgi prasītā nodrošinājuma sniegšanai. Otrkārt, šķiet, ka tiesa, kurā hipotekārais kreditors ir vērsies ar pieteikumu par sava prasījuma piespiedu izpildi, nevar pēc savas ierosmes pārbaudīt šī līguma noteikumu iespējami negodīgo raksturu. Visbeidzot, treškārt, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pastāv būtisks risks, ka piespiedu izpildes procedūrā attiecīgos patērētājus no aizstāvības izmantošanas un savu tiesību pilnīgas īstenošanas attur pārstāvības izmaksas, ko rada tiesvedība saistībā ar attiecīgā parāda summu un neiespējamību lūgt juridisko palīdzību.

61

Ir svarīgi papildināt, ka ar to, ka saskaņā ar Slovēnijas procesuālajām tiesībām hipotekārā kredīta līguma, kas noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, noteikumu iespējami negodīgā rakstura pārbaudi var veikt nevis tiesa, kurā iesniegts lūgums par šāda līguma piespiedu izpildi, bet vienīgi vēlāk un vajadzības gadījumā tiesa, kas skata lietu pēc būtības, kurā patērētājs ir cēlis prasību par šādu negodīgu noteikumu spēkā neesamību, acīmredzami nepietiek, lai nodrošinātu pilnīgu Direktīvā 93/13 paredzētās patērētāju aizsardzības efektivitāti.

62

Faktiski, tā kā tiesa, kurā iesniegts pieteikums par piespiedu izpildi, to nevar apturēt ar pamatojumu, ka hipotekārā kredīta līgumā ir ietverts negodīgs līguma noteikums, ir pilnībā iespējams, ka piedziņas vēršana uz ieķīlāto nekustamo īpašumu ir izpildīta, pirms tiek pasludināts tiesas nolēmums pēc būtības, kurā vajadzības gadījumā, ņemot vērā līguma noteikumu negodīgo raksturu, tas un tādējādi arī piespiedu izpildes procedūra ir atzīta par spēkā neesošu. Šādos apstākļos, lai arī šāds nolēmums attiecībā uz jautājumu pēc būtības tiktu pasludināts attiecīgā patērētāja labā, pēdējais minētais no tā gūtu vien a posteriori aizsardzību kā finansiālu atlīdzību, un tādējādi šāda aizsardzība ir nepilnīga un nepietiekama, vēl jo vairāk, ja uz nekustamo īpašumu vērsta piedziņa attiecas uz šī patērētāja un viņa ģimenes mājokli, kas tad būtu pilnībā zaudēts. Šāda a posteriori aizsardzība, pretēji Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā paredzētajam mērķim, līdz ar to nav nedz adekvāts, nedz efektīvs līdzeklis negodīgu noteikumu izmantošanas novēršanai (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2013. gada 14. novembris, Banco Popular Español un Banco de Valencia, C‑537/12 un C‑116/13, EU:C:2013:759, 56. un 57. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

63

Tādējādi Direktīvai 93/13, to interpretējot efektivitātes principa gaismā, ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ko raksturo šī sprieduma 50. punktā aprakstītās pazīmes.

64

Protams, šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka Slovēnijas tiesisko regulējumu varētu interpretēt Savienības tiesībām atbilstošā veidā tā, lai it īpaši ļautu tiesai, kurā iesniegts pieteikums par piespiedu izpildi, pēc savas ierosmes izvērtēt hipotekārā kredīta līguma, kas noslēgts notariālā akta formā, noteikumu iespējami negodīgo raksturu un ar šādu pamatojumu apturēt piespiedu izpildi.

65

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka atbilstīgas interpretācijas princips prasa, lai valsts tiesas, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, veiktu visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilst tās mērķim (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Kā Tiesa ir arī nospriedusi, prasība pēc šādas atbilstīgas interpretācijas sevī tostarp ietver valsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā mainīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem. Tādējādi valsts tiesa nevar pamatoti uzskatīt, ka tai nav iespējams aplūkoto valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ, ka šī norma pastāvīgi ir tikusi interpretēta nesaderīgi ar šīm tiesībām (it īpaši skat. spriedumus, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 33. un 34. punkts, kā arī 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 60. punkts).

67

Ņemot vērā šī sprieduma 64. punktā minēto apstākli, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu var interpretēt atbilstīgi Direktīvai 93/13 un apstiprinošas atbildes gadījumā jāpiemēro attiecīgās tiesiskās sekas.

68

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 93/13, ņemot vērā efektivitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru valsts tiesai, kurā iesniegts pieteikums par hipotekārā kredīta līguma, kas starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgts tieši izpildāma notariālā akta formā, piespiedu izpildi, nav iespējas nedz pēc patērētāja lūguma, nedz pēc savas ierosmes izvērtēt, vai šādā aktā ietvertie noteikumi ir negodīga rakstura minētās direktīvas izpratnē, un ar šādu pamatojumu apturēt lūgto piespiedu izpildi.

69

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Padomes Direktīva 93/13 (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, ņemot vērā efektivitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru valsts tiesai, kurā iesniegts pieteikums par hipotekārā kredīta līguma, kas starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgts tieši izpildāma notariālā akta formā, piespiedu izpildi, nav iespējas nedz pēc patērētāja lūguma, nedz pēc savas ierosmes izvērtēt, vai šādā aktā ietvertie noteikumi ir negodīga rakstura minētās direktīvas izpratnē, un ar šādu pamatojumu apturēt lūgto piespiedu izpildi.