–

TopFit eV un D. Biffi vārdā – G. Kornisch, Rechtsanwalt,

–

Deutscher Leichtathletikverband eV vārdā – G. Engelbrecht, Rechtsanwalt,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García, pārstāvis,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Kellerbauer un I. Rubene, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 18., 21. un 165. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts TopFit eV un Daniele Biffi prasībā pret Deutscher Leichtathletikverband eV (Vācijas Nacionālā vieglatlētikas federācija, turpmāk tekstā – “DLV”) par nosacījumiem citu dalībvalstu pilsoņu dalībai nacionālajās amatieru sporta meistarsacīkstēs senioru kategorijā.

3

LESD XII sadaļā “Izglītība, arodmācības, jaunatne un sports” esošā LESD 165. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   [..]

Savienība palīdz risināt Eiropas sporta nozares jautājumus, ņemot vērā šīs nozares īpatnības, tās struktūras, kas balstās uz brīvprātīgu darbību, un tās sociālo un audzinošo nozīmi.

2.   Savienības rīcības mērķi ir:

[..]

4

Deutsche Leichtathletikordnung (Vācijas Vieglatlētikas reglaments, turpmāk tekstā – “Vieglatlētikas reglaments”) 5.2.1. punktā par tiesībām piedalīties Vācijas meistarsacīkstēs, tā 2016. gada 17. jūnijā spēkā esošajā redakcijā, ir noteikts:

“Visās meistarsacīkstēs principā var piedalīties visi sportisti, kuriem ir Vācijas pilsonība un spēkā esošas tiesības piedalīties sacensībās, pārstāvot kādu no Vācijas vieglatlētu asociācijām vai savienībām”.

5

Šajā reglamentā agrāk bija 5.2.2. punkts, kurā bija noteikts, ka Savienības pilsoņi ir tiesīgi piedalīties Vācijas meistarsacīkstēs, ja viņiem ir tiesības piedalīties sacensībās, pārstāvot kādu no Vācijas vieglatlētu apvienībām vai savienībām, un ja šīs tiesības viņiem ir jau vismaz vienu gadu. Šis punkts 2016. gada 17. jūnijā tika atcelts un nav ticis aizstāts.

6

D. Biffi ir 1972. gadā dzimis Itālijas pilsonis, kas Vācijā dzīvo kopš 2003. gada. Viņš amatiera statusā piedalās 60 m, 100 m, 200 m un 400 m skriešanas sacensībās senioru (virs 35 gadu vecuma) kategorijā. D. Biffi ir biedrs sporta apvienībā TopFit, kuras juridiskā adrese ir Berlīnē (Vācija) un kura ir viena no loceklēm Berliner Leichtathletik-Verband (Berlīnes Vieglatlētikas federācija), kura savukārt ir DLV locekle.

7

DLV ir apvienojušās visas esošās federālo zemju mēroga vieglatlētikas federācijas. Tā rīko nacionālās meistarsacīkstes vieglatlētikā trīs kategoriju sportistiem, proti, jauniešiem, kas nav sasnieguši 20 gadu vecumu, jauniešu “elites” kategorijas sportistiem un senioriem.

8

Kopš 2012. gada D. Biffi, vairs nebūdams Itālijas Nacionālās Vieglatlētikas federācijas biedrs, Vācijā piedalījās nacionālajās meistarsacīkstēs senioriem.

9

Līdz 2016. gada 17. jūnijam Vieglatlētikas reglamenta 5.2.2. punktā bija paredzēts, ka Vācijas meistarsacīkstēs ir tiesīgi piedalīties Savienības pilsoņi bez Vācijas pilsonības, ja viņiem ir tiesības piedalīties sacensībās, pārstāvot kādu no Vācijas vieglatlētu apvienībām vai savienībām un šīs tiesības viņiem ir jau vismaz vienu gadu.

10

Šobrīd DLV šajā reglamentā ir izdarījusi grozījumus, atceļot šo tiesību normu. Minētā reglamenta 5.2. punktā ir minēti vairs tikai Vācijas pilsoņi, un tātad atbilstoši DLV pamatnostādnēs teiktajam dalībai nacionālajās meistarsacīkstēs prioritāri tiek izraudzīti sportisti, kuriem ir Vācijas pilsonība.

11

Iesniedzējtiesa norāda, ka šo grozījumu pamatošanai DLV atsaucas uz to, ka par Vācijas čempionu būtu jākļūst tikai sportistam ar Vācijas pilsonību, kurš būtu tiesīgs piedalīties sacensībās, pārstāvot to ar saīsinājumu “GER”, kas atvasināts no vārda “Germany”, tātad Vāciju. Attiecībā uz senioriem neesot iespējams noteikt kādas atkāpes no priekšrakstiem, kas piemērojami arī pārējām sportistu kategorijām, proti, jauniešiem, kas nav sasnieguši 20 gadu vecumu, un “elites” kategorijas sportistiem.

12

Savos rakstveida apsvērumos DLV sīkāk izskaidro šo regulējumu, paskaidrojot, ka ārvalstniekiem, kuri ir tiesīgi piedalīties sacensībās, pārstāvot kādu DLV teritorijā esošu sporta klubu vai savienību vai kādu citu nacionālo federāciju, ja viņi ir saņēmuši attiecīgu atļauju, attaisnotos gadījumos, iekams nav beigusies pieteikšanās attiecīgajam sporta pasākumam, drīkst piešķirt tiesības piedalīties bez vērtējuma. Šajā gadījumā viņi drīkst piedalīties tikai skriešanas sacīkšu pirmajā kārtā vai pirmajos trīs tehnisko sacīkšu mēģinājumos.

13

TopFit pieteica D. Biffi dalību Erfurtē 2017. gada 4. un 5. martā rīkotajās Vācijas senioru meistarsacīkstēs telpās 60 m, 200 m un 400 m skriešanas disciplīnās. Tomēr DLV šo pieteikumu noraidīja, un līdz ar to D. Biffi, lai arī viņš atbilda visiem nosacījumiem, kam pakārtota dalība šajās sacensībās, izņemot nosacījumu par pilsonību, tika pilnībā izslēgts no šīm meistarsacīkstēm. Par šo atteikuma lēmumu TopFit un D. Biffi iesniedza sūdzību federācijas Juridisko lietu komitejā, taču sūdzība netika apmierināta.

14

Laikā no 2017. gada 30. jūnija līdz 2. jūlijam DLV Citavā [Zittau] rīkoja vēl kādas Vācijas senioru meistarsacīkstes skriešanā, attiecībā uz kurām D. Biffi izpildīja kvalifikācijas minimuma normatīvus dalībai 100 m, 200 m un 400 m sacensībās. Tā kā D. Biffi šajās meistarsacīkstēs bija tiesīgs piedalīties tikai “ārpus vērtējuma” jeb “bez vērtējuma”, viņš kopīgi ar TopFit, lai nodrošinātu iespēju pilntiesīgi piedalīties šajās meistarsacīkstēs, iesniedzējtiesā iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Šis pieteikums tika noraidīts.

15

D. Biffi tika atļauts piedalīties šajās sacensībās, taču tikai daļēji, proti, viņa sniegumu neiekļaujot vērtējumā nedz skrējienos ar atsevišķu startu vai finālskrējienos, nedz 100 m skrējienā, kuros viņam tika atļauts piedalīties tikai kvalifikācijas kārtās bez tiesībām piedalīties finālskrējienā.

16

Tāpēc D. Biffi un TopFit cēla prasību iesniedzējtiesā, lūdzot, lai viņš tiktu pielaists dalībai turpmākajās Vācijas senioru meistarsacīkstēs vieglatlētikā un tajās tiktu arī vērtēts. Tie apgalvo, ka viņš atbilst visiem nosacījumiem, ko DLV izvirzījusi tostarp snieguma ziņā, izņemot nosacījumu par Vācijas pilsonību.

17

Iesniedzējtiesa prāto, vai šāds pilsonības nosacījums ir Līguma noteikumiem pretrunā esoša prettiesiska diskriminācija.

18

Tā norāda, ka Vieglatlētikas reglaments, DLV ieskatā, neesot pretrunā Līguma noteikumiem, jo aplūkojamā sporta aktivitāte neesot saimnieciskā darbība un tādējādi neietilpstot Savienības tiesību piemērošanas jomā.

19

Lai arī uzsvērdama, ka D. Biffi ir seniors sportists, kurš, neraugoties uz ievērojamajiem sniegumiem, joprojām ir sporta amatieris un ar dalību meistarsacīkstēs neveic saimniecisku darbību, šī tiesa prāto, vai Savienības tiesību piemērojamība sporta sfērā joprojām ir pakārtota nosacījumam par šādas darbības veikšanu. Šajā ziņā tā vērš uzmanību uz to, ka sports Savienības tiesībās tagad ir skaidri minēts LESD 165. pantā un ka no LESD 18., 20. un 21. panta izrietošās Savienības pilsoņu tiesības nediskriminētiem uzturēties citā dalībvalstī neesot atkarīgas no tā, vai viņi veic saimniecisko darbību.

20

Minētā tiesa, lai arī šaubīdamās, uzskata, ka dalībvalsts sporta meistarsacīkstēs principā būtu jāļauj piedalīties citu dalībvalstu pilsoņiem. Lai arī konkrēti jautājumā par nacionālajiem tituliem un nacionālajām meistarsacīkstēm varētu būt pieļaujami zināmi izņēmumi, tiem tomēr būtu jābūt samērīgiem un tie nedrīkstētu pārsniegt sporta sacensību nodrošināšanai absolūti nepieciešamo.

21

Šajos apstākļos Amtsgericht Darmstadt (Darmštates pirmās instances tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas DLV2019. gada 20. martā lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu, jo šie secinājumi galvenokārt esot bijuši balstīti uz LESD 49. pantu, lai gan uzdotie jautājumi esot vienīgi par LESD 18., 21. un 165. pantu, un pusēm neesot bijis iespējas paust viedokli par iespējamo šā LESD 49. panta ietekmi uz pamatlietas iznākumu.

23

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, jebkurā brīdī var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, par kuru lietas dalībnieki vēl nav izteikušies.

24

Šajā gadījumā Tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir visa informācija, kas vajadzīga, lai varētu atbildēt uz tai uzdotajiem jautājumiem, un ka lietas izspriešanā nav jāpamatojas uz lietas dalībnieku starpā neapspriestu argumentu par LESD 49. pantu.

25

Tātad rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu nav jāizdod.

26

Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 18., 21. un 165. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds nacionālās sporta federācijas regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru Savienības pilsonis, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgais un ilgus gadus dzīvo federācijas atrašanās vietas dalībvalsts teritorijā, tur nodarbodamies ar amatieru skriešanas sportu senioru kategorijā, nedrīkst piedalīties nacionālajās meistarsacīkstēs šajās disciplīnās tādā pašā statusā kā attiecīgās dalībvalsts pilsoņi tādā ziņā, ka, lai gan viņš, izņemot pilsonības nosacījumu, atbilst visiem izvirzītajiem nosacījumiem, šajās meistarsacīkstēs viņš drīkst piedalīties tikai “ārpus vērtējuma” jeb “bez vērtējuma”, kā arī bez iespējas piedalīties finālā un iegūt nacionālā čempiona titulu, un tādā ziņā, ka viņš pat var netikt pielaists dalībai šajās meistarsacīkstēs.

27

Šajā ziņā jānorāda, ka tāds Savienības pilsonis kā D. Biffi – kurš kā Itālijas valstspiederīgais ir pārcēlies uz dzīvi Vācijā, kur viņš dzīvo jau 15 gadus, – ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties LESD 21. panta izpratnē.

28

Pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas tiem dalībvalstu pilsoņiem, kuri ir vienādā situācijā, – neatkarīgi no viņu pilsonības un ar šajā ziņā īpaši paredzētiem izņēmumiem – ļauj saņemt tiesiskā ziņā vienādu attieksmi (spriedums, 2001. gada 20. septembris, Grzelczyk, C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts).

29

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, pārvietošanas brīvību izmantojuša Savienības pilsoņa situācija ietilpst LESD 18. panta, kurā ir paredzēts nediskriminācijas pilsonības dēļ princips, piemērošanas jomā (spriedums, 2018. gada 13. novembris, Raugevicius, C‑247/17, EU:C:2018:898, 27. punkts).

30

Šis pants ir attiecināms arī uz tādu Savienības pilsoni, kurš – kā tas ir D. Biffi gadījumā – dzīvo nevis savas pilsonības, bet kādā citā dalībvalstī, kurā viņš kā amatieris vēlas piedalīties sporta sacensībās.

31

Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka Savienības tiesībās ikvienam kādas dalībvalsts pilsonim ir garantētas gan tiesības pārcelties uz citu dalībvalsti, lai tur strādātu algotu darbu vai pašnodarbinātas personas statusā, gan tiesības tur dzīvot pēc tam, kad viņš tur būs šādi strādājis, un ka piekļuve šajā valstī piedāvātajām brīvā laika nodarbēm ir dabisks pārvietošanās brīvības atvedinājums (spriedums, 1996. gada 7. marts, Komisija/Francija, C‑334/94, EU:C:1996:90, 21. punkts).

32

Tiesa ir arīdzan nospriedusi, ka Savienības pilsonim ar LESD 21. panta 1. punktu piešķirto tiesību mērķis ir it īpaši veicināt attiecīgā Savienības pilsoņa progresīvu integrāciju uzņēmējas dalībvalsts sabiedrībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. novembris, Lounes, C‑165/16, EU:C:2017:862, 56. punkts).

33

Piedevām LESD 165. pantā ir atspoguļota gan sporta, konkrēti, amatieru sporta, lielā sabiedriskā nozīme Savienībā, kas ir uzsvērta Amsterdamas līguma tekstu pieņēmušās konferences nobeiguma akta pielikumā pievienotajā Deklarācijā Nr. 29 par sportu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 15. decembris, Bosman, C‑415/93, EU:C:1995:463, 106. punkts, kā arī 2000. gada 13. aprīlis, Lehtonen un Castors Braine, C‑176/96, EU:C:2000:201, 33. punkts), gan sporta kā integrācijas uzņemošajā dalībvalstī faktora lomu.

34

Tātad, LESD 21. panta 1. punktu lasot kopsakarā ar LESD 165. pantu, kļūst redzams, ka nodarbošanās ar amatieru sportu, tostarp sporta klubā, ļauj Savienības pilsonim, kurš dzīvo kādā citā, nevis savas pilsonības dalībvalstī, izveidot vai padarīt ciešākas saites ar sabiedrību tajā dalībvalstī, uz kuru viņš ir pārcēlies un kurā viņš dzīvo. Tas pats ir sakāms arī par dalību visu līmeņu sporta sacensībās.

35

No tā izriet, ka attiecībā uz savu nodarbošanos ar amatieru sportu sacensībās uzņemošajā dalībvalstī tāds Savienības pilsonis kā D. Biffi ir tiesīgs atsaukties uz LESD 18. un 21. pantu.

36

Tomēr jautājums ir par to, vai uz nacionālo sporta federāciju priekšrakstiem Līguma noteikumi attiecas tāpat kā uz valsts priekšrakstiem.

37

Šajā ziņā ir jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka Līgumā noteiktie gan pienākums ievērot pamatbrīvības, gan aizliegums diskriminēt pilsonības dēļ attiecas arī uz jebkāda veida nevalstisko regulējumu algota darba un pakalpojumu sniegšanas kolektīvai reglamentēšanai (skat. it īpaši spriedumus, 1974. gada 12. decembris, Walrave un Koch, 36/74, EU:C:1974:140, 17. punkts; 1995. gada 15. decembris, Bosman, C‑415/93, EU:C:1995:463, 82. punkts; 2007. gada 18. decembris, Laval un Partneri, C‑341/05, EU:C:2007:809, 98. punkts, kā arī 2010. gada 16. marts, Olympique Lyonnais, C‑325/08, EU:C:2010:143, 30. punkts).

38

Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka šķēršļu personu iespējai brīvi pārvietoties starp dalībvalstīm un iespējai brīvi sniegt pakalpojumus novēršana, kas ir viens no Eiropas Kopienas pamatmērķiem, kas noteikts (ar Lisabonas līgumu atceltā) EEK līguma 3. panta c) punktā, kurš būtībā ir aizstāts ar LESD 3.–6. pantu, būtu apdraudēta, ja valstiskas izcelsmes ierobežojumu atcelšanu atsvērtu šķēršļi, kas izriet no privāttiesisku apvienību vai struktūru tiesiskās autonomijas izmantošanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1974. gada 12. decembris, Walrave un Koch, 36/74, EU:C:1974:140, 18. punkts).

39

Šajā Tiesas judikatūrā nostiprinātais princips ir piemērojams arī tad, ja kādai grupai vai organizācijai ir zināma vara pār privātpersonām un spēja tām izvirzīt nosacījumus, kas traucē izmantot Līgumā garantētās pamatbrīvības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 3. oktobris, Ferlini, C‑411/98, EU:C:2000:530, 50. punkts).

40

No tā izriet, ka uz tādiem nacionālās sporta federācijas priekšrakstiem, kuros – kā pamatlietā aplūkotie – tiek reglamentēta pilsoņu piekļuve sporta sacensībām, attiecas Līguma noteikumi, tostarp LESD 18. un 21. pants.

41

Tāpēc ir jānoskaidro, vai šie priekšraksti ir saderīgi ar šiem pantiem.

42

Šajā ziņā iesniedzējtiesa paskaidro, ka kopš grozījumiem, ko 2016. gada 17. jūnijā Vieglatlētikas reglamentā izdarīja DLV, attieksme pret tādu Savienības pilsoni kā D. Biffi ir atšķirīga no attieksmes pret pašas dalībvalsts pilsoni.

43

Iesniedzējtiesas ieskatā šādam pilsonim – lai arī viņš atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem par sniegumu sportā un vismaz jau gadu ir tiesīgs piedalīties sporta sacīkstēs nacionālās vieglatlētikas federācijas kluba biedra statusā – viņa pilsonības dēļ var tikt atteikta iespēja piedalīties nacionālajās amatieru īso distanču skriešanas meistarsacīkstēs senioru kategorijā vai arī ļauts tajās piedalīties tikai daļēji.

44

Jānorāda, ka šāda atšķirīga attieksme var iespējami ierobežot šā pilsoņa brīvību pārvietoties Savienībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. novembris, Raugevicius, C‑247/17, EU:C:2018:898, 28. punkts).

45

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka tādam sportistam amatierim kā D. Biffi nav piekļuves DLV senioru kategorijā rīkotajām nacionālajām meistarsacīkstēm ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Vācijas pilsoņiem, lai arī šīs meistarsacīkstes ir vienas no nozīmīgākajām valsts mēroga sacensībām. Ja arī viņam tiek atļauts piedalīties šajās meistarsacīkstēs, tad viņš tagad bez vērtējuma – un tādējādi bez iespējas piedalīties finālā – drīkst piedalīties tikai kvalifikācijas kārtās vai skrējienos ar atsevišķu startu, taču ārpus vērtējuma.

46

Tāda regulējuma kā pamatlietā aplūkotais rezultātā – kā savos rakstveida apsvērumos norāda TopFit un D. Biffi – var arī gadīties, ka sportistus, kas ir citu dalībvalstu, nevis Vācijas Federatīvās Republikas pilsoņi, viņu sporta klubi atbalstīs mazāk nekā pašmāju sportistus, jo klubi nebūs tik ieinteresēti ieguldīt sportistā, kam nav mērķa piedalīties nacionālajās meistarsacīkstēs. Šādā gadījumā tādi sportisti ar citu dalībvalstu pilsonību kā D. Biffi nevarētu tik labi integrēties savā piederības sporta klubā un līdz ar to savas dzīvesvietas dalībvalsts sabiedrībā.

47

Jākonstatē, ka šādas sekas Savienības pilsoņiem iespējami var padarīt mazāk pievilcīgu nodarbošanos ar amatieru sportu un tādējādi ir ierobežojums viņu pārvietošanās brīvībai LESD 21. panta izpratnē.

48

Taču Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvības ierobežojums var tikt attaisnots tikai tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem apsvērumiem un ir samērīgs ar attiecīgā regulējuma leģitīmo mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. novembris, Raugevicius, C‑247/17, EU:C:2018:898, 31. punkts).

49

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka sporta jomā Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka Savienības tiesību normām personu brīvas pārvietošanās un pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā nav pretrunā regulējums un prakse, kas attaisnoti ar iemesliem, kuri ir saistīti ar konkrētu sporta sacensību, piemēram, dažādu valstu nacionālo komandu spēļu, īpašo raksturu vai kontekstu. Tomēr attiecīgo tiesību normu piemērošanas jomu šādi nedrīkst ierobežot vairāk, nekā tas vajadzīgs tā mērķim, un uz šo ierobežojumu nevar atsaukties, lai no Līguma piemērošanas jomas izslēgtu kādu sporta aktivitāti kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 15. decembris, Bosman, C‑415/93, EU:C:1995:463, 76. un 127. punkts).

50

Savukārt, tā kā nacionālā čempiona titula piešķiršana kādā konkrētā sporta disciplīnā pirmšķietami neaptver visas valsts mērogā šajā disciplīnā notiekošās sacensības, šai piešķiršanai ir ierobežota ietekme uz nodarbošanos ar attiecīgo sporta disciplīnu. Turklāt – gluži tāpat, kā nospriests jautājumā par valstsvienību veidošanu, – šķiet esam leģitīmi, ka nacionālā čempiona tituls kādā konkrētā sporta disciplīnā var tikt piešķirts tikai šīs valsts pilsonim, jo šis pilsonības elements var būt uzskatāms par nacionālo meistarsacīkšu raksturīgu iezīmi. Tomēr ir svarīgi, lai no šā mērķa izrietošie ierobežojumi atbilstu samērīguma principam.

51

Šajā lietā DLV vispārīgi uzskata, ka tai kā sporta federācijai esot autonomija noteikt savus priekšrakstus un ka sabiedrība sagaida, ka valsts nacionālais čempions būs šīs attiecīgās valsts pilsonis. Turklāt sava regulējuma attaisnošanai šī federācija izklāsta divus konkrētus apsvērumus. Pirmkārt, nacionālā čempiona, kā arī otrā un trešā labāko nacionālo sportistu noskaidrošana palīdzot izraudzīties sportistus, kuri savu valsti pārstāvēs starptautiskajās meistarsacīkstēs, piemēram, Eiropas meistarsacīkstēs, šajā gadījumā pārstāvot to ar saīsinājumu “GER”, kas atvasināts no vārda “Germany”, tātad Vāciju. Otrkārt, DLV norāda, ka neesot iespējams diferencēt atkarībā no vecuma kategorijas un senioriem paredzēt kādas atkāpes salīdzinājumā ar jauniešiem, kas nav sasnieguši 20 gadu vecumu, un “elites” kategorijas sportistiem.

52

Vispirms, runājot par apgalvojumu, ka sporta federācijas var brīvi noteikt savus priekšrakstus, ir jāatgādina – kā tas jau izklāstīts šā sprieduma 40. punktā – ka autonomija, ar kādu ir apveltītas privāttiesiskās apvienības, pieņemot sporta regulējumu, tām nedod tiesības ierobežot Līgumā privātpersonām piešķirto tiesību izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 15. decembris, Bosman, C‑415/93, EU:C:1995:463, 81. punkts).

53

Jāuzsver, ka apstāklis, ka priekšraksts ir vienīgi sportu reglamentējošs, vēl nenozīmē, ka tas automātiski būtu izslēgts no Līguma piemērošanas jomas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 18. jūlijs, Meca-Medina un Majcen/Komisija, C‑519/04 P, EU:C:2006:492, 33. punkts).

54

Līdz ar to arguments, ka sabiedrība sagaida, ka kādas valsts nacionālajam čempionam ir jābūt šīs valsts pilsonim, neattaisno jebkādu ierobežojumu ārvalstnieku dalībai nacionālajās meistarsacīkstēs.

55

Tāpēc vēl atliek izvērtēt DLV izklāstītos konkrētos attaisnojumus.

56

Runājot par pirmo no šiem attaisnojumiem, proti, valsti starptautiskajās meistarsacīkstēs pārstāvošā nacionālā čempiona noskaidrošanu, no Tiesā rīkotās tiesas sēdes izriet, ka DLV pati neveic dalībnieku atlasi senioru kategorijas starptautiskajām meistarsacīkstēm, bet gan kādam DLV ietilpstošajam klubam piederīgie sportisti, kas atbilst snieguma nosacījumiem, lai kāda arī būtu viņu pilsonība, drīkst piedalīties šajās meistarsacīkstēs un tajās savu dalību pieteic paši. Tādējādi persona, kam ir kādas citas dalībvalsts, nevis Vācijas Federatīvās Republikas pilsonība, var kļūt par Eiropas čempionu skriešanā, pārstāvot Vāciju. Pēc pašas DLV teiktā, labāko valsts sportistu atlasi dalībai starptautiskajās meistarsacīkstēs tā veic tikai “elites” kategorijā.

57

Runājot par otro DLV piesaukto attaisnojumu, proti, vajadzību pieņemt vienādus priekšrakstus attiecībā uz visām vecuma kategorijām, no iepriekšējā punkta izriet, ka to nepamato DLV paskaidrojumi par sportistu atlases kārtību starptautiskā līmenī, jo no šiem paskaidrojumiem ir redzams, ka šī atlase attiecas tikai uz “elites” kategoriju.

58

Tādējādi ir redzams, ka neviens no DLV izklāstītajiem attaisnojumiem nav balstīts uz objektīviem apsvērumiem.

59

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai eksistē vēl kāds cits attaisnojums priekšrakstiem par ārvalstnieku daļēju nepielaišanu dalībai nacionālajās meistarsacīkstēs.

60

Šajā ziņā ir vēlreiz jāatgādina, ka tādām attiecīgajām struktūrām kā meistarsacīkšu rīkotāji vai sporta federācijas ir jāpieņem pienācīgi priekšraksti, lai nodrošinātu sacensību pienācīgu norisi (spriedums, 2000. gada 11. aprīlis, Deliège, C‑51/96 un C‑191/97, EU:C:2000:199, 67. punkts), taču šie priekšraksti nedrīkst pārsniegt izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo (spriedums, 2000. gada 13. aprīlis, Lehtonen un Castors Braine, C‑176/96, EU:C:2000:201, 56. punkts).

61

Savukārt par argumentu, ka šis ir individuāla sporta veids, šajā gadījumā – īsu distanču skrējiens astoņos celiņos ar progresīvu atlasi, ir jākonstatē, ka viena vai vairāku ārvalstnieku dalība finālsacensībās iespējami liedz kādam pilsonim uzvarēt meistarsacīkstēs un liek šķēršļus labāko pašmāju sportistu noskaidrošanai.

62

Tomēr pat šāda sporta kontekstā ārvalstnieku nepielaišana finālsacensībām nedrīkst pārsniegt izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo. Šajā ziņā ir jāņem vērā apstāklis, ka šajā lietā aplūkotajā dalībvalstī šīs izslēgšanas senioru kategorijā nav bijis gadiem ilgi.

63

Valsts tiesai, kam ir jāizvērtē citu iespējamu attaisnojumu esamība, veicot šo izvērtējumu, ir jāpatur prātā gan no LESD 21. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar LESD 165. pantu, izrietošais mērķis padarīt sacensības atvērtākas, gan tas, cik svarīgi ir integrēt uzņemošajā valstī iedzīvotājus, it īpaši tādus tajā ilgstoši dzīvojošus iedzīvotājus kā D. Biffi.

64

Savukārt jautājuma par pilnīgu nepielaišanu nacionālajām meistarsacīkstēm šajā lietā, kā uzskata DLV, neesot tāpēc, ka D. Biffi šajās meistarsacīkstēs joprojām varot piedalīties. Tomēr no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka 2017. gadā D. Biffi dalībai nacionālajās meistarsacīkstēs pielaists netika. Turklāt no DLV rakstveida apsvērumos izklāstītajiem paskaidrojumiem par regulējumu izriet, ka, tā kā DLV ietilpstošam klubam piederīgu ārvalstnieku dalība ir pakārtota atļaujas saņemšanai, šāda izslēgšana joprojām būtu iespējama.

65

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka – lai šāda iepriekšējas atļaujas kārtība būtu attaisnota, ņemot vērā LESD 18. un 21. pantu, – tai, lai nodrošinātu, ka DLV novērtējuma brīvības izmantošana tiek ierobežota tā, lai to nevarētu izmantot patvaļīgi, katrā ziņā ir jābūt balstītai uz objektīviem, nediskriminējošiem un iepriekš zināmiem kritērijiem (šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumu, 2001. gada 20. februāris, Analir u.c., C‑205/99, EU:C:2001:107, 38. punkts).

66

Vēl jānorāda, ka, tā kā pastāv mehānisms, kādā ārvalstu sportists var piedalīties nacionālajās meistarsacīkstēs, vismaz to kvalifikācijas kārtās un/vai ārpus vērtējuma, šāda sportista pilnīga nepielaišana šīm meistarsacīkstēm viņa pilsonības dēļ katrā ziņā izrādās esam nesamērīga.

67

Tāpēc uz uzdotajiem jautājumiem ir atbildams, ka LESD 18., 21. un 165. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds nacionālās sporta federācijas regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru Savienības pilsonis, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgais un ilgus gadus dzīvo federācijas atrašanās vietas dalībvalsts teritorijā, tur nodarbodamies ar amatieru skriešanas sportu senioru kategorijā, nedrīkst piedalīties nacionālajās meistarsacīkstēs šajās disciplīnās tādā pašā statusā kā attiecīgās dalībvalsts pilsoņi vai drīkst tajās piedalīties tikai “ārpus vērtējuma” jeb “bez vērtējuma”, kā arī bez iespējas piedalīties finālā un iegūt nacionālā čempiona titulu, ja vien šis regulējums nav attaisnots ar apsvērumiem, kas ir objektīvi un samērīgi ar leģitīmi izvirzīto mērķi; un to noskaidrot ir iesniedzējtiesas ziņā.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

LESD 18., 21. un 165. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds nacionālās sporta federācijas regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru Eiropas Savienības pilsonis, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgais un ilgus gadus dzīvo federācijas atrašanās vietas dalībvalsts teritorijā, tur nodarbodamies ar amatieru skriešanas sportu senioru kategorijā, nedrīkst piedalīties nacionālajās meistarsacīkstēs šajās disciplīnās tādā pašā statusā kā attiecīgās dalībvalsts pilsoņi vai drīkst tajās piedalīties tikai “ārpus vērtējuma” jeb “bez vērtējuma”, kā arī bez iespējas piedalīties finālā un iegūt nacionālā čempiona titulu, ja vien šis regulējums nav attaisnots ar apsvērumiem, kas ir objektīvi un samērīgi ar leģitīmi izvirzīto mērķi; un to noskaidrot ir iesniedzējtiesas ziņā.