–

Tedeschi Srl, kas rīkojas savā vārdā un kā uzņēmumu pagaidu apvienības pilnvarota pārstāve, kā arī Consorzio Stabile Istant Service, kurš rīkojas savā vārdā un kā uzņēmumu pagaidu apvienības galvenais uzņēmums, vārdā – A. Clarizia, P. Ziotti, E. Perrettini, L. Albanese un G. Zurlo, avvocati,

–

C. M. Service Srl vārdā – F. Cardarelli, avvocato,

–

Università degli Studi di Roma La Sapienza vārdā – G. Bernardi, avvocato,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz C. Colelli un V. Nunziata, avvocati dello Stato,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un P. Ondrůšek, kā arī L. Haasbeek, pārstāvji,

–

Norvēģijas valdības vārdā – K. H. Aarvik, kā arī C. Anker un H. Røstum, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 49. un 56. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp., un labojums OV 2004, L 351, 44. lpp.), 25. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18 (OV 2014, L 94, 65. lpp.) 71. pantu, kā arī samērīguma principu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Tedeschi Srl, kas rīkojas savā vārdā un kā uzņēmumu pagaidu apvienības pilnvarota pārstāve, un Consorzio Stabile Istant Service, kurš rīkojas savā vārdā un kā uzņēmumu pagaidu apvienības galvenais uzņēmums (turpmāk tekstā kopā – “GTE Tedeschi”), no vienas puses, un C. M. Service Srl un Università degli Studi di Roma La Sapienza (Romas universitāte La Sapienza, Itālija), no otras puses, saistībā ar publiska līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu par uzkopšanas pakalpojumiem.

3

Direktīvas 2004/18 2., 6., 32. un 43. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 7. pantā “Robežvērtību summas valsts līgumos” ir paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz valsts līgumiem, kuri neatbilst 10. un 11. pantā un 12. līdz 18. pantā paredzētajiem izņēmumiem un kuru vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) ir vienāda ar turpmāk minētajām robežvērtībām vai lielāka par tām:

[..]

5

Minētās direktīvas 25. pantā “Apakšuzņēmuma līgumi” ir noteikts:

“Līguma dokumentos līgumslēdzējas iestādes var prasīt vai dalībvalsts var prasīt, lai pretendenti piedāvājumā norāda to, par kādu daļu no līguma varētu tikt slēgti apakšuzņēmuma līgumi ar trešām personām, kā arī norādīt piedāvātos apakšuzņēmējus.

[..]”

6

Šīs pašas direktīvas 26. pants “Līgumsaistību izpildes nosacījumi” ir formulēts šādi:

“Līgumslēdzējas iestādes var paredzēt īpašus nosacījumus attiecībā uz līgumsaistību izpildi, ja vien tie ir saderīgi ar Kopienu tiesību aktiem un ir minēti līguma paziņojumā vai specifikācijās. Līgumsaistību izpildes nosacījumi konkrēti var skart sociālos un vides jautājumus.”

7

Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 45. pantu “Kandidāta vai pretendenta personiskie dati”:

“1.   Valsts līguma dalībnieks nedrīkst būt tāds kandidāts vai pretendents, kas ar līgumslēdzējai iestādei zināmu galīgu spriedumu ir notiesāts viena vai vairāku turpmāk uzskaitīto iemeslu dēļ:

[..].”

8

Šīs direktīvas 47. panta “Ekonomiskais un finanšu stāvoklis” 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.   Komersants attiecīgā gadījumā un konkrēta līguma vajadzībām var izmantot citu juridisko personu kompetenci neatkarīgi no tā, kāds ir to starpā pastāvošo saistību tiesiskais raksturs. Šādā gadījumā komersantam jāpierāda līgumslēdzējai iestādei tas, ka viņa rīcībā būs vajadzīgie resursi, šai nolūkā, piemēram, uzrādot minēto juridisko personu apņemšanās rakstu.

3.   Ar tādiem pašiem nosacījumiem komersantu grupa, kā minēts 4. pantā, var izmantot grupas dalībnieku vai citu juridisko personu kompetenci.”

9

Minētās direktīvas 48. panta “Tehniskās un/vai profesionālās iespējas” 3. un 4. punktā ir paredzēts:

“3.   Komersants attiecīgā gadījumā un konkrēta līguma vajadzībām var izmantot citu juridisko personu kompetenci neatkarīgi no tā, kāds ir to starpā pastāvošo saistību tiesiskais raksturs. Šādā gadījumā komersantam jāpierāda līgumslēdzējai iestādei tas, ka viņa rīcībā būs līguma izpildei vajadzīgie resursi, piemēram, uzrādot minēto juridisko personu apņemšanās rakstu par vajadzīgo resursu nodošanu komersanta rīcībā.

4.   Ar tādiem pašiem nosacījumiem komersantu grupa, kā minēts 4. pantā, var izmantot grupas dalībnieku vai citu juridisko personu iespējas.”

10

Šīs pašas direktīvas 55. panta “Nepamatoti lēti piedāvājumi” 1. punktā ir noteikts:

“Ja konkrēta līguma gadījumā piedāvājums šķiet esam nepamatoti lēts salīdzinājumā ar precēm, būvdarbiem vai pakalpojumiem, tad līgumslēdzēja iestāde pirms iespējamas šā piedāvājuma noraidīšanas rakstveidā pieprasa sīkāku informāciju par piedāvājuma elementiem, ko tā uzskata par būtiskiem.

[..]”

11

Direktīvas 2014/24 90. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2016. gada 18. aprīlim. [..]”

12

2006. gada 12. aprīļadecreto legislativo n. 163 – Codice dei contratti pubblici relativi a lavori, servizi e forniture in attuazione delle direttive 2004/17/CE e 2004/18/CE (Leģislatīvais dekrēts Nr. 163 par būvdarbu, pakalpojumu un piegāžu publiskā iepirkuma kodeksa izveidi, piemērojot Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK) (GURI kārtējais pielikums Nr. 100, 2006. gada 2. maijs; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 163/2006), 118. pantā ir paredzēts:

“[..]

2.   Līgumslēdzējai iestādei ir pienākums projektā un paziņojumā par līgumu norādīt katru pakalpojumu, bet būvdarbu gadījumā – galveno kategoriju un summu, kas uz to attiecas, kā arī pārējās kategorijas, kuras ir saistītas ar visiem pārējiem projektā paredzētajiem darījumiem, kopā ar attiecīgo summu. Par visiem pakalpojumiem, kā arī darījumiem, neatkarīgi no kategorijas, pie kuras tie pieder, var tikt slēgti apakšuzņēmuma līgumi un vienošanās par akorda darbu. Būvdarbu gadījumā attiecībā uz galveno kategoriju ar noteikumiem paredz daļu, par kuru var tikt slēgti apakšuzņēmuma līgumi un kuras apmērs var atšķirties atkarībā no kategorijas, bet nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt [30 %]. Pakalpojumu un piegāžu gadījumā šī proporcionālā daļa attiecas uz līguma kopējo summu. [..]

[..]

4.   Izraudzītajam pretendentam attiecībā uz pakalpojumiem, par kuriem tiek slēgti apakšuzņēmuma līgumi, ir jāpiemēro vienības cenas, kas izriet no lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, un tas nevar piemērot cenas samazinājumu, kas pārsniegtu [20 %] [..].”

13

Ar Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētu paziņojumu par publisku līgumu Romas universitāte La Sapienza 2015. gada decembrī izsludināja atklātu iepirkuma procedūru, lai piešķirtu publiska līguma slēgšanas tiesības par uzkopšanas pakalpojumiem. Tiesības slēgt šo publisko līgumu uz pieciem gadiem bija paredzēts piešķirt atbilstoši ekonomiski izdevīgākā piedāvājuma kritērijam. Minētā publiskā līguma pamatvērtība bija aplēsta 46300968,40 EUR apmērā bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN).

14

C. M. Service, kas iepirkuma procedūras noslēgumā tika ierindota otrajā vietā, cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), lūdzot atcelt Romas universitātes La Sapienza2017. gada 12. aprīļa lēmumu piešķirt GTE Tedeschi tiesības slēgt pamatlietā aplūkoto publisko līgumu par kopējo summu 31744359,67 EUR apmērā bez PVN un drošības izmaksām. Savas prasības pamatošanai C. M. Service izvirzīja vienu pamatu, kas attiecās uz Itālijas tiesībās paredzēto vispārējo ierobežojumu pārkāpumu, jo līguma daļa, par kuru izraudzītais pretendents esot paredzējis slēgt apakšuzņēmuma līgumus, esot 30 % no šī publiskā līguma kopējās summas. Tā arī apgalvoja, ka līgumslēdzēja iestāde izraudzītā pretendenta iesniegto piedāvājumu nav izvērtējusi konkrēti un uzticami, jo tā, pārkāpdama atbilstīgās Itālijas tiesību normas, esot pieļāvusi, ka samaksa apakšuzņēmumiem ir par vairāk nekā 20 % mazāka salīdzinājumā ar vienības cenām, kas izriet no lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

15

Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) šo prasību apmierināja. Pirmkārt, šī tiesa konstatēja, ka nav uzticami izvērtētas plašās sociālo kooperatīvu izmantošanas apakšuzņēmuma līguma ietvaros raksturiezīmes, un tas esot izraudzītā piedāvājuma elements, kuru nedrīkst atstāt neievērotu un kurš esot ļāvis pamatot piedāvāto lielo cenas samazinājumu. Otrkārt, minētā tiesa konstatēja, ka samaksa, kura attiecas uz apakšuzņēmējiem uzticētajiem uzdevumiem, ir par vairāk nekā 20 % zemāka salīdzinājumā ar samaksu, ko GTE Tedeschi piemēro attiecībā uz personām, kuras tā nodarbina tieši.

16

GTE Tedeschi par Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Arī C. M. Service iesniedza pretapelācijas sūdzību, kuras ietvaros tā atkal izvirzīja iebildumus, kas nebija tikuši apmierināti pirmajā instancē, kā arī iebildumu saistībā ar to, ka esot pārkāpta Itālijas tiesību norma attiecībā uz aizliegumu slēgt apakšuzņēmuma līgumus par pakalpojumiem, kuri atbilst vairāk nekā 30 % no attiecīgā publiskā līguma kopējās summas.

17

Iesniedzējtiesai ir šaubas par Itālijas tiesiskā regulējuma attiecībā uz publiskajiem līgumiem saderību ar Savienības tiesībām.

18

Konkrēti, šī tiesa vērš uzmanību uz to, ka valsts tiesībās paredzētie ierobežojumi apakšuzņēmuma līgumu jomā var apgrūtināt piekļuvi publiskajiem līgumiem uzņēmumiem, konkrēti, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, šādi radot šķērsli brīvības veikt uzņēmējdarbību un brīvas pakalpojumu aprites izmantošanai. Tā norāda, ka šie ierobežojumi arī var liegt publiskā sektora pircējiem iespēju saņemt lielāku piedāvājumu skaitu un daudzveidīgākus piedāvājumus. Tas, ka apakšuzņēmuma līgumus ir ļauts izmantot tikai attiecībā uz publiskā līguma daļu, kas abstrakti ir noteikta minētā līguma summas konkrētas procentuālas daļas apmērā, neatkarīgi no iespējas pārbaudīt iespējamo apakšuzņēmēju spēju un neminot attiecīgo uzdevumu būtiskumu, neesot paredzēts Direktīvā 2004/18 un esot pretrunā atvērtības konkurencei mērķim un mērķim veicināt mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi publiskajiem līgumiem.

19

Tomēr iesniedzējtiesa vērš uzmanību arī uz to, ka konsultatīvajos atzinumos, ko tā ir sniegusi par valsts tiesību aktu apakšuzņēmuma līgumu jomā interpretāciju, tā jau ir paudusi viedokli, ka mērķis garantēt publisko līgumu integritāti un novērst noziedzīgu organizāciju infiltrāciju tajos var pamatot brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu. Piedevām tā izklāsta arī citus iemeslus, kuri tās ieskatā pamato pamatlietā aplūkotās robežvērtības. Piemēram, tā uzsver, ka, pirmkārt, ja tiktu atcelts Leģislatīvā dekrēta Nr. 163/2006 118. panta 4. punktā paredzētais 20 % ierobežojums, varētu tikt praktizētas slēptas algu dempinga formas, iespējams, izraisot pret konkurenci vērstas sekas. Otrkārt, tā norāda, ka, ja tiktu atcelts arī Leģislatīvā dekrēta Nr. 163/2006 118. panta 2. punktā paredzētais 30 % ierobežojums, varētu būt apdraudēta dažu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana no tā izrietošo grūtību dēļ novērtēt piedāvājumu dzīvotspēju un tātad – trūkumu neesamību tajos, kā tas ir pamatlietā.

20

Šajos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai uzņēmējdarbības brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības principi, kas ir paredzēti [LESD] 49. un 56. pantā, [Direktīvas 2004/18] 25. pants un [Direktīvas 2014/24] 71. pants, kuros nav iekļauti ierobežojumi attiecībā uz apakšuzņēmuma daļu un apakšuzņēmējiem piemērojamo cenu samazinājumu, kā arī Eiropas Savienības tiesībās nostiprinātais samērīguma princips liedz piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu publiskā iepirkuma jomā kā Itālijas tiesiskais regulējums, kas ir ietverts [Leģislatīvā dekrēta Nr. 163/2006] 118. panta 2. un 4. punktā, saskaņā ar ko apakšuzņēmums nevar pārsniegt 30 % no līguma kopējās summas un izraudzītajam pretendentam attiecībā uz apakšuzņēmējiem nodotajiem darbiem ir jāpiemēro tās pašas cenas par vienību kā tās, kas izriet no lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ar cenas samazinājumu, kas nevar pārsniegt 20 %?”

21

Iesniedzējtiesas pieteikums par paātrinātās tiesvedības piemērošanu tās lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktam ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 18. septembra rīkojumu Tedeschi un Consorzio Stabile Istant Service (C‑402/18, nav publicēts, EU:C:2018:762) tika noraidīts.

22

Itālijas valdība pauž šaubas par to, vai iesniedzējtiesa ir pietiekami plaši aprakstījusi juridisko kontekstu, kurā iekļaujas uzdotais jautājums.

23

Piedevām C. M. Service apgalvo, ka uzdotais jautājums nav pieņemams, jo tam neesot nozīmes attiecībā uz pamatlietas risinājumu. Konkrēti, neatkarīgi no Tiesas sniegtās atbildes uz šo jautājumu, iesniedzējtiesai esot jākonstatē, ka šajā lietā aplūkotās procedūras ietvaros izraudzīto piedāvājumu iesniegušais pretendents ir pieļāvis pārkāpumu, jo minētais pretendents, to iesniedzot, ir apņēmies ievērot 30 % un 20 % ierobežojumus, uz kuriem savā jautājumā atsaucas iesniedzējtiesa.

24

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdod pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem, un tas nozīmē, ka valsts tiesai ir jādefinē faktisko apstākļu un tiesiskā regulējuma ietvars, kurā iekļaujas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz jāizskaidro šo jautājumu pamatā esošie faktu pieņēmumi (spriedums, 2019. gada 28. marts, Idi, C‑101/18, EU:C:2019:267, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Šajā gadījumā gan faktiskie, gan tiesiskie apstākļi, kas ir minēti iesniedzējtiesas nolēmumā, ļauj izprast motīvus, kuru dēļ iesniedzējtiesa ir iesniegusi šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

26

Otrkārt, runājot par apgalvoto uzdotā jautājuma neatbilstību, ir jāatgādina, ka pamatlieta attiecas uz tāda piedāvājuma likumību, ko līgumslēdzēja iestāde ir izraudzījusies pamatlietā aplūkotā publiskā iepirkuma procedūras ietvaros. Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, ar šajā piedāvājumā piedāvāto cenu, kas tam ļāva tikt izraudzītam, ir pārsniegti 30 % un 20 % ierobežojumi, kuri ir paredzēti pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā un kuru saderība ar Savienības tiesībām ir iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma priekšmets. No tā izriet, kā turklāt norāda iesniedzējtiesa, ka tās izskatāmās lietas risinājums pavisam noteikti ir atkarīgs no atbildes, ko Tiesa sniegs uz šo jautājumu.

27

Līdz ar to prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

28

Jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 49. un 56. pants, Direktīva 2004/18, kā arī Direktīva 2014/24 ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar ko iepirkuma daļa, par kuru pretendentam ir atļauts slēgt apakšuzņēmuma līgumus ar trešajām personām, ir ierobežota līdz 30 % (turpmāk tekstā – “30 % ierobežojums”).

29

Iesākumā ir jāatgādina, ka piemērojamā direktīva principā ir tā, kura ir spēkā brīdī, kad līgumslēdzēja iestāde izvēlas, kādu procedūru tā īstenos, un galīgi izlemj jautājumu par to, vai pastāv pienākums veikt iepriekšēju konkursa izsludināšanu publiskā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai. Savukārt direktīvas, kuras transponēšanas termiņš ir beidzies pēc šī brīža, normas nav piemērojamas (spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Impresa Pizzarotti, C‑213/13, EU:C:2014:2067, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā ziņā uzmanība ir jāvērš uz to, ka Direktīva 2004/18 no 2016. gada 18. aprīļa ar Direktīvu 2014/24 ir atcelta. Direktīvas 2014/24 90. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīs ar zināmiem izņēmumiem līdz 2016. gada 18. aprīlim ir jāstājas spēkā normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības.

31

Līdz ar to pamatlietā aplūkotā paziņojuma par līgumu publicēšanas datumā, proti, 2015. gada 24. decembrī, vēl bija piemērojama Direktīva 2004/18, un tādējādi uzdotā jautājuma pirmā daļa ir jāinterpretē tā, ka ar to tiek lūgta tieši tās, nevis Direktīvas 2014/24 interpretācija.

32

Piedevām ir jānorāda, ka, tā kā pamatlietā aplūkotā līguma summa bez PVN pārsniedz Direktīvas 2004/18 7. panta b) punktā paredzēto atbilstīgo robežvērtību, uz uzdotā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild tieši no šīs direktīvas skatpunkta.

33

Šīs direktīvas mērķis, kā būtībā izriet no tās 2. apsvēruma, ir nodrošināt, lai publiskajā iepirkumā tiktu ievērota preču brīva aprite, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība, kā arī no tām izrietošie principi, konkrēti, vienlīdzīga attieksme, nediskriminācija, samērīgums un pārskatāmība, un lai publiskie iepirkumi būtu atvērti konkurencei.

34

Konkrēti šajā nolūkā minētās direktīvas 47. panta 2. un 3. punktā un 48. panta 3. un 4. punktā ir skaidri paredzēta iespēja pretendentiem zināmos apstākļos izmantot citu subjektu spējas, lai izpildītu noteiktus saimnieciskās darbības subjektu atlases kritērijus.

35

Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2004/18 25. panta pirmo daļu līgumslēdzēja iestāde var prasīt vai dalībvalsts var noteikt šai iestādei pienākumu prasīt, lai pretendents piedāvājumā norādītu, par kādu daļu no līguma varētu tikt slēgti apakšuzņēmuma līgumi ar trešajām personām, kā arī norādītu piedāvātos apakšuzņēmējus.

36

No tā izriet, ka Direktīvā 2004/18 ir nostiprināta iespēja pretendentiem līgumsaistību izpildei izmantot apakšuzņēmuma līgumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Wrocław – Miasto na prawach powiatu, C‑406/14, EU:C:2016:562, 31.–33. punkts).

37

Tomēr, ja iepirkuma procedūras dokumentos atbilstoši Direktīvas 2004/18 25. panta pirmajai daļai ir noteikts, ka pretendentiem savos piedāvājumos ir jānorāda, par kādu iepirkuma daļu, iespējams, varētu tikt slēgti apakšuzņēmuma līgumi, kā arī piedāvātie apakšuzņēmēji, līgumslēdzējai iestādei ir tiesības iepirkuma būtisku daļu izpildei aizliegt izmantot tādu apakšuzņēmēju pakalpojumus, kuru spējas tai nav bijis iespējas pārbaudīt piedāvājumu pārbaudes un izraudzītā pretendenta atlases stadijā (spriedums, 2016. gada 14. jūlijs, Wrocław – Miasto na prawach powiatu, C‑406/14, EU:C:2016:562, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Tomēr šāda tvēruma nav tādam valsts tiesiskajam regulējumam kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru ir noteikts ierobežojums apakšuzņēmuma līgumu izmantošanai par līguma summas daļu, kas abstrakti ir noteikta minētā līguma summas konkrētas procentuālas daļas apmērā, turklāt neatkarīgi no iespējas pārbaudīt apakšuzņēmēju iespējamās spējas un uzdevumu, uz ko attiektos apakšuzņēmuma līgumi, būtiskumu. Visādā ziņā ir jāsecina, ka tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts tāds ierobežojums, kāds ir 30 % ierobežojums, nav saderīgs ar Direktīvu 2004/18 (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Wrocław – Miasto na prawach powiatu, C‑406/14, EU:C:2016:562, 35. punkts).

39

Šāda interpretācija atbilst šajā jomā pieņemto direktīvu izvirzītajam mērķim ne tikai komersantu, bet arī līgumslēdzēju iestāžu interesēs atvērt publisko līgumu jomu pēc iespējas lielākai konkurencei. Tas piedevām var veicināt mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi publiskajiem līgumiem, kas arī, kā ir minēts tās 32. apsvērumā, ir Direktīvas 2004/18 mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 10. oktobris, Swm Costruzioni 2 un Mannocchi Luigino, C‑94/12, EU:C:2013:646, 34. punkts).

40

Šī sprieduma 38. punktā izklāstīto interpretāciju neietekmē Itālijas valdības izvirzītā argumentācija, saskaņā ar ko 30 % ierobežojums ir pamatots, ņemot vērā Itālijā valdošos īpašos apstākļus, kuros apakšuzņēmuma līgumi vienmēr ir bijuši instruments noziedzīgu nodomu īstenošanai. Ar valsts tiesisko regulējumu ierobežojot līguma daļu, par kuru var tikt slēgti apakšuzņēmuma līgumi, līdzdalība publiskajos pasūtījumos noziedzīgajām organizācijām tikšot padarīta mazāk pievilcīga, un tā varēšot tikt novērsts mafijas infiltrācijas publiskajā pasūtījumā fenomens un tādējādi aizsargāta sabiedriskā kārtība.

41

Ir taisnība – kā izriet it īpaši no Direktīvā 2004/18 paredzētajiem kvalitatīvajiem atlases kritērijiem, konkrēti, tās 45. panta 1. punktā noteiktajiem izslēgšanas kritērijiem, – ka Savienības likumdevējs, pieņemdams šādas tiesību normas, ir vēlējies izvairīties no tā, ka saimnieciskās darbības subjekti, kuri ir notiesāti ar galīgu spriedumu viena vai vairāku šajā pantā uzskaitīto iemeslu dēļ, piedalītos iepirkuma procedūrā.

42

Tāpat Direktīvas 2004/18 6. apsvērumā ir paredzēts, ka nekam šajā direktīvā nevajadzētu liegt noteikt vai piemērot pasākumus, kas ir nepieciešami tostarp sabiedriskās kārtības, sabiedrības morāles un sabiedrības drošības aizsardzībai, ar nosacījumu, ka minētie pasākumi atbilst EK līgumam, savukārt šīs direktīvas 43. apsvērumā ir precizēts, ka publisko līgumu slēgšanas tiesības nedrīkstētu tikt piešķirtas tostarp saimnieciskās darbības subjektiem, kuri ir bijuši noziedzīgas organizācijas dalībnieki.

43

Piedevām saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāatzīst zināma dalībvalstu rīcības brīvība noteikt pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt pārskatāmības pienākuma ievērošanu, kas līgumslēdzējām iestādēm ir obligāts jebkurā publiskā iepirkuma procedūrā. Katra dalībvalsts, ņemot vērā valstij raksturīgos vēsturiskos, juridiskos, ekonomiskos vai sociālos apsvērumus, vislabāk spēj noteikt situācijas, kas veicina rīcību, kura var izraisīt atkāpes no šī pienākuma ievērošanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, Impresa Edilux un SICEF, C‑425/14, EU:C:2015:721, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44

Konkrētāk, Tiesa jau ir atzinusi, ka noziedzīgu organizāciju infiltrācijas publisko līgumu nozarē fenomena apkarošana ir leģitīms mērķis, kas var pamatot publiskā iepirkuma procedūru ietvaros piemērojamo LESD pamatnoteikumu un vispārējo principu ierobežojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, Impresa Edilux un SICEF, C‑425/14, EU:C:2015:721, 27. un 28. punkts).

45

Katrā ziņā, pat pieņemot, ka apakšuzņēmuma līgumu izmantošanas kvantitatīvs ierobežojums var tikt uzskatīts par tādu, ar ko šādu parādību ir iespējams apkarot, tāds ierobežojums kā pamatlietā aplūkotais pārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

46

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka līgumslēdzējām iestādēm visas procedūras laikā ir jāievēro Direktīvas 2004/18 2. apsvērumā noteiktie iepirkuma principi, pie kuriem pieder vienlīdzīgas attieksmes, pārskatāmības un samērīguma principi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 23. decembris, Serrantoni un Consorzio stabile edili, C‑376/08, EU:C:2009:808, 23. punkts).

47

Konkrēti, kā tika atgādināts šī sprieduma 38. punktā, tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā aplūkotais vispārēji un abstrakti ir aizliegts izmantot apakšuzņēmuma līgumus attiecībā uz daļu, kas pārsniedz noteiktu konkrētā publiskā līguma procentuālo daļu, un tādējādi šis aizliegums tiek piemērots neatkarīgi no ekonomikas nozares, uz kuru attiecas aplūkotais līgums, būvdarbu veida vai apakšuzņēmēju identitātes. Turklāt šāds vispārējs aizliegums neļauj līgumslēdzējai struktūrai novērtēt katru gadījumu atsevišķi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 26. septembris, Vitali, C‑63/18, EU:C:2019:787, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

No tā izriet, ka tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā aplūkotais ietvaros attiecībā uz visa veida publiskajiem līgumiem būtiska konkrēto būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu daļa pretendentam ir jāveic pašam, citādi tas automātiski tiek izslēgts no publiskā iepirkuma procedūras, tostarp gadījumā, kad līgumslēdzēja struktūra varētu pārbaudīt konkrēto apakšuzņēmēju identitāti un pēc pārbaudes uzskatītu, ka šāds apakšuzņēmuma līgumu izmantošanas ierobežojums organizētās noziedzības apkarošanai aplūkotā iepirkuma ietvaros nav nepieciešams (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 26. septembris, Vitali, C‑63/18, EU:C:2019:787, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Itālijas likumdevēja izvirzītais mērķis varētu tikt sasniegts ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem, piemēram, tādu metodi kā pienākuma noteikšana pretendentam piedāvājuma iesniegšanas stadijā norādīt iespējamo apakšuzņēmēju identitāti, lai ļautu līgumslēdzējai iestādei veikt piedāvāto apakšuzņēmēju pārbaudi, vismaz tādu līgumu gadījumā, par kuriem tiek uzskatīts, ka pastāv pastiprināts noziedzīgu organizāciju infiltrācijas risks. Turklāt no Tiesai sniegtās informācijas izriet, ka Itālijas tiesībās jau ir paredzēti vairāki pasākumi, kuru skaidri paustais mērķis ir aizliegt piekļūt publiskajam iepirkumam uzņēmumiem, kas tiek turēti aizdomās par piederību mafijai vai katrā ziņā par saikni ar to galveno noziedzīgo organizāciju interesēm, kuras darbojas valstī.

50

Šī sprieduma 38. punktā izklāstīto interpretāciju neatspēko arī Itālijas valdības izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru pārbaudes, kas līgumslēdzējai iestādei ir jāveic saskaņā ar valsts tiesībām, neesot efektīvas. Šāds apstāklis, kurš, kā var secināt no pašiem šīs valdības apsvērumiem, izrietot no šo pārbaužu īpašās kārtības, nekādi nemaina pamatlietā aplūkotā valsts pasākuma ierobežojošo raksturu. Turklāt Itālijas valdība šajā lietā nekādi nav pierādījusi, ka tādi noteikumi, kuros ir paredzētas iepriekšējā punktā aplūkotās pārbaudes, apvienojumā ar apakšuzņēmēju izslēgšanas iemeslu, kas kļuvuši iespējami saskaņā ar Direktīvas 2004/18 45. pantu, piemērošanu, nevarētu tikt īstenoti tā, lai būtu sasniedzams ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu izvirzītais mērķis.

51

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Direktīva 2004/18 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar ko iepirkuma daļa, par kuru pretendentam ir atļauts slēgt apakšuzņēmuma līgumus ar trešajām personām, ir ierobežota līdz 30 %.

52

Jautājuma otrajā daļā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 49. un 56. pants, Direktīva 2004/18, kā arī Direktīva 2014/24 ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru ir ierobežota iespēja samazināt cenas, kas tiek piemērotas pakalpojumiem, par kuriem tiek slēgti apakšuzņēmuma līgumi, par vairāk nekā 20 % salīdzinājumā ar cenām, kas izriet no lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

53

Šī sprieduma 29.–32. punktā izklāstīto iemeslu dēļ arī uz uzdotā jautājuma otro daļu ir jāatbild tikai no Direktīvas 2004/18 skatpunkta.

54

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 36. punkta, ka Direktīvā 2004/18 ir nostiprināta iespēja pretendentiem publiskā līguma saistību izpildei izmantot apakšuzņēmuma līgumus.

55

Šajā gadījumā ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz visiem līgumiem ir noteikts ierobežojums cenām, kuras var tikt maksātas, ja pakalpojumu, kas ir publiskā līguma priekšmets, veikšanai tiek nolīgti apakšuzņēmēji, nepieļaujot, ka šo cenu samazinājums attiecībā uz šiem pakalpojumiem pārsniedz vairāk nekā 20 % salīdzinājumā ar cenām, kuras izriet no lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu (turpmāk tekstā – “20 % ierobežojums”).

56

Tiesas sēdē Komisija skaidroja, ka nostāja, kuru tā pārstāvēja Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos un saskaņā ar kuru 20 % ierobežojums varētu tikt uzskatīts par saderīgu ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, bija balstīta uz iepazīšanos ar iesniedzējtiesas veiktajiem konstatējumiem, ka šis ierobežojums ļauj novērtēt katru gadījumu atsevišķi, lai noskaidrotu, vai tā piemērošana faktiski ir nepieciešama sociālā dempinga novēršanai.

57

Šajā ziņā ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru Tiesai atbilstoši kompetences sadalījumam starp Savienības tiesām un valsts tiesām ir jāņem vērā iesniedzējtiesas nolēmumā definētais faktisko apstākļu un tiesiskā regulējuma ietvars, kurā iekļaujas prejudiciālie jautājumi. Tādējādi neatkarīgi no tā, kā Komisija ir izpratusi valsts tiesības, šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izvērtējums ir jāveic no iesniedzējtiesas sniegtās šo tiesību interpretācijas skatpunkta (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 29. oktobris, Pontin, C‑63/08, EU:C:2009:666, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 20 % ierobežojums ir obligāti jāievēro, citādi pretendents tiek izslēgts no publiskā iepirkuma procedūras. Piedevām no šī lūguma izriet, ka minētais ierobežojums ir definēts vispārīgi un abstrakti un vispār nav atkarīgs no izvērtējuma, vai konkrēta līguma gadījumā tas tiešām ir nepieciešams, lai nodrošinātu konkrētajiem saskaņā ar apakšuzņēmuma līgumu nodarbinātajiem darba ņēmējiem minimālu aizsardzību atalgojuma jomā. Šis pats ierobežojums tātad tiek piemērots neatkarīgi no ekonomikas nozares un pilnīgi neatkarīgi no tā, vai ir ņemti vērā jebkādi tādi likumi, noteikumi un darba koplīgumi, kas valstī un Savienībā ir spēkā attiecībā uz darba nosacījumiem un kas parasti ir piemērojami šādiem darba ņēmējiem.

59

No tā izriet, ka 20 % ierobežojums var padarīt mazāk pievilcīgu ar Direktīvu 2004/18 sniegto iespēju līgumsaistību izpildes nodrošināšanai izmantot apakšuzņēmuma līgumus, jo ar šo tiesisko regulējumu tiek ierobežota iespējamā konkurences priekšrocība izmaksu ziņā, ko uzņēmumiem, kuri vēlas izmantot šo iespēju, sniedz saskaņā ar apakšuzņēmuma līgumu nodarbinātie darba ņēmēji. Tomēr šāda atturoša iedarbība ir pretrunā šī sprieduma 39. punktā atgādinātajam mērķim, kas ir izvirzīts šīs jomas direktīvās, – atvērt publiskos līgumus iespējami plašai konkurencei un, konkrēti, [veicināt] mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi publiskajiem līgumiem.

60

Neviens no Tiesai minētajiem mērķiem šajā lietā neļauj pamatot tādu apakšuzņēmuma līgumu izmantošanas ierobežojumu, kāds ir 20 % ierobežojums.

61

Pirmkārt, ir taisnība, ka saskaņā ar apakšuzņēmuma līgumu nodarbināto darba ņēmēju aizsardzības mērķis principā var attaisnot noteiktus apakšuzņēmuma līgumu izmantošanas ierobežojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. septembris, Bundesdruckerei, C‑549/13, EU:C:2014:2235, 31. punkts).

62

Ir taisnība arī, ka Direktīvas 2004/18 26. pantā ir skaidri paredzēta iespēja līgumslēdzējām iestādēm pieprasīt īpašus nosacījumus attiecībā uz līgumsaistību izpildi, kuri var attiekties it īpaši uz sociāliem apsvērumiem.

63

Tomēr, pat pieņemot, ka aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā noteiktās prasības cenu jomā var tikt kvalificētas kā “īpaši nosacījumi attiecībā uz līgumsaistību izpildi”, it īpaši attiecībā uz “sociāl[ajiem] jautājum[iem]”, kas ir “ir minēti līguma paziņojumā vai specifikācijās”, Direktīvas 2004/18 26. panta izpratnē, atbilstoši šai minētajai tiesību normai šādas prasības tik un tā var tikt noteiktas tikai ar nosacījumu, ka tās ir saderīgas ar Savienības tiesībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 18. septembris, Bundesdruckerei, C‑549/13, EU:C:2014:2235, 28. punkts).

64

Tomēr nevar tikt uzskatīts, ka ar tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir aprakstīts šī sprieduma 55., 58. un 59. punktā, tiktu piešķirta aizsardzība darba ņēmējiem tādējādi, ka ar to būtu pamatojams tāds apakšuzņēmuma līgumu izmantošanas ierobežojums, kāds ir 20 % ierobežojums.

65

Šāds ierobežojums pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu saskaņā ar apakšuzņēmuma līgumu nodarbināto darba ņēmēju aizsardzību atalgojuma jomā. Kā tika atgādināts šī sprieduma 55. un 58. punktā, 20 % ierobežojums neļauj līgumslēdzējai iestādei novērtēt katru gadījumu atsevišķi, jo ir piemērojams pilnīgi neatkarīgi no tā, vai ir ņemta vērā likumos, noteikumos un darba koplīgumos, kuri attiecas uz konkrētajiem darba ņēmējiem, garantētā sociālā aizsardzība.

66

Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka Itālijas tiesībās ir paredzēts, ka apakšuzņēmējam, tāpat kā izraudzītajam pretendentam, attiecībā uz darba ņēmējiem saistībā ar pakalpojumiem, kas veikti apakšuzņēmuma līguma ietvaros, ir jāievēro ekonomiskais un tiesiskais režīms, kurš ir noteikts valsts un reģionālajos darba koplīgumos, kas ir spēkā attiecībā uz nozari un teritoriju, kurā pakalpojumi tiek veikti. Saskaņā ar šo pašu informāciju izraudzītais pretendents turklāt ir solidāri atbildīgs par to, lai apakšuzņēmējs ievērotu minēto tiesisko regulējumu.

67

No Tiesai sniegtās informācijas izriet arī, ka šajā lietā aplūkotais apakšuzņēmuma līgums ietver sociālo kooperatīvu izmantošanu, uz kuriem saskaņā ar piemērojamo Itālijas tiesisko regulējumu attiecas preferenciāls režīms nodokļu, iemaksu, darba samaksas un apdrošināšanas jomā, un ka šī tiesiskā regulējuma mērķis ir tieši atvieglot noteiktu, nelabvēlīgā situācijā esošu personu integrāciju darba tirgū, sniedzot iespēju viņiem maksāt mazāku darba samaksu par to, kas ir obligāti piemērojama tādu citu personu gadījumā, kuras veic līdzīgus pakalpojumus. Tomēr šajā ziņā nepieciešamās pārbaudes ir jāveic iesniedzējtiesai.

68

Otrkārt, tāds apakšuzņēmuma līgumu izmantošanas ierobežojums kā 20 % ierobežojums nevar tikt attaisnots arī ar mērķi, kas ir saistīts ar vēlmi nodrošināt piedāvājuma dzīvotspēju un pareizu līgumsaistību izpildi.

69

Protams, nav izslēgts, ka šāds mērķis var pamatot noteiktus apakšuzņēmuma līgumu izmantošanas ierobežojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. aprīlis, Borta, C‑298/15, EU:C:2017:266, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Tomēr, pat pieņemot, ka 20 % ierobežojums ir piemērots šī mērķa sasniegšanai, šāds vispārējs un abstrakts ierobežojums katrā ziņā nav samērīgs ar izvirzīto mērķi, ņemot vērā, ka ir citi, mazāk ierobežojoši pasākumi, kas sekmētu tā īstenošanu. Būtu apsverams it īpaši tāds pasākums, ar kuru, pirmām kārtām, pretendentiem tiktu prasīts piedāvājumā norādīt, par kādu publiskā līguma un būvdarbu daļu tie gatavojas slēgt apakšuzņēmuma līgumus, kā arī piedāvāto apakšuzņēmēju identitāti, un, otrām kārtām, līgumslēdzējai struktūrai būtu paredzēta iespēja aizliegt pretendentiem mainīt apakšuzņēmējus, ja šī struktūra iepriekš nav varējusi pārbaudīt piedāvāto jauno apakšuzņēmēju identitāti, spēju un uzticamību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 5. aprīlis, Borta, C‑298/15, EU:C:2017:266, 57. punkts).

71

Turklāt ir jāvērš uzmanība uz to, ka šajā gadījumā no Tiesai sniegtās informācijas izriet – bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, – ka Itālijas tiesībās jau ir pasākumi, no kuriem daži vismaz daļēji sakrīt ar iepriekšējā punktā aprakstīto un kuru mērķis ir radīt iespēju līgumslēdzējai iestādei pārbaudīt apakšuzņēmēja spēju un uzticamību, pirms tas veic apakšuzņēmuma līgumā paredzētos pakalpojumus.

72

Šī sprieduma 68. punktā izklāstītā mērķa sasniegšanu varētu veicināt arī Direktīvas 2004/18 55. panta noteikumu – par nepamatoti lētu piedāvājumu salīdzinājumā ar pakalpojumu pārbaudi – piemērošana, jo šī tiesību norma rada iespēju līgumslēdzējai iestādei attiecībā uz noteiktu līgumu un atbilstoši šajā ziņā paredzētiem nosacījumiem noraidīt šādi kvalificētus piedāvājumus.

73

Treškārt, nevar tikt uzskatīts arī, ka 20 % ierobežojuma saderība ar Savienības tiesībām būtu balstāma uz Komisijas izvirzīto argumentāciju, kuras mērķis ir pierādīt, ka šis ierobežojums ir pamatots no vienlīdzīgas attieksmes pret saimnieciskās darbības subjektiem viedokļa. Kā norāda šī iestāde, tas, ka apakšuzņēmējiem tiek maksāta samazināta cena, nemainot piedāvājumā norādīto samaksu galvenajam darbuzņēmējam, radot pretendentam būtisku izmaksu samazinājumu un tādējādi palielinot peļņu, ko tas gūst no līguma.

74

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka vienīgi apstāklis, ka cenu dēļ, par ko pretendents vienojas ar apakšuzņēmējiem, tas var ierobežot savas izmaksas, nav uzskatāms par iespējamu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, bet gan, gluži pretēji, veicina pastiprinātu konkurenci un tātad – publisko līgumu jomā pieņemtajās direktīvās izvirzīto mērķi, kas tika atgādināts šī sprieduma 39. punktā.

75

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka Direktīva 2004/18 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru ir ierobežota iespēja samazināt cenas, kas tiek piemērotas pakalpojumiem, par kuriem tiek slēgti apakšuzņēmuma līgumi, par vairāk nekā 20 % salīdzinājumā ar cenām, kas izriet no lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

76

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru ir jāinterpretē tādējādi, ka: