1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz atcelt Padomes Lēmumu (ES) 2017/477 (2017. gada 3. marts) par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā ir jāieņem Sadarbības padomē, kura izveidota saskaņā ar Padziļinātas partnerības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kazahstānas Republiku, no otras puses, attiecībā uz Sadarbības padomes, Sadarbības komitejas, specializētu apakškomiteju vai struktūru darba kārtību (OV 2017, L 73, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

2015. gada 26. oktobrī Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu (ES) 2016/123 par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu Padziļinātas partnerības un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kazahstānas Republiku, no otras puses (OV 2016, L 29, 1. lpp.). Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz LES 37. pantu un 31. panta 1. punktu, kā arī LESD 91. pantu, 100. panta 2. punktu un 207. un 209. pantu kā juridisko pamatu, saistībā ar LESD 218. panta 5. punktu un 8. punkta otro daļu. Padziļinātas partnerības un sadarbības nolīgums starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kazahstānas Republiku, no otras puses (turpmāk tekstā – “Partnerības nolīgums”), tika parakstīts 2015. gada 21. decembrī Astanā (Kazahstāna), un tā 281. panta 3. punktā paredzētā provizoriskā piemērošana sākās 2016. gada 1. maijā.

3

Ar Partnerības nolīguma 268. pantu ir izveidota Sadarbības padome, kurai pienākumus palīdz veikt Sadarbības komiteja, kas ir izveidota ar šī nolīguma 269. pantu. Pēdējā minētā panta 6. punktā ir paredzēts, ka Sadarbības padome var nolemt izveidot specializētas apakškomitejas vai citas struktūras, kas varētu palīdzēt tās pienākumu veikšanā, un nosaka to sastāvu, pienākumus un darbības veidu.

4

Turklāt Partnerības nolīguma 268. panta 7. punktā ir noteikts, ka Sadarbības padome pieņem savu iekšējo reglamentu. Tajā, ievērojot šī nolīguma 269. panta 7. punktu, Sadarbības padome nosaka Sadarbības komitejas un jebkuras tās izveidotas apakškomitejas vai struktūras pienākumus un darbības veidu.

5

Lai ieviestu šīs tiesību normas, Komisija kopā ar Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos 2017. gada 3. februārī pieņēma priekšlikumu Padomes lēmumam par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā ir jāieņem Sadarbības padomē, kura izveidota saskaņā ar Partnerības nolīgumu, un tā procesuālais juridiskais pamats ir LESD 218. panta 9. punkts, saistībā ar LES 37. pantu, bet materiālais juridiskais pamats ir LESD 207. un 209. pants.

6

2017. gada 3. martā Padome pieņēma apstrīdēto lēmumu, pievienojot piedāvātajiem juridiskajiem pamatiem LES 31. panta 1. punktu, kā arī LESD 91. pantu un 100. panta 2. punktu. Minētajā lēmumā ir paredzēts:

“1. pants

1.   Nostājas, kas Savienības vārdā ir jāieņem Sadarbības padomē, kura izveidota saskaņā ar 268. panta 1. punktu [..] sadarbības [Partnerības] nolīgumā [..] pamatā ir šim lēmumam pievienotie Sadarbības padomes lēmumu projekti attiecībā uz:

2.   Nelielus tehniskus grozījumus Sadarbības padomes lēmumu projektos Savienības pārstāvji Sadarbības padomē var saskaņot bez Padomes papildu lēmuma.

2. pants

Sadarbības padomes priekšsēdētāja, kas pārstāv Savienības pusi, pienākumus veic Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos saskaņā ar viņa pienākumiem, ievērojot Līgumus, un viņa kā Ārlietu padomes priekšsēdētāja pienākumiem.

[..]”

7

Komisija lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

8

Padome lūdz prasību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā tā lūdz Tiesu atstāt spēkā apstrīdētā lēmuma sekas.

9

Ar savu vienīgo pamatu Komisija apgalvo, ka Padome apstrīdētā lēmuma juridiskajam pamatam ir pievienojusi LES 31. panta 1. punktu, kurā it īpaši ir noteikts, ka lēmumi, kas noteikti LES V sadaļas 2. nodaļā un kas ietver īpašus noteikumus attiecībā uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP), tiek pieņemti vienprātīgi, ja vien šajā nodaļā nav paredzēts citādi.

10

Pamatojot šo pamatu, Komisija apgalvo, ka lēmumam, kas tiek pieņemts atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam, ir vajadzīgs kvalificēts balsu vairākums saskaņā ar LESD 218. panta 8. punkta pirmās daļas, skatot to kopā ar 218. panta 9. punktu, noteikumiem, kā Tiesa ir lēmusi 2014. gada 18. decembra spriedumā Apvienotā Karaliste/Padome (C‑81/13, EU:C:2014:2449, 66. punkts), pat ja vienā vai vairākos materiālajos juridiskajos pamatos starptautiska nolīguma noslēgšanai citādi būtu prasīta vienprātība.

11

Komisija uzskata, – kā Tiesa ir norādījusi 2014. gada 24. jūnija spriedumā Parlaments/Padome (C‑658/11, EU:C:2014:2025, 52. punkts), LESD 218. pantā ir paredzēta vienota un vispārpiemērojama procedūra, kas attiecas uz sarunām par tādiem starptautiskiem nolīgumiem un to slēgšanu, kurus Savienībai ir kompetence noslēgt tās darbības jomās, ieskaitot KĀDP, kas ir apstiprināts 2016. gada 14. jūnija spriedumā Parlaments/Padome (C‑263/14, EU:C:2016:435, 55. punkts), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka nolīgums, kas izšķiroši attiecas uz KĀDP, ir jānoslēdz saskaņā ar LESD 218. panta 6. punktu. Gan sarunas par starptautiskiem nolīgumiem un to slēgšanu, gan nostāju pieņemšanu, ar kurām šādi nolīgumi tiek īstenoti, reglamentējot šī vienotā procedūra. LES V sadaļas 2. nodaļa pati par sevi nereglamentējot starptautiskajiem nolīgumiem piemērojamo lēmumu pieņemšanas procedūru.

12

Balsošanas kārtība visu Padomes lēmumu pieņemšanai atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam esot paredzēta vienīgi LESD 218. panta 8. punkta pirmajā daļā, kas esot lex specialis, kurā ir paredzēta vienkāršota procedūra, kas ir jāievēro Padomei, kad tā definē nostājas, kuras ir jāieņem ar nolīgumu izveidotā struktūrā gan jomās, kas attiecas uz KĀDP, gan jomās, kas uz to neattiecas. Tādējādi, Komisijas ieskatā, pieņemot apstrīdēto lēmumu, bija jāpiemēro noteikums par kvalificētu balsu vairākumu, jo tā mērķis esot nevis papildināt vai grozīt Partnerības nolīguma institucionālo ietvaru, bet tikai nodrošināt šī nolīguma efektīvu īstenošanu; tādējādi to nevarot pielīdzināt starptautiska nolīguma noslēgšanai vai grozīšanai.

13

Turklāt Komisija norāda, ka Padomes nostāja neatbilst LES 40. panta pirmajai daļai, jo, pievienojot LES 31. panta 1. punktu, jebkura lēmuma pieņemšanai saskaņā ar LESD 218. panta 9. punktu saistībā ar starptautisku nolīgumu, kura juridiskajā pamatā ietilpst KĀDP jomas noteikums, tiek prasīts vienprātīgs balsojums neatkarīgi no šī lēmuma priekšmeta. Šāda nostāja liekot piemērot procedūras, kas attiecas uz KĀDP, lai īstenotu Savienības pilnvaras ne tikai KĀDP jomā, bet arī citu Savienības politikas jomu īstenošanā.

14

Padome norāda, ka Lēmums 2016/123, kurā ir atļauts parakstīt Partnerības nolīgumu un provizoriski piemērot atsevišķas tā daļas, tika pieņemts, pamatojoties uz LES 37. pantu un 31. panta 1. punktu, kā arī LESD 91. pantu, 100. panta 2. punktu un 207. un 209. pantu saistībā ar LESD 218. panta 5. punktu un 8. punkta otro daļu kā juridisko pamatu, ko Komisija neesot apstrīdējusi, un ka apstrīdētajā lēmumā paredzētie pasākumi ir vērsti uz to, lai nodrošinātu ar Partnerības nolīgumu izveidoto institucionālo ietvaru efektīvu darbību.

15

Pēc Padomes domām, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības kompetence uzņemties starptautiskas saistības ietver kompetenci papildināt šīs saistības ar institucionāliem noteikumiem, kam ir papildinošs raksturs un kas tātad attiecas uz to pašu kompetenci, uz kuru attiecas pamatnoteikumi, kam tie ir pievienoti. No tā izrietot, ka Savienība esot varējusi pieņemt apstrīdēto lēmumu vienīgi, pamatojoties uz tām pašām tiesību normām, ar kurām tā ir pilnvarota pieņemt Partnerības nolīgumu pamatnoteikumus.

16

Tādējādi Komisija esot kļūdaini interpretējusi judikatūru. Pirmkārt, 2014. gada 24. jūnija spriedumā Parlaments/Padome (C‑658/11, EU:C:2014:2025) faktiski esot apstiprināts, ka lēmumu, ar ko nosaka Savienības vārdā apstiprināmās nostājas, pieņemšanas procedūra struktūrā, kas ir izveidota ar nolīgumu, ir jāuzskata par vienotu procedūru, kas ir vispārpiemērojama visās Savienības politikas un darbības jomās. Tomēr šī sprieduma 53. punktā esot iedibināts princips, saskaņā ar kuru šajā procedūrā ir jāņem vērā Līgumos paredzētās īpatnības attiecībā uz katru Savienības darbības jomu, tostarp attiecībā uz iestāžu pilnvarām. KĀDP jomā esot procesuālas un materiālas īpatnības, un tās tātad esot jāņem vērā, piemērojot LESD 218. panta 9. punktā norādīto vispārējo procedūru. It īpaši Padomei, īstenojot savu kompetenci šajā jomā, esot atļauts lemt ar kvalificētu balsu vairākumu tikai LES 31. panta 2. un 3. punktā norādītajos gadījumos. Neviena LESD norma nevarot tikt izmantota, lai paredzētu citu atkāpi, nepārkāpjot LES 40. panta otro daļu.

17

Otrkārt, 2014. gada 18. decembra spriedums Apvienotā Karaliste/Padome (C‑81/13, EU:C:2014:2449) nevarot būt pamats Komisijas nostājai, saskaņā ar kuru Padomes lēmums atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam ir jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu visos gadījumos, neatkarīgi no Savienības darbības jomas, uz kuru attiecas lēmums. Šāda pieeja būtu pretrunā pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru pasākuma pieņemšanas procedūru nosaka pasākuma materiālais juridiskais pamats. Tā būtu arī pretrunā šī sprieduma pareizai interpretācijai, kam ir jānotiek tā kontekstā, jo tā pamatā esošā lieta nav saistīta ar Savienības pilnvaru īstenošanu KĀDP jomā un, ņemot vērā to, ka LES 16. panta 3. punktā paredzētais noteikums par kvalificētu balsu vairākumu, kas ir minēts ģenerāladvokāta secinājumos, uz kuriem ir atsauce minētajā spriedumā, netiek piemērots KĀDP.

18

Lai gan, kā uzskata Padome, LESD 218. panta 9. punktā ir paredzēta īpaša un vienkāršota procedūra nostāju pieņemšanai, kas ir jāapstiprina ar nolīgumu izveidotā struktūrā vai atliekot nolīguma piemērošanu, tomēr tajā neesot reglamentēti visi šīs procedūras aspekti un it īpaši piemērojamā balsošanas kārtība. Attiecībā uz īpašu procedūru LESD 218. panta 8. punktā paredzētā balsošanas kārtība, kas ir piemērojama visas nolīguma noslēgšanas procedūras laikā, kuru reglamentē tiesību normas, kas ietvertas šī 218. panta iepriekšējos punktos, automātiski nevarot tikt piemērota šai īpašajai procedūrai. LESD 218. panta 8. punkta pirmajā daļā noteiktā balsošanas kārtība tātad tai esot piemērojama tikai tiktāl, ciktāl tā atspoguļo balsošanas kārtību, kas ir piemērojama Savienības darbības jomās iekšējo aktu pieņemšanai. Turklāt, lai gan LESD 218. panta 9. punktā ir paredzēta vienkāršota procedūra salīdzinājumā ar nolīguma noslēgšanai paredzēto detalizētāk izstrādāto procedūru, šī vienkāršošana attiecoties vienīgi uz ierobežoto Eiropas Parlamenta līdzdalību.

19

Visbeidzot – Padome apstrīd apgalvojumus, ka tā esot pārkāpusi LES 40. pantu, norādot it īpaši, ka LES 31. panta 1. punkta pievienošana apstrīdētā lēmuma juridiskajam pamatam esot bijusi nepieciešama, lai ievērotu līgumos paredzētās procedūras Savienības kompetences KĀDP jomā īstenošanai, ka nav pārkāpts iestāžu pilnvaru sadalījums un ka katrā gadījumā esot bijis nepieciešams, lai Padome lemj vienprātīgi saskaņā ar LESD 293. panta 1. punktu.

20

Lai noteiktu piemērojamo balsošanas kārtību, Padomei, kad tā saskaņā ar LESD 218. panta 9. punktu pieņem lēmumu, ar ko nosaka nostāju, kura ir jāapstiprina Savienības vārdā ar nolīgumu izveidotā struktūrā, ja šai struktūrai ir jāpieņem tiesību akti, kam ir juridiskas sekas, šī tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā ne tikai tās tekstu, bet arī tās mērķus un kontekstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 24. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑658/11, EU:C:2014:2025, 51. punkts).

21

Lai izpildītu skaidrības, saskaņotības un racionalizācijas prasības, LESD 218. pantā ir paredzēta vienota un vispārpiemērojama procedūra, kas attiecas it īpaši uz sarunām par tādiem starptautiskiem nolīgumiem un to slēgšanu, kurus Savienība ir pilnvarota noslēgt savās darbības jomās, tostarp KĀDP, izņemot gadījumus, kad līgumos ir noteiktas speciālas procedūras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 24. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑658/11, EU:C:2014:2025, 52. punkts).

22

Tiesa ir norādījusi, ka šajā procedūrā tieši tās vispārējā rakstura dēļ ir jāņem vērā īpatnības, kas līgumos ir paredzētas katrai Savienības darbības jomai, it īpaši attiecībā uz iestāžu pilnvarām, un ka tās mērķis ir uz ārpusi atspoguļot pilnvaru sadali starp iestādēm, kas ir piemērojama iekšienē, it īpaši, nodrošinot simetriju starp Savienības pasākumu noteikšanas iekšējo procedūru un starptautisko nolīgumu noslēgšanas procedūru, lai garantētu, ka saistībā ar konkrētu jomu Parlamentam un Padomei būtu vienādas pilnvaras atbilstoši Līgumos paredzētajam institucionālā līdzsvara principam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 24. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑658/11, EU:C:2014:2025, 53., 55. un 56. punkts).

23

Šī procedūra tostarp ietver dažādus noteikumus, kas attiecas īpaši uz Savienības darbību KĀDP jomās.

24

No minētā izriet, ka attiecībā uz Savienības sarunu par starptautisku nolīgumu un tā slēgšanas procedūru pašās LESD 218. panta normās ir ņemtas vērā katras Savienības darbības jomas īpatnības, it īpaši tās, kas ir paredzētas KĀDP, un šajā ziņā tās atspoguļo institucionālo līdzsvaru, kas Līgumos ir izveidots katrai šai jomai.

25

LESD 218. panta 9. punktā ir paredzēta vienkāršota procedūra, lai it īpaši definētu nostājas, kas ir jāapstiprina Savienības vārdā, kad tā ar attiecīgo starptautisko nolīgumu izveidotajā lēmējstruktūrā piedalās tādu aktu pieņemšanā, kas ietilpst attiecīgā starptautiskā nolīguma piemērošanā vai īstenošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Padome/Komisija, C‑73/14, EU:C:2015:663, 65. punkts).

26

Kā izriet no LESD 218. panta 6., 9. un 10. punkta kopīgas interpretācijas, šī vienkāršošana, kas ir piemērojama tikai tiem tiesību aktiem, ar kuriem netiek ne papildināti, ne grozīti nolīguma institucionālie ietvari, izpaužas vienīgi kā Parlamenta līdzdalības ierobežošana.

27

Savukārt, tā kā LESD 218. panta 9. punktā nav paredzēta nekāda balsošanas kārtība, Padomei pieņemot tajā norādīto kategoriju lēmumus, piemērojamā balsošanas kārtība ir jānosaka katrā konkrētajā gadījumā, atsaucoties uz LESD 218. panta 8. punktu. Tādējādi, attiecībā uz lēmumu, ar kuru Padome nosaka nostāju, kas ir jāapstiprina Savienības vārdā kādā ar nolīgumu izveidotā struktūrā, Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka gadījumā, kad šāds lēmums neatbilst nevienam no gadījumiem, kuros LESD 218. panta 8. punkta otrajā daļā ir prasīts vienprātīgs balsojums, Padomei principā ir jāpieņem minētais lēmums saskaņā ar LESD 218. panta 8. punkta pirmās daļas, skatītas kopā ar 218. panta 9. punktu, normām, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu (spriedums, 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (PRK-15), C‑687/15, EU:C:2017:803, 51. punkts).

28

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šāda lēmuma pieņemšanai piemērojamās balsošanas kārtības noteikšana, atsaucoties uz LESD 218. panta 8. punkta abām daļām, kā tas ir norādīts šī sprieduma 24. punktā attiecībā uz sarunu par nolīgumu un tā slēgšanas procedūru, veicina to, lai nodrošinātu, ka LESD 218. panta 9. punktā norādītajā vienotajā procedūrā tiek ņemtas vērā katras Savienības darbības jomas īpatnības.

29

It īpaši pirmais gadījums, kurā LESD 218. panta 8. punkta otrajā daļā ir prasīts, lai Padome pieņem lēmumu vienprātīgi, attiecas uz situāciju, kad nolīgums attiecas uz jomu, kurā vienprātība tiek prasīta Savienības akta pieņemšanai, tādējādi šim gadījumam veidojot saikni starp lēmuma, kas tiek pieņemts atbilstoši minētajam pantam, materiālo juridisko pamatu un balsošanas kārtību, kura piemērojama tā pieņemšanai. Tā tas ir attiecībā uz KĀDP, jo LES 31. panta 1. punkta pirmajā daļā it īpaši ir paredzēts, ka lēmumi, uz kuriem attiecas LES V sadaļas 2. nodaļa, tiek pieņemti vienprātīgi, ja vien šajā nodaļā nav paredzēts citādi.

30

Tādējādi nodrošinātā saikne starp to lēmumu materiālo juridisko pamatu, kas ir pieņemti LESD 218. panta 9. punktā paredzētās procedūras ietvaros, un balsošanas kārtību, kas piemērojama šo lēmumu pieņemšanai, turklāt palīdz saglabāt simetriju starp procedūrām, kuras attiecas uz Savienības iekšējo darbību, un procedūrām, kuras attiecas uz tās ārējo darbību, ievērojot Līgumu autoru iedibināto institucionālo līdzsvaru.

31

Pretēji tam, ko būtībā apgalvo Komisija, no 2014. gada 18. decembra sprieduma Apvienotā Karaliste/Padome (C‑81/13, EU:C:2014:2449) 66. punkta neizriet, ka ikviens lēmums, ar kuru tiek noteikta nostāja, kas ir jāapstiprina Savienības vārdā ar nolīgumu izveidotā struktūrā saskaņā ar LESD 218. panta 9. punktu, būtu jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, ja ar tiesību aktu, kas jāpieņem struktūrai, netiek ne papildināts, ne grozīts šī nolīguma institucionālais ietvars.

32

Protams, Tiesa šajā spriedumā ir nospriedusi, ka lēmums, uz ko attiecas LESD 48. pantā norādītā joma, kas ir pieņemts atbilstīgi Partnerības nolīgumam un kas ir vērsts nevis uz to, lai papildinātu vai grozītu šī nolīguma institucionālos ietvarus, bet tikai uz to, lai nodrošinātu nolīguma īstenošanu, Padomei bija jāpieņem saskaņā ar LESD 218. panta 8. punkta pirmās daļas, skatot to kopā ar 218. panta 9. punktu, normām, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu un bez Parlamenta piekrišanas. Tātad Tiesa šajā saistībā nav atsaukusies uz LESD 218. panta 8. punkta otro daļu, neraugoties uz apstākli, ka otrais gadījums, kurā šajā tiesību normā ir paredzēts, ka Padome pieņem lēmumu vienprātīgi, attiecas tieši uz “Partnerības nolīgumiem”, ko Savienība ir pilnvarota noslēgt atbilstoši LESD 217. pantam.

33

Tomēr šī gadījuma īpatnība ir tā, ka tas attiecas uz šo īpašo starptautisko nolīgumu kategoriju. Lēmums, ar kuru tiek īstenots Partnerības nolīgums, vispārīgi nevar tikt uzskatīts par pielīdzināmu šādam nolīgumam un līdz ar to ietilpstošu minētajā kategorijā. Tikai tad, ja lēmuma, kas ir vērsts uz Partnerības nolīguma īstenošanu, mērķis ir papildināt vai grozīt tā institucionālos ietvarus, minētā lēmuma saturs ir tāds, ka tas var tikt pielīdzināts lēmumam, ar kuru tiek noslēgts nolīgums par Partnerības nolīguma grozīšanu. Tas pamato to, ka šādam lēmumam, piemērojot LESD 218. panta 9. punkta beigu daļā paredzēto atbrīvojumu, tiek piemērota tā pati procedūra, kas paredzēta Partnerības nolīguma noslēgšanai, un Padomei tātad ir jālemj vienprātīgi un ir jāsaņem Parlamenta piekrišana saskaņā ar LESD 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta i) punktu.

34

Pirmais gadījums, kurā LESD 218. panta 8. punkta otrajā daļā ir prasīta vienprātība, ir pilnībā atšķirīgs, jo tas ir saistīts ar jomu, uz kuru attiecas pieņemtais tiesību akts, un tātad ar tā saturu. Šajā gadījumā apstāklis, ka lēmums, ar kuru tiek īstenots Savienības starptautisks nolīgums, īstenojot darbību, kas ir jāveic ar šo nolīgumu izveidotai lēmējstruktūrai, neietilpst LESD 218. panta 9. punkta beigu daļā paredzētajā izņēmumā, neļauj izdarīt nekādus secinājumus par to, vai šāds lēmums attiecas vai neattiecas uz jomu, kurā tiek prasīta vienprātība Savienības tiesību akta pieņemšanai, un kas tādējādi, ievērojot LESD 218. panta 8. punkta otrajā daļā norādīto pirmo gadījumu, ir jāpieņem vienprātīgi.

35

Šādos apstākļos, lai noteiktu, vai atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam pieņemts lēmums ietilpst šajā jomā, ir jāatsaucas uz tā materiālo juridisko pamatu.

36

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēle ir jāpamato ar objektīviem, tiesā pārbaudāmiem elementiem, kuru vidū ir tiesību akta mērķis un saturs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 26. marts, Komisija/Padome, 45/86, EU:C:1987:163, 11. punkts; 1991. gada 11. jūnijs, Komisija/Padome, C‑300/89, EU:C:1991:244, 10. punkts; atzinumu 2/00 (Kartāgas protokols par biotehnoloģiju risku novēršanu), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 22. punkts, un spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑263/14, EU:C:2016:435, 43. punkts).

37

Ja Savienības tiesību akta analīzē atklājas, ka tam ir divi mērķi vai ka tam ir divas sastāvdaļas, un ja viena no tām ir atzīstama par galveno, bet otrai ir tikai papildinošs raksturs, tad šis tiesību akts ir jābalsta tikai uz vienu juridisko pamatu, proti, uz to, ar ko ir saistīts galvenais vai izšķirošais mērķis vai sastāvdaļa. Izņēmuma kārtā, ja turpretī ir pierādīts, ka tiesību aktam vienlaikus ir vairāki mērķi vai vairākas sastāvdaļas, kas ir nesaraujami saistītas un kam attiecībā pret citām nav papildinoša rakstura, ka rezultātā ir piemērojamas dažādas Līgumu normas, šāds pasākums ir pamatojams uz vairākiem atbilstošajiem juridiskiem pamatiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 10. janvāris, Komisija/Parlaments un Padome, C‑178/03, EU:C:2006:4, 42. un 43. punkts; 2014. gada 11. jūnijs, Komisija/Padome, C‑377/12, EU:C:2014:1903, 34. punkts, un 2016. gada 14. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑263/14, EU:C:2016:435, 44. punkts).

38

No iepriekš izklāstītā izriet, ka – tāpat kā attiecībā uz lēmumu par Savienības starptautiska nolīguma noslēgšanu – lēmums, ar kuru Padome nosaka nostāju, kas Savienības vārdā jāapstiprina kādā ar nolīgumu izveidotā struktūrā atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam, un kurš attiecas vienīgi uz KĀDP, principā ir jāpieņem vienprātīgi saskaņā ar LESD 218. panta 8. punkta otro daļu. Savukārt, ja šādam lēmumam ir vairākas sastāvdaļas vai vairāki mērķi, no kuriem uz dažiem attiecas KĀDP, tā pieņemšanai piemērojamā balsošanas kārtība ir jānosaka atkarībā no tā galvenā vai izšķirošā mērķa vai sastāvdaļas. Tādējādi, ja lēmuma galvenais vai izšķirošais mērķis vai sastāvdaļa attiecas uz jomu, kurā Savienības tiesību akta pieņemšanai netiek prasīta vienprātība, minētais lēmums saskaņā ar LESD 218. panta 8. punkta pirmo daļu ir jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu.

39

Šajā gadījumā ar apstrīdēto lēmumu ir noteikta nostāja, kas ar Partnerības nolīgumu izveidotās Sadarbības padomes ietvaros ir jāieņem Savienības vārdā attiecībā uz, pirmkārt, minētās padomes lēmumu par tās, kā arī Sadarbības padomes, apakškomiteju vai jebkuru citu specializētu struktūru iekšējā reglamenta pieņemšanu un, otrkārt, par šīs pašas padomes lēmumu, ar kuru tiek izveidotas trīs specializētas apakškomitejas.

40

Kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 54. punktā, tiesību akti, kuru pieņemšana tādējādi bija paredzēta, vispārīgi attiecas uz tādu starptautisku struktūru darbību, kas ir izveidotas, pamatojoties uz Partnerības nolīgumu. No minētā izriet, ka joma, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, ir jānosaka, ņemot vērā Partnerības nolīgumu kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (Pārskatītā Lisabonas vienošanās), C‑389/15, EU:C:2017:798, 64. punkts, un pēc analoģijas – atzinumu 2/15 (Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Singapūru), 2017. gada 16. maijs, EU:C:2017:376, 276. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41

Šajā ziņā Padome apgalvo, ka Partnerības nolīguma saistība ar KĀDP ir pietiekami nozīmīga, lai pamatotu to, ka apstrīdētā lēmuma, tāpat kā lēmuma, lai Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu pašu Partnerības nolīgumu, juridiskais pamats ietver LES 37. pantu, saskaņā ar kuru Savienība var noslēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām valstīm vai starptautiskām organizācijām jomās, uz kurām attiecas KĀDP.

42

Šajā ziņā, protams, jānorāda, ka Partnerības nolīgumam, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 64.–68. punktā, ir zināma saikne ar KĀDP. Tādējādi šī nolīguma 6. pants “Politiskais dialogs, sadarbības ārpolitikas un drošības politikas jomā”, kas ietverts tā II sadaļā, īpaši ir veltīts šai politikai, šī panta pirmajā daļā paredzot, ka puses pastiprina dialogu un sadarbību ārpolitikas un drošības politikas jomā un jo īpaši pievēršas jautājumiem saistībā ar konfliktu novēršanu un krīžu pārvarēšanu, reģionālo stabilitāti, ieroču neizplatīšanu, atbruņošanos un ieroču izplatīšanas kontroli, kodoldrošību un ieroču un divējāda lietojuma preču eksporta kontroli. Turklāt Partnerības nolīguma 9.–12. pants, kuros ir noteikti pušu sadarbības konfliktu novēršanas un krīžu pārvarēšanas, reģionālās stabilitātes, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas apkarošanas un kājnieku ieroču un vieglo ieroču tirdzniecības apkarošanas jomās ietvari, arī var tikt saistīti ar KĀDP.

43

Tomēr jākonstatē, – kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 69. punktā, šī saikne starp Partnerības nolīgumu un KĀDP nav pietiekama, lai uzskatītu, ka lēmuma juridiskajā pamatā ir jāietver LES 37. pants, lai to Eiropas Savienības vārdā parakstītu un provizoriski piemērotu.

44

Pirmkārt, lielākā daļa no šī nolīguma, kuram ir 287 panti, normām attiecas gan uz Savienības kopējo tirdzniecības politiku, gan uz tās politiku sadarbībai attīstības jomā.

45

Otrkārt, Partnerības nolīguma normas, kas ir saistītas ar KĀDP un ir minētas šī sprieduma 42. punktā, ir ne tikai mazskaitlīgas salīdzinājumā ar visām šī nolīguma normām, bet arī ar tām vienkārši ir izteikti līgumslēdzēju pušu paziņojumi par mērķiem, kuri jāsasniedz ar to sadarbību, un tēmām, uz kurām šai sadarbībai būtu jāattiecas, neparedzot konkrētus šīs sadarbības īstenošanas noteikumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 11. jūnijs, Komisija/Padome, C‑377/12, EU:C:2014:1903, 56. punkts).

46

Tādējādi minētajām tiesību normām, kas pilnībā ietilpst Partnerības nolīguma mērķī, kurš ir noteikts tā 2. panta 2. punktā – veicināt mieru un stabilitāti starptautiskā un reģionālā līmenī, kā arī ekonomikas attīstību –, nav tāda apjoma, lai varētu uzskatīt, ka tās ir šī līguma atsevišķa sastāvdaļa, bet šīs tiesību normas, gluži otrādi, papildina minētā nolīguma divas sastāvdaļas, proti, tirdzniecības politiku un sadarbību attīstības jomā.

47

Tātad, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Padome ir nepamatoti iekļāvusi apstrīdētā lēmuma juridiskajā pamatā LES 31. panta 1. punktu, un šis lēmums nepamatoti ir pieņemts saskaņā ar vienprātīgas balsošanas kārtību.

48

Līdz ar to ir jāapmierina vienīgais Komisijas pamats un jāatceļ apstrīdētais lēmums.

49

Padome lūdz Tiesu saglabāt apstrīdētā lēmuma sekas gadījumā, ja tā lēmumu atcels. Pamatojot šo prasību, tā norāda, ka šajā lēmumā noteiktā Savienības nostāja jau ir tikusi izteikta saskaņā ar to un tai ir iestājušās sekas, jo Sadarbības padomes, apakškomiteju vai jebkuru citu specializētu struktūru iekšējie reglamenti, kā arī lēmums par trīs specializētu apakškomiteju izveidi ir pieņemti un ir stājušies spēkā 2017. gada 28. martā. Pēc tās domām, būtu nesamērīgi prasīt pieņemt jaunu lēmumu, kura saturam būtu jāpaliek nemainīgam, jo Tiesas spriedums ļautu sasniegt to pašu mērķi.

50

Atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai Tiesa, ja tā uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltā akta sekām jāuzskata par galīgām.

51

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem elementiem izriet, ka apstrīdētajā lēmumā noteiktā Savienības nostāja ir tikusi izteikta Sadarbības padomē 2017. gada martā un ka minētā padome ir pieņēmusi šajā lēmumā norādītos aktus šī paša mēneša laikā. Tādējādi apstrīdētā lēmuma atcelšana, neatstājot spēkā tā sekas, varētu traucēt ar Partnerības nolīgumu izveidoto struktūru darbību, apšaubīt Savienības saistības attiecībā uz šajās struktūrās pieņemtajiem tiesību aktiem un tādējādi traucēt šī nolīguma pienācīgai izpildei (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 1. oktobris, Komisija/Padome, C‑370/07, EU:C:2009:590, 65. punkts).

52

Līdz ar to tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ ar šo spriedumu atceltā apstrīdētā lēmuma sekas ir jāatstāj spēkā.

53

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: