–

Georgsmarienhütte GmbH, Stahlwerk Bous GmbH, Schmiedag GmbH un Harz Guss Zorge GmbH vārdā – H. Höfler, kā arī H. Fischer, Rechtsanwälte,

–

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un R. Kanitz, pārstāvji, kuriem palīdz T. Lübbig, Rechtsanwalt,

–

Eiropas Komisijas vārdā – T. Maxian Rusche, kā arī K. Herrmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Komisijas Lēmuma (ES) 2015/1585 (2014. gada 25. novembris) par atbalsta shēmu SA.33995 (2013/C) (ex 2013/NN) (ko Vācija īstenojusi atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas un energoietilpīgu lietotāju atbalstam) (OV 2015, L 250, 122. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) spēkā esamību.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp četrām Georgsmarienhütte grupas sabiedrībām, proti, Georgsmarienhütte GmbH, Stahlwerk Bous GmbH, Schmiedag GmbH un Harz Guss Zorge GmbH, no vienas puses, un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika), no otras puses, par nelikumīgā atbalsta, kurš atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un no kura labumu guvušas šīs sabiedrības, atgūšanu pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas.

3

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Gesetz zur Neuregelung des Rechtsrahmens für die Förderung der Stromerzeugung aus erneuerbaren Energien (Likums par jaunu tiesisko regulējumu no atjaunojamiem energoresursiem iegūtās elektroenerģijas ražošanas veicināšanai) (BGBl. 2011 I, 1634. lpp.; turpmāk tekstā – “2012. gada EEG”) būtībā ir paredzēts no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtās elektroenerģijas izmaksu kompensēšanas mehānisms federālā mērogā. Šis mehānisms ir balstīts konkrēti uz piemaksu (turpmāk tekstā – “EEG piemaksa”), kas atbilst izmaksām, ko elektroenerģijas piegādātāji principā pārnes uz elektroenerģijas pircējiem un galapatērētājiem.

4

2012. gada EEG atbilstoši tā 40., 41. un 43. pantam izņēmuma kārtā īpašās kompensācijas shēmas ietvaros energoietilpīgiem uzņēmumiem, kuri ir energoietilpīgi lietotāji (turpmāk tekstā – “EEI”), ir paredzēts EEG piemaksas ierobežojums. Šī ierobežojuma mērķis ir samazināt šo uzņēmumu enerģijas izmaksas un tādējādi saglabāt to starptautisko konkurētspēju.

5

2012. gada EEG 40. pantā ir paredzēts, ka EEG piemaksa tiek ierobežota, pamatojoties uz Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais ekonomikas un eksporta kontroles birojs, Vācija) (turpmāk tekstā – “BAFA”) iesniegtu pieteikumu.

6

Prasītājas pamatlietā ir četras sabiedrības, kas pieder Georgsmarienhütte grupai. Tās nodarbojas ar tērauda ražošanu, liešanu, kā arī apstrādi, un 2013. un 2014. gadā tām tika piemērots EEG piemaksas ierobežojums, kas tika piešķirts ar BAFA lēmumiem.

7

Tomēr šie lēmumi par ierobežojuma piemērošanu ar atpakaļejošu spēku tika atcelti ar BAFA2014. gada 25. novembra lēmumiem (turpmāk tekstā – “lēmumi par daļēju atcelšanu”) attiecībā uz konkrēto summu vienu daļu. BAFA arī noraidīja sūdzības, ko prasītājas pamatlietā bija iesniegušas par šiem lēmumiem par daļēju atcelšanu.

8

Lēmumi par daļēju atcelšanu tika pieņemti, izpildot strīdīgo lēmumu, ar ko Eiropas Komisija konstatēja, ka konkrēti īpašā kompensācijas shēma EEI ir nelikumīgs valsts atbalsts, un uzdeva Vācijas Federatīvajai Republikai atgūt no atbalsta saņēmējiem atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

9

Konkrētāk Komisija strīdīgajā lēmumā konstatēja, ka atbalsts, kas izpaudās kā EEG piemaksas samazinājumi EEI, ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ja tas ietilpst vienā no šī lēmuma 3. panta 1. punktā minētajām četrām kategorijām. Saskaņā ar minētā lēmuma 3. panta 2. punktu jebkurš atbalsts, kas neietilpst vienā no 3. panta 1. punktā minētajām kategorijām, nav saderīgs ar iekšējo tirgu un līdz ar to Vācijas Federatīvajai Republikai saskaņā ar šī paša lēmuma 6. un 7. pantu ir pienākums atgūt nesaderīgo atbalstu no tā saņēmējiem atbilstoši strīdīgā lēmuma III pielikumā paredzētajai kārtībai.

10

Prasītājas pamatlietā cēla prasību Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas Administratīvā tiesa, Vācija), kas vērsta konkrēti pret lēmumiem par daļēju atcelšanu.

11

Šajā tiesā minētās prasītājas pauda šaubas par Komisijas veikto EEG piemaksas ierobežojuma kvalificēšanu par “valsts atbalstu” LESD 107. panta izpratnē. Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [strīdīgais] lēmums ir pretrunā [LESD] tāpēc, ka Komisija kvalificē EEG piemaksas ierobežojumu kā valsts atbalstu LESD 107. panta izpratnē?”

12

Pamatlietā būtībā tiek apstrīdēta strīdīgā lēmuma spēkā esamība, jo tajā EEG piemaksas ierobežojums ir kvalificēts kā “valsts atbalsts” LESD 107. panta izpratnē.

13

Komisija, pamatojoties uz 1994. gada 9. marta spriedumu TWD Textilwerke Deggendorf (C‑188/92, EU:C:1994:90), apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo prasītājas pamatlietā Eiropas Savienības Tiesā nav cēlušas prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

14

Ir jāatgādina, ka šī sprieduma, kas pasludināts lietā, kurā ir saskatāmas līdzības ar pamatlietu, 17. punktā Tiesa būtībā nosprieda, ka it īpaši ar tiesisko noteiktību saistītu apsvērumu dēļ ir izslēgts, ka tāda valsts atbalsta saņēmējs, attiecībā uz kuru ir pieņemts Komisijas lēmums, kas ir adresēts tieši un vienīgi minētā saņēmēja dalībvalstij, kurš nešaubīgi būtu varējis apstrīdēt šo lēmumu, pamatojoties uz LESD 263. pantu, un kurš ir ļāvis izbeigties šī panta sestajā daļā paredzētajam imperatīvajam termiņam, varētu efektīvi apšaubīt minētā lēmuma tiesiskumu valsts tiesās, ceļot prasību par pasākumiem, ko valsts iestādes veikušas šī paša lēmuma īstenošanai (skat. arī spriedumus, 2001. gada 15. februāris, Nachi Europe, C‑239/99, EU:C:2001:101, 30. punkts, un 2015. gada 5. marts, Banco Privado Português un Massa Insolvente do Banco Privado Português, C‑667/13, EU:C:2015:151, 28. punkts).

15

Tiesa it īpaši uzskatīja, ka šādā gadījumā pieņemt pretēju nolēmumu nozīmētu atbalsta saņēmējam atzīt iespēju apiet galīgo raksturu, kādam, pamatojoties uz tiesiskās noteiktības principu, būtu jāpiemīt nolēmumam pēc prasības celšanas termiņa beigām (spriedumi, 2001. gada 15. februāris, Nachi Europe, C‑239/99, EU:C:2001:101, 30. punkts, un 2015. gada 5. marts, Banco Privado Português un Massa Insolvente do Banco Privado Português, C‑667/13, EU:C:2015:151, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

16

Tomēr šī sprieduma 14. punktā atgādinātā izslēgšana ir pamatota arī gadījumā, kad atbalsta saņēmējs valsts tiesā atsaucas uz Komisijas lēmuma spēkā neesamību pirms LESD 263. panta sestajā daļā paredzētā prasības celšanai par šo lēmumu noteiktā termiņa beigām.

17

Iespēja personai valsts tiesā celtās prasības ietvaros apgalvot, ka Savienības tiesību aktā iekļautie noteikumi, kas ir attiecībā uz to pieņemtā valsts lēmuma pamatā, nav spēkā, nozīmē vai nu to, ka tā atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai ir cēlusi arī prasību atcelt šo Savienības tiesību aktu paredzētajā termiņā, vai nu to, ka tā šādi nav rīkojusies, jo tai bez šaubām nav nekādu tiesību celt šādu prasību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 29. jūnijs, E un F, C‑550/09, EU:C:2010:382, 46. un 48. punkts; 2011. gada 17. februāris, Bolton Alimentari, C‑494/09, EU:C:2011:87, 22. un 23. punkts, kā arī 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

18

Līdz ar to, ja personai, kura vēlas apstrīdēt Savienības aktu, atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai neapšaubāmi ir locus standi, tai ir jāizmanto šajā tiesību normā paredzētais tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ceļot prasību Vispārējā tiesā.

19

Kā secinājumu 40.–44. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, prasība atcelt tiesību aktu, kas ir saistīta ar iespēju pārsūdzēt Vispārējās tiesas nolēmumu, piedāvā procesuālo ietvaru, kas ir īpaši piemērots, lai veiktu padziļinātu un uz sacīkstes principu balstītu faktisko un juridisko jautājumu izvērtēšanu it īpaši tādās tehniskās un sarežģītās jomās kā valsts atbalsts, kā arī tas izriet no Padomes Lēmuma 88/591/EOTK/EEK/Euratom (1988. gada 24. oktobris), ar ko izveido Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesu (OV 1988, L 319, 1. lpp.), trešā apsvēruma.

20

Tomēr ir jāprecizē, ka šāds konstatējums neskar lomu, kāda lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir Savienības tiesu sistēmā.

21

LESD 267. pantā paredzētā prejudiciālā nolēmuma tiesvedība ievieš tiešu sadarbību starp Tiesu un valstu tiesām, kuras ietvaros tās, cieši sadarbojoties, piedalās Savienības tiesību pareizā piemērošanā un vienveidīgā interpretācijā, kā arī tiesību, kas Savienības tiesiskajā kārtībā piešķirtas indivīdiem, aizsardzībā (atzinums 1/09, 2011. gada 8. marts, EU:C:2011:123, 84. punkts).

22

No tā izriet, ka nepieciešamība fiziskai vai juridiskai personai, lai varētu apstrīdēt Savienības akta likumību, celt prasību atcelt tiesību aktu, pamatojoties uz LESD 263. pantu, ja tai neapšaubāmi šī panta ceturtās daļas izpratnē ir locus standi, neietekmē minētajai personai piešķirto iespēju apstrīdēt valsts tiesību aktu, ar kuriem tiek izpildīts minētais tiesību akts, likumību kompetentajās valsts tiesās.

23

Turklāt jau ir ticis nospriests, ka valsts atbalsta saņēmējs, kurš LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā ir cēlis prasību Vispārējā tiesā atcelt Komisijas lēmumu, ar ko šis atbalsts ir atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas mēģina apiet šī lēmuma galīgo raksturu tāpēc, ka tas arī iesniedzējtiesā apstrīd šī lēmuma spēkā esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Banco Privado Português un Massa Insolvente do Banco Privado Português, C‑667/13, EU:C:2015:151, 29. punkts).

24

Vēl ir arī jāatgādina, ka, ja nolēmums valsts tiesā izskatāmā strīdā ir atkarīgs no Komisijas lēmuma spēkā esamības, no lojālas sadarbības pienākuma izriet, ka valsts tiesai, lai izvairītos no tāda lēmuma pieņemšanas, kas būtu pretrunā Komisijas lēmumam, ir jāaptur tiesvedība, līdz Savienības tiesas pieņem galīgu spriedumu saistībā ar prasību par lēmuma atcelšanu, ja vien valsts tiesa neuzskata, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, ir pamats vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Komisijas lēmuma spēkā esamības novērtēšanai (spriedums, 2000. gada 14. decembris, Masterfoods un HB, C‑344/98, EU:C:2000:689, 57. punkts).

25

Šī sprieduma 19. punktā minēto iemeslu dēļ ir arī jānorāda, ka pareizas tiesvedības princips var pamatot to, ka Tiesa – gadījumā, ja notiek vienlaicīga vēršanās Vispārējā tiesā ar prasību atcelt tiesību aktu un Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamību –, ja tā uzskata par nepieciešamu, izmanto Eiropas Savienības Tiesas statūtu 54. panta trešo daļu, lai apturētu tajā notiekošo tiesvedību par labu tiesvedībai Vispārējā tiesā.

26

Tātad pamatlietā, ņemot vērā šī sprieduma 14.–19. punktā minētos apsvērumus, ir jāizvērtē jautājums, vai prasītājām pamatlietā neapšaubāmi ir locus standi, lai Vispārējā tiesā celtu prasību atcelt strīdīgo lēmumu, pamatojoties uz LESD 263. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. marts, A u.c., C‑158/14, EU:C:2017:202, 66. un 67. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), un tas tā ir neatkarīgi no jautājuma, vai minētās prasītājas ir cēlušas savas prasības valsts tiesās, pirms beidzies prasības Vispārējā tiesā celšanai paredzētais termiņš.

27

Šajā ziņā no LESD 263. panta ceturtās daļas izriet, ka fiziska vai juridiska persona prasību par lēmumu, kas adresēts citai personai, var celt tikai tad, ja šis lēmums to skar tieši un individuāli.

28

Šajā lietā strīdīgā lēmuma 10. pantā ir tieši paredzēts, ka minētais lēmums ir adresēts Vācijas Federatīvajai Republikai.

29

Tomēr ir jākonstatē, ka, pirmkārt, strīdīgā lēmuma 6. un 7. pantā Vācijas Federatīvajai Republikai ir noteikts pienākums atgūt piešķirto nesaderīgo atbalstu, līdz ar to Vācijas iestādēm bez jebkādas mazākās rīcības brīvības bija pienākums uzsākt šī atbalsta atgūšanu saskaņā ar strīdīgā lēmuma III pielikumā noteikto kārtību.

30

Tātad ir jāuzskata, ka šis lēmums prasītājas pamatlietā skar tieši (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 19. oktobris, Itālija un Sardegna Lines/Komisija, C‑15/98 un C‑105/99, EU:C:2000:570, 36. punkts; 2009. gada 17. septembris, Komisija/Koninklijke FrieslandCampina, C‑519/07 P, EU:C:2009:556, 48. un 49. punkts, kā arī 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonlinie u.c./Komisija, C‑133/12 P, EU:C:2014:105, 60. un 61. punkts).

31

Otrkārt, ir jāatgādina, ka personas, kas nav lēmuma adresāti, var prasīt atzīt, ka lēmums skar tās individuāli, tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām un tādējādi tās individuāli nošķir tieši tāpat kā lēmuma adresātus (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp., un 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑298/00 P, EU:C:2004:240, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

Tostarp ir ticis nospriests, ka gadījumā, ja apstrīdētais lēmums skar tādu personu grupu, kas ir identificētas vai identificējamas šī akta pieņemšanas brīdī atbilstoši šīs grupas locekļus raksturojošajiem kritērijiem, šis akts var šīs personas skart individuāli, ciktāl tās pieder pie ierobežota saimnieciskās darbības subjektu loka (spriedums, 2009. gada 17. septembris, Komisija/Koninklijke FrieslandCampina, C‑519/07 P, EU:C:2009:556, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tāda individuāla atbalsta faktiskie saņēmēji, kas ir piešķirts atbilstoši atbalsta shēmai un kuru Komisija ir uzdevusi atgūt, šī iemesla dēļ ir individuāli skarti LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Pienākums atgūt, kas noteikts ar Komisijas lēmumu attiecībā uz atbalsta shēmu, pietiekami individuāli attiecas uz visiem attiecīgā atbalsta saņēmējiem, jo jau no šī lēmuma pieņemšanas brīža viņi ir pakļauti riskam, ka viņu saņemtās priekšrocības tiks atgūtas, un tāpēc ir ietekmēts viņu tiesiskais stāvoklis (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 9. jūnijs, ComitatoVenezia vuole vivere u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 53. un 56. punkts, kā arī 2011. gada 21. decembris, A 2A/Komisija, C‑320/09 P, nav publicēts, EU:C:2011:858, 58. un 59. punkts).

34

Ir skaidrs, ka prasītājas pamatlietā ir guvušas labumu no BAFA individuālajiem lēmumiem, kas tām ļāva saņemt EEG piemaksas ierobežojumu.

35

Konkrēti šo ierobežojumu Komisija kvalificēja par “atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu”, un uzdeva to atgūt atbilstoši strīdīgajā lēmumā paredzētajai kārtībai.

36

Līdz ar to uz prasītājām pamatlietā strīdīgais lēmums neattiecas vienīgi tādēļ, ka tās ir EEI, kas ietilpst enerģētikas nozarē, uz ko attiecas minētajā lēmumā izvērtētā atbalsta shēma. Šis lēmums tās skar individuāli kā atbilstoši šai shēmai piešķirtā atbalsta, kuru Komisija uzdevusi atgūt, saņēmējas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 19. oktobris, Itālija un Sardegna Lines/Komisija, C‑15/98 un C‑105/99, EU:C:2000:570, 34. punkts, un 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑298/00 P, EU:C:2004:240, 39. punkts).

37

No iepriekš minētā izriet, ka prasītājām pamatlietā neapšaubāmi bija tiesības lūgt strīdīgā lēmuma atcelšanu.

38

Nav strīda par to, ka katra no prasītājām pamatlietā ir cēlusi prasību Vispārējā tiesā atcelt Komisijas Lēmumu C(2013) 4424 final (2013. gada 18. decembris) sākt formālu izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, attiecībā uz pasākumiem, ko Vācijas Federatīvā Republika veikusi atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas un energoietilpīgu lietotāju atbalstam (Valsts atbalsts SA. 33995 (2013/C) (ex 2013/NN)).

39

Lai arī formālā izmeklēšanas procedūra starplaikā tika pabeigta ar strīdīgā lēmuma pieņemšanu, Vispārējā tiesa tomēr ar 2015. gada 9. jūnija rīkojumu Stahlwerk Bous/Komisija (T‑172/14, nav publicēts, EU:T:2015:402), 2015. gada 9. jūnija rīkojumu Georgsmarienhütte/Komisija (T‑176/14, nav publicēts, EU:T:2015:414), 2015. gada 9. jūnija rīkojumu Harz Guss Zorge/Komisija (T‑177/14, nav publicēts, EU:T:2015:395) un 2015. gada 9. jūnija rīkojumu Schmiedag/Komisija (T‑183/14, nav publicēts, EU:T:2015:396) nolēma izbeigt tiesvedību par prasītāju pamatlietā celtajām prasībām pirms sprieduma taisīšanas, jo tās bija zaudējušas priekšmetu.

40

Turklāt saistībā ar šīm prasībām tika iesniegti pieteikumi par prasījumu, ko prasītājas pamatlietā bija izvirzījušas tiesvedības laikā, pielāgošanu, kuru mērķis šo prasību priekšmetā bija ietvert arī strīdīgā lēmuma atcelšanu. Tomēr Vispārējā tiesa iepriekšējā punktā minētajos rīkojumos noraidīja šos pieteikumus kā nepieņemamus, pamatojoties uz to, ka ar strīdīgo lēmumu netika grozīts vai aizstāts šī sprieduma 38. punktā minētais lēmums sākt formālo izmeklēšanas procedūru un ka tam turklāt arī nebija tas pats priekšmets.

41

Papildus ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa šī sprieduma 39. punktā minēto rīkojumu 23. vai 24. punktam identiskā veidā precizēja, ka pieteikumu par prasījumu pielāgošanu, kas vērsti uz strīdīgā lēmuma atcelšanu, noraidīšana neietekmēja prasītāju pamatlietā iespēju celt prasību par šo lēmumu.

42

Taču prasītājas pamatlietā necēla jaunas prasības Vispārējā tiesā.

43

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, tā kā prasītājām pamatlietā neapšaubāmi ir tiesības LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē celt prasību atcelt strīdīgo lēmumu, bet tā kā tās šīs tiesības nav īstenojušas, tās nevar atsaukties uz šī lēmuma spēkā neesamību, lai pamatotu prasības, ko tās cēlušas iesniedzējtiesā, par valsts pasākumiem, ar kuriem tiek īstenots minētais lēmums.

44

Šādos apstākļos, tā kā strīdīgā lēmuma spēkā esamība iesniedzējtiesā nav tikusi pamatoti apstrīdēta, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams.

45

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas Administratīvā tiesa, Vācija) ir iesniegusi ar 2016. gada 23. februāra lēmumu, nav pieņemams.