–

“Banginis” UAB vārdā – E. Bernotas, L. Sesickas un J. Poderis, advokatė,

–

Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas un G. Taluntytė, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García, pārstāvis,

–

Francijas valdības vārdā – D. Colas un S. Horrenberger, kā arī E. de Moustier, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Jokubauskaitė un A. Stobiecka-Kuik, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1380/2013 (2013. gada 11. decembris) par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK (OV 2013, L 354, 22. lpp.), 2. panta 5. punkta c) apakšpunktu, 16. panta 6. punktu un 17. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. un 20. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp “Spika” UAB, “Senoji Baltija” AB, “Stekutis” UAB un “Prekybos namai Aistra” UAB (turpmāk tekstā – “Spika u.c.”), četriem Lietuvas saimnieciskās dabas subjektiem zivsaimniecības nozarē, un Žuvininkystės tarnyba prie Lietuvos Respublikos žemės ūkio ministerijos (Lauksaimniecības ministrijas Zivsaimniecības dienests, Lietuva) saistībā ar šī dienesta piešķirtajām individuālajām papildu zvejniecības iespējām Baltijas jūrā 2015. gadā.

3

Regulas Nr. 1380/2013 2. panta 1., 2. un 5. punktā par kopējās zivsaimniecības politikas mērķiem ir paredzēts:

“1.   [kopējā zivsaimniecības politika] garantē to, ka zvejas un akvakultūras darbības ilgtermiņā ir ekoloģiski ilgtspējīgas un tiek pārvaldītas atbilstīgi mērķim nodrošināt ieguvumus ekonomiskajā, sociālajā un nodarbinātības jomā un veicināt pārtikas pieejamību.

2.   [kopējā zivsaimniecības politikā] tiek ievērota piesardzīga pieeja zvejniecības pārvaldībai, un tās mērķis ir nodrošināt to, lai dzīvo jūras bioloģisko resursu izmantošanas rezultātā iegūto sugu populācijas tiktu atjaunotas un uzturētas virs līmeņa, kas nodrošina maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu.

[..]

5.   [Kopējā zivsaimniecības politika] aptver:

[..]

[..]

[..]

[..].”

4

Šīs regulas 4. panta “Definīcijas” 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

[..].”

5

Minētās regulas 16. panta “Zvejas iespējas” 6. punktā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts nolemj, kādā veidā zvejas iespējas, kuras tai iedalītas un uz kurām neattiecas nododamu zvejas koncesiju sistēma, var sadalīt kuģiem, kas kuģo ar tās karogu (piemēram, izveidojot individuālas zvejas iespējas). Tā informē Komisiju par sadales metodi.”

6

Šīs pašas regulas 17. pants ir formulēts šādi:

“Piešķirot zvejas iespējas, kas dalībvalstīm pieejamas, kā noteikts 16. pantā, tās piemēro pārredzamus un objektīvus kritērijus, tostarp kritērijus, kas attiecas uz vidi, sociālo jomu un ekonomiku. Izmantotie kritēriji var ietvert inter alia zvejniecības ietekmi uz vidi, līdzšinējo prasību ievērošanu, devumu vietējai ekonomikai un vēsturisko nozvejas līmeni. Dalībvalstīm tām iedalīto zvejas iespēju robežās būtu jācenšas paredzēt arī stimulus zvejas kuģiem, kuri izmanto selektīvus zvejas rīkus vai zvejas paņēmienus ar samazinātu ietekmi uz vidi, piemēram, mazāku enerģijas patēriņu vai kaitējumu biotopam.”

7

Lietuvos Respublikos žuvininkystės įstatymas (Lietuvas Republikas zvejniecības likums), kas papildināts un grozīts ar 2014. gada 23. decembra Likumu Nr. XII‑1523 un kas stājies spēkā 2015. gada 1. janvārī (turpmāk tekstā – “Zvejniecības likums”), mērķis tostarp ir Lietuvas tiesībās transponēt Regulu Nr. 1380/2013. Šī likuma 17.1 pantā ir paredzēti vispārējie zvejas iespēju Baltijas jūrā piešķiršanas principi.

8

Zvejniecības likuma 17.1 panta 1. punktā ir paredzēts individuālu zvejas iespēju piešķiršanas saimnieciskās darbības subjektiem, kuru rīcībā ir kuģis, kas kuģo ar Lietuvas karogu, veids. Saskaņā ar šo tiesību normu tālab par katru saimnieciskās darbības subjektu ir jāaprēķina, kāds ir tā nozvejoto dažādo attiecīgo zivju sugu vidējais daudzums trīs kalendāro gadu laikā no subjekta izvēlētiem septiņiem pēdējiem kalendārajiem gadiem (turpmāk tekstā – “vēsturiskā daļa”).

9

Saskaņā ar šī likuma 17.1 panta 4. punktu subjektam piešķirtās individuālās zvejas iespējas ir vienādas ar vēsturisko daļu, kura var tikt samazināta vai palielināta atkarībā no šādiem kritērijiem:

10

Saskaņā ar minētā likuma 17.1 panta 6. punktu atsevišķam saimnieciskās darbības subjektam nevar piešķirt vairāk par 40 % no Lietuvas Republikai piešķirtajām zvejas iespējām par katras sugas zivīm.

11

Tā paša likuma 17.1 panta 7. un 8. punktā ir paredzēts piešķirt individuālās zvejas iespējas, rīkojot izsoles. Pēc to iespēju atskaitījuma, kuras paredzēts izmantot nelielai piekrastes zvejai, atlikušo Lietuvas Republikai piešķirto zvejas iespēju daļu par katru zivju sugu, kas nav piešķirta atbilstoši vēsturiskajai daļai, kura nevar būt mazāka par 5 %, piešķir, rīkojot izsoli saimnieciskās darbības subjektiem, kuriem pieder kuģis, kas kuģo ar Lietuvas karogu, ja attiecīgajā ģeogrāfiskajā zvejas rajonā nav pārsniegtas Lauksaimniecības ministrijas noteiktās zvejas kapacitātes robežas.

12

No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka saskaņā ar 2015. gada 11. martā notikušās sanāksmes, ko rīkojusi ar Lauksaimniecības ministrijas Zivsaimniecības dienesta vadītāja 2013. gada 18. marta lēmumu Nr. VI‑24 nodibinātā Zvejybos Baltijos jurije kvotu skyrimo komisija (Zvejas iespēju piešķiršanas Baltijas jūrā komisija, Lietuva), protokolu šī komisija piešķīra papildu individuālās zvejas iespējas saimnieciskās darbības subjektiem, kuri saistībā ar to bija iesnieguši pieteikumu, šādā kārtībā:

13

Spika u.c. apstrīdēja reņģu un brētliņu papildu zvejas iespēju piešķiršanas likumību un vērsās Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva) ar prasību atcelt iepriekšminēto protokolu, norādot, ka Grinvita, Baltlanta, Banginis un Baltijos šprotai piešķirtajām individuālajām zvejas iespējām neesot juridiska pamata.

14

Ar 2015. gada 6. novembra spriedumu šī tiesa noraidīja Spika u.c. prasību. Tālab tās vērsās iesniedzējtiesā – Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Augstākā administratīvā tiesa, Lietuva) – ar apelācijas sūdzību, prasot atcelt pirmajā instancē taisīto spriedumu un pieņemt jaunu, tām labvēlīgu nolēmumu.

15

Iesniedzējtiesa, pirmkārt, uzsver, ka ar Zvejniecības likumu it īpaši tiek īstenota Regula Nr. 1380/2013, un konstatē, ka uz šī likuma pamata pret saimnieciskās darbības subjektiem nav īstenota vienlīdzīga attieksme zvejas iespēju piešķiršanā. Šādos apstākļos un, nepastāvot objektīvam pamatojumam, diskriminācija pret dažiem saimnieciskās darbības subjektiem esot Lietuvas konstitucionālo principu par brīvu konkurenci un vienlīdzīgu attieksmi pārkāpums.

16

Otrkārt, šī tiesa jautā, vai dalībvalstīm ar Regulas Nr. 1380/2013 16. panta 6. punktu piešķirtā rīcības brīvība ļauj minētajām valstīm noteikt zvejas iespēju piešķiršanas kritērijus, kas noved pie nevienlīdzīgu nosacījumu radīšanas saimnieciskās darbības subjektiem, tiem radot konkurences attiecības šādu iespēju iegūšanai.

17

Faktiski minētā tiesa uzskata, ka šīs pilnvaras nav neierobežotas, jo minētās regulas 17. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāpieņem pārredzami un objektīvi kritēriji, ieskaitot kritērijus, kas attiecas uz vidi, sociālo jomu un ekonomiku. It īpaši tā jautā, pirmkārt, vai valsts tiesiskais regulējums – kā Zvejniecības likums, ar kuru ir noteikts individuālo zvejas iespēju piešķiršanas veids, galvenokārt balstoties uz vēsturiskiem datiem par nozvejotajiem daudzumiem, un ar kuru šādi tiek radīti nevienlīdzīgi minētie nosacījumi, – ir uzskatāms par “objektīvu”. Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai konkurences ierobežojumi, kas izriet no šī pieņemtā veida, nav saderīgi ar Savienības tiesībām, pat ja šis veids atbilst Regulas Nr. 1380/2013 17. pantā minētajiem objektivitātes un pārskatāmības nosacījumiem.

18

Treškārt, iesniedzējtiesa atgādina, ka dalībvalstij, kura ievieš Savienības regulu, ir jāņem vērā Harta. Šādi tā šaubās par to, vai ar tās 16. un 20. pantu par darījumdarbības brīvību un vienlīdzību likuma priekšā netiek pieļauts, ka dalībvalsts pieņem zvejas kvotu piešķiršanas veidu, ar kuru saimnieciskās darbības subjektiem tiek radīti nevienlīdzīgi nosacījumi, lai gan šis veids esot pamatots ar Regulas Nr. 1380/2013 17. pantā minētajiem kritērijiem.

19

Ceturtkārt, ņemot vērā vairākus kopējās zivsaimniecības politikas mērķus, šī tiesa vēlas noskaidrot, vai ar Regulas Nr. 1380/2013 2. panta 5. punkta c) apakšpunktu dalībvalstīm ir aizliegts izvēlēties zvejas kvotu sadales metodi, paredzot nevienlīdzīgus konkurences nosacījumus saimnieciskās darbības subjektiem attiecībā uz lielāku zvejas iespēju apjomu, pat ja šī metode ir balstīta uz pārredzamu un objektīvu kritēriju.

20

Šādos apstākļos Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Augstākā administratīvā tiesa, Lietuva) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Regulas Nr. 1380/2013] 17. pants un 2. panta 5. punkta c) apakšpunkts, to lasot kopsakarā ar [Hartas] 16. un 20. pantu, ir interpretējami tādējādi, ka dalībvalstij, izmantojot 16. panta 6. punktā paredzēto rīcības brīvību, ir aizliegts izvēlēties tādu tai piešķirto zvejas iespēju sadalīšanas metodi, paredzot nevienlīdzīgus konkurences nosacījumus saimnieciskās darbības subjektiem attiecībā uz lielāku zvejas iespēju apjomu, pat ja šī metode ir balstīta uz pārredzamu un objektīvu kritēriju?”

21

Banginis norāda, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz uzdoto jautājumu. Šīs sabiedrības skatījumā Savienības tiesības pamatlietā nav jāpiemēro, jo Lietuvas Republika, pieņemdama individuālo zvejas iespēju piešķiršanas veidu, īsteno nevis Savienības tiesības, bet savu ekskluzīvo kompetenci.

22

Lai noteiktu, vai valsts tiesiskais regulējums ir Savienības tiesību īstenošana, papildus citiem elementiem vēl ir jāpārbauda, vai tā mērķis ir īstenot Savienības tiesību normu, kāds ir šī regulējuma raksturs un vai tam ir vēl citi mērķi papildus tiem, kas jau ir noteikti Savienības tiesībās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 6. marts, Siragusa, C‑206/13, EU:C:2014:126, 25. punkts).

23

Pieņemot zvejas iespēju piešķiršanas veidu, dalībvalstis ar Savienības tiesību normu, proti, Regulas Nr. 1380/2013 16. panta 6. punktu, īsteno tām skaidri piešķirto kompetenci kopējās zivsaimniecības politikas ieviešanā.

24

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka, pieņemdama veidu, kādā ar Lietuvas karogu kuģojošiem kuģiem ir piešķiramas zvejas iespējas, Lietuvas Republika īsteno Savienības tiesības. Līdz ar to Tiesas kompetencē ir atbildēt uz uzdoto jautājumu.

25

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1380/2013 16. panta 6. punkts un 17. pants, kā arī Hartas 16. un 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā minētais, ar kuru tiek pieņemts zvejas iespēju piešķiršanas veids, radot nevienlīdzīgu attieksmi to saimnieciskās darbības subjektu starpā, kuriem pieder ar šīs dalībvalsts karogu kuģojoši kuģi.

26

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmkārt, ir jānosaka, vai zvejas iespēju piešķiršanas veids, kāds aplūkots pamatlietā, atbilst ar Regulas Nr. 1380/2013 17. pantu iedibinātajiem nosacījumiem.

27

Saskaņā ar minētās regulas 16. panta 6. punktu katra dalībvalsts nolemj, kādā veidā zvejas iespējas, kuras tai iedalītas, var sadalīt kuģiem, kas kuģo ar tās karogu. Šai sakarā no Tiesas judikatūras par Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 (2002. gada 20. decembris) par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (OV 2002, L 358, 59. lpp.) 20. panta 3. punktu, kurš atbilst Regulas Nr. 1380/2013 16. panta 6. punktam, izriet, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība šīs regulas īstenošanā (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2009. gada 5. maijs, Atlantic Dawn u.c./Komisija (C‑372/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:287, 41. punkts).

28

Taču, īstenojot šo rīcības brīvību, dalībvalstīm saskaņā ar Regulas Nr. 1380/2013 17. pantu ir jāizmanto “pārredzami un objektīvi” kritēriji.

29

Šajā gadījumā Lietuvas Republika tai paredzētās zvejas iespējas ir izvēlējusies piešķirt, izmantojot metodi, kas galvenokārt ir balstīta uz “vēsturiskā nozvejas līmeņa” kritēriju. Ņemot vērā šo kritēriju, lielākā daļa minēto iespēju tiek piešķirta atkarībā no saimnieciskās darbības subjekta nozvejotā vienas zivju sugas vidējā daudzuma trīs kalendāro gadu laikā no subjekta izvēlētiem septiņiem pēdējiem kalendārajiem gadiem.

30

Šis kritērijs ir skaidri minēts Regulas Nr. 1380/2013 17. pantā, kurā ir uzskaitīti kritēriji, kurus dalībvalstis var izvēlēties izmantot tām likumīgi piešķirto zvejas iespēju sadalei. Tāpat minētais kritērijs ir likuma normas, proti, Zvejniecības likuma 17.1 panta, pamatā, kurš ar atsauci uz attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu vēsturisko daļu ir balstīts uz objektīvu un kompetentajām iestādēm novērtējamu un pārbaudāmu informāciju.

31

Šajos apstākļos ir jāsecina, ka zvejas iespēju piešķiršanas veids, kāds aplūkots pamatlietā, atbilst Regulas Nr. 1380/2013 17. pantā minētajiem pārskatāmības un objektivitātes nosacījumiem.

32

Otrkārt, ir jānosaka, vai šāda piešķiršanas veida pieņemšanas dēļ netiek pārkāpts Hartas 16. un 20. pants, ja ar šādu veidu saimnieciskās darbības dalībniekiem, kuriem ir zināms vēsturiskais nozvejas līmenis (turpmāk tekstā – “saimnieciskās darbības subjekti ar vēsturi”), tiek radīti labvēlīgāki nosacījumi nekā tiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuru rīcībā šādas vēsturiskās daļas nav un kuri vēlas iekļūt zivsaimniecības tirgū vai palielināt savu ražošanu (turpmāk tekstā – “saimnieciskās darbības subjekti bez vēstures”).

33

Saskaņā ar Tiesas rīcībā esošo informāciju – un iesniedzējtiesai tiek atgādināts to pārbaudīt –, kamēr saimnieciskās darbības subjekti zvejas iespējas gūst, vienkārši informējot kompetentās iestādes par savu vēsturisko nozvejas līmeni, saimnieciskās darbības subjektiem bez šādas vēstures tiek piešķirtas tikai atlikušās zvejas iespējas atkarībā no Lietuvas Republikai piešķirtajām kvotām pēc tam, kad sadale ir veikta atbilstoši vēsturiskajai daļai. Tālab šāds sadales veids, no vienas puses, var apdraudēt saimnieciskās darbības subjektu bez vēstures darījumdarbības brīvību, ierobežojot viņu tiesības darboties konkrētajā tirgū, un, no otras puses, radīt nepamatotu nevienlīdzīgu attieksmi pret dažādiem saimnieciskās darbības subjektu veidiem.

34

Šai sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 16. pantu darījumdarbības brīvība ir atzīta saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Ar šo pantu piešķirtā aizsardzība ietver brīvību nodarboties ar saimniecisko darbību vai komercdarbību, līgumu slēgšanas brīvību un brīvu konkurenci (spriedums, 2013. gada 17. oktobris, Schaible, C‑101/12, EU:C:2013:661, 25. punkts).

35

Attiecībā uz Hartas 20. pantu – tas ir veltīts vispārīgajam Savienības tiesību vienlīdzīgas attieksmes principam, kas liedz līdzīgas situācijas risināt atšķirīgi un atšķirīgas situācijas risināt vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnota (spriedums, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 30. punkts).

36

No Hartas 52. panta 1. punkta izriet, ka visiem tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos ir jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Tāpat, ievērojot samērīguma principu, šādus ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko ir atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

37

Šajā gadījumā – kā tas tika atgādināts šī sprieduma 30. punktā – ir skaidrs, ka pamatlietā aplūkotais zvejas iespēju piešķiršanas veids ir paredzēts likumā, proti, Zvejniecības likumā.

38

Turklāt ar šo likumu, pirmkārt, ir iedibināts izsoļu mehānisms, kas ļauj saimnieciskās darbības subjektiem bez vēstures iegūt nepiešķirtās zvejas iespējas, pamatojoties uz Lietuvas Republikai piešķirto kvotu atlikumu pēc tam, kad ir veikta sadale atbilstoši vēsturiskajai daļai. Turklāt ar minēto likumu līdz 40 % ir ierobežotas tās zvejas iespējas attiecībā uz konkrēto zivju sugu, kuras var tikt piešķirtas ikvienam saimnieciskās darbības subjektam. Šādi pamatlietā aplūkotais piešķiršanas veids atbilst ar Hartas 16. pantu garantētās brīvības būtībai, jo ar to pilnībā netiek slēgts konkrētais tirgus.

39

Otrkārt, Zvejniecības likuma rezultātā netiek apdraudēts vienlīdzīgas attieksmes princips, un tajā, it īpaši tā 17.1 panta 4. punktā, ir paredzēti noteikumi, kas ļauj ņemt vērā īpašas situācijas, kurās saimnieciskās darbības subjekti var nonākt. Tādējādi šis veids atbilst arī to tiesību būtībai, ko dažādi saimnieciskās darbības subjekti gūst uz Hartas 20. panta pamata.

40

Tai pat laikā vēl ir jāizvērtē, vai šādi Hartas 16. un 20. pantā minēto brīvību ierobežojumi atbilst Savienības vispārējo interešu mērķim un – apstiprinošas atbildes gadījumā – arī samērīguma principam.

41

Attiecībā uz jautājumu par to, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums veicina Savienības vispārējo interešu mērķi, ir jānorāda, ka tajā ir noteiktas kuģu, kas kuģo ar Lietuvas karogu, zvejas iespējas, šādi reglamentējot piekļuvi zvejai. Šādi minētie pasākumi ir pamatoti ar Regulas Nr. 1380/2013 2. panta 1. punktā atgādināto kopējās zivsaimniecības politikas mērķi nodrošināt, lai zvejas un akvakultūras darbības ilgtermiņā būtu ekoloģiski ilgtspējīgas.

42

Tāpat ir jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotais zvejas iespēju piešķiršanas veids, kas principā ir balstīts uz vēsturisko daļu, garantē, lai šīs iespējas primāri tiktu likumīgi paredzētas tiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuru rīcībā ir kuģu flote un kuru zvejas kapacitāte nodrošina zvejas apjomu, kas atbilst minētajām iespējām. Šajos apstākļos minētais veids ir pamatots ar kopējās zivsaimniecības politikas mērķi, kas ir aplūkots Regulas Nr. 1380/2013 2. panta 5. punkta d) apakšpunktā, un, kā norādīts šajā tiesību normā, ļauj arī saglabāt ekonomiski dzīvotspējīgas flotes.

43

Turklāt šāds piešķiršanas veids ir pamatots arī ar Regulas Nr. 1380/2013 2. panta 5. punkta f) apakšpunktā izklāstīto sociāli ekonomisko mērķi, ciktāl flotu ekonomiskās dzīvotspējas saglabāšana ļauj saimnieciskās darbības subjektiem turpināt darboties konkrētajā tirgū un šādi nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni tiem, kas ir atkarīgi no zvejas darbībām.

44

Tā kā ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu tiek īstenoti kopējās zivsaimniecības politikas mērķi, kam veltīta Regula Nr. 1380/2013, ir jāsecina, ka tas atbilst arī Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.

45

Tālāk ir jāpārbauda, vai ierobežojumi, ko rada šāds tiesiskais regulējums, atbilst samērīguma principam, vai tie ir piemēroti, lai nodrošinātu regulējuma mērķu īstenošanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams mērķu sasniegšanai.

46

Protams, šajā gadījumā iesniedzējtiesai, veicot atbilstošo tiesisko un faktisko apstākļu vispārīgu vērtējumu, ir jāpārbauda, vai valsts tiesiskais regulējums atbilst iepriekšējā punktā izklāstītajiem nosacījumiem. Tiesai tomēr šajā ziņā ir jāsniedz iesniedzējtiesai norādes, kā interpretēt Savienības tiesības, tādējādi ļaujot pēdējai minētajai pieņemt nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Global Starnet, C‑322/16, EU:C:2017:985, 52. punkts).

47

Attiecībā uz pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma piemērotību vispārējo interešu mērķu, kam tas paredzēts, sasniegšanā ar tajā paredzēto zvejas iespēju piešķiršana veidu – šis tiesiskais regulējums ļauj izvairīties no pārmērīgas jūras bioloģisko resursu izmantošanas un arī no tā, lai to atjaunošanās netiktu skarta vai kavēta. No iesniedzējtiesas lēmuma arī izriet, ka vēsturiskā daļa tiek palielināta par 5 %, ja saimnieciskās darbības subjekti izmanto zvejas veidus, kuri aizsargā dabiskās dzīvotnes, un vēsturiskā daļa par 5 % tiek palielināta arī vidi mazāk piesārņojošiem un enerģiju mazāk patērējošiem zvejas kuģiem.

48

Šajos apstākļos tiesiskais regulējums ir piemērots tam, lai nodrošinātu, ka zvejas darbības, kā minēts Regulas Nr. 1380/2013 2. panta 1. punktā, ir ekoloģiski ilgtspējīgas.

49

Jāpiebilst, ka vēsturiskā nozvejas līmeņa ņemšana vērā, kas izriet no pamatlietā aplūkotā piešķiršanas veida piemērošanas, saimnieciskās darbības subjektiem ar vēsturi ļauj turpmāk paļauties uz relatīvi stabilu zvejas iespēju apjomu salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Šādi saimnieciskās darbības subjekti, pirmkārt, var uzsākt to ieguldījumu – bieži vien vērā ņemamu – amortizēšanu, kurus tie ir veikuši, lai darbotos konkrētajā tirgū, un, otrkārt, plānot vajadzīgās aktivitātes, lai nodrošinātu to rīcībā esošo flotu efektivitātes uzturēšanu.

50

Līdz ar to pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, kā arī tajā paredzētais zvejas iespēju piešķiršanas veids ir piemērots arī Regulas Nr. 1380/2013 2. panta 5. punkta d) un f) apakšpunktā ietverto sociāli ekonomisko mērķu īstenošanai.

51

Attiecībā uz jautājumu par to, vai ar šo veidu tiek vai netiek radīti Hartas 16. un 20. pantā iedibināto brīvību ierobežojumi, kas pārsniedz pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto mērķu sasniegšanai nepieciešamo, no iesniedzējtiesas nolēmuma vispirms izriet, ka vēsturiskā daļa var tikt palielināta vai samazināta atkarībā no konkrētiem kritērijiem, proti, ar vidi saistītiem vai tādiem, kas veicina vietējās ekonomikas attīstību. Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka vēsturiskā daļa, kā minēts Zvejniecības likuma 17.1 panta 1. punktā, tiek samazināta attiecīgi par 2 % vai 0,5 % par katru atsauces gadā izdarītu smagu pārkāpumu un par katru komerciālo zveju reglamentējošo tiesību aktu pārkāpumu, kas nav atzīts par smagu.

52

Tālāk atsevišķam saimnieciskās darbības subjektam nevar tikt piešķirti vairāk par 40 % no Lietuvas Republikai piešķirtajām zvejas iespējām katras sugas zivīm.

53

Visbeidzot – kā norādīts šī sprieduma 38. punktā – tā zvejas iespējas daļa, kas primāri nav piešķirta saimnieciskās darbības subjektiem ar vēsturi un kurai ir jābūt vismaz 5 % no Lietuvas Republikai likumīgi piešķirtajām zvejas iespējām, tiek iedalīta izsoļu veidā citiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuriem ir kuģi, kas kuģo ar Lietuvas karogu.

54

Šajos apstākļos ar pamatlietā aplūkoto zvejas iespēju piešķiršanas veidu zvejas iespējas tiek saglabātas ne tikai saimnieciskās darbības subjektiem atkarībā no to attiecīgajām vēsturiskajām daļām, bet ar šī veida palīdzību šīs daļas var arī sabalansēt, pamatojoties uz virkni objektīvu elementu.

55

Tādējādi šis veids nepārsniedz nepieciešamo to vispārējas nozīmes interešu mērķu sasniegšanā, kam ir paredzēts pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, un tāpēc ar to netiek pārkāpts samērīguma princips.

56

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1380/2013 16. panta 6. punkts un 17. pants, kā arī Hartas 16. un 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā minētais, ar kuru ir pieņemts zvejas iespēju piešķiršanas veids, pamatojoties uz pārskatāmu un objektīvu sadales kritēriju un radot nevienlīdzīgu attieksmi to saimnieciskās darbības subjektu starpā, kuriem pieder ar šīs dalībvalsts karogu kuģojoši kuģi, ja vien minētais veids nodrošina vienas vai vairāku Savienības atzītu vispārējo interešu ievērošanu un ar to netiek pārkāpts samērīguma princips.

57

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1380/2013 (2013. gada 11. decembris) par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK, 16. panta 6. punkts un 17. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. un 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā minētais, ar kuru ir pieņemts zvejas iespēju piešķiršanas veids, pamatojoties uz pārskatāmu un objektīvu sadales kritēriju un radot nevienlīdzīgu attieksmi to saimnieciskās darbības subjektu starpā, kuriem pieder ar šīs dalībvalsts karogu kuģojoši kuģi, ja vien minētais veids nodrošina vienas vai vairāku Eiropas Savienības atzītu vispārējo interešu ievērošanu un ar to netiek pārkāpts samērīguma princips.