TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2018. gada 11. jūlijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Montegobejas konvencija – 220. panta 6. punkts – Piekrastes valsts pilnvaras – Tiesas kompetence interpretēt starptautisko tiesību normas – Direktīva 2005/35/EK – Kuģu radītais piesārņojums – 7. panta 2. punkts – Marpol 73/78 konvencija – Naftas noplūde no ārvalstu kuģa, kas ir tranzītā ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā – Apstākļi, kuros piekrastes valsts var vērsties pret ārvalstu kuģi – Kuģošanas brīvība – Jūras vides aizsardzība – Būtisks kaitējums vai būtiska kaitējuma risks, kas radīts piekrastei, saistītajām interesēm vai jebkuriem teritoriālās jūras vai ekskluzīvās ekonomiskās zonas resursiem – Skaidrs pierādījums

Lieta C‑15/17

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 12. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2017. gada 13. janvārī, tiesvedībā

Bosphorus Queen Shipping Ltd Corp.

pret

Rajavartiolaitos.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents), M. Safjans [M. Safjan], D. Švābi [D. Šváby] un M. Vilars [M. Vilaras],

ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],

sekretāre: M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2017. gada 6. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–	Bosphorus Queen Shipping Ltd Corp. vārdā – P. Karhu, asianajaja,

–	Somijas valdības vārdā – J. Heliskoskis, pārstāvis,

–	Beļģijas valdības vārdā – J. Van Holm, C. Van Lul un L. Van den Broeck, pārstāves,

–	Grieķijas valdības vārdā – G. Karipsiadis, K. Georgiadis un M. Stellakatos, kā arī E. Tsaousi un E. Skalieri, pārstāvji,

–	Francijas valdības vārdā – B. Fodda un D. Colas, pārstāvji,

–	Nīderlandes valdības vārdā – C. S. Schillemans un M. Bulterman, pārstāves,

–	Eiropas Komisijas vārdā – L. Nicolae, kā arī A. Bouquet, E. Paasivirta un P. Aalto, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2018. gada 28. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas, kas parakstīta Montegobejā 1982. gada 10. decembrī (Recueil des traités des Nations unies, 1833., 1834. un 1835. sējums, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Montegobejas konvencija”), 220. panta 6. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/35/EK (2005. gada 7. septembris) par kuģu radīto piesārņojumu un sodu, tostarp kriminālsodu, ieviešanu par nodarījumiem, kas saistīti ar piesārņojumu (OV 2005, L 255, 11. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/123/EK (2009. gada 21. oktobris) (OV 2009, L 280, 52. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2005/35”), 7. panta 2. punktu.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Bosphorus Queen Shipping Ltd. Corp. (turpmāk tekstā – “Bosphorus”), Panamā reģistrēta sauskravas kuģa Bosphorus Queen sabiedrības īpašnieci, un Rajavartiolaitos (Robežsardze, Somija) par naudas sodu, ko tā uzlikusi minētajai sabiedrībai par naftas noplūdi, ko radījis šis kuģis Somijas ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā (EEZ).

Atbilstošās tiesību normas

Starptautiskās tiesības

1969. gada Konvencija par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā

Starptautiskā konvencija par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā naftas piesārņojuma gadījumā tika noslēgta Briselē 1969. gada 29. novembrī (Recueil des traites des Nations unies, 970. sējums, 211. lpp.; turpmāk tekstā – “1969. gada Konvencija par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā”). Savienība, kā arī vairākas tās dalībvalstis nav konvencijas dalībnieces. Savukārt Somijas Republika un Panama ir šīs konvencijas dalībnieces.

Saskaņā ar minētās konvencijas I panta 1. punktu dalībvalstis “drīkst veikt tādus pasākumus atklātā jūrā, kas ir nepieciešami, lai novērstu, mazinātu, likvidētu nopietnās un draudošās briesmas valsts piekrastei vai ar to saistītām citām valsts interesēm naftas piesārņojuma vai piesārņojuma draudu gadījumā, kas rodas no jūras negadījuma vai darbībām, kas pielīdzināmas šādam negadījumam, kura rezultātā pamatoti var saskatīt nozīmīgas, kaitīgas sekas”.

1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā II panta 4. punktā ir noteikts:

“Šajā konvencijā:

[..]

4. “Saistītās intereses” – piekrastes valsts intereses, kuras tieši ietekmējis vai apdraudējis jūras negadījums, kā piemēram:

a)	darbības jūras krastā, ostā vai upes grīvā, ieskaitot zvejniecību, kas veido iesaistīto personu būtiskus iztikas līdzekļus;

b)	iesaistītā rajona tūrisma atrakciju vietas;

c)	iesaistītā rajona piekrastes iedzīvotāju veselība un labklājība, tai skaitā jūras dzīvo resursu un dzīvās dabas saglabāšana.”

Marpol konvencija 73/78

6	Ar Starptautisko konvenciju par kuģu izraisītā piesārņojuma novēršanu, kas parakstīta Londonā 1973. gada 2. novembrī un kas ir papildināta ar 1978. gada 17. februāra protokolu (turpmāk tekstā – “Marpol 73/78 konvencija”), ir ieviesti noteikumi cīņai ar jūras vides piesārņojumu.

7	Savienība nav šīs konvencijas dalībniece. Savukārt tāpat kā visas pārējās Savienības dalībvalstis Somijas Republika ir tās dalībniece.

8	Noteikumi par naftas piesārņojuma novēršanu ir iekļauti Marpol 73/78 konvencijas I pielikumā.

Šīs konvencijas I pielikuma 1. noteikuma 11. punkts definē īpašo teritoriju kā “jūras reģionu, kur atzītu tehnisku iemeslu dēļ, kas saistīti ar tā okeanogrāfisko un ekoloģisko stāvokli un šī reģiona satiksmes specifiskajām iezīmēm, ir jāievieš īpašas obligātas metodes, lai novērstu jūras piesārņošanu ar naftu.” Šā pielikuma mērķiem īpašās Baltijas jūras zonas ir pati Baltijas jūra ar Botnijas līci, Somu līcis un ieeja Baltijas jūrā, un to norobežo 57o44,8' ziemeļu paralēle, kas iet caur Skāgena ragu Skageraka šaurumā.

Minētās konvencijas I pielikuma C daļas 15. noteikumā, kas attiecas uz “Naftas izvadīšanas kontroli”, ir noteikts:

“1.	Saskaņā ar šā pielikuma 4. noteikumu un šā noteikuma 2., 3. un 6. punktu jebkāda naftas vai naftu saturošu maisījumu izvadīšana jūrā no kuģiem ir aizliegta.

[..]

B.	Izvadīšana īpašajās teritorijās

Jebkāda naftas vai naftu saturošā maisījuma izvadīšana jūrā no kuģiem, kuru bruto tilpība ir 400 BT un vairāk, ir aizliegta, izņemot gadījumu, kad ir ievēroti visi šie nosacījumi:

1.	kuģis kuģo pa maršrutu;

2.	naftu saturošais maisījums ir apstrādāts naftas filtrēšanas iekārtā, kas atbilst šā pielikuma 14.7. noteikuma prasībām;

3.	naftas saturs neatšķaidītā nopludināmā šķīdumā nepārsniedz 15 miljondaļas;

4.	naftu saturošais maisījums nerodas no kravas sūkņu telpas satecēm naftas tankkuģos un,

5.	ja runa ir par naftas tankkuģiem, naftu saturošajam maisījumam nav naftas kravas atlieku piejaukuma.”

Montegobejas konvencija

11	Montegobejas konvencija stājās spēkā 1994. gada 16. novembrī. Tās noslēgšana Eiropas Savienības vārdā tika apstiprināta ar Padomes 1998. gada 23. marta Lēmumu 98/392/EK (OV 1998, L 179, 1. lpp.).

Saskaņā ar šīs konvencijas 1. pantu:

“(1) “rajons” nozīmē jūras un okeāna dibenu un dzīles ārpus valsts jurisdikcijas robežām;

[..]

(4) “jūras vides piesārņošana” nozīmē, ka cilvēks tieši vai netieši ievada jūras vidē vielas vai enerģiju, tostarp estuārus, kas rada vai var radīt tādas kaitīgas sekas kā kaitējums dzīvajiem resursiem un dzīvībai jūrā, draudus cilvēka veselībai, traucējumus darbībai jūrā, tajā skaitā zvejniecībai un citiem tiesiskiem jūras izmantošanas veidiem, izmantojamā jūras ūdens kvalitātes pazemināšanu un atpūtas apstākļu pasliktināšanu;

[..].”

Šīs pašas konvencijas 56. panta “Piekrastes valsts tiesības, jurisdikcija un pienākumi ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā” 1. punktā ir noteikts:

“1. Piekrastes valstij [EEZ] ir:

a)	suverēnas tiesības izpētīt un izmantot, saglabāt [un] rīkoties ar resursiem, kā dzīvajiem, tā arī nedzīvajiem, ūdeņos, kas sedz jūras dibenu, jūras dibenā un tās dzīlēs, un attiecībā uz citām darbībām zonas ekonomiskajā izpētē un ieguvē, tādām kā ūdens, straumju un vēja enerģijas ieguve;

jurisdikcija, kā tas paredzēts šīs Konvencijas noteikumos attiecībā uz:

i)	mākslīgo salu, iekārtu un būvju izveidošanu un izmantošanu;

ii)	jūras zinātnisko izpēti;

iii)	jūras vides aizsardzību un saglabāšanu;

c)	citas tiesības un pienākumi, kas paredzēti šajā Konvencijā.”

Montegobejas konvencijas 58. pantā “Citu valstu tiesības un pienākumi ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā” ir noteikts:

“1. [EEZ] visām valstīm, gan piekrastes, gan arī valstīm, kurām nav izejas uz jūru atbilstoši šīs Konvencijas attiecīgajiem noteikumiem, ir [..] kuģošanas un pārlidojuma brīvība, zemūdens cauruļvadu un kabeļu vilkšanas brīvība un citas ar šīm brīvībām saistītas jūras izmantošanas tiesības, tādas kā ar kuģu, gaisa kuģu, zemūdens cauruļvadu un kabeļu ekspluatāciju saistītās, un kas atbilst šīs Konvencijas noteikumiem.

2. 88.–115. pants un citas atbilstošas starptautisko tiesību normas piemērojamas attiecībā uz [EEZ] tiktāl, cik tās nav pretrunā [..] šīs daļas noteikumiem.

3. Valstis, realizējot [EEZ] savas šajā Konvencijā noteiktās tiesības un veicot savus pienākumus, pienācīgi rēķinās ar piekrastes valsts tiesībām un pienākumiem un ievēro likumus un noteikumus, kurus ir pieņēmusi piekrastes valsts saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem un citām starptautiskajām tiesībām tiktāl, cik tie ir savienojami ar šīs daļas noteikumiem.”

Šīs konvencijas 61. panta “Dzīvo resursu saglabāšana” 1.–4. punktā ir paredzēts:

“1. Piekrastes valsts savā [EEZ] nosaka pieļaujamo dzīvo resursu nozveju.

2. Piekrastes valsts, ņemot vērā tās rīcībā esošos labākos zinātniskos pētījumus, ar atbilstošiem saglabāšanas un vadības pasākumiem nodrošina, ka dzīvo resursu saglabāšana [EEZ] nav apdraudēta pārmērīgas ekspluatācijas rezultātā. Piekrastes valsts un kompetentas starptautiskās organizācijas, vai tās ir subreģionālas, reģionālas vai globālas, savstarpēji sadarbojas, lai sasniegtu šo mērķi.

3. Šādi pasākumi tāpat ir piemērojami, lai saglabātu vai atjaunotu zvejojamo sugu populācijas tādā līmenī, lai nodrošinātu maksimāli noturīgu nozveju, ko nosaka, ņemot vērā atbilstošus ekoloģiskos un ekonomiskos faktorus, ieskaitot piekrastes zvejnieku ekonomiskās vajadzības un attīstības valstu īpašās prasības, un ņemot vērā zvejniecības metodes, rezervju savstarpējo atkarību un jebkādus vispārēji rekomendētus starptautiskos minimālos standartus, vai tie ir subreģionāli, reģionāli, vai globāli.

4. Piekrastes valsts, veicot šādus pasākumus, ņem vērā ietekmi uz sugām, ko asociē ar nozvejojamām vai no tām atkarīgām sugām, nolūkā saglabāt vai atjaunot šādu asociēto vai no [tām] atkarīgo sugu populāciju virs līmeņa, kurā to atjaunošana var būt nopietni apdraudēta.”

Atbilstoši minētās konvencijas 194. panta 5. punktam:

“Pasākumi, kas veikti saskaņā ar šo daļu, iekļauj tos, kas nepieciešami, lai aizsargātu un saglabātu retas un trauslas ekosistēmas, kā arī zivju sugu un cita veida jūras dzīvnieku, kuriem draud iznīcība, kuri ir iebaidīti vai kā citādi apdraudēti, dzīves vietas.”

Šīs pašas konvencijas 211. panta “Piesārņošana no kuģiem” 1. un 7. punktā ir noteikts:

“1. Valstīm pirmām kārtām, izmantojot kompetentas starptautiskas organizācijas vai diplomātiskās konferences starpniecību, jāizveido starptautiskas normas un standarti, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu jūras vides piesārņošanu no kuģiem, un jāsadarbojas, lai tādā pašā veidā pēc nepieciešamības izveidotu ceļu sistēmu, lai līdz minimumam novērstu avāriju briesmas, kuras var izsaukt jūras vides piesārņošanu, ieskaitot piekrasti, un kaitējumu no piesārņošanas, kas saistīts ar piekrastu valstu interesēm. Šādas normas un standarti līdzīgā veidā pēc nepieciešamības ir periodiski jāpārskata.

[..]

7. Šajā pantā minētajām starptautiskajām normām un standartiem vajadzētu ietvert, cita starpā, normas un standartus, kas attiecas uz nekavējošu piekrastes valstu, kuru piekraste vai ar to saistītās intereses var tikt skartas negadījumos, ieskaitot jūras avārijas, kas izraisa noplūdes vai noplūžu iespējas, informēšanu.”

Montegobejas konvencijas 220. panta “Piekrastes valstu saistību izpildīšana” 3.–6. punktā ir noteikts jurisdikcijas pamatojums, saskaņā ar kuru piekrastes valsts var veikt izpildes pasākumus pret kuģi, kas pārkāpis starptautiskās normas un standartus saistībā ar kuģu radīto piesārņojumu tās EEZ. Šie punkti ir izteikti šādi:

“3. Ja ir skaidrs pamats uzskatīt, ka kuģis, kas kuģo valsts [EEZ] vai teritoriālajā jūrā, ir pārkāpis [EEZ] piemērojamās starptautiskās normas un standartus vai šādām starptautiskām normām atbilstošus un tās iedzīvinošus šīs valsts likumus un noteikumus par jūras vides piesārņošanas no kuģiem novēršanu, samazināšanu un kontrolēšanu, šī valsts var pieprasīt no šī kuģa informāciju attiecībā uz kuģa nosaukumu un tā piekrastes ostu, pēdējo un nākamo ienākšanas ostu un citu ar lietu saistīto nepieciešamo informāciju, lai noteiktu, vai ir noticis pārkāpums.

4. Valstīm jāpieņem likumi un noteikumi un citi pasākumi, lai kuģi, kas brauc ar to karogu, ievērotu prasības par informācijas sniegšanu saskaņā ar 3. punktu.

5. Ja ir skaidrs pamats uzskatīt, ka kuģis, kas kuģo valsts [EEZ] vai teritoriālajā jūrā, ir izdarījis [EEZ] 3. punktā minēto pārkāpumu, kas novedis pie lielas noplūdes, kas izraisījusi būtisku piesārņošanu vai būtiskas jūras vides piesārņošanas draudus, šī valsts var uzsākt kuģa faktisku inspicēšanu jautājumos, kas ir saistīti ar doto pārkāpumu, ja šis kuģis ir atteicies sniegt informāciju, vai, ja informācija, ko kuģis ir sniedzis, acīmredzami ir pretrunā ar faktisko situāciju, un ja lietas apstākļi attaisno šādu inspekciju.

6. Ja ir skaidri objektīvi pierādījumi, ka kuģis, kuģojošs valsts [EEZ] vai teritoriālajā jūrā, ir izdarījis [EEZ] 3. punktā minēto pārkāpumu, kas novedis pie noplūdes, kas izraisījusi piekrastes valsts piekrastei vai ar to saistītām interesēm, vai tās teritoriālās jūras vai [EEZ] jebkādiem resursiem smagu kaitējumu vai smaga kaitējuma draudus, tad šī valsts var saskaņā ar 7. nodaļu un pie nosacījuma, ka tas ir ar pierādījumiem attaisnojams, ierosināt tiesvedību, ieskaitot kuģu aizturēšanu, saskaņā ar saviem likumiem.”

Šīs konvencijas 221. pantā “Pasākumi, lai izvairītos no piesārņojuma nelaimes gadījumos” ir noteikts:

“1. Nekas šajā daļā, saskaņā gan ar paražu, gan ar līgumu starptautiskajām tiesībām, nav pretrunā ar valstu tiesībām pieņemt un realizēt pasākumus proporcionāli faktiskajam vai draudošajam kaitējumam ārpus teritoriālās jūras robežām, lai aizsargātu savu piekrasti vai ar to saistītās intereses, ieskaitot zvejniecību, no piesārņošanas vai no piesārņošanas draudiem jūras avārijas vai darbību, kas saistītas ar šādu avāriju, rezultātā, kas, kā var saprātīgi paredzēt, novedīs pie nopietnām kaitīgām sekām.

2. Šī panta izpratnē “jūras avārija” nozīmē kuģu sadursmi, uzsēšanos uz sēkļa, citu jūras incidentu vai citu notikumu uz kuģa borta vai ārpus tā, kas novedis pie materiālā kaitējuma vai nenovēršama materiālā kaitējuma draudiem kuģim vai kravai.”

Minētās konvencijas 237. pantā “Saistības, kas izriet no jūras vides aizsardzības un saglabāšanas konvencijām” ir noteikts:

“1. Šīs Konvencijas noteikumi neietekmē valstu uzņemtās saistības jūras vides aizsardzībā un saglabāšanā saskaņā ar agrāk noslēgtajām speciālajām Konvencijām un līgumiem, kā arī līgumiem, kuri var tikt noslēgti, attīstot vispārējos principus, kas noteikti šajā Konvencijā.

2. Konkrētās saistības, kuras valsts ir uzņēmusies saskaņā ar speciālajām Konvencijām jūras vides aizsardzībā un saglabāšanā, jāpilda tādā veidā, lai tiktu ievēroti vispārīgie principi un mērķi, kas noteikti šajā Konvencijā.”

Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām

21	Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām tika noslēgta Vīnē 1969. gada 23. maijā (Recueil des traités des Nations unies, 1155. sēj., 331. lpp.; turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”).

Saskaņā ar šīs konvencijas 31. pantu “Iztulkošanas vispārējie noteikumi”:

“1. Līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim.

[..]

3. Kopā ar iepriekšminēto jāievēro arī:

[..]

c)	jebkuras starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp dalībniekiem.

[..]”

Minētās konvencijas 32. pants “Papildu iztulkošanas līdzekļi” ir formulēts šādi:

“Var izmantot papildu iztulkošanas paņēmienus, t. sk. līguma sagatavošanas materiālus un līguma noslēgšanas apstākļus, lai apstiprinātu nozīmi, kas izriet no 31. panta piemērošanas, vai lai noteiktu nozīmi, kad iztulkošana saskaņā ar 31. pantu:

a)	piešķir nozīmei divdomīgumu vai neskaidrību vai

b)	noved pie rezultāta, kas ir klaji absurds vai nesaprātīgs.”

Savienības tiesības

Direktīvas 2005/35 preambulas 1.–4. un 12. apsvērums ir formulēti šādi:

“(1)

Kopienas jūrniecības drošības politikas mērķis ir sasniegt augsta līmeņa drošību un vides aizsardzību, un tās pamatā ir izpratne par to, ka visas puses, kas iesaistītas preču pārvadājumos pa jūru, ir atbildīgas par to, lai Kopienas ūdeņos izmantotie kuģi atbilstu spēkā esošajiem noteikumiem un standartiem.

(2)	Materiālie standarti piesārņojošu vielu noplūdēm no kuģiem visās dalībvalstīs ir balstīti uz Marpol 73/78 Konvenciju; tomēr šos noteikumus ikdienā neievēro ļoti liels skaits kuģu, kas kuģo Kopienas ūdeņos, un netiek veikti nekādi pasākumi stāvokļa labošanai.

(3)	Marpol 73/78 īstenošana parāda nesakritības starp dalībvalstīm, un tādēļ ir nepieciešams Kopienas līmenī saskaņot Marpol 73/78 īstenošanu; būtiskas atšķirības saskatāmas jo īpaši dalībvalstu praksē attiecībā uz sankciju piemērošanu par piesārņojošu vielu noplūdi no kuģiem.

(4)

Preventīvi pasākumi ir Kopienas jūrniecības drošības politikas sastāvdaļa, nodrošinot saikni starp katras ar piesārņojošu vielu pārvadāšanu pa jūru saistītās puses atbildību un sankciju piemērošanu; tādēļ, lai panāktu efektīvu vides aizsardzību, ir vajadzīgas efektīvas, preventīvas un samērīgas sankcijas.

[..]

(12)	Ja ir skaidrs un objektīvs pierādījums, ka ir notikusi noplūde, kas izraisījusi lielu postījumu vai liela postījuma draudus, dalībvalstīm būtu jāiesniedz šī lieta savām kompetentajām iestādēm, lai tiktu sāktas procedūras saskaņā ar 220. pantu [Montegobejas konvencijā].”

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“1. Šīs direktīvas mērķis ir kuģu radītā piesārņojuma starptautiskos standartus iekļaut Kopienas tiesību aktos un nodrošināt to, ka personām, kas ir atbildīgas par piesārņojošu vielu noplūdēm, piemēro atbilstīgas sankcijas, tostarp kriminālsodus, lai uzlabotu kuģošanas drošību un sekmētu jūras vides aizsardzību no kuģu radītā piesārņojuma.

2. Šī direktīva neliedz dalībvalstīm noteikt stingrākus pasākumus pret kuģu radīto piesārņojumu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.”

Minētās direktīvas 3. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā ir paredzēts:

“1. Šo direktīvu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām piemēro attiecībā uz piesārņojošu vielu noplūdi:

[..]

b)	dalībvalstu teritoriālajos ūdeņos;

[..]

d)	kādas dalībvalsts [EEZ] vai līdzvērtīgā zonā, kas izveidota saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; [..]”

Šīs pašas direktīvas 7. panta “Piekrastes valstu īstenošanas pasākumi attiecībā uz tranzītkuģiem” 2. punktā ir noteikts:

“Ja ir skaidrs un objektīvs pierādījums, ka kuģis, kas kuģo 3. panta 1. punkta b) vai d) apakšpunktā minētajā teritorijā, ir izdarījis pārkāpumu 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētajā teritorijā, un veicis noplūdi, kas izraisījusi lielu postījumu vai liela postījuma draudus attiecīgās dalībvalsts piekrastei vai saistītam interešu objektam, vai jebkuriem 3. panta 1. punkta b) vai d) apakšpunktā minētajiem resursiem, tad atbilstīgi [Montegobejas] konvencijas XII daļas 7. iedaļai un ar nosacījumu, ka pierādījumi to apstiprina, valsts iesniedz šo lietu savai kompetentajai iestādei, lai atbilstīgi attiecīgās valsts tiesību aktiem tiktu uzsāktas juridiskās procedūras, tostarp kuģa aizturēšana.”

Somijas tiesības

28	Direktīva 2005/35 tika transponēta Somijā tostarp ar merenkulun ympäristönsuojelulaki 1672/2009 (Likums par vides aizsardzību jūras kuģniecībā (1672/2009)).

Šā likuma 3. nodaļas “Naudas sods par naftas noplūdi” 1. panta pirmajā daļā ir teikts:

“Par pārkāpumiem, kas saistīti ar naftas vai naftas maisījumu noplūdes Somijas teritoriālajā jūrā vai [EEZ] aizliegumu, kas noteikts 2. nodaļas 1. punktā, piemēro sodu (naudas sods par naftas noplūdi), ciktāl naftas vai naftas maisījuma noplūdi nevar uzskatīt par maznozīmīgu, ņemot vērā tās daudzumu vai sekas. Par naftas noplūdes aizliegumu pārkāpumiem, ko izdarījis ārvalstu kuģis, kas šķērso Somijas [EEZ], naudas sods var tikt uzlikts tikai tad, ja noplūde rada būtisku kaitējumu vai būtiska kaitējuma draudus Somijas piekrastei vai ar to saistītajām interesēm, vai jebkādiem Somijas teritoriālās jūras vai [EEZ] resursiem.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

30	Saskaņā ar Robežsardzes teikto no kuģa Bosphorus Queen2011. gada 11. jūlijā, kad tas tranzītā šķērsoja Somijas EEZ, jūrā tika noplūdināta nafta.

31	Šī noplūde esot notikusi pie šīs EEZ robežas apmēram 25–30 km no Somijas krastiem. Noplūdušie naftas produkti izplatījās apmēram 37 km garā un 10 m platā joslā, noplūdušajiem produktiem sasniedzot aptuveni 0,222 km2, un to tilpums bija no 0,898 līdz 9,050 m3.

32	Iesniedzējtiesa precizē, ka Somijas iestādes nav veikušas pasākumus cīņai ar šo naftas produktu noplūdi. Nav bijuši arī nekādi paziņojumi par to, ka naftas produkti ir sasnieguši piekrasti, ne arī ir ticis pierādīts, ka naftas produktu noplūde ir radījusi konkrētu kaitējumu.

Savukārt, kad kuģis, nākot no Sanktpēterburgas (Krievija), no jauna šķērsoja Somijas EEZ, Robežsardze ar 2011. gada 23. jūlija lēmumu, pirmkārt, noteica kā papildu aizsardzības pasākumu – Bosphorus samaksāt drošības naudu 17112 EUR, lai segtu iespējamā naudas soda, ko tam uzliktu par naftas produktu noplūdi no šī kuģa, summu, un, otrkārt, aizturēja to. Pēc šīs drošības naudas samaksas 2011. gada 25. jūlijā kuģis turpināja savu maršrutu.

Riski, ko radīja aplūkotā naftas produktu noplūde, tika aplūkoti atzinumā, ko 2011. gada 26. jūlijā ir izdevis Suomen ympäristökeskus (Somijas Vides institūts) Robežsardzei. Šīs naftas produktu noplūdes ietekme uz vidi tika novērtēta, pamatojoties uz aprēķināto noplūdušās naftas minimālo daudzumu. No šā atzinuma izriet:

–	nafta vismaz daļēji varēja nonākt Somijas piekrastes zonās. Tādā gadījumā tas negatīvi ietekmētu to izmantošanu brīvā laika pavadīšanai;

–	daļa naftas noplūdes vietas tuvumā ietekmēja arī atklāto jūru;

–	noplūdusī nafta kaitēja labvēlīgai vides stāvokļa attīstībai Baltijas jūrā;

–	noplūdusī nafta nelabvēlīgi ietekmēja putnus, kuri barojas un atpūšas atklātā jūrā;

–	nafta kaitēja augu un dzīvnieku planktonam. Naftas sastāvdaļas izplatījās barības ķēdē;

–	noplūdusī nafta, iespējams, ir tieši kaitējusi atklātās jūras virsējā slānī mītošajiem trīsadatu stagariem, līdz ar to nevar izslēgt īstermiņa negatīvu ietekmi uz zivju krājumiem;

–	šajā zonā ir augsts sedimentācijas līmenis, un ir iespējams, ka daļa naftas savienojumu nokļūst gultnē un kaitē tās faunai;

–	noplūdes vietas tuvumā atrodas daudz Natura 2000 tīklā iekļautu ļoti vērtīgu dabisko dzīvotņu;

–	naftas noplūdes laiks bija īpaši nelabvēlīgs jūras putniem, jo jūras teritorijā salās, kas ir vistālāk no Hanko salas (Somija), līdz Somijas arhipelāgam tiem bija vēl nelidojošu mazuļu bari, kas dzīvo lielās šo putnu kolonijās, un parasto pūkpīļu mazuļi pārvietojas lielā attālumā no piekrastes;

–	naftas noplūdes laikā zonā Hanko salas tuvumā atradās desmitiem tūkstošu parasto pūkpīļu. Noplūde izraisīja lielu apdraudējumu Somijas piekrastes jūras putnu populācijai.

Ar 2011. gada 16. septembra lēmumu Robežsardze uzlika Bosphorus naudas sodu 17112 EUR apmērā par naftas noplūdi, pamatojot ar to, ka šī noplūde ir radījusi vai varēja radīt būtisku kaitējumu Somijas Republikas piekrastei vai saistītām interesēm, vai visiem resursiem, kas atrodas Somijas teritoriālajā jūrā vai EEZ.

Bosphorus, kā arī kuģa rēderis pēc tam cēla prasību Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa, Somija) kā jūras lietu tiesā, lai prasītu atcelt 2011. gada 23. jūlija un 16. septembra lēmumus, ar ko noteikta attiecīgi drošības nauda un naudas sods par šīs naftas noplūdi. Tie tostarp norādīja, ka šī noplūde nav radījusi būtisku kaitējumu videi un ka jurisdikcija izskatīt šo lietu ir vienīgi šā kuģa karoga valstij, proti, Panamai.

2012. gada 30. janvāra spriedumā jūras lietu tiesa atzina par pierādītu, ka no kuģa jūrā ir noplūdusi nafta vismaz 900 litru apjomā. Tiesvedības, kurā tika pasludināts šis spriedums, gaitā jūras lietu tiesa uzklausīja kā liecinieku Somijas Vides institūta speciālistu. Tās rīcībā esošo elementu gaismā tā turklāt uzskatīja, ka naftas noplūde varētu radīt būtisku kaitējumu Vides aizsardzības likuma (1672/2009) 3. nodaļas 1. punkta izpratnē. Šo iemeslu dēļ jūras lietu tiesa noraidīja prasību.

38	Pēc apelācijas sūdzības, ko Bosphorus iesniedza Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa, Somija), šī tiesa atbrīvoja šo sabiedrību no pienākuma maksāt naudas sodu par naftas noplūdi, pamatojot ar to, ka šāds pienākums ir rēderim, kura identitāte bija nezināma.

Tādējādi Robežsardze iesniedza kasācijas sūdzību Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija), kas atstāja spēkā šo nolēmumu un nosūtīja lietu atpakaļ Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa), lai tā novērtē, vai Vides aizsardzības likuma 3. nodaļas 1. panta izpratnē pastāv motīvs, kas pamatotu naudas soda uzlikšanu par naftas noplūdi.

Ar 2014. gada 18. novembra nolēmumu minētā apelācijas tiesa konstatēja, ka no tai iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka pastāv risks, ka attiecīgā naftas noplūde rada būtisku kaitējumu Somijas Republikas piekrastei vai ar to saistītām interesēm, vai visiem resursiem Somijas teritoriālajā jūrā vai EEZ. Tāpēc tā noraidīja par jūras lietu tiesas nolēmumu iesniegto apelāciju.

41	Bosphorus iesniedza apelācijas sūdzību Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija), lūdzot atcelt Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa) nolēmumu un jūras lietu tiesas spriedumu, kā arī 2011. gada 23. jūlija un 16. septembra lēmumus un atcelt naudas sodu par naftas noplūdi.

Šādos apstākļos Korkein oikeus (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai formulējums “piekraste vai ar to saistītas intereses” [Montegobejas] konvencijas 220. panta 6. punktā vai attiecīgi formulējums “piekraste vai saistīts interešu objekts” Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktā ir jāinterpretē, ņemot vērā [1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā] II panta 4. punktā definētās “saistītās intereses”?

Saskaņā ar pirmajā prejudiciālajā jautājumā minētās 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā II panta 4. punkta c) apakšpunktā sniegto definīciju “saistītās intereses” tostarp nozīmē iesaistītā rajona piekrastes iedzīvotāju veselību un labklājību, tai skaitā jūras dzīvo resursu un dzīvās dabas saglabāšanu. Vai šis noteikums attiecas arī uz dzīvo resursu un dzīvās dabas saglabāšanu EEZ vai arī šī konvencijas norma attiecas tikai uz piekrastes rajona interešu saglabāšanu?

3)	Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, kā ir jāsaprot formulējums “piekraste vai ar to saistītas intereses” [Montegobejas] konvencijas 220. panta 6. punktā vai attiecīgi formulējums “piekraste vai saistīts interešu objekts” Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktā?

Ko nozīmē formulējums “teritoriālās jūras vai [EEZ] resursi” [Montegobejas] konvencijas 220. panta 6. punkta un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punkta izpratnē? Vai ar dzīvajiem resursiem ir jāsaprot tikai nozvejojamās sugas vai arī te ietilpst arī sugas, kuras asociē ar nozvejojamām vai no tām atkarīgām sugām [Montegobejas] konvencijas 61. panta 4. punkta izpratnē, piemēram, augu un dzīvnieku sugas, kas ir nozvejojamo sugu barība?

5)	Kā ir jānosaka [Montegobejas] konvencijas 220. panta 6. punktā un Direktīvā 2005/35 minētie “kaitējuma draudi”? Vai šie draudi ir jānosaka, ņemot vērā abstrakta vai konkrēta apdraudējuma jēdzienu vai citādi?

Vai, novērtējot [Montegobejas] konvencijas 220. panta 6. punktā un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktā paredzētos piekrastes valsts kompetences nosacījumus, ir jāpieņem, ka izraisītais smagais kaitējums vai tā draudi ir smagākas sekas nekā izraisītā būtiska jūras vides piesārņošana vai tās draudi [Montegobejas] konvencijas 220. panta 5. punkta izpratnē? Kā ir definējama būtiska jūras vides piesārņošana, un kā tā ir jāņem vērā, novērtējot izraisīto smago kaitējumu vai tā draudus?

7)	Kādi apstākļi ir jāņem vērā, novērtējot izraisītā kaitējuma vai tā draudu smagumu? Vai novērtējot ir jāņem vērā, piemēram, negatīvās ietekmes, kas izpaužas kā kaitējums, ilgums un ģeogrāfiskā izplatība? Ja atbilde ir apstiprinoša, kā ir jānovērtē kaitējuma ilgums un apjoms?

Direktīva 2005/35 ir minimālo prasību direktīva un tajā dalībvalstīm nav liegts noteikt stingrākus pasākumus pret kuģu radīto piesārņojumu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām (1. panta 2. punkts). Vai iespēja piemērot stingrākus noteikumus attiecas uz Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktu, kurā ir noteikta piekrastes valsts kompetence saukt pie atbildības kuģi, kurš šķērso tās teritoriju?

9)	Vai, interpretējot [Montegobejas] konvencijas 220. panta 6. punktā un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktā paredzētos piekrastes valsts kompetences nosacījumus, ir jāpiešķir nozīme īpašajiem ģeogrāfiskajiem un vides apstākļiem, kā arī Baltijas jūras reģiona ievainojamībai?

10)

Vai ar “skaidriem pierādījumiem” [Montegobejas] konvencijas 220. panta 6. punkta un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punkta izpratnē līdztekus ar pierādījumiem, ka kuģis ir izdarījis pārkāpumus, uz ko attiecas minētās normas, ir jāsaprot arī noplūdes seku pierādījumi? Kādi pierādījumi ir jāpieprasa tam, ka ir izraisīti smaga kaitējuma draudi piekrastei vai ar to saistītām interesēm, vai tās teritoriālās jūras vai [EEZ] jebkādiem resursiem, piemēram, putnu populācijām un zivju krājumiem, kā arī reģiona jūras videi? Vai skaidru pierādījumu prasība nozīmē, ka, piemēram, noplūdušās naftas negatīvās ietekmes uz jūras vidi novērtējumam vienmēr ir jāpamatojas uz konkrētām pārbaudēm un pētījumiem par notikušās naftas noplūdes ietekmi?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Ievada apsvērumi

43	Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas šajā lietā uzdotajiem jautājumiem, Tiesai ir jāiepazīstas ar Montegobejas konvenciju, Marpol 73/78 konvenciju un 1969. gada Konvenciju par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā. Tādēļ ir jāatgādina šo konvenciju statuss Savienības tiesībās.

Kas attiecas, pirmkārt, uz Montegobejas konvenciju, tā kā Savienība to ir parakstījusi un apstiprinājusi, tās noteikumi ir Savienības tiesiskās kārtības neatņemama sastāvdaļa un ir tai saistoši. Tādēļ Tiesa ir kompetenta interpretēt šos noteikumus. Turklāt tai ir augstāks spēks par atvasinātajiem Savienības tiesību aktiem (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2008. gada 3. jūnijs, Intertanko u.c., C‑308/06, EU:C:2008:312, 42., kā arī 53. punkts), kuri ir jāinterpretē cik vien iespējams atbilstīgi šiem nolīgumiem.

Kas attiecas, otrkārt, uz Marpol 73/78 konvenciju, kurai Savienība nav pievienojusies, bet kura ir saistoša visām dalībvalstīm, šī konvencija var ietekmēt gan Montegobejas konvencijas, gan atvasināto tiesību noteikumu, kas ietilpst Marpol 73/78 konvencijas piemērošanas jomā, kāda ir Direktīva 2005/35, interpretāciju. Proti, ņemot vērā paražu tiesību labticības principu, kas ietilpst vispārējās starptautiskās tiesībās, un LES 4. panta 3. punktu, Tiesai ir jāinterpretē šīs tiesību normas, ņemot vērā Marpol 73/78 konvenciju (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2008. gada 3. jūnijs, Intertanko u.c., C‑308/06, EU:C:2008:312, 47. un 52. punkts).

Treškārt, attiecībā uz 1969. gada Konvenciju par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā ir jānorāda, pirmkārt, ka Savienība nav tai pievienojusies un ka, otrkārt, nevar uzskatīt, ka Savienība būtu aizstājusi savas dalībvalstis, kaut vai tikai tādēļ, ka ne visas tās ir šīs konvencijas dalībnieces. No tā izriet, ka minētā konvencija Savienībai nav saistoša un ka Tiesai nav kompetences to interpretēt kā tādu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 24. jūnijs, Commune de Mesquer, C‑188/07, EU:C:2008:359, 85. punkts).

47	Tomēr šajā lietā, tā kā Tiesai tiek lūgts interpretēt Montegobejas konvenciju, ir jāņem vērā 1969. gada Konvencija par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā, jo šī konvencija ietilpst atbilstošajās normās Montegobejas konvencijas interpretācijai.

Proti, no Montegobejas konvencijas 237. panta, kas regulē attiecības starp šo konvenciju un īpašajām konvencijām, kuru mērķis ir jūras vides aizsardzība un saglabāšana, tostarp 1969. gada Konvencija par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā, izriet, ka Montegobejas konvencija neskar konkrētos pienākumus, kas ir dalībvalstīm atbilstoši šīm īpašajām konvencijām.

Ceturtkārt, ņemot vērā šā sprieduma 44. punktā veikto konstatējumu, Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punkts, ar kuru Savienības tiesībās iekļauj Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkta noteikumus un kurš ir izteikts būtībā identiski, ir jāinterpretē atbilstoši tai. Tādēļ šā 220. panta 6. punkta interpretācija principā ir jāuzskata par pārnesamu uz Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktu.

Par desmitā jautājuma pirmo teikumu

Ar desmitā jautājuma pirmo teikumu, kas ir jāpārbauda vispirms, iesniedzējtiesa jautā, vai Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkts un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka vārdi “skaidrs pierādījums” šo normu izpratnē attiecas ne vien uz pārkāpuma izdarīšanu, bet arī uz pierādījumiem par šā pārkāpuma sekām.

Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktā ir paredzēts, ka, ja pastāv skaidrs pierādījums, ka kuģis, kurš kuģo valsts EEZ vai teritoriālajā jūrā, ir izdarījis EEZ 220. panta 3. punktā minēto pārkāpumu, kas radījis noplūdi, kura izraisījusi vai varētu izraisīt piekrastes valsts piekrastei vai ar to saistītām interesēm, vai tās teritoriālās jūras vai EEZ jebkādiem resursiem smagu kaitējumu vai smaga kaitējuma draudus, šī valsts var saskaņā ar 7. nodaļu un ar nosacījumu, ka tas ir ar pierādījumiem attaisnojams, īstenot rīcību, tostarp likt aizturēt kuģi saskaņā ar šīs valsts likumiem.

52	Ir jākonstatē, ka Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkta formulējums neļauj noteikt, vai “skaidra pierādījuma” esamība šīs normas izpratnē ir attiecināma vienīgi uz izdarīto pārkāpumu vai arī uz tā sekām.

53	Šādos apstākļos ir jāraugās uz kontekstu, kādā vārdi “skaidrs pierādījums” šīs normas izpratnē iekļaujas, un mērķiem, kādi ir Montegobejas konvencijas 220. pantam.

54	Šajā ziņā ir jānorāda, ka Montegobejas konvencijas 220. panta 3., 5. un 6. punkts ir pakāpenisku pasākumu kopums, ko piekrastes valsts var veikt attiecībā uz kuģi, par kuru ir aizdomas vai attiecībā uz kuru ir izrādījies, ka tas ir izdarījis pārkāpumu šīs valsts EEZ.

Vispirms šīs konvencijas 220. panta 3. punktā ir atsauce uz starptautiski piemērojamu noteikumu un normu, kuru mērķis ir novērst, mazināt un kontrolēt piesārņojumu, ko radījuši kuģi, pārkāpumu vai likumu un normatīvo aktu, kurus attiecīgā valsts ir pieņēmusi atbilstoši šiem starptautiskajiem noteikumiem un normām, radot to iedarbību, pārkāpumu, ņemot vērā, ka tieši Marpol 73/78 konvencijā ir definēti šādi pārkāpumi.

Tā šis noteikums paredz, ka, ja pastāv nopietni iemesli domāt, ka šāds pārkāpums ir ticis izdarīts, piekrastes valsts var pieprasīt attiecīgajam kuģim sniegt atsevišķu informāciju par tā identitāti un tā reģistrācijas ostu, tā iepriekšējo un nākamo piestātnes ostu un citu atbilstošu informāciju, kas nepieciešama, lai konstatētu pārkāpuma izdarīšanu.

Turklāt Montegobejas konvencijas 220. panta 5. punkts ļauj piekrastes valstij faktiski inspicēt kuģi. Šādā nolūkā šajā noteikumā tiek prasīts, lai pastāvētu ne vien nopietni iemesli domāt, ka kuģis ir izdarījis tādu pārkāpumu, kāds ir definēts 220. panta 3. punktā, bet arī ka šis pārkāpums ir konkrēti izpaudies seku ziņā (turpmāk tekstā – “pārkāpums ar konkrētām sekām”). Proti, šim pārkāpumam ir jārada būtiska noplūde jūras vidē, kas ir izraisījusi vai varētu izraisīt ievērojamu piesārņojumu tajā.

58	Tādēļ šķiet, ka pārkāpuma ar konkrētām sekām, kas paredzēts Montegobejas konvencijas 220. panta 5. punktā, esamības dēļ šīs konvencijas autori ir ļāvuši piekrastes valstij veikt pasākumu ar lielāku iejaukšanos nekā 220. panta 3. punktā paredzētais pasākums.

Visbeidzot Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkts ir pielīdzināms šīs konvencijas 220. panta 5. punktam, ciktāl tajā ir atsauce uz pārkāpumu ar konkrētām sekām. Proti, pārkāpumam šā noteikuma izpratnē ir bijusi jārada noplūde, kas ir izraisījusi vai varētu izraisīt būtisku kaitējumu piekrastes valsts piekrastei vai ar to saistītajām interesēm, vai jebkuriem šīs valsts teritoriālās jūras vai EEZ resursiem (turpmāk tekstā – “piekrastes valsts īpašums un saistītās intereses).

Tomēr šie divi noteikumi atšķiras, ciktāl Montegobejas konvencijas 220. panta 6. pants pakārto piekrastes valsts iejaukšanās pilnvaras “skaidram pierādījumam” par to, ka tiešām ir ticis izdarīts pārkāpums ar konkrētām sekām, nevis tikai, ka ir nopietni iemesli domāt, ka šāds pārkāpums ir ticis izdarīts. Turklāt, ja ir izpildīti 220. panta 6. punkta piemērošanas nosacījumi, piekrastes valsts var ierosināt īpaši bargu rīcību, jo tā var likt aizturēt attiecīgo kuģi atbilstoši šīs valsts tiesībām.

61	Šķistu, ka Montegobejas konvencijas autori tika iecerējuši piešķirt piekrastes valstij tiesības veikt šādu īpaši bargu pasākumu, jo, pirmkārt, kuģa izdarītais pārkāpums rada vai varētu radīt būtisku kaitējumu šai valstij un, otrkārt, ir atklājies, ka attiecīgais kuģis ir šāda pārkāpuma izdarītājs.

Tā kā šie abi elementi ir nolikti vienā plānā un abi divi tiek prasīti, lai attaisnotu šādu iejaukšanos, Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas paredz, ka piekrastes valsts iejaukšanās ir pakārtota skaidra pierādījuma esamībai gan par to, ka šis kuģis ir izdarījis pārkāpumu šīs konvencijas 220. panta 3. punkta nozīmē, gan par būtisku kaitējumu vai tā risku, ko piekrastes valstij radījis šis pārkāpums.

Šāda šī noteikuma interpretācija ir nostiprināta ar Montegobejas konvencijas mērķi – izveidot attiecībā uz visām ūdeņu teritorijām taisnīgu līdzsvaru starp piekrastes valsts un karoga valsts interesēm, kuras var būt pretrunā (spriedums, 2008. gada 3. jūnijs, Intertanko u.c., C‑308/06, EU:C:2008:312, 58. punkts).

Proti, piekrastes valsts iejaukšanās pilnvaru īstenošana tās EEZ – tostarp liekot aizturēt kuģi, kas peld ar citas valsts karogu, liedzot šim kuģim kaut arī laicīgi īstenot savu kuģošanas brīvību, kuru turklāt garantē starptautiskās jūras tiesības šajā zonā, – liek domāt, ka, lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp šīs piekrastes valsts interesēm un karoga valsts interesēm, šai piekrastes valstij ir pietiekams pierādījums, ka skartais kuģis ir tiešām izdarījis pārkāpumu, kas ir radījis vai varētu radīt būtisku kaitējumu, nevis nopietnas aizdomas par to.

Tādēļ uz otrā jautājuma pirmo teikumu ir jāatbild, ka Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkts un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vārdi “skaidrs pierādījums” šo noteikumu izpratnē attiecas ne vien uz pārkāpuma izdarīšanu, bet arī uz pierādījumu par šā pārkāpuma sekām.

Pirmais līdz trešais jautājums

Ar pirmo, otro un trešo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā un otrkārt, iesniedzējtiesa šaubās būtībā par Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktā un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktā esošo vārdu “piekrastei vai saistīt[ā]m intere[sēm]” interpretāciju, ņemot vērā 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā noteikumus.

Lai interpretētu Montegobejas konvencijas noteikumus, ir jāatsaucas uz starptautiskajām paražu tiesībām, kuras atspoguļotas Vīnes konvencijas, kas ir saistoša Savienībai un ietilpst tās tiesiskajā kārtībā, 31. panta 1. punkta saistībās (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Western Sahara Campaign UK, C‑266/16, EU:C:2018:118, 58. punkts un tajā minētā judikatūra) un no kurām izriet, ka līgums ir jāinterpretē labā ticībā atbilstoši parastajai nozīmei, kas piešķirama tā vārdiem, to kontekstā un šā līguma priekšmeta un mērķa gaismā.

68	Vispirms jākonstatē, ka vārdi “piekrastei vai saistīt[ā]m intere[sēm]” Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktā šajā konvencijā nav definēti.

69	Kas attiecas uz 1969. gada Konvenciju par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā, tajā ir lietoti vārdi “piekrastes valsts piekrastei vai ar to saistītām interesēm” un ir precizēta nozīme, kas ir piešķirama jēdzienam “saistītās intereses”.

Konkrētāk, atbilstoši šīs konvencijas I panta 1. punktam minētās konvencijas dalībvalstis “drīkst veikt tādus pasākumus atklātā jūrā, kas ir nepieciešami, lai novērstu, mazinātu, likvidētu nopietnās un draudošās briesmas valsts piekrastei vai ar to saistītām citām valsts interesēm naftas piesārņojuma vai piesārņojuma draudu gadījumā, kas rodas no jūras negadījuma vai darbībām, kas pielīdzināmas šādam negadījumam, kura rezultātā pamatoti var saskatīt nozīmīgas, kaitīgas sekas”.

Turklāt minētās konvencijas II panta 4. punktā “saistītās intereses” ir definētas kā “piekrastes valsts intereses, kuras tieši ietekmējis vai apdraudējis jūras negadījums, kā, piemēram: [pirmkārt,] darbības jūras krastā, ostā vai upes grīvā, ieskaitot zvejniecību, kas veido iesaistīto personu būtiskus iztikas līdzekļus; [otrkārt,] iesaistītā rajona tūrisma atrakciju vietas; [treškārt,] iesaistītā rajona piekrastes iedzīvotāju veselība un labklājība, tai skaitā jūras dzīvo resursu un dzīvās dabas saglabāšana”.

72	Ir jānorāda, ka vārdi “piekrastes valsts intereses” 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā izpratnē ir analogi vārdiem “piekrastes valsts piekrastei vai ar to saistītām”, kas izmantotas Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktā.

Protams, Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktā ir atsauce uz vārdu “piekrastes [franču valodā – “littoral”]”, lai gan 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā I panta 1. punktā ir izmantots vārds “piekrastei” [franču valodā – “côtes”]. Tomēr šie abi vārdi atbilstoši to ierastajai nozīmei ikdienas valodā apzīmē saskares zonu starp jūru un sauszemi. Turklāt šie abi nosaukumi ir izteikti vienādi angļu valodā, izmantojot to pašu vārdu, proti, “coastline” šīs saskares zonas apzīmēšanai.

220. panta 6. punktā arī ir atsauce uz vārdiem “État côtier” [piekrastes valsts], lai gan 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā II panta 4. punktā ir izmantoti vārdi “État riverain” [piekrastes valsts]. Tomēr šie abi vārdi atbilstoši to ierastajai nozīmei ikdienas valodā apzīmē valsti, kuras sauszemes teritorija atrodas jūras teritorijas krastā.

Turklāt, kā to norāda ģenerāladvokāts secinājumu 70. punktā, no Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkta pieņemšanas vēstures skaidri izriet, ka tās līgumslēdzējpuses iedvesmojās no 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā, lemjot, ka piekrastes valstij ir arī jābūt kompetencei noteikt pasākumus pret ārvalstu kuģiem, kuri ir izdarījuši pārkāpumu EEZ, kas ir šādas valsts jurisdikcijā. Tādēļ ir jāuzskata, ka nozīmei, kas piešķirama vārdiem “piekrastei vai [..] saistītām interesēm” Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktā, principā ir jābūt tādai pašai kā tai, kas izriet no 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā I panta 1. punktā un II panta 4. punktā.

76	Ņemot šo vērā, ir jāatgādina arī, ka 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā pieņemšanas datumā EEZ režīms vēl neietilpa starptautiskajās tiesībās.

Taču Montegobejas konvencija atzina EEZ un šobrīd regulē tās tiesisko režīmu. Šādā kontekstā no šīs konvencijas 220. panta 6. punkta formulējuma skaidri izriet, ka tas attiecas arī uz “tās ekskluzīvās ekonomiskās zonas jebkādiem resursiem”, dzīviem vai nedzīviem, kas, kā izriet no minētās konvencijas 56. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta, ir pakļauti piekrastes valsts jurisdikcijai.

78	Turklāt vārdus piekrastes valsts teritoriālās jūras “jebkādi resursi” Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktā ir jāsaprot tādējādi, ka tie ietver teritoriālās jūras nedzīvos resursus.

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo, otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka vārdi “piekrastei vai [..] saistītām interesēm” Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktā un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktā “piekrastei vai saistītam interešu objektam” ir jāinterpretē tādējādi, ka principā tiem ir tāda pati nozīme kā “piekrastei vai [..] saistītām [..] interesēm” 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā I panta 1. punktā un II panta 4. punktā, ņemot vērā to, ka 220. panta 6. punkts ir piemērojams arī piekrastes valsts teritoriālās jūras nedzīvajiem resursiem un visiem resursiem tās EEZ.

Par ceturto jautājumu

Ar ceturto jautājumu, kas ir jāizskata trešām kārtām, iesniedzējtiesa šaubās būtībā par to, vai Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkts un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka piekrastes valsts teritoriālās jūras vai EEZ resursi šo noteikumu izpratnē attiecas vienīgi uz nozvejojamām sugām vai arī tie attiecas uz dzīvajām sugām, kas saistītas ar nozvejojamām sugām vai ir atkarīgas no tām, piemēram, dzīvnieku un augu sugas, no kurām barojas nozvejojamās sugas.

Ir jānorāda, ka Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkts attiecas arī uz kaitējumu, kas ir radīts vai varētu tikt radīts “jebkādiem” piekrastes valsts teritoriālās jūras vai EEZ resursiem. Tādēļ šajā ziņā šis noteikums ir jāinterpretē plaši, kas izriet no tā formulējuma, un nav uzskatāms par tādu, kas no šā noteikuma tvēruma izslēdz atsevišķus resursus.

82	Piekrastes valsts teritoriālās jūras vai EEZ resursi 220. panta 6. punkta izpratnē ir jāsaprot kā tādi, kas ietver nozvejojamās sugas, bet arī dzīvās sugas, kas ir saistītas ar nozvejojamām sugām, vai no tām atkarīgās sugas.

Savstarpējā atkarība starp šīm dažādajām sugām ir turklāt skaidri ņemta vērā Montegobejas konvencijā. Proti, piekrastes valsts dzīvo resursu saglabāšanā, kas paredzēta šīs konvencijas 61. pantā, to pasākumu ietvaros, ko tā nosaka atbilstoši šā panta 3. punktam ar mērķi uzturēt vai atjaunot nozvejojamo sugu krājumus, arī atbilstoši šā panta 4. punktam ir noteikti jāņem vērā to ietekme uz sugām, kas ir saistītas ar nozvejojamām sugām, vai sugām, kas ir atkarīgas no nozvejojamām sugām.

Tādēļ uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkts un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka piekrastes valsts teritoriālās jūras vai EEZ resursi šo noteikumu izpratnē attiecas ne tikai uz nozvejojamām sugām, bet arī uz dzīvajām sugām, kas saistītas ar nozvejojamām sugām vai no tām atkarīgajām sugām, piemēram, dzīvnieku un augu sugām, no kurām barojas nozvejojamās sugas.

Par sesto jautājumu

Ar sesto jautājumu, kas ir jāizskata ceturtām kārtām, iesniedzējtiesas vēlas noskaidrot, kā ir jāņem vērā jēdziens “būtisks piesārņojums” Montegobejas konvencijas 220. panta 5. punktā, piemērojot šīs konvencijas 220. panta 6. punktu un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktu un, konkrētāk, novērtējot pārkāpuma sekas, kā tās ir definētas šajos noteikumos.

Šajā ziņā, lai gan Montegobejas konvencijas 220. panta 5. punktā nav definēts jēdziens “piesārņojums”, no šīs konvencijas 1. panta 4. punkta izriet, ka “jūras vides piesārņošana” tiek saprasta tādējādi, ka “cilvēks tieši vai netieši ievada jūras vidē vielas vai enerģiju, tostarp estuārus, kas rada vai var radīt tādas kaitīgas sekas kā kaitējums dzīvajiem resursiem un dzīvībai jūrā, draudus cilvēka veselībai, traucējumus darbībai jūrā, tajā skaitā zvejniecībai un citiem tiesiskiem jūras izmantošanas veidiem, izmantojamā jūras ūdens kvalitātes pazemināšanu un atpūtas apstākļu pasliktināšanu”.

Savukārt Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktā ir atsauce tostarp uz jēdzienu piekrastes valsts “saistītās intereses”, kam, kā izriet no šā sprieduma 75. punkta, principā būtu jābūt tādai pašai nozīmei kā tai, kas ir precizēta 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā II panta 4. punktā.

Taču, lai gan piekrastes valsts “saistītās intereses” kļūst parasti būtiskas piesārņojuma situācijā, ir jākonstatē, ka 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā II panta 4. pants tomēr attiecas tieši uz šāda piesārņojuma kaitējošām saimnieciskām, sociālām sekām un sekām, kas skar veselību, piekrastes valstij, proti, konkrētāk, faktu, ka ir būtisks kaitējums vai var tikt radīts vispirms profesionālām darbībām saistībā ar jūras lietošanu, ko veic piekrastes valsts iedzīvotāji, kas šiem iedzīvotājiem ir būtisks iztikas līdzeklis, kā arī tūrisma darbībām tās piekrastes reģionos un visbeidzot minēto iedzīvotāju veselību un labklājību.

89	No šā salīdzinājuma izriet, ka pastāv būtiskas atšķirības starp Montegobejas konvencijas 220. panta 5. punktu un 220. panta 6. punktu.

90	Proti, pirmkārt, 220. panta 5. punkta, lasot to Montegobejas konvencijas 1. panta 4. punkta gaismā, mērķis nav aizsargāt tieši piekrastes valsts īpašumu un saistītās intereses un, otrkārt, šai valstij nav jāpierāda “būtisks kaitējums” šīm interesēm.

91	Tādēļ, tā kā šo abu noteikumu priekšmets ir atšķirīgs, principā Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkta piemērošanas nolūkos nav jāņem vērā šīs konvencijas 220. panta 5. punktā norādītais jēdziens “būtisks piesārņojums”.

Tādēļ uz sesto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka principā nav jāņem vērā jēdziens “būtisks piesārņojums” Montegobejas konvencijas 220. panta 5. punktā, piemērojot šīs konvencijas 220. panta 6. punktu un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktu un, konkrētāk, novērtējot pārkāpuma sekas, kā tās definētas šajos noteikumos.

Par piekto un septīto jautājumu un desmitā jautājuma diviem pēdējiem teikumiem

93	Ar piekto un septīto jautājumu un desmitā jautājuma diviem pēdējiem teikumiem, kas ir jāizskata kopā un piektām kārtām, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kā novērtēt pārkāpuma sekas, kā tās definētas Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktā un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktā.

94	Kā izriet no šā sprieduma 65. punkta, Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas skar ne vien pārkāpuma izdarīšanas skaidru pierādījumu, bet arī skaidru pierādījumu par šā pārkāpuma sekām.

95	Šis noteikums vienlīdz paredz, ka tā piemērošanas mērķiem kuģa izdarītam pārkāpumam ir jābūt radījušam noplūdi, kas ir izraisījusi vai var izraisīt, kā norādīts šā sprieduma 59. punktā, būtisku kaitējumu konkrētam piekrastes valsts īpašumam un saistītajām interesēm.

Tas liek konkrētā situācijā ņemt vērā visas norādes, kas ļauj konstatēt, ka ir izdarīts kaitējums vai var tikt izdarīts kaitējums šim īpašumam un interesēm, kā arī novērtēt kaitējuma, kas nodarīts vai var tikt nodarīts šim īpašumam un šīm interesēm, būtiskumu; šis noteikums neprioritizē a priori noteikta veida pierādījumus.

97	Šādā kontekstā ir jānorāda, ka piekrastes valsts īpašums un saistītās intereses, ko aizsargā Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkts, apvieno neviendabīgus elementus.

98	No tā izriet, ka ir jāidentificē skartais īpašums un intereses, lai tostarp ņemtu vērā šā aizskāruma smagumu, kas var izvērsties no kaitīgām sekām attiecībā uz vairākiem, pat visiem šiem elementiem vienlaicīgi.

Ir jāņem vērā arī īpašuma vai saistīto interešu, kam nodarīts kaitējums, īpašais raksturs. Proti, piekrastes valsts ievainojamība, saskaroties ar noplūdes kaitīgumu, atšķiras atbilstoši attiecīgā īpašuma vai saistīto interešu iedabai. Tostarp apdraudējums piekrastes iedzīvotāju veselībai principā ir būtiskāks piekrastes valstij nekā tikai saimniecisks zaudējums.

100	Turklāt ir jākonstatē attiecīgās noplūdes ietekme uz piekrastes valsts īpašumu un saistītajām interesēm.

101

Šajā ziņā, ņemot vērā, pirmkārt, steidzamību, kāda var būt aizsargājoša pasākuma noteikšanai, un, otrkārt, kaitējuma riska būtiskumu, kā izriet no Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkta, lai pilnvarotu piekrastes valsti noteikt šādu pasākumu, ņemot vērā pieejamos zinātniskos datus, pietiek ar kaitējuma, ko šī noplūde varētu radīt dažādajam piekrastes valsts īpašumam un saistītajām interesēm, raksturu un apmēru. Šādā nolūkā tostarp ir jāņem vērā, cik vien iespējams, kaitīgās vielas vai kaitīgo vielu, kas ir attiecīgi noplūdušas, raksturs, kā arī šīs noplūdes izplatīšanās apjoms, virziens, ātrums un ilgums.

102

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz piekto un septīto jautājumu un desmitā jautājuma pēdējiem diviem teikumiem ir jāatbild, ka, lai novērtētu pārkāpuma sekas, kā tās ir definētas Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktā un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktā, ir jāņem vērā visas norādes, kas ļauj konstatēt, ka ir nodarīts vai var tikt nodarīts kaitējums piekrastes valsts īpašumam un saistītajām interesēm, kā arī novērtēt šim īpašumam vai šīm interesēm radītā kaitējuma vai kaitējuma, kas var tikt radīts, būtiskumu, tostarp ņemot vērā:

–	aizskāruma vairākiem, pat visiem šiem īpašumiem un visām saistītajām interesēm kumulatīvo raksturu, kā arī piekrastes valsts ievainojamības atšķirības, kas attiecas uz dažādiem īpašumiem un saistītām interesēm;

–	paredzamo noplūdes kaitīgo ietekmi uz šiem īpašumiem un saistītajām interesēm, papildus pieejamajiem zinātniskajiem datiem pamatojoties uz attiecīgajā noplūdē esošās kaitīgās vielas vai kaitīgo vielu raksturu, kā arī šīs noplūdes izplatīšanās apjomu, virzienu, ātrumu un ilgumu.

Par devīto jautājumu

103

Ar devīto jautājumu, kas ir jāaplūko sestām kārtām, iesniedzējtiesa jautā, vai un attiecīgā gadījumā kā īpašās ģeogrāfiskās un ekoloģiskās īpašības un Baltijas jūras zonas ievainojamība ietekmē Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkta un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumus.

104	Šajā ziņā, kā to secinājumu 105. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Baltijas jūra ir starptautiski atzīta par īpašu teritoriju, kam raksturīgas ģeogrāfiskās īpatnības un īpaši ievainojama ekosistēma, kurai nepieciešama īpaša aizsardzība.

105

Taču šādas īpatnības tieši atsaucas uz pārkāpuma Montegobejas konvencijas 220. panta 3. punktā definīciju un kvalificēšanu un tā rezultātā uz šīs konvencijas 220. panta 6. punkta piemērošanu. Proti, Marpol konvencijas 73/78 I pielikuma 3. nodaļas C daļas B punkta 15. noteikums īpašā zonā izdarītu pārkāpumu nosaka stingrāk nekā noplūdes gadījumā ārpus īpašas zonas.

106	To paturot prātā, ir jāatgādina, ka Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkta īpašais mērķis ir nevis nodrošināt īpašu aizsardzību speciālai zonai, bet aizsargāt atsevišķus piekrastes valsts īpašumus un intereses neatkarīgi no tā, vai šai valstij pieguļošā jūra ir speciāla zona.

107	Pat ja Baltijas jūras īpatnības varētu tikt ņemtas vērā, novērtējot piekrastes valstij nodarītā kaitējuma apmēru, šāda ietekme nebūtu piešķirama automātiski.

108

No šiem apsvērumiem izriet, ka uz devīto jautājumu ir jāatbild, ka Baltijas jūras zonas īpašās ģeogrāfiskās un ekoloģiskās īpašības un tās ievainojamība ietekmē Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkta un Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumus, kas attiecas uz pārkāpuma identificēšanu un kvalificēšanu un, lai arī ne automātiski, kaitējuma, ko šis pārkāpums ir nodarījis piekrastes valsts īpašumam un saistītajām interesēm, apmēra novērtējumu.

Par astoto jautājumu

109

Ar astoto jautājumu, kas ir jāizskata kā pēdējais, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2005/35 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstīm noteikt stingrākus pasākumus atbilstoši starptautiskajām tiesībām nekā tie, kas ir uzskatīti tās 7. panta 2. punktā, kad tas ir piemērojams.

110	Šajā ziņā, kā izriet no Direktīvas 2005/35 1. panta 2. punkta formulējuma, tas neliedz dalībvalstij noteikt stingrākus pasākumus atbilstoši starptautiskajām tiesībām attiecībā uz kuģu izraisīto piesārņojumu.

111	Ir arī jānorāda, ka ne no viena minētās direktīvas noteikuma neizriet, ka ar šā 1. panta 2. punktu dalībvalstīm piešķirtās pilnvaras aprobežojas ar noteiktiem tās noteikumiem.

112	Tādēļ šādas pilnvaras ir principā piemērojamas arī Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punktam, kas regulē piekrastes valsts kompetenci vērsties pret kuģi tranzītā.

113	Tomēr Direktīvas 2005/35 1. panta 2. punktā ir precizēts, ka šiem iespējamajiem stingrākiem pasākumiem ir jāatbilst starptautiskajām tiesībām.

114	Šajā ziņā ir jānorāda, kā izriet no šā sprieduma 49. punkta, ka Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē atbilstoši Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punktam.

115	Taču atbilstoši šā sprieduma 63. punktam 220. panta 6. punkts pauž vēlmi, ko cenšas panākt ar Montegobejas konvenciju, izveidot visām jūras teritorijām taisnīgu līdzsvaru starp valstu interesēm piekrastes valstu statusā un valstu interesēm karoga valsts statusā.

116

Tādēļ Direktīvas 2005/35 7. panta 2. punkts nav jāuzskata par tādu, kas ļauj piekrastes valstij noteikt stingrākus pasākumus nekā tie, kas ir noteikti šajā pantā, riskējot pārraut taisnīgo līdzsvaru starp piekrastes valsts interesēm un karoga valsts interesēm, ko cenšas panākt Montegobejas konvencijas 220. panta 6. punkts.

117	To paturot prātā, šādai interpretācijai nebūtu jākavē piekrastes valsts noteikt pasākumus, kuriem ir ekvivalents tvērums tam tvērumam, kas ir paredzēts 220. panta 6. punktā, jo šis pants neparedz izsmeļošu atļauto pasākumu sarakstu, kā tas izriet no vārda “tostarp” lietojuma.

118

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz astoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/35 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm piemērot stingrākus pasākumus atbilstoši starptautiskajām tiesībām nekā ir tie, kas ir uzskaitīti šīs direktīvas 7. panta 2. punktā, kad tas ir piemērojams, ņemot vērā to, ka piekrastes valstis ir pilnvarotas noteikt citus ekvivalenta tvēruma pasākumus tiem pasākumiem, kas ir paredzēti minētā 220. panta 6. punktā.

Par tiesāšanās izdevumiem

119	Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas, kas parakstīta Montegobejā 1982. gada 10. decembrī, 220. panta 6. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/35/EK (2005. gada 7. septembris) par kuģu radīto piesārņojumu un sodu, tostarp kriminālsodu, ieviešanu par nodarījumiem, kas saistīti ar piesārņojumu, redakcijā ar grozījumiem, kuri ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/123/EK (2009. gada 21. oktobris), 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vārdi “skaidrs pierādījums” šo noteikumu izpratnē attiecas ne vien uz pārkāpuma izdarīšanu, bet arī uz pierādījumu par šā pārkāpuma sekām.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 220. panta 6. punktā un Direktīvas 2005/35, redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Direktīvu 2009/123, 7. panta 2. punktā “piekrastei vai saistītam interešu objektam” ir jāinterpretē tādējādi, ka principā tiem ir tāda pati nozīme kā “piekrastei vai [..] saistītām [..] interesēm” 1969. gada Konvencijas par iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā, kas noslēgta Briselē 1969. gada 29. novembrī, I panta 1. punktā un II panta 4. punktā, ņemot vērā to, ka 220. panta 6. punkts ir piemērojams arī piekrastes valsts teritoriālās jūras nedzīvajiem resursiem un visiem resursiem tās ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 220. panta 6. punkts un Direktīvas 2005/35, redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Direktīvu 2009/123, 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka piekrastes valsts teritoriālās jūras vai ekskluzīvās ekonomiskās zonas resursi šo noteikumu izpratnē attiecas ne tikai uz nozvejojamām sugām, bet arī uz dzīvajām sugām, kas saistītas ar nozvejojamām sugām vai no tām atkarīgajām sugām, piemēram, dzīvnieku un augu sugām, no kurām barojas nozvejojamās sugas.

Principā nav jāņem vērā jēdziens “būtisks piesārņojums” Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 220. panta 5. punktā, piemērojot šīs konvencijas 220. panta 6. punktu un Direktīvas 2005/35, redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Direktīvu 2009/123, 7. panta 2. punktu un, konkrētāk, novērtējot pārkāpuma sekas, kā tās definētas šajos noteikumos.

Lai novērtētu pārkāpuma sekas, kā tās ir definētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 220. panta 6. punktā un Direktīvas 2005/35, redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Direktīvu 2009/123, 7. panta 2. punktā, ir jāņem vērā visas norādes, kas ļauj konstatēt, ka ir nodarīts vai var tikt nodarīts kaitējums piekrastes valsts īpašumam un saistītajām interesēm, kā arī novērtēt šim īpašumam vai šīm interesēm radītā kaitējuma vai kaitējuma, kas var tikt radīts, būtiskumu, tostarp ņemot vērā:

–	aizskāruma vairākiem, pat visiem šiem īpašumiem un visām saistītajām interesēm kumulatīvo raksturu, kā arī piekrastes valsts ievainojamības atšķirības, kas attiecas uz dažādiem īpašumiem un saistītām interesēm;

–	paredzamo noplūdes kaitīgo ietekmi uz šiem īpašumiem un saistītajām interesēm, papildus pieejamajiem zinātniskajiem datiem pamatojoties uz attiecīgajā noplūdē esošās kaitīgās vielas vai kaitīgo vielu raksturu, kā arī šīs noplūdes izplatīšanās apjomu, virzienu, ātrumu un ilgumu.

Baltijas jūras zonas īpašās ģeogrāfiskās un ekoloģiskās īpašības un tās ievainojamība ietekmē Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 220. panta 6. punkta un Direktīvas 2005/35, redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Direktīvu 2009/123, 7. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumus, kas attiecas uz pārkāpuma identificēšanu un kvalificēšanu un, lai arī ne automātiski, kaitējuma, ko šis pārkāpums ir nodarījis piekrastes valsts īpašumam un saistītajām interesēm, apmēra novērtējumu.

Direktīvas 2005/35, redakcijā ar grozījumiem, kas ir izdarīti ar Direktīvu 2009/123, 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalstīm piemērot stingrākus pasākumus atbilstoši starptautiskajām tiesībām, nekā ir tie, kas ir uzskaitīti šīs direktīvas 7. panta 2. punktā, kad tas ir piemērojams, ņemot vērā to, ka piekrastes valstis ir pilnvarotas noteikt citus ekvivalenta tvēruma pasākumus tiem pasākumiem, kas ir paredzēti minētā 220. panta 6. punktā.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda – somu.