–

North East Pylon Pressure Campaign Ltd un M. Sheehy vārdā – D. Courtney un B. Sawey, solicitors, kā arī M. O’Donnell, barrister, C. Hughes, barrister, E. Keane, SC, un C. Bradley, SC,

–

An Bord Pleanála vārdā – A. Doyle, solicitor, un B. Foley, barrister, kā arī N. Butler, SC,

–

Attorney General un Minister for Communications Climate Action and Environment (iepriekš – Minister for Communications, Energy and Natural Resources) vārdā – E. Creedon, kā arī E. Mc Kenna, pārstāvji, kuriem palīdz M. McDowell, barrister,

–

Īrijas vārdā – R. Mulcahy, SC, un G. Gilmore, barrister,

–

EirGrid plc vārdā – D. Nagle, solicitor, kā arī S. Dodd, barrister, M. Cush, SC, un E. Cassidy, solicitor,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Zadra, G. Gattinara un J. Tomkin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.), 11. pantu un, otrkārt, Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā un kas Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) (OV 2005, L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”).

2

Šis lūgums tika iesniegts North East Pylon Pressure Campaign Limited un Maura Sheehy tiesvedībā pret An Bord Pleanála, Minister for Communications, Energy and Natural Resources (sakaru, enerģijas un dabas resursu ministrs, Īrija, turpmāk tekstā – “ministrs”), Īriju un Attorney General par tādu izdevumu noteikšanu, kas saistīti ar pieteikumu par atļauju ierosināt tiesas pārbaudes tiesvedību par atļaujas izsniegšanas procesu elektroenerģijas starpsavienojuma izveidei.

3

Orhūsas konvencijas 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:

“Lai pašreizējā un nākamajās paaudzēs aizsargātu ikvienas personas tiesības dzīvot vidē, kas atbilstu personas veselības stāvoklim un labklājībai, katra Puse saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem garantē tiesības piekļūt informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem.”

4

Šīs konvencijas 3. panta “Vispārīgi noteikumi” 8. punktā ir paredzēts:

“Katra Puse nodrošina, lai personas, kas īsteno savas tiesības atbilstoši šīs konvencijas noteikumiem, par šādu iesaistīšanos nekādi netiktu sodītas, vajātas vai iespaidotas. Šis noteikums neierobežo valstu tiesu kompetenci lemt par pamatotu tiesāšanās izdevumu segšanu.”

5

Attiecībā uz sabiedrības tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā saistībā ar vides jautājumiem šīs konvencijas 6. pantā ir sīki paredzēti noteikumi attiecībā uz tās I pielikumā uzskaitītajām darbībām, savukārt tās 7. un 8. pants attiecas konkrētāk uz plānu, programmu un ar vidi saistītu politiku un uz normatīvo aktu un/vai vispārēji piemērojamu juridiski saistošu noteikumu sagatavošanu.

6

Saskaņā ar šīs pašas konvencijas 9. pantu “Iespēja griezties tiesu iestādēs”:

“[..]

2.   Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka ieinteresētās sabiedrības pārstāvjiem:

[..]

ir iespēja pārskatīšanas [pārbaudes] nolūkā griezties tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas noteikta likumā, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas 6. panta noteikumi, ja šāda apstrīdēšana paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos, kā arī neskarot šā panta 3. punktu un citus attiecīgus šīs konvencijas noteikumus.

[..]

Šā panta 2. punkta noteikumi neizslēdz iespēju pārskatīšanas nolūkā iepriekš griezties administratīvā iestādē, kā arī neiespaido prasību, ka pirms vēršanās tiesā ir jāizmanto visas administratīvas pārskatīšanas procedūras, ja šāda prasība paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos.

3.   Turklāt, neskarot 1. un 2. punktā minētās pārskatīšanas procedūras, katra Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā.

4.   Turklāt, neskarot 1. punktu, šā panta 1., 2. un 3. punktā minētajām procedūrām ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp, vajadzības gadījumā, pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi, un tām ir jābūt taisnīgām, objektīvām un ātrām, kā arī tās nav saistītas ar pārmērīgām izmaksām. [..]”

7

Direktīvas 2011/92 11. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem:

[..]

ir iespēja pārskatīšanas [pārbaudes] kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību.

2.   Dalībvalstis nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, aktus vai nolaidību var apstrīdēt.

[..]

4.   Šā panta noteikumi neliedz lietu nodot iepriekšējai izskatīšanai administratīvā iestādē, un – ja valsts tiesību aktos ir šāda prasība – tie neietekmē prasību pirms juridiskās pārskatīšanas procedūras piemērošanas izmantot visas iespējas administratīvajā pārskatīšanas procedūrā.

Visām šīm procedūrām jābūt godīgām, taisnīgām, savlaicīgām un ne pārmērīgi dārgām.

[..]”

8

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 347/2013 (2013. gada 17. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009 (OV 2013, L 115, 39. lpp.), 1. pantā ir noteiktas “pamatnostādnes [..] Eiropas energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un jomu savlaicīgai attīstībai un sadarbspējai”.

9

Šīs regulas 8. pantā “Atļauju piešķiršanas procesa organizācija” ir noteikts, ka katra dalībvalsts “ieceļ vienu valsts kompetento iestādi, kas ir atbildīga par kopīgu interešu projektu atļauju piešķiršanas procesa veicināšanu un koordinēšanu”.

10

No iesniedzējtiesas norādēm izriet, ka Direktīvas 2011/92 11. pantā paredzētā prasība par “ne pārmērīgi dārgām izmaksām” ir ietverta Planning and Development Act, 2000 (2000. gada Teritorijas plānošanas un attīstības likums), redakcijā ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “2000. gada likums”) 50.b pantā, kurā ir noteikts:

“1)   Šo pantu piemēro šādu veidu tiesvedībai:

[inter alia] Direktīvas [2011/92] normu, uz kuru attiecas 10.a pants. [..]”

11

Šī likuma 50.b panta 3. punktā ir paredzēts:

“Tiesa var piespriest tiesāšanās izdevumus segt dalībniekam tiesvedībā, kurai ir piemērojams šis pants, ja tiesa uzskata to par nepieciešamu:

12

Saskaņā ar minētā likuma 50.b panta 4. punktu:

“Ar 2. punktu netiek ietekmētas tiesas tiesības piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus par labu lietas dalībniekam, ja izskatāmais jautājums ir saistīts ar sabiedrībai ārkārtīgi svarīgu tiesību jautājumu un ja šāda tiesāšanās izdevumu piespriešana ir taisnīguma interesēs, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus.”

13

Environment (Miscellaneous Provisions) Act 2011 (2011. gada Vides likums (Dažādi noteikumi), turpmāk tekstā – “2011. gada likums”) 3. pantā ir paredzēts:

“[..]

3)   Tiesa var piespriest tiesāšanās izdevumus segt dalībniekam tiesvedībā, kurai ir piemērojams šis pants, ja tiesa uzskata to par nepieciešamu:

4)   Ar 1. punktu netiek ietekmētas tiesas tiesības piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus par labu lietas dalībniekam, ja izskatāmais jautājums ir saistīts ar sabiedrībai ārkārtīgi svarīgu tiesību jautājumu un ja šāda tiesāšanās izdevumu piespriešana ir taisnīguma interesēs, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus.”

[..]”

14

2011. gada likuma 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“3. pants attiecas uz civilprocesu, izņemot procedūras, kas minētas 3. punktā, ko ierosinājusi persona,

ja šādas a) apakšpunktā minētās atbilstības nenodrošināšana vai šādas likumā noteiktas prasības, nosacījuma vai citu noteikumu neizpilde vai šāda b) apakšpunktā minētā neievērošana vai neizpilde ir nodarījusi, nodara vai varētu nodarīt kaitējumu videi.

[..]”

15

2011. gada likuma 8. pantā ir pieprasīts tiesām ņemt vērā Orhūsas konvenciju, vajadzības gadījumā – pēc savas ierosmes.

16

2015. gadā EirGrid plc, Īrijas valstij piederošs elektroenerģijas pārvades uzņēmums, lūdza atļauju būvēt aptuveni 300 elektrības stabus ar augstsprieguma kabeļiem apmēram 138 km garumā ar mērķi savienot Īrijas un Ziemeļīrijas elektrotīklus un nodrošināt uzticamu energoapgādi visā salā.

17

Šo projektu, kas ir viens no “kopīgu interešu projektiem”, ko par tādiem ir atzinusi Eiropas Komisija, pamatojoties uz Regulu Nr. 347/2013, apstrīd sabiedriskās domas ietekmēšanas grupa North East Pylon Pressure Campaign (turpmāk tekstā – “NEPP”), kura apvieno lielu skaitu zemes īpašnieku un citu personu, kuras var tikt skartas. Valsts iestāde, kura atbilstoši šīs regulas 8. pantam ir iecelta, lai veicinātu un koordinētu atļauju piešķiršanas procesu šim starpsavienojuma projektam, ir An Bord Pleanála – Īrijas iestāde pārsūdzību teritorijas plānošanas jomā izskatīšanai.

18

An Bord Pleanála ir arī pilnvarota apstiprināt attīstības atļauju šim projektam. Pēc oficiāla pieteikuma attīstības atļaujas saņemšanai un ietekmes uz vidi novērtējuma iesniegšanas šī iestāde 2016. gada 7. martā rīkoja mutisku uzklausīšanu.

19

2016. gada 4. martāNEPP un M. Sheehy vēlējās apstrīdēt attīstības atļaujas piešķiršanas procedūru, it īpaši cenšoties novērst uzklausīšanu. Šai nolūkā viņi iesniedza pieteikumu par atļauju ierosināt tiesas pārbaudes tiesvedību līdz ar pieteikumu par darbību pagaidu apturēšanu.

20

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka tika iesniegti aptuveni piecpadsmit prasījumi, kuru pamatošanai tika izvirzīti aptuveni četrdesmit pamati tostarp par to, ka EirGrid bija grozījis informāciju, kas sākotnēji bija ietverta ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumā, kuru tai bija pienākums iesniegt atbilstoši Direktīvai 2011/92, par to, ka paziņojumi par ietekmi uz vidi un ietekmes uz Natura 2000 novērtējuma ziņojums nav pietiekami, ka dažas no attīstības atļaujas izsniegšanas procesa daļām ir prettiesiskas, par EirGrid atļaujas pieprasījuma neatbilstību valsts tiesībām, par tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu An Bord Pleanála organizētajā uzklausīšanā un par tās objektīvo neobjektivitāti tāpēc, ka to ieceļ ministrs.

21

Tā kā pieteikums par darbību pagaidu apturēšanu tika noraidīts, uzklausīšana An Bord Pleanála notika paredzētajā datumā.

22

Atļaujas izsniegšanas procedūra turpinājās, un tiesa, kurā tika celta prasība, atļāva prasītājiem pievienot atbildētājiem ministru, kurš bija iecēlis An Bord Pleanála, un Attorney General, kā arī papildināt viņu veikto apstrīdēšanu attiecībā uz An Bord Pleanála kā kompetentās iestādes iecelšanu. EirGrid iestājās lietā.

23

2016. gada 12. maijā – četras dienas pēc uzklausīšanas – iesniedzējtiesa atteicās piešķirt atļauju ierosināt tiesas pārbaudes tiesvedību, pamatojoties uz to, ka, šķiet, Īrijas tiesībās ir paredzēts, ka ir jāsagaida An Bord Pleanála galīgais lēmums, pirms var to apstrīdēt, un ka tādējādi apstrīdēšanas atļauja bija lūgta priekšlaicīgi.

24

Tiesvedībā, kas izraisīja šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu, pusēm ir domstarpības par izdevumu sadali saistībā ar atļaujas ierosināt tiesas pārbaudes tiesvedību procesu, šo izdevumu apmēram pārsniedzot 500000 EUR.

25

Tiek apgalvots tostarp, ka NEPP un M. Sheehy nevarēja atsaukties uz Direktīvas 2011/92 11. pantu, jo pieteikums par atļauju ierosināt tiesas pārbaudes tiesvedību neaprobežojās ar to vien, ka tiktu norādīts uz nelikumībām ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūrā.

26

Iesniedzējtiesai ir arī šaubas par Īrijas tiesību saderību ar Direktīvas 2011/92 normām un Orhūsas konvencijas normām, kurās ietverta prasība par to, ka noteiktu juridiskās pārskatīšanas procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas.

27

Šī tiesa šajā ziņā precizē, ka Īrija nav pieņēmusi nevienu tiesību normu, ar kuru tiktu transponēts Direktīvas 2011/92 11. panta 2. punkts. Šī iemesla dēļ, tā kā nav noteikta stadija, kādā varētu tikt celta šajā direktīvā paredzētā prasība, katrai Īrijas tiesai katrā gadījumā atsevišķi ir jānovērtē, vai prasība ir celta atbilstošā stadijā, vai arī tā ir priekšlaicīga vai novēlota. Šī pati tiesa turklāt norāda, ka 2011. gada likums ir ierobežojošāks nekā Orhūsas konvencija, jo tā piemērojamība attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem ir atkarīga no tā, vai pastāv saikne starp apgalvoto prettiesikumu un kaitējumu videi.

28

Šajos apstākļos High Court (Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Ar pirmo un trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība, ka noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, ir piemērojama tādai procedūrai dalībvalsts tiesā kā pamatlietā, kurā tiek noteikts, vai attīstības atļaujas procedūrā var tikt atļauts celt prasību kontekstā, kad šī dalībvalsts nav noteikusi, kādā stadijā šāda prasība var tikt celta.

30

Kā Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punktā noteiktā prasība attiecas uz visiem izdevumiem saistībā ar dalību tiesas procedūrās. Tādēļ izdevumu dārdzība ir jāizvērtē vispārīgi, ņemot vērā visus attiecīgā lietas dalībnieka veiktos izdevumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 11. aprīlis, Edwards un Pallikaropoulos, C‑260/11, EU:C:2013:221, 27. un 28. punkts).

31

No tā izriet, ka, ja valsts procesuālajās tiesībās ir paredzēts, ka ir jālūdz atļauja pirms tādas prasības celšanas, uz kuru attiecas Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punktā noteiktā prasība, šai prasībai jāattiecas arī uz izdevumiem saistībā ar procedūru šīs atļaujas iegūšanai

32

Tā tas a fortiori ir gadījumā, ja kā pamatlietā, tā kā piemērojamajos valsts tiesību aktos nav noteikta stadija, kurā prasību var celt, kā tas ir prasīts Direktīvas 2011/92 11. panta 2. punktā, šādas procedūras mērķis ir noteikt, vai prasība tiek celta atbilstošā stadijā.

33

Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka pieteikums atļaujai celt prasību tiesā tika iesniegts procedūrā, kurā varēja tikt izsniegta attīstības atļauja, nevis par lēmumu, ar kuru tiek galīgi noslēgta šī procedūra. Kā secinājumu 101.–108. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Direktīvā 2011/92 nav ne prasīts, ne aizliegts prasības, uz kurām attiecas pārmērīgu izmaksu garantija, celt par lēmumiem, ar kuriem tiek galīgi noslēgta atļaujas izsniegšanas procedūra, ņemot vērā ar vidi saistīto lēmumu procedūru lielo daudzveidību, bet gan vienīgi paredzēts pienākums dalībvalstīm norādīt stadiju, kādā var celt prasību.

34

Tādējādi uz pirmo un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība, ka noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, ir piemērojama tādai procedūrai dalībvalsts tiesā kā pamatlietā, kuras ietvaros tiek noteikts, vai attīstības atļaujas procedūrā var tikt atļauts celt prasību, un tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja šī dalībvalsts nav noteikusi, kādā stadijā var tikt celta prasība.

35

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tad, ja prasītājs vienlaicīgi izvirza gan pamatus, kas balstīti uz noteikumu par sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā saistībā ar vides jautājumiem neievērošanu, gan pamatus par citu noteikumu neievērošanu, Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punktā paredzētā prasība, ka noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, ir piemērojama izdevumiem, kas ir saistīti ar visu prasību, vai tikai izdevumiem, kas ir saistīti ar to prasības daļu, kura ir balstīta uz noteikumiem par sabiedrības līdzdalību.

36

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka prasības vai sūdzības, uz kurām attiecas aizsardzība pret pārmērīgām izmaksām, ir tās, kuras ir vērstas pret lēmumiem, darbību vai bezdarbību, “uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību”. Tādējādi burtiska šīs tiesību normas interpretācija norāda, ka tās piemērošanas joma ir ierobežota ar izdevumiem, kas ir saistīti vienīgi ar tiem strīda aspektiem, kuri attiecas uz sabiedrības tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā ar vidi saistītos jautājumos atbilstoši precīziem noteikumiem, kas šajā jautājumā paredzēti šai direktīvā.

37

Šo pieeju apstiprina Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punkta kontekstuāls lasījums.

38

Šī direktīva ietver ne vien noteikumus par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, bet arī plašāk – saskaņošanas noteikumus dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtēšanas jomā.

39

Tādējādi uzskatāms, ka, Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punktā expressis verbis atsaucoties vienīgi uz šīs direktīvas noteikumiem par sabiedrības līdzdalību, Savienības likumdevējs ir vēlējies izslēgt garantiju pret pārmērīgiem izdevumiem attiecībā uz prasībām, kuru pamatā ir jebkurš cits šīs direktīvas noteikums, un a fortiori – jebkuri citi tiesību akti, vai tie būtu Savienības vai dalībvalstu.

40

Šādu interpretāciju turklāt neliek apšaubīt Direktīvas 2011/92 mērķis, kurš, kā izriet no tās preambulas 19.–21. apsvēruma, tostarp ir transponēt atvasinātajās tiesībās Orhūsas konvencijas 9. panta 2. un 4. punktu.

41

Pašās šajās tiesību normās, definējot procedūru, kuras nedrīkst būt pārmērīgi dārgas, piemērošanas jomu, ir atsauces uz prasībām un sūdzībām, kas vērstas pret lēmumiem, darbību vai bezdarbību, “uz ko attiecas [šīs konvencijas] 6. panta noteikumi”, proti, zināmi noteikumi par sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā saistībā ar vides jautājumiem, neskarot iespēju valsts tiesībās paredzēt ko citu un attiecināt šo garantiju uz citām atbilstošajām šīs konvencijas normām.

42

Tādējādi, tā kā Savienības likumdevējs ir vienīgi vēlējies pārņemt prasību, ka noteiktu prasību vai sūdzību izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, kā tā definēta Orhūsas konvencijas 9. panta 2. un 4. punktā, jebkāda šīs prasības interpretācija Direktīvas 2011/92 nozīmē, kas būtu piemērojama ne tikai prasībām un sūdzībām par lēmumiem, darbību vai bezdarbību, uz kuriem attiecas šajā direktīvā definētā sabiedrības līdzdalība, pārsniegtu likumdevēja nodomus.

43

Ja, kā tas ir attiecībā uz atļaujas pieteikumu, kā rezultātā notika tiesas izdevumu sadales process pamattiesvedībā, prasībā, kas vērsta pret procedūru, uz kuru attiecas Direktīva 2011/92, ir apvienoti juridiskie apsvērumi par sabiedrības līdzdalību un cita rakstura apsvērumi, valsts tiesai ir ex æquo et bono un atbilstoši piemērojamai valsts procesuālajai kārtībai jānodala ar katru no šiem argumentācijas veidiem saistītie izdevumi, lai nodrošinātu, ka pārmērīgu izmaksu aizliegums tiek attiecināts uz to prasības daļu, kura ir balstīta uz noteikumiem par sabiedrības līdzdalību.

44

No iepriekš minētā izriet, ka uz otro jautājumu jāatbild, ka, ja prasītājs vienlaicīgi izvirza gan pamatus, kas balstīti uz noteikumu par sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā saistībā ar vides jautājumiem neievērošanu, gan pamatus par citu noteikumu neievērošanu, Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punktā paredzētā prasība, ka noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, ir piemērojama tikai izdevumiem, kas ir saistīti ar to prasības daļu, kura ir balstīta uz noteikumu par sabiedrības līdzdalību neievērošanu.

45

Ar ceturto un piekto jautājumu, kuri jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai un ciktāl Orhūsas konvencijas 9. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība, ka, lai nodrošinātu efektīvu tiesas aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības vides tiesības, noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, ir piemērojama tiem strīda aspektiem, uz kuriem pati šī prasība, kāda tā atbilstoši Direktīvai 2011/92 izriet no atbildes uz otro jautājumu, neattiecas, un apstiprinošas atbildes gadījumā – kādi secinājumi no tā jāizdara valsts tiesai tādā strīdā kā pamatlietā.

46

Jāatgādina, ka Tiesas kompetencē ietilpst prejudiciālā nolēmuma kārtībā lemt par Kopienas parakstītās un pēc tam ar Lēmumu 2005/370 apstiprinātās Orhūsas konvencijas interpretāciju (spriedums, 2011. gada 8. marts, Lesoochranárske zoskupenie, C‑240/09, EU:C:2011:125, 30. punkts).

47

Lai gan šīs konvencijas 9. panta 2. punktā ir nostiprinātas tiesības pārskatīšanas nolūkā vērsties tiesā vai citā institūcijā, lai panāktu sabiedrības tiesību piedalīties lēmumu pieņemšanā saistībā ar vides jautājumiem ievērošanu, šī paša panta 3. punkts plašāk attiecas uz attiecīgās sabiedrības tiesībām apstrīdēt fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā.

48

Šī panta 4. punkts, kurā precizētas prasības, kādām jāatbilst šīm procedūrām, tostarp, ka to izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, expressis verbis attiecas gan uz 3. punktā, gan tostarp 2. punktā minētajām procedūrām.

49

Līdz ar to Orhūsas konvencijā paredzētā prasība, ka noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, ir uzskatāma par tādu, kas ir piemērojama tādai procedūrai kā pamatlietā, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem vides jomā, apstrīdētu attīstības atļaujas izsniegšanas procesu.

50

Turklāt, kā Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ja Savienības tiesību norma var būt piemērojama gan situācijām, uz kurām attiecas valsts tiesības, gan situācijām, uz kurām attiecas Savienības tiesības, pastāv zināma interese – lai izvairītos no atšķirīgām interpretācijām nākotnē –, lai šī tiesību norma tiktu interpretēta vienveidīgi, neatkarīgi no apstākļiem, kādos tā ir jāpiemēro (spriedums, 2011. gada 8. marts, Lesoochranárske zoskupenie, C‑240/09, EU:C:2011:125, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

No tā izriet, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. un 4. pantam ir piemērojama atbildes uz pirmo jautājumu ietvaros sniegtā interpretācija attiecībā uz prasības, ka noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, piemērojamību procedūrai valsts tiesā, kuras ietvaros tiek noteikts, vai var tikt piešķirta atļauja celt prasību.

52

Attiecībā uz secinājumiem, kas tādā lietā kā pamatlietā ir jāizdara valsts tiesai no šī secinājuma, ir jāatgādina, ka ne Orhūsas konvencijas 9. panta 3., ne 4. punktā nav ietverts beznosacījuma un pietiekami precīzs pienākums, kas varētu tieši reglamentēt privātpersonu tiesisko situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 8. marts, Lesoochranárske zoskupenie, C‑240/09, EU:C:2011:125, 45. punkts, un 2016. gada 28. jūlijs, Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c., C‑543/14, EU:C:2016:605, 50. punkts).

53

Tomēr jānorāda, ka, lai gan šīm tiesību normām nav tiešas iedarbības, to mērķis ir nodrošināt efektīvu vides aizsardzību.

54

Ja jautājumā par procesuālajiem noteikumiem attiecībā uz prasībām, kas ir vērstas uz to, lai nodrošinātu tiesību, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, aizsardzību, nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz šie procesuālie noteikumi, un dalībvalstīm ir pienākums katrā atsevišķā gadījumā nodrošināt efektīvu šo tiesību aizsardzību (pēc analoģijas skat. it īpaši spriedumu, 2011. gada 8. marts, Lesoochranárske zoskupenie, C‑240/09, EU:C:2011:125, 47. punkts).

55

Šajā ziņā, kā izriet no iedibinātas judikatūras, detalizēti procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (it īpaši skat. spriedumu, 2008. gada 15. aprīlis, Impact, C‑268/06, EU:C:2008:223, 46. punkts).

56

Tādējādi nav iespējams, neapdraudot Savienības vides tiesību, šajā gadījumā – Direktīvas 2011/92 un Regulas Nr. 347/2013 efektīvu aizsardzību, Orhūsas konvencijas 9. panta 3. un 4. punkta normas interpretēt veidā, kas padarītu neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto tiesību izmantošanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 8. marts, Lesoochranárske zoskupenie, C‑240/09, EU:C:2011:125, 49. punkts).

57

Tādējādi, ja runa ir par valsts vides tiesību piemērošanu, it īpaši, īstenojot kopīgu interešu projektu Regulas Nr. 347/2013 izpratnē, valsts tiesai ir jāsniedz tāda valsts procesuālo tiesību interpretācija, kura, cik vien iespējams, ir saderīga ar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. un 4. punktā noteiktajiem mērķiem, tādējādi, lai tiesu procedūru izmaksas nebūtu pārmērīgas.

58

No iepriekš minētā izriet, ka uz ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai nodrošinātu efektīvu tiesas aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības vides tiesības, prasība, ka noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, ir piemērojama tai celtās prasības daļai, uz kuru pati šī prasība, kāda tā atbilstoši Direktīvai 2011/92 izriet no atbildes uz otro jautājumu, neattiecas, ciktāl prasītājs ar to cenšas panākt, lai tiek ievērotas valsts vides tiesības. Šīm tiesību normām nav tiešas iedarbības, bet valsts tiesai ir jāsniedz tāda valsts procesuālo tiesību interpretācija, kura, cik vien iespējams, ir ar tām saderīga.

59

Ar sesto un septīto jautājumu, kuri jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai dalībvalsts var atkāpties no Orhūsas konvencijā un Direktīvā 2011/92 noteiktās prasības, ka noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, ja celtā prasība tiek uzskatīta par nenozīmīgu vai ļaunprātīgu, vai tad, ja nepastāv saikne starp apgalvoto valsts vides tiesību pārkāpumu un kaitējumu videi.

60

Šajā ziņā jāatgādina, ka gan Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punktā, gan Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktā paredzētā prasība, ka noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, nekādā veidā neaizliedz valsts tiesām piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tas skaidri izriet no Orhūsas konvencijas, kurai ir atbilstīgi jāpieskaņo Savienības tiesību akti, un šīs konvencijas 3. panta 8. punktā ir precizēts, ka nekādi netiek ierobežota valstu tiesu kompetence tiesvedības noslēgumā lemt par pamatotu tiesāšanās izdevumu segšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 11. aprīlis, Edwards un Pallikaropoulos, C‑260/11, EU:C:2013:221, 25. un 26. punkts).

61

Tādējādi valsts tiesa drīkst ņemt vērā tādus faktorus kā tostarp prasības izredzes uz sekmīgu iznākumu vai tās nenozīmīgo vai ļaunprātīgo raksturu, ar nosacījumu, ka prasītajam piespriesto izdevumu apmērs nav nesaprātīgi augsts.

62

Attiecībā uz to, vai valsts tiesību aktos, ar kuriem tiek transponēta Orhūsas konvencija jautājumā par procesuālajiem izdevumiem, tādos kā 2011. gada likums, var tikt noteikts, ka prasības par to, ka noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, piemērojamība ir atkarīga no tā, vai pastāv pietiekama saikne starp apgalvoto valsts vides tiesību pārkāpumu un videi nodarīto kaitējumu, var vienīgi atsaukties uz šīs pašas konvencijas formulējumu.

63

Atbilstoši šīs konvencijas 9. panta 3. un 4. punktam, tos skatot kopā, šī prasība ir piemērojama procedūrām, kas ir vērstas uz to, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, “kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā”.

64

Tādējādi šīs konvencijas līgumslēdzējas puses nepārprotami ir vēlējušās piemērot aizsardzību pret pārmērīgām izmaksām prasībām, kuru mērķis ir panākt, lai tiek ievēroti tiesību akti vides jomā in abstracto, neparedzot kā šīs aizsardzības nosacījumu pierādījumus par jebkādu saikni ar esošu vai a fortiori – potenciālu kaitējumu videi.

65

Tādējādi uz sesto un septīto jautājumu jāatbild, ka dalībvalsts nevar atkāpties no Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktā un Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punktā noteiktās prasības, ka noteiktu tiesu procedūru izmaksas nedrīkst būt pārmērīgas, ja celtā prasība tiek uzskatīta par nenozīmīgu vai ļaunprātīgu, vai tad, ja nepastāv saikne starp apgalvoto valsts vides tiesību pārkāpumu un kaitējumu videi.

66

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: