1.

2016. gada 3. novembra lēmumā, kas Tiesā saņemts 2016. gada 14. novembrī, Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) iesniedza Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Direktīvas 2003/87/EK ( 2 ) 10.a panta un Lēmuma 2011/278/ES ( 3 ) interpretāciju.

2.

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp INEOS Köln GmbH (turpmāk tekstā – “INEOS”) un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika), kuru pārstāv Umweltbundesamt (Federālais Vides dienests, Vācija), par atteikumu šai sabiedrībai veikt labojumus tās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju bezmaksas kvotu sadales pieteikumā trešajam tirdzniecības periodam (no 2013. līdz 2020. gadam), pamatojoties uz to, ka bija beidzies valsts tiesiskajā regulējumā šādu pieteikumu iesniegšanai noteiktais noilguma termiņš.

3.

Iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai šāds noilguma termiņš ir saderīgs ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu un Lēmumu 2011/278.

4.

Ierosināšu Tiesai atbildēt uz šo jautājumu tā, ka šīs tiesību normas, skatot tās kopsakarā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām tiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts šāds noilguma termiņš un tiek izslēgts, ka operators varētu labot vai papildināt savu bezmaksas kvotu sadales pieteikumu pēc šī termiņa beigšanās, ar nosacījumu, ka šis procesuālais noteikums nav mazāk labvēlīgs kā noteikumi, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valstī.

5.

Direktīvas 2003/87 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:

“Ar šo direktīvu izveido sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai [Savienībā] [..], lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā.

[..]”

6.

Direktīvas 2003/87 10.a pantā “Kopienas mēroga pagaidu noteikumi, lai saskaņotu bezmaksas kvotu piešķiršanu” ir noteikts:

“1.   Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim pieņem Kopienas mērogā pilnībā saskaņotus īstenošanas noteikumus [..] kvotu saskaņotai sadalei [..].

[..]

5.   Maksimālais ikgadējais kvotu apjoms, ko izmanto, aprēķinot sadalāmās kvotas iekārtām, kuras nav iekļautas 3. punktā un kuras nav jaunas iekārtas, nedrīkst būt lielāka par summu, ko veido:

Vajadzības gadījumā izmanto vienotu starpnozaru korekcijas koeficientu.

[..]”

7.

Šīs direktīvas 11. pantā “Valstu īstenošanas pasākumi” ir paredzēts:

“1.   Līdz 2011. gada 30. septembrim ikviena dalībvalsts publicē un iesniedz Komisijai valsts īstenošanas pasākumu sarakstu, kurā uzskaitītas dalībvalsts teritorijā esošās iekārtas, uz kurām attiecas šī direktīva, un visas bezmaksas kvotas, kas sadalītas ikvienai iekārtai dalībvalsts teritorijā par katru gadu attiecīgajā periodā un aprēķinātas saskaņā ar 10.a panta 1. punktā un 10.c pantā minētajiem noteikumiem.

[..]”

8.

Saskaņā ar Lēmuma 2011/278 1. pantu tajā visai Savienībai ir noteikti pagaidu noteikumi saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei, sākot ar 2013. gadu, atbilstīgi Direktīvai 2003/87/EK.

9.

Šī lēmuma 7. pantā “Bāzes datu vākšana” ir paredzēts:

“1.   Katrai esošajai iekārtai, kas ir tiesīga bez maksas saņemt emisiju kvotas saskaņā ar 10.a pantu Direktīvā [2003/87] [..], dalībvalstis katram gadam laikposmā no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. decembrim vai, ja attiecināms, no 2009. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim, kurā iekārta ir darbojusies, no operatora iegūst visu attiecīgo informāciju un datus par katru IV pielikumā uzskaitīto parametru.

[..]

7.   Dalībvalstis pieprasa operatoriem iesniegt pilnīgus un konsekventus datus un nodrošināt, lai starp apakšiekārtām nav dublēšanās un nenotiek dubulta uzskaite. Dalībvalstis jo īpaši nodrošina, lai operatori rīkotos pietiekami rūpīgi un iesniegtu datus ar vislielāko iespējamo precizitāti, kas ļauj pamatoti garantēt datu integritāti.

Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka katrs operators iesniedz arī ziņojumu par metodoloģiju, kurā iekļauts iekārtas apraksts, izmantotā kompilācijas metodoloģija, dažādie datu avoti, aprēķināšanas posmi un, ja nepieciešams, izmantotie pieņēmumi un izmantotā metodoloģija, lai piešķirtu emisijas attiecīgām apakšiekārtām saskaņā ar 6. punktu. Dalībvalstis var pieprasīt operatoram pierādīt iesniegto datu precizitāti un pilnīgumu.

8.   Ja datu trūkst, dalībvalstis pieprasa operatoram pienācīgi pamatot jebkādu datu trūkumu.

Dalībvalstis pieprasa, lai operators pirms verifikācijas vai, vēlākais, verificētāja veiktas verifikācijas laikā aizstātu visus trūkstošos datus ar konservatīvām aplēsēm, jo īpaši pamatojoties uz nozares labāko praksi un jaunākajām zinātniskajām un tehniskajām zināšanām.

[..]”

10.

Minētā lēmuma 8. pantā “Verificēšana” ir paredzēts:

“1.   Veicot datu savākšanu saskaņā ar 7. pantu, dalībvalstis pieņem tikai datus, kurus verificētājs verificējis kā pieņemamus. Verificēšanas process attiecas uz metodoloģijas ziņojumu un paziņotajiem parametriem, kas minēti 7. pantā un IV pielikumā. Tiek verificēta operatora sniegto datu uzticamība, ticamība un precizitāte, un verifikācijas atzinumā ar pamatotu precizitāti norāda, vai iesniegtie dati nav būtiski nepatiesi.

[..]

4.   Dalībvalstis iekārtai bez maksas nepiešķir emisiju kvotas, ja dati saistībā ar šo iekārtu nav verificēti kā apmierinoši.

[..]”

11.

Lēmuma 2011/278 10. pantā “Sadale iekārtas līmenī” ir noteikts:

“1.   Pamatojoties uz saskaņā ar 7. pantu savāktajiem datiem, dalībvalstis katram gadam aprēķina bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu katrai esošai iekārtai to teritorijā, sākot no 2013. gada un turpmāk, saskaņā ar 2. līdz 8. punktu.

2.   Lai veiktu šādu aprēķinu, dalībvalstis vispirms [..] nosaka provizorisko ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu atsevišķi katrai apakšiekārtai [..].

[..]

4.   Lai īstenotu Direktīvas [2003/87] 10.a panta 11. punktu, VI pielikumā minētos koeficientus piemēro provizoriskajam ikgadējam bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitam, kuru katrai apakšiekārtai nosaka saskaņā ar šā panta 2. punktu attiecīgajam gadam, ja procesi šajās apakšiekārtās notiek nozarēs vai apakšnozarēs, kuras uzskata par tādām, kas nav pakļautas ievērojamam oglekļa dioksīda pārvirzes riskam, kā noteikts Lēmumā 2010/2/ES.

[..]

9.   Galīgais kopējais ikgadējais bez maksas piešķiramo emisiju kvotu apjoms katrai esošai iekārtai, izņemot iekārtām, uz kurām attiecas 10.a panta 3. punkts Direktīvā [2003/87], ir provizoriskais kopējais ikgadējais bez maksas iedalīto emisiju kvotu apjoms, ko piešķir katrai iekārtai, kā noteikts 7. punktā, reizināts ar starpsektoru korekcijas koeficientu, kas noteikts atbilstīgi 15. panta 3. punktam.

[..]”

12.

Saskaņā ar šī lēmuma 15. pantu “Valstu īstenošanas pasākumi”:

“1.   Saskaņā ar 11. panta 1. punktu Direktīvā [2003/87] dalībvalstis Komisijai līdz 2011. gada 30. septembrim iesniedz to iekārtu sarakstu, uz kurām to teritorijā attiecas Direktīva [2003/87], tostarp iekārtu, kas noteiktas saskaņā ar 5. pantu, izmantojot Komisijas sagatavoto elektronisko veidni.

[..]

3.   Saņemot 1. punktā minēto sarakstu, Komisija novērtē katras iekārtas iekļaušanu sarakstā un saistītos provizoriskos ikgadējos bez maksas piešķiramos emisiju kvotu apjomus.

Pēc visu dalībvalstu paziņojumu saņemšanas par provizoriskajiem ikgadējiem bez maksas piešķiramo emisiju kvotu daudzumiem laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam Komisija nosaka vienoto starpsektoru korekcijas koeficientu, kas minēts Direktīvas [2003/87] 10.a panta 5. punktā. [..]

4.   Ja Komisija nenoraida iekārtas iekļaušanu sarakstā, tostarp atbilstošos šai iekārtai bez maksas sadalāmos provizoriskos kopējo ikgadējo emisiju kvotu daudzumus, attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar šā lēmuma 10. panta 9. punktu nosaka galīgo ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu apjomu katram gadam laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam.

[..]”

13.

2011. gada 21. jūlijaGesetz über den Handel mit Berechtigungen zur Emission von Treibhausgasen (Treibhausgas‑Emissionshandelsgesetz – TEHG) (Likums par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tirdzniecību, BGBl. I, 1475. lpp.; turpmāk tekstā – “TEHG”) 9. panta 1.–4. punkts ir formulēti šādi:

“(1)   Iekārtu operatoriem bezmaksas emisijas kvotas piešķir saskaņā ar principiem, kas ir noteikti Direktīvas 2003/87 [..] spēkā esošās redakcijas 10.a pantā un Lēmumā 2011/278 [..].

(2)   Kvotu piešķiršanas nosacījums ir kompetentajā iestādē iesniegts pieteikums. Bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikumu iesniedz termiņā, ko kompetentā iestāde paziņo Bundesanzeiger [Federālajā vēstnesī] vismaz trīs mēnešus pirms tā beigām. Termiņu paziņo ne agrāk kā pēc tam, kad stājas spēkā Rīkojums par kvotu sadales noteikumiem saskaņā ar 10. pantu. Ja pieteikums tiek iesniegts novēloti, nav tiesību saņemt bezmaksas kvotas. Pieteikumam pievieno tiesību pārbaudei nepieciešamos dokumentus. Ja rīkojumā saskaņā ar 10. pantu nav noteikts citādi, kvotu sadales pieteikumā ietvertos faktiskos datus ir jābūt verificējušai kontroles iestādei, kas minēta 21. pantā.

(3)   Kompetentā iestāde aprēķina provizorisko piešķiramo kvotu skaitu, Bundesanzeiger publicē visu šā likuma piemērošanas jomā ietilpstošo iekārtu sarakstu un provizoriski piešķiramo kvotu skaitu, kā arī iesniedz šo sarakstu Eiropas Komisijai. Provizoriski piešķiramo kvotu aprēķinā ņem vērā tikai tādus operatora sniegtus datus, kuru uzticamība ir pietiekami droša. [..]

(4)   Kompetentā iestāde pirms tirdzniecības laikposma sākuma pieņem lēmumu par iekārtas bezmaksas emisijas kvotu sadali iekārtu operatoriem, kuri ir iesnieguši pieteikumu saskaņā ar 2. punkta otro teikumu paziņotajā termiņā. Pārējā daļā kvotu sadalei ir piemērojami Administratīvā procesa likuma noteikumi.”

14.

Ar publikāciju Vācijas obligāto juridisko paziņojumu federālā vēstneša elektroniskajā versijā (elektronischer Bundesanzeiger, eBAnz AT118 2011 B1, 2011. gada 20. oktobris) Deutsche Emissionshandelsstelle (Vācijas Emisijas kvotu tirdzniecības dienests, turpmāk tekstā – “DEHSt”) noteica, ka TEHG 9. panta 2. punktā paredzētais termiņš ir beidzies 2012. gada 23. janvārī.

15.

2011. gada 26. septembraVerordnung über die Zuteilung von Treibhausgas-Emissionsberechtigungen in der Handelsperiode 2013 bis 2020 (Zuteilungsverordnung 2020 – ZuV 2020) (Vācijas Noteikumi par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu piešķiršanu tirdzniecības laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam) (BGBl. I 2011, 1921. lpp.) 5. panta “Bāzes datu vākšana” 1. punktā ir paredzēts, ka iekārtas operatoram ir pienākums ar bezmaksas kvotu sadales pieteikumu attiecībā uz esošajām iekārtām sniegt vispārējas ziņas par iekārtu, papildu ziņas par iekārtu, vispārējas ziņas attiecībā uz katru kvotu sadales elementu un papildu ziņas par kvotu sadales elementiem īpašos gadījumos.

16.

INEOS ekspluatē krekinga iekārtu ķīmisko produktu ražošanai naftas tvaika krekinga procesā augstā temperatūrā. No 2008. gada 1. janvāra uz šo iekārtu attiecas emisijas kvotu tirdzniecības pienākums.

17.

2012. gada 23. janvārīINEOS lūdza DEHSt šai iekārtai piešķirt bezmaksas emisijas kvotas saskaņā ar TEHG 9. panta 1. punktu tirdzniecības laikposmam no 2013. līdz 2020. gadam, balstoties uz bāzes laikposmu no 2005. līdz 2008. gadam. Šī pieteikuma iesniegšanas termiņš bija tajā pašā dienā atbilstoši minētā panta 2. punktam. Minēto pieteikumu pārbaudīja kontroles iestāde. Tajā it īpaši bija norādīts, ka ir ticis ņemts vērā provizoriskais ikgadējais 547635 sadalāmo emisijas kvotu apjoms.

18.

Ar 2014. gada 17. februāra lēmumu DEHSt piešķīra INEOS3867032 kvotas attiecībā uz attiecīgās iekārtas emisijām šim tirdzniecības laikposmam, norādot, ka šī kvotu sadale esot pamatota ar INEOS kvotu sadales pieteikumā sniegtajiem datiem.

19.

2014. gada 11. martāINEOS par šo lēmumu cēla administratīvu prasību DEHSt, apgalvojot, ka šai pēdējai minētajai esot bijis jāņem vērā konkrēti papildu dati attiecībā uz tiešo emisiju aprēķinu 2006. un 2007. gadā.

20.

2015. gada 3. septembrīDEHSt noraidīja šo prasību, pamatojoties uz to, ka jaunos datus nevarēja ņemt vērā lēmumā par sadali, jo INEOS tos esot iesniegusi tikai 2015. gada aprīlī saistībā ar administratīvo prasību, tātad vairāk nekā trīs gadus pēc pieteikuma iesniegšanas termiņa beigām, proti, pēc 2012. gada 23. janvāra. Tā norādīja, ka ne tikai TEHG 9. panta 2. punktā esot paredzēts likumā noteikts noilguma termiņš, bet arī jebkādus pieteikumā iekļautu datu grozījumus nepieļaujot valsts procedūras ciešā saistība ar Eiropas kvotu sadales procedūru.

21.

2015. gada 29. septembrīINEOS pret šo lēmumu cēla prasību Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa), apgalvojot, ka tā kļūdas dēļ neesot sniegusi konkrētus datus attiecībā uz tiešajām emisijām 2006. un 2007. gadā, kļūdaini pieņemot, ka šie dati jau ir DEHSt rīcībā, lai gan uz attiecīgo iekārtu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma tika attiecināta tikai, sākot no 2008. gada 1. janvāra. INEOS uzskata, ka DEHSt esot bijis tā jāuzaicina papildināt vai labot datus, kas sniegti sakarā ar sadales pieteikumu.

22.

Iesniedzējtiesas ieskatā, tā kā Savienības tiesībās nav nepārprotami ietverta tiesību norma attiecībā uz tiesiskajām sekām, kādas ir jāsaista ar ziņām, ko operators ir sniedzis pēc valsts tiesībās paredzētā sadales pieteikuma iesniegšanas termiņa beigām, ir jānoskaidro, vai TEHG 9. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru tiesības uz bezmaksas kvotu sadali nepastāv novēlota pieteikuma gadījumā, ir saderīgs ar Direktīvas 2003/87 un Lēmuma 2011/278 tiesību normām.

23.

Šajos apstākļos Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2003/87] 10.a panta, kā arī Lēmuma [2011/278] tiesību normas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā tirdzniecības laikposmam no 2013. līdz 2020. gadam ir paredzēts materiālās tiesības izbeidzošs termiņš laikus neiesniegtiem pieteikumiem par bezmaksas emisijas kvotu sadali esošām iekārtām un turklāt nav pieļauts kvotu sadales pieteikumā labot kļūdas vai papildināt (nepilnīgus) datus, kuri atklājas tikai pēc dalībvalsts tiesībās noteiktā termiņa beigām?”

24.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesas kancelejā 2016. gada 14. novembrī.

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza INEOS, Vācijas valdība un Komisija.

26.

2017. gada 14. septembra Tiesas sēdē sniegt apsvērumus ieradās INEOS, Federālais Vides dienests, Vācijas valdība un Komisija.

27.

Savā jautājumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai Direktīvas 2003/87 10.a pants un Lēmums 2011/278 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā tirdzniecības laikposmam no 2013. līdz 2020. gadam ir paredzēts noilguma termiņš bezmaksas emisiju kvotu sadales pieteikumu iesniegšanai un kurā līdz ar to tiek izslēgts, ka operators var labot vai papildināt šo pieteikumu pēc šī termiņa beigām.

28.

Vispirms es uzsvēršu, ka šis jautājums ir uzdots kontekstā, ko raksturo kļūdas, kuru pieļāvis operators, iesniedzot savu bezmaksas kvotu sadales pieteikumu, esamība, no vienas puses, un operatora vēlme labot savu kļūdu, lai iegūtu vairāk bezmaksas kvotu, no otras puses ( 4 ).

29.

Sava izklāsta turpinājumu es veltīšu tikai šim gadījumam. Līdz ar to es nepaudīšu nostāju nedz par kļūdu, ko pieļāvusi kompetentā iestāde, nedz par labojumu ar mērķi samazināt iedalīto bezmaksas kvotu skaitu. Lai gan šie citi gadījumi ir interesanti, tie neietilpst pamatlietas ietvaros.

30.

Sava izklāsta turpinājumā es pārbaudīšu, vai pamatlietā aplūkotais noilguma termiņš ir pretrunā saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu piešķirto tiesību efektivitātes principam ( 5 ). Šī jautājuma pārbaudes nolūkā es uzskatu, ka ir lietderīgi iesākumā aprakstīt ar Direktīvu 2003/87 ieviestās sistēmas pamatiezīmes.

31.

Sistēmu, kas ieviesta ar Direktīvu 2003/87, var raksturot, izmantojot tās mērķus, trīs galvenos operatoriem uzliktos pienākumus un trīs emisijas kvotu iegādes veidus.

32.

Es neuzskatu par nepieciešamu kavēties pie Direktīvā 2003/87 izvirzītajiem mērķiem, neskatoties uz to būtisko nozīmi, jo šie mērķi skaidri izriet no Savienības tiesību aktiem un judikatūras.

33.

No Direktīvas 2003/87 preambulas 3.–5. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir iedibināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu, kas ļautu līdzdarboties Savienības saistību izpildē ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām kontekstā ( 6 ), ar kuru ir paredzēts samazināt šīs emisijas atmosfērā līdz tādam līmenim, kas nepieļautu bīstamu antropogēnu ietekmi uz klimata sistēmu ( 7 ).

34.

Šis mērķis samazināt antropogēnās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas iekļaujas cīņā pret klimata pārmaiņām, kas LESD 191. panta 1. punktā nepārprotami ir norādīts kā viens no mērķiem Savienības politikā attiecībā uz vidi.

35.

Kā izriet it īpaši no Direktīvas 2009/29 ( 8 ) preambulas 3. un 5. apsvēruma, Direktīvai 2003/87 bija mērķis laikā līdz 2020. gadam “ekonomiski efektīvos” apstākļos samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu kopējās emisijas Savienībā par vismaz 20 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni ( 9 ).

36.

Ekonomiskā efektivitāte ir [vēl] cits Direktīvā 2003/87 izvirzītais mērķis, kā tas ir apstiprināts tās 1. pantā. Tas ir ar šo direktīvu ieviestās cap and trade [“emisiju ierobežošanas un tirdzniecības” princips] sistēmas pastāvēšanas iemesls. Iespējai pārdot kvotas (trade), kuru skaits ir ierobežots uz visiem operatoriem, uz kuriem attiecas šī sistēma (cap), būtu jāveicina emisiju samazinājumi [tām] iekārtām, kur tie var tikt īstenoti par zemākām izmaksām ( 10 ).

37.

Tādējādi kvotu tirdzniecības sistēmas saimniecisko loģiku veido tāda rīcība, ar ko siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazinājums, kas nepieciešams, lai sasniegtu iepriekš noteiktu vides rezultātu, tiek panākts ar zemākām izmaksām. Atļaujot pārdot sadalītās kvotas, šī sistēma vēlas mudināt visus minētās sistēmas dalībniekus izdalīt mazāku siltumnīcas efektu izraisošo gāzu daudzumu, nekā tiem sākotnēji ir piešķirtas kvotas, lai pārpalikumu nodotu citam dalībniekam, kas radījis lielāku emisiju daudzumu, nekā tam piešķirtās kvotas atļauj ( 11 ).

38.

Lai labi saprastu, kā praksē darbojas ar Direktīvu 2003/87 iedibinātā sistēma, ir lietderīgi izskaidrot trīs galvenos pienākumus, kas ir uzlikti operatoriem, uz kuriem attiecas Direktīvas 2003/87 piemērošanas joma, kuras robežas ir noteiktas tās 2. panta 1. punktā.

39.

Pirmkārt, stacionāru iekārtu operatoriem saskaņā ar Direktīvas 2003/87 4. pantu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emitēšanai ir pienākums iegūt atļauju, kurai ir jābūt izdotai saskaņā ar šīs direktīvas 5.–8. pantā paredzētajiem noteikumiem ( 12 ).

40.

Otrkārt, operatoriem ir pienākums veikt savu emisiju monitoringu un ziņot par tām saskaņā ar Direktīvas 2003/87 14. pantu ( 13 ). Šajā ziņā norādīšu, ka pieteikumā atļaujas saņemšanai ir jābūt iekļautam to pasākumu aprakstam, kas paredzēti emisijas monitoringa veikšanai un ziņošanai par to ( 14 ), un ka kompetentā iestāde var izdot atļauju tikai tad, ja tā uzskata, ka operators spēj veikt emisiju monitoringu un par tām ziņot ( 15 ).

41.

Saskaņā ar šīs direktīvas 15. pantu operatoru ziņojumi turklāt ir jāpārbauda neatkarīgiem pārbaudītājiem ( 16 ).

42.

Treškārt, saskaņā ar Direktīvas 2003/87 12. panta 2.a un 3. punktu operatoriem ir pienākums vēlākais līdz katra gada 30. aprīlim “nodot” kvotu skaitu, kurš līdzvērtīgs attiecīgās iekārtas kopējam emisijas apjomam iepriekšējā kalendārajā gadā, kas pārbaudīts saskaņā ar šīs direktīvas 15. pantu. Dalībvalstis pēc tam šīs nodotās kvotas anulē.

43.

Šis pienākums ir viens no pīlāriem, uz kuriem ir balstīta ar Direktīvu 2003/87 ieviestā sistēma ( 17 ). Tas, ka operators nodod emisijas kvotas, ir pareizi aprakstīts kā tāda darbība, ar ko tiek konkretizēta “parāda vides aizsardzībai atmaksa” ( 18 ), proti, parāda vides aizsardzībai, kas operatoram radies aizritējušā kalendārā gada laikā, atmaksa. Izsakoties precīzāk – operatoram ir pienākums nodot kvotu par katru emitēto tonnu oglekļa dioksīda ekvivalenta šajā laikposmā ( 19 ).

44.

Tagad es izskaidrošu, kā operators praksē var iegūt kvotas, kas viņam ir nepieciešamas, lai izpildītu savu ikgadējo nodošanas pienākumu.

45.

Iepriekš aprakstītais ikgadējais kvotu nodošanas pienākums operatoriem, uz kuriem attiecas ar Direktīvu 2003/87 iedibinātā sistēma, rada pieprasījumu pēc emisijas kvotām ( 20 ), savukārt kvotu piedāvājumā var izšķirt trīs dažādas izcelsmes. Pastāv trīs veidi, kā iegūt emisijas kvotas, no kuriem pirmie divi ir pieejami visiem operatoriem, bet trešais – tikai dažiem.

46.

Pirmais iegādes veids ir iegādāties emisijas kvotas no jebkuras citas personas, kas ir šādu kvotu turētāja ( 21 ). Hipotētiski šādi darījumi var attiekties tikai uz kvotām, ko iepriekš ir izdevušas dalībvalstis. Šādā izpratnē šie darījumi veido emisijas kvotu “sekundāro tirgu”.

47.

Savukārt abi pārējie iegādes veidi ir saistīti ar divām metodēm, ar kurām dalībvalstīm iedala kvotas, piemērojot Direktīvu 2003/87, proti, ar sadali izsolē (ko var kvalificēt kā “primāro tirgu”) un ar bezmaksas sadali. Abas šīs sadales metodes ir detalizēta tiesiskā regulējuma un tehniski smalkas izstrādes priekšmets šajā direktīvā un tās izpildei pieņemtajos tiesību aktos, par kuru galvenajām iezīmēm var sniegt šādu kopsavilkumu.

48.

Pirmkārt, katru gadu piešķirto kvotu skaita noteikšanai tiek aprēķināts maksimālais apmērs visai Savienībai ( 22 ). Tajā ir redzams viens no galvenajiem ar Direktīvu 2003/87 ieviestās “cap and trade” sistēmas aspektiem. Praktiski visu operatoru, uz kuriem attiecas šī sistēma, stimuls samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas būs atkarīgs no šī maksimālā apmēra līmeņa ( 23 ).

49.

Piemērojot Direktīvas 2003/87 9. pantu, emisiju maksimālais apmērs stacionārām iekārtām 2013. gadam tika noteiks nedaudz vairāk nekā divu miljardu kvotu apmērā ( 24 ). Šo maksimālo apmēru ik gadus samazina, piemērojot lineāru koeficientu 1,74 %, kas ir aprēķināts, lai tiktu ņemtas vērā saistības, ko Savienība ir uzņēmusies, līdz 2020. gadam samazināt kopējās emisijas par vismaz 20 % salīdzinājumā ar 2005. gadā reģistrēto līmeni ( 25 ).

50.

Otrkārt, ik gadus emitējamās kvotas, kurām šādi noteikts maksimālais apmērs, ir jāsadala starp kvotām, kuras tiek izsolītas, un kvotām, kuras tiek piešķirtas bez maksas. Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10. panta 1. punktu, sākot ar 2013. gadu, dalībvalstis izsola visas kvotas, kas nav piešķirtas bez maksas. Tādējādi izsolāmo kvotu skaits ir atkarīgs no bez maksas piešķirto kvotu skaita ( 26 ).

51.

Treškārt, man atliek aprakstīt “vispārējo” Direktīvas 2003/87 10.a pantā paredzēto bezmaksas kvotu sadales sistēmu ( 27 ), kurā atklājas, iespējams, ar šo direktīvu ieviestās sistēmas vissarežģītākais aspekts. Proti, šī panta lasīšana var atņemt drosmi pat juristiem ar vislielāko pieredzi.

52.

Tiesa ir norādījusi, ka emisijas kvotu bezmaksas sadales mērķis bija nevis piešķirt subsīdijas attiecīgajiem ražotājiem, bet gan mazināt Savienības tūlītēji un vienpusēji ieviestā emisijas kvotu tirgus radīto ekonomisko ietekmi, izvairoties no dažu ražošanas sektoru, uz kuriem attiecas šī direktīva, konkurētspējas zuduma ( 28 ).

53.

Turklāt ar bezmaksas kvotu sadali netiek pilnībā atcelts stimuls to saņēmējiem samazināt emisijas. Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka stimuls samazināt ikvienas iekārtas emisijas ir peļņa, ko var gūt, samazinot vajadzību pēc emisijas kvotām, kurām ir ekonomiska vērtība, ko var iegūt, tās pārdodot, neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav tikušas piešķirtas bez maksas ( 29 ).

54.

Tomēr tas nemaina apstākli, ka ar bezmaksas kvotu sadali tiek mazināta stimula intensitāte īstenot praksi, kuras mērķis ir samazināt emisijas, jo operatoriem, kuri no bezmaksas sadales gūst labumu, nav jāpērk visas kvotas vai daļa kvotu, kas tiem ik gadu ir jānodod. Tādējādi, kā to ir precizējusi ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott], sadalīto bezmaksas kvotu skaita samazinājums pastiprina stimulu samazināt emisijas un līdz ar to tiek sniegts ieguldījums vides aizsardzībā un cīņā pret klimata pārmaiņām atbilstoši LESD 191. pantam ( 30 ).

55.

Direktīvas 2003/87 10.a panta 11. punktā ir paredzēts 2027. gadā bezmaksas kvotu sadali izbeigt, tāpēc visas stacionārajām iekārtām plānotās kvotas būs jāizliek izsolē. Tomēr ir jāuzsver, ka Komisija, šķiet, ir atteikusies no šiem uzteicamajiem centieniem, kas ieviesti ar Direktīvu 2009/29, jo direktīvas grozījumu priekšlikumā ceturtajam tirdzniecības periodam (no 2021. līdz 2030. gadam) izsolāmo kvotu daļa ir noteikta 57 % apmērā no vispārējās paketes ( 31 ).

56.

Turklāt neatkarīgi no iespējamas bezmaksas kvotu sadales pārtraukšanas nākotnē Direktīvas 2003/87 10.a panta 3. punktā jebkurā gadījumā dažas stacionārās iekārtas tiek izslēgtas no šīs kvotu sadales izmantošanas, it īpaši elektroenerģijas ražotāji. Tādējādi šīm iekārtām primārajā vai sekundārajā tirgū ir jāpērk visas kvotas, kas nepieciešamas, lai izpildītu to ikgadējo kvotu nodošanas pienākumu ( 32 ).

57.

Attiecībā uz iekārtām, kurām var izmantot bezmaksas kvotu sadales saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu, procedūra, kas ļauj noteikt šo iedalīto kvotu apjomu, var tikt sadalīta trīs posmos, kuros tiek iegūta attiecīgi pamatkvota, provizoriskā kvota un galīgā kvota ( 33 ).

58.

Pirmkārt, pamatkvota tiek aprēķināta nevis no saņēmēja faktiskām emisijām (pēc kvotu nodošanas pienākuma parauga ( 34 )), bet gan no teorētiskām “līmeņatzīmēm”, kuras Komisija ir aprēķinājusi, pamatojoties uz emisijām, ko rada 10 % efektīvāko iekārtu, atbilstoši Direktīvas 2003/87 10.a panta 2. punktam ( 35 ). Tādējādi katrai iekārtai vai apakšiekārtai pamatkvota tiek iegūta, sareizinot piemērojamo līmeņatzīmi ar vēsturiskās darbības līmeni, šo pēdējo nosakot, pamatojoties uz bāzes datiem, kurus operatori ir paziņojuši atbilstoši Lēmuma 2011/278 7. un 9. pantam. Šī aprēķināšana dalībvalstīm ir jāīsteno saskaņā ar šī lēmuma 10. panta 1. un 2. punktu ( 36 ).

59.

Otrkārt, provizoriskā kvota tiek aprēķināta, pamatkvotai piemērojot samazinājuma koeficientu atbilstoši Direktīvas 2003/87 10.a panta 11. punktam. Šis samazinājuma koeficients, kas 2013. gadam ir 0,8 (20 % samazinājums), katru gadu samazinās vienādā daudzumā, lai sasniegtu 0,3 (70 % samazinājums) 2020. gadā ( 37 ).

60.

Tomēr ir jāuzsver, ka šis samazinājums neattiecas uz visām iekārtām, kurām tiek saņemtas bezmaksas kvotas. Proti, saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 12. punktu bezmaksas kvotu samazinājums netiek piemērots nozarēs, kurās pastāv būtisks pārcelšanas uz trešajām valstīm risks, ņemot vērā šajā direktīvā uzliktos vides aizsardzības pienākumus. Citiem vārdiem sakot, šīm nozarēm ir samazināti to pienākumi attiecībā uz vidi, ņemot vērā pārcelšanas risku, kas ir diskrēti kvalificēts kā “būtisks CO2 emisiju pārvirzes risks”. Atbilstoši šīs direktīvas 10.a panta 13.–18. punktam Komisija ir izstrādājusi nozaru vai apakšnozaru, kurās pastāv šāds pārcelšanas risks, garu sarakstu ( 38 ).

61.

Ar Direktīvas 2003/87 11. panta 1. punktu un Lēmuma 2011/278 15. panta 1. un 2. punktu katrai dalībvalstij tiek uzlikts pienākums publicēt un iesniegt Komisijai to iekārtu un apakšiekārtu sarakstu, kuras atrodas dalībvalsts teritorijā un uz kurām attiecas šī direktīva, precizējot attiecībā uz katru no tām iedalīto pamatkvotu un provizorisko kvotu skaitu ( 39 ), turklāt visā trešajā periodā (no 2013. līdz 2020. gadam).

62.

Trešo un pēdējo aprēķināšanas posmu veido Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punktā paredzēta otra samazinājuma mehānisma iespējamā piemērošana. Tādējādi galīgā kvota būs līdzvērtīga vai nu provizoriskajai kvotai (ja šis mehānisms nav jāpiemēro), vai samazinātajai provizoriskajai kvotai (pretējā gadījumā).

63.

Proti, pamatojoties uz dalībvalstu iesniegtajiem sarakstiem, Komisijai ir pienākums pārliecināties, ka pamatkvotu – nevis provizorisko kvotu ( 40 ) – kas aprēķinātas attiecībā uz Savienības teritorijā esošajām iekārtām, kopējā summa nepārsniedz Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punktā noteikto maksimālo apmēru ( 41 ), kurš atbilst minētās direktīvas 9. pantā noteiktās vispārējās paketes daļai ( 42 ).

64.

Ja šis maksimālais apmērs ir ticis faktiski pārsniegts, Komisijai ir jāveic proporcionāls samazinājums, dalībvalstu paredzētajām kvotām piemērojot “starpnozaru korekcijas koeficientu”, kurš atbilst attiecībai starp minēto maksimālo apmēru un pamatkvotu summu ( 43 ).

65.

Es uzsveru, ka Komisijai faktiski bija jānosaka starpnozaru korekcijas koeficients trešajam periodam (no 2013. līdz 2020. gadam) ( 44 ). Pēc šī lēmuma pieņemšanas dalībvalstis varēja veikt galīgo kvotu sadali, piemērojot šo korekcijas – vai, izsakoties precīzāk, samazinājuma – koeficientu Komisijas nenoraidītajām provizoriskajām kvotām ( 45 ).

66.

Vispirms es uzsvēršu, ka Tiesai uzdotais jautājums ( 46 ) attiecas nevis uz operatoriem uzlikto pienākumu ik gadu ziņot par emisijām saskaņā ar Direktīvas 2003/87 14. pantu ( 47 ), bet gan uz dalībvalstu veikto bāzes datu vākšanu no operatoriem atbilstoši Lēmuma 2011/278 7. pantam, lai noteiktu šī lēmuma 9. pantā norādīto vēsturiskās darbības līmeni, kas tiks izmantots par pamatu pamatkvotas aprēķināšanai ( 48 ).

67.

Problēmas, kas pamatlietā skārusi INEOS, pamatā ir tas, ka tā nav paziņojusi visus bāzes datus par 2006. un 2007. gadu, kā rezultātā ir samazinājusies pamatkvotu summa, kuru aprēķina kompetentā iestāde, kā arī līdz ar to – INEOS piešķirto bezmaksas kvotu skaits ( 49 ).

68.

Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, es norādīšu, pirmkārt, ka Direktīvā 2003/87 un Lēmumā 2011/278 netiek veikta procesuālo noteikumu par bezmaksas kvotu sadales pieteikumiem pilnīga saskaņošana. Otrkārt, es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka attiecīgais noilguma termiņš un neiespējamība veikt labojumus pēc šī termiņa beigām pamatlietā nav pretrunā efektivitātes principam, kā tas ir interpretēts Tiesas pastāvīgajā judikatūrā.

69.

INEOS ir apgalvojusi, ka Savienības tiesību aktos ir veikta visu ar bezmaksas kvotu sadales pieteikumiem saistīto aspektu, tostarp procesuālo, pilnīga saskaņošana, tā ka šajā ziņā dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības. Vācijas valdība un Komisija apstrīdēja šo viedokli.

70.

Es piekrītu Vācijas valdības un Komisijas nostājai. Protams, saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punktu Komisija pieņem “Kopienas mērogā pilnībā saskaņotus īstenošanas noteikumus šā panta 4., 5., 7. un 12. punktā minēto kvotu saskaņotai sadalei” (man izcēlums). Uz šī pamata Komisija pieņēma Lēmumu 2011/278, un, manuprāt, nav ne mazāko šaubu, ka šajā lēmumā, skatot to kopsakarā ar šīs direktīvas 10.a pantu, tiek īstenota bezmaksas kvotu sadales materiāltiesisko aspektu pilnīga saskaņošana ( 50 ), kuru es ieskicēju lielos vilcienos šajos secinājumos ( 51 ).

71.

Turpretim šajos instrumentos nav ietverta neviena tiesību norma, ar kuru nepārprotami tiktu regulēti šīs sadales procesuālie aspekti, it īpaši termiņš, kādā bezmaksas kvotu sadales pieteikumam ir jābūt iesniegtam, vai arī iespējamība tajā veikt labojumus pēc šī termiņa beigām.

72.

It īpaši Lēmuma 2011/278 7. pantā par bāzes datu vākšanu, ko veic dalībvalstis, nav ietverts neviens precizējums šajā sakarā. Šī lēmuma 7. panta 8. punktā ir precizēts, ka operatoram ir jāpamato jebkurš “trūkums” un, “ja dati ir pieejami daļēji”, jāaizstāj trūkstošie ar konservatīvām aplēsēm, tomēr nav ieviesta procedūra, kas ļautu labot vai papildināt savāktos datus. Tāpat arī šī lēmuma 8. pantā dalībvalstīm ir aizliegts pieņemt datus, kurus verificētājs nav atzinis par pieņemamiem, tomēr nav noteikts termiņš vai procedūra nepietiekamu datu labošanai.

73.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pilnīgas saskaņošanas neesamības gadījumā piemērojamie procesuālie noteikumi izriet no katras dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par tiem, ar kuriem tiek reglamentētas līdzīgas iekšēja rakstura situācijas (līdzvērtības princips), un ka ar tiem netiek padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi grūta Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošana (efektivitātes princips) ( 52 ).

74.

Attiecībā uz līdzvērtības principu ne no viena Tiesai iesniegto lietas materiālu elementa neizriet un Tiesā nav ticis apgalvots, ka attiecīgais noilguma termiņš pamatlietā būtu pretrunā šim principam. Katrā ziņā, kā Komisija to ir pamatoti norādījusi ( 53 ), nostāja šajā ziņā ir jāpauž iesniedzējtiesai.

75.

Tādējādi sava vērtējuma turpinājumā es koncentrēšos uz pamatlietā aplūkotā noilguma termiņa saderību ar efektivitātes principu.

76.

Šajā ziņā vēlos precizēt, ka man nešķiet iespējams pieņemt INEOS ierosināto pieeju, kuras būtība ir “tieši” izvērtēt pamatlietā aplūkotā noilguma termiņa saderību ar konkrētām Direktīvas 2003/87 un Lēmuma 2011/278 tiesību normām.

77.

Proti, no iepriekš minētās judikatūras izriet, ka dalībvalstu pieņemto procesuālo noteikumu saderība ar Savienības tiesībām ir jāizvērtē, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus. Tādējādi, pārbaudot pamatlietā aplūkotā noilguma termiņa saderību ar efektivitātes principu, ir jāņem vērā Direktīvas 2003/87 vai Lēmuma 2011/278 tiesību normu saturs ( 54 ).

78.

Vispirms precizēšu, ka Komisija ierosināja pārbaudīt atsevišķi, pirmkārt, dalībvalstu iespēju noteikt noilguma termiņu bezmaksas kvotu sadales pieteikumu iesniegšanai saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu un, otrkārt, neiespējamību operatoriem veikt labojumus viņu pieteikumos pēc šī termiņa beigām.

79.

Tomēr, manuprāt, šie divi aspekti nav atdalāmi, kā tas ir redzams uzdotā jautājuma formulējumā ( 55 ). Proti, pamatlietā aplūkotās INEOS neiespējamības papildināt vai labot savu bezmaksas kvotu sadales pieteikumu pamatā ir valsts tiesiskajā regulējumā iedibinātais noilguma termiņš – nevis orientējošs termiņš – šādu prasību iesniegšanai. Līdz ar to sava izklāsta turpinājumā es šos divus aspektus pārbaudīšu kopā.

80.

Atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai ar valsts procesuālo tiesību normu netiek padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi grūta Savienības tiesību piemērošana, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, kā arī šīs procedūras norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šajā perspektīvā vajadzības gadījumā it īpaši ir jāņem vērā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un procesa efektīva norise ( 56 ).

81.

Attiecībā it īpaši uz dalībvalstu noteiktiem noilguma termiņiem Tiesa jau sen ir spriedusi, ka šādi termiņi, ciktāl tie ir “saprātīgi”, nav pretrunā efektivitātes principam ( 57 ).

82.

Attiecībā uz noilguma termiņu saprātīgumu Tiesa ir arī norādījusi, ka dalībvalstīm valstu tiesiskajos regulējumos, kuriem ir piemērojamas Savienības tiesības, ir jānosaka termiņi, ņemot vērā it īpaši pieņemamo lēmumu nozīmīgumu ieinteresētajām personām, piemērojamo procedūru un tiesību aktu sarežģītību, personu, kas var tikt ietekmētas, skaitu un citas publiskas vai privātas intereses, kas ir jāņem vērā ( 58 ).

83.

Piemērojot šos principus, praksē Tiesa parasti cenšas veikt salīdzinoši īsu pārbaudi salīdzinoši gariem termiņiem ( 59 ) un salīdzinoši garu pārbaudi salīdzinoši īsiem termiņiem ( 60 ). Principā tikai ar šiem pēdējiem minētajiem var padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu tiesību, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā, īstenošanu šo secinājumu 73. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, ar ko ir pamatota to saprātīguma detalizētāka pārbaude.

84.

No iesniedzējtiesas sniegtajiem elementiem izriet, ka pamatlietā aplūkotais bezmaksas kvotu sadales pieteikumu iesniegšanas datums bija 2012. gada 23. janvāris un ka šis datums ir oficiāli publicēts 2011. gada 20. oktobrī ( 61 ). Turklāt no Vācijas valdības iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka šis datums esot arī paziņots elektroniskā pasta vēstulē iekārtas operatoriem un paziņojumā presei – abi 2011. gada 20. oktobrī. No iepriekš izklāstītā izriet, ka operatoriem noteiktais termiņš to bezmaksas kvotu sadales pieteikuma iesniegšanai bija nedaudz ilgāks par trim mēnešiem.

85.

Trīs mēnešu termiņš ir salīdzinoši īss termiņš iepriekš minētās judikatūras izpratnē ( 62 ), kura saprātīgums līdz ar to ir jāpārbauda detalizētāk.

86.

Pirmkārt, pamatlietā aplūkotās tiesības, kas ir piešķirtas Savienības tiesību sistēmā, ir tiesības izmantot bezmaksas kvotas, pamatojoties uz Direktīvas 2003/87 10.a pantu un Lēmumu 2011/278. Tāpēc ir jāpārbauda, vai tāda trīs mēnešus ilga noilguma termiņa dēļ, kāds ir pamatlietā, šo tiesību īstenošana var tikt padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi grūta.

87.

Taču Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav ietverts neviens elements, kas ļautu uzskatīt, ka šāda termiņa dēļ – it īpaši tā īsuma dēļ – tiesību iegūt bezmaksas kvotas īstenošana tiktu padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi grūta. Atgādinu, ka šāda pieteikuma iesniegšanai ir prasīts, lai tāds operators kā INEOS paziņotu Lēmuma 2011/278 7. pantā norādītos bāzes datus, turklāt šie dati atbilstoši šī lēmuma 8. pantam ir jāpārbauda verificētājam ( 63 ).

88.

Kā to pamatoti ir uzsvērusi Vācijas valdība, INEOS nav pat apgalvojusi, ka šis termiņš pieteikuma iesniegšanai būtu bijis pārāk īss. Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tā kļūdas dēļ neesot paziņojusi dažus datus par 2006. un 2007. gadu, maldīgi uzskatot, ka šie dati jau ir DEHSt rīcībā ( 64 ). Tādējādi INEOS kritizē nevis pamatlietā aplūkotā termiņa ilgumu, bet gan neiespējamību pēc šī termiņa beigām veikt labojumus sākotnējā pieteikumā paziņotajos bāzes datos.

89.

Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir precizējusi, ka noilguma termiņš principā ir saderīgs ar efektivitātes principu, lai gan šāda termiņa beigšanās attiecīgajām personām gluži dabiski var kļūt par šķērsli daļēji vai pilnībā īstenot savas tiesības ( 65 ). Pamatlietas kontekstā piebildīšu, ka, piedāvājot operatoriem iespēju labot vai grozīt savu pieteikumu pēc attiecīgā noilguma termiņa beigām, tiem tiktu ļauts apiet šī termiņa noilguma sekas.

90.

Otrkārt, INEOS izvirzīja kā argumentu dalībvalstīm uzlikto pienākumu pamatoties uz iespējami precīzākiem un pilnīgākiem bāzes datiem atbilstoši Direktīvai 2003/87 un Lēmumam 2011/278. INEOS uzskata, ka no šī pienākuma izriet, ka kompetentajām iestādēm ir jānovērš jebkurš procesuāls noteikums, ar kuru tiek likts šķērslis labot neprecīzus datus vai papildināt trūkstošus datus, piemēram, attiecīgais noilguma termiņš pamatlietā, un tas jādara, lai nodrošinātu Savienības tiesību efektīvu piemērošanu.

91.

Šajā ziņā ir taisnība, ka Lēmuma 2011/278 7. panta 7. punktā dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums savākt “pilnīgus un konsekventus” bāzes datus “ar vislielāko iespējamo precizitāti”. Turklāt šī lēmuma 7. panta 8. punktā, kā arī 8. panta 1. un 4. punktā ir ieviesti vairāki pienākumi, ar kuriem tiek stiprināta bezmaksas kvotu aprēķināšanai izmantoto datu precizitātes prasība.

92.

Tomēr es atgādinu, ka saderības ar efektivitātes principu vērtējums šo secinājumu 73. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē nozīmē, ka ir jānosaka, vai ar pamatlietā aplūkoto noilguma termiņu tiek padarīta neiespējama vai pārmērīgi grūta tādam operatoram kā INEOS piešķirtu tiesību īstenošana.

93.

Taču ne visi pienākumi, kas Savienības tiesībās tiek uzlikti dalībvalstīm, rada tiesības privātpersonām ( 66 ). Tāds, manuprāt, nav dalībvalstīm uzliktais pienākums savākt iespējami precīzākus bāzes datus. Gluži pretēji, manuprāt, no iepriekš minēto Lēmuma 2011/278 tiesību normu formulējuma izriet, ka bāzes datu precizitātes prasība ietilpst dalībvalstu un operatoru kopējā atbildībā.

94.

Tādējādi tāds operators kā INEOS nevar attiecībā pret kompetentajām valsts iestādēm pamatoti atsaukties uz apgalvotām tiesībām uz bāzes datu precizitāti ar nolūku atcelt noilguma termiņa beigas. Šādu tiesību neesamības gadījumā INEOS argumentācija, saskaņā ar kuru neiespējamība labot sākotnējo pieteikumu pēc noilguma termiņa beigām esot nesaderīga ar efektivitātes principu, ir jānoraida.

95.

Treškārt, es uzskatu, ka iespēja operatoriem papildināt vai labot bāzes datus, lai iegūtu papildu bezmaksas kvotas, faktiski padarītu tiesību izmantot šādas kvotas īstenošanu pārmērīgi grūtu tiesiskās nenoteiktības dēļ, ko radītu šāda iespējamība.

96.

Kā es izskaidroju šajos secinājumos ( 67 ), pārejai no provizoriskās kvotas uz galīgo kvotu ir prasīta Komisijas pārbaude, kuras mērķis ir nodrošināt, lai bez maksas sadalīto kvotu skaits nepārsniegtu Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punktā noteikto maksimālo apmēru. Ja šis maksimālais apmērs ir pārsniegts, Komisijai ir pienākums noteikt starpnozaru korekcijas koeficientu, kas ļauj samērīgi samazināt visu dalībvalstu paredzēto provizorisko kvotu daudzumu un tādējādi noteikt galīgo kvotu apmēru katrai saņēmējai iekārtai Savienības teritorijā.

97.

Taču, ja Tiesa pieņemtu INEOS nostāju, katra papildu sadale, kas notiktu pēc tam, kad operators ir labojis savus bāzes datus, liktu Komisijai veikt jaunu pārbaudi, kā arī, vajadzības gadījumā, grozīt korekcijas koeficientu ( 68 ). Papildus tam, ka šādi grozījumi nav paredzēti atbilstošajās Direktīvas 2003/87 un Lēmuma 2011/278 tiesību normās, to sekas būtu galīgo kvotu apmēra samazinājums katram saņēmējam. Citiem vārdiem sakot, bezmaksas kvotu saņēmējs sev iedalīto kvotu skaitu nekad nevarētu uzskatīt par galīgu.

98.

Kā Vācijas valdība un Komisija pamatoti uzsvēra, tāda situācija būtu grūti savienojama ar tiesiskās noteiktības principu. Tātad tā pārmērīgi apgrūtinātu tiesību saņemt bezmaksas kvotas izmantošanu. Šādā kontekstā tāda noilguma termiņa kā pamatlietā sekas tieši ir aizsargāt tiesisko noteiktību par labu visām attiecīgajām personām. Kā Tiesa ir vairākkārt precizējusi, noilguma termiņa noteikšana principā atbilst efektivitātes prasībai tiktāl, ciktāl ar to tiek īstenots tiesiskās noteiktības pamatprincips, kas aizsargā vienlaicīgi gan ieinteresēto personu, gan attiecīgo administrāciju ( 69 ).

99.

Ceturtkārt, iespēja operatoriem grozīt viņu bezmaksas kvotu sadales pieteikumu man nešķiet savienojama ar Direktīvas 2003/87 10.a pantā un Lēmumā 2011/278 iedibināto procedūru, lai noteiktu tiesību izmantot šādas kvotas esamību un apjomu.

100.

Kā es izskaidroju šajos secinājumos ( 70 ), šīs procedūras norise ir pakāpeniska, ciktāl katram aprēķināšanas posmam ir jābūt noslēgtam pirms pārejas pie nākamā posma. Taču INEOS ierosinātā pieeja, ar kuru operatoriem tiktu ļauts labot vai papildināt viņu bāzes datus, neievērojot nekādu termiņu, būtībā nozīmētu saglabāt bezgalīgi atvērtu pirmo aprēķināšanas posmu, proti, pamatkvotas noteikšanu, pamatojoties uz vēsturiskās darbības līmeni un piemērojamo līmeņatzīmi ( 71 ). Tādējādi provizoriskajai kvotai (otrais posms) un galīgajai kvotai (trešais posms) būtu jākļūst par jaunas aprēķināšanas priekšmetu katras bāzes datu labošanas gadījumā.

101.

Manuprāt, šāda pieeja būtu nesaderīga ar šī procedūras pareizu norisi, jo tā nozīmētu nesamērīgu administratīvo slogu dalībvalstīm un Komisijai ( 72 ).

102.

Piektkārt un ja tas izrādītos nepieciešams, es uzsveru, ka manis ierosinātā interpretācija ir saderīga ar sistēmas, kas ieviesta ar Direktīvu 2003/87, izvirzīto pamatmērķi, proti, vides aizsardzību, samazinot siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas.

103.

Proti, šīs interpretācijas būtība ir izslēgt iespēju operatoriem labot vai papildināt viņu bāzes datus, lai iegūtu papildu kvotu sadali. Praksē ar šādu interpretāciju var tikt izraisītas “kvotu nepietiekamības” situācijas operatoriem, kuri būtu varējuši iegūt lielāku bezmaksas kvotu skaitu, ja viņu pieteikums būtu ticis pareizi izstrādāts. Tādējādi šiem operatoriem būs jāpērk lielāks kvotu skaits, lai izpildītu savu kvotu nodošanas pienākumu, kas pamudinās viņus samazināt emisijas ( 73 ).

104.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK un kura grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK, 10.a pants un Komisijas 2011. gada 27. aprīļa Lēmums 2011/278/ES, ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Direktīvā 2003/87 un kurš grozīts ar Komisijas 2012. gada 17. augusta Lēmumu 2012/498/ES, skatot tos kopsakarā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā tirdzniecības periodam no 2013. līdz 2020. gadam ir paredzēts noilguma termiņš bezmaksas kvotu sadales pieteikumu iesniegšanai un ar kuru tādējādi tiek izslēgts, ka operators var labot vai papildināt šo pieteikumu pēc šī termiņa beigām, ar nosacījumu, ka šis procesuālais noteikums nav mazāk labvēlīgs kā tas, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valstī.