–

Maio Marques da Rosa vārdā – J. Carvalho, advogado,

–

Varzim Sol – Turismo Jogo e Animação SA vārdā – C. Santos Silva un N. Guedes Vaz, advogados,

–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, M. Figueiredo un L. C. Oliveira, pārstāvji,

–

Ungārijas valdības vārdā – A. Pálfy, kā arī M. Z. Fehér un G. Koós, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,

–

Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk, C. Meyer-Seitz, H. Shev, U. Persson un N. Otte Widgren, kā arī F. Bergius, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un G. Braga da Cruz, kā arī P. Costa de Oliveira, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvas 93/104/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 1993, L 307, 18. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā: 5. nodaļa 2. sējums, 197. lpp.), kurā grozījumi veikti ar Parlamenta un Padomes 2000. gada 22. jūnija Direktīvu 2000/34/EK (OV 2000, L 195, 41. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā: 13. nodaļa, 21. sējums, 8. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 93/104”), 5. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp., Īpašais izdevums latviešu valodā: 5. nodaļa, 4. sējums, 381. lpp.) 5. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Antonio Fernando Maio Marques de Rosa un Varzim Sol – Turismo, Jogo e Animação SA (turpmāk tekstā – “Varzim Sol”), par vienas obligātās atpūtas dienas nedēļā piešķiršanu prasītājam pamatlietā kā darbiniekam katru septiņu dienu laikposmā.

3

Direktīvas 93/104 5. pantā “Nedēļas atpūtas laiks” ir noteikts šādi:

“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katru septiņu dienu laikposmā katram darba ņēmējam ir tiesības uz nepārtrauktu minimālo atpūtas laiku 24 stundu ilgumā plus 11 stundas diennakts atpūtas, kas minēta 3. pantā.

[..]”

4

Direktīva 93/104 tika atcelta ar Direktīvu 2003/88, kura stājās spēkā 2004. gada 2. augustā.

5

Direktīvas 2003/88 preambulas 15. apsvērums ir izteikts šādi:

“Ņemot vērā jautājumus, kas var rasties, organizējot uzņēmuma darba laiku, ir vēlams nodrošināt elastību šās direktīvas dažu noteikumu piemērošanā, kamēr tiek nodrošināta atbilstība darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzības principiem.”

6

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

1.   “darba laiks” ir jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi;

2.   “atpūtas laiks” ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks;

[..]

5.   “darbs maiņās” ir jebkāds maiņu darba organizēšanas paņēmiens, kad darba ņēmēji nomaina viens otru tajās pašās darba vietās saskaņā ar noteiktu veidu, ietverot rotējošo maiņu darbu, kas var būt nepārtraukts vai ar pārtraukumiem, radot vajadzību pēc darba ņēmējiem, kuri var strādāt norādītā laikposma dažādos laikos dienā vai naktī;

6.   “maiņu darba ņēmējs” ir jebkurš darba ņēmējs, kura darba grafikā ir ietverts darbs maiņās;

[..]

9.   “pietiekama atpūta” nozīmē to, ka darba ņēmējiem ir regulāri atpūtas laiki, kuru ilgums ir izteikts laika vienībās un kuri ir pietiekami gari un nepārtraukti, lai nodrošinātu, ka nogurdinoša vai cita neregulāra darba veida dēļ viņi negūst ievainojumus sev, darba biedriem vai citiem un ka viņi nesabojā savu veselību vai nu īsākā, vai garākā laikposmā.”

7

Šīs direktīvas 3. pantā “Ikdienas atpūta” ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz obligātu nepārtrauktu 11 stundu atpūtas laiku katrā 24 stundu laikposmā.”

8

Šīs pašas direktīvas 5. pantā “Nedēļas atpūtas laiks” ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katru septiņu dienu laikposmā katram darba ņēmējam ir tiesības uz nepārtrauktu minimālo atpūtas laiku 24 stundu ilgumā plus 11 stundas diennakts atpūtas, kas minēta 3. pantā.

Ja objektīvi, tehniski vai darba organizācijas apstākļi to pamato, var piemērot obligāto 24 stundu atpūtas laikposmu.

9

Atbilstoši Direktīvas 2003/88 6. pantam “Maksimālais nedēļas darba laiks”:

“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, ievērojot nepieciešamību aizsargāt darba ņēmēju drošību un veselību:

[..]

10

Šīs direktīvas 15. pantā ir noteikts:

“Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai vai kas veicina vai atļauj piemērot koplīgumus vai citus līgumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, kuri ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai.”

11

Saskaņā ar minētās direktīvas 16. pantu “Bāzes laikposmi”:

“Dalībvalstis var noteikt:

[..]”

12

Šīs pašas direktīvas 17. pantā ir noteikts:

“[..]

2.   Atkāpes no 3., 4. un 5. punkta var pieņemt ar normatīviem vai administratīviem aktiem vai ar koplīgumiem vai līgumiem starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, ar noteikumu, ka attiecīgiem darba ņēmējiem piešķir līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus vai izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus, attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināta pienācīga aizsardzība.

[..]

4.   Saskaņā ar šā panta 2. punktu var tikt pieļautas atkāpes no 3. un 5. panta:

[..]”

13

Direktīvas 2003/88 18. pantā ir noteikts:

“Atkāpes no 3., 4., 5., 8. un 16. panta var pieļaut ar koplīgumiem vai līgumiem, kas noslēgti starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē valsts vai reģionālā līmenī vai saskaņā ar to noteiktajām normām, kā arī ar koplīgumiem vai līgumiem, kas noslēgti starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē zemākajā līmenī.

Dalībvalstis, kurās nav tiesību aktos noteiktas sistēmas, kas nodrošina koplīgumu vai līgumu noslēgšanu starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē valsts vai reģionālā līmenī, jautājumos, uz ko attiecas šī direktīva, vai tās dalībvalstis, kurās ir īpašs likumīgs pamats šim nolūkam un tā robežās, saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, var pieļaut atkāpes no 3., 4., 5., 8. un 16. panta ar koplīgumiem vai līgumiem, kas noslēgti starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē valsts vai reģionālā līmenī.

Pirmajā un otrajā daļā paredzētās atkāpes pieļauj ar nosacījumu, ka attiecīgajiem darba ņēmējiem piešķir līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus, vai izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt šādus laikposmus, attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināta pienācīga aizsardzība.

[..]”

14

Saskaņā ar šīs direktīvas 22. panta 1. punktu:

“Dalībvalstij ir iespēja nepiemērot 6. pantu, ievērojot darba ņēmēju veselības aizsardzības un drošības vispārējos principus, ar noteikumu, ka tā veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu:

[..].”

15

Tiesas Reglamenta 94. pantā ir noteikts:

“Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu papildus Tiesai uzdoto prejudiciālo jautājumu formulējumam ietver:

[..]

16

Código do Trabalho 2003 (2003. gada Darba kodekss), kas pieņemts ar 2003. gada 27. augusta Likumu Nr. 99/2003, ar ko transponē Direktīvu 93/104, 205. panta 1. punktā bija noteikts:

“Darba ņēmējam ir tiesības vismaz uz vienu atpūtas dienu nedēļā.”

17

Saskaņā ar šā kodeksa 207. panta 1. punktu:

“Obligāto iknedēļas atpūtas dienu papildina vienpadsmit stundu ilgs laikposms, kas atbilst 176. pantā paredzētajam minimālajam ikdienas atpūtas ilgumam.”

18

Código do Trabalho 2009 (2009. gada Darba kodekss), kas pieņemts ar 2009. gada 12. februāra Likumu Nr. 7/2009 ar ko transponē Direktīvu 2003/88, 221. pantā “Maiņu darba organizācija” ir noteikts:

“[..]

5.   Turpināts maiņu darbs un darbinieku, kas nodrošina pakalpojumus, darba ritms, kas nevar tikt pārtraukti, proti, 207. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktā paredzētie gadījumi, ir jāorganizē tādējādi, ka katram maiņu darbiniekam ir vismaz viena atpūtas diena septiņu dienu laikposmā, neskarot papildu atpūtas laiku, uz ko darbiniekam ir tiesības.”

19

2009. gada Darba kodeksa 232. pantā ir paredzēts:

“1.   Darba ņēmējam ir tiesības vismaz uz vienu atpūtas dienu nedēļā.

2.   Papildus citiem īpašā tiesiskā regulējumā paredzētiem gadījumiem obligātās atpūtas diena nevar būt svētdiena, ja darbinieks strādā:

[..]

3.   Darba koplīgumā vai darba līgumā var tikt piešķirta papildu nepārtraukta vai pārtraukta iknedēļas atpūta visās vai dažās gada nedēļās.”

20

Uzņēmuma koplīguma starp Varzim Sol un Sindicato dos Profissionais de Banca de Casinos e outros (Kazino banku darbinieku un citu darbinieku arodbiedrība, Portugāle), publicēts 2002. gada Boletim do Trabalho e do Emprego Nr. 22, 36. panta 1. punktā ir noteikts:

“Visiem darbiniekiem, uz kuriem attiecas šis uzņēmuma koplīgums, ir tiesības uz divām secīgām atpūtas dienām nedēļā, izņemot darbiniekus, kuri strādā bingo, kuriem turpina piemērot šā uzņēmuma koplīguma parakstīšanas dienā spēkā esošo sistēmu.”

21

Uzņēmuma koplīguma starp Varzim Sol un Kazino banku darbinieku un citu darbinieku arodbiedrību, publicēts 2003. gada Boletim do Trabalho e do Emprego Nr. 29, ar grozījumiem un konsolidēto tekstu 2007. gada Boletim do Trabalho e do Emprego Nr. 31, 36. pantā ir noteikts:

[..]

[..]”

22

Prasītājs pamatlietā Maio Marques da Rosa no 1991. līdz 2014. gadam tika nodarbināts Varzim Sol, sabiedrībā, kurai pieder kazino Póvoa de Varzim (Portugāle). Šis kazino ir atvērts katru dienu, izņemot 24. decembri, no plkst. 15 līdz plkst. 3 no rīta no svētdienas līdz ceturtdienai un no plkst. 16 līdz plkst. 4 no rīta pārējās dienās.

23

No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka prasītāja pamatlietā darbs tika organizēts atbilstoši darba un atpūtas laikposmiem maiņās, kuru laikā darbinieki secīgi ieņēma vienas un tās pašas amata vietas iepriekš noteiktā ritmā. Iesniedzējtiesa norāda, ka 2008. un 2009. gadā Maio Marques da Rosa dažkārt strādāja septiņas secīgas dienas. Tā vienlīdz norāda, ka Varzim Sol darbiniekiem, kuri strādāja spēļu zālēs, kopš 1988. gada bija tiesības uz divām secīgām iknedēļas atpūtas dienām, pirmo atbilstoši Darba kodeksam un otro, papildu dienu, atbilstoši uzņēmuma koplīgumam starp Kazino banku darbinieku un citu darbinieku arodbiedrību un Varzim Sol.

24

Turklāt, sākot no 2010. gada, Varzim Sol grozīja darba laiku tā, ka darba ņēmēji nestrādāja ilgāk par sešām dienām pēc kārtas.

25

2014. gada 16. martā kolektīvās atlaišanas procedūras rezultātā beidzās prasītāja pamatlietā darba līgums.

26

Viņš cēla prasību, lai Varzim Sol tiktu piespriests samaksāt viņam EUR 18602 kā zaudējumus un procentus, jo par septīto darba dienu esot bijis jāmaksā kā par papildstundām un viņš neesot saņēmis kompensējošu atpūtas laiku. Viņš lūdza arī samaksāt EUR 7679, pieskaitot procentus, jo otrā iknedēļas atpūtas diena ne vienmēr esot viņam piešķirta laicīgi.

27

Tā kā viņa prasība tika noraidīta, prasītājs pamatlietā iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal da Relação do Porto (Porto apelācijas tiesa, Portugāle).

28

Prasītājs pamatlietā savas apelācijas sūdzības pamatojumam norāda, ka Portugāles 2009. gada Darba kodeksa 221. un 232. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvas 2003/88 5. pantu un Starptautiskās Darba organizācijas 14. un 106. konvenciju, jo tajos ir likts piešķirt vienu atpūtas dienu vēlākais pēc sešām secīgām darba dienām.

29

Kā savukārt uzskata Varzim Sol, ne Savienības tiesībās, ne valsts tiesiskajā regulējumā nav noteikts secīgu darba dienu ierobežojums, ja darbinieks saņem atpūtas laikposmu par katru septiņu darba dienu laikposmu. Tā Direktīvas 2003/88 5. pantā neesot prasīts, lai darbiniekam tiktu piešķirtas tiesības uz atpūtu pēc sešām secīgām darba dienām, proti, septītajā dienā. Turklāt praktiski neesot iespējams piešķirt darbiniekam atpūtas dienu katru septīto un astoto dienu.

30

Šādos apstākļos Tribunal da Relação do Porto (Porto apelācijas tiesa), kas šaubās par Direktīvas 93/104 5. panta un Direktīvas 2003/88 5. panta interpretāciju, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Ar pirmo līdz trešo jautājumu, kas ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Hartas 31. pants, Direktīvas 93/104 5. pants un Direktīvas 2003/88 5. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir prasīts, lai minimālais divdesmit četru stundu nepārtrauktais atpūtas laikposms, uz ko darbiniekam ir tiesības, tiktu piešķirts vēlākais nākamajā dienā pēc sešām secīgām darba dienām.

32

Vispirms ir jākonstatē, ka uz pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, kas norisinājās laikā no 2004. gada janvāra līdz 2010. gada janvārim, daļēji attiecas Direktīvas 93/104, kas bija spēkā līdz 2004. gada 1. augustam, tiesību normas un daļēji – Direktīvas 2003/88, ar kuru no 2004. gada 2. augusta ir veikta Direktīvas 93/104 tiesību normu kodifikācija, tiesību normas. Tomēr, tā kā šo direktīvu attiecīgās normas būtībā ir izteiktas identiski un tā kā atbildes, kas ir jāsniedz uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, šī identiskuma dēļ ir vienādas neatkarīgi no piemērojamās direktīvas, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāatsaucas tikai uz Direktīvas 2003/88 normām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 32. punkts).

33

Atbilstoši Direktīvas 2003/88 5. panta pirmajā daļai “dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katrās septiņās dienās katrs darba ņēmējs ir tiesīgs uz 24 stundu obligātu nepārtrauktu atpūtas laikposmu plus 11 stundu ikdienas atpūtu, kā minēts 3. pantā”.

34

Šajā direktīvā ir arī noteikumi, ar kuriem dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības atkāpties no darba ritmu regulējošajiem noteikumiem. Šajā ziņā minētās direktīvas 17. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis var atkāpties no tās 5. panta maiņu darba gadījumā katru reizi, kad darbinieks nonāk citā maiņā un nevar saņemt ikdienas un/vai iknedēļas atpūtu laikā starp vienas maiņas beigām un otras maiņas sākumu. Tāpat šīs pašas direktīvas 18. pantā ir paredzēts, ka no tās 5. panta var atkāpties ar koplīgumiem. Tomēr Direktīvas 2003/88 17. panta 2. punktā un 18. pantā ir prasīts piešķirt līdzvērtīgu kompensējošu atpūtas laikposmu vai izņēmuma gadījumos nodrošināt pienācīgu aizsardzību.

35

Tomēr no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, un to šajā ziņā tiesas sēdē apstiprināja Portugāles valdība un Eiropas Komisija, ka Portugāles Republika nav izmantojusi tiesības, kas tai ir piešķirtas ar Direktīvas 2003/88 17. panta 4. punkta a) apakšpunktu, atkāpties no noteikumiem par iknedēļas atpūtu, kas paredzēti šīs direktīvas 5. pantā attiecībā uz maiņu darbu. Turklāt no šiem lietas materiāliem neizriet, ka šā sprieduma 20. un 21. punktā minētie uzņēmuma koplīgumi ietvertu atkāpes no šā 5. panta noteikumus.

36

Tādēļ iepriekš minētie noteikumi, ar kuriem ir paredzēta iespēja atkāpties no Direktīvas 2003/88 5. panta maiņu darba gadījumā, uz šo lietu neattiecas.

37

Šādos apstākļos ir jāinterpretē vienīgi Direktīvas 2003/88 5. pants, it īpaši tā vārdi “katrās septiņās dienās”.

38

Tā kā Direktīvas 2003/88 5. pantā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, tajā izmantotā vārdkopa “katrās septiņās dienās” ir jāuztver kā Savienības tiesību autonoms jēdziens un tās teritorijā ir jāinterpretē vienveidīgi neatkarīgi no dalībvalstīs izmantotās kvalifikācijas, ņemot vērā attiecīgā noteikuma formulējumu, kā arī tā kontekstu un tiesiskā regulējuma, kurā tas ietilpst, mērķus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 2. marts, J. D., C‑4/16, EU:C:2017:153, 23. un 25. punkts, kā arī 2017. gada 11. maijs, Krijgsman, C‑302/16, EU:C:2017:359, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Kas attiecas, pirmkārt, uz Direktīvas 2003/88 5. panta formulējumu, no tā izriet, ka dalībvalstij jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka “katrās septiņās dienās” katram darbiniekam ir tiesības uz obligātu nepārtrauktu 24 stundu atpūtas laiku plus 11 stundu ikdienas atpūtu, kas minēti Direktīvas 2003/88 3. pantā. Tomēr šajā pantā nav precizēts brīdis, kurā būtu jāsākas šim obligātajam atpūtas laikam, un tādējādi dalībvalstīm ir piešķirta zināma rīcības brīvība attiecībā uz šā brīža izvēli.

40

Kā to secinājumu 40. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, šādu šī panta interpretāciju apstiprina dažādas Direktīvas 2003/88 valodu redakcijas. Tā lielākajā daļā šā panta valodu redakciju, tostarp angļu, vācu un portugāļu valodā, ir paredzēts, ka obligātais atpūtas laiks bez pārtraukuma ir jāpiešķir “par” katru septiņu dienu laikposmu. Šā panta citu valodu redakcijas līdzinās franču valodas redakcijai, kurā ir noteikts, ka iknedēļas atpūta ir jāpiešķir katrā septiņu dienu “laikposmā” (“au cours de”).

41

Tādējādi no paša šīs direktīvas 5. panta formulējuma izriet, ka ar to dalībvalstīm ir likts nodrošināt, ka katrās septiņās dienās katram darbiniekam tiek piešķirts 24 stundu nepārtraukts minimālais atpūtas laikposms plus 11 stundu ikdienas atpūta, kas paredzēti Direktīvas 2003/88 3. pantā, neprecizējot brīdi, kurā šis obligātais atpūtas laiks ir piešķirams.

42

Kas attiecas, otrkārt, uz kontekstu, kādā ietilpst aplūkotie vārdi, tas apstiprina šādu tekstuālu interpretāciju. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Savienības likumdevējs vairākos Direktīvas 2003/88 noteikumos ir izmantojis vārdus “bāzes laikposms”, lai noteiktu termiņu, kurā ir piešķirams obligātais atpūtas laikposms. Tā tas it īpaši ir šīs direktīvas 16. panta a) punktā, kurā ir noteikts, ka dalībvalstis var noteikt bāzes laikposmu, kas nepārsniedz 14 dienas, lai piemērotu tās 5. pantu. Lai arī tas nav skaidri nosaukts, šajā pēdējā minētajā pantā norādītais septiņu dienu laikposms arī var tikt uzskatīts par bāzes laikposmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 12. novembris, Apvienotā Karaliste/Padome, C‑84/94, EU:C:1996:431, 62. punkts).

43

Taču šajā kontekstā bāzes laikposmu var definēt kā noteiktu laikposmu, kurā ir piešķirams zināms skaits secīgu atpūtas stundu neatkarīgi no brīža, kurā ir piešķirtas šīs atpūtas stundas. Šādu definīciju mutatis mutandis nostiprina Direktīvas 2003/88 16. panta b) punkts un 22. panta 1. punkta a) apakšpunkts. Atbilstoši pirmajam noteikumam dalībvalstis šīs direktīvas 6. panta piemērošanai var paredzēt bāzes laikposmu, kas nepārsniedz četrus mēnešus. Otrs noteikums paredz, ka neviens darba devējs nepieprasa darba ņēmējam strādāt vairāk nekā 48 stundas septiņu dienu laikposmā, kas aprēķināts kā vidējais 16. panta b) punktā minētajam bāzes laikposmam. Tātad vienlīdzīgs darba stundu sadalījums netiek prasīts.

44

Direktīvas 2003/88 sistēmiskā analīze apstiprina tās 5. panta interpretāciju, atbilstoši kurai 24 stundu nepārtrauktu minimālu atpūtas laikposmu plus 11 stundu ikdienas atpūtu, kā minēts šīs direktīvas 3. pantā, var piešķirt jebkurā brīdī katru septiņu dienu laikposmā.

45

Kas attiecas, treškārt, uz Direktīvas 2003/88 mērķi, ir jāatgādina, ka tās mērķis ir efektīvi aizsargāt darbinieku drošību un veselību. Ņemot vērā šo būtisko mērķi, katram darbiniekam ir jāsaņem pienācīgi atpūtas laikposmi (spriedumi, 2003. gada 9. septembris, Jaeger, C‑151/02, EU:C:2003:437, 92. punkts, un 2015. gada 23. decembris, Komisija/Grieķija, C‑180/14, nav publicēts, EU:C:2015:840, 51. punkts). Šādā nolūkā šīs direktīvas 5. panta pirmajā daļā ir paredzēts ikkatram darbiniekam nodrošināt obligātu nepārtrauktu nedēļas atpūtas laiku.

46

Tomēr no minētās direktīvas, tostarp tās preambulas 15. apsvēruma, izriet, ka tajā ir atvēlēta zināma piekāpība tās noteikumu ieviešanā. Tādēļ tajā ir vairāki tādi noteikumi, kādi ir precizēti šā sprieduma 34. punktā, kas ļauj ar kompensējošiem pasākumiem atkāpties no pieprasītajiem minimālajiem atpūtas laikposmiem, īpaši attiecībā uz maiņu darbu vai darbībām, kam raksturīga nepieciešamība nodrošināt pakalpojuma vai ražošanas turpinātību. Turklāt, kā izriet no šā sprieduma 42. punkta, Direktīvas 2003/88 16. panta a) punktā ir noteikts, ka dalībvalstis, lai piemērotu 5. pantu, var noteikt garāku bāzes laikposmu par atpūtas laiku nedēļā. Kā arī šīs direktīvas mērķis pienācīgi aizsargāt darbinieka veselību un drošību, vienlaicīgi atstājot dalībvalstīm zināmu elastību tās paredzēto noteikumu piemērošanā, izriet arī no šī paša 5. panta formulējuma, kas tika izklāstīts šā sprieduma 41. punktā.

47

No šādas 5. panta interpretācijas labumu var gūt ne tikai darba devējs, bet arīdzan darbinieks, un tas ļauj piešķirt vairākas secīgas atpūtas dienas attiecīgajam darbiniekam bāzes laikposma beigās vai nākamā laikposma sākumā. Turklāt, ja uzņēmums ir atvērts septiņas dienas nedēļā, kā tas ir Varzim Sol gadījumā, pienākums piešķirt noteiktas atpūtas dienas, kā uzskata iesniedzējtiesa, varētu liegt atsevišķiem darbiniekiem iespēju saņemt šīs atpūtas dienas nedēļas nogalēs. Kā uzskata šī tiesa, tieši šā iemesla dēļ Varzim Sol darbinieki nekad nav lūguši piešķirt noteiktas atpūtas dienas.

48

No tā izriet, ka Direktīvas 2003/88 5. pantā, tādēļ, ka ar to dalībvalstīm ir noteikts veikt pasākumus, lai ikkatrs darbinieks saņemtu nepārtrauktu minimālo 24 stundu atpūtas laikposmu plus 11 stundu ikdienas atpūtu, kā paredzēts Direktīvas 2003/88 3. pantā, septiņu dienu laikposmā, tomēr nenosakot brīdi, kurā šis obligātais laikposms ir piešķirams, tām šajā ziņā ir piešķirta zināma rīcības brīvība. Lai gan tajā nav aizliegts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurš negarantē darbiniekam minimāla atpūtas laikposma saņemšanu vēlākais septītajā dienā pēc sešām secīgām darba dienām, tomēr nemainīgs paliek tas, ka šis darbinieks visos apstākļos tiek aizsargāts atbilstoši Direktīvai 2003/88 par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem.

49

Turklāt, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 46. punktā, šajā direktīvā ir noteiktas obligātās prasības darbinieku aizsardzībai darba laika organizēšanā. Proti, atbilstoši šīs direktīvas 15. pantam dalībvalstis drīkst piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai vai kas veicina vai atļauj piemērot tādus koplīgumus vai citus līgumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, kuri ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai. Šajā ziņā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai un, ja tā, kādā mērā pamatlietā piemērojamais tiesiskais regulējums paredz šādu plašāku aizsardzību.

50

Jautājumā par Hartas 31. panta 2. punktu, kuru arī lūdz interpretēt iesniedzējtiesa, ir jākonstatē, ka šis noteikums paredz, ka ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz maksimālā darba laika ierobežošanu, uz atpūtas laiku ik dienu un ik nedēļu, kā arī uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu. Taču no Paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) izriet, ka šis noteikums ir balstīts uz Direktīvu 93/104, kā arī Eiropas Sociālās hartas, kas parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī un pārskatīta Strasbūrā 1996. gada 3. maijā, 2. pantu un Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kas pieņemta Eiropadomes sanāksmē Strasbūrā 1989. gada 9. decembrī, 8. punktu. Eiropas Sociālās hartas 2. panta 5. punktā par iknedēļas atpūtu savukārt ir arī atsauce uz Direktīvām 93/104 un 2003/88. Tādējādi, kā to norāda arī ģenerāladvokāts secinājumu 44. punktā, Hartas 31. panta 2. punkts nevar sniegt jaunus elementus Direktīvas 2003/88 5. panta interpretācijai.

51

Tādēļ uz pirmo līdz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/104 5. pants un Direktīvas 2003/88 5. panta pirmā daļā ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos nav prasīts, lai nepārtrauktais minimālais 24 stundu atpūtas laikposms, uz ko darbiniekam ir tiesības, tiktu piešķirts vēlākais nākamajā dienā pēc sešām secīgām darba dienām, bet ir noteikts, ka tas ir piešķirams katrā septiņu dienu laikposmā.

52

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 16. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka divas atvaļinājuma dienas, uz ko ar šo pantu ir piešķirtas tiesības, var tikt sadalītas bez atšķirības 14 dienu bāzes laikposmā.

53

Tomēr iesniedzējtiesa neprecizē, vai Portugāles likumdevējs ir transponējis šo noteikumu, kas paredz noteikt garāku bāzes laikposmu šīs direktīvas 5. panta piemērošanai. Turklāt gan prasītājs pamatlietā, gan Portugāles valdība un Komisija norāda, ka Portugāle nav izmantojusi šo iespēju.

54

Katrā ziņā atbilstoši Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktam iesniedzējtiesai ir jānorāda precīzi iemesli, kas to ir mudinājuši uzdot jautājumus par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju un kuru dēļ tā uzskata, ka Tiesai ir jāuzdod prejudiciāli jautājumi. Tādēļ valsts tiesai ir vismaz minimāli jāpaskaidro, kāpēc tā ir izvēlējusies konkrētās Savienības tiesību normas, kuras tā lūdz interpretēt, kā arī jāizskaidro saikne, ko tā saskata starp šīm normām un pamatlietā piemērojamajiem valsts tiesību aktiem (spriedums, 2017. gada 27. septembris, Puškár, C‑73/16, EU:C:2017:725, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Turklāt šīs prasības ir minētas arī Eiropas Savienības Tiesas Ieteikumos valsts tiesām saistībā ar prejudiciālās tiesvedības ierosināšanu (OV 2016, C 439, 1. lpp.) (spriedums, 2017. gada 27. septembris, Puškár, C‑73/16, EU:C:2017:725, 121. punkts).

56

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka ceturtais jautājums neatbilst iepriekšējos punktos atgādinātajām prasībām, jo iesniedzējtiesa nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ Direktīvas 2003/88 16. panta a) punkta interpretācija ir nepieciešama tās izskatāmajā lietā.

57

No tā izriet, ka ceturtais jautājums ir nepieņemams.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvas 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem, kurā grozījumi veikti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 22. jūnija Direktīvu 2000/34/EK, 5. pants, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 5. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos nav prasīts, lai nepārtrauktais minimālais 24 stundu atpūtas laikposms, uz ko darbiniekam ir tiesības, tiktu piešķirts vēlākais nākamajā dienā pēc sešām secīgām darba dienām, bet ir noteikts, ka tas piešķirams katrā septiņu dienu laikposmā.