—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un M. Figueiredo, kā arī R. Chambel Margarido, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – M. J. García-Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman un B. Koopman, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un P. Guerra e Andrade, kā arī M. M. Farrajota, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulu (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu [un paziņošanu] dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana [vai paziņošana]”), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000 (OV 2007, L 324, 79. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Andrew Marcus Henderson un Novo Banco SA jautājumā par pēdējās minētās celto prasību pēc tam, kad A. M. Henderson nebija izpildījis divus tirdzniecības telpu nomas līgumus, kas bija noslēgti starp lietas dalībniekiem.

3

No iekšējā tirgus pienācīgas darbības viedokļa Regulas Nr. 1393/2007 mērķis saskaņā tās preambulas 2. apsvērumu ir uzlabot tiesvedības efektivitāti un ātrumu, iedibinot tiesas un ārpustiesas dokumentu tiešas nosūtīšanas principu.

4

Atbilstoši tās 1. panta 1. punktam šī regula ir piemērojama civillietās un komerclietās, ja tiesas vai ārpustiesas dokumenti ir jānosūta no vienas dalībvalsts uz otru izsniegšanai vai paziņošanai šajā valstī.

5

Atbilstoši minētās regulas 1. panta 2. punktam šo regulu nepiemēro, ja nav zināma tās personas adrese, kurai ir jāizsniedz dokuments.

6

Tā paša 1. panta 3. punktā ir precizēts, ka “šajā regulā jēdziens “dalībvalsts” nozīmē dalībvalstis, izņemot Dāniju”.

7

Regulas Nr. 1393/2007 II nodaļā ir ietverti noteikumi, ar ko tiek paredzēti dažādi tiesas dokumentu nosūtīšanas un izsniegšanas vai paziņošanas veidi. Tajā ir ietvertas divas iedaļas.

8

Šīs nodaļas 1. iedaļa attiecas uz pārsūtīšanu ar dalībvalstu noteikto to iestāžu starpniecību, kuras tiek sauktas par “pārsūtītājām struktūrām” un “saņēmējām struktūrām” un kuras ir kompetentas attiecīgi pārsūtīt dokumentus izsniegšanai citā dalībvalstī un saņemt dokumentus no citas dalībvalsts.

9

Šajā nodaļā ietilpst cita starpā šīs regulas 8. pants “Atteikums pieņemt dokumentu”, atbilstoši kuram:

“1.   Saņēmēja struktūra, izmantojot II pielikumā paredzēto veidlapu, informē adresātu, ka viņš var atteikties pieņemt izsniedzamo dokumentu tā izsniegšanas brīdī vai nedēļas laikā nosūtot dokumentu atpakaļ saņēmējai struktūrai, ja tas nav uzrakstīts vai tam nav pievienots tulkojums kādā no šādām valodām:

2.   Ja saņēmēja struktūra ir informēta, ka adresāts atsakās pieņemt dokumentu saskaņā ar 1. punktu, tā ar 10. pantā paredzēto apliecinājumu tūlīt informē pārsūtītāju struktūru un nosūta atpakaļ lūgumu un dokumentus, kuru tulkojums ir lūgts.

3.   Ja adresāts atsakās pieņemt dokumentu saskaņā ar 1. punktu, dokumenta izsniegšanu var labot, saskaņā ar šo regulu izsniedzot adresātam dokumenta tulkojumu 1. punktā minētajā valodā. Tādā gadījumā dokumenta izsniegšanas diena ir diena, kad dokumentu ar tam pievienotu tulkojumu izsniedz saskaņā ar saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem. Tomēr, ja saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem dokuments jāizsniedz noteiktā termiņā, diena, kas jāņem vērā attiecībā uz iesniedzēju, ir sākotnējā dokumenta izsniegšanas diena, ko nosaka saskaņā ar 9. panta 2. punktu.

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punktu piemēro arī tiesas dokumentu pārsūtīšanas un izsniegšanas veidiem, kas paredzēti 2. iedaļā.

5.   Šā panta 1. punkta izpratnē diplomātiskie un konsulārie pārstāvji, ja izsniegšanu veic saskaņā ar 13. pantu, vai iestāde vai persona, ja pakalpojumu veic saskaņā ar 14. pantu, informē adresātu, ka viņš var atteikties pieņemt dokumentu un ka jebkurš tāds dokuments ir attiecīgi jānosūta vai nu minētajiem pārstāvjiem, vai iestādei vai personai.”

10

Regulas Nr. 1393/2007 II nodaļas 2. iedaļā ir paredzēti “citi tiesas dokumentu pārsūtīšanas un izsniegšanas veidi”, proti, pārsūtīšana, izmantojot konsulāros vai diplomātiskos kanālus (12. pants), izsniegšana [vai paziņošana], ko veic diplomātiskie vai konsulārie pārstāvji (13. pants), izsniegšana [vai paziņošana], izmantojot pasta pakalpojumus (14. pants), un tieša izsniegšana [vai paziņošana] (15. pants).

11

Runājot par izsniegšanu vai paziņošanu pa pastu, minētas regulas 14. pantā ir paredzēts:

“Katrai dalībvalstij, izmantojot pasta pakalpojumus, ierakstītā vēstulē ar saņemšanas apstiprinājumu vai izmantojot kaut ko līdzvērtīgu, ir tiesības tieši izsniegt tiesas dokumentus personām, kas dzīvo citā dalībvalstī.”

12

Minētās regulas 19. pants “Atbildētāja neierašanās” ir formulēts šādi:

1.   Ja tiesas pavēste vai līdzīgs dokuments ir bijis jāpārsūta citai dalībvalstij, lai to izsniegtu saskaņā ar šo regulu, bet atbildētājs nav ieradies, spriedumu nepasludina, kamēr nav konstatēts, ka:

un ka abos šajos gadījumos izsniegšana tika veikta pietiekami laicīgi, lai atbildētājs varētu sagatavoties aizstāvībai.

2.   Dalībvalsts saskaņā ar 23. panta 1. punktu var paziņot, ka tiesnesis neatkarīgi no 1. punkta var pasludināt spriedumu pat tad, ja nav saņemts izsniegšanas vai piegādes apliecinājums, ja ir ievēroti visi turpmāk uzskaitītie nosacījumi:

3.   Neatkarīgi no 1. un 2. punkta tiesnesis steidzamos gadījumos var paredzēt jebkurus pagaidu vai nodrošināšanas pasākumus.

4.   Ja tiesas pavēste vai līdzvērtīgs dokuments ir bijis jāpārsūta citai dalībvalstij, lai to izsniegtu saskaņā ar šo regulu, un attiecībā uz atbildētāju, kas nav ieradies, ir pieņemts spriedums, tiesnesis ir pilnvarots atbrīvot atbildētāju no sprieduma pārsūdzības termiņa nokavējuma, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

Pieteikumu atbrīvot no sprieduma pārsūdzības termiņa nokavējuma var iesniegt tikai saprātīgā laikposmā pēc tam, kad atbildētājs ir iepazinies ar spriedumu.

Katra dalībvalsts var nākt klajā ar paziņojumu saskaņā ar 23. panta 1. punktu, ka šādu pieteikumu nepieņems, ja to iesniegs pēc šajā paziņojumā minētā laikposma beigām, bet šis laikposms nevar būt mazāks par vienu gadu pēc sprieduma pasludināšanas dienas.

[..]”

13

Portugāles Republika ir veikusi šādu paziņojumu saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 23. pantu:

“9. pants – Izsniegšanas [vai paziņošanas] diena

Saskaņā ar Portugāles tiesību aktiem, ja nav norādīts citādi, dokumenti ir jāizsniedz piecu dienu laikā, kā tas ir paredzēts Civilprocesa kodeksa 166. pantā.

[..]

19. pants – Atbildētāja neierašanās tiesā

Tā kā Portugāle neplāno izmantot 19. panta 2. punktā paredzētās tiesības, tad Portugāles tiesas nevar uz tām atsaukties.

Portugāle ir noteikusi viena gada termiņu no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datuma, proti, termiņu, kādā var iesniegt pieteikumu par pārsūdzības termiņa atjaunošanu pārsūdzības termiņa beigšanās gadījumā (skat. 19. panta 4. punktu).”

14

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 26. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.   Tiesa aptur tiesvedību, kamēr nav pierādīts, ka atbildētājs ir varējis laikus saņemt dokumentu, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgu dokumentu, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, vai ka šajā nolūkā ir veikti visi vajadzīgie pasākumi.

3.   [Padomes 2000. gada 29. maija] Regulas (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu [un paziņošanu] Eiropas Savienības dalībvalstīs (OV 2000, L 160, 37. lpp.) 19. pantu piemēro šā panta 2. punkta noteikumu vietā, ja dokuments, uz kura pamata tiek ierosināta lieta, vai līdzvērtīgs dokuments jānosūta no vienas dalībvalsts uz citu saskaņā ar šo regulu [šīs regulas izpildei].”

15

Šīs regulas 34. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalsts pasludinātais spriedums netiek atzīts citā dalībvalstī, ja “atbildētājam dokuments, ar kuru ierosināta lieta, vai līdzīgs dokuments nav uzrādīts pietiekami laicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, ja vien atbildētājs nav uzsācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad to bija iespējams darīt”.

16

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV 2004, L 143, 15. lpp.), 14. panta “Piegāde parādniekam bez apstiprinājuma par saņemšanu” 1. punktam:

“Dokumentu par tiesvedības uzsākšanu vai līdzvērtīgu dokumentu un uzaicinājumu ierasties uz lietas izskatīšanu tiesā parādniekam var piegādāt, izmantojot arī vienu no turpmākajiem paņēmieniem:

[..].”

17

Saskaņā ar Código de Processo Civil (Civilprocesa kodekss) 188. panta 1. punkta e) apakšpunktu izsniegšana nav spēkā, ja ir pierādīts, ka personīgas izsniegšanas adresāts nav redzējis dokumentu par izsniegšanu ar viņu nesaistīta iemesla dēļ, citiem vārdiem, ja ieinteresētā persona ir atspēkojusi šī paša kodeksa 230. pantā paredzēto prezumpciju.

18

Tomēr saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 189. pantu izsniegšanas spēkā neesamība tiek novērsta tad, ja atbildētājs piedalās tiesvedībā, neatsaucoties uz šo spēkā neesamību.

19

No šī kodeksa 191. panta 1. punkta izriet, ka, neņemot vērā šī kodeksa 188. pantu, izsniegšana nav spēkā, ja nav ievērotas likumā paredzētās formalitātes.

20

Saskaņā ar minētā kodeksa 191. panta 2. punktu uz šo spēkā neesamību ir jānorāda vēstulē par izsniegšanu paredzētajā termiņā ar nolūku apstrīdēt prasītāja prasījumus dokumentā par lietas ierosināšanu vai, neesot noteiktam šādam termiņam, līdz ar pirmo iesaistīšanos tiesvedībā.

21

Pamatlietā ir skaidrs, ka šis termiņš bija 20 dienas vai 10 dienas, kas ir piemērojamas pagaidu noregulējuma tiesvedībā, to, pamatojoties uz attālumu, palielinot par 10 dienām no dienas, kad tiek uzskatīts, ka ir ticis izsniegts dokuments par lietas ierosināšanu.

22

Saskaņā ar šī paša kodeksa 191. panta 4. punktu pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu tiek ņemts vērā tikai tad, ja attiecīgā spēkā neesamība var apdraudēt izsniegšanas adresāta aizstāvību.

23

Atbilstoši Civilprocesa kodeksa 228. pantam “Izsniegšana personai pa pastu”:

“1.   Izsniegšana personai pa pastu tiek veikta, nosūtot ierakstītu vēstuli ar paziņojumu par saņemšanu saskaņā ar oficiāli apstiprinātu kārtību, to nosūtot personai, izsniegšanas adresātam, uz mājām vai darba vietu; izsniegšana ietver visus iepriekš minētajā pantā paredzētos elementus, kā arī paziņojumu trešajai personai, kas to saņem, informējot viņu, ka tā ir atbildīga par apstākļiem, kas ir pielīdzināmi ļaunprātīgai izmantošanai, ja tā neizsniedz vēstuli saņēmējam pēc iespējas ātrāk.

2.   Vēstuli pēc saņemšanas apstiprinājuma parakstīšanas var izsniegt saņēmējam vai jebkurai citai personai, kas atrodas saņēmēja mājās vai darba vietā un apgalvo, ka tā var pēc iespējas ātrāk to nodot saņēmējam.

3.   Pirms saņemšanas apstiprinājuma parakstīšanas pasta dienesta darbinieks, kas izsniedz pasta sūtījumus, pārbauda izsniegšanas adresāta vai trešās personas, kam tiek nodota vēstule, identitāti un atzīmē informāciju, kas ir ietverta identifikācijas kartē vai jebkurā citā oficiālā dokumentā, kas ļauj identificēt personu.”

24

Saskaņā ar šī kodeksa 230. panta 1. punktu paziņošana pa pastu, nosūtot ierakstītu vēstuli ar saņemšanas apstiprinājumu, tiek uzskatīta par izpildītu dienā, kad ir parakstīts saņemšanas apstiprinājums. Sūtījums, kas ietver parakstāmu dokumentu un līdz ar to uzskatāmu par nodotu norādītajai personai, pat ja saņemšanas apstiprinājumu ir parakstījusi trešā persona, tiek uzskatīts par nodotu adresātam datumā, kas norādīts saņemšanas apstiprinājumā, kamēr nav pierādīts pretējais.

25

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka konkrēti dokumenta adresātam tādējādi ir jāpierāda, ka viņam [sūtījums] nav ticis izsniegts vai ka tas ir ticis izsniegts vēlāk par paredzēto datumu ar viņa vainu nesaistītu iemeslu dēļ.

26

No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka Banco Espírito Santo SA, kas vēlāk kļuvusi par Novo Banco, finanšu iestāde ar galveno mītni Portugālē, un A. M. Henderson, ar dzīvesvietu Īrijā, 2008. gadā noslēdza divus līgumus par tirdzniecības telpu īri ēkā, kas atrodas Portimaunas [Portimão] pašvaldībā un ir šīs finanšu iestādes īpašumā.

27

Izīrētās telpas tika nodotas A. M. Henderson, kurš tās pieņēma valdījumā minēto līgumu parakstīšanas brīdī.

28

Tā kā A. M. Henderson nebija samaksājis īri par 2012. gadā izīrēto īpašumu un nebija ievērojis attiecīgos termiņus, Novo Banco 2014. gada 28. februārī prasīja veikt kavētos maksājumus, piedraudot pretējā gadījumā izbeigt attiecīgos līgumus.

29

Ar 2014. gada 4. aprīļa ierakstītu vēstuli Novo Banco informēja A. M. Henderson par līgumu, kas noslēgti starp lietas dalībniekiem, izbeigšanu.

30

Šajā datumā nesamaksātā summa sasniedza EUR 20437,03, bet A. M. Henderson atteicās atdot attiecīgās izmantotās telpas to īpašniekam.

31

Novo Banco vērsās Tribunal de Comarca de Faro (Faro rajona tiesa, Portugāle) ar pieteikumu noteikt drošības pasākumu attiecībā uz izīrētā īpašuma atgūšanu.

32

Tribunal de Comarca de Faro (Faro rajona tiesa, Portugāle) šo pieteikumu ar ierakstītu vēstuli, kurai pievienots saņemšanas apstiprinājums, nosūtīja A. M. Henderson uz viņa adresi Īrijā.

33

Tā kā saņemšanas apstiprinājums atpakaļ netika nosūtīts, Tribunal de Comarca de Faro (Faro rajona tiesa, Portugāle) vērsās pie Portugāles pasta dienestiem ar lūgumu sniegt informāciju. Tie atbildēja, ka saskaņā ar Īrijas, galamērķa dalībvalsts, pasta operatora informācijas reģistru attiecīgā vēstule ir tikusi nodota adresātam 2014. gada 22. jūlijā.

34

Konstatējusi, ka A. M. Henderson nav reaģējis, salīdzinot un apstrīdot pasākumu, kas bija pieteikuma priekšmets, Tribunal de Comarca de Faro (Faro rajona tiesa, Portugāle) taisīja spriedumu, apmierinot Novo Banco pieteikumu.

35

2014. gada 7. oktobrīA. M. Henderson pārsūdzēja šo spriedumu iesniedzējtiesā, Tribunal da Relação de Évora (Evoras Apelācijas tiesa, Portugāle), apgalvojot, ka dokumenta par lietas ierosināšanu paziņošana nav spēkā.

36

Pirmkārt, ierakstītās vēstules saņemšanas apstiprinājums neesot ietverts lietas materiālos, bet tas esot uzskatāms par formas nosacījuma, kāds paredzēts Portugāles tiesību aktos, pārkāpumu. Turklāt A. M. Henderson neesot saņēmis dokumentu par lietas ierosināšanu Tribunal de Comarca de Faro (Faro rajona tiesa, Portugāle) personīgi un nezinot, kas saņēma izsniedzamo pavēsti, līdz ar to viņš neesot zinājis par procedūru, kas pret viņu bija uzsākta. Otrkārt, Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā paredzētā veidlapa viņam neesot tikusi nosūtīta. Līdz ar to viņš neesot bijis informēts par tiesībām atteikties saņemt tiesas pavēsti, kas bija uzrakstīta tikai portugāļu valodā, kaut arī šajā gadījumā esot bijis vajadzīgs tulkojums angļu vai gēlu valodā. Saskaņā ar Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa, Portugāle) judikatūru šāda kļūda esot pamats paziņošanas spēkā neesamībai. Saskaņā ar A. M. Henderson viedokli katrs no šiem pārkāpumiem esot bijis ne tikai būtisku formas prasību pārkāpums, bet arī viņa tiesību uz aizstāvību pārkāpums. Tikai jauna paziņošana, pareiza pēc formas, būtu varējusi novērst šos pārkāpumus.

37

Ar 2015. gada 29. janvāra spriedumu iesniedzējtiesa noraidīja visus šos argumentus, tādējādi apstiprinot pirmajā instancē taisīto spriedumu.

38

2015. gada 13. februārī A. M. Henderson iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu, apgalvojot, ka tas ir pretrunā Savienības tiesībām, it īpaši Regulas Nr. 1393/2007 prasībām.

39

Iesniedzējtiesa uzskata, no vienas puses, ka saņemšanas apstiprinājums, kas šajā gadījumā atpakaļ netika nosūtīts, pierāda, ka pavēste patiešām ir izsniegta tās adresātam, un piešķir noteiktu datumu šai izsniegšanai. No otras puses, šī tiesa konstatē, ka ierakstītajai vēstulei, kas tika adresēta A. M. Henderson, nebija pievienota veidlapa, kāda ir paredzēta Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā, un tāpēc atbildētājs netika informēts par viņa tiesībām atteikties saņemt viņam izsniegto dokumentu.

40

Šajā ziņā minētā tiesa vaicā, pirmkārt, vai dokuments, kuru šajā gadījumā izsniedza dokumenta adresāta rezidences dalībvalsts pasta dienesti, varētu atrisināt saņemšanas apstiprinājuma neesamību, ja uz tā būtu personas, kura saņēma ierakstīto vēstuli, paraksts, kā arī datums, kurā šī saņemšana ir notikusi.

41

Otrkārt, tā vaicā par Regulas Nr. 1393/2007 atbilstību iekšējām tiesībām, saskaņā ar kurām izsniegšana ar pasta palīdzību tiek uzskatīta par pienācīgi veiktu, ja saņemšanas apstiprinājums ir parakstīts un uz tā ir datums, ko veikusi trešā persona, ņemot vērā, ka tiek pieņemts, ka šo vēstuli, kamēr dokumenta adresāts nav pierādījis pretējo, minētā trešā persona ir faktiski nodevusi adresātam datumā, kāds ir norādīts saņemšanas apstiprinājumā, kas šajā gadījumā ir 2014. gada 22. jūlijs.

42

Treškārt, iesniedzējtiesa vaicā, vai valsts tiesiskais regulējums – kurā ir paredzēts, ka tāds būtisks formas prasību pārkāpums kā Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā paredzētās veidlapas neesamība padara paziņošanu par spēkā neesošu, bet šāda spēkā neesamība var tikt atzīta tikai tad, ja uz to tiek norādīts šajā pašā tiesiskajā regulējumā paredzētajā termiņā, proti, šajā gadījumā, 20 dienu laikā pēc datuma, kad paziņošana tiek uzskatīta par notikušu, – atbilst Regulas Nr. 1393/2007 prasībām.

43

Šajos apstākļos Tribunal da Relação de Évora (Evoras Apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

44

Vispirms ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka ierakstītajai vēstulei, kas bija adresēta A. M. Henderson, lai viņa dzīvesvietā Īrijā viņam izsniegtu pieteikumu par lietas ierosināšanu Tribunal de Comarca de Faro (Faro rajona tiesa), nebija pievienota Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā paredzētā veidlapa.

45

No vienas puses, trešais jautājums attiecas uz sekām, kādas dalībvalsts, kas nosūtījusi dokumentu, tiesai, kas izskata lietu, ir jāsecina no šādas nepilnības.

46

No otras puses, gadījumā, ja uz šo jautājumu tiktu atbildēts, ka šāda nepilnība padara izsniegšanas procedūru par spēkā neesošu saskaņā ar Portugāles tiesiskajā regulējumā šajā gadījumā principiāli paredzēto, tad Tiesai vairs nebūtu jālemj par pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, kuri attiecas uz īpašiem procesuāliem aspektiem izsniegšanas pa pastu gadījumā.

47

Šādos apstākļos vispirms ir jāatbild uz trešo jautājumu.

48

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula Nr. 1393/2007 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru gadījumā, ja tiesas pavēste, kas izsniegta atbildētājam rezidentam citas dalībvalsts teritorijā, nav bijusi uzrakstīta vai tai nav ticis pievienots tulkojums vai nu valodā, ko šis atbildētājs saprot, vai arī saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā, vai, ja šajā dalībvalstī eksistē vairākas oficiālās valodas, vietas, kurā ir jānotiek izsniegšanai vai paziņošanai, oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām, tad šīs regulas II pielikumā paredzētās veidlapas nepievienošana padara minēto izsniegšanu vai paziņošanu par spēkā neesošu, taču uz šo spēkā neesamību šim pašam atbildētājam ir jānorāda noteiktā termiņā vai tiesvedības sākumā un pirms aizstāvības pēc būtības.

49

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1393/2007 8. panta 1. punktā dokumenta, kuru paredzēts izsniegt vai paziņot, adresātam ir skaidri paredzētas tiesības atteikties šo dokumentu saņemt, ja attiecīgais dokuments nav ticis uzrakstīts vai tam nav ticis pievienots tulkojums valodā, kura var tikt uzskatīta par tādu, ko viņš saprot.

50

Šajā kontekstā Tiesa jau ir lēmusi, ka tiesības atteikties saņemt dokumentu, kas tiek izsniegts vai paziņots, ir uzskatāmas par šī dokumenta adresāta tiesībām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 49. punkts, un rīkojumu, 2016. gada 28. aprīlis, Alta Realitat, C‑384/14, EU:C:2016:316, 61. punkts).

51

Kā Tiesa jau atkal ir atzinusi, tiesības atteikties saņemt dokumentu, kas izsniegts vai paziņots, izriet no nepieciešamības aizsargāt šī dokumenta adresāta tiesības uz aizstāvību, kas izriet no prasībām par taisnīgu tiesu, kuras nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. panta 1. punktā (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2016. gada 28. aprīlis, Alta Realitat, C‑384/14, EU:C:2016:316, 73. punkts). Lai arī Regulas Nr. 1393/2007 mērķis, pirmkārt un galvenokārt, ir uzlabot tiesvedību efektivitāti un ātrumu, kā arī nodrošināt pareizu tiesvedību, Tiesa ir nospriedusi, ka šie mērķi nevar tikt sasniegti, jebkādā veidā graujot attiecīgo dokumentu adresātu tiesību uz aizstāvību faktisku ievērošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 30. un 31. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 28. aprīlis, Alta Realitat, C‑384/14, EU:C:2016:316, 48. un 49. punkts).

52

Līdz ar to ir jānodrošina ne vien tas, ka dokumenta adresātam faktiski ir jāsaņem attiecīgais dokuments, bet arī jādod viņam iespēja zināt un reāli un pilnībā saprast ārvalstīs pret viņu uzsāktās tiesvedības jēgu un apjomu tā, ka viņš var lietderīgi aizstāvēt savas tiesības dalībvalstī, kas ir dokumentu pārsūtītāja (spriedums, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojums, 2016. gada 28. aprīlis, Alta Realitat, C‑384/14, EU:C:2016:316, 50. punkts).

53

Lai atteikuma tiesības, kas paredzētas Regulas Nr. 1393/2007 8. panta 1. punktā, varētu radīt reālas sekas, ir nepieciešams, lai dokumenta adresāts jau iepriekš un rakstveidā būtu pienācīgi informēts par šādu tiesību esamību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 50. un 54. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 28. aprīlis, Alta Realitat, C‑384/14, EU:C:2016:316, 62. un 66. punkts).

54

Ar Regulu Nr. 1393/2007 izveidotajā sistēmā šī informācija viņam tiek sniegta, izmantojot šīs regulas II pielikumā ietverto veidlapu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 50. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 28. aprīlis, Alta Realitat, C‑384/14, EU:C:2016:316, 62. punkts).

55

Attiecībā uz šīs veidlapas darbības jomu Tiesa jau ir atzinusi, ka Regulā Nr. 1393/2007 nav paredzēts neviens izņēmums attiecībā uz tās izmantošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 45. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 28. aprīlis, Alta Realitat, C‑384/14, EU:C:2016:316, 59. punkts).

56

No šī apsvēruma, kā arī no Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā ietvertās veidlapas mērķa, kāds tas ir aprakstīts šī sprieduma 53. un 54. punktā, Tiesa secināja, ka saņēmējai struktūrai jebkādos apstākļos un bez rīcības brīvības šajā ziņā dokumenta saņēmējs ir jāinformē par viņa tiesībām atteikties to pieņemt, šim nolūkam sistemātiski izmantojot minēto veidlapu (spriedums, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 58. punkts, kā arī rīkojums, 2016. gada 28. aprīlis, Alta Realitat, C‑384/14, EU:C:2016:316, 68. punkts).

57

Turklāt gadījumā, ja saņēmēja struktūra, kas tiek aicināta veikt attiecīgā dokumenta izsniegšanu vai paziņošanu tā adresātam, kura rezidence ir citā dalībvalstī, nav pievienojusi Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā paredzēto veidlapu, šī nepilnība nevar būt pamats ne akta, kas izsniedzams vai paziņojams, ne arī izsniegšanas vai paziņošanas procedūras spēkā neesamībai, jo šādas sekas nebūtu saderīgas ar šīs regulas mērķi, proti, paredzēt veidu, kā tieši, ātri un efektīvi starp dalībvalstīm pārsūtīt dokumentus civillietās un komerclietās (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 60.–66. punkts).

58

Turpretim minētās veidlapas nosūtīšana ir būtiska formalitāte, kuras mērķis ir aizsargāt dokumenta adresāta tiesības uz aizstāvību, un šādas veidlapas neesamība saņēmējai struktūrai ir jāatrisina saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 normām. Tai tādējādi nekavējoties dokumenta adresātam būtu jānosūta informācija par viņa tiesībām atteikties saņemt šo dokumentu, viņam saskaņā ar šīs regulas 8. panta 1. punktu nosūtot šo pašu veidlapu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 67., 70., 72. un 74. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 28. aprīlis, Alta Realitat, C‑384/14, EU:C:2016:316, 71. punkts).

59

Kaut arī lietas, kurās tika taisīts 2015. gada 16. septembra spriedums Alpha Bank Cyprus (C‑519/13, EU:C:2015:603) un 2016. gada 28. aprīļa rīkojums Alta Realitat (C‑384/14, EU:C:2016:316), attiecās uz dokumenta izsniegšanas vai paziņošanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr 1393/2007 II nodaļas 1. iedaļu par dokumenta pārsūtīšanu ar dalībvalstu noteikto iestāžu – kuras tiek sauktas par “pārsūtītājām struktūrām” un “saņēmējām struktūrām” – starpniecību, tomēr, kā tas skaidri izriet no šīs regulas 8. panta 4. punkta, šīs pašas normas ir piemērojamas arī šīs pašas nodaļas 2. iedaļā paredzētajām tiesas dokumentu izsniegšanas vai paziņošanas metodēm.

60

Tāpēc, pirmkārt, Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā paredzētās veidlapas izmantošanas obligātais un sistemātiskais raksturs attiecas uz izsniegšanas un paziņošanas metodēm, kādas ir paredzētas šīs regulas II nodaļas 2. nodaļā, un, otrkārt, šī pienākuma neievērošana nepadara ne šo dokumentu, kas jāizsniedz vai jāpaziņo, ne arī izsniegšanas vai paziņošanas procedūru par spēkā neesošu.

61

Tas pats attiecas it īpaši uz tādu gadījumu kā pamatlietā, kur izsniegšana vai paziņošana notiek ar pasta dienestu starpniecību saskaņā ar minētās regulas 14. pantu, kurš ietilpst šajā šīs regulas II nodaļas 2. iedaļā.

62

Tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā līdz ar to, pārkāpjot Regulu Nr. 1393/2007, nedrīkst tikt paredzēts, ka Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā paredzētās veidlapas neesamība ir pamats spēkā neesamībai, pat ja tajā ir arī paredzēts, ka šī spēkā neesamība neiestājas, ja ir pagājis noteikts termiņš vai ja dokumenta adresāts nekādi nav reaģējis.

63

Neraugoties uz šiem elementiem, ir jākonstatē, ka šāds tiesiskais regulējums, kurā spēkā neesamība principā ir paredzēta kā sekas Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā ietvertās veidlapas neesamībai, nav saderīgs ar sistēmu, kāda ir ieviesta ar šo regulu, un ar šīs regulas mērķi, kāds tas ir norādīts šī sprieduma 57. un 60. punktā.

64

Turklāt, kā ģenerāladvokāts norādīja secinājumu 58. punktā, no fakta, ka dokumenta adresāts noteiktā termiņā nav norādījis uz šādu trūkumu, nevar tikt izdarīti nekādi pamatoti secinājumi, jo, ņemot vērā, konkrēti, ka trūkst minētās veidlapas, nevar būt pārliecības, ka ieinteresētā persona patiešām ir zinājusi par tās tiesībām atteikties no izsniegšanas vai paziņošanas.

65

Tāpēc informācijas trūkums, kāds izriet no šādas neesamības, faktiski var tikt novērsts tikai ar Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā paredzētās veidlapas nosūtīšanu pēc iespējas ātrāk un saskaņā ar šīs regulas normām.

66

Katrā ziņā, kā to pamatoti norādīja arī Eiropas Komisija, tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā nav saderīgs ar minētās regulas 19. panta 4. punktu.

67

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 1393/2007 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru gadījumā, ja tiesas dokuments, kas izsniegts atbildētājam rezidentam citas dalībvalsts teritorijā, nav bijis uzrakstīts vai tam nav ticis pievienots tulkojums vai nu valodā, ko šis atbildētājs saprot, vai arī saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā, vai, ja šajā dalībvalstī eksistē vairākas oficiālās valodas, vietas, kurā ir jānotiek izsniegšanai vai paziņošanai, oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām, tad šīs regulas II pielikumā paredzētās veidlapas nepievienošana padara minēto izsniegšanu vai paziņošanu par spēkā neesošu, taču uz šo spēkā neesamību šim pašam atbildētājam ir jānorāda noteiktā termiņā vai tiesvedības sākumā un pirms aizstāvības pēc būtības.

68

Turpretim šajā pašā regulā ir prasīts, ka šāda neesamība ir jāatrisina saskaņā ar tajā izklāstītajām normām, nosūtot ieinteresētajai personai šīs regulas II pielikumā minēto veidlapu.

69

Ņemot vērā uz trešo jautājumu sniegto atbildi, Tiesai ir jālemj arī par pirmo un otro jautājumu.

70

Ar šiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula Nr. 1393/2007 ir jāinterpretē tādējādi, ka dokumenta par lietas ierosināšanu izsniegšana vai paziņošana ar pasta dienestu starpniecību ir spēkā, pat ja saņemšanas apstiprinājums nav ticis atpakaļ nosūtīts nosūtītājam un ja izrādās, ka vēstuli ir saņēmis nevis šī dokumenta adresāts, bet trešā persona.

71

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, uzreiz ir jānorāda, ka Regulā Nr. 1393/2007 ir izsmeļošs izklāsts dažādām tiesas dokumentu izsniegšanas un paziņošanas metodēm, paredzot arī piemērojamos noteikumus, turklāt tās neuzskaitot hierarhiski (šajā ziņā skat. spriedumus, 2006. gada 9. februāris, Plumex, C‑473/04, EU:C:2006:96, 20.–22. punkts, kā arī 2012. gada 19. decembris, Alder, C‑325/11, EU:C:2012:824, 31. un 32. punkts). Starp šīm nosūtīšanas metodēm figurē arī nosūtīšana ar pasta dienestu starpniecību, kāda ir tikusi izmantota pamatlietā un kas būtībā ir norādīta minētās regulas 14. pantā.

72

Kā Tiesa jau ir atzinusi, Regula Nr. 1393/2007 ir jāinterpretē tā, lai katrā konkrētajā gadījumā tiktu nodrošināts taisnīgs līdzsvars starp prasītāja un atbildētāja – dokumenta adresāta – interesēm, saskaņojot procesuālo dokumentu nodošanas efektivitāti un ātrumu ar nepieciešamību nodrošināt šo dokumentu adresātu tiesības uz aizstāvību, šo līdzsvaru nodrošinot cita starpā ar reālu un efektīvu šo pašu dokumentu saņemšanas garantiju (spriedums, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Šīs pēdējās minētās prasības ir it īpaši nozīmīgas, runājot, kā tas ir pamatlietā, par dokumenta par lietas ierosināšanu izsniegšanu, ciktāl ir jānodrošina, ka dokumenta adresāts tiek informēts par tiesvedību, kas pret viņu ir uzsākta citā dalībvalstī, un saprot pret viņu celtās prasības nozīmi, apjomu, kā arī procesuālos noteikumus, lai viņš varētu sevi efektīvi aizstāvēt.

74

Runājot par divu pirmo uzdoto jautājumu pirmo aspektu, kas attiecas uz faktu, ka ierakstītās vēstules, ar kuru bija plānots paziņot par dokumentu par lietas ierosināšanu, saņemšanas apstiprinājums netika nosūtīts atpakaļ iestādei, kura nosūtīšanas dalībvalstī bija to izsūtījusi, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1393/2007 14. pantā ir paredzēts, ka tiesas dokumenta izsniegšana vai paziņošana, izmantojot pasta dienestus, personai rezidentei citā dalībvalstī principā tiek veikta, izmantojot ierakstītu vēstuli ar saņemšanas apstiprinājumu.

75

Savienības likumdevējs faktiski uzskatīja, ka šādas formalitātes var piedāvāt adresātam gan garantiju, kāda faktiski izriet no ierakstīta sūtījuma, kurā ietverts izsniedzamais dokuments, gan arī būt par ticamu pierādījumu nosūtītājam attiecībā uz procedūras likumīgo raksturu.

76

Konkrētāk, ierakstīta vēstule ļauj izsekot piegādes adresātam dažādas stadijas. Runājot par saņemšanas apstiprinājumu, kas ir jāaizpilda brīdī, kad šis adresāts vai, vajadzības gadījumā, viņa pārstāvis saņem vēstuli, tas ietver izsniegšanas datumu, vietu, kā arī personas, kas šo vēstuli saņem, statusu un parakstu. Pēc tam saņemšanas apstiprinājums tiek nosūtīts atpakaļ nosūtītājam, ietverot minētos elementus viņa zināšanai un ļaujot viņam tos konstatēt apstrīdēšanas gadījumā.

77

Tādējādi ierakstītas vēstules saņemšanas apstiprinājums ir pierādījums tam, ka tiesas dokuments ir ticis izsniegts vai paziņots tā adresātam saņēmējā dalībvalstī, kā arī šī dokumenta izsniegšanas kārtībai.

78

Tomēr, kā izriet no Regulas Nr. 1393/2007 14. panta formulējuma, izsniegšana vai paziņošana, izmantojot pasta dienestus, nav obligāti jāveic, nosūtot ierakstītu sūtījumu ar saņemšanas apstiprinājumu.

79

Minētajā normā ir precizēts, ka šāda izsniegšana vai paziņošana var tikt veikta arī, izmantojot “kaut ko līdzvērtīgu” ierakstītai vēstulei ar saņemšanas apstiprinājumu.

80

Lai noteiktu frāzes “kaut kas līdzvērtīgs” nozīmi un apjomu šī 14. panta izpratnē, ir jāprecizē, ka no minētās normas mērķa, kāds tas ir aprakstīts šī sprieduma 75.–77. punktā, izriet, ka par “kaut ko līdzvērtīgu” var tikt kvalificēta ikviena tiesas dokumenta izsniegšana vai paziņošana un minētā pierādījums, kas piedāvā garantijas, kuras ir salīdzināmas ar tām, ko sniedz pastā ierakstīta vēstule ar saņemšanas apstiprinājumu.

81

Konkrētāk, alternatīvam dokumenta nosūtīšanas veidam ir jāsniedz tāds pats drošības un uzticības līmenis kā ierakstītai vēstulei ar saņemšanas apstiprinājumu, ciktāl runa ir gan par to, ka dokumentu saņem tā adresāts, gan par saņemšanas apstākļiem.

82

Lai nodrošinātu ātras tiesvedības, ir jānodrošina, cik vien iespējams, ka adresāts patiešām saņem izsniedzamo vai paziņojamo dokumentu un ka šo saņemšanu nosūtītājs var ticami konstatēt.

83

Strīda gadījumā līdz ar to nosūtītājam, izmantojot materiālu, kas attiecas uz dokumenta nosūtīšanu, ir jāpierāda izsniegšanas vai paziņošanas procedūras likumība, un nosūtītājas dalībvalsts tiesai ir jānovērtē šo elementu atbilstība, ņemot vērā katras konkrētās lietas īpašos apstākļus.

84

No minētā izriet, ka fakts, ka šajā gadījumā saņemšanas apstiprinājums netika nosūtīts atpakaļ, kā tāds nevar padarīt par spēkā neesošu nosūtīšanas pa pastu procedūru, jo šī formalitāte var tikt aizstāta ar dokumentu, kas piedāvā līdzvērtīgas garantijas.

85

Tomēr iesniedzējtiesai nosūtīšanas dalībvalstī ir jānodrošina, ka šajā ziņā iesniegtie pierādījumi apliecina, ka adresāts ir saņēmis attiecīgo izsniedzamo vai paziņojamo dokumentu tādos apstākļos, kuros ir tikušas ievērotas viņa tiesības uz aizstāvību.

86

Runājot par pirmā un otrā jautājuma otro daļu, kas attiecas uz faktu, ka šajā gadījumā ierakstīto sūtījumu, kas ietvēra izsniedzamo dokumentu, saņēmējā dalībvalstī saņēma nevis šī dokumenta adresāts, bet gan trešā persona, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1393/2007 14. pantā nav ietverta neviena skaidra norāde šajā ziņā.

87

Tomēr no šīs pašas regulas 19. panta 1. punkta b) apakšpunkta var secināt, ka izsniedzamais vai paziņojamais dokuments var tikt izsniegts ne tikai adresātam personīgi, bet arī, viņa prombūtnes gadījumā, personai, kas atrodas viņa dzīvesvietā.

88

Praksē izsniegšana adresātam rokās ne vienmēr ir iespējama. Tāpēc Regulā Nr. 1393/2007 nav izslēgts, ka noteiktos apstākļos attiecīgo dokumentu var saņemt trešā persona.

89

Šādā gadījumā tomēr ir jānodrošina, ka tiek ievērotas visas garantijas, kas ir nepieciešamas dokumenta adresāta tiesību efektīvai aizsardzībai.

90

Vēl jo vairāk tādā situācijā kā pamatlietā, kad atbildētājs nav ieradies uz tiesas sēdi pirmajā instancē, kuras datums bija norādīts dokumentā, kas viņam tika nosūtīts ar pasta starpniecību, galvenokārt ir jāpārliecinās, ka, pirmkārt, minētais atbildētājs patiešām ir saņēmis dokumentu par lietas ierosināšanu, kas viņam ļauj gan uzzināt, ka pret viņu ir uzsākta tiesvedība citā dalībvalstī, gan arī identificēt prasības mērķi un cēloni, un, otrkārt, viņam ir pietiekams laiks sagatavot aizstāvību.

91

Šāda atbildētāja, kurš nav ieradies uz tiesas sēdi, tiesību aizstāvība, kāda tā ir paredzēta Regulas Nr. 1393/2007 19. panta 1. punktā, turklāt atbilst mērķim, kāds ir paredzēts citos Savienības tiesību aktos attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās un komerclietās, piemēram, Regulā Nr. 44/2001, kuras 34. panta 2. punktā arī tiek pieņemts, ka attiecīgais dokuments ir ticis iepriekš izsniegts vai paziņots šādam atbildētājam (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2016. gada 28. aprīlis, Alta Realitat, C‑384/14, EU:C:2016:316, 86. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī spriedumu, 2016. gada 7. jūlijs, Lebek, C‑70/15, EU:C:2016:524, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

92

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 36. punktā, jautājums par to, vai dokuments par lietas ierosināšanu ir ticis izsniegts vai paziņots tā, ka atbildētājs varēja faktiski uzzināt par tiesvedību, līdz ar to ir izšķirošais, lai noteiktu, vai rezultātā pieņemtais tiesas nolēmums var tikt uzskatīts par izpildītu.

93

Šādos apstākļos, kaut arī trešā persona var likumīgi saņemt tiesas dokumentu adresāta vārdā un vietā, šāda iespēja tomēr ir jādod tikai skaidri paredzētos gadījumos, lai labāk nodrošinātu minētā adresāta tiesību uz aizstāvību ievērošanu.

94

Rezultātā jēdziens “dzīvesvieta” Regulas Nr. 1393/2007 izpratnē ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz vietu, kur dokumenta adresāts parasti dzīvo un uzturas.

95

Turklāt, tāpat kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 805/2004 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ciktāl runa ir par dokumenta par lietas ierosināšanu neapstrīdētu prasījumu jomā izsniegšanu vai paziņošanu, tiesības trešajām personām saņemt tiesas dokumentu tā adresāta vietā var tikt piemērotas vienīgi pieaugušajiem, kuri atrodas adresāta dzīvesvietā, proti, tie var būt viņa ģimenes locekļi, kas dzīvo tajā pašā adresē, vai personas, kuras viņš nodarbina tajā pašā adresē.

96

Ir pamats uzskatīt, ka šīs personas patiešām nodos attiecīgo dokumentu tā adresātam.

97

Tomēr tā ne vienmēr ir citu trešo personu gadījumā, kas dzīvo blakus ēkā, vai personu, kas dzīvo tajā pašā ēkā, kurā adresātam ir dzīvoklis, gadījumā. Saņemšana, ko veic šāda trešā persona, nepiedāvā pietiekamas garantijas, ka adresāts patiešām tiks informēts prasītajā termiņā, un tā nevar tikt uzskatīta par pietiekami ticamu, lai piemērotu Regulu Nr. 1393/2007.

98

Katrā ziņā, pat ja šī sprieduma 93.–96. punktā izklāstītie nosacījumi ir izpildīti un izsniegšana vai paziņošana rezultātā šķiet likumīga, dokumenta adresāts, nosūtīšanas dalībvalsts tiesā, kas izskata lietu, izmantojot pieļaujamus pierādījumus, saglabā iespēju pierādīt, ka viņš nevarēja faktiski uzzināt par faktu, ka pret viņu ir uzsākta tiesvedība citā dalībvalstī, vai identificēt prasības priekšmetu un cēloni, vai arī viņam nebija pietiekama laika, lai sagatavotu aizstāvību. Minētajai tiesai ir jānovērtē šo pierādījumu atbilstība, pienācīgi ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus.

99

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmajiem diviem uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regula Nr. 1393/2007 ir jāinterpretē tādējādi, ka dokumenta par lietas ierosināšanu izsniegšana vai paziņošana ar pasta dienestu starpniecību ir spēkā pat tad, ja:

100

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež: