1

Ar savu apelācijas sūdzību Club Hotel Loutraki AE, Vivere Entertainment AE, Theros International Gaming Inc., Elliniko Casino Kerkyras, Casino Rodos, Porto Carras AE un Kazino Aigaiou AE lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 8. janvāra spriedumu lietā Club Hotel Loutraki u.c./Komisija (T‑58/13, nav publicēts, EU:T:2015:1, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru šī tiesa noraidīja to prasību atcelt Eiropas Komisijas 2012. gada 3. oktobra Lēmumu C(2012) 6777 final par valsts atbalstu SA 33988 (2011/N) – Grieķija – Organismos Prognostikon Agonon Podosfairou AE (OPAP) (futbola rezultātu prognozēšanas organizācija) ekskluzīvo tiesību pagarināšanas kārtība trīspadsmit azartspēļu organizēšanai un ekskluzīvas licences piešķiršana 35000 video loterijas aparātu ekspluatācijai uz desmit gadiem (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), kas bija spēkā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, 4. pantā “Paziņojuma iepriekšēja izskatīšana un Komisijas lēmumi” bija paredzēts:

“1.   Komisija izskata paziņojumu, tiklīdz tas ir saņemts. Neskarot 8. pantu, Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar šā panta 2., 3. vai 4. punktu.

2.   Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.

3.   Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas [LESD 107. panta 1. punkts], ir saderīgs ar [iekšējo] tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar [iekšējo] tirgu (turpmāk – “lēmums necelt iebildumus”). Lēmumā norāda, kuru no Līgumā paredzētajiem izņēmumiem piemēro.

4.   Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar [iekšējo] tirgu, tā nolemj sākt procedūras saskaņā ar [LESD 108. panta 2. punktu] (turpmāk – “lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru”).

5.   Lēmumus, kas minēti 2., 3., un 4. punktā, pieņem divos mēnešos. Minētais periods sākas dienā pēc pilnīga paziņojuma saņemšanas. Paziņojumu uzskata par pilnīgu, ja divos mēnešos pēc tā vai pēc pieprasītās papildu informācijas saņemšanas Komisija nav lūgusi nekādu papildu informāciju. Attiecīgo periodu var pagarināt, ja tam piekrīt gan Komisija, gan attiecīgā dalībvalsts. Vajadzības gadījumā Komisija var noteikt īsākus termiņus.

[..]”

3

Šīs regulas 7. pantā “Komisijas lēmumi izbeigt formālo izmeklēšanas procedūru” ir noteikts:

“1.   Neskarot 8. pantu, formālo izmeklēšanas procedūru izbeidz ar lēmumu, kas paredzēts šā panta 2. līdz 5. punktā.

2.   Ja Komisija konstatē, ka – attiecīgos gadījumos, pēc attiecīgās dalībvalsts veikta grozījuma – paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.

3.   Ja Komisija konstatē, ka – attiecīgos gadījumos pēc attiecīgās dalībvalsts veikta grozījuma – šaubas par paziņotā pasākuma saderību ar [iekšējo] tirgu ir novērstas, tā nolemj, ka atbalsts ir saderīgs ar [iekšējo] tirgu (turpmāk – “pozitīvs lēmums”). Minētajā lēmumā norāda, kuru no Līgumā paredzētajiem izņēmumiem piemēro.

4.   Pozitīvā lēmumā Komisija var ietvert nosacījumus, kurus ievērojot atbalsts uzskatāms par saderīgu ar [iekšējo] tirgu, un noteikt pienākumus, kas ļauj uzraudzīt tās lēmuma izpildi (turpmāk – “nosacīts lēmums”).

5.   Ja Komisija konstatē, ka paziņotais atbalsts nav saderīgs ar [iekšējo] tirgu, tā nolemj, ka attiecīgais atbalsts netiek ieviests (turpmāk – “negatīvs lēmums”).

6.   Lēmumus, kas pieņemami saskaņā ar 2., 3., 4. un 5. punktu, pieņem, tiklīdz ir novērstas neskaidrības, kas minētas 4. panta 4. punktā. Komisija, cik iespējams, cenšas pieņemt lēmumu 18 mēnešos pēc procedūras sākšanas. Šo termiņu var pagarināt, Komisijai un attiecīgai dalībvalstij par to kopīgi vienojoties.

[..]”

4

Minētās regulas 13. panta “Komisijas lēmumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Iespējami nelikumīga atbalsta izskatīšana beidzas ar lēmumu saskaņā ar 4. panta 2., 3. vai 4. punktu. Ja tiek pieņemts lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru, iepriekšējo procedūru izbeidz ar lēmumu saskaņā ar 7. pantu. Ja dalībvalsts nepilda rīkojumu sniegt informāciju, minēto lēmumu pieņem, pamatojoties uz pieejamo informāciju.”

5

Septiņi kazino, kam ir piešķirta šādas iestādes darbības licence Grieķijā, šajā dalībvalstī organizē azartspēles, tostarp arī ar spēļu automātiem.

6

2011. gada 1. decembrī Grieķijas iestādes paziņoja Komisijai par diviem pasākumiem par labu OPAP. Pirmais pasākums bija saistīts ar ekskluzīvas licences piešķiršanu OPAP35000 video loterijas aparātu (turpmāk tekstā – “VLA”) ekspluatācijai uz desmit gadu laikposmu, kurš beidzas 2022. gada beigās, par to saņemot nodevu EUR 560 miljonu apmērā (turpmāk tekstā – “VLA līgums”). Otrais pasākums bija saistīts ar OPAP jau piešķirto ekskluzīvo tiesību trīspadsmit azartspēļu organizēšanai ar jebkādiem līdzekļiem pagarināšanu uz desmit gadiem – no 2020. gada līdz 2030. gadam, pievienojot pielikumu starp Grieķijas valsti un OPAP 2000. gadā noslēgtam nolīgumam (turpmāk tekstā – “pielikums”).

7

2012. gada 4. aprīlī apelācijas sūdzības iesniedzējas, izņemot Kazino Aigaiou, iesniedza Komisijai sūdzību, kurā tās norādīja, ka ar VLA līgumu OPAP tiekot piešķirts valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Tās uzskatīja, ka Grieķijas valsts, ja tā būtu izsniegusi vairākas licences un izteikusi starptautisku publisku uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus, būtu varējusi iegūt summu, kas pārsniedz minētajā līgumā paredzēto summu EUR 560 miljonus. Turklāt, ja OPAP būtu rīkojusies brīvas konkurences apstākļos, tās iegūtās priekšrocības būtu bijušas daudz mazākas.

8

Ar apstrīdēto lēmumu Komisija uzskatīja, ka VLA līgumu un pielikumu nevarot uzskatīt par priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Lai gan tā šos pasākumus esot izvērtējusi atsevišķi, tā esot veikusi kopīgu to analīzi, ciktāl tie esot tikuši paziņoti kopīgi un attiecoties uz ekskluzīvu tiesību vienlaicīgu piešķiršanu vienam un tam pašam uzņēmumam saistībā ar līdzīgām darbībām, ievērojot OPAP paziņoto drīzumā paredzēto privatizāciju.

9

Tādējādi Komisija konstatēja, ka, lai gan OPAP maksājamā naudas summa EUR 560 miljoni esot būtiski zemāka par VLA līguma faktisko neto vērtību, summa, ko OPAP maksā kā atlīdzību par pielikumu, ieskaitot Grieķijas valsts paredzēto nodevu, kura atbilst 5 % no bruto ieņēmumiem, ko attiecīgās spēles rada laikposmā no 2020. gada 13. oktobra līdz 2030. gada 12. oktobrim, esot savukārt lielāka par pielikuma faktisko neto vērtību.

10

Šī iestāde arī norādīja, ka OPAP saistībā ar pielikumu maksājamā papildsumma tomēr neesot pietiekama, lai nodrošinātu to, ka naudas summa EUR 560 miljoni vidēji pārsniedz VLA līguma faktisko neto vērtību vai ir vienāda ar to. Tādējādi pārrunu starp Komisiju un Grieķijas iestādēm ietvaros tika panākta vienošanās, ka pēdējām minētajām ir jārīkojas, lai ieviestu papildnodevu attiecībā uz azartspēļu bruto ieņēmumiem, ko OPAP gūst no VLA ekspluatācijas, un tā tiek pievienota sākotnējai naudas summai EUR 560 miljoniem.

11

Šajos apstākļos Komisija secināja, ka ar paziņotajiem nolīgumiem OPAP netiekot piešķirta priekšrocība un ka tādējādi tie neesot valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

12

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 29. janvārī, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

13

Lai pamatotu savu prasību, tās izvirzīja četrus pamatus. Pirmais pamats attiecās uz LESD 108. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī pilnvaru nepareizu izmantošanu, jo Komisija, saskardamās ar nopietnām grūtībām paziņoto pasākumu vērtējumā, neesot uzsākusi formālu izmeklēšanas procedūru. Ar savu otro un trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīja uz LESD 296. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. un 47. panta un Romā 1950. gadā 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta pārkāpumu, jo Komisija, apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālajā versijā neatklājot būtiskus ekonomiskos datus, neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Tāpat tā neesot ievērojusi apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz labu pārvaldību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Ceturtais pamats bija saistīts ar LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Komisija prettiesiski esot izskatījusi abus paziņotos pasākumus kopā.

14

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja apelācijas sūdzību iesniedzēju celto prasību un piesprieda tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15

Apelācijas sūdzību iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

16

Komisijas un OPAP prasījumi Tiesai ir šādi:

17

Pirmais pamats ir sadalīts divās daļās. Ar sava pirmā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka Komisijai nav bijis jāuzsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra, neraugoties uz secinājumiem, pie kuriem pēdējā minētā bija nonākusi, pirms Grieķijas iestādes 2012. gada 7. augustā uzņēmās saistības ieviest papildnodevu OPAP organizēto spēļu radītajiem bruto ienākumiem, kas tiek pievienota VLA līgumā paredzētajai summai EUR 560 miljoniem. Šajā ziņā tās, pirmkārt, norāda, ka Komisijas rīcības brīvība pieņemt lēmumu par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu esot ierobežota un ka iepriekšējai izskatīšanai šī procedūra nebūtu jāietekmē.

18

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka no LESD 108. panta 2. un 3. punkta, kā arī Regulas Nr. 659/1999 4., 7. un 13. panta izrietot, ka iepriekšējā izskatīšana ir paziņoto pasākumu novērtējums prima facie, kuri šīs izskatīšanas noslēgumā acīmredzami nav uzskatāmi nedz par atbalstu, nedz arī par saderīgu atbalstu. Savukārt LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra esot vērsta uz to, lai novērtētu pasākumus, kas nav prima facie saderīgi ar iekšējo tirgu.

19

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka, ciktāl iepriekšējās izskatīšanas gaitā un pirms papildnodevas saskaņošanas Komisija bija secinājusi, ka ar VLA līgumu OPAP tiek piešķirta priekšrocība, Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktu esot bijis jāuzsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzēta formālā izmeklēšanas procedūra. Tātad, nospriežot, ka šajā lietā Komisijai nav bijis šādas saistības, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

20

Ar sava pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka Vispārējā tiesa neesot kopīgi izvērtējusi, pirmkārt, informācijas apmaiņas starp Komisiju un Grieķijas iestādēm biežumu, otrkārt, šīs informācijas saturu un, visbeidzot, iepriekšējās izskatīšanas termiņu. Šo apstākļu kopīgā izskatīšana būtu ļāvusi pierādīt nopietnu grūtību esamību, ar ko Komisija ir saskārusies, analizējot paziņotos pasākumus.

21

It īpaši tās norāda, ka, pirmkārt, paziņoto pasākumu vērtējumā radušos jautājumu tehniskais raksturs, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 50. punktā, lai pierādītu, ka informācijas apmaiņu starp Komisiju un Grieķijas iestādēm nevar uzskatīt par īpaši biežu vai intensīvu, neesot piemērots kritērijs, jo, ņemot vērā informēta privāta ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērija raksturu, novērtējums esot tehnisks jebkurā gadījumā.

22

Otrkārt, iepriekšējās izskatīšanas gaitā veiktajiem sarežģītajiem aprēķiniem trūkstot skaidrības, jo tie ietverot vairākas atkārtotu aprēķinu sērijas un esot izraisījuši papildnodevas pieņemšanu, kas groza sākotnēji paziņotos pasākumus. Tādējādi informācijas apmaiņa starp Komisiju un Grieķijas iestādēm neesot bijusi tikai informatīva un izskaidrojoša.

23

Treškārt, jau pats iepriekšējās izskatīšanas desmit mēnešu ilgums esot parādījis nopietnu grūtību esamību.

24

Padome un OPAP apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus. Komisija it īpaši uzskata, ka pirmais pamats esot nepieņemams kopumā, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas tikai atkārtojot pirmajā instancē izvirzīto argumentāciju. OPAP no savas puses norāda, ka pirmā pamata otrā daļa esot nepieņemama, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas prasot Tiesai veikt faktu jaunu vērtējumu.

25

Saistībā ar pirmā pamata apgalvoto nepieņemamību kopumā ir pietiekami norādīt, ka pretēji Komisijas apgalvotajam apelācijas sūdzības iesniedzējas nevis aprobežojas ar pirmajā instancē norādītās argumentācijas atkārtošanu, bet apstrīd Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 47.–62. punktā veikto Savienības tiesību interpretāciju.

26

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna apspriest apelācijas ietvaros, jo, ja lietas dalībnieks nevarētu pamatot savu apelācijas sūdzību ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Vispārējā tiesā, apelācijas tiesvedība daļēji zaudētu savu jēgu (spriedums, 2014. gada 4. septembris, Spānija/Komisija, C‑192/13 P, EU:C:2014:2156, 45. punkts).

27

Saistībā ar pirmā pamata otro daļu ir jānorāda, ka ar šī sprieduma 21.–23. punktā īsumā izklāstīto argumentāciju apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu veikt faktu jaunu vērtējumu, kā to pamatoti norāda OPAP. Tā kā šāda izskatīšana ir ārpus Tiesas kompetences, šie prasījumi ir jānoraida kā nepieņemami.

28

Turklāt, lai gan šī pamata otrās daļas pamatojumam izteiktā argumentācija, kura ir norādīta šī sprieduma 20. punktā un saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa neesot veikusi dažādu apelācijas sūdzības iesniedzēju kritizēto apstākļu kopīgu vērtējumu, ir pieņemama, tomēr tā izriet no pārsūdzētā sprieduma kļūdainas interpretācijas. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 60.–62. punkta, Vispārējā tiesa ir veikusi šo dažādo apstākļu kopīgu vērtējumu.

29

No tā izriet, ka minētā pamata otrā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

30

Saistībā ar pirmā pamata pirmās daļas ietvaros norādītās argumentācijas pamatotību ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra noteikti ir nepieciešama tad, ja Komisijai rodas nopietnas grūtības izvērtēt, vai atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Tādējādi Komisija, lai pieņemtu labvēlīgu lēmumu saistībā ar attiecīgu atbalstu, var aprobežoties ar LESD 108. panta 3. punktā noteikto iepriekšējās izskatīšanas posmu tikai tad, ja tā, veicot pirmo novērtēšanu, var pārliecināties, ka šis atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Turpretī, ja, veicot šo pirmo novērtēšanu, Komisija izdara pretēju slēdzienu vai pat nav varējusi pārvarēt visas grūtības, kas radušās, izvērtējot šā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, Komisijai ir pienākums uzklausīt visus vajadzīgos viedokļus un šajā sakarā uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru (spriedums, 2011. gada 27. oktobris, Austrija/Scheucher-Fleisch u.c., C‑47/10 P, EU:C:2011:698, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Nopietnu grūtību kritērijam ir objektīvs raksturs, un šādu grūtību pastāvēšana ir jāpārbauda, ņemot vērā ne tikai iepriekšējās izskatīšanas rezultātā pieņemtā Komisijas lēmuma pieņemšanas apstākļus, bet arī novērtējumu, uz kuru ir balstījusies Komisija (spriedums, 2011. gada 27. oktobris, Austrija/Scheucher-Fleisch u.c., C‑47/10 P, EU:C:2011:698, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

No tā izriet, ka lēmuma necelt iebildumus, kas ir pamatots ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu, tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma iepriekšējās izskatīšanas posmā, objektīvi vajadzēja rasties šaubām par šī pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā, ka šādu šaubu gadījumā ir jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra, kurā var piedalīties minētās regulas 1. panta h) punktā minētās ieinteresētās personas (spriedums, 2011. gada 27. oktobris, Austrija/Scheucher-Fleisch u.c., C‑47/10 P, EU:C:2011:698, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šie paši principi ir jāpiemēro gadījumā, kad Komisijai ir šaubas par izvērtētā pasākuma atzīšanu par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2005. gada 10. maijs, Itālija/Komisija, C‑400/99, EU:C:2005:275, 47. punkts).

34

Ņemot vērā LESD 108. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanas tiesiskās sekas attiecībā uz pasākumiem, kurus uzskata par jaunu atbalstu, – ja attiecīgā dalībvalsts apgalvo, ka šie pasākumi nav atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, Komisijai ir pietiekami jāizvērtē šis jautājums, pamatojoties uz informāciju, ko tai šajā posmā ir sniegusi minētā valsts, pat ja šis vērtējums nav galīgs. Ņemot vērā no LES 4. panta 3. punkta izrietošo lojālās sadarbības starp dalībvalstīm un iestādēm principu un nolūkā neaizkavēt procedūru, dalībvalstij, kas uzskata, ka attiecīgie pasākumi nav atbalsts, ir pēc iespējas drīzāk – no brīža, kad Komisija uzzina par šiem pasākumiem, – jāiesniedz Komisijai informācija, kas pamato šo nostāju. Ja šī informācija ļauj kliedēt šaubas par to, ka izvērtētajiem pasākumiem nav atbalsta iezīmju, Komisija nevar uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru (spriedums, 2005. gada 10. maijs, Itālija/Komisija, C‑400/99, EU:C:2005:275, 48. punkts).

35

Šajā ziņā, atbilstoši LESD 108. panta 3. punkta mērķim un Komisijai uzliktajam labas pārvaldības pienākumam Komisija tostarp var uzsākt sarunas ar valsti, kas paziņojusi par atbalstu, vai ar trešajām personām, lai tādējādi iepriekšējās izskatīšanas gaitā pārvarētu visas grūtības, ar ko tā sastapusies. Šādas pilnvaras nozīmē to, ka Komisija savu viedokli var pieskaņot uzsākto sarunu rezultātam, bet šāda pieskaņošana nav a priori jāvērtē kā pierādījums nopietnām grūtībām (spriedums, 2013. gada 13. jūnijs, Ryanair/Komisija, C‑287/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:395, 71. punkts).

36

Tātad, Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. punktu, var pieņemt lēmumu, ar kuru tā, katrā ziņā konstatēdama valsts atbalsta neesamību, ņem vērā saistības, kuras ir uzņēmusies valsts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 13. jūnijs, Ryanair/Komisija, C‑287/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:395, 72. punkts).

37

No iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, tas, ka Komisija iepriekšējās izskatīšanas gaitā un pirms papildnodevas apspriešanas ir uzskatījusi, ka ar VLA līgumu OPAP tiek piešķirta priekšrocība, nekādā ziņā neuzliek tai pienākumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktam, jo radušās grūtības vēl var tikt pārvarētas sarunās ar dalībvalsti, kas paziņo par atbalstu, tostarp, kā tas ir šajā lietā, ar saistību palīdzību, kuras uzņēmusies Grieķijas valsts.

38

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa, nospriežot, ka Komisija pēc Grieķijas iestāžu saistību ņemšanas vērā ir varējusi likumīgi pieņemt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. punktu, un detalizētas pārbaudes rezultātā uzskatot, ka Komisija nav sastapusies ar nopietnām grūtībām savā paziņoto pasākumu vērtējumā, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uz kuru norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas.

39

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

40

Ar savu otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka noteiktu datu neesamība apstrīdētajā lēmumā neļauj uzskatīt, ka Komisijas lēmumā būtu pieļauts pamatojuma trūkums LESD 296. panta izpratnē, vai ka tā nebūtu ievērojusi tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tās norāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija esot slēpusi gandrīz visus lietas ekonomiskos datus, tostarp tos, kas ir bijuši veikto aprēķinu pamatā un kas attiecas uz papildnodevu. Tādējādi tām neesot bijis iespējams norādīt uz Komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, un Vispārējā tiesa neesot varējusi pārbaudīt ekonomisko datu atbilstību, kā arī Komisijas veikto aprēķinu pareizību.

41

It īpaši tās neesot varējušas pārbaudīt, vai naudas summa, ko OPAP ir samaksājusi kā atlīdzību par paziņotajiem pasākumiem, atbilst augstākajai cenai, kuru būtu gatavs maksāt privāts ieguldītājs, kas darbojas parastos konkurences apstākļos.

42

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Komisijas paziņojumi attiecībā uz to, ka OPAP par pielikumu ir samaksājusi “papildsummu”, kuras kompensācijas apmērs izslēdz ikvienu priekšrocību, kas izriet no par VLA līgumu samaksātās zemākās cenas, nevarot būt tiesas pārbaudes priekšmets.

43

Komisija un OPAP apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju un it īpaši uzskata, ka otrais pamats esot nepieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas par šo jautājumu vienīgi atkārtojot pirmajā instancē izteikto argumentāciju.

44

Saistībā ar otrā pamata nepieņemamību ir pietiekami konstatēt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nevis aprobežojas ar pirmajā instancē norādītās argumentācijas atkārtošanu, bet apstrīd Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 73.–76. punktā veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu.

45

Saistībā ar šī pamata pārbaudi pēc būtības, pirmkārt, ir jāatgādina, ka, ja prasītājs lūdz atcelt lēmumu necelt iebildumus, tas galvenokārt apstrīd to, ka Komisijas lēmums par attiecīgo atbalstu ticis pieņemts, šai iestādei neuzsākot formālo izmeklēšanas procedūru un tādējādi pārkāpjot tā procesuālās tiesības. Lai tiktu apmierināta prasītāja prasība atcelt tiesību aktu, tas var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma iepriekšējās izskatīšanas posmā, būtu jārodas šaubām par šī pasākuma saderību ar iekšējo tirgu. Šādu argumentu izmantošanas dēļ tomēr nevar tikt grozīts prasības priekšmets, nedz mainīti tās pieņemamības nosacījumi. Gluži otrādi, tas, ka pastāv šaubas par šo saderību, ir tieši tas pierādījums, kas jāiesniedz, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāuzsāk LESD 108. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra (spriedums, 2011. gada 27. oktobris, Austrija/Scheucher-Fleisch u.c., C‑47/10 P, EU:C:2011:698, 50. punkts).

46

Turpinot, LESD 296. pantā, kā arī Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā pieprasītajam pamatojumam ir jābūt piemērotam attiecīgā akta raksturam, un tajā ir jābūt skaidri un nepārprotami norādītai iestādes, apstrīdētā akta autores, argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentā tiesa – veikt savu pārbaudi (spriedums, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 147. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ņemot vērā lietas apstākļus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī tiesību akta tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (spriedums, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 150. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tomēr pamatojuma trūkums nevar tikt attaisnots ar LESD 339. pantā ietverto pienākumu neizpaust dienesta noslēpumu. Saskaņā ar judikatūru pienākumu ievērot uzņēmējdarbības noslēpumu nevar interpretēt tik plaši, ka rezultātā pienākums norādīt pamatojumu zaudētu savu būtisko saturu (šajā ziņā skat. spriedumu, 1985. gada 13. marts, Nīderlande un Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija, 296/82 un 318/82, EU:C:1985:113, 27. punkts).

49

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka Hartas 47. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas ar Savienības tiesībām, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus. Hartas 47. pantā ir apstiprināts tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā princips, un pati efektīvas tiesas pārbaudes esamība, kas ir paredzēta, lai nodrošinātu Savienības tiesību normu ievērošanu, ir raksturīga tiesiskai valstij (spriedumi, 2014. gada 18. decembris, Abdida, C‑562/13, EU:C:2014:2453, 45. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, Schrems, C‑362/14, EU:C:2015:650, 95. punkts).

50

Šajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā ir norādījusi, “ka [apstrīdētā] lēmuma nekonfidenciālajā versijā ir slēpts liels ekonomisko datu skaits un ka piekļuves šiem datiem neesamība neļauj pārbaudīt Komisijas veikto aprēķinu precizitāti”.

51

Tomēr šī sprieduma 74. un 75. punktā tā ir uzskatījusi, ka “Komisijas argumentācija skaidri izriet no [apstrīdētā] lēmuma nekonfidenciālās versijas, kurai prasītājām ir bijusi piekļuve”, jo šī versija “skaidri parāda Komisijas šajā lietā izmantoto metodoloģiju”.

52

Šajā ziņā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 74. punktā ir norādījusi, ka šajā versijā Komisija:

53

Pārsūdzētā sprieduma 76. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka “prasītājas nav precizējušas slēpto datu nozīmi šīs prasības vajadzībām. Tās nav paskaidrojušas šo datu nozīmīgumu nedz tādēļ, lai saprastu Komisijas izmantoto argumentāciju, nedz arī tādēļ, lai attīstītu savus pamatus attiecībā uz pienākumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru (pirmais pamats) un attiecībā uz VLA līguma un pielikuma kopīgo analīzi (ceturtais pamats). Prasītājas tāpat nav precizējušas, kādus citus pamatus tās būtu vēlējušas izvirzīt, lai pamatotu šo prasību, ja tām būtu bijusi piekļuve slēptajiem datiem”.

54

Minētā sprieduma 77. punktā Vispārējā tiesa tātad ir nospriedusi, ka šajos apstākļos “ekonomisko datu slēpšana [apstrīdētā] lēmuma nekonfidenciālajā versijā nav nedz atņēmusi prasītājām iespēju saprast Komisijas izmantoto argumentāciju, nedz apgrūtinājusi prasītāju iespēju apstrīdēt šo lēmumu Vispārējā tiesā, nedz arī traucējusi to veikt savu tiesas pārbaudi šīs prasības ietvaros”.

55

Tātad no Vispārējās tiesas konstatējumiem un vērtējumiem izriet, ka apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālā versija skaidri un nepārprotami parāda Komisijas argumentāciju, kā arī tās izmantoto metodoloģiju, un tas ļauj ieinteresētajām personām, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējām, noskaidrot tās pamatojumu un Vispārējai tiesai – šajā ziņā īstenot savu pārbaudi.

56

Saistībā ar jautājumu, vai ar lietas apstākļiem tika prasīts, lai pamatojumā būtu norādīti minētajā versijā slēptie dati, šī sprieduma 33. un 45. punktā ir norādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas var izvirzīt ikvienu pamatu, ar kuru var pierādīt, ka informācijai un pierādījumiem, kas Komisijas rīcībā ir bijuši paziņotā pasākuma pārbaudes iepriekšējā posmā, šajā lietā būtu bijis jārada šaubas saistībā ar pasākuma kvalifikāciju LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēju Vispārējā tiesā norādītajai argumentācijai ir jābūt vērstai nevis uz apstrīdētā lēmuma pamatotības apstrīdēšanu, bet tieši uz šādu šaubu un tādējādi – nopietnu grūtību, kas Komisijai ir bijušas, kvalificējot VLA līgumu un pielikumu kā valsts atbalstu, pierādīšanu.

57

Kā Vispārējā tiesa arī ir uzsvērusi pārsūdzētā sprieduma 76. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējas nedz pirmajā instancē, nedz arī vēlāk Tiesā nav precizējušas, kādā mērā slēptie dati būtu bijuši nozīmīgi, lai sniegtu pierādījumu, ka Komisija ir saskārusies ar nopietnām grūtībām saistībā ar strīdīgo pasākumu kvalificēšanu par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Ar savu argumentāciju apelācijas sūdzības iesniedzējas vienīgi apstrīd apstrīdētā lēmuma pamatotību.

58

Šajos apstākļos nav pierādīts nedz tas, ka Komisija, slēpdama ekonomiskos datus apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālajā versijā, būtu pārkāpusi tai uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu, nedz arī tas, ka ar šo datu slēpšanu tiktu pārkāptas apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

59

Šajos apstākļos otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

60

Ar savu trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas, pirmkārt, norāda, ka LESD 107. panta 1. punkta piemērošana prasot, lai dažādu pasākumu kopīgas izskatīšanas gadījumā Komisija noteiktu, vai minētie pasākumi skar vai neskar vienu un to pašu tirgu. Šajā ziņā tās norāda uz risku, ka kopīgā izskatīšana slēpj konkurences izkropļošanas esamību vismaz vienā no tirgiem, aplūkojot tos individuāli.

61

Otrkārt, tās norāda, ka tāda maksājumu kompensācija kā tā, kas tikusi veikta kopīgās izskatīšanas ietvaros, varot radīt tādas pašas konkurences izslēgšanas sekas kā izstumšanas cenas.

62

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka, lai secinātu par paziņoto pasākumu kopīgas izskatīšanas likumību, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā esot balstījusies uz darbību, uz kurām attiecas gan pielikums, gan arī VLA līgums, “līdzības” vājo konceptu. Vispirms, vienīgais šo darbību kopīgais apstāklis izrietot no tajās ietvertā nejaušības elementa. Turpinot, atšķirības starp šīm darbībām esot uzsvēris ģenerāladvokāts Ī. Bots [Bot] savos secinājumos lietā, kurā tika pasludināts 2009. gada 8. septembra spriedums Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International (C‑42/07, EU:C:2009:519). Visbeidzot, “līdzības” koncepts nenozīmējot “savstarpējās aizvietojamības” konceptu.

63

Ceturtkārt, apstrīdot risinājumu, pie kura Vispārējā tiesa ir nonākusi pārsūdzētā sprieduma 91. un 92. punktā un atbilstoši kuram paziņoto pasākumu kopīgā izskatīšana ir likumīga vienīgi tāpēc, ka tie iekļaujas tajā pašā ekonomiskajā kontekstā, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzsver, ka šis koncepts esot jādefinē objektīvi, nevis veidā, kas ļauj paziņojošai dalībvalstij grozīt to pēc saviem ieskatiem.

64

Piektkārt, tās norāda, ka, lai gan atlīdzība par abiem pasākumiem ir tikusi samaksāta vienlaicīgi, tomēr kopīgais vērtējums nevarot attiekties uz pasākumiem, kuri skar atšķirīgus laikposmus.

65

Sestkārt un visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka savstarpējas subsidēšanas prakse neizveidojot saikni starp VLA un spēļu automātu tirgu un pielikumā norādīto trīspadsmit spēļu tirgu, jo naudas līdzekļu samaksa tiekot veikta vienīgi no loģistikas viedokļa un nenozīmējot, ka tā būtu saistīta ar pieteikuma nodošanu.

66

OPAP un Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus. It īpaši Komisija uzskata, ka trešais pamats esot nepieņemams kopumā, jo apelācijas sūdzības iesniedzējām neesot bijis tiesību, lai apstrīdētu Vispārējā tiesā apstrīdētā lēmuma pamatotību.

67

Ievadam jānorāda, ka Tiesai ir jāizvērtē, vai šīs lietas apstākļos pareiza tiesvedība pamato iesniegtās apelācijas sūdzības trešā pamata noraidīšanu pēc būtības, nelemjot par Komisijas celto iebildi par nepieņemamību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 24. jūnijs, Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce, C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416, 193. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Ir jāsecina, ka šajā lietā tas tā ir. Tā kā pati Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 85. un 86. punktā procesuālās ekonomijas vajadzībām ir piemērojusi principus, kas izriet no 2002. gada 26. februāra sprieduma Padome/Boehringer (C‑23/00 P, EU:C:2002:118, 52. punkts), procesuālā ekonomija arī pamato, ka Tiesa izskata trešo pamatu pēc būtības, iepriekš nespriežot par izvirzīto nepieņemamības pamatu.

69

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir vienīgi pārbaudījusi, vai ar VLA līgumu un pielikumu OPAP tiek piešķirta ekonomiskā priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Uzskatīdama, ka tas tā nav, tā nav pārbaudījusi šajā tiesību normā minētos citus kritērijus.

70

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru par ekonomiskās priekšrocības piešķiršanu tiek uzskatīta tāda iejaukšanās, ar kuru, lai kādā formā tā būtu, var tikt tieši vai netieši atbalstīti uzņēmumi vai kura ir uzskatāma par ekonomisko priekšrocību, ko tās saņēmējs uzņēmums parastos tirgus apstākļos nebūtu varējis gūt (spriedums, 2013. gada 8. maijs, Libert u.c., C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288, 83. punkts).

71

Pēc šīs pašas loģikas, nosacījumi, kuriem ir jāatbilst pasākumam, lai tam būtu piemērojams jēdziens “atbalsts” LESD 107. panta izpratnē, nav izpildīti, ja uzņēmums, kas saņem labumu, tādu pašu priekšrocību kā to, kura nodota tā rīcībā no valsts līdzekļiem, varētu saņemt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem (spriedums, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 70. punkts).

72

Šajos apstākļos frāze “parastie tirgus apstākļi” minētās pastāvīgās judikatūras izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas uz apstākļiem, kas dalībvalsts ekonomikā pastāv tad, ja tā neīsteno iejaukšanos par labu noteiktiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 5. februāris, Grieķija/Komisija, C‑296/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:72, 34. punkts).

73

Tomēr no šīs judikatūras nevar secināt Komisijas vispārīgu pienākumu pirms izmeklēšanas veikšanas attiecībā uz to, vai vienam vai vairākiem uzņēmumiem, iespējams, ir piešķirta ekonomiskā priekšrocība, definēt tirgu vai tirgus, kuros ir notikusi valsts iejaukšanās, kas tiek pārbaudīta saistībā ar LESD 107. pantu.

74

Tā kā LESD 107. panta 1. punkts ir vērsts uz to, lai novērstu, ka ar valsts līdzekļiem uzņēmumam saņēmējam tiek radīta finansiālā situācija, kas ir izdevīgāka nekā tā konkurentu finansiālā situācija (spriedums, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 90. punkts), Komisija, ciktāl tas ir iespējams, var tieši izvērtēt, vai ar attiecīgu valsts pasākumu šie saņēmēji tiek nostādīti finansiālā situācijā, kas ir labvēlīgāka nekā to identificēto konkurentu vai konkurentu veidu finansiālā situācija.

75

Turklāt, ciktāl, lai kvalificētu valsts iejaukšanos kā valsts atbalstu šīs tiesību normas izpratnē, Komisija pārbauda, vai ar šo iejaukšanos tās labuma guvējam tiek sniegta priekšrocība un tātad pēdējais minētais tiek nostādīts finansiālā situācijā, kas ir labvēlīgāka nekā tā konkurentu finansiālā situācija, principā nekas neliedz to, lai Komisijai gadījumā, ja vairākas valsts iejaukšanās skar viena un tā paša uzņēmuma finansiālo situāciju, būtu iespēja izskatīt tās kopā, ja vien tas ir piemēroti.

76

Šajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 92. un 93. punktā ir konstatējusi, ka VLA līgums un pielikums viena un tā paša OPAP privatizācijas darījuma kontekstā ir tikuši pieņemti vienlaicīgi, ka par tiem Komisijai ir ticis paziņots kopumā, un ka nodevas, kas OPAP ir jāmaksā par divu ekskluzīvo tiesību kategoriju piešķiršanu, ir maksājamas vienā un tajā pašā brīdī, maksājot avansā.

77

Šajos apstākļos Vispārējā tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar to, ka Komisijai ir veikusi VLA līguma un pielikuma kopīgu analīzi. It īpaši no apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācijas neizriet iemesli, kuru dēļ OPAP finansiālā situācija būtu atšķirīga, ja tā – vienā un tajā pašā brīdī un attiecībā uz abām nodevām – veiktu identiskas kopējās summas samaksu, kura tiktu sadalīta atšķirīgos procentuālajos lielumos VLA līgumam un pielikumam.

78

No minētā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

79

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

80

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

81

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

82

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā OPAP, kā arī Komisija ir prasījušas piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: