TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2016. gada 26. oktobrī ( *1 )

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Negodīga komercprakse — Direktīva 2005/29/EK — 6. un 7. pants — Reklāma, kas attiecas uz satelītu televīzijas abonementu — Abonementa cena, kurā papildus abonementa ikmēneša maksai ir ietverta sešu mēnešu maksa par karti, kas ir vajadzīga raidījumu dekodēšanai — Sešu mēnešu fiksētā cena, kas ir noklusēta vai norādīta mazāk redzamā veidā nekā ikmēneša fiksētā cena — Maldinoša darbība — Maldinošs noklusējums — Kāda direktīvas noteikuma transponēšana tikai valsts likuma, ar kuru ir paredzēts transponēt direktīvu, sagatavošanas dokumentos, nevis pašā šī likuma tekstā”

Lieta C‑611/14

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Retten i Glostrup (Glostrupas tiesa, Dānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 1. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 23. decembrī, kriminālprocesā pret

Canal Digital Danmark A/S .

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], tiesneši M. Bergere [M. Berger], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents), E. Levits un F. Biltšens [F. Biltgen],

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

—	Canal Digital Danmark A/S vārdā – M. Hopp, advokat,

—	Dānijas valdības vārdā – C. Thorning un M. Søndahl Wolff, pārstāvji,

—	Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Kemper, pārstāvji,

—	Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Urbani Neri, avvocato dello Stato,

—	Austrijas valdības vārdā – G. Eberhard, pārstāvis,

—	Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,

—	Norvēģijas valdības vārdā – T. Skjeie un I. Jansen, pārstāves,

—	Eiropas Komisijas vārdā – M. Clausen un D. Roussanov, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV 2005, L 149, 22. lpp.), 6. un 7. pantu.

2	Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar kriminālprocesu, kas uzsākts pret Canal Digital Danmark A/S (turpmāk tekstā – “Canal Digital”) un attiecas uz televīzijas programmu pakešu abonementu pārdošanas praksi, ko ir īstenojusi šī sabiedrība.

Atbilstošās tiesību normas

Direktīva 2005/29

Direktīvas 2005/29 preambulas 5., 6., 11., 12., 14. un 18. apsvērumā ir noteikts:

“(5)

Tā kā nav vienādu noteikumu Kopienas līmenī, šķēršļus preču un pakalpojumu brīvai pārrobežu apritei vai brīvībai veikt uzņēmējdarbību varētu pamatot ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi tikmēr, kamēr ar tiem paredzēts sargāt atzītus mērķus saistībā ar sabiedrības interesēm un tie ir samērīgi ar šiem mērķiem. Ņemot vērā Kopienas mērķus, kas izklāstīti Līguma noteikumos un sekundārajos Kopienas tiesību aktos par pārvietošanās brīvību, un saskaņā ar Komisijas komerciālo komunikāciju politiku, kā izklāstīts Komisijas paziņojumā “Papildinājums Zaļajai grāmatai par komerciālajām komunikācijām iekšējā tirgū”, tādi šķēršļi būtu jālikvidē. Šos šķēršļus var likvidēt, tikai izstrādājot Kopienas līmenī vienādus noteikumus, ar ko ievieš augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, un Kopienas līmenī noskaidrojot dažus juridiskus jēdzienus, ciktāl tas vajadzīgs netraucētai iekšējā tirgus darbībai un lai atbilstu juridiskās noteiktības prasībai.

(6)	Tādēļ ar šo direktīvu tuvina dalībvalstu tiesību aktus par negodīgu komercpraksi, tostarp negodīgu reklāmu, kas rada tiešu kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm, tādējādi radot netiešu kaitējumu likumīgu konkurentu ekonomiskajām interesēm. [..]

[..]

(11)	Augstais konverģences līmenis, kas ir sasniegts, tuvinot valstu noteikumus ar šīs direktīvas starpniecību, rada vispārēju augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību. Ar šo direktīvu nosaka vienotu vispārēju aizliegumu tādai negodīgai komercpraksei, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību. [..]

(12)

Saskaņošana būtiski stiprinās juridisku noteiktību gan patērētājiem, gan uzņēmējiem. Gan patērētāji, gan uzņēmēji varēs paļauties uz vienotu regulatīvu sistēmu, kas balstās uz skaidri definētiem juridiskiem jēdzieniem, kas visā Eiropas Savienībā reglamentē visus negodīgās komercprakses aspektus. Tādējādi būs likvidēti šķēršļi, kas radušies tā dēļ, ka noteikumi par negodīgu komercpraksi, kas kaitē patērētāju ekonomiskajām interesēm, ir sadrumstaloti, un šajā jomā varēs izveidot iekšējo tirgu.

[..]

(14)

Vēlams, lai maldinoša komercprakse ietvertu tādu praksi, arī maldinošu reklāmu, kas, maldinot patērētājus, viņiem liedz iespēju izdarīt pamatotu un tādējādi arī efektīvu izvēli. Atbilstīgi dalībvalstu tiesību aktiem un praksei, kas attiecas uz maldinošu reklāmu, šī direktīva klasificē maldinošu praksi maldinošās darbībās un maldinošos noklusējumos. Attiecībā uz noklusējumiem šajā direktīvā ir noteikts ierobežots apjoms būtiskas informācijas, kas vajadzīga patērētājam, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu. Tāda informācija nebūs jāizpauž visās reklāmās, bet tikai, ja tirgotājs nāk klajā ar uzaicinājumu veikt pirkumu, kas ir šajā direktīvā skaidri definēts jēdziens. Šajā direktīvā izmantotā pilnīgas saskaņošanas pieeja neliedz dalībvalstīm savos tiesību aktos precizēt īpašu produktu, piemēram, kolekcijas priekšmetu vai elektropreču, galvenās īpašības, kuru noklusēšana būtu būtiska, īstenojot uzaicinājumu veikt pirkumu. [..]

[..]

(18)

Ir pareizi visus patērētājus aizsargāt pret negodīgu komercpraksi. [..] Saskaņā ar proporcionalitātes principu un lai dotu iespēju efektīvi piemērot aizsargpasākumus, kas paredzēti šajā direktīvā, tajā par atsauces lielumu izmantots pietiekami labi informēts, kā arī pietiekami vērīgs un piesardzīgs vidusmēra patērētājs, ņemot vērā sociālos, kultūras un valodas faktorus, kā to interpretējusi Tiesa [..]. Metode, ar kuru nosaka vidusmēra patērētāju, nav statistikas metode. Attiecīgo valstu tiesām un iestādēm būs jāizmanto pašu lemtspēja, [ņemot vērā Tiesas judikatūru] lai noteiktu vidusmēra patērētāja tipisko reakciju katrā konkrētā gadījumā.”

Atbilstoši Direktīvas 2005/29 1. pantam:

“Šīs direktīvas mērķis ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm.”

Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

c)	“produkts” ir jebkura prece vai pakalpojums [..];

d)	“uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” (turpmāk – arī “komercprakse”) ir jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem;

e)	“būtiski kropļot patērētāju saimniecisko rīcību” nozīmē izmantot komercpraksi, lai būtiski mazinātu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam pieņemt tādus lēmumus par darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis;

[..]

i)	“uzaicinājums veikt pirkumu” ir komerciālās saziņas forma, kas norāda produkta īpašības un cenu izmantotajai komerciālās saziņas formai piemērotā veidā un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu;

[..]

“lēmums veikt darījumu” ir jebkurš patērētāja pieņemts lēmums par to, vai, kā un pēc kādiem noteikumiem veikt pirkumu, vai veikt pilnus vai daļējus maksājumus, paturēt produktu vai no tā atbrīvoties, vai attiecībā uz to izmantot līgumtiesības, neatkarīgi no tā, vai patērētājs nolemj rīkoties vai no rīcības atturēties”.

Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 5. pantu:

“1. Negodīga komercprakse ir aizliegta.

2. Komercprakse ir negodīga, ja:

a)	tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām, un

b)	tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.

[..]

4. Jo īpaši komercprakse ir negodīga, ja:

a)	tā maldina, kā izklāstīts 6. un 7. pantā,

[..].”

Direktīvas 2005/29 6. pantā “Maldinošas darbības” ir noteikts:

“1. Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tajā sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa vai ja tā jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, pat ja informācija ir faktiski pareiza, attiecībā uz vienu vai vairākiem šeit turpmāk uzskaitītajiem elementiem un jebkādā gadījumā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis:

[..]

d)	cena vai cenas aprēķināšanas veids vai konkrēta cenas atvieglojuma esamība;

[..].”

Direktīvas 2005/29 7. pantā “Maldinoša noklusēšana” ir noteikts:

“1. Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

2. Par maldinošu noklusēšanu arī uzskata gadījumus, ja tirgotājs, ņemot vērā 1. punktā aprakstīto, tajā minēto būtisko informāciju slēpj vai sniedz neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā vai nenorāda uz komercprakses komercnolūku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs, un ja tas jebkurā no minētajiem gadījumiem liek vai var likt vidusmēra patērētājam pieņemt tādu lēmumu par darījuma veikšanu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

3. Ja komercpraksē izmantotā saziņas līdzekļa dēļ rodas vietas vai laika ierobežojumus, tad, konstatējot to, vai informācija ir noklusēta, ņem vērā tādus ierobežojumus un jebkurus tirgotāja veiktus pasākumus, lai informētu patērētājus ar citiem līdzekļiem.

4. Ja īsteno uzaicinājumu veikt pirkumu, šādu informāciju uzskata par būtisku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs:

a)	produkta galvenās īpašības, ciktāl tas ir piemērots saistībā ar saziņas līdzekli un pašu produktu;

b)	tirgotāja ģeogrāfiskā adrese un identitāte, piemēram, viņa tirdzniecības nosaukums un vajadzības gadījumā tā tirgotāja ģeogrāfiskā adrese un identitāte, kura uzdevumā viņš darbojas;

cena, tostarp visi nodokļi, vai, ja produkta iedabas dēļ cenu nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, cenas aprēķināšanas veids, kā arī vajadzības gadījumā visi papildu kravas, piegādes vai pasta maksājumi, vai, ja tādus maksājumus nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, fakts, ka šādi papildu maksājumi var būt iekasējami;

d)	maksāšanas, piegādes, darbības un sūdzību izskatīšanas procedūras, ja tās ir citādas, nekā to paredz profesionālā rūpība;

e)	atcelšanas vai atsaukšanas tiesību esamība, ja tās saistītas ar produktiem vai darījumiem.

5. Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības informācijai, kuras attiecas uz komerciālo saziņu, tostarp reklāmu un tirgdarbību, un kuru nepilnīgs uzskaitījums atrodams II pielikumā, uzskata par būtiskām.”

Dānijas tiesības

Direktīva 2005/29 Dānijas tiesībās tika transponēta ar 2006. gada 20. decembralov nr. 1547 om ændring af lov om markedsføring (Gennemførelse af direktivet om urimelig handelspraksis, kontrolundersøgelser m.v.) (Likums Nr. 1547, ar ko groza Likumu par komercpraksi (ar ko transponē direktīvu par negodīgu komercpraksi, pārbaudēm utt.), turpmāk tekstā – “Likums, ar ko groza Likumu par komercpraksi”).

Markedsføringslov (Likums par komercpraksi), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums par komercpraksi”), 3. pantā ir noteikts:

“Tirgotājs nevar ne izmantot maldinošas vai neprecīzas norādes, ne noklusēt būtisku informāciju, ja šīs prakses mērķis ir būtiski kropļot patērētāju vai citu tirgotāju saimniecisko rīcību tirgū.

Komercprakse, kuras saturs, forma vai izmantotā metode ir maldinoša, agresīva vai neatbilstoši ietekmē patērētājus vai citus tirgotājus un kura varētu būtiski kropļot to rīcību tirgū, ir aizliegta.

Ja tiek sniegtas norādes par faktiem, ir jābūt iespējai tās dokumentēt.

Tirdzniecības un izaugsmes ministrs precīzāk nosaka konkrētas komercprakses formas, kuras jebkuros apstākļos saskaņā ar Savienības tiesībām ir uzskatāmas par negodīgām attiecībā pret patērētājiem.”

2006. gada 4. oktobra Likumprojekta Nr. L 2, kura rezultātā tika pieņemts Likums, ar ko groza Likumu par komercpraksi, pamatojumā ir noteikts:

“[Direktīvas par negodīgu komercpraksi] 6., 7., 8. un 9. pants par maldinošu un agresīvu komercpraksi ir jāiestrādā jaunā esošo 3. panta noteikumu par maldinošu un neatbilstošu komercpraksi redakcijā, kā arī ar jauniem noteikumiem, kuros ir iekļautas direktīvas prasības par informāciju saistībā ar uzaicinājumu veikt pirkumu, kas ir vērsts uz patērētājiem.”

Saskaņā ar minētā likuma sagatavošanas dokumentiem, kas attiecas uz 3. panta pirmās daļas projektu, no kura izriet pašreizējā Likuma par komercpraksi 3. panta pirmās daļas redakcija:

“Noklusēšanu var veidot tas, ka tirgotājs noklusē zināmu informāciju vai to sniedz neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai neatbilstošā veidā. Novērtējot, vai runa ir par būtisku noklusējumu, tomēr ir jāņem vērā konteksts, kādā iekļaujas attiecīgā komercprakse, tostarp visi apstākļi un ierobežojumi, kas attiecas uz izmantotajiem saziņas līdzekļiem. Tajā pašā laikā ir jāņem vērā iespējamie pasākumi, ko tirgotājs ir veicis, lai šī informācija būtu pieejama citās tirdzniecības formās. Runa tomēr var būt par būtisku informāciju, kuras noklusēšana katrā ziņā ir maldinoša, pat ņemot vērā ierobežojumus un robežas laikā un telpā, kas plašsaziņas līdzekļos ir noteikti reklāmai. Galīgais lēmums par to, vai ir noticis pārkāpums, kā tas ir bijis līdz šim, būs atkarīgs no konkrēta attiecīgās komercprakses vērtējuma.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

13	Canal Digital ir Dānijā dibināta sabiedrība, kas patērētājiem nodrošina televīzijas programmas, tostarp televīzijas programmu paketes.

14	Pret šo sabiedrību ir uzsākta tiesvedība Retten i Glostrup (Glostrupas tiesa, Dānija) par to, ka sešas reizes vienas reklāmas kampaņas ietvaros attiecībā uz abonementiem 2009. gadā tā ir pārkāpusi Likuma par komercpraksi 3. panta pirmo daļu.

15	Šī tiesa uzskata, ka šo kampaņu veidoja divi reklāmas paziņojumi televīzijā un internetā, kā arī trīs reklāmkarogi internetā, proti, Canal Digital interneta vietnes sākumlapā.

16	Minēto abonementu cenu veidoja, pirmkārt, ikmēneša fiksētā maksa 99 Dānijas kronu (DKK) (aptuveni EUR 13,30) vai DKK 149 (aptuveni EUR 20) apmērā un, otrkārt, sešu mēnešu fiksētā maksa DKK 389 (aptuveni EUR 52,30) apmērā par “kartes pakalpojumu”.

Abos reklāmas paziņojumos televīzijā un internetā ikmēneša fiksētā maksa tika nosaukta mutiski un norādīta aplī, kā arī tekstā ekrāna apakšējā daļā. Mutiski netika sniegta nekāda informācija par sešu mēnešu “kartes pakalpojumu”. Fiksētā maksa, kas attiecas uz šo “kartes pakalpojumu”, bija ietverta tekstā ekrāna apakšējā daļā, kurā bija norādīta arī kopējā summa, kāda patērētājam jāmaksā par pirmo abonementa gadu (turpmāk tekstā – “saistību laikposms”). Kopējā cena, kāda abonentam jāmaksā saistību laikposmā, ieskaitot sešu mēnešu “kartes pakalpojumu”, arī bija norādīta aplī uz ekrāna ar mazākiem burtiem nekā tie, ar kādiem bija norādīta ikmēneša fiksētā cena, bet reklāmas paziņojumā tā nebija minēta mutiski. Teksts, kurā bija norādīts sešu mēnešu “kartes pakalpojums” un kopējā cena, kas jāmaksā saistību laikposmā, ar mazākiem burtiem ekrāna apakšējā daļā bija norādīts ilgāk nekā aplis – aptuveni sešas sekundes. Reklāmas paziņojumā, kurā norādītā cena bija DKK 99, ikmēneša fiksētā cena aplī bija norādīta ar tādiem burtiem, kas bija aptuveni četras reizes lielāki nekā teksts ekrāna apakšējā daļā. Pēdējais minētais teksts bija balts un daļa no tā, kas attiecās uz sešu mēnešu “kartes pakalpojumu”, bija norādīta uz gaiša fona. Reklāmas paziņojumā, kurā norādītā cena bija DKK 149, ikmēneša fiksētā cena aplī bija norādīta ar tādiem burtiem, kas bija aptuveni 1,5 reizes lielāki nekā teksts ekrāna apakšējā daļā. Teksts ekrāna apakšējā daļā bija balts un attēlots uz zila un zaļa fona.

Vienā no reklāmkarogiem ikmēneša fiksētā cena, proti, DKK 99, bija norādīta aplī. Šajā aplī ar mazākiem burtiem bija norādīta arī kopējā cena, kas patērētājam būs jāmaksā saistību periodā. Sešu mēnešu “kartes pakalpojums” nebija minēts. Nospiežot uz šī reklāmkaroga, patērētājs varēja iegūt papildu informāciju par abonementu, konkrēti par minēto “kartes pakalpojumu”.

19	Divos pārējos reklāmkarogos bija norādīta tikai ikmēneša fiksētā cena, proti, DKK 99. Nospiežot uz reklāmkaroga, patērētājs piekļuva Canal Digital interneta vietnes sākumlapai, kurā viņš varēja atrast sīkāku informāciju par abonementu, tostarp par sešu mēnešu “kartes pakalpojumu”.

Pēdējais tiesvedības gadījums ir saistīts ar Canal Digital interneta vietnes sākumlapu. Abonementi tajā bija norādīti zem virsraksta “Vislētākā ciparu televīzijas pakete ar HDTV Dānijā”. Blakus šim tekstam atradās aplis, kurā bija iekļauta norāde uz cenu, proti, DKK 99. Zem šīs norādes ar mazākiem burtiem bija norādīta kopējā cena, kas ir jāmaksā saistību laikposmā. Informācija par sešu mēnešu “kartes pakalpojumu” bija norādīta mazliet zemāk šajā sākumlapā ar atšķirīgiem un mazākiem burtiem, kā arī vēl zemāk zem virsraksta “Piedāvājuma nosacījumi”. Šajā vietā bija minēta arī kopējā cena, kas ir jāmaksā saistību laikposmā un kurā bija ietverts minētais “kartes pakalpojums”.

Sešos iepriekš minētajos gadījumos tiesvedības par Likuma par komercpraksi 3. panta pirmās daļas pārkāpumu iesniedzējtiesā pret Canal Digital tika uzsāktas tāpēc, ka tā nebija pietiekami precīzi informējusi patērētājus, ka ikmēneša fiksētajai abonementa maksai DKK 99 vai DKK 149 apmērā tiks pieskaitīta abonementa maksa par sešu mēnešu “kartes pakalpojumu” DKK 389 apmērā.

22	Minētā tiesa, kas norāda, ka Direktīvas 2005/29 7. panta 1. un 3. punkta noteikumi nav tikuši pārņemti Likumā par komercpraksi, bet ir tikai minēti tā likumprojekta pamatojuma izklāstā, kura rezultātā tika pieņemts minētais likums, šaubās par šī likuma atbilstību minētajai direktīvai.

Turklāt, uzskatot, ka pamatlietā rodas jautājumi par šīs direktīvas 6. un 7. panta interpretāciju, Retten i Glostrup (Glostrupas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [Direktīva 2005/29] ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts sistēmu, kāda ir paredzēta [Dānijas Likuma par komercpraksi] 3. pantā un atbilstoši kurai ir aizliegta maldinoša komercprakse, tostarp saistībā ar uzaicinājumiem veikt pirkumu, bet ne minētajā 3. pantā, ne kādā citā likuma tiesību normā nav paredzēta atsauce uz ierobežojumiem, kas ir paredzēti direktīvas 7. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru ir jāņem vērā, vai komercprakses ietvaros nav noklusēta būtiska informācija, kas attiecīgajā situācijā vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu, kā arī tās 7. panta 3. punktā, saskaņā ar kuru ir jāņem vērā ierobežojumi telpā vai laikā, kas rodas izmantotā saziņas līdzekļa dēļ?

Vai [Direktīvas 2005/29] 6. pants ir interpretējams tādējādi, ka – situācijās, kad tirgotājs ir izvēlējies pastāvīgā abonementa cenu norādīt tā, ka patērētājam ir jāsedz gan ikmēneša fiksētā maksa, gan sešu mēnešu fiksētā maksa, – šo praksi uzskata par maldinošu, ja ikmēneša fiksētā maksa saskaņā ar komercpraksi ir īpaši izcelta, bet sešu mēnešu fiksētā maksa ir pilnībā noklusēta vai ir norādīta tikai mazāk redzamā veidā?

Vai [Direktīvas 2005/29] 7. pants ir interpretējams tādējādi, ka – situācijās, kad tirgotājs ir izvēlējies pastāvīgā abonementa cenu norādīt tā, ka klientam ir jāsedz gan ikmēneša fiksētā maksa, gan sešu mēnešu fiksētā maksa, – par maldinošu noklusēšanu saskaņā ar minēto 7. pantu uzskata to, ka ikmēneša fiksētā maksa saskaņā ar komercpraksi ir īpaši izcelta, bet sešu mēnešu fiksētā maksa ir pilnībā noklusēta vai norādīta tikai mazāk redzamā veidā?

Vai, novērtējot, vai tāda komercprakse, kāda ir aprakstīta otrajā un trešajā jautājumā, ir maldinoša, ir jāņem vērā tas, vai atbilstoši minētajai praksei:

a)	ir norādīta abonementa kopējā cena saistību laikposmā, ieskaitot sešu mēnešu fiksēto maksu, un/vai

b)	tā tiek īstenota, izmantojot sludinājumus vai reklāmu internetā, kuros ir izdarīta atsauce uz tirgotāja interneta vietni, ja ir norādīta sešu mēnešu fiksētā maksa un/vai abonementa kopējā cena, ieskaitot sešu mēnešu fiksēto maksu?

5)	Vai atbildi uz otro un trešo jautājumu ietekmē tas, ka tirdzniecība notiek, izmantojot reklāmu televīzijā?

6)	Vai [Direktīvas 2005/29] 7. panta 4. punktā ir izsmeļoši uzskaitīts tas, kāda informācija ir būtiska uzaicinājumam veikt pirkumu?

Ja atbilde uz sesto jautājumu ir apstiprinoša, vai [Direktīvas 2005/29] 7. panta 4. punkts izslēdz iespēju, ka uzaicinājums veikt pirkumu – kurā ir norādīta kopējā cena, kas patērētājam ir jāmaksā par pirmo abonementa līguma noslēgšanas gadu (saistību laikposms), – var tikt uzskatīts par maldinošu komercpraksi saskaņā ar [minētās] direktīvas 7. panta 1. un 2. punktu vai 6. pantu, ja, piemēram, papildu informācija ir sniegta par dažiem – bet ne visiem – preces cenas elementiem?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/29 7. panta 1. un 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka, lai novērtētu, vai komercprakse ir jāuzskata par maldinošu noklusēšanu, ir jāņem vērā konteksts, kādā iekļaujas minētā prakse, it īpaši ierobežojumi telpā vai laikā, kas rodas izmantotā saziņas līdzekļa dēļ, lai gan šāda prasība skaidri neizriet no attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma teksta.

Jāatgādina, ka Direktīvas 2005/29 mērķis saskaņā ar tās preambulas 5. un 6. apsvērumu, kā arī tās 1. pantu ir ieviest vienotas tiesību normas par uzņēmumu negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, lai veicinātu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un nodrošinātu augstu pēdējo minēto aizsardzības līmeni (spriedums, 2009. gada 23. aprīlis, VTB‑VAB un Galatea, C‑261/07 un C‑299/07, EU:C:2009:244, 51. punkts).

Tādējādi ar šo direktīvu tiek pilnībā saskaņotas minētās normas Savienībā. Līdz ar to, kā tas skaidri ir paredzēts tās 4. pantā, dalībvalstis nevar veikt ierobežojošākus pasākumus kā tie, kas ir noteikti minētajā direktīvā, pat lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības pakāpi (spriedums, 2009. gada 23. aprīlis, VTB‑VAB un Galatea, C‑261/07 un C‑299/07, EU:C:2009:244, 52. punkts).

Jānorāda arī, ka Direktīvas 2005/29 7. panta 1. un 3. punkts iezīmē robežas, kādās būtu jānovērtē komercprakse, precizējot, ka ir jāņem vērā konteksts, kādā iekļaujas minētā prakse, kā arī ierobežojumi telpā vai laikā, kas rodas saziņas līdzekļa dēļ, lai novērtētu, vai tā ir jāuzskata par maldinošu praksi vai noklusēšanu.

Tādējādi ir skaidrs, ka valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, lai novērtētu, vai komercprakse ir jāuzskata par maldinošu noklusēšanu Direktīvas 2005/29 7. panta izpratnē, nav jāņem vērā konteksts, kādā iekļaujas šī prakse, it īpaši ierobežojumi telpā vai laikā, kas rodas komercpraksē izmantotā saziņas līdzekļa dēļ, kā arī visi pasākumi, ko tirgotājs ir veicis, lai informāciju nodotu patērētāju rīcībā ar citiem līdzekļiem, neatbilst šīs direktīvas izvirzītajām prasībām.

Kaut arī valsts tiesiskajā regulējumā, kas ir piemērojams pamatlietā, skaidri nav minēts, ka, novērtējot attiecīgo komercpraksi, ir jāņem vērā konteksts, kādā iekļaujas šī prakse, un konkrētāk nosacījumi un ierobežojumi, kas ir saistīti ar izmantoto saziņas līdzekli, iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka likumprojekta, ar ko tiek transponēta Direktīva 2005/29, pamatojuma izklāstā ir izdarīta atsauce uz šādu prasību. Šajā ziņā Dānijas valdība rakstveida procesā norādīja, ka sagatavošanas dokumentiem ir īpašs statuss Dānijas Karalistes un Ziemeļeiropas valstu tiesību tradīcijās, jo tiesas un valsts iestādes šiem dokumentiem piešķir lielu nozīmi, ja tām ir jāinterpretē kāds tiesību akts.

Šajos apstākļos ir jāatgādina, ka no direktīvas izrietošais pienākums sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī uzdevums veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti, lai nodrošinātu šī pienākuma izpildi atbilstoši lojālas sadarbības principam, kas ir paredzēts LES 4. panta 3. punkta otrajā daļā, ir jāpilda visām dalībvalstu iestādēm, tostarp tiesu iestādēm savas kompetences ietvaros (skat. it īpaši spriedumus, 1984. gada 10. aprīlis, von Colson un Kamann, 14/83, EU:C:1984:153, 26. punkts; 2011. gada 8. septembris, Rosado Santana, C‑177/10, EU:C:2011:557, 51. punkts, kā arī 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 30. punkts).

31	Faktiski valsts tiesām tiek uzlikts pienākums nodrošināt tiesisko aizsardzību, kas lietas dalībniekiem izriet no Savienības tiesību normām, un garantēt to pilnīgu piemērošanu (spriedums, 2011. gada 8. septembris, Rosado Santana, C‑177/10, EU:C:2011:557, 52. punkts).

Tāpat arī, piemērojot valsts tiesības un it īpaši tāda tiesiskā regulējuma noteikumus, kas ir īpaši pieņemts, lai izpildītu kādas direktīvas prasības, valsts tiesai valsts tiesības ir jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā attiecīgās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu un tādējādi izpildītu LESD 288. panta trešo daļu (spriedumi, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c., no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 113. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 31. punkts).

Prasība par valsts tiesību atbilstošu interpretāciju ir raksturīga LESD sistēmai, jo tā ļauj valsts tiesai savas kompetences ietvaros nodrošināt pilnīgu Savienības tiesību efektivitāti, iztiesājot lietu, kas tai ir jāizskata (spriedums, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c., no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 114. punkts).

Šajā lietā tādējādi iesniedzējtiesai, kurai ir jāiztiesā tāda lieta kā pamatlieta, kas ietilpst Direktīvas 2005/29 piemērošanas jomā un balstās uz faktiem, kuri ir notikuši pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām, ja tā piemēro valsts tiesību normas, kas ir īpaši paredzētas šīs direktīvas transponēšanai, tās ir jāinterpretē pēc iespējas tā, lai tās varētu tikt piemērotas saskaņā ar direktīvas mērķiem (spriedumi, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c., no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 117. punkts, kā arī 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 31. punkts).

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/29 7. panta 1. un 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka, lai novērtētu, vai komercprakse ir jāuzskata par maldinošu noklusēšanu, ir jāņem vērā konteksts, kādā iekļaujas šī prakse, it īpaši minētajā komercpraksē izmantotā saziņas līdzekļa nepilnības, ierobežojumi telpā vai laikā, kas rodas šī saziņas līdzekļa dēļ, kā arī visi pasākumi, ko tirgotājs ir veicis, lai informāciju nodotu patērētāju rīcībā ar citiem līdzekļiem, kaut arī šī prasība skaidri neizriet no attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma teksta.

Par otro jautājumu

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka, ja tirgotājs ir izvēlējies abonementa cenu norādīt tā, ka patērētājam ir jāsedz gan ikmēneša fiksētā maksa, gan sešu mēnešu fiksētā maksa, šo praksi uzskata par maldinošu darbību, ja ikmēneša fiksētā maksa saskaņā ar komercpraksi ir īpaši izcelta, bet sešu mēnešu fiksētā maksa ir pilnībā noklusēta vai ir norādīta mazāk redzamā veidā.

Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punktu par maldinošu uzskata komercpraksi, kas jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, pirmkārt, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju attiecībā uz vienu vai vairākiem šajā tiesību normā uzskaitītajiem elementiem, kuru vidū it īpaši ir cena vai cenas aprēķināšanas metode, un, otrkārt, liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

38	No šīs tiesību normas teksta izriet, ka maldinošu komercpraksi veidojošos elementus, kas ir ietverti minētajā tiesību normā, uztver galvenokārt patērētājs, kuram negodīga komercprakse ir adresēta (spriedums, 2013. gada 19. septembris, CHS Tour Services, C‑435/11, EU:C:2013:574, 43. punkts).

Šajā ziņā svarīgi ir atgādināt, ka izmantojamais novērtējuma kritērijs ir labi informēts, pietiekami vērīgs un piesardzīgs vidusmēra patērētājs, ņemot vērā sociālos, kultūras un valodas faktorus (spriedums, 2011. gada 12. maijs, Ving Sverige, C‑122/10, EU:C:2011:299, 22. punkts). Jāpiebilst, kā tas izriet no Direktīvas 2005/29 preambulas 18. apsvēruma, ka jēdziens “vidusmēra patērētājs” nav statistikas jēdziens un ka, lai noskaidrotu tipisku šī patērētāja reakciju konkrētajā situācijā, valsts tiesām un iestādēm ir jāizmanto pašu lemtspēja.

No tā izriet, ka, lai novērtētu, vai tāda komercprakse kā pamatlietā aplūkotā maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju saistībā ar cenu, iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, ir jānoskaidro, vai attiecīgā komerciālā paziņojuma sekas ir tādas, ka vidusmēra patērētājam tiek piedāvāta pievilcīga cena, kas galu galā izrādās maldinoša.

Tādos apstākļos kā pamatlietā pastāvošie attiecīgā gadījumā varētu ņemt vērā to, ka piedāvājumiem televīzijas kanālu jomā ir raksturīga liela piedāvājumu un kombināciju dažādība, kas parasti ir ļoti strukturēta gan izmaksu, gan satura ziņā, kā rezultātā pastāv būtiska informācijas asimetrija, kas var dezorientēt patērētāju.

Jāprecizē, ka pretēji Direktīvas 2005/29 7. panta 1. un 2. punktam tās 6. panta 1. punktā nav nekādas atsauces uz ierobežojumiem telpā vai laikā, kas būtu saistīti ar izmantoto saziņas līdzekli. Tādējādi no tā ir jāsecina, ka ierobežojumi laikā, kam var būt pakļauti daži saziņas līdzekļi, piemēram reklāmas paziņojumi televīzijā, nevar tikt ņemti vērā, lai novērtētu komercprakses maldinošo raksturu, ņemot vērā šīs direktīvas 6. panta 1. punktu.

Ja preces cena Direktīvas 2005/29 2. panta c) punkta izpratnē ir veidota no vairākām sastāvdaļām, no kurām viena saskaņā ar komercpraksi ir īpaši izcelta, bet otra, kas tomēr ir nenovēršams un paredzams cenas elements, ir pilnībā noklusēta vai ir norādīta mazāk redzamā veidā, īpaši ir jānovērtē, vai šī norāde var izraisīt maldinošu uztveri par piedāvājumu kopumā.

44	Tā tas ir gadījumā, ja vidusmēra patērētājs var gūt nepareizu iespaidu, ka viņam tiek piedāvāta īpaši izdevīga cena, jo viņš varēja nepamatoti domāt, ka viņam būs jāmaksā tikai norādītā cenas sastāvdaļa, un tas ir jānovērtē iesniedzējtiesai.

45	Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkta formulējumu attiecīgajai komercpraksei turklāt ir jāliek vai ir jāspēj likt vidusmēra patērētājam “pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis”.

46	Šajā ziņā ir jānorāda, ka cena principā ir noteicošais elements vidusmēra patērētājam, kad tam ir jāpieņem lēmums veikt darījumu.

47	Ja cena ir sadalīta vairākās sastāvdaļās, lai novērtētu, vai attiecīgā komercprakse var likt vidusmēra patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis, nozīme ir tam, vai noklusētā vai mazāk redzamā sastāvdaļa ir nozīmīgs kopējās cenas elements.

Runājot par to, ka ir minēta abonementa kopējā cena par saistību laikposmu, iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai attiecīgo komercprakšu vispārējais atspoguļojums un it īpaši abonementa kopējās cenas vispārējais atspoguļojums faktiski ļāva vidusmēra patērētājam pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu, vai arī, tieši pretēji, pamatlietā aplūkotais komerciālais paziņojums kopumā bija tāds, kas varēja likt kļūdaini uztvert piedāvājumu. Īpaši būs jāpārbauda, vai vidusmēra patērētājs spēja saprast, ka abonementa iegāde ir saistīta ar izmaksām, kas nav tās, kuras ir saistītas ar ikmēneša fiksēto maksu.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka par maldinošu ir jāatzīst komercprakse, atbilstoši kurai produkta cena tiek sadalīta vairākos elementos un tiek izcelts viens no tiem, ja šī prakse var, pirmkārt, radīt vidusmēra patērētājam nepareizu iespaidu, ka viņam ir piedāvāta izdevīga cena, un, otrkārt, likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus pamatlietā. Tomēr ierobežojumus laikā, ar ko var būt saistīti daži saziņas līdzekļi, piemēram, reklāmas paziņojumi televīzijā, nevar ņemt vērā, lai novērtētu komercprakses maldinošo raksturu, ņemot vērā šīs direktīvas 6. panta 1. punktu.

Par trešo jautājumu

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/29 7. pants ir interpretējams tādējādi, ka – situācijās, kad tirgotājs ir izvēlējies abonementa cenu norādīt tā, ka patērētājam ir jāsedz gan ikmēneša fiksētā maksa, gan sešu mēnešu fiksētā maksa, – šo praksi uzskata par maldinošu noklusējumu, ja ikmēneša fiksētā maksa saskaņā ar komercpraksi ir īpaši izcelta, bet sešu mēnešu fiksētā maksa ir pilnībā noklusēta vai ir norādīta mazāk redzamā veidā.

Vispirms ir jāuzsver, ka Direktīvas 2005/29 7. pantā ir nošķirti šīs direktīvas 2. panta i) punktā definētie uzaicinājumi veikt pirkumu un cita komercprakse. Kaut arī uz visiem komercprakses veidiem, tostarp uz uzaicinājumiem veikt pirkumu, attiecas minētās direktīvas 7. panta 1.–3. un 5. punktā ietvertās prasības, tikai uz komercpraksi, kas ir atzīta par uzaicinājumiem veikt pirkumus, attiecas šīs pašas direktīvas 7. panta 4. punkts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Ving Sverige, C‑122/10, EU:C:2011:299, 24. punkts).

Valsts tiesai ir jānovērtē, vai attiecīgie komerciālie paziņojumi var tikt atzīti par uzaicinājumiem veikt pirkumu Direktīvas 2005/29 2. panta i) punkta izpratnē, ņemot vērā, ka komerciālajā paziņojumā nebūt nav jābūt ietvertai konkrētai pirkšanas iespējai vai tam nav jāatrodas blakus šādai iespējai, lai tas veidotu uzaicinājumu veikt pirkumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Ving Sverige, C‑122/10, EU:C:2011:299, 32. punkts).

Pēc tam ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2005/29 7. panta 1. punkta noteikumiem “komercpraksi uzskata par maldinošu, ja attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības, tā noklusē būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, un tādējādi vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis”.

Saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 2. punktu komercpraksi uzskata arī par maldinošu noklusēšanu, ja tirgotājs slēpj būtisku informāciju, kas patērētājam ir vajadzīga, vai to sniedz neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā un ja tādējādi tas patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu par darījuma veikšanu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

55	Ciktāl cena no patērētāja viedokļa principā ir noteicošs elements, ja tam ir jāpieņem lēmums veikt darījumu, tā ir jāuzskata par informāciju, kas ir vajadzīga, lai patērētājs varētu pieņemt šādu uz informāciju balstītu lēmumu.

Turklāt no minētās direktīvas 7. panta 4. punkta izriet, ka komercpraksei, kas iepriekš ir atzīta par uzaicinājumu veikt pirkumu, ir jāietver noteikts būtiskas informācijas apjoms, kas ir uzskaitīta šajā pantā un kas tiek uzskatīta par būtisku, un kas patērētājam ir vajadzīga, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu. Ja šādas informācijas, pie kuras ir pieskaitāma arī cena, nav, uzaicinājums veikt pirkumu tādējādi tiek uzskatīts par maldinošu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Ving Sverige, C‑122/10, EU:C:2011:299, 24. punkts).

57	Kā tas ir atgādināts šī sprieduma 39. punktā, valsts tiesai ir jānoskaidro, vai attiecīgā komercprakse ir maldinoša no pietiekami labi informēta un pietiekami vērīga un piesardzīga vidusmēra patērētāja uztveres viedokļa, ņemot vērā sociālos, kultūras un valodas faktorus.

Valsts tiesai, ņemot vērā, kā tas izriet no Direktīvas 2005/29 7. panta 1.–4. punkta c) apakšpunkta, attiecīgās komercprakses faktisko kontekstu, izmantoto saziņas līdzekli, it īpaši tā nepilnības, kā arī attiecīgās preces raksturu un īpašības, katrā atsevišķā gadījumā ir jānovērtē, vai tādas būtiskas informācijas kā cenas noklusēšana lika vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Ving Sverige, C‑122/10, EU:C:2011:299, 52., 53. un 58. punkts).

Iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai informācija, kas attiecas uz abonementa kopējo cenu saistību laikposmā, lai gan tā ir minēta komerciālajā paziņojumā, tika slēpta vai tika sniegta neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā, kas tādējādi liedza vidusmēra patērētājam saprast, ka abonementa iegādāšanās ir saistīta ar izmaksām, kuras nav tās, kas ir saistītas ar ikmēneša fiksēto maksu, un līdz ar to pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu.

Runājot par televīzijas reklāmas paziņojuma izmantošanu, iesniedzējtiesai būs jāņem vērā ierobežojumi laikā, kādiem ir pakļauts šis saziņas līdzeklis. Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta i) punktu, kas attiecas uz uzaicinājumiem veikt pirkumu, produkta īpašībām ir jābūt norādītām izmantotajai saziņas formai piemērotā veidā. Tādējādi no tā izriet, ka nevar prasīt vienu un to pašu precizitātes līmeni produkta aprakstā neatkarīgi no formas – radio, televīzija, elektroniskie saziņas līdzekļi vai papīrs –, kura ir izvēlēta komerciālajam paziņojumam (skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Ving Sverige, C‑122/10, EU:C:2011:299, 45. punkts). Turklāt ir jākonstatē, ka laiks, kas ir patērētāja rīcībā, lai novērtētu informāciju, kura viņam tiek paziņota ar reklāmas paziņojuma starpniecību televīzijā, arī ir ierobežots.

Tāpat arī, runājot par atsauci uz tirgotāja interneta vietni, kurā ir norādīta sešu mēnešu fiksētā cena, ir jāatgādina, ka saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 3. punktu, lai noteiktu, vai informācija ir tikusi noklusēta, ir jāņem vērā izmantotā saziņas līdzekļa ierobežojumi telpā un laikā, kā arī pasākumi, ko tirgotājs ir veicis, lai šo informāciju nodotu patērētāja rīcībā ar citiem līdzekļiem.

Tomēr, kā izriet no Direktīvas 2005/29 7. panta 1. un 2. punkta, kas ir aplūkoti kopā ar minētās direktīvas mērķi nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, ierobežojumi telpā vai laikā, kuri rodas izmantotā saziņas līdzekļa dēļ, ir jālīdzsvaro ar attiecīgā produkta raksturu un īpašībām, lai noteiktu, vai attiecīgajam tirgotājam faktiski nebija iespējams attiecīgo informāciju iekļaut sākotnējā paziņojumā vai to tajā sniegt skaidri, saprotami un nepārprotami.

No tā izriet, ka tad, ja, ņemot vērā attiecīgajam produktam raksturīgās īpašības un ierobežojumus izmantotā saziņas līdzekļa dēļ, nebija iespējams sniegt visu būtisko informāciju par šo produktu, komercpraksē var minēt tikai atsevišķu šo informāciju, ja tirgotājs pārējā daļā atsaucas uz savu interneta vietni, ciktāl šajā vietnē ir ietverta būtiska informācija, kas attiecas uz produkta galvenajām īpašībām, cenu un citiem nosacījumiem saskaņā ar Direktīvas 2005/29 7. pantā noteiktajām prasībām.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/29 7. pants ir interpretējams tādējādi, ka, ja tirgotājs ir izvēlējies abonementa cenu noteikt tādā veidā, ka patērētājam ir jāmaksā gan ikmēneša fiksētā maksa, gan sešu mēnešu fiksētā maksa, šī prakse ir jāuzskata par maldinošu noklusēšanu gadījumā, ja ikmēneša fiksētā cena saskaņā ar komercpraksi ir īpaši izcelta, bet sešu mēnešu fiksētā cena ir pilnībā noklusēta vai norādīta mazāk redzamā veidā, ja šāda noklusēšana liek patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu tas citādi nebūtu pieņēmis, kas ir jānovērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā izmantotā saziņas līdzekļa nepilnības, produkta raksturu un īpašības, kā arī citus pasākumus, ko tirgotājs faktiski ir veicis, lai patērētāja rīcībā nodotu būtisku informāciju par preci.

Par ceturto un piekto jautājumu

65	Ņemot vērā atbildi uz otro un trešo jautājumu, uz ceturto un piekto jautājumu nav jāatbild.

Par sesto un septīto jautājumu

Uzdodot sesto un septīto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punktā ir ietverts izsmeļošs tās būtiskās informācijas uzskaitījums, kādai ir jābūt ietvertai uzaicinājumā veikt pirkumu, un attiecīgā gadījumā, vai šī tiesību norma izslēdz, ka šāds uzaicinājums, kurā ir minēta abonementa kopējā cena saistību laikposmā, varētu tikt kvalificēts kā maldinoša komercprakse.

67	Šīs direktīvas 7. panta, kas attiecas uz maldinošu noklusēšanu, 4. punktā ir paredzēts, ka, ja īsteno uzaicinājumu veikt pirkumu, tajā uzskaitīto informāciju uzskata par būtisku, ja tas nav skaidrs jau no konteksta.

Šis 7. panta 4. punkts, kas aplūkots kopā ar Direktīvas 2005/29 preambulas 14. apsvērumu, kurā ir noteikts, ka “attiecībā uz noklusējumiem [šajā] direktīvā ir noteikts ierobežots apjoms būtiskas informācijas, kas vajadzīga patērētājam, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu veikt darījumu”, ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir ietverts izsmeļošs tās informācijas uzskaitījums, kas uzaicinājumā veikt pirkumu ir jāatzīst par būtisku.

Tomēr ir jāņem vērā šīs direktīvas 7. panta 3. punkts – kuru ir paredzēts piemērot uzaicinājumiem veikt pirkumu –, kas ļauj ņemt vērā ierobežojumus telpā un laikā, kuri rodas izmantotā saziņas līdzekļa dēļ, kā arī citus pasākumus, kurus tirgotājs ir veicis, lai informāciju nodotu patērētāja rīcībā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Ving Sverige, C‑122/10, EU:C:2011:299, 66. un 67. punkts).

No šīs tiesību normas īpaši izriet, ka informācijas apjomu saistībā ar cenu nosaka ne tikai atkarībā no produkta rakstura un īpašībām, bet arī atkarībā no uzaicinājumā veikt pirkumu izmantotā saziņas līdzekļa un ņemot vērā papildu informāciju, ko, iespējams, ir sniedzis tirgotājs (spriedums, 2011. gada 12. maijs, Ving Sverige, C‑122/10, EU:C:2011:299, 68. punkts).

71	Visbeidzot ir jāprecizē – tas, ka tirgotājs uzaicinājumā veikt pirkumu sniedz visu Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punktā uzskaitīto informāciju, neizslēdz, ka šī komercprakse varētu tikt kvalificēta kā maldinoša šīs direktīvas 6. panta 1. punkta vai 7. panta 2. punkta izpratnē.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz sesto un septīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir ietverts izsmeļošs tās būtiskās informācijas uzskaitījums, kam ir jābūt ietvertai uzaicinājumā veikt pirkumu. Valsts tiesai ir jānoskaidro, vai attiecīgais tirgotājs ir izpildījis savu pienākumu sniegt informāciju, ņemot vērā ne tikai produkta raksturu un īpašības, bet arī saziņas līdzekli, kas ir izmantots uzaicinājumā veikt pirkumu, un papildu informāciju, kuru, iespējams, ir sniedzis minētais tirgotājs. Tas, ka uzaicinājumā veikt pirkumu tirgotājs ir sniedzis visu šīs direktīvas 7. panta 4. punktā uzskaitīto informāciju, neizslēdz, ka šis uzaicinājums varētu tikt kvalificēts kā maldinoša komercprakse minētās direktīvas 6. panta 1. punkta vai 7. panta 2. punkta izpratnē.

Par tiesāšanās izdevumiem

73	Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), 7. panta 1. un 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka, lai novērtētu, vai komercprakse ir jāuzskata par maldinošu noklusēšanu, ir jāņem vērā konteksts, kādā iekļaujas šī prakse, it īpaši minētajā komercpraksē izmantotā saziņas līdzekļa nepilnības, ierobežojumi telpā vai laikā, kas rodas šī saziņas līdzekļa dēļ, kā arī visi pasākumi, kurus tirgotājs ir veicis, lai informāciju nodotu patērētāja rīcībā ar citiem līdzekļiem, kaut arī šī prasība skaidri neizriet no attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma teksta;

Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka par maldinošu ir jāatzīst komercprakse, atbilstoši kurai preces cena tiek sadalīta vairākos elementos un tiek izcelts viens no tiem, ja šī prakse var, pirmkārt, radīt vidusmēra patērētājam nepareizu iespaidu, ka viņam ir piedāvāta izdevīga cena, un, otrkārt, likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus pamatlietā. Tomēr ierobežojumus laikā, ar ko var būt saistīti daži saziņas līdzekļi, piemēram, reklāmas paziņojumi televīzijā, nevar ņemt vērā, lai novērtētu komercprakses maldinošo raksturu saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu;

Direktīvas 2005/29 7. pants ir interpretējams tādējādi, ka, ja tirgotājs ir izvēlējies abonementa cenu noteikt tādā veidā, ka patērētājam ir jāmaksā gan ikmēneša fiksētā maksa, gan sešu mēnešu fiksētā maksa, šī prakse ir jāuzskata par maldinošu noklusēšanu gadījumā, ja ikmēneša fiksētā cena saskaņā ar komercpraksi ir īpaši izcelta, bet sešu mēnešu fiksētā cena ir pilnībā noklusēta vai norādīta mazāk redzamā veidā, ja šāda noklusēšana liek patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu tas citādi nebūtu pieņēmis, kas ir jānovērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā izmantotā saziņas līdzekļa nepilnības, produkta raksturu un īpašības, kā arī citus pasākumus, kurus tirgotājs faktiski ir veicis, lai patērētāja rīcībā nodotu būtisku informāciju par preci;

Direktīvas 2005/29 7. panta 4. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir ietverts izsmeļošs tās būtiskās informācijas uzskaitījums, kam ir jābūt ietvertai uzaicinājumā veikt pirkumu. Valsts tiesai ir jānoskaidro, vai attiecīgais tirgotājs ir izpildījis savu pienākumu sniegt informāciju, ņemot vērā ne tikai produkta raksturu un īpašības, bet arī saziņas līdzekli, kas ir izmantots uzaicinājumā veikt pirkumu, un papildu informāciju, ko, iespējams, ir sniedzis minētais tirgotājs. Tas, ka uzaicinājumā veikt pirkumu tirgotājs ir sniedzis visu šīs direktīvas 7. panta 4. punktā uzskaitīto informāciju, neizslēdz, ka šis uzaicinājums varētu tikt kvalificēts kā maldinoša komercprakse minētās direktīvas 6. panta 1. punkta vai 7. panta 2. punkta izpratnē.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda – dāņu.