I – Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

III – Paredzētā nolīguma priekšvēsture

IV – Tiesvedība Tiesā

V – Par lūguma sniegt atzinumu pieņemamību

VI – Par atbilstošu juridisko pamatu aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu (otrais jautājums)

A – Parlamenta un citu ieinteresēto lietas dalībnieku argumentācijas sintēze

B – Analīze

1) Par paredzētā nolīguma mērķi un saturu

2) Par atbilstošu juridisko pamatu

a) Par LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 87. panta 2. punkta a) apakšpunkta atbilstību

b) Par nepieciešamību pamatot aktu par paredzētā nolīguma noslēgšanu ar LESD 16. panta 2. punkta pirmo daļu

VII – Par paredzētā nolīguma saderīgumu ar LESD un Hartas noteikumiem (pirmais jautājums)

A – Parlamenta lūguma un apsvērumu, kā arī citu ieinteresēto lietas dalībnieku apsvērumu sintēze

1) Parlamenta lūguma un apsvērumu sintēze

2) Pārējo ieinteresēto lietas dalībnieku apsvērumu sintēze

B – Analīze

1) Ievada apsvērumi

2) Par iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās esamību

3) Par iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās attaisnojumu

a) Iejaukšanās, kas “noteikta tiesību aktos” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē

b) Iejaukšanās, kas atbilst vispārējas nozīmes mērķim

c) Par paredzētajā nolīgumā ietvertās iejaukšanās samērīgumu

i) Vispārīgi apsvērumi

ii) Par iejaukšanās piemērotību paredzētajā nolīgumā izvirzītā sabiedrības drošības mērķa sasniegšanai

iii) Par iejaukšanās absolūti nepieciešamo raksturu

– Par PDR datu kategorijām, kuras ir minētas paredzētajā nolīgumā

– Par mērķa, kādam PDR datu apstrāde ir atļauta, pietiekami precīzo raksturu

– Par paredzētā nolīguma piemērojamību personām

– Par kompetentās iestādes, kas ir atbildīga par PDR datu apstrādi, identificēšanu

– Par PDR datu automatizētu apstrādi

– Par piekļuvi PDR datiem

– Par PDR datu uzglabāšanu

– Par PDR datu izpaušanu un tālāku nosūtīšanu

– Par uzraudzības un administratīvās pārbaudes un pārbaudes tiesā pasākumiem

VIII – Secinājumi

1.

Piemērojot LESD 218. panta 11. punktu, Eiropas Parlaments vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt atzinumu attiecībā uz paredzēto nolīgumu starp Kanādu un Eiropas Savienību par pasažieru datu reģistra datu pārsūtīšanu un apstrādi (turpmāk tekstā – “paredzētais nolīgums”), lai tas varētu atbildēt uz Eiropas Savienības Padomes 2014. gada jūlija aicinājumu, kurā Parlamentam tiek lūgts apstiprināt priekšlikumu lēmumam par paredzētā nolīguma noslēgšanu ( 2 ).

2.

Paredzētajā nolīgumā shematiski ir paredzēts, ka pasažieru datu reģistra dati (Passenger Name Record, turpmāk tekstā – “PDR dati”), kurus gaisa pārvadātāji iegūst no pasažieriem, kad tie rezervē lidojumus starp Kanādu un Eiropas Savienību, tiek pārsūtīti Kanādas kompetentajām iestādēm un pēc tam šīs iestādes tos apstrādā un izmanto teroristu nodarījumu un citu smagu starptautisku noziegumu novēršanai un atklāšanai, vienlaikus nosakot zināmu skaitu garantiju attiecībā uz pasažieru privātās dzīves neaizskaramību un viņu personas datu aizsardzību.

3.

Lūgums sniegt atzinumu, kas attiecas gan uz paredzētā nolīguma saderīgumu ar Savienības primārajām tiesībām, gan uz atbilstošo juridisko pamatu Padomes lēmumam par paredzētā nolīguma noslēgšanu, ir izteikts šādi:

“Vai paredzētais nolīgums ir saderīgs ar Līgumu noteikumiem (LESD 16. pants) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (7., 8. pants un 52. panta 1. punkts), ciktāl tas attiecas uz fizisko personu tiesībām uz personas datu aizsardzību?

Vai LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 87. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir atbilstošs juridisks pamats Padomes aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu vai arī šim aktam jābūt pamatotam ar LESD 16. pantu?”

4.

Neatkarīgi no tās atbildes satura, ko sniegs Tiesa attiecībā uz šo lūgumu, tai pavisam noteikti būs ietekme uz tā sauktajiem PDR nolīgumiem, kuri jau ir spēkā un saista Eiropas Savienību ar Austrāliju ( 3 ) un Amerikas Savienotajām Valstīm ( 4 ), kā arī uz pašā Savienībā ieviesto “PDR režīmu” nākotnē, kuru nesen apstiprinājis Parlaments, šai tiesvedībai vēl norisinoties ( 5 ).

5.

Šīs lūgums sniegt atzinumu prasa izvērtēt jautājumus, kuri vienlaikus ir nepieredzēti un delikāti.

6.

Akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu atbilstoša juridiskā pamata noteikšanas aspektā Tiesai saistībā ar šo lūgumu pirmo reizi it īpaši ir jāizvērtē LESD 16. panta 2. punkta, kas ir ticis ieviests pēc Lisabonas līguma pieņemšanas, piemērojamība, kā arī šī panta mijiedarbība ar Līguma noteikumiem attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (turpmāk tekstā – “BDTT”). Šajā ziņā, kā es to pierādīšu šajos secinājumos ( 6 ), paredzētajam nolīgumam ir mērķi un saturs, kuri ir savstarpēji atkarīgi, kas nozīmē, ka aktam par šī nolīguma noslēgšanu, manuprāt, ir jābūt pamatotam gan ar LESD 16. pantu, gan ar LESD 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

7.

Tāpat Tiesai pirmo reizi būs jāizsakās par starptautiska nolīguma projekta saderīgumu ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) nostiprinātajām pamattiesībām, it īpaši tās 7. pantā garantētajām tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tās 8. pantā nodrošinātajām tiesībām uz personas datu aizsardzību. Šī jautājuma pārbaudē neapšaubāmi ir izmantojamas noderīgas atziņas, kuras izriet no 2014. gada 8. aprīļa sprieduma Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238) un 2015. gada 6. oktobra sprieduma Schrems (C‑362/14, EU:C:2015:650). Kā tas tiks izskaidrots plašāk, es uzskatu, ka patiešām ir jāizmanto šajos spriedumos piemērotā pieeja un attiecībā uz paredzēto nolīgumu ir jāveic stingra Hartas 7., 8. pantā un 52. panta 1. punktā noteikto prasību ievērošanas pārbaude. Tomēr ir jāpatur prātā, ka nolīguma projekts, kuru izskata Tiesa, ir starptautisku sarunu rezultāts ar trešo valsti, kura apmierinoša nolīguma neesamības gadījumā varēs atteikties noslēgt paredzēto nolīgumu un dot priekšroku, kā tas notiek pašlaik, vienpusējai sava PDR režīma piemērošanai gaisa pārvadātājiem, kuri ir reģistrēti Savienībā un kuri nodrošina lidojumus uz Kanādu.

8.

Šis konstatējums nenozīmē, ka Tiesai būtu jāsamazina rūpības pakāpe, ko tā ir apliecinājusi attiecībā uz Savienības tiesībās aizsargāto pamattiesību ievērošanu. Proti, ir nepieciešams, ka laikā, kad modernās tehnoloģijas ļauj valsts iestādēm cīņas pret terorismu un smagiem starptautiskiem noziegumiem vārdā attīstīt ļoti sarežģītas indivīdu privātās dzīves uzraudzības un viņu personas datu analīzes metodes, Tiesa nodrošina, ka ierosinātie pasākumi arī paredzēto starptautisko nolīgumu formā atspoguļo līdzsvaru starp pamatotiem centieniem aizsargāt sabiedrības drošību un rūpēm par to, kas nav mazāk fundamentāli, lai ikviena persona varētu baudīt augstu savas privātās dzīves un savu datu aizsardzības līmeni.

9.

Kā tas tiks atspoguļots manās turpmākajās piezīmēs, nav noliedzams, ka līgumslēdzējas puses ir centušās – dažkārt nepietiekami – veikt abu mērķu, kuri nesaraujami tiek īstenoti ar paredzēto nolīgumu, līdzsvarošanu. Man šķiet, ka šīs pūles ir apsveicamas. Tomēr, neapšaubot ne paredzētā nolīguma mērķi, ne tā nepieciešamību, es uzskatu, kā tas tiks pierādīts šajos secinājumos, ka, lai paredzētais nolīgums būtu saderīgs ar Hartas 7., 8. pantu un 52. panta 1. punktu, daži no tā pašreizējiem noteikumiem būs jāizstrādā un/vai jāizņem, lai paredzētais nolīgums nepārsniegtu to, kas noteikti ir nepieciešams tā mērķa attiecībā uz drošību sasniegšanai.

10.

LESD 16. pantā ir noteikts šādi:

“1.   Ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību.

2.   Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz noteikumus par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz Savienības iestāžu un struktūru veikto personas datu apstrādi, kā arī personas datu apstrādi, ko veic dalībvalstis saistībā ar Savienības tiesību aktu darbības jomu, un noteikumus par šādu datu brīvu apriti. Šo noteikumu izpildi kontrolē neatkarīgas iestādes.

[..]”

11.

LESD 82. pantā, kas ir iekļauts minētā Līguma Trešās daļas V sadaļas 4. nodaļā “Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās”, ir paredzēts:

“1.   Savienībā tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu, un tā ietver dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu jomās, kas minētas 2. punktā [..].

Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus, lai:

[..]

[..]”

12.

LESD 87. pantā, kas ietilpst minētā Līguma Trešās daļas V sadaļas 5. nodaļā “Policijas sadarbība”, ir noteikts šādi:

“1.   Savienība attīsta policijas sadarbību, iesaistot visas dalībvalstu kompetentās iestādes, tostarp policiju, muitas iestādes un citas dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes, kas specializējas noziedzīgu nodarījumu novēršanā, atklāšanā un izmeklēšanā.

2.   Piemērojot 1. punktu, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru var noteikt pasākumus par:

[..].”

13.

Hartas 7. pantā ir noteikts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.”

14.

Hartas 8. pantā ir noteikts:

“1.   Ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību.

2.   Šādi dati ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos. Ikvienam ir pieejas tiesības datiem, kas par viņu savākti, un tiesības ieviest labojumus šajos datos.

3.   Atbilstību šiem noteikumiem kontrolē neatkarīga iestāde.”

15.

Hartas 52. pantā “Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana” ir paredzēts:

“1.   Visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

[..]”

16.

Protokola (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu 1., 3. un 6.a pantā ir noteikts šādi:

“1. pants

Ievērojot 3. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās ierosināto pasākumu pieņemšanā, ko veic Padome saskaņā ar [LESD] Trešās daļas V sadaļu. Padomes lēmumiem, kas jāpieņem vienprātīgi, vajadzīgs vienprātīgs lēmums, ko pieņem Padomes locekļi, izņemot Apvienotās Karalistes un Īrijas valdības pārstāvjus.

Šajā pantā kvalificēts balsu vairākums ir definēts atbilstīgi [LESD] 238. panta 3. punktam.

[..]

3. pants

1.   Apvienotā Karaliste vai Īrija trijos mēnešos pēc tam, kad Padomei iesniegts priekšlikums vai ierosinājums, piemērojot [LESD] Trešās daļas V sadaļu, var rakstiski paziņot Padomes priekšsēdētājam, ka tā vēlas piedalīties šādu ierosinātu pasākumu noteikšanā un īstenošanā, un tādā gadījumā šī valsts iegūst šādas tiesības.

[..].

6.a pants

Noteikumi, kas paredzēti, pamatojoties uz [LESD] 16. pantu, un skar personas datu apstrādi dalībvalstīs, veicot darbības, uz ko attiecas minētā Līguma Trešās daļas V sadaļas 4. un 5. nodaļas darbības joma, Apvienotajai Karalistei un Īrijai nav saistoši tad, ja Apvienotajai Karalistei vai Īrijai nav saistoši Savienības noteikumi, ar ko reglamentē tiesu sadarbības veidus krimināltiesību jomā vai policijas iestāžu sadarbības veidus, sakarā ar kuriem ir jāievēro noteikumi, kas paredzēti, ņemot par pamatu 16. pantu.”

17.

Protokola (Nr. 22) par Dānijas nostāju 1., 2. un 2.a pantā ir paredzēts šādi:

“1. pants

Dānija nepiedalās tādu Padomes pasākumu noteikšanā, kas ierosināti saskaņā ar [LESD] Trešās daļas V sadaļu. Padomes lēmumiem, kas jāpieņem vienprātīgi, vajadzīga Padomes locekļu vienprātība, izņemot Dānijas valdības pārstāvi.

Šajā pantā kvalificētu balsu vairākumu nosaka atbilstīgi [LESD] 238. panta 3. punktam.

2. pants

Neviens no [LESD] Trešās daļas V sadaļas noteikumiem, neviens pasākums, kas noteikts, piemērojot šo sadaļu, neviens noteikums starptautiskā nolīgumā, ko Savienība noslēgusi, piemērojot šo sadaļu, un neviens Eiropas Savienības Tiesas lēmums, kas interpretē šādus noteikumus vai pasākumus, vai jebkādu pasākumu, kas grozīts vai ko var grozīt saskaņā ar šo sadaļu, nav saistoši vai piemērojami Dānijai; šādi noteikumi, pasākumi vai lēmumi neietekmē Dānijas kompetenci, tiesības un pienākumus; neviens šāds noteikums, pasākums vai lēmums negroza Kopienas vai Savienības acquis, kā arī tie nav Savienības tiesību daļa, ja attiecas uz Dāniju. [..]

2.a pants

Šā protokola 2. pantu piemēro arī attiecībā uz tiem noteikumiem, kas paredzēti saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 16. pantu un kas skar personas datu apstrādi dalībvalstīs, veicot darbības, uz ko attiecas minētā Līguma Trešās daļas V sadaļas 4. un 5. nodaļas darbības joma.”

18.

2005. gada 18. jūlijā Padome apstiprināja nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Kanādas valdību par papildu informācijas par pasažieri un pasažieru datu reģistra datu apstrādi (turpmāk tekstā – “2006. gada nolīgums”) ( 7 ).

19.

Atbilstoši tā preambulai 2006. gada nolīgums tika noslēgts, ņemot vērā Kanādas valdības prasību, ka gaisa pārvadātājiem, kas pārvadā pasažierus uz Kanādu, ir jāsniedz dati no iepriekšējas informācijas par pasažieri un pasažieru datu reģistra (turpmāk tekstā – “API/PNR”) Kanādas kompetentajām iestādēm tiktāl, ciktāl šie dati ir savākti un atrodas pārvadātāju automātiskajās rezervēšanas un izlidošanas kontroles sistēmās.

20.

Saskaņā ar 2006. gada nolīguma 1. pantu tā “mērķis ir nodrošināt, ka API/PNR datus par personām, kas izmanto atbilstīgos reisus, sniedz, pilnībā ievērojot pamattiesības un pamatbrīvības, jo īpaši tiesības uz privāto dzīvi”. Atbilstoši 2006. gada nolīguma I pielikumam Kanādas kompetentā iestāde bija “Kanādas Robeždienestu aģentūra (CBSA)”.

21.

Ņemot vērā šo apņemšanos, Eiropas Komisija, pamatojoties uz Direktīvas 95/46/EK ( 8 ) 25. panta 2. punktu, pieņēma Lēmumu 2006/253/EK ( 9 ), kura 1. pantā bija noteikts, ka tiek uzskatīts, ka CBSA nodrošina pienācīgu aizsardzības līmeni no Eiropas Kopienas tai pārsūtītajiem PDR datiem par lidojumiem uz Kanādu vai no Kanādas. Tā kā Lēmuma 2006/253 darbības termiņš beidzās 2009. gada septembrī ( 10 ) un 2006. gada nolīguma spēkā esamības ilgums ir saistīts ar šī lēmuma spēkā esamības ilgumu ( 11 ), arī šī nolīguma darbība beidzās 2009. gada septembrī.

22.

2010. gada 5. maijā Parlaments pieņēma rezolūciju par sarunu uzsākšanu saistībā ar pasažieru datu reģistra (PDR) datu nolīgumiem ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Austrāliju un Kanādu ( 12 ). Šajā rezolūcijā Parlaments it īpaši pieprasīja, izstrādājot principu vienotu kopumu kā pamatu nolīgumiem ar trešajām valstīm, PDR datu izmantošanā tiesībaizsardzības un drošības vajadzībām piemērot vienotu pieeju. Šajā ziņā tas aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu šādam vienotam kopumam un pilnvarojuma projektu sarunām ar trešajām valstīm, vienlaikus norādot minimālās prasības, kas ir jāņem vērā ( 13 ).

23.

2010. gada 21. septembrī Komisija pieņēma trīs priekšlikumus, lai tiktu atļauts sākt sarunas ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Austrāliju un Kanādu ( 14 ). Pēc tam ar Parlamenta piekrišanu tika parakstīti un noslēgti nolīgumi ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Austrāliju ( 15 ). Šie nolīgumi stājās spēkā 2012. gadā.

24.

Pēc sarunu pabeigšanas ar Kanādu Komisija 2013. gada 19. jūlijā pieņēma priekšlikumus Padomes lēmumiem par paredzētā nolīguma parakstīšanu un noslēgšanu.

25.

Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs (EDAU) sniedza savu atzinumu par šiem 2013. gada 30. septembra priekšlikumiem ( 16 ). Šajā atzinumā EDAU izvirzīja virkni jautājumu attiecībā uz PDR sistēmu un PDR datu apjomīgas pārsūtīšanas uz trešajām valstīm nepieciešamību un samērīgumu, apšaubīja materiālā juridiskā pamata izvēli un izteica dažādus apsvērumus un priekšlikumus attiecībā uz dažādiem paredzētā nolīguma noteikumiem.

26.

2013. gada 5. decembrī Padome pieņēma lēmumu par paredzētā nolīguma parakstīšanu, un tajā netika ieviesti grozījumi pēc EDAU atzinuma. Paredzētais nolīgums tika parakstīts 2014. gada 25. jūnijā ar nosacījumu, ka tas tiks noslēgts vēlākā datumā.

27.

Ar 2014. gada 7. jūlija vēstuli Padome lūdza Parlamenta piekrišanu lēmuma projektam par paredzētā nolīguma noslēgšanu Savienības vārdā. LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 87. panta 2. punkta a) apakšpunkts saistībā ar LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta v) punktu ir paredzēti kā šī lēmuma projekta juridiskie pamati.

28.

2014. gada 25. novembrī Parlaments nolēma vērsties Tiesā ar šo lūgumu sniegt atzinumu, kura jautājumi ir pārņemti šo secinājumu 3. punktā.

29.

Pēc Parlamenta lūguma iesniegšanas Bulgārijas, Igaunijas, Īrijas, Spānijas, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Padome un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

30.

Tiesa uzdeva virkni jautājumu, uz kuriem jāsniedz rakstveida atbildes, it īpaši attiecībā uz atsevišķiem praktiskiem un faktiskiem PDR datu apstrādes aspektiem, paredzētā nolīguma juridisko pamatu, tā teritoriālo piemērojamību, kā arī minētā nolīguma noteikumu saderīgumu ar LESD un Hartas tiesību normām, ņemot vērā atziņas, kuras izriet no judikatūras, it īpaši no 2014. gada 8. aprīļa sprieduma Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238), kā arī 2015. gada 6. oktobra sprieduma Schrems (C‑362/14, EU:C:2015:650). Turklāt, piemērojot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta otro daļu, Tiesa aicināja EDAU atbildēt uz minētajiem jautājumiem. Šis pēdējais minētais, kā arī Īrijas, Spānijas, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, Parlaments, Padome un Komisija atbildēja uz uzdotajiem jautājumiem noteiktajos termiņos.

31.

Igaunijas, Īrijas, Spānijas, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības pārstāvji, Parlamenta, Padomes un Komisijas pārstāvji, kā arī EDAU pārstāvji tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 5. aprīlī.

32.

Bulgārijas un Igaunijas valdības, kā arī Komisija piekrīt Parlamenta vērtējumam, ka lūgums sniegt atzinumu ir pilnībā pieņemams, savukārt Francijas valdība un Padome šaubās par Parlamenta lūgumā ietvertā otrā jautājuma, kas attiecas uz atbilstošu juridisko pamatu Padomes lēmuma projektam par paredzētā nolīguma noslēgšanu, pieņemamību.

33.

Francijas valdība un Padome būtībā norāda, ka šis jautājums neattiecas ne uz Savienības kompetenci noslēgt paredzēto nolīgumu, ne uz kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm. Turklāt tās apgalvo, ka iespējamā kļūdainā atsaukšanās uz LESD 82. un 87. pantu nekādi neietekmējot izmantojamo procedūru, lai pieņemtu Padomes aktu par paredzētā nolīguma noslēgšanu. Proti, gan LESD 16. panta, gan LESD 82. un 87. panta piemērošana prasot ievērot parasto likumdošanas procedūru, it īpaši Parlamenta piekrišanu saskaņā ar LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta v) punktu.

34.

Es ierosinu Tiesai atzīt lūgumu sniegt atzinumu par pieņemamu kopumā.

35.

Sākumā vispārīgi ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 218. panta 11. punktam un Tiesas judikatūrai Tiesas atzinumu var saņemt par jautājumu, vai “paredzētais nolīgums” ( 17 ) ir saderīgs ar Līgumu materiālajām tiesību normām vai normām, kuras nosaka Savienības un tās iestāžu kompetenču apjomu, tostarp jautājumiem par kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm, lai noslēgtu noteiktu nolīgumu ar trešajām valstīm ( 18 ), kā tas ir apstiprināts Tiesas Reglamenta 196. panta 2. punktā.

36.

Līdz ar to nav šaubu, ko turklāt atzīst visi ieinteresētie lietas dalībnieki, ka lūgums sniegt atzinumu, ciktāl tas attiecas uz paredzētā nolīguma saderīgumu ar Savienības primāro tiesību materiālajām tiesību normām, tostarp Hartas tiesību normām, kurām ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, ir pieņemams ( 19 ).

37.

Es uzskatu, ka tas pats attiecas arī uz otro jautājumu par atbilstoša juridiskā pamata noteikšanu aktam, ar kuru Padomei ir jānoslēdz paredzētais nolīgums.

38.

Protams, kā norādījušas Francijas valdība un Padome, neviens no ieinteresētajiem lietas dalībniekiem nešaubās, ka šajā lietā Savienības kompetencē ir apstiprināt paredzēto nolīgumu, kas ir jautājums, kurš, starp citu, nav lūguma sniegt atzinumu priekšmets.

39.

Tomēr ir jānorāda, ka iepriekšējo lūgumu sniegt atzinumu izskatīšanas ietvaros Tiesa jau ir piekritusi atbildēt uz jautājumu par atbilstoša juridiskā pamata izvēli aktam par attiecīgo nolīguma projektu noslēgšanu ( 20 ). Šī nostāja būtībā ir tikusi pamatota ar diviem būtiskiem apsvērumiem, kuri ir cieši saistīti.

40.

Pirmkārt, atbilstoša juridiskā pamata izvēlei attiecībā uz aktu par starptautiska nolīguma noslēgšanu “ir konstitucionāla nozīme” ( 21 ), jo Savienībai ir tikai tai piešķirtā kompetence un tādējādi tai ir jāspēj piesaistīt starptautiskos nolīgumus, kurus ir paredzēts iekļaut tās tiesību sistēmā, Līgumu normai, kas Savienībai dod tiesības apstiprināt šādus tiesību aktus. Atsaukšanās uz nepareizu juridisko pamatu tādējādi var padarīt par spēkā neesošu pašu aktu, ar kuru nolīgums noslēgts, un attiecīgi padarīt par spēkā neesošu Savienības piekrišanu uzņemties saistības saskaņā ar attiecīgo nolīgumu ( 22 ).

41.

Otrkārt, iespējas izvērtēt atbilstošo juridisko pamatu aktam par nolīguma projekta noslēgšanu neizmantošana iepriekšējas vēršanās Tiesā procedūras ietvaros galu galā varētu izraisīt sarežģījumus gan Savienības līmenī, gan starptautisko tiesību sistēmā, ja akts par nolīguma noslēgšanu pēc tam tiktu atcelts nepareiza juridiskā pamata dēļ. Taču LESD 218. panta 11. punktā paredzētās preventīvās tiesvedības mērķis tieši ir izvairīties no tā, ka šādi sarežģījumi varētu rasties līgumslēdzēju pušu interesēs ( 23 ).

42.

Nenoliedzot šīs judikatūras esamību, Francijas valdība un Padome būtībā apgalvo, ka neviens no juridiskajiem sarežģījumiem, kurus minējusi Tiesa savos iepriekšējos atzinumos, nevarētu rasties izskatāmajā lietā. Tādējādi šo ieinteresēto lietas dalībnieku ieskatā šajā lietā LESD 16. panta kā paredzētā nolīguma materiālā juridiskā pamata iespējamā izvēle, kā to aizstāv Parlaments savā lūgumā sniegt atzinumu, neietekmējot kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm, ne arī izraisot “citas likumdošanas procedūras”, nevis tās, kuru šajā gadījumā ir izmantojušas Padome un Komisija minēto atzinumu izpratnē, piemērošanu.

43.

Šī argumentācija nav pārliecinoša.

44.

Ir svarīgi norādīt, ka gadījumi, ko Tiesa ir uzsvērusi attiecīgi 2001. gada 6. decembra atzinuma 2/00 (EU:C:2001:664) 5. punktā un 2009. gada 30. novembra atzinuma 1/08 (EU:C:2009:739) 110. punktā, ir tikai piemēri, kuros atsaukšanās uz nepareizu juridisko pamatu var padarīt par spēkā neesošu Savienības piekrišanu uzņemties saistības saskaņā ar nolīgumu, ko tā ir parakstījusi, vai izraisīt juridiskas grūtības Savienības iekšienē vai tās ārējo attiecību aspektā. Abu gadījumu, kuri minēti šajos abu atzinumu punktos – proti, pirmkārt, situācija, kurā Savienība uzņemtos saistības, lai gan Līgumā tai nav paredzēta pietiekama kompetence, lai tā varētu ratificēt nolīgumu kopumā, un tādēļ ir jāpārbauda kompetenču sadalījums starp Savienību un dalībvalstīm, un, otrkārt, situācija, kurā akta par noslēgšanu atbilstošais juridiskais pamats paredzētu citu likumdošanas procedūru, nevis iestāžu faktiski izmantoto procedūru –, izklāsts tika sākts ar frāzi “tā tas it īpaši ir gadījumā, kad”. Tātad nevar tikt izslēgti citi gadījumi, kuri rada juridiskas grūtības Savienības iekšienē vai starptautisko attiecību līmenī.

45.

Vēl nedrīkst aizmirst, ka atzinuma tiesvedībai ir bezstrīdus un preventīvs raksturs ( 24 ). Manuprāt, šis raksturs pamato noteiktu elastīgumu no Tiesas puses attiecībā uz tāda jautājuma pieņemamību, kurš ir saistīts ar atbilstošu juridisko pamatu aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu.

46.

Tādējādi stadijā, kad tiek lemts par pieņemamību, es uzskatu, ka Tiesai vienkārši ir jānoskaidro, vai, atsakoties atbildēt uz uzdoto jautājumu, pastāv nopietns risks, ka akts par nolīguma noslēgšanu vēlāk varētu tikt atcelts, pamatojoties uz identisku iemeslu tam, kas ir minēts lūgumā sniegt atzinumu, proti, ka šī situācija radītu grūtības Savienības iekšienē vai ārējo attiecību līmenī, ko atzinuma tiesvedība būtu varējusi novērst.

47.

Es esmu pārliecināts, ka šajā lietā šāds risks nevar tikt izslēgts.

48.

Proti, kā es to izvērtēšu šo secinājumu turpinājumā, Parlamenta izklāstītie iemesli, lai pamatotu apgalvojumu, ka LESD 16. pants ir atbilstošs materiālais juridiskais pamats aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu, ir tik ļoti nopietni, ka es tos uzskatu par daļēji pamatotiem.

49.

Tādējādi atteikšanās atbildēt uz šo argumentāciju šajā tiesvedībā varētu likt Parlamentam apstrīdēt akta par nolīguma noslēgšanu spēkā esamību vai attiecīgā gadījumā valsts tiesai, kam iesniegta tās personas prasība, kura cietusi saistībā ar tās PDR datu pārsūtīšanu Kanādas kompetentajai iestādei, vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par nolīguma un tā noslēgšanas akta spēkā esamību.

50.

Turklāt es uzskatu, ka Francijas valdība un Padome nepamatoti samazina sekas, ko radītu akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu atzīšana par spēkā neesošu, ja galu galā pēc tam, kad būtu iesniegta prasība par tiesību akta atcelšanu vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamību, izrādītos, ka šis akts būtu bijis jāpieņem, kā apgalvo Parlaments, izmantojot vienīgi LESD 16. pantu kā juridisko pamatu.

51.

Proti, kā es izklāstīšu turpinājumā un kā tas ir ticis minēts dažos rakstveida apsvērumos, LESD 16. panta kā vienīgā juridiskā pamata izmantošana aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu ietekmētu Dānijas Karalistes, Īrijas, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes statusu, jo tad nolīgums būtu tieši un automātiski saistošs šīm dalībvalstīm pretēji tam, kas ir norādīts paredzētā nolīguma 29. pantā. Runājot it īpaši par Dānijas Karalisti, visas starptautiskās saistības, kuras tā, iespējams, uzņemtos attiecībā uz Kanādu paralēli paredzētajam nolīgumam, tad būtu prettiesiskas, jo šai dalībvalstij vairs nebūtu nepieciešamās kompetences, lai izteiktu šādu apņemšanos.

52.

Tādēļ man šķiet, ka līdzīgos apstākļos pēc analoģijas ar to, ko Tiesa ir atzinusi 2014. gada 14. oktobra atzinuma 1/13 (EU:C:2014:2303) 47. punktā, ir it sevišķi atbilstoši, ka Tiesa atbild uz šī lūguma sniegt atzinumu otro jautājumu, it īpaši, lai novērstu juridiskus sarežģījumus, kas varētu rasties situācijās, kad dalībvalsts uzņemtos starptautiskas saistības bez atbilstoša pilnvarojuma, lai gan attiecībā uz Savienības tiesībām tai nav nepieciešamās kompetences, lai šādu apņemšanos uzņemtos vai īstenotu.

53.

Tādēļ es ierosinu Tiesai atzīt par pieņemamu otro jautājumu, kuru ir uzdevis Parlaments savā lūgumā sniegt atzinumu.

54.

Turklāt, tā kā šis jautājums skar akta par noslēgšanu formālu spēkā esamību un attiecībā uz to ir jāanalizē paredzētā nolīguma mērķi un saturs, es ierosinu to izskatīt pirms jautājuma par nolīguma saderīgumu ar LESD normām un Hartā paredzētajām tiesībām.

55.

Parlaments, kā arī visi ieinteresētie lietas dalībnieki, kuri iesnieguši apsvērumus, ir vienisprātis, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai juridiskā pamata izvēle ir jābalsta uz objektīviem kritērijiem, kurus Tiesa var pārbaudīt, tostarp uz attiecīgā akta mērķi un saturu.

56.

Parlaments uzsver, ka paredzētajam nolīgumam ir divi mērķi, kuri ir uzskaitīti tā 1. pantā. Tomēr paredzētā nolīguma galvenais mērķis esot nodrošināt personas datu aizsardzību. Proti, Parlaments uzskata, ka paredzētajam nolīgumam esot iedarbība, kas ir analoga “lēmuma par atbilstību” iedarbībai, un tā mērķis esot aizstāt Komisijas Lēmumu 2006/253, kas pieņemts atbilstoši Direktīvas 95/46 25. panta 6. punktam, kurā 2006. gada nolīguma kontekstā šī iestāde ir konstatējusi PDR datu, kas ir pārsūtīti CBSA, pienācīgu aizsardzības līmeni. Turklāt paredzētā nolīguma mērķis neesot noteikt pienākumu gaisa pārvadātājiem pārsūtīt PDR datus Kanādas vai Eiropas policijas iestādēm, un tas padarot grūti pamatojamu LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 87. panta 2. punkta a) apakšpunkta kā materiālo juridisko pamatu izvēli. Saskaņā ar judikatūru Parlamenta ieskatā šie konstatējumi pamatojot to, ka paredzētais nolīgums ir jāpamato ar juridisko pamatu, kas atbilst paredzētā nolīguma galvenajam mērķim, proti, šajā gadījumā uz LESD 16. pantu. Paredzētā nolīguma saturs apstiprinot šo vērtējumu. Visbeidzot Parlaments precizē, ka LESD 16. pants ļauj pieņemt noteikumus par personas datu aizsardzību visās Savienības tiesību piemērošanas jomās, tostarp jomā, uz ko attiecas “brīvības, drošības un tiesiskuma telpa”.

57.

Atbildot uz jautājumu, kas tika uzdots sēdē Tiesā, Parlaments norādīja, ka gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka ar paredzēto nolīgumu tiek īstenoti nedalāmi mērķi, tam neesot nekādu iebildumu, ka akts par paredzētā nolīguma noslēgšanu tiktu pamatots ar LESD 16. pantu, 82. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

58.

Izņemot Spānijas valdību un EDAU, kā arī pakārtoti Francijas valdību, pārējie ieinteresētie lietas dalībnieki apgalvo, ka paredzētā nolīguma mērķis esot cīņa pret terorismu un smagiem starptautiskiem noziegumiem un ka datu aizsardzība būtībā ir tikai instruments, ar kura palīdzību šis mērķis varētu tikt sasniegts. Šajā ziņā Komisija atgādina, ka 2006. gada 30. maija spriedumā Parlaments/Padome un Komisija (C‑317/04 un C‑318/04, EU:C:2006:346, 56. punkts) Tiesa ir nospriedusi, ka PDR datu pārsūtīšana uz Amerikas Savienotajām Valstīm ir uzskatāma par apstrādi, kuras priekšmets ir sabiedriskā drošība un dalībvalstu pasākumi krimināltiesību jomā. Juridiskā pamata izvēle aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu tomēr esot jāizdara, ievērojot šo loģiku.

59.

Lielākā daļa šo ieinteresēto lietas dalībnieku piebilst, ka, ja datu aizsardzība tiktu uzskatīta par tādu, kas veido paredzētā nolīguma mērķi, šim mērķim esot tikai palīgraksturs attiecībā pret galveno mērķi, kas tādējādi neatstātu nekādas sekas uz pašreizējo juridiskā pamata izvēli aktam par noslēgšanu. Šajā ziņā Padome un Komisija precizē, ka akti, kuru nolūks ir nozaru politikas īstenošana, kas pieprasa veikt atsevišķas personas datu apstrādes darbības, esot jāpamato ar juridisko pamatu, kas atbilst attiecīgajai politikas jomai, nevis ar LESD 16. pantu.

60.

Attiecībā uz iespēju apvienot LESD 16. pantu, 82. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu kā materiālos juridiskos pamatus aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu – savos rakstveida apsvērumos Francijas valdība pakārtoti apgalvo, ka šāda apvienošana katrā ziņā esot iespējama. Savukārt Īrija un Padome apgalvo pretējo. Tiesas sēdē Padome precizēja, ka balsošanas procedūra Padomē, kāda tā izrietot no Protokola (Nr. 21) un Protokola (Nr. 22) noteikumiem, šādu situāciju nepieļaujot.

61.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akta, tostarp tā, kas pieņemts starptautiska nolīguma noslēgšanas nolūkā, juridiskā pamata izvēle ir jāpamato ar uz objektīviem elementiem, kurus Tiesa var pārbaudīt, tostarp uz tiesību akta mērķi un saturu. Ja no Savienības tiesību akta pārbaudes izriet, ka tam ir divi mērķi vai divas sastāvdaļas, un ja vienu no šiem mērķiem vai sastāvdaļām var atzīt par galveno vai dominējošo, bet otrai ir tikai palīgraksturs, tad tiesību akts ir jāpamato tikai ar vienu juridisko pamatu, proti, ar to, kas atbilst galvenajam vai dominējošajam mērķim vai sastāvdaļai ( 25 ).

62.

Tomēr Tiesa “izņēmuma kārtā” pieļauj, ka tiesību aktam kumulatīvi varētu tikt norādīti dažādi juridiskie pamati, kuri atbilst vairākiem šī akta mērķiem vai sastāvdaļām, ja šie mērķi vai šīs sastāvdaļas ir nesaraujami saistītas un tām attiecībā pret citām nav palīgrakstura ( 26 ). Šādā gadījumā Tiesa arī pārbauda, vai vairāku juridisko pamatu norādīšana var tikt izslēgta, pamatojoties uz to, ka procedūras, kuras paredzētas attiecīgajos dažādajos juridiskajos pamatos, nav savstarpēji saderīgas ( 27 ).

63.

Ievērojot tieši šo judikatūru, ir jānosaka, vai saistībā ar paredzētā nolīguma mērķi un saturu akts par šī nolīguma noslēgšanu būtu jāpamato vienīgi ar LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu kā materiālajiem juridiskajiem pamatiem, kā norādīts Padomes lēmuma projektā un kā to apgalvo ieinteresēto lietas dalībnieku vairākums, vai arī tas vai nu ekskluzīvi, vai arī apvienojumā ar abiem iepriekš minētajiem pantiem būtu jāpamato ar LESD 16. pantu ( 28 ).

64.

Attiecībā uz šo pēdējo minēto aspektu es vēlos precizēt, ka, pretēji tam, ko ir izklāstījusi Padome savos rakstveida apsvērumos, man šķiet, ka, ņemot vērā atzinuma tiesvedības bezstrīdus un preventīvo raksturu, Tiesa pilnībā var izvērtēt Parlamenta iesniegto otro jautājumu no juridisko pamatu apvienošanas viedokļa, lai gan šī jautājuma formulējumā tas nav paredzēts. Piebildīšu, ka ieinteresētajiem lietas dalībniekiem bija iespēja gan tiesvedības rakstveida daļā, gan tiesas sēdē izteikt nostāju par šo jautājumu.

65.

Tas it īpaši svarīgi ir gadījumā, kad paredzētā nolīguma mērķa un satura pārbaude, manuprāt, liek atzīt, ka tam ir divi mērķi un divas sastāvdaļas, un kopumā ne šie divi mērķi, ne šīs dažādās sastāvdaļas nevarētu tikt sakārtoti pēc hierarhijas principa un nodalīti. Manuprāt, šis konstatējums pamato to, ka aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu par materiālajiem juridiskajiem pamatiem ir jāizmanto LESD 16. pants un 87. panta 2. punkta a) apakšpunkts, kas nozīmē, ka šajos abos pantos paredzētās procedūras varētu pastāvēt līdzās.

66.

No paredzētā nolīguma preambulas otrā apsvēruma izriet, ka līgumslēdzējas puses atzīst, “cik nozīmīgi ir novērst, apkarot, apspiest un izskaust terorismu un ar to saistītus nodarījumus, kā arī citus smagus starptautiskus noziegumus, vienlaikus aizsargājot pamattiesības un pamatbrīvības, jo īpaši tiesības uz privāto dzīvi un datu aizsardzību”, savukārt ceturtajā apsvērumā ir piebilsts, ka šo mērķu sasniegšanai PDR datu izmantošana ir izšķiroši svarīgs instruments.

67.

No vienas puses, mērķa saistībā ar cīņu pret terorismu un citiem smagiem starptautiskiem noziegumiem un, no otras puses, privātās dzīves neaizskaramības un personas datu aizsardzības mērķa vienlaicīga īstenošana ir apstiprināta preambulas piektajā un sestajā apsvērumā, kuros ir uzsvērtas attiecīgi līgumslēdzēju pušu vēlme “[garantēt] sabiedrības drošību” un atzīšana, ka tām ir “kopīgas vērtības attiecībā uz datu aizsardzību un privātumu”.

68.

Tāpat no preambulas piecpadsmitā apsvēruma skaidri izriet Kanādas apņemšanās attiecībā uz to, ka tās kompetentā iestāde apstrādā “PDR datus, lai novērstu, atklātu, izmeklētu teroristu nodarījumus un smagus starptautiskus noziegumus un sauktu pie atbildības par tiem, stingri ievērojot privātuma un personas datu aizsardzības principus, kā izklāstīts [paredzētajā nolīgumā]”.

69.

Tādējādi paredzētā nolīguma mērķis ir ļaut Kanādai apstrādāt pasažieru PDR datus, kurus ir pārsūtījuši gaisa pārvadātāji, kas veic lidojumus starp Savienību un Kanādu, lai cīnītos pret terorismu un citiem smagiem starptautiskiem noziegumiem, vienlaikus nodrošinot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību saskaņā ar pašā paredzētajā nolīgumā norādītajiem nosacījumiem.

70.

Šī nepieciešamība saskaņot šos abus mērķus ir apstiprināta paredzētā nolīguma 1. pantā, kurā ir noteikts, ka līgumslēdzējas puses paredz noteikumus attiecībā uz PDR datu pārsūtīšanu un izmantošanu, “lai nodrošinātu sabiedrības drošību un drošumu, un paredz līdzekļus šo datu aizsardzībai”.

71.

Tāpat paredzētā nolīguma satura pārbaude apstiprina, ka veids, kādā notiek cīņa pret terorismu un citiem smagiem starptautiskiem noziegumiem, izmantojot PDR datu pārsūtīšanu un apstrādi, tiek atļauts tikai tad, ja attiecīgajiem datiem tiek nodrošināts pienācīgs aizsardzības līmenis.

72.

Tādējādi saskaņā ar paredzētā nolīguma 3. panta 1. punktu Kanāda nodrošina, ka Kanādas kompetentā iestāde apstrādā saņemtos PDR datus “vienīgi, lai novērstu, atklātu, izmeklētu teroristu nodarījumus vai smagus starptautiskus noziegumus un sauktu pie atbildības par tiem”, vienlaikus uzsverot, ka šī apstrāde ir jāīsteno “saskaņā ar šo nolīgumu”. Šis precizējums it īpaši nozīmē, ka, piemērojot paredzētā nolīguma 5. pantu, “ievērojot šo [pēdējo minēto], ir uzskatāms, ka Kanādas kompetentā iestāde [..] nodrošinās pienācīgu aizsardzības līmeni attiecīgo ES datu aizsardzības tiesību aktu nozīmē”.

73.

Tāpat PDR datu uzglabāšanas un minēto datu pakāpeniskas anonimizēšanas ar maskēšanu kontekstā, kuras ir norādītas paredzētā nolīguma 16. pantā, šī panta 4. punktā Kanādas iestādēm ir atļauts atjaunot piekļuvi maskētiem datiem tikai gadījumā, “ja, balstoties uz pieejamo informāciju, tā ir nepieciešama, lai šādi veiktu izmeklēšanu [paredzētā nolīguma] 3. panta darbības jomā”.

74.

Turklāt paredzētā nolīguma 18. panta 1. punktā un 19. panta 1. punktā PDR datu tālāka izpaušana citām valsts iestādēm Kanādā vai trešajās valstīs ir atļauta tikai ierobežojoši uzskaitītos apstākļos, tostarp it īpaši tajos, kuros, pirmkārt, attiecīgo iestāžu veiktās “funkcijas ir tieši saistītas ar [paredzētā nolīguma] 3. panta darbības jomu” un, otrkārt, šīs iestādes aizsargā vai nodrošina līdzvērtīgus aizsardzības pasākumus tiem, kas minēti paredzētajā nolīgumā.

75.

Neatceļot nepieciešamību saskaņot abus izvirzītos mērķus, atsevišķi paredzētā nolīguma noteikumi tomēr ir saistīti vairāk gan ar mērķi attiecībā uz cīņu pret terorismu un smagiem starptautiskiem noziegumiem, gan ar mērķi saistībā ar nepieciešamību nodrošināt pienācīgu personas datu aizsardzību.

76.

Tādējādi it sevišķi attiecībā uz pirmo mērķi paredzētā nolīguma 6. panta 2. punktā Kanādai ir noteikts pienākums īpašos gadījumos un pēc Eiropas Policijas biroja (Europol), Eiropas Aģentūras tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) to attiecīgās kompetences jomā vai Savienības dalībvalsts tiesu iestādes vai policijas lūguma sniegt PDR datus vai analītisku informāciju, kurā ietverti saskaņā ar šo nolīgumu iegūti PDR dati, “lai novērstu, atklātu, izmeklētu teroristu nodarījumus vai smagus starptautiskos noziegumus Eiropas Savienībā vai sauktu pie atbildības par tiem [..]”. Turklāt saskaņā ar paredzētā nolīguma 23. panta 2. punktu ir paredzēts, ka līgumslēdzējas puses sadarbojas, lai nodrošinātu savu attiecīgo PDR datu apstrādes režīmu saskaņotību tādā veidā, “kas stiprina pilsoņu drošību Kanādā, ES un citās valstīs”.

77.

Attiecībā uz noteikumiem, kuri vairāk ir saistīti ar paredzētajā nolīgumā noteiktajiem datu aizsardzības pasākumiem, tajā ir paredzēta virkne noteikumu, kuri attiecas uz datu drošību un integritāti (paredzētā nolīguma 9. pants), uz piekļuvi datiem, to labošanu un papildināšanu pēc personu pieprasījuma (paredzētā nolīguma 12. un 13. pants), uz PDR datu apstrādes uzraudzību, kā arī uz tiesību aizsardzības līdzekļiem administratīvā kārtā un tiesā, kuri ir pieejami attiecīgajām personām (paredzētā nolīguma 10. un 14. pants).

78.

Tātad, ņemot vērā paredzētā nolīguma mērķi un saturu, tam ir divi mērķi un divas galvenās sastāvdaļas, ko galu galā lielākā daļa ieinteresēto lietas dalībnieku ir atzinuši vai kam tie vismaz ir piekrituši.

79.

Pretēji tam, ko ir norādījuši ieinteresētie lietas dalībnieki pretēju apgalvojumu atbalstam, manuprāt, patiešām ir grūti noteikt, kurš no šiem abiem mērķiem ir dominējošais.

80.

Proti, kā to vedina domāt paredzētā nolīguma mērķa un satura apraksts, šie abi mērķi ir jāīsteno vienlaikus un tie galu galā ir nedalāmi. No vienas puses, kā jau esmu to uzsvēris, PDR datu pārsūtīšana Kanādas kompetentajai iestādei un apstrāde, ko tā veic paredzētā nolīguma 3. pantā izklāstītajos nolūkos, ir atļauta tikai tad, ja šīs darbības ir saistītas ar pienācīgu datu aizsardzību Savienības tiesību šajā jomā izpratnē atbilstoši paredzētā nolīguma 5. pantam. Citiem vārdiem, ja šāda aizsardzība netiek nodrošināta, paredzētajā nolīgumā norādītā PDR datu pārsūtīšana likumīgi nevar tikt īstenota. No otras puses, paredzētajā nolīgumā noteiktie personas datu aizsardzības pasākumi ir nepieciešami tikai tāpēc, ka PDR dati ir jāpārsūta Kanādas kompetentajai iestādei saskaņā ar Kanādas tiesību aktiem un paredzētā nolīguma noteikumiem. Tātad, kā tas atspoguļots vairākos paredzētā nolīguma noteikumos, piemēram, 16., 18. un 19. pantā, paredzētais nolīgums tiecas saskaņot mērķi attiecībā uz drošību un mērķi aizsargāt attiecīgo indivīdu pamattiesības, it īpaši mērķi aizsargāt viņu personas datus.

81.

Tādēļ kopumā es uzskatu, ka šie divi paredzētā nolīguma mērķi un sastāvdaļas ir nedalāmi saistīti un viens no tiem nav uzskatāms par netiešu un pakārtotu otram.

82.

Šis vērtējums nevar tikt atspēkots ar Komisijas argumentu, kas izriet no 2006. gada 30. maija sprieduma Parlaments/Padome un Komisija (C‑317/04 un C‑318/04, EU:C:2006:346) 56. punkta, kurā Tiesa ir nospriedusi, ka PDR datu pārsūtīšana uz Amerikas Savienotajām Valstīm ir uzskatāma par apstrādi, kuras mērķis ir sabiedriskā drošība un dalībvalstu pasākumi krimināltiesību jomā.

83.

Proti, vispirms šīs atzinuma tiesvedības priekšmets ir paredzētais nolīgums ar Kanādu, nevis pirmais minētais nolīgums, kas 2004. gadā tika noslēgts ar Amerikas Savienotajām Valstīm, un Komisijas lēmums par atbilstību, kas pieņemts tajā pašā gadā, – uz tiem attiecās Parlamenta iesniegtā prasība atcelt tiesību aktu.

84.

Tālāk, vēl būtiskāk, Komisija ārpus konteksta ir veikusi interpretāciju konstatējumam, kuru Tiesa ir sniegusi šajā punktā 2006. gada 30. maija spriedumā Parlaments/Padome un Komisija (C‑317/04 un C‑318/04, EU:C:2006:346), kas, atgādināšu, tika pasludināts pirms Lisabonas līguma pieņemšanas.

85.

Proti, Parlaments tika lūdzis Tiesu it īpaši noteikt, vai Komisija bija tiesīga pieņemt lēmumu par atbilstību, pamatojoties uz Direktīvas 95/46 25. pantu, attiecībā uz pienācīgu aizsardzības līmeni, kas tiek garantēts saistībā ar tādu personas datu apstrādi, kuri ir ietverti Amerikas Savienotajām Valstīm pārsūtītajos PDR materiālos, lai gan šīs direktīvas 3. panta 2. punktā no tās piemērošanas jomas skaidri ir izslēgtas apstrādes darbības, kuras it īpaši attiecas uz sabiedrisko drošību un valsts pasākumiem krimināltiesību jomā. Loģiski, ka Tiesa šajā lietā ir atbildējusi noliedzoši. Proti, PDR datu apstrāde nolīguma ar Amerikas Savienotajām Valstīm kontekstā nevarēja tikt attiecināta uz pakalpojumu sniegšanas īstenošanu, bet tā iekļāvās valsts varas noteiktajā ietvarā un attiecās uz sabiedrisko drošību, kura neietilpst Direktīvas 95/46 piemērošanas jomā ( 29 ).

86.

Taču šis vērtējums nekādi nenozīmē, ka Tiesa ir pieņēmusi galīgo lēmumu par PDR nolīgumu mērķi, tostarp – argumentācijas nolūkos – paredzētā nolīguma mērķi, vai, vēl jo vairāk, ka tā galīgi būtu nospriedusi, ka šo nolīgumu ekskluzīvais, galvenais vai dominējošais mērķis ir cīņa pret terorismu un smagiem starptautiskiem noziegumiem, kā to kļūdaini apgalvo Komisija.

87.

Šis Tiesas konstatējums 2006. gada 30. maija spriedumā Parlaments/Padome un Komisija (C‑317/04 un C‑318/04, EU:C:2006:346) acīmredzami nenozīmē arī to, ka, lemjot par Direktīvas 95/46 materiālo piemērošanas jomu, tā vienlaikus un priekšlaicīgi būtu noteikusi robežas attiecībā uz LESD 16. panta piemērošanas jomu.

88.

Turklāt, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka paredzētā nolīguma mērķis attiecībā uz drošību esot dominējošais, kas tādējādi attaisnojot izraudzīto juridisko pamatu, Komisija mēģina iezīmēt analoģiju starp izskatāmo lietu un lietu, kurā tika pasludināts 2014. gada 6. maija spriedums Komisija/Parlaments un Padome (C‑43/12, EU:C:2014:298).

89.

Šajā lietā, kas attiecās uz atbilstoša juridiskā pamata noteikšanu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvai 2011/82/ES, ar ko veicina pārrobežu informācijas apmaiņu par ceļu satiksmes drošības noteikumu pārkāpumiem ( 30 ), Tiesa – pēc tam, kad tā bija noteikusi, ka šī tiesību akta dominējošais mērķis ir uzlabot ceļu satiksmes drošību (un tādējādi transporta drošību), – ir nospriedusi, ka ar direktīvu ieviestās informācijas apmaiņas sistēma ir “instruments, ar kura palīdzību direktīva īsteno [..] [šo] mērķi” ( 31 ). Tādējādi Direktīva 2011/82 esot bijusi jāpieņem, pamatojoties nevis uz LESD 87. panta 2. punktu (policijas sadarbība), bet uz LESD 91. panta 1. punkta c) apakšpunktu, uz ko attiecas sadaļa saistībā ar transporta politiku.

90.

Lai gan varu pieņemt, ka pastāv daļēja analoģija starp abām situācijām, tas nekādi nemaina vērtējumu, ka paredzētajā nolīgumā ir izvirzīti divi mērķi un tas ietver divas nedalāmas sastāvdaļas. Tādējādi tas, ka PDR datu pārsūtīšana Kanādas kompetentajai iestādei varētu būt instruments, ar kura palīdzību līgumslēdzējas puses īsteno paredzētā nolīguma sabiedrības drošības mērķi, neko nemaina konstatējumā, ka paredzētā nolīguma mērķis, kāds tas it īpaši ir aprakstīts paredzētā nolīguma 1. pantā, ir divējāds. Turklāt paredzētā nolīguma īpatnība, kas to konkrēti atšķir no Direktīvas 2011/82, ir saistīta ar apstākli, ka pieprasītā maksimālā efektivitāte attiecībā uz instrumentu, ko veido PDR datu pārsūtīšana, lai sasniegtu paredzētā nolīguma 3. pantā uzskaitītos mērķus, ir jālīdzsvaro ar personas datu aizsardzības pasākumiem, kuri ir paredzēti šajā nolīgumā un kuros atbalstīts tieši otrais mērķis, kas ir izvirzīts šajā nolīgumā.

91.

Visbeidzot nav pārliecinoši arī Parlamenta argumenti, lai atbalstītu tā nostāju, ka paredzētā nolīguma “gravitātes centrs” galvenokārt esot garantijās, ko šie noteikumi piedāvā pasažieriem viņu PDR datu aizsardzības jomā, kas pamatojot to, ka lēmums par šī akta noslēgšanu ir jāpamato vienīgi ar LESD 16. pantu.

92.

Pirmkārt, neprecīzs ir apgalvojums, ka paredzētajā nolīgumā neesot noteikts neviens pienākums aviosabiedrībām pārsūtīt PDR datus Kanādas kompetentajai iestādei, lai šie dati tiktu apstrādāti atbilstoši paredzētā nolīguma 3. pantā uzskaitītajiem mērķiem. Ir taisnība, kā apgalvojis Parlaments savos rakstveida apsvērumos, ka paredzētā nolīguma 4. panta 1. punktā ir precizēts, ka Eiropas Savienība vienīgi nodrošina, lai gaisa pārvadātājiem “nebūtu liegts” pārsūtīt PDR datus Kanādas kompetentajai iestādei. Tomēr no šī panta ar nosaukumu “PDR datu sniegšanas nodrošināšana” un paredzētā nolīguma 5. ( 32 ), 20. ( 33 ) un 21. ( 34 ) panta kopīgās interpretācijas izriet, kā turklāt atzinis Parlaments, atbildot uz Tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, ka gaisa pārvadātājiem ir tiesības sniegt piekļuvi un ka viņiem Kanādas kompetentajai iestādei praktiski sistemātiski ir jāsniedz piekļuve PDR datiem paredzētā nolīguma 3. pantā definētajos nolūkos.

93.

Otrkārt, paredzētā nolīguma mērķis principā nevar tikt pielīdzināts lēmumam par atbilstību, kas ir līdzīgs lēmumam, ko Komisija bija pieņēmusi saskaņā ar 2006. gada nolīgumu ( 35 ). Kā jau norādīts, gan paredzētā nolīguma mērķis, gan tā saturs gluži pretēji pierāda, ka tas ir paredzēts, lai saskaņotu divus mērķus, kuri ar to tiek īstenoti, un ka šie mērķi ir nedalāmi saistīti.

94.

Tātad kādas ir šī konstatējuma sekas uz juridiskā pamata noteikšanu aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu?

95.

Kā jau norādīts iepriekš, skaidrs ir tas, ka Padomes lēmuma projekts, kas ir paredzēts, lai noslēgtu paredzēto nolīgumu, ir pamatots ar LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kuri abi ietilpst LESD Trešās daļas V sadaļā saistībā ar “brīvības, drošības un tiesiskuma telpu” jeb [BDTT].

96.

Ņemot vērā iepriekš aprakstītos paredzētā nolīguma divus mērķus un divas sastāvdaļas, kas ir nedalāmas, man šķiet, ka šie materiālie juridiskie pamati, protams, vismaz daļēji, ir atbilstoši, tomēr tie nav pietiekami. Proti, es uzskatu, ka, ņemot vērā judikatūru, aktu par paredzētā nolīguma noslēgšanu vajag un var pamatot ar LESD 16. panta 2. punkta pirmo daļu.

97.

Attiecībā uz pirmo punktu, proti, LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 87. panta 2. punkta a) apakšpunkta atbilstību, vispirms ir jāpiekrīt tam, ka BDTT izveidei ir nepieciešams, lai Savienība varētu īstenot savu ārējo kompetenci.

98.

Izņemot atpakaļuzņemšanas nolīgumu gadījumu, kas ir paredzēts LESD 79. panta 3. punktā saistībā ar imigrācijas politiku un kam šajā lietā nav nozīmes, Savienībai nav paredzēta tieši noteikta vispārēja rakstura ārējā kompetence saistībā ar BDTT. Tomēr LESD 216. panta 1. punkts ļauj Savienībai noslēgt starptautiskus nolīgumus, tostarp policijas sadarbības un/vai tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā, it īpaši tad, ja tas ir nepieciešams, lai sasniegtu kādu no Līgumos izvirzītajiem mērķiem.

99.

Neviens no ieinteresētajiem lietas dalībniekiem neapšauba šo iespēju. Tomēr, manuprāt, Tiesa nevar aprobežoties ar šo konstatējumu. Es uzskatu, ka Tiesai būtu jāvelta daži apsvērumi par šo jautājumu atzinumā, kuru tai tiek lūgts sniegt.

100.

Attiecībā uz Savienības ārējās kompetences atzīšanu BDTT jomā tiek prasīts, lai šīs kompetences policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā īstenošanu varētu balstīt uz mērķiem, kas tiek īstenoti ar BDTT.

101.

Šie mērķi ir noteikti LES 3. panta 2. punktā un LESD 67. pantā. Pirmajā no šiem noteikumiem ir norādīts, ka “Savienība piedāvā saviem pilsoņiem [BDTT] bez iekšējām robežām, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli [..] un noziedzības novēršanu un apkarošanu”. LESD 67. panta, ar kuru sākas LESD Trešās daļas V sadaļas 1. nodaļa, 3. punktā ir paredzēts, ka Savienība “cenšas nodrošināt augstu drošības līmeni ar noziedzības, rasisma un ksenofobijas novēršanas un apkarošanas pasākumiem, ar koordinācijas un sadarbības pasākumiem starp policiju un tiesu iestādēm, un citām kompetentām iestādēm [..]”.

102.

Savos 2014. gada 30. janvāra secinājumos lietā Parlaments/Padome (C‑658/11, EU:C:2014:41, 111. un 112. punkts) ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] pamatoti aizstāv uzskatu, ka BDTT ārējais aspekts ir funkcionāls un noderīgs tādu mērķu īstenošanai, kuri ir izklāstīti šajos divos noteikumos. No tā izriet, ka, ja BDTT izveidei būtu nepieciešama Savienības ārējā rīcība, lai varētu uzskatīt, ka nolīgums attiecas uz BDTT, tam jābūt cieši saistītam ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu Savienībā, proti, ja pastāv tieša saikne starp Savienības iekšējās drošības mērķiem un policijas sadarbību un/vai tiesu iestāžu sadarbību, kas tiek īstenota ārpus Savienības ( 36 ).

103.

Citā kontekstā, bet tādā pašā nozīmē Tiesa, interpretējot LESD 87. panta 2. punktu, ņemot vērā LESD 67. pantu, ir precizējusi, ka, lai Savienības akts, ņemot vērā tā mērķi un saturu, varētu tikt pamatots ar pirmo no šiem pantiem, šim aktam ir jābūt tieši saistītam ar LESD 67. pantā norādītajiem mērķiem ( 37 ).

104.

Manuprāt, tas attiecas arī uz paredzēto nolīgumu.

105.

Proti, pirmkārt, šo nolīgumu piemēro PDR datu pārsūtīšanai, apstrādei un izmantošanai, un tā mērķis ir saistīts ar sabiedrisko drošību un valsts pasākumiem krimināltiesību jomā ( 38 ), proti, konkrētāk, novērst, atklāt, izmeklēt teroristu nodarījumus un smagus starptautiskus noziegumus un saukt pie atbildības par tiem. Saskaņā ar paredzētā nolīguma 1. pantu tas it īpaši ir paredzēts, “lai nodrošinātu sabiedrības drošību un drošumu”, kas nepārprotami nozīmē Savienības pilsoņu drošību un drošumu, it īpaši to, kuri izmanto gaisa satiksmes maršrutus starp Kanādu un Eiropas Savienību ( 39 ). Turklāt paredzētā nolīguma 6. panta 2. punktā Kanādai ir noteikts pienākums, it īpaši pēc Savienības dalībvalsts policijas vai tiesu iestādes lūguma, īpašos gadījumos sniegt PDR datus vai analītisku informāciju, kurā ietverti saskaņā ar paredzēto nolīgumu iegūti šādi dati, lai novērstu vai atklātu teroristu nodarījumu vai smagu starptautisku noziegumu “Eiropas Savienībā”.

106.

Otrkārt, lai gan PDR datu sākotnējo vākšanu un pārsūtīšanu īsteno gaisa pārvadātāji, paredzētā nolīguma noteikumi veido atbilstošās tiesību normas, kuras ir noteikusi valsts vara tiesībaizsardzības nolūkos ( 40 ). Tādējādi, kā jau minēts, ar paredzēto nolīgumu ir ieviesti noteikumi attiecībā uz Kanādas kompetento iestāžu piekļuvi PDR datiem un/vai analītiskai informācijai, kurā ietverti šādi dati, kā arī attiecībā uz šādu datu tālāku nosūtīšanu it īpaši kompetentajām policijas un tiesu iestādēm Savienībā un tās dalībvalstīs, kā arī trešajās valstīs, it īpaši paredzētā nolīguma 3. pantā uzskaitītajos nolūkos. Turklāt, kā tas skaidri izriet no debatēm Tiesā, PDR datu uzglabāšanas piecu gadu termiņš, kas norādīts paredzētā nolīguma 16. panta 1. un 5. punktā, tika noteikts, lai ļautu veikt un atvieglotu izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un tiesvedības it īpaši saistībā ar starptautiskiem smagu noziedzīgu darbību grupējumiem. Taču, ņemot vērā paredzētā nolīguma 16. panta 5. punkta ļoti plašo formulējumu, šīs izmeklēšanas un kriminālvajāšanas pavisam noteikti var ietvert tās, kuras veic Savienības dalībvalstu policijas un tiesu iestādes. Šādi noteikumi principā ietilpst jomā, ko aptver policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās ( 41 ).

107.

No tā es secinu, pirmkārt, ka, ciktāl tas attiecas uz pasākumiem, kurus var noteikt Parlaments un Padome par “attiecīgas informācijas vākšanu, uzglabāšanu, apstrādi, analīzi un apmaiņu” policijas sadarbības nolūkos “noziedzīgu nodarījumu novēršanā, atklāšanā un izmeklēšanā”, kas paredzēta LESD 87. panta 1. punktā, LESD 87. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir atbilstošs juridiskais pamats aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu. Lietderības labad piebildīšu, ka šī sadarbība un šīs apmaiņas ne vienmēr ir jāīsteno starp iestādēm, kas konkrēti ir kvalificētas valsts tiesībās, proti, stricto sensu starp policijas dienestiem. Proti, LESD 87. panta 1. punktā policijas sadarbībā sevišķi plaši ir iesaistītas “visas dalībvalstu kompetentās iestādes, tostarp policij[a], muitas iestādes un citas [..] tiesībaizsardzības iestādes [..]” ( 42 ), kas ir frāze, ar kuru BDTT ārējās dimensijas kontekstā pilnībā tiek pieļauta sadarbība ar CBSA, lai nodrošinātu Savienības iekšējo drošību.

108.

Otrkārt, saistībā ar paredzētā nolīguma “tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās” aspektu, neraugoties uz apstākļiem, kuri ir uzsvērti iepriekš 105. un 106. punktā, es nedaudz vilcinātos uzskatīt, ka paredzētais nolīgums varētu veidot pasākumu, kas tieši sniedz ieguldījumu, lai “dalībvalstu tiesu iestāžu un līdzvērtīgu iestāžu starpā atvieglotu sadarbību saistībā ar kriminālprocesu un lēmumu izpildi” LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Kā it īpaši ir atzinusi Apvienotās Karalistes valdība savā atbildē uz vienu no Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, tikai atsevišķos gadījumos paredzētais nolīgums varētu atvieglot šādu sadarbību starp dalībvalstu tiesu iestādēm. Tomēr šāda sadarbība ir atkarīga no noteikta skaita faktisku un juridisku parametru, kuri nav attiecināmi uz paredzētā nolīguma noteikumiem. Tādējādi sadarbība starp dalībvalstu tiesu iestādēm ir tikai ar paredzēto nolīgumu izveidotā ietvara netiešas sekas. Protams, fakts, ka paredzētā nolīguma 6. pantā ir noteikts pienākums nevis Kanādas kompetentajai iestādei, bet, vispārīgāk, “Kanādai” pārsūtīt PDR datus vai analītisku informāciju dalībvalstu tiesu iestādēm, var tikt saprasts kā tāds, kas nosaka šādu pienākumu arī šīs trešās valsts tiesu iestādēm. Tomēr, pieņemot, ka šī interpretācija ir pareiza un ka apmaiņa ar PDR datiem starp tiesu iestādēm ir iespējama, paredzētā nolīguma redakcijas pašreizējā stadijā nešķiet, ka tas patiešām sniedz ieguldījumu, lai atvieglotu sadarbību dalībvalstu tiesu iestāžu un līdzvērtīgu iestāžu starpā. Manuprāt, tikai tad, ja Tiesa pieņemtu LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkta plašāku interpretāciju attiecīgā gadījumā saistībā ar LESD 67. panta 3. punktu, kurā noteikts, ka Savienība “cenšas nodrošināt augstu drošības līmeni [..] ar koordinācijas un sadarbības pasākumiem starp [..] tiesu iestādēm un citām kompetentām iestādēm [..]”, vai ja līgumslēdzējas puses grozītu paredzētā nolīguma noteikumus tādējādi, ka tiešāk tiek ņemta vērā paredzētā nolīguma tiesiskā dimensija, LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkts varētu pamatoti veidot papildu juridisko pamatu aktam par minētā nolīguma noslēgšanu.

109.

Piebildīšu, ka vērtējumu, ka LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkts nevar likumīgi pamatot aktu par paredzētā nolīguma noslēgšanu, neatceļ apstāklis, kuru ir minējuši daži ieinteresētie lietas dalībnieki, ka Padomes lēmumi par PDR nolīgumu noslēgšanu attiecīgi ar Austrāliju un Amerikas Savienotajām Valstīm ir pamatoti ar šo noteikumu saistībā ar LESD 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu ( 43 ). Proti, šajā gadījumā akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu juridiskā pamata pārbaudē saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav nozīmes juridiskajam pamatam, kas ir izraudzīts citu Savienības tiesību aktu pieņemšanā, kuriem attiecīgā gadījumā ir līdzīgas īpašības ( 44 ).

110.

Šajos apstākļos paredzētā nolīguma redakcijas pašreizējā stadijā es uzskatu, ka LESD 87. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir atbilstošs juridiskais pamats aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu.

111.

Ņemot to vērā, šis materiālais juridiskais pamats, kurš pamatoti ir norādīts akta projektā par paredzētā nolīguma noslēgšanu, manuprāt, ir nepietiekams, lai ļautu Savienībai noslēgt šo līgumu.

112.

Proti, kā savā lūgumā pamatoti norādījis Parlaments, ne LESD 87. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ne arī LESD Trešās daļas V sadaļā saistībā ar BDTT vispār nav paredzēta noteikumu pieņemšana personas datu aizsardzības jomā.

113.

Kā jau iepriekš esmu norādījis, viens no abiem galvenajiem paredzētā nolīguma mērķiem, kā noteikts tā 1. pantā, tieši ir “paredz[ēt] līdzekļus” pasažieru, kuri izmanto gaisa satiksmes maršrutus starp Kanādu un Eiropas Savienību, PDR “datu aizsardzībai”. Kā jau ir uzsvērts, paredzētā nolīguma saturs apstiprina šo mērķi, it īpaši noteikumi, kas ir norādīti nodaļā par “aizsardzības pasākumiem, kurus piemēro PDR datu apstrādei”, kas ietver paredzētā nolīguma 7.–21. pantu.

114.

Šajā kontekstā, manuprāt, Savienības darbība noteikti ir jāpamato ar LESD 16. panta 2. punkta pirmo daļu, kurā, atgādināšu, ir piešķirtas tiesības Parlamentam un Padomei pašiem paredzēt noteikumus par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, ko it īpaši veic dalībvalstis saistībā ar Savienības tiesību aktu darbības jomu, un noteikumus par šādu datu brīvu apriti. Šo pieeju pamato trīs galvenie iemesli.

115.

Vispirms, tāpat kā argumentācijā, kas izklāstīta iepriekš saistībā ar BDTT ārējo dimensiju, atbilstoši LESD 216. panta 1. punktam Savienība ir jāuzskata par tādu, kas ir pilnvarota noslēgt starptautisku nolīgumu ar trešo valsti, kura mērķis ir paredzēt noteikumus par personas datu aizsardzību, ja tas ir nepieciešams, lai sasniegtu kādu no Līgumos izvirzītajiem mērķiem, proti, šajā gadījumā LESD 16. panta mērķus. Tas tā ir paredzētā nolīguma gadījumā, kura viens no galvenajiem mērķiem būtībā ietver to, ka tiek paredzēti līdzekļi, lai nodrošinātu pasažieru, kuri izmanto gaisa satiksmes maršrutus starp Kanādu un Eiropas Savienību, PDR datu aizsardzību. Turklāt es uzskatu, ka nav nekādu šaubu, ka paredzētā nolīguma noteikumi ir jākvalificē kā “noteikumi” saistībā ar fizisku personu datu aizsardzību LESD 16. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē, kuru mērķis ir padarīt tos saistošus līgumslēdzējām pusēm.

116.

Tālāk, pretēji tam, kā tas bija agrākā EKL 286. panta gadījumā, LESD 16. panta 2. punkta pirmās daļas, kura ir iekļauta šī Līguma Pirmās daļas II sadaļā “Vispārēji piemērojami noteikumi”, mērķis ir būt par juridisko pamatu visiem noteikumiem, kuri pieņemti Savienības līmenī par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz viņu personas datu apstrādi, tostarp tiem, kuri iekļaujas tādu pasākumu pieņemšanā, uz ko attiecas LESD noteikumi par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās. Proti, kā precizēts šī paša panta otrajā daļā, vienīgi noteikumiem, kuri ir saistīti ar personas datu aizsardzību un kuri ir pieņemti kopējās ārpolitikas un drošības politikas kontekstā, ir jābūt pamatotiem ar LES 39. pantu. Šo LESD 16. panta 2. punkta pirmās daļas interpretāciju apstiprina tas, ka nav norādīta nekāda atsauce uz iespējamu noteikumu par personas datu aizsardzību pieņemšanu, pamatojoties uz LESD 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Taču ir jāatgādina, ka pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā LES 30. panta 1. punkta b) apakšpunktā gluži pretēji bija paredzēts, ka kopīga rīcība policijas sadarbības jomā varēja cita starpā ietvert attiecīgās informācijas apstrādi, analīzi un apmaiņu, “ievērojot noteikumus, kuri attiecas uz personas datu aizsardzību”, kas ir formulējums, ar kuru starp citu tika piešķirtas tiesības Padomei pieņemt 2008. gada 27. novembra Pamatlēmumu 2008/977/TI par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās ( 45 ). Otrkārt, kā es to izklāstīšu turpinājumā, ir jāuzsver, ka protokolu (Nr. 21) un (Nr. 22) noteikumos patiešām ir paredzēts gadījums, kad normas, kuras ir pamatotas ar LESD 16. panta 2. punkta pirmo daļu, var tikt pieņemtas, īstenojot pasākumus, uz kuriem attiecas LESD nodaļas par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.

117.

No tā izriet, ka, lai izkliedētu visas šaubas attiecībā uz Komisijas rakstveida apsvērumos aizstāvētās nostājas neskaidrību, LESD 16. pants, no vienas puses, un LESD 87. panta 2. punkta a) apakšpunkts un LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunkts, no otras puses, nevar ietvert hierarhiska veida attiecības “lex generalis – lex specialis”. Proti, kā tas it īpaši ir atspoguļots iepriekš minētajos protokolos, Augstās līgumslēdzējas puses ir paredzējušas iespējamību, ka Savienības tiesību akts varētu tikt kopīgi pamatots ar šiem trim pantiem tieši tādēļ, ka šiem noteikumiem ir atšķirīgas piemērošanas jomas.

118.

Visbeidzot, kā it īpaši apgalvojuši Parlaments, Komisija un EDAU savās attiecīgajās atbildēs uz Tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, LESD 16. panta kā juridiskā pamata atbilstība aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu nevar tikt apšaubīta ar to, ka aizsardzības pasākumi, kurus šis pants ļauj pieņemt, ir saistīti ar datu apstrādi, ko veic dalībvalstu iestādes, nevis, kā šajā gadījumā, ar datu, kurus iepriekš ir savākušas privātas struktūras (gaisa pārvadātāji), pārsūtīšanu uz trešo valsti.

119.

Proti, pirmkārt, pārfrāzējot ģenerāladvokātu F. Ležē [P. Léger], pienākums, kas ir uzlikts aviosabiedrībai saskaņā ar paredzētā nolīguma 4., 5., 20. un 21. panta kopīgu interpretāciju, tieši pārsūtīt virkni PDR datu Kanādai nav “pilnībā atšķirīgs no tiešas datu apmaiņas starp iestādēm” ( 46 ). Otrkārt, Tiesas, kura ir apstiprinājusi, ka definīcijā “datu apstrāde” Direktīvas 95/46 izpratnē ietilpst personas datu pārsūtīšana no dalībvalsts uz trešo valsti, ko veic privāts uzņēmējs ( 47 ), jaunā juridiskā pamata, kuru veido LESD 16. panta 2. punkta pirmā daļa, stingri gramatiskās interpretācijas rezultātā tiktu sadalīts personas datu aizsardzības režīms. Šķiet, ka šāda interpretācija ir pretrunā Augsto līgumslēdzēju pušu nodomam principā radīt vienotu juridisko pamatu, kas skaidri piešķir Savienībai tiesības pieņemt noteikumus attiecībā uz fizisku personu personas datu aizsardzību. Tādējādi runa būtu par apvienojumu, kas ir grūti izskaidrojams salīdzinājumā ar iepriekšējo režīmu, kurš balstījās uz Līguma normām par iekšējo tirgu. Tādējādi šīs LESD 16. panta stingri gramatiskās interpretācijas rezultātā šī tiesību norma zaudētu lielu tā lietderīgās iedarbības daļu.

120.

Līdz ar to, ņemot vērā paredzētā nolīguma mērķus un sastāvdaļas, kas ir nedalāmi saistīti, manuprāt, akts par paredzētā nolīguma noslēgšanu ir jāpamato ar LESD 16. panta 2. punkta pirmo daļu un 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu kā materiālajiem juridiskajiem pamatiem.

121.

Atbilstoši judikatūrai attiecībā uz vairāku juridisko pamatu izmantošanu Savienības akta pieņemšanai tiek prasīts, lai šajos attiecīgajos dažādajos juridiskajos pamatos paredzētās procedūras būtu saderīgas ( 48 ).

122.

Šajā gadījumā gan LESD 16. panta 2. punkta pirmajā daļā, gan LESD 87. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka, lai pieņemtu šajos abos pantos paredzētos pasākumus, Parlaments un Padome pieņem lēmumu atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai. Turklāt tas pats attiecas uz pasākumiem, kuri ir pamatoti ar LESD 82. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ja Tiesa uzskatītu, ka šis pants ir atbilstošs materiālais juridiskais pamats aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu.

123.

Tādējādi šajos pantos konkrēti paredzētās procedūras ir saderīgas judikatūras izpratnē. Tātad tās neliedz Tiesai izmantot vairākus juridiskos pamatus aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu.

124.

Tomēr Padome, kuru atbalsta Īrija, norāda, ka šis konstatējums ir jāpaplašina, izvērtējot Dānijas Karalistes, Īrijas un Apvienotās Karalistes līdzdalības kārtību Padomē, kāda tā ir paredzēta attiecīgi Protokolu (Nr. 21) un (Nr. 22) noteikumos. Šie ieinteresētie lietas dalībnieki uzskata, ka minētā kārtība nepieļauj to, ka LESD 16. pants un LESD 87. panta 2. punkta a) apakšpunkts kopīgi tiek piemēroti kā materiālie juridiskie pamati. Precīzāk, sēdē Tiesā Padome nedaudz pretrunīgi un nekonsekventi paskaidroja ( 49 ), ka šo protokolu normās jautājums par to noteikumu nesaistošo raksturu, kas paredzēti saskaņā ar LESD 16. pantu un kas skar personas datu apstrādi, veicot pasākumus, uz kuriem attiecas policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās, esot nošķirts no jautājuma par šo trīs dalībvalstu līdzdalību balsošanā Padomē, ja šai pēdējai minētajai tiek lūgts pieņemt šādus noteikumus. No tā izrietot, ka, lai gan šīs trīs dalībvalstis nepiedalās tādu pasākumu pieņemšanā, uz kuriem attiecas policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās, izņemot gadījumu, kad Īrija un Apvienotā Karaliste būtu nolēmušas īstenot savas tiesības iesaistīties (“opt‑in”), tās vienmēr piedaloties to noteikumu pieņemšanā, kuru juridiskais pamats ir LESD 16. pants, neraugoties uz to, ka saskaņā ar attiecīgajiem protokoliem šie pasākumi tām nav saistoši.

125.

Šai argumentācijai ir jāpievērš zināma uzmanība, pat ja galu galā es uzskatu, ka tā būtu jānoraida.

126.

Atgādināšu, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka abi attiecīgie protokoli nekādā ziņā nevar ietekmēt “jautājumu par atbilstošo juridisko pamatu” Savienības akta pieņemšanai ( 50 ). Tādējādi saskaņā ar šo judikatūru, ja paredzētā nolīguma mērķa un satura analīzes beigās un pretēji tam, ko esmu atbalstījis iepriekš, akts par šī nolīguma pieņemšanu tiktu pamatots vienīgi ar LESD 16. panta 2. punkta pirmo daļu, abi attiecīgie protokoli, neraugoties uz paredzētā nolīguma 29. panta formulējumu, nevarētu “neitralizēt” šo konstatējumu. Citiem vārdiem, trim attiecīgajām dalībvalstīm būtu jāpiedalās akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu pieņemšanā, un tas tām būtu saistošs.

127.

Šīs judikatūras piemērošana gadījumā, kad pastāv konkurence starp diviem juridiskajiem pamatiem, kuros ir paredzēta viena un tā pati pieņemšanas procedūra (parastā likumdošanas procedūra un kvalificēta vairākuma balsojums Padomē), bet kuri atšķirīgi ietekmētu šo trīs attiecīgo dalībvalstu līdzdalību attiecīgā akta pieņemšanā Padomē, izrādās sarežģītāka.

128.

Tā kā šajā lietā ir jānosaka atbilstošais juridiskais pamats konkrētam aktam, proti, aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu, šis jautājums nav jārisina attiecībā uz Īriju un Apvienoto Karalisti. Proti, ir skaidrs, ka atbilstoši Protokola (Nr. 21) 3. pantam šīs abas dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās vēlas, lai paredzētais nolīgums tām būtu saistošs, kas nozīmē, ka tās piedalīsies akta par tā noslēgšanu pieņemšanā. Tādējādi neviens procesuāla rakstura arguments attiecībā uz šīm abām dalībvalstīm nerada šķērsli tam, ka akts par paredzētā nolīguma noslēgšanu tiek pamatots kopīgi ar LESD 16. panta 2. punkta pirmo daļu un LESD 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

129.

Attiecībā uz Dānijas Karalistes nostāju ir jāatgādina, ka atbilstoši Protokola (Nr. 22) 2.a pantam tā 2. pants, kurā it īpaši ir noteikts, ka neviens pasākums vai neviens starptautisks nolīgums, kas pieņemts, piemērojot LESD Trešās daļas V sadaļu, nav saistošs Dānijas Karalistei, tiek piemērots arī attiecībā uz tiem noteikumiem, kuri paredzēti saskaņā ar LESD 16. pantu kā juridisko pamatu un skar personas datu apstrādi dalībvalstīs, veicot darbības, uz ko attiecas minētā Līguma Trešās daļas V sadaļas 4. un 5. nodaļas darbības joma, proti, uz ko attiecas policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās.

130.

Tātad Dānijas Karalistei nebūs saistoši paredzētā nolīguma noteikumi. Tomēr Padome apgalvo, ka, atsaucoties tikai uz Protokola (Nr. 22) 2. pantu, nevis uz tā 1. pantu, kurā noteikts, ka Dānijas Karaliste nepiedalās tādu Padomes pasākumu noteikšanā, kas ierosināti saskaņā ar LESD Trešās daļas V sadaļu, šī protokola 2.a pants, gluži pretēji, nozīmējot to, ka Dānijas Karaliste piedalītos akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu pieņemšanā, ja tas tiktu pamatots ar LESD 16. pantu.

131.

Šis argumentācijas virziens mani nepārliecina, vismaz nerodas tādas sekas, kādas tam piedēvē Padome attiecībā uz juridiskā pamata izvēli aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu.

132.

Proti, es neuzskatu, ka Augstajām līgumslēdzējām pusēm būtu bijis nodoms pieļaut, ka Dānijas Karalistei nav saistošs tiesību akts, kura juridiskais pamats ir gan LESD 16. pants, gan kāds no LESD noteikumiem par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, vienlaikus piedaloties šī akta pieņemšanā, kas radītu ar to saistītu risku, ka Dānijas Karaliste varētu pievienoties to dalībvalstu grupai, kuras iebilst pret to, ka šis akts patiešām tiek pieņemts, nepieļaujot, ka varētu izveidoties kvalificēts balsu vairākums Padomē. Man šķiet, ka tas ir pretrunā Protokola (Nr. 22) mērķim, proti, mērķim panākt līdzsvaru starp nepieciešamību pielāgot Dānijas Karalistes īpašo nostāju un nostāju, kas ļauj pārējām dalībvalstīm (tostarp attiecīgā gadījumā Īrijai un Apvienotajai Karalistei) turpināt savu sadarbību BDTT jomā.

133.

Protams, varētu iebilst pret šo interpretāciju, ka saskaņā ar Protokola (Nr. 22) preambulu Augstās līgumslēdzējas puses patur prātā to, ka Dānijas Karaliste nekavēs pārējo dalībvalstu sadarbības turpmāku attīstību attiecībā uz pasākumiem, kas šai dalībvalstij nav saistoši. Tādējādi saskaņā ar šo apgalvojumu, lai gan Dānijas Karalistei ir atļauts piedalīties tiesību aktu pieņemšanā, uz kuriem attiecas minētā protokola 2.a pants un kuri tai nav saistoši, Dānijas Karaliste esot apņēmusies nekad nekavēt to pieņemšanu.

134.

Ja tāda būtu Protokola (Nr. 22) atbilstošo noteikumu pareizā interpretācija, sekas būtu tādas, ka akts par paredzētā nolīguma noslēgšanu nevarētu tikt pamatots ar LESD 16. panta un 87. panta 2. punkta a) apakšpunkta apvienojumu, pamatojoties uz to, ka procedūras, kuru rezultātā tiek pieņemts šis akts, iespējams, būtu nesaderīgas, vienkārša iemesla dēļ, ka Dānijas Karaliste tikai formāli piedalītos šī akta pieņemšanā. No tā izrietētu, ka šī tikai formālā Dānijas Karalistes līdzdalība akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu pieņemšanā “neitralizētu” šī akta juridiskā pamata objektīvo analīzi, proti, analīzi, kas, atgādināšu, ir balstīta uz šī nolīguma mērķu un sastāvdaļu pārbaudi. Šādas sekas acīmredzami būtu pretrunā judikatūrai, kurā noteikts, ka nevis procedūras nosaka tiesību akta juridisko pamatu, bet gan tiesību akta juridiskais pamats nosaka tā pieņemšanai ievērojamās procedūras ( 51 ). Manuprāt, šī judikatūra ir piemērojama vēl jo vairāk tad, ja iespējamā piemērojamā procedūra nozīmētu tikai formālu Dānijas Karalistes līdzdalību Padomē tāda akta pieņemšanā, kurš šai dalībvalstij nekādā veidā nebūs saistošs.

135.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz Parlamenta uzdoto otro jautājumu atbildēt tādējādi, ka akts par paredzētā nolīguma noslēgšanu, ņemot vērā šī nolīguma mērķus un sastāvdaļas, kas ir nedalāmi saistīti un kam attiecībā pret citiem nav palīgrakstura, ir jāpamato ar LESD 16. panta 2. punkta pirmo daļu un LESD 87. panta 2. punkta a) apakšpunktu, lasot kopā ar LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta v) punktu ( 52 ).

136.

Parlaments uzskata, ka, it īpaši ņemot vērā Tiesas judikatūru, pastāv juridiska neskaidrība attiecībā uz jautājumu, vai paredzētais nolīgums ir saderīgs ar LESD 16. pantu un Hartas 7., 8. pantu un 52. panta 1. punktu.

137.

Parlaments uzskata, ka esot acīmredzams, ka PDR datu vākšana, pārsūtīšana, analīze, uzglabāšana un tālāka nosūtīšana, kas noteiktas paredzētajā nolīgumā, veidojot dažādas “apstrādes” darbības un tādējādi dažādas iejaukšanās izpausmes Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās. Saskaņā ar šīm dažādajām izpausmēm šī iejaukšanās esot plaša un īpaši būtiska ( 53 ).

138.

Parlaments uzsver, ka atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam šāda iejaukšanās varot tikt attaisnota tikai tad, ja tā ir “noteikta tiesību aktos” un ja tā ir nepieciešama un samērīga ar vispārējas nozīmes mērķi, ko atzinusi Savienība.

139.

Attiecībā uz pirmo aspektu Parlaments būtībā jautā, vai starptautiskais nolīgums ir “tiesību akts” šīs tiesību normas izpratnē un vai tajā var tikt paredzēti ierobežojumi attiecībā uz Hartas 7. un 8. pantā garantēto tiesību īstenošanu. Tas norāda, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru attiecībā uz izteicienu “paredzēti likumā”, kas ietverts 8. pantā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), kura parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, ikvienam iejaukšanās gadījumam būtu jābūt pamatojumam “iekšējās tiesībās”. Taču, tā kā ar Lisabonas līgumu būtiski ir mainījusies Savienības tiesību sistēma, ieviešot tajā jēdzienu “leģislatīvs akts”, izteiciens “paredzēti likumā” Savienības tiesībās sakrītot ar jēdzienu “leģislatīvs akts”. Starptautisks nolīgums neatbilstot šai kvalifikācijai.

140.

Saistībā ar otro aspektu, proti, iejaukšanās nepieciešamību, Parlaments uzskata, ka Padomei un Komisijai, pamatojoties uz objektīviem elementiem, esot jāpierāda, ka paredzētā nolīguma noslēgšana tiešām ir nepieciešama Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē. Šķietot, ka šādi elementi nepastāv.

141.

Visbeidzot attiecībā uz trešo aspektu, kas attiecas uz paredzētajā nolīgumā ietvertās iejaukšanās samērīgumu, Parlaments apgalvo, ka Savienības likumdevēja novērtējuma brīvība ir ierobežota, tādēļ esot jāveic Hartā noteikto prasību stingra pārbaude, tostarp starptautiska nolīguma noslēgšanas kontekstā. Šajā ziņā paredzētais nolīgums piederētos pie “plašāku uzraudzības pasākumu” kategorijas ECT judikatūras izpratnē ( 54 ), kas nozīmē, ka Tiesas izmantotā argumentācija 2014. gada 8. aprīļa spriedumā Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238) esot piemērojama arī šajā lietā.

142.

Pirmkārt, Parlamenta ieskatā paredzētais nolīgums kopumā attiecoties uz personām, kuras ceļo uz Kanādu, nepastāvot saiknei starp attiecīgajām personām, viņu PDR datiem un draudiem sabiedrības drošībai.

143.

Otrkārt, Parlaments šaubās par to, vai paredzētajā nolīgumā ir noteikti objektīvi kritēriji, kas tiešām ļauj norobežot Kanādas iestāžu piekļuvi PDR datiem un to vēlāku izmantošanu, lai novērstu, atklātu vai sauktu pie atbildības par noziedzīgiem nodarījumiem, kas var tikt uzskatīti par pietiekami smagiem. Tomēr nolīguma projektā uzskaitītie kritēriji esot neskaidri. Tādējādi Parlaments norāda, ka paredzētajā nolīgumā neesot identificēta “Kanādas kompetentā iestāde”, kurai ir piekļuve datiem, un paredzētā nolīguma 3. panta 2. punktā attiecībā uz terminu “smags noziegums” esot atsauce uz Kanādas tiesību aktiem, nenorādot uz robežām, kas tam atzītas Savienības tiesībās, un netiek precizēti noziedzīgi nodarījumi, kuri ir ietverti šajā jēdzienā. Tāpat paredzētā nolīguma 3. panta 5. punktā “Kanādai” esot atļauts veikt PDR datu apstrādi citās jomās, kas nav krimināltiesību joma, un “Kanādas kompetentā iestāde” varot atļaut pārsūtīt PDR datus citām Kanādas iestādēm vai pat privātpersonām. Turklāt paredzētā nolīguma 16. panta 2. punktā neesot precizēts to personu skaits, kurām ir piekļuve PDR datiem, savukārt Kanādas iestāžu piekļuve šiem datiem neesot pakļauta iepriekšējai kontrolei, ko veic tiesa vai neatkarīga administratīva iestāde.

144.

Treškārt, Parlaments aicina Tiesu konstatēt, ka PDR datu uzglabāšanas piecu gadu termiņš, kas noteikts paredzētā nolīguma 16. panta 5. punktā, nav pamatots. Šis termiņš neesot balstīts uz objektīviem kritērijiem, un attiecībā uz to neesot sniegts neviens pamatojums. Turklāt šis termiņš bez paskaidrojuma esot ticis pagarināts salīdzinājumā ar laikposmu, kas paredzēts saskaņā ar 2006. gada nolīgumu.

145.

Ceturtkārt, Parlaments norāda, ka paredzētajā nolīgumā neesot prasīts, lai PDR dati tiktu saglabāti Savienības teritorijā. Tādējādi aizsardzības un drošības prasību ievērošanas kontrole, ko veic neatkarīga iestāde un kas skaidri prasīta Hartas 8. panta 3. punktā un LESD 16. panta 2. punktā, pilnībā neesot nodrošināta. Šajā kontekstā pastāvot nopietnas šaubas par to, vai pasākumi, kas jāveic Kanādas iestādēm, atbilst galvenajām šo pantu prasībām. It īpaši paredzētā nolīguma 10. pantā neesot garantēta kontrole, ko veic neatkarīga Kanādas iestāde, un pietiekami neesot precizētas pilnvaras, tostarp iepriekšējas pārbaudes pilnvaras, kuras ir šai iestādei, lai pārliecinātos, vai tās ir “pienācīgas” Savienības tiesību izpratnē.

146.

Atbildot uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, Parlaments it īpaši ir precizējis, ka atziņas, kuras izriet no 2015. gada 6. oktobra sprieduma Schrems (C‑362/14, EU:C:2015:650), mutatis mutandis ir piemērojamas paredzētā nolīguma saderīguma vērtējumam. Tas piebilst, ka materiālo un procesuālo nosacījumu par sākotnējo piekļuvi personas datiem faktiska ievērošana esot arī jāpiemēro attiecībā uz šo datu tālāku nosūtīšanu un citu Kanādas iestāžu vai trešo valstu iestāžu piekļuvi tiem. Tas tā neesot to nosacījumu gadījumā, kuri ir norādīti paredzētā nolīguma 18. un 19. pantā. Turklāt Parlamenta ieskatā paredzētā nolīguma 14. panta 2. punkta redakcija esot neskaidra.

147.

Attiecībā uz pārējiem ieinteresētajiem lietas dalībniekiem – EDAU savās atbildēs uz rakstveida jautājumiem, kurus uzdevusi Tiesa, un savos mutvārdu apsvērumos būtībā piekrīt Parlamenta izteiktajām šaubām un bažām, savukārt valdības, kuras piedalījās šajā tiesvedībā, kā arī Padome un Komisija uzskata, ka paredzētais nolīgums ir saderīgs ar LESD 16. pantu un Hartas 7., 8. pantu un 52. panta 1. punktu. To apsvērumi galvenokārt attiecas uz iejaukšanos personu pamattiesībās uz savu personas datu aizsardzību, ko rada paredzētajā nolīgumā ietvertie noteikumi, un uz Hartas 52. panta 1. punktā paredzēto kritēriju izpildi (iejaukšanās, kura ir “noteikta tiesību aktos”, lai sasniegtu vispārējas nozīmes mērķi, ko atzinusi Savienība, un kura ir nepieciešama un samērīga minētā mērķa sasniegšanai).

148.

Pirmkārt, Igaunijas valdība un Francijas valdība skaidri atzīst, ka paredzētā nolīguma noteikumi veido iejaukšanos pamattiesībās uz personas datu aizsardzību, kuras ir garantētas Hartas 8. pantā. Tomēr Francijas valdība precizē, ka gaisa pārvadātājiem noteiktais pienākums pārsūtīt PDR datus neesot šāda iejaukšanās, jo tas esot noteikts nevis paredzētajā nolīgumā, bet gan Kanādas tiesību aktos. Taču Tiesā nevar vērsties ar lūgumu sniegt atzinumu par kādas trešās valsts tiesību aktu saderīgumu ar Līgumiem. Turklāt šī pati valdība apgalvo, ka iejaukšanās gadījumi, kuri ir ietverti paredzētajā nolīgumā, ir šaurāki nekā tie, kas ir pamatā lietai, kurā tika taisīts 2014. gada 8. aprīļa spriedums Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238). Tādējādi Francijas valdība uzskata, ka ar paredzēto nolīgumu tikšot pārsūtīts mazāk datu un tikšot skarts mazāk personu nekā ar direktīvu, kas tiek aplūkota iepriekš minētajā spriedumā. Turklāt PDR dati neļaujot izdarīt ļoti precīzus secinājumus par pasažieru privāto dzīvi. Visbeidzot, paredzētā nolīguma 11. pantā esot paredzēts pārredzamības pienākums, kas nozīmē, ka neesot iespējams secināt, ka PDR datu vākšana un to vēlāka izmantošana attiecīgajām personām var radīt sajūtu, ka viņu privātā dzīve tiek pastāvīgi uzraudzīta.

149.

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par šādas iejaukšanās likumīgo avotu – Igaunijas valdība, Īrija, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Padome un Komisija uzskata, ka šī iejaukšanās atbilst nosacījumam, ka tā ir “noteikta tiesību aktos” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.

150.

Treškārt, saistībā ar mērķi, kas sasniedzams ar šo iejaukšanos, Bulgārijas, Igaunijas valdības, Īrija, Spānijas un Francijas valdības, kā arī Padome un Komisija norāda, ka PDR datu pārsūtīšanas un vēlākas izmantošanas mērķis it īpaši ir cīņa pret terorismu un tādēļ tas atbilst vispārējas nozīmes mērķim.

151.

Ceturtkārt, attiecībā uz šādas iejaukšanās nepieciešamo raksturu Francijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Padome un Komisija vispirms uzsver, ka pastāv pieaugošs pieprasījums no trešajām valstīm, kuras uzskata par nepieciešamu PDR datu pārsūtīšanu sabiedrības drošības nolūkos. Komisija piebilst, ka nepastāv precīzi statistikas dati par apmēru, kādā šādi dati palīdz novērst, atklāt, izmeklēt noziegumus un terorismu un saukt pie atbildības par tiem. Tomēr PDR datu izmantošanas nepieciešamību apstiprinot informācija no trešajām valstīm un dalībvalstīm, kuras jau izmanto PDR datus tiesībaizsardzības nolūkos. Šo valstu pieredze liecinot, ka PDR datu izmantošanas rezultātā ir sasniegts būtisks progress jo īpaši cīņā pret narkotiku tirdzniecību, cilvēku tirdzniecību un terorismu un ir gūta labāka izpratne par teroristu un citu kriminālo grupējumu sastāvu un darbībām. Apvienotās Karalistes valdība un Komisija piebilst, ka CBSA sniegtā informācija pierāda, ka PDR dati izšķirošā veidā esot snieguši ievērojamu ieguldījumu terora aktos vai smagos starptautiskos noziegumos potenciālo aizdomās turamo personu atrašanās vietas noteikšanā un to identificēšanā.

152.

Piektkārt, runājot par attiecīgās iejaukšanās samērīgo raksturu, Igaunijas valdība, Padome un Komisija, pirmām kārtām, atgādina prasības, kas izriet no Tiesas judikatūras, it īpaši 2014. gada 8. aprīļa spriedumā Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238) norādītās prasības. Konkrētāk, Igaunijas valdība uzskata, ka šī sprieduma atziņas attiecībā uz likumdevēja novērtējuma brīvības apjomu un šīs brīvības robežu pārbaudes tiesā apjomu ir piemērojamas šajā lietā. Turpretī Īrija norāda, ka ir jāņem vērā attiecīgā akta starptautiskais un sarunu raksturs, savukārt Francijas valdība apgalvo, ka Savienības likumdevēja novērtējuma brīvība nevar tikt pārmērīgi ierobežota, ņemot vērā to, ka šajā lietā aplūkotā iejaukšanās nav īpaši būtiska. Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka sabiedrības drošība un drošums pēc savas būtības izvirzot jautājumus, kuros likumdevējam esot jāatzīst “saprātīga rīcības brīvība”, lai noteiktu, vai pasākums ir acīmredzami nepiemērots. Paredzētais nolīgums nevarot tikt kvalificēts par “vispārēju uzraudzības pasākumu”, bet tas vairāk esot saistāms ar parastajām robežkontroles procedūrām.

153.

Otrām kārtām, Bulgārijas, Igaunijas valdības, Īrija, Spānijas, Francijas, un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Padome un Komisija arī apgalvo, ka paredzētajā nolīgumā ir ievērots samērīguma princips. Vispirms Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka, nepastāvot paredzētajam nolīgumam, pasākumi attiecībā uz pasažieriem no Savienības var būt mazāk mērķtiecīgi un tādi, kuri prasa lielāku iejaukšanos. PDR dati ļaujot efektīvāk un produktīvāk pievērsties “personām, kuras izraisa interesi” un kuras pārvietojas uz konkrētiem pasākumiem vai vietām, tādējādi ļaujot samazināt drošības kontroles un gaidīšanas laiku citiem pasažieriem. Turpinot, šīs valdības un šīs iestādes būtībā uzskata, ka paredzētais nolīgums atšķiras no direktīvas, kas ir lietas Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238) pamatā. Konkrētāk, atšķirībā no minētās direktīvas paredzētajā nolīgumā esot ietverti stingri noteikumi, kuri attiecas uz piekļuves datiem un to izmantošanas nosacījumiem, kā arī noteikumi par datu drošību un neatkarīgas iestādes veikto kontroli. Turklāt paredzētajā nolīgumā esot paredzēta šo noteikumu ievērošanas uzraudzība, attiecīgo personu informēšana par viņu datu pārsūtīšanu un apstrādi, piekļuves un datu labošanas procedūra, kā arī tiesību aizsardzības līdzekļi administratīvā kārtā un tiesā, lai nodrošinātu šo tiesību garantēšanu.

154.

Attiecībā uz Parlamenta argumentu, ka paredzētajā nolīgumā nav prasīta nekāda saikne starp PDR datiem un draudiem sabiedrības drošībai, Igaunijas, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija būtībā apgalvo, ka PDR datu izmantošanas mērķis ir identificēt personas, kuras līdz šim nav zināmas kompetentajiem dienestiem un kuras rada iespējamu risku drošībai, jo šajā ziņā zināmās personas var tikt identificētas, pamatojoties uz iepriekšēju pasažieru informāciju (IPI). Tādējādi novēršanas mērķis nevarētu tikt sasniegts, ja tiktu pārsūtīti vienīgi aizdomās turēto personu, kuras jau ir tikušas norādītas, PDR dati.

155.

Trešām kārtām, šie ieinteresētie lietas dalībnieki uzskata, ka Parlamenta un EDAU izteiktā kritika par paredzētā nolīguma redakciju un trūkumiem arī būtu jānoraida.

156.

Tādējādi Padomes un Komisijas ieskatā tas, ka paredzētā nolīguma 3. panta 3. punktā ir atsauce uz Kanādas tiesībām, neļauj secināt, ka tas ir pārāk nenoteikts. Esot grūti starptautiskajā nolīgumā likt norādīt tādas rīcības definīciju, uz kuru attiecas kvalifikācija “smags noziegums”, kas ekskluzīvi būtu paredzēts Savienības tiesībās. Tāpat saistībā ar paredzētā nolīguma 3. panta 5. punkta b) apakšpunktu šīs iestādes norāda, ka šis noteikums atspoguļo Kanādas Konstitūcijā noteikto pienākumu visām Kanādas valsts iestādēm respektēt tiesu sistēmu. Turklāt varbūtējā iespēja piekļūt PDR datiem šādā gadījumā tiesu iestādei būtu jāizvērtē saistībā ar nepieciešamības un samērīguma kritērijiem un būtu jāpamato tiesas rīkojumā.

157.

Turklāt attiecībā uz robežām, kas skar iestādes un personas, kurām ir piekļuve PDR datiem, Padome un Komisija uzskata, ka tas, ka paredzētajā nolīgumā nav identificēta Kanādas kompetentā iestāde, ir procesuāla rakstura jautājums, kurš neietekmē samērīguma principu. Katrā ziņā Kanādas kompetentā iestāde paredzētā nolīguma 2. panta d) punkta izpratnē esot tikusi paziņota Komisijai 2014. gada jūnijā. Runa esot par CBSA, kurai vienīgajai ir atļauts saņemt un apstrādāt PDR datus. “Ierobežot[s] skait[s] amatpersonu, kuras īpaši pilnvarojusi Kanāda”, kas norādīts paredzētā nolīguma 16. panta 2. punktā, nozīmējot, ka tām ir jābūt CBSA amatpersonām un ka tām ir jābūt pilnvarotām apstrādāt PDR datus. Papildu aizsardzības pasākumi esot ietverti paredzētā nolīguma 9. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā un 4. un 5. punktā.

158.

Turklāt attiecībā uz piekļuves PDR datiem iepriekšējas kontroles neesamību Komisija norāda, ka pats paredzētā nolīguma priekšmets esot ļaut pārsūtīt PDR datus CBSA, lai piekļūtu šiem datiem, kas nozīmē, ka šāda iepriekšēja kontrole mainītu šo priekšmetu. Īrijas valdība piebilst, ka šāda iepriekšēja kontrole nav jāveic, jo paredzētajā nolīgumā ir paredzēts līdz minimumam ierobežot to personu skaitu, kurām ir atļauja piekļūt attiecīgajiem datiem un tos izmantot, un tā 11.–14., 16., 18. un 20. pantā ir nodrošināti dažādi papildu aizsardzības pasākumi.

159.

Tāpat attiecībā uz jautājumu par PDR datu uzglabāšanu Īrija vispirms norāda, ka, ņemot vērā faktu, ka saskaņā ar paredzētā nolīguma 5. pantu ir uzskatāms, ka Kanādas kompetentā iestāde nodrošinās PDR datu pienācīgu aizsardzības līmeni un ka pastāvēs uzraudzība, ko īsteno neatkarīga iestāde, neesot nepieciešams, lai atšķirībā no situācijas, kas ir reglamentēta direktīvā, kura ir pamatā 2014. gada 8. aprīļa spriedumam Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238), dati tiktu saglabāti Savienības teritorijā. Tālāk Padomes un Komisijas ieskatā piecu gadu uzglabāšanas termiņš, kas noteikts paredzētā nolīguma 16. pantā, nepārsniedzot to, kas noteikti ir nepieciešams saistībā ar izvirzīto sabiedrības drošības mērķi, un līdz ar to nevar tikt izvērtēts abstrakti. 2006. gada nolīgumā paredzētais 3,5 gadu termiņš esot būtiski traucējis Kanādas iestādēm efektīvi izmantot PDR datus, lai atklātu gadījumus, kuros rodas augsts terorisma vai organizētās noziedzības risks, ņemot vērā, ka ar tiem saistītās izmeklēšanas prasa laiku. Turklāt Padomes ieskatā PDR datu glabāšanas ilgums esot noteikts, ņemot vērā kriminālizmeklēšanu vidējo laikposmu, lielu noziedzīgu grupējumu pastāvēšanas ilgumu un to, ka teroristu vienības var kļūt neaktīvas vairākus gadus. Igaunijas valdība, Īrija un Francijas valdība piebilst, ka, ņemot vērā izmeklēšanu saistībā ar teroristu nodarījumiem un smagiem starptautiskiem noziegumiem sarežģītību un grūtību pakāpi, laikposms, kas paiet starp lidojumu un brīdi, kad tiesībaizsardzības iestādēm ir vajadzība piekļūt PDR datiem, lai atklātu, izmeklētu un sauktu pie atbildības par šādiem nodarījumiem, dažkārt var ilgt vairākus gadus. Savās attiecīgajās atbildēs uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem Spānijas valdība un Francijas valdība arī sniedz virkni konkrētu piemēru, kuros pārbaudes un informācijas salīdzināšanas process iekļaujas aptuveni piecu gadu laikposmā un kuriem PDR dati ir palīdzējuši vai būtu varējuši palīdzēt. Tāpat Igaunijas valdība, Īrija un Francijas valdība, kā arī Padome un Komisija būtībā uzsver, ka paredzētā nolīguma 16. pantā ir ietverti stingri nosacījumi datu maskēšanai (vai anonimizēšanai) un piekļuves maskētiem datiem atjaunošanai, kuru mērķis ir vēl vairāk aizsargāt lidmašīnu pasažieru personas datus.

160.

Visbeidzot, runājot par datu aizsardzības noteikumu ievērošanas kontroli, ko īsteno neatkarīga iestāde un kas prasīta Hartas 8. panta 3. punktā un LESD 16. panta 2. punktā, Padome un Komisija uzskata, ka ar to, ka paredzētajā nolīgumā neesot identificēta Kanādas kompetentā iestāde, netiekot apšaubīts pasākumu, kuri jāveic Kanādai, pienācīgais raksturs. Kompetento iestāžu identitāte atbilstoši paredzētā nolīguma 10. un 14. pantam esot tikusi paziņota Komisijai. Runa esot par Kanādas Privātuma lietu komisāra biroju un CBSA Atbalsta direktorātu. Šīs iestādes atbilstot neatkarīguma nosacījumam, kas tām ļauj pildīt savus pienākumus bez ārējās ietekmes, lai gan CBSA Atbalsta direktorāts esot “administratīviem līdzekļiem izveidota iestāde” paredzētā nolīguma 10. un 14. panta izpratnē. Saskaņā ar Kanādas iestāžu sniegtajiem paskaidrojumiem CBSA Atbalsta direktorāts esot neatkarīga iestāde un tā esot atbildīga par to sūdzību un administratīvo prasību izvērtēšanu, kuras iesnieguši ārzemnieki, kas nedzīvo Kanādā. Turklāt Komisijas ieskatā šīs iestādes lēmumi varot tikt pārsūdzēti Kanādas privātuma lietu komisāram ar to personu starpniecību, kuras dzīvo Kanādā.

161.

Sestkārt, savās atbildēs uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, kā arī tiesas sēdē Apvienotās Karalistes valdība, Padome un Komisija ir sniegušas konkrētu skaitu precizējumu par paredzētā nolīguma pielikumā ietverto PDR datu 19 kategoriju saturu. Konkrētāk, Komisijas ieskatā vienīgi 17. sadaļa ar nosaukumu “Vispārējas piezīmes, tostarp cita papildu informācija (Other Supplementary Information – OSI), īpašu pakalpojumu informācija (Special Service Information – SSI) un īpašu pakalpojumu pieprasījuma (Special Service Request – SSR) informācija” ietverot sensitīvus datus paredzētā nolīguma izpratnē. Šie pēdējie minētie dati tikšot pārsūtīti tikai fakultatīvi, jo tie var tikt atklāti tikai saistībā ar pasažiera lūgto papildu pakalpojumu rezervēšanu, un Apvienotās Karalistes valdības ieskatā saskaņā ar paredzētā nolīguma noteikumiem tiem varēs piekļūt tikai ārkārtas apstākļos. Turklāt Francijas valdība ir norādījusi, ka 2015. gada 6. oktobra sprieduma Schrems (C‑362/14, EU:C:2015:650) atziņas nav piemērojamas, izvērtējot paredzētā nolīguma saderīgumu ar Līgumiem, savukārt Īrija uzskata, ka šajā spriedumā ir sniegtas būtiskas norādes attiecībā uz pienācīgu aizsardzības līmeni, kas ir jāizpilda trešajai valstij. Runājot par Padomi un Komisiju, šīs iestādes piekrīt viedoklim, ka vienīgi šī sprieduma 91.–93. punkts un 95. punkts, kuri attiecas uz Hartas interpretāciju, ir piemērojami, izvērtējot paredzētā nolīguma saderīgumu. Turpretī šīs iestādes uzskata, ka paredzētā nolīguma pārbaudes rezultātā esot jāizdara cits secinājums, nevis tas, pie kura Tiesa ir nonākusi šajā spriedumā. Visbeidzot, attiecībā uz tālāku izpaušanu, kas noteikta paredzētā nolīguma 18. un 19. pantā, Īrija, Padome un Komisija atgādina, ka šī izpaušana ir pakļauta stingriem nosacījumiem un paredzētā nolīguma 3. pantā noteikto mērķu ievērošanai. Turklāt Komisija uzsver, ka paredzētā nolīguma 19. pants esot jālasa Kanādas atbilstošā tiesiskā regulējuma gaismā.

162.

Pirms tiek izskatīta pirmā jautājuma, kas ir Parlamenta lūguma sniegt atzinumu priekšmets, būtība, man šķiet, ka ir jāsniedz trīs ievada apsvērumi attiecībā uz veicamās pārbaudes apjomu.

163.

Vispirms, kā norādīts to apsvērumos, ieinteresētie lietas dalībnieki tiesvedības laikā vairākkārt atsaucas uz Kanādas tiesisko regulējumu un praksi, it īpaši, lai izskaidrotu vai pat papildinātu atsevišķus paredzētā nolīguma noteikumus. Taču ir acīmredzams, ka, lai izvērtētu paredzētā nolīguma saderīgumu ar Savienības primārajām tiesībām LESD 218. panta 11. punktā paredzētās procedūras ietvaros, Tiesa nevar izteikties par trešās valsts tiesisko regulējumu vai praksi. Tiesas pārbaude var attiekties tikai uz paredzētā nolīguma noteikumiem, kuri tai ir tikuši iesniegti.

164.

Lai cik šī pārbaudes tiesā materiālā robeža atzinuma tiesvedības ietvaros būtu saprotama un loģiska, tā tomēr rada zināmas grūtības. Tādējādi, lai gan ir skaidrs, ka paredzētajam nolīgumam it īpaši ir jāsniedz atbilstošās tiesību normas Kanādas iestādēm, kuras, pateicoties PDR datu analīzei, ļauj piemērot metodes saistībā ar tādu pasažieru identificēšanu, kuri līdz šim nav zināmi tiesībaizsardzības dienestiem, pamatojoties uz “satraucošas” vai “interesi” izraisošas rīcības shēmām ( 55 ), nevienā paredzētā nolīguma noteikumā netiek aplūkota minēto metožu noteikšana, katra “mērķpasažiera” tiesības uz to, lai viņš tiktu informēts par izmantotajām metodēm un viņam tiktu garantēts, ka šādām mērķtiecīgas atlases metodēm tiek piemērota administratīvā pārbaude un/vai pārbaude tiesā, proti, jautājumi, uz kuriem visiem, šķiet, attiecas vienīgi Kanādas iestāžu rīcības brīvība ( 56 ). Taču man šķiet, ka ir pamatoti noskaidrot, vai attiecībā uz Hartas 7. un 8. panta ievērošanu šie jautājumi un šīs garantijas nebūtu jāreglamentē pašos paredzētā nolīguma noteikumos. Šis piemērs liecina par to, ka viena no izskatāmās lietas grūtībām ir saistīta ar apstākli, ka tā nozīmē pārbaudīt, it īpaši saistībā ar tiesībām uz personas datu aizsardzību, ne tikai to, kas ir noteikts paredzētajā nolīgumā, bet arī un it īpaši to, kas tajā nav paredzēts.

165.

Tālāk ir jānorāda, ka Parlamenta lūgumā sniegt atzinumu vienīgi ir norādīts konkrēts skaits paredzētā nolīguma noteikumu, kuri šīs iestādes ieskatā ietverot vairāk vai mazāk skaidrus un apjomīgus nesaderīguma profilus ar LESD 16. pantu un Hartas 7., 8. pantu un 52. panta 1. punktu. Ņemot mērā atzinuma tiesvedības preventīvo mērķi un tās bezstrīdus raksturu, Tiesai nav pienākuma ievērot šādu lūguma norobežošanu neatkarīgi no tā, vai tā ir veikta ar nolūku vai bez tā. 2002. gada 18. aprīļa atzinums 1/00 (EU:C:2002:231, 1. punkts), kurā savā pārbaudē attiecībā uz paredzētā nolīguma saderīgumu Tiesa ir iekļāvusi vairākus šī nolīguma noteikumus, kas pavisam noteikti nebija Komisijas iesniegtā lūguma sniegt atzinumu priekšmets, un 2009. gada 30. novembra atzinums 1/08 (EU:C:2009:739, 96.–105. punkts), kurā Tiesa ir noraidījusi prasītājas ierosinājumu ierobežot tās pārbaudi tikai saistībā ar attiecīgā nolīguma, kas bija lūguma sniegt atzinumu priekšmets, atsevišķām daļām, jau sniedz lieliskus piemērus.

166.

Es uzskatu, ka šajā tiesvedībā ir atbilstoši, ka Tiesa savā saderīguma pārbaudē iekļauj paredzētā nolīguma noteikumus, piemēram, tā 18. un 19. pantu, par kuriem savā lūgumā sniegt atzinumu Parlaments nav izteicis īpašas kritiskas piezīmes, bet kuri ir pelnījuši Tiesas uzmanību. Piebildīšu, ka Parlamentam un citiem ieinteresētajiem lietas dalībniekiem bija iespēja izteikt apsvērumus par šiem pantiem vai nu to atbilžu uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem ietvaros, vai arī sēdē Tiesā.

167.

Visbeidzot, ņemot vērā debates, kas norisinājušās Tiesā, es uzskatu, ka ir lietderīgi atgādināt, ka saskaņā ar LESD 218. panta 11. punktu normas, par kurām var tikt veikta paredzētā nolīguma saderīguma pārbaude, ietver tikai Savienības primāro tiesību normas, proti, šajā gadījumā Līgumus un Hartā uzskaitītās tiesības ( 57 ), izņemot atvasinātās tiesības. Šajā ziņā nekas neliedz Tiesai savā paredzētā nolīguma materiālās spēkā esamības pārbaudē iekļaut primāro tiesību normas, kas nav minētas Parlamenta uzdotajā jautājumā, piemēram, Hartas 47. pantu, ja tas ir nepieciešams atzinuma tiesvedībai un ja ieinteresētajiem lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja izteikt savus apsvērumus par šīm tiesību normām. Tas katrā ziņā attiecas arī uz Hartas 47. pantā garantētās efektīvas pārbaudes tiesā ievērošanu.

168.

Ņemot vērā šos apsvērumus, turpmākais izklāsts galvenokārt būs saistīts ar Hartas 7., 8. panta un 52. panta 1. punkta piemērošanas kritērijiem. Lai gan tas būtībā nav apšaubīts, es izvērtēšu, vai paredzētā nolīguma noteikumi ietver iejaukšanos pamattiesībās uz privāto dzīvi un personas datu aizsardzību un vai šī iejaukšanās var tikt attaisnota. Tieši pārbaude attiecībā uz iejaukšanās pamatojumu, it īpaši tās samērīgumu, acīmredzami ir strīdīga.

169.

Bez vajadzības atsevišķi un izsmeļoši izvērtēt PDR datu 19 kategorijas, kuras ir uzskaitītas paredzētā nolīguma pielikumā, ir skaidrs, ka tās it īpaši attiecas uz pasažieru identitāti, valstspiederību un adresi, visu pasažiera, kurš ir veicis rezervāciju, pieejamo kontaktinformāciju (dzīvesvietas adrese, e‑pasta adrese, tālrunis), informāciju par izmantoto maksāšanas līdzekli, tostarp vajadzības gadījumā lidojuma rezervēšanai izmantotās kredītkartes numuru, informāciju par bagāžu, pasažieru ceļošanas paradumiem, kā arī paradumiem attiecībā uz papildu pakalpojumiem, kurus viņi lūdz saistībā ar iespējamām veselības problēmām, tostarp mobilitāti, vai viņu vēlmēm attiecībā uz pārtiku lidojuma laikā, kas var sniegt norādes arī par viena vai vairāku pasažieru veselības stāvokli, viņu etnisko izcelsmi vai reliģisko pārliecību.

170.

Šie dati, skatot tos kopumā, skar personu privātās vai pat intīmās dzīves jomu un neapšaubāmi attiecas uz vienu vai vairākām “identificētu(-ām) vai identificējamu(-ām) fizisku(-ām) personu(-ām)” ( 58 ). Līdz ar to saistībā ar Tiesas judikatūru nav nekādu šaubu, ka sistemātiska PDR datu pārsūtīšana Kanādas valsts iestādēm, piekļuve šiem datiem un šo datu izmantošana un uzglabāšana piecus gadus, ko veic šīs pašas iestādes, kā arī vajadzības gadījumā to tālāka nosūtīšana citām valsts iestādēm, tostarp citās trešajās valstīs, saskaņā ar paredzētā nolīguma noteikumiem ir darbības, kuras ietilpst Hartas 7. pantā garantēto pamattiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību piemērošanas jomā, kā arī tiesību, kas ir “cieši saistītas” ( 59 ) un tomēr atšķirīgas, uz personas datu aizsardzību, kuras garantētas Hartas 8. panta 1. punktā, piemērošanas jomā un veido iejaukšanos šajās pamattiesībās.

171.

Proti, saistībā ar ECPAK 8. pantu, uz kuru ir balstīts Hartas 7. un 8. pants ( 60 ), Tiesa jau ir nospriedusi, ka personas datu nodošana trešajai personai – šajā gadījumā valsts iestādei – ir iejaukšanās šī panta izpratnē ( 61 ) un ka datu uzglabāšanas pienākums, ko nosaka valsts iestādes, kā arī kompetento valsts iestāžu vēlāka piekļuve datiem par privāto dzīvi arī pati par sevi ir iejaukšanās Hartas 7. pantā garantētajās tiesībās ( 62 ). Tāpat Savienības akts, kurā ir paredzēta jebkāda personas datu apstrādes forma, ir iejaukšanās Hartas 8. pantā minētajās pamattiesībās uz šādu datu aizsardzību ( 63 ). Šis vērtējums mutatis mutandis ir piemērojams attiecībā uz Savienības tiesību aktu, kam ir starptautiska nolīguma, kuru tā ir noslēgusi, forma, piemēram, paredzēto nolīgumu, kura mērķis it īpaši ir ļaut trešās valsts vienai vai vairākām valsts iestādēm apstrādāt un uzglabāt lidmašīnu pasažieru personas datus. Proti, šāda akta likumība ir atkarīga no tā, vai tiek ievērotas pamattiesības, kuras ir aizsargātas Savienības tiesību sistēmā ( 64 ), it īpaši Hartas 7. un 8. pantā garantētās tiesības.

172.

Lai pierādītu šādas iejaukšanās esamību, nav nozīmes apstāklim, kuru ir uzsvērusi Apvienotās Karalistes valdība, ka personām, kuras skar paredzētais nolīgums, vai vismaz lielākajai daļai personu neesot radītas neērtības šīs iejaukšanās dēļ ( 65 ).

173.

Tāpat nav nozīmes tam, ka ir iespējams, ka paziņotajai informācijai vai vismaz lielākajai daļai šīs informācijas nav delikāts raksturs ( 66 ).

174.

Turklāt norādīšu, ka līgumslēdzējas puses pilnībā apzinājās šo iejaukšanos, ko rada paredzētajā nolīgumā noteiktā PDR datu pārsūtīšana, izmantošana, uzglabāšana un tālāka nosūtīšana, jo, kā tas skaidri izriet no tā preambulas, tieši šīs iejaukšanās dēļ tajā tiek mēģināts saskaņot prasības par sabiedrības drošību un pamattiesību uz privātās dzīves un personas datu aizsardzību ievērošanu.

175.

Ir taisnība, ka līgumslēdzēju pušu šādas saskaņošanas centieni var samazināt iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās, kas ietverta paredzētajā nolīgumā, intensitāti un būtiskumu.

176.

Tomēr iejaukšanās, ko ietver paredzētais nolīgums, ir noteikta apjoma, un tās būtiskums ir ievērojams. Proti, pirmkārt, tā sistemātiski skar visus pasažierus, kuri rezervē gaisa satiksmes maršrutus starp Kanādu un Savienību, proti, vairākus desmitus miljonus personu gadā ( 67 ). Otrkārt, kā ir apstiprinājis ieinteresēto lietas dalībnieku vairākums, ikvienam ir skaidrs, ka apjomīga daudzuma lidmašīnu pasažieru personas datu, kuri ietver sensitīvus datus, pārsūtīšanas, kas pēc definīcijas prasa to automatizētu apstrādi, kā arī šo datu uzglabāšanas termiņa, kurš ir pieci gadi, mērķis ir ļaut veikt šo datu salīdzināšanu, kas vajadzības gadījumā ir retrospektīva, ar iepriekš noteiktajām “riskantas” vai “satraucošas” rīcības shēmām saistībā ar teroristiskām darbībām un/vai smagiem starptautiskiem noziegumiem, lai identificētu policijas dienestiem līdz šim nezināmas personas vai personas, kuras nav tikušas turētas aizdomās. Taču šīs iezīmes, kas acīmredzami ir raksturīgas PDR režīmam, kurš ieviests ar paredzēto nolīgumu, var atstāt maldīgu iespaidu, ka visi attiecīgie pasažieri tiek padarīti par potenciālajiem aizdomās turamajiem ( 68 ).

177.

Tomēr ir jāpiebilst, ka atšķirībā no Parlamenta man nešķiet, ka šis konstatējums ir jāattiecina uz gaisa pārvadātāju veikto PDR datu vākšanu.

178.

Proti, paredzētajā nolīgumā netiek reglamentēta šo datu vākšana, bet tas pamatojas uz tiesību un faktu prezumpciju, ka gaisa pārvadātāji paši savos komerciālos nolūkos jebkādā veidā apkopo PDR datus. Protams, nav noliedzams, ka atsevišķos paredzētā nolīguma noteikumos ir minēta PDR datu vākšana. Tādējādi tā 4. panta 2. punktā ir precizēts, ka Kanāda nepieprasa gaisa pārvadātājiem sniegt tos PDR datu elementus, kuri vēl nav apkopoti vai kuri nav to rīcībā. Tāpat paredzētā nolīguma 11. pantā ir noteikts, ka Kanāda nodrošina to, ka Kanādas kompetentā iestāde savā tīmekļa vietnē ievieto arī “pamatojumu PDR datu vākšanai”, jo līgumslēdzējām pusēm ir arī jāsadarbojas it īpaši ar gaisa pārvadājumu nozari, lai veicinātu pārredzamību, “vēlams [lidojumu] rezervēšanas laikā” sniedzot pasažieriem “pamatojum[u] PDR datu vākšanai”. Lai gan šāds pārredzamības pienākums, manuprāt, laikus varētu tikt nostiprināts, paredzot, ka individuāla informēšana par vākšanas iemesliem notiek sistemātiski lidojumu rezervēšanas brīdī, tomēr paredzētajā nolīgumā nav reglamentēta ne vākšanas darbība pati par sevi, ne arī tās īpašā kārtība, uz kurām attiecas gaisa pārvadātāju kompetence, kam šajā ziņā ir jārīkojas, ievērojot valsts un Savienības atbilstošās tiesību normas.

179.

Līdz ar to PDR datu vākšana nav personas datu apstrāde, kas veido tādu iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās, kura izriet no paša paredzētā nolīguma. Ņemot vērā Tiesai paredzēto kompetenci atzinuma tiesvedības ietvaros, apsvērumi, kuri tiks sniegti turpinājumā, uz šo darbību neattieksies.

180.

Tomēr, neatkarīgi no šī konstatējuma par PDR datu vākšanu, šo secinājumu 170.–176. punktā izklāstīto iemeslu dēļ, manuprāt, paredzētais nolīgums rada būtisku iejaukšanos pamattiesībās, kuras ir garantētas Hartas 7. un 8. pantā. Lai tā tiktu atļauta, šai iejaukšanās darbībai ir jābūt attaisnotai.

181.

Ne tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, ne tiesības uz personas datu aizsardzību nav absolūtas prerogatīvas.

182.

Tādējādi Hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauts, ka tādām tiesībām, kādas ir paredzētas tās 7. pantā un 8. panta 1. punktā, var tikt noteikti izmantošanas ierobežojumi ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi ir noteikti tiesību aktos, tajos respektē minēto tiesību būtību un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

183.

Turklāt Hartas 8. panta 2. punktā ir atļauta personas datu apstrāde, kas tiek veikta “noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos”.

184.

Saistībā ar vienu no Hartas 8. panta 2. punktā uzskaitītajiem nosacījumiem vispirms ir jānorāda, ka paredzētajā nolīgumā nav mēģināts pamatot Kanādas kompetentajai iestādei pārsūtīto PDR datu apstrādi ar lidmašīnu pasažieru piekrišanu ( 69 ). Ņemot vērā gaisa pārvadātājiem noteikto pienākumu pārsūtīt PDR datu kategorijas, kuras ietvertas paredzētā nolīguma pielikumā, šie pasažieri nevar iebilst pret minēto datu pārsūtīšanu, ja viņi vēlas, izmantojot gaisa ceļu, nokļūt Kanādā. Turklāt sēdē Tiesā minētais apstāklis, ka atsevišķi PDR dati, kuros attiecīgā gadījumā ir ietverti sensitīvi dati, varētu tikt paziņoti gaisa pārvadātājam vienīgi tad, ja pasažieris pieprasa īpašu pakalpojumu sniegšanu, nekādi nenozīmē, ka šis pasažieris ir piekritis Kanādas kompetentās iestādes veiktajai šo datu apstrādei paredzētā nolīguma 3. panta nolūkos.

185.

Turklāt Tiesā nav apgalvots un arī man nešķiet, ka iejaukšanās, ko rada paredzētais nolīgums, ir tāda, kas apdraud Hartas 7. pantā un 8. panta 1. punktā paredzēto pamattiesību “būtību” tās 52. panta 1. punkta izpratnē

186.

Proti, pirmkārt, PDR datu, uz kuriem attiecas paredzētais nolīgums, raksturs neļauj izdarīt precīzus secinājumus par attiecīgo personu privātās dzīves raksturu. Tie aprobežojas ar lidojuma starp Kanādu un Savienību paradumiem. Turklāt paredzētā nolīguma 8., 16., 18. un 19. pantā ir paredzēta virkne aizsardzības pasākumu, kuri ir saistīti ar PDR datu, kas tikuši paziņoti Kanādas iestādēm, kurus tās ir izmantojušas un saglabājušas un kuri vajadzības gadījumā vēlāk ir tikuši pārsūtīti, maskēšanu un pakāpenisku anonimizēšanu, kā mērķis būtībā ir nodrošināt privātās dzīves aizsardzību.

187.

Otrkārt, attiecībā uz personas datu aizsardzības būtību ir jānorāda, ka saskaņā ar paredzētā nolīguma 9. pantu Kanādai it īpaši ir “[jā]nodrošina datu [..] aizsardzīb[a], drošīb[a], konfidencialitāt[e] un integritāt[e]”, kā arī ir jāīsteno “regulatīv[i], procesuāl[i] vai tehnisk[i] pasākum[i], lai aizsargātu PDR datus pret nejaušu, prettiesisku vai neatļautu piekļuvi, apstrādi vai nozaudēšanu”. Turklāt par jebkuru datu drošības pārkāpumu ir jāspēj piemērot efektīvus un atturošus koriģējošus pasākumus, kas var ietvert sankcijas.

188.

Tādēļ ir jāpārbauda, vai ir izpildīti citi nosacījumi Hartas 8. panta 2. punktā paredzētajam attaisnojumam, kā arī tās 52. panta 1. punktā minētie nosacījumi, kuri turklāt daļēji pārklājas.

189.

Es pārmērīgi nekavēšos pie diviem no šiem nosacījumiem, proti, pirmkārt, pie nosacījuma, ka iejaukšanās darbībai ir jābūt “noteiktai tiesību aktos” (a) nodaļa), un, otrkārt, pie nosacījuma, ka tai jāatbilst vispārējas nozīmes mērķim (vai tai ir jābūt ar “likumīgu pamatojumu” saskaņā ar izteicienu, kas izmantots Hartas 8. panta 2. punktā) (b) nodaļa), kuri man šķiet acīmredzami izpildīti. Turpretī garāki būs apsvērumi, kuri veltīti jautājumam par iejaukšanās samērīgumu (c) nodaļa).

190.

Attiecībā uz pirmo aspektu – galvenokārt formālās šaubas, kuras izteicis Parlaments attiecībā uz iejaukšanās “likumīgo” izcelsmi, acīmredzami var tikt izkliedētas. Saskaņā ar ECT judikatūru izteiciens “paredzēti likumā”, kas minēts ECPAK 8. panta 2. punktā, it īpaši nozīmē to, ka attiecīgajam pasākumam ir pamatojums iekšējās tiesībās ( 70 ), un tas ir jāsaprot tā materiālā, nevis formālā nozīmē ( 71 ). Tādējādi ECT pieļauj, ka nerakstīti noteikumi atbilst šim nosacījumam ( 72 ). Turklāt ECT jau ir nospriedusi, ka valsts iekšējās tiesībās ietverts starptautisks nolīgums arī atbilst šai prasībai ( 73 ).

191.

Tāpat kā ECT, Tiesa nostiprina Hartas 52. panta 1. punktā ietvertā izteiciena “noteikti tiesību aktos” materiālu, nevis formālu nozīmi. Tādējādi tā ir uzskatījusi šo nosacījumu par izpildītu tādu ierobežojumu gadījumā, kuri Hartas 7. un 8. pantā garantētajām tiesībām ir noteikti ar to Savienības regulu normām, kuras pieņēmusi attiecīgi Komisija ( 74 ) un Padome ( 75 ), tādējādi Parlamentam netiekot piesaistītam kā “otram likumdevējam” šo tiesību aktu pieņemšanā.

192.

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka aktu par paredzētā nolīguma noslēgšanu Padome var pieņemt tikai tad, ja, piemērojot LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta v) punktu, paredzēto nolīgumu iepriekš ir apstiprinājis Parlaments, jo šis nolīgums aptver jomas, proti, policijas sadarbības jomu un personas datu uzglabāšanas jomu, kurās piemēro parasto likumdošanas procedūru. Tiklīdz šīs procedūras tiks pabeigtas, atbilstoši LESD 216. panta 2. punktam šis nolīgums kļūs par Savienības tiesību sistēmas neatņemamu daļu un tam būs augstāks spēks par atvasināto tiesību aktiem ( 76 ). Manuprāt, no tā var secināt, ka iejaukšanās, kas izriet no paredzētā nolīguma, patiešām ir “noteikta tiesību aktos” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.

193.

Šajā pašā saistībā es vēlos piebilst, kaut gan tas nav apspriests ieinteresēto lietas dalībnieku starpā šajā tiesvedībā, ka, manuprāt, paredzētais nolīgums vispārīgi atbilst arī izteiciena “paredzēti likumā” ECPAK 8. panta izpratnē otrajai daļai, kā to ir interpretējusi ECT, proti, daļai attiecībā uz “likuma statusu”. Saskaņā ar ECT judikatūru ar šo izteicienu tiek prasīts, lai attiecīgais pasākums būtu pieejams un pietiekami paredzams, proti, citiem vārdiem, lai tajā tiktu izmantoti pietiekami skaidri noteikumi, lai pietiekamā veidā visiem norādītu, kādos apstākļos un ar kādiem nosacījumiem tas pilnvaro valsts varu izmantot pasākumus, kuri ietekmē to tiesības, kas ir aizsargātas ar ECPAK ( 77 ). Tiklīdz paredzētais nolīgums tiks noslēgts, tas pilnībā tiks publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kas acīmredzami atbilst pieejamības kritērijam. Attiecībā uz paredzamības kritēriju, abstrahējoties no specifiskiem apsvērumiem, kuru patiešām ir visai daudz par vairāku paredzētā nolīguma noteikumu tvērumu un precizitātes un skaidrības pakāpi un kuri tiks izklāstīti turpinājumā ( 78 ), es arī uzskatu, ka kopumā paredzētais nolīgums ir formulēts pietiekami skaidri, lai ļautu visām attiecīgajām personām pietiekami saprast nosacījumus un apstākļus, kādos PDR dati tiek pārsūtīti Kanādas kompetentajām iestādēm un kādos šīs pašas iestādes tos apstrādā, uzglabā un, iespējams, izpauž tālāk, un līdz ar to rīkoties saskaņā ar to. Turklāt paredzētā nolīguma 11. pantā ir paredzēta virkne papildu pasākumu, kas ir jāpieņem līgumslēdzējām pusēm un kas ļauj nodrošināt sabiedrības, kura ir skarta, informēšanu it īpaši par PDR datu vākšanas iemesliem, kā arī par to izmantošanu un izpaušanu.

194.

Iejaukšanās, kas izriet no paredzētā nolīguma, manuprāt, katrā ziņā atbilst vispārējas nozīmes mērķim Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, proti, mērķim saistībā ar cīņu pret terorismu un smagiem (starptautiskiem) noziegumiem, lai nodrošinātu sabiedrības drošību, kāds tas it īpaši ir precizēts paredzētā nolīguma preambulā un 1. un 3. pantā. Neviens no ieinteresētajiem lietas dalībniekiem nav apšaubījis šāda mērķa īstenošanas ar paredzēto nolīgumu likumību. Formulējot nedaudz atšķirīgi, šī mērķa vispārējās nozīmes raksturu, lai piemērotu Hartas 52. panta 1. punktu, Tiesa turklāt jau ir atzinusi savā judikatūrā ( 79 ).

195.

Tādēļ šajā stadijā ir jāpārbauda, vai iejaukšanās Hartas 7. pantā un 8. panta 1. punktā garantētajās pamattiesībās ir samērīga ar izvirzīto leģitīmo mērķi.

196.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši samērīguma principam Savienības iestāžu tiesību aktiem ir jābūt piemērotiem attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai un tie nedrīkst pārsniegt to, kas ir to sasniegšanai atbilstošs un nepieciešams ( 80 ).

197.

Šajā ziņā ieinteresētie lietas dalībnieki vispirms ir apsprieduši pārbaudes tiesā apjomu attiecībā uz šo nosacījumu ievērošanu. Parlaments, Igaunijas valdība un EDAU uzsver nepieciešamību veikt stingru šo nosacījumu ievērošanas pārbaudi, tāpat kā Tiesa to ir atzinusi 2014. gada 8. aprīļa spriedumā Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238) un 2015. gada 6. oktobra spriedumā Schrems (C‑362/14, EU:C:2015:650), savukārt Īrija, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības būtībā aizstāv ideju, ka Tiesai esot jāierobežo savas pārbaudes apjoms, piešķirot plašāku novērtējuma brīvību iestādēm, ja ir jāpieņem akts, kurš iekļaujas starptautisko attiecību kontekstā, ņemot vērā iejaukšanās, ko ietver šis akts, ierobežoto raksturu.

198.

Šo pēdējo minēto lietas dalībnieku apgalvojums mani nepārliecina.

199.

Protams, es varu pieņemt, ka iestāžu novērtējuma brīvības apjoms var izrādīties atšķirīgs atkarībā no tā, vai ir paredzēta Savienības atvasināto tiesību akta pieņemšana vai starptautiska nolīguma noslēgšana, kas pēc definīcijas ietver sarunas ar vienu vai vairākām trešajām valstīm. Ir acīmredzams, ka PDR datu, kuri tiek paziņoti trešajām valstīm, lai tos apstrādātu, īpašajā kontekstā, protams, ir izdevīgāk drīzāk noslēgt starptautisku nolīgumu, kurā lidmašīnu pasažieriem, Savienības pilsoņiem, tiek nodrošināta pietiekama privātās dzīves un personas datu aizsardzība un kurš, cik vien iespējams, atbilst Savienības tiesību prasībām, nevis pilnībā atstāt katras attiecīgās trešās valsts ziņā pilnīgu brīvību vienpusēji piemērot savus valsts tiesību aktus.

200.

Tomēr, lai gan šie apsvērumi ir jāpatur prātā, Tiesa nevar atteikties īstenot no samērīguma principa izrietošo prasību ievērošanas, it īpaši Savienībā garantēto pamattiesību aizsardzības līmeņa pienācīgā rakstura, stingru pārbaudi, kad Kanāda apstrādā un izmanto PDR datus saskaņā ar paredzēto nolīgumu.

201.

Proti, nepieciešamība nodrošināt šāda rakstura pārbaudi tiesā balstās, pirmkārt, uz nozīmīgo lomu, kāda personas datu aizsardzībai ir attiecībā uz pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, un, otrkārt, uz iejaukšanās šajās tiesībās apjomu un būtiskumu ( 81 ), kas var ietvert lielu skaitu personu, kuru pamattiesības var tikt pārkāptas, personas datus pārsūtot uz trešo valsti ( 82 ). Taču, kā jau esmu norādījis, iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās, ko rada paredzētais nolīgums, manuprāt, ir noteikta apjoma, un tās būtiskums ir ievērojams.

202.

Tajā pašā nozīmē no 2015. gada 6. oktobra sprieduma Schrems (C‑362/14, EU:C:2015:650, 72. un 78. punkts) izriet, ka iestādēm ir ierobežota novērtējuma brīvība saistībā ar trešās valsts, uz kuru tiek pārsūtīti personas dati, nodrošinātu pienācīgu aizsardzības līmeni, kas nozīmē personas datu aizsardzības augsta līmeņa, kas paredzēts Savienības tiesībās, nepārtrauktības stingru pārbaudi.

203.

Taču, kā jau esmu norādījis, pat ja paredzētais nolīgums nevar tikt reducēts tikai uz lēmumu, kurā ir konstatēts, ka Kanādas kompetentā iestāde nodrošina pienācīgu aizsardzības līmeni, paredzētā nolīguma 5. pantā patiešām ir noteikts, ka, ievērojot šo nolīgumu, ir uzskatāms, ka Kanādas kompetentā iestāde, apstrādājot un izmantojot PDR datus, nodrošinās pienācīgu aizsardzības līmeni attiecīgo Savienības datu aizsardzības tiesību aktu nozīmē. Līgumslēdzēju pušu nodoms patiešām ir garantēt, lai personas datu augstais aizsardzības līmenis, kas sasniegts Savienībā, varētu tikt nodrošināts tad, kad PDR dati tiek pārsūtīti uz Kanādu. Ņemot vērā šo nodomu, es nesaskatu nekādu iemeslu, kas attaisnotu to, ka Tiesa neveic stingru samērīguma principa ievērošanas pārbaudi.

204.

Protams, tāpat kā Tiesa ir atzinusi 2015. gada 6. oktobra sprieduma Schrems (C‑362/14, EU:C:2015:650) 74. punktā, es piekrītu tam, ka līdzekļi, kurus Kanāda var izmantot, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzības līmeni, var atšķirties no tiem, kas tikuši likti lietā Savienībā. Tomēr, kā Tiesa arī ir precizējusi šī sprieduma šajā pašā punktā, šiem līdzekļiem tik un tā praksē būtu jābūt efektīviem, lai nodrošinātu “būtībā” Savienībā esošajai aizsardzībai “ekvivalentu aizsardzību”. Šajā ziņā Tiesas pārbaude saistībā ar aizsardzības līmeņa, kas izriet no paredzētā nolīguma noteikumiem, “būtībā ekvivalento” raksturu līmenim, kas tiek garantēts Savienības tiesībās, nevar tikt ierobežota.

205.

Tā kā šis jautājums ir noskaidrots, es neuzskatu, ka pastāv reāli šķēršļi, lai atzītu, ka paredzētā nolīguma radītā iejaukšanās ir piemērota tajā izvirzītā sabiedrības drošības mērķa, it īpaši mērķa saistībā ar cīņu pret terorismu un smagiem starptautiskiem noziegumiem, sasniegšanai. Proti, kā it īpaši norādījusi Apvienotās Karalistes valdība un Komisija, PDR datu pārsūtīšana, lai tos analizētu un uzglabātu, Kanādas iestādēm sniedz papildu iespējas identificēt pasažierus, kuri līdz šim nav zināmi un nav turēti aizdomās un kuri varētu būt saistīti ar citām personām un/vai pasažieriem, kas ir iesaistījušies teroristu grupējumā vai piedalījušies smagos starptautiskos noziegumos. Šie dati, kā to atspoguļo Apvienotās Karalistes valdības un Komisijas iesniegtie statistikas dati saistībā ar Kanādas iestāžu iepriekšējo praksi, ir noderīgs kriminālizmeklēšanas instruments ( 83 ), kas var arī veicināt, it īpaši attiecībā uz policijas iestāžu sadarbību, kura izveidota ar paredzēto nolīgumu, teroristu nodarījuma vai smaga starptautiska nozieguma novēršanu un atklāšanu Savienībā.

206.

Lai gan Dānijas Karalistes nepiedalīšanās var samazināt paredzētajā nolīgumā noteikto pasākumu piemērotību, lai veicinātu iekšējās drošības nostiprināšanu Savienībā, tā pati par sevi nešķiet tāda, kas var padarīt iejaukšanos par nepiemērotu minētajā nolīgumā izvirzītā sabiedrības drošības mērķa sasniegšanai. Proti, pirmkārt, visiem gaisa pārvadātājiem, kuri nodrošina gaisa satiksmi uz Kanādu, ir noteikts pienākums Kanādas kompetentajai iestādei pārsūtīt PDR datus, kurus tie apkopo ( 84 ), un, otrkārt, saskaņā ar paredzētā nolīguma 19. pantu Kanādas kompetentā iestāde ir pilnvarota, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti stingri nosacījumi, izpaust PDR datus ārpus Kanādas, pamatojoties uz katru konkrētu gadījumu, tām valsts iestādēm, kuru funkcijas ir tieši saistītas ar minētā nolīguma 3. pantā paredzēto mērķi ( 85 ).

207.

Attiecībā uz iejaukšanās, kas ietverta paredzētajā nolīgumā, absolūti nepieciešamo raksturu, manuprāt, tā vērtējums liek pārbaudīt, vai līgumslēdzējas puses ir ievērojušas “līdzsvaru” starp, no vienas puses, mērķi saistībā ar cīņu pret terorismu un smagiem starptautiskiem noziegumiem un, no otras puses, personas datu aizsardzības mērķi, ievērojot attiecīgo personu privāto dzīvi ( 86 ).

208.

Šādam līdzsvaram, manuprāt, ir jāspēj atspoguļoties paredzētā nolīguma noteikumos. Tādējādi šajos noteikumos ir jāparedz skaidras un precīzas normas, kas reglamentētu attiecīgā pasākuma, kurā ir paredzēta iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās tiesībās, tvērumu un piemērošanu un noteiktu minimālās prasības tādējādi, lai attiecīgajām personām būtu pietiekamas garantijas, kas efektīvi aizsargātu to personas datus pret ļaunprātīgas izmantošanas risku, kā arī pret jebkādu nelikumīgu piekļuvi šiem datiem un to nelikumīgu izmantošanu ( 87 ). Tāpat paredzētā nolīguma noteikumos ir jāietver pasākumi, kas mazāk ietekmē Hartas 7. un 8. pantā atzītās tiesības, bet kas tomēr efektīvi veicina paredzētajā nolīgumā izvirzītā sabiedrības drošības mērķa sasniegšanu ( 88 ). Šis konstatējums nozīmē, ka nepietiek abstrakti iedomāties par alternatīvu pasākumu, kas prasa mazāku iejaukšanos attiecīgajās pamattiesībās, esamību. Vēl šiem alternatīvajiem pasākumiem ir jābūt pietiekami efektīviem ( 89 ), proti, manuprāt, tiem ir jābūt tikpat efektīviem kā paredzētajā nolīgumā noteiktajiem pasākumiem, lai sasniegtu tajā izvirzīto sabiedrības drošības mērķi.

209.

Šajā ziņā ieinteresētie lietas dalībnieki ir apsprieduši gan PDR nolīgumu absolūti nepieciešamo raksturu vispār, gan paredzētā nolīguma atsevišķus noteikumus. Tā kā abi šie aspekti, manuprāt, pēc savas būtības ir saistīti, es uzskatu, ka tie ir jāizskata, izvērtējot dažādas paredzētā nolīguma daļas.

210.

Tādēļ es pievērsīšos astoņiem šādiem aspektiem, uz kuriem attiecas lūgums sniegt atzinumu vai kuri ir tikuši apspriesti ieinteresēto lietas dalībnieku starpā tiesvedības laikā Tiesā, proti, paredzētajā nolīgumā minētās PDR datu kategorijas, mērķa, kādam PDR datu apstrāde ir atļauta, pietiekami precīzais raksturs, kompetentās iestādes, kura ir atbildīga par PDR datu apstrādi, identificēšana, PDR datu automatizēta apstrāde, piekļuve PDR datiem, PDR datu uzglabāšana, PDR datu tālāka nosūtīšana un visbeidzot paredzētajā nolīgumā noteiktie uzraudzības un pārbaudes tiesā pasākumi.

211.

Kā jau minēts, paredzētajā nolīgumā ir noteikta šī nolīguma pielikumā uzskaitīto 19 kategoriju PDR datu, kurus ir savākuši gaisa pārvadātāji, lai veiktu lidojumu rezervēšanu, pārsūtīšana Kanādas kompetentajai iestādei.

212.

Tiesā ieinteresētie lietas dalībnieki sniedza apsvērumus gan par atsevišķu šo kategoriju nozīmi, gan to iespējamo pārklāšanos ar datiem, kurus Kanādas iestādes ir apkopojušas, lai veiktu robežkontroli vai – no 2016. gada 15. marta – lai izsniegtu elektronisko ceļošanas atļauju (turpmāk tekstā – “ECA”), kā arī par PDR datu, kuri var ietvert sensitīvus datus, noteikšanu. Šajā ziņā tiesvedības laikā Tiesā Komisija apstiprināja, ka vienīgi 17. sadaļa, kas iekļauta paredzētā nolīguma pielikumā, ar nosaukumu “Vispārējas piezīmes, tostarp cita papildu informācija (Other Supplementary Information – OSI), īpašu pakalpojumu informācija (Special Service Information – SSI) un īpašu pakalpojumu pieprasījuma (Special Service Request – SSR) informācija” var ietvert sensitīvus datus paredzētā nolīguma izpratnē. Turklāt no debatēm Tiesā izriet, ka informācija, kas norādīta 17. sadaļā, tiktu pārsūtīta tikai tad, ja persona, kas veic lidojuma rezervāciju, pieprasītu noteiktus lidmašīnā pieejamus pakalpojumus, piemēram, palīdzības pakalpojumus attiecīgā gadījumā saistībā ar veselības problēmām vai mobilitāti, vai īpašām prasībām attiecībā uz pārtiku, kas, iespējams, var sniegt norādes par veselības stāvokli vai atklāt šīs personas vai viņas pavadošo pasažieru etnisko izcelsmi vai reliģisko pārliecību.

213.

Ir skaidrs, ka 19 PDR datu kategorijas, kuru pārsūtīšana Kanādas kompetentajai iestādei ir noteikta paredzētajā nolīgumā, atbilst kategorijām, kas parādās aviosabiedrību rezervēšanas sistēmās. Tāpat šīs kategorijas atbilst PDR datu elementiem, kas uzskaitīti I pielikumā Pamatnostādnēs par pasažieru datu reģistra datiem, kuras ir pieņēmusi Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija (ICAO) un ir publicētas 2010. gadā ( 90 ). Tādējādi šajās kategorijās ietvertie elementi ir pilnībā zināmi uzņēmējiem, kuri darbojas gaisa pārvadājumu nozarē. Galu galā šie elementi attiecas uz visu informāciju, kas ir nepieciešama, lai rezervētu lidojumu, izmantojot gaisa ceļu, neatkarīgi no tā, vai runa ir par rezervēšanas līdzekļiem vai izmantotajiem maksāšanas līdzekļiem, izraudzīto maršrutu vai pakalpojumiem, kas, iespējams, tiks pieprasīti lidmašīnā.

214.

Turklāt, kā to uzsvērušas Īrija, Apvienotās Karalistes valdība un Komisija, PDR dati, skatot tos kopumā, ietver papildu informāciju salīdzinājumā ar datiem, kurus apkopo par imigrāciju atbildīgās Kanādas iestādes, lai veiktu robežkontroli. Proti, iepriekšējas pasažieru informācijas (IPI), kura ietver biogrāfiskus datus un datus par izraudzīto maršrutu un kuru vāc gaisa pārvadātāji, galvenais mērķis ir atvieglot un paātrināt pasažieru identitātes pārbaudes uz robežas, attiecīgā gadījumā ļaujot novērst tādu personu iekāpšanu, kurām, piemēram, ir noteikts uzturēšanās aizliegums, vai atsevišķiem jau identificētiem pasažieriem piemērot pastiprinātu pārbaudi uz robežas ( 91 ). Tāpat jaunā prasība par ECA Kanādā iekļaujas šīs valsts imigrācijas programmas aizsardzībā, jo tajā ikvienai personai, kura vēlas doties uz Kanādu, izmantojot gaisa ceļu, un kurai nav jābūt vīzai, tiek pieprasīts, pamatojoties uz biogrāfisku informāciju, attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos Kanādā elektroniski saņemt iepriekšēju ceļošanas atļauju, kas ir derīga ne ilgāk kā piecus gadus ( 92 ). Tomēr šī veida dati neļauj iegūt informāciju par rezervēšanas līdzekļiem, izmantotajiem maksāšanas līdzekļiem, kā arī par ceļojumu paradumiem, kuru salīdzināšana ir zināmā mērā noderīga cīņā pret terorismu un citiem smagiem starptautiskiem noziegumiem. Tādējādi neatkarīgi no izmantotajām metodēm, lai apstrādātu datus, IPI un dati, kuri ir vajadzīgi ECA izsniegšanai, nav pietiekami, lai tikpat efektīvi sasniegtu paredzētajā nolīgumā izvirzīto sabiedrības drošības mērķi.

215.

Ir taisnība, ka šīs PDR datu kategorijas tiek nosūtītas Kanādas iestādēm attiecībā uz visiem pasažieriem, kuri izmanto gaisa satiksmes maršrutus starp Kanādu un Savienību, lai gan nepastāv norādes, ka šo pasažieru rīcība varētu būt saistīta ar teroristisku darbību vai smagu starptautisku noziegumu.

216.

Tomēr, kā paskaidrojuši ieinteresētie lietas dalībnieki, pašu PDR režīmu interesēs, kuri tiek pieņemti vienpusēji vai kuri ir starptautiska nolīguma priekšmets, tieši ir nodrošināt datu masveida pārsūtīšanu un ļaut kompetentajām iestādēm, izmantojot automatizētas apstrādes līdzekļus un iepriekš noteiktus scenārijus vai vērtēšanas kritērijus, identificēt indivīdus, kuri tiesībaizsardzības dienestiem nav zināmi, bet varētu radīt “interesi” vai risku attiecībā uz sabiedrības drošību un kuri tādējādi vēlāk var tikt pakļauti specifiskākām individuālām pārbaudēm.

217.

Tādējādi man ir nopietnas šaubas par atsevišķu PDR kategoriju, kuras ir ietvertas paredzētā nolīguma pielikumā, formulējumu pietiekami skaidro un precīzo raksturu. Proti, dažas no tām ir formulētas ļoti vai pat pārmērīgi plaši, tādējādi persona, kas ir pietiekami informēta, nespēj noteikt ne personas datu raksturu, ne apjomu, kas šajās kategorijās var tikt ietverts. Šajā ziņā it īpaši es domāju 5. sadaļu saistībā ar “pieejam[o] informācij[u] par bieži lidojošu personu un par piešķirtajām privilēģijām (t.i., brīvas biļetes, pārcelšana uz labāku klasi utt.)”, 7. sadaļu ar nosaukumu “Visa pieejamā kontaktinformācija (tostarp darījuma veicēja informācija)”, kā arī jau minēto 17. sadaļu saistībā ar “vispārējām piezīmēm”. Komisijas sniegtie paskaidrojumi tās atbildēs uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem nav ļāvuši izkliedēt šīs šaubas. Konkrētāk, saistībā ar 7. sadaļu šī iestāde atzina, ka tā neizsmeļoši attiecas uz “visu kontaktinformāciju, kas saistīta ar rezervāciju, proti, tostarp pasažiera, personas vai arī biroja, kuri ir rezervējuši lidojumu, pasta vai e‑pasta adresi, tālruņa numuru”. Tāpat attiecībā uz 17. sadaļu Komisija norādīja, ka tā attiecas uz visu “papildu informāciju, neskaitot to, kas turklāt norādīta paredzētā nolīguma pielikumā”.

218.

Protams, paredzētajā nolīgumā ir ietvertas noteiktas garantijas, lai nodrošinātu, ka pārsūtītie dati nepārsniedz to elementu sarakstu, kas ir uzskaitīti paredzētā nolīguma pielikumā un kas ir gaisa pārvadātāju rīcībā. Proti, no paredzētā nolīguma 4. panta 3. punkta izriet, ka nekādi citi dati nav jāpaziņo Kanādas kompetentajai iestādei, jo Kanādai tūlīt pēc to saņemšanas ir jādzēš visi dati, kuri tai tiktu nosūtīti, lai gan tie nav ietverti paredzētā nolīguma pielikuma kategoriju sarakstā. Tādējādi, lai gan atbilstoši šī pielikuma 8. sadaļā norādītajam Kanādas kompetentajai iestādei ir jāpārsūta pieejamā informācija par lidojuma apmaksu, tajā nevajadzētu ietvert informāciju par citu pakalpojumu, kuri nav tieši saistīti ar lidojumu, apmaksas kārtību, piemēram, par transportlīdzekļa nomu pēc ielidošanas.

219.

Tomēr, ņemot vērā atsevišķu sadaļu ļoti un pat pārmērīgi plašo raksturu, ir sevišķi grūti saprast, kādi dati būtu uzskatāmi par tādiem, kuri nav jāpārsūta Kanādai un kuri līdz ar to tai ir jādzēš, piemērojot paredzētā nolīguma 4. panta 3. punktu. Piebildīšu, ka ir ticams, ka atvieglošanas un izmaksu samazināšanas nolūkā gaisa pārvadātājs izvēlēsies pārsūtīt visus datus, kurus tas sākotnēji ir apkopojis, neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav minēti sadaļās, kuras ir uzskaitītas paredzētā nolīguma pielikumā.

220.

Tādēļ es uzskatu, ka, lai nodrošinātu personu, kuru dati tiek pārsūtīti un apstrādāti saskaņā ar paredzēto nolīgumu, tiesisko noteiktību, ņemot vērā nepieciešamību izstrādāt skaidrus un precīzus noteikumus, kas reglamentē minētā nolīguma materiālo piemērojamību, paredzētā nolīguma pielikumā ietvertās datu kategorijas būtu jāformulē lakoniskāk un precīzāk, neatstājot nekādu novērtējuma brīvību ne gaisa pārvadātājiem, ne Kanādas kompetentajām iestādēm attiecībā uz konkrēto šo kategoriju tvērumu.

221.

Visbeidzot es uzskatu, ka paredzētais nolīgums pārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešams, tā piemērošanas jomā iekļaujot tādu PDR datu pārsūtīšanu, kas var ietvert sensitīvus datus, ļaujot in concreto sniegt norādes par veselības stāvokli vai atklāt attiecīgā pasažiera un/vai personu, kas viņu pavada, etnisko izcelsmi vai reliģisko pārliecību.

222.

Šajā ziņā no Tiesai iesniegtajiem faktiem izriet, ka PDR dati, kas var ietvert šādus sensitīvus datus, tiek izpausti tikai fakultatīvi, proti, vienīgi tad, ja pasažieris pieprasa papildu pakalpojumu lidmašīnā. Taču, manuprāt, ir acīmredzami, ka persona, kas vēl nav “identificēta”, bet darbojas vai piedalās starptautiskā teroristiskā vai smagu noziegumu grupējumā, aiz piesardzības atturēsies izmantot šādus pakalpojumus, kuri it īpaši varētu sniegt informāciju par viņas etnisko izcelsmi vai reliģisko pārliecību. Galu galā ar modernajām izmeklēšanas metodēm, ko izmanto Kanādas kompetentās iestādes un kas saskaņā ar Tiesai paskaidroto izpaužas kā iegūto PDR datu salīdzināšana ar scenārijiem vai to personu profilu paraugiem, attiecībā uz kurām pastāv risks, un kas varētu tikt balstītas uz šādiem sensitīviem datiem, jo paredzētais nolīgums to neaizliedz, varēs apstrādāt tikai to personu sensitīvos datus, kuras likumīgi ir lūgušas saņemt kādu no šiem palīdzības pakalpojumiem lidmašīnā un par kurām nav un acīmredzot arī turpmāk nebūs nekādu aizdomu. Taču liela skaita indivīdu, kuri tomēr nav tikuši turēti aizdomās par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, stigmatizācijas risks, ko ietver šādu sensitīvu datu izmantošana, man it īpaši rada bažas un liek ierosināt Tiesai izslēgt šos datus no paredzētā nolīguma piemērošanas jomas. Turklāt vēlos norādīt, ka ar Austrāliju noslēgtā PDR nolīguma 8. pantā savukārt ir aizliegta jebkāda sensitīvu PDR datu apstrāde. Šis konstatējums ļauj domāt, ka, nepastāvot precīzākam paskaidrojumam paredzētajā nolīgumā attiecībā uz absolūtu nepieciešamību apstrādāt sensitīvus datus, mērķis saistībā ar cīņu pret terorismu un smagiem starptautiskiem noziegumiem tikpat efektīvi var tikt īstenots pat bez šādu datu pārsūtīšanas Kanādai.

223.

Piebildīšu, ka aizsardzības pasākumi, kas tiek nodrošināti paredzētā nolīguma 8. pantā par “sensitīvu datu izmantošanu”, man šķiet nepietiekami, lai pamatotu citu pieeju, kas nav tā, kura ietver priekšlikumu izslēgt sensitīvus datus no paredzētā nolīguma piemērošanas jomas.

224.

Proti, neraugoties uz paredzētā nolīguma 8. panta 1.–4. punktā paredzētajiem pasākumiem, šī panta 5. punkta beigās ir atļauts “Kanādai” (un nevis tikai Kanādas kompetentajai iestādei) uzglabāt sensitīvus datus atbilstoši paredzētā nolīguma 16. panta 5. punktam. Taču no šī noteikuma it īpaši izriet, ka šie dati var tikt uzglabāti ne ilgāk kā piecus gadus tad, ja šie dati ir “vajadzīgi kādai konkrētai rīcībai, pārskatīšanai, izmeklēšanai, izpildes darbībai, tiesvedībai vai sodu izpildei, līdz attiecīgā darbība ir pabeigta”. Turklāt paredzētā nolīguma 16. panta 5. punktā nav izdarīta atsauce uz mērķiem, kuri ir norādīti minētā nolīguma 3. pantā, atšķirībā no iepriekšējā punkta. No tā izriet, ka Savienības pilsoņa, kurš ir rezervējis lidojumu uz Kanādu, sensitīvus datus jebkura Kanādas valsts iestāde var uzglabāt piecus gadus (un vajadzības gadījumā tiem varēs atjaunot piekļuvi un tos varēs analizēt šajā laikposmā) attiecībā uz ikvienu “konkrētu rīcību” vai “pārskatīšanu”, vai “tiesvedību” bez nekādas saiknes ar paredzētajā nolīgumā izvirzīto mērķi, piemēram, kā ir norādījis Parlaments, tiesvedības gadījumā attiecībā uz līgumtiesībām vai ģimenes tiesībām. Iespējamība, ka šāds gadījums rodas, liek secināt, ka šajā jautājumā līgumslēdzējas puses nav ievērojušas līdzsvaru starp paredzētajā nolīgumā izvirzītajiem mērķiem.

225.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka PDR datu kategorijas, kuras ir uzskaitītas paredzētā nolīguma pielikumā, būtu jāformulē skaidrāk un precīzāk un ka katrā ziņā sensitīvi dati būtu jāizslēdz no paredzētā nolīguma piemērošanas jomas. No tā izriet, ka paredzētā nolīguma 8. pantā noteiktā sensitīvu datu izmantošana, manuprāt, ir nesaderīga ar Hartas 7., 8. pantu un 52. panta 1. punktu.

226.

Kā jau norādīts, paredzētā nolīguma 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka Kanādas kompetentā iestāde apstrādā saskaņā ar šo nolīgumu saņemtos PDR datus, vienīgi lai novērstu, atklātu, izmeklētu teroristu nodarījumus vai smagus starptautiskus noziegumus un sauktu pie atbildības par tiem.

227.

Paredzētā nolīguma 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir sniegta jēdziena “teroristu nodarījums” precīza definīcija, savukārt šī panta 3. punktā “smags starptautisks noziegums” ir definēts kā “jebkurš noziedzīgs nodarījums, par kuru Kanādā piemēro brīvības atņemšanas sodu, kura maksimālais ilgums ir vismaz četri gadi, vai bargāku sodu un, kā tas ir noteikts Kanādas tiesību aktos, ja tas ir starptautisks noziegums pēc būtības”. Nosacījumi, lai noziegumam būtu šāds raksturs, arī ir uzskaitīti paredzētā nolīguma 3. panta 3. punkta a)–e) apakšpunktā.

228.

Paredzētā nolīguma 3. panta 5. punktā ir piešķirtas tiesības Kanādai apstrādāt PDR datus, katru gadījumu izskatot atsevišķi, lai nodrošinātu valsts pārvaldes uzraudzību vai pārskatatbildību (5. punkta a) apakšpunkts) vai arī izpildītu tiesas pavēsti, apcietināšanas orderi vai rīkojumu (5. punkta b) apakšpunkts).

229.

Savā lūgumā Parlaments atzīst, ka paredzētā nolīguma 3. pantā ir piedāvāti atsevišķi objektīvi kritēriji, tomēr tas uzskata, ka atsauce uz trešās valsts tiesību aktiem tā 3. punktā un papildu apstrādes iespēja, kas nodrošināta tā 5. punktā, rada šaubas par to, vai minētais nolīgums ir ierobežots ar absolūti nepieciešamo.

230.

Es varu tikai daļēji piekrist šai argumentācijai.

231.

Vispirms es uzskatu, ka atšķirībā no lietā Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238) aplūkotā tiesību akta paredzētā nolīguma 3. pantā ir norādīti objektīvi kritēriji attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu, kuri ļauj Kanādas iestādēm apstrādāt PDR datus, raksturu un smaguma pakāpi. Tādējādi teroristu nodarījums ir tieši definēts paredzētā nolīguma 3. panta 2. punktā, un tajā ir arī atsauce uz darbībām, kuras kā tādas ir definētas starptautiskās konvencijās un protokolos terorisma jomā. Tāpat “smaga starptautiska nozieguma” raksturs un smaguma pakāpe pilnībā izriet no paredzētā nolīguma 3. panta 3. punkta, jo runa ir par noziedzīgu nodarījumu, kas aptver vairāk nekā tikai vienu valsti un par ko Kanādā piemēro brīvības atņemšanas sodu, kura ilgums ir vismaz četri gadi. Pavisam skaidri runa nav par mazākiem nodarījumiem vai nodarījumiem, kuru smaguma raksturs varētu mainīties, kā tas bija tiesību akta gadījumā, kas ir 2014. gada 8. aprīļa sprieduma Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238) pamatā, atkarībā no vairāku valstu iekšējām tiesībām, tādējādi padarot par neiespējamu uzskatīt, ka iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās bija ierobežota ar absolūti nepieciešamo.

232.

Tomēr es pieļauju, ka atsauce uz Kanādas iekšējām tiesībām neļauj noteikt to, kādi tieši noziedzīgi nodarījumi var tikt ietverti paredzētā nolīguma 3. panta 3. punktā, ja tiem turklāt ir starptautisks raksturs.

233.

Šajā ziņā Komisija iesniedza Tiesā Kanādas iestāžu nosūtīto dokumentu, kurā ir norādīts noziedzīgu nodarījumu, kas ietilpst paredzētā nolīguma 3. panta 3. punktā norādītajā definīcijā, neizsmeļošs saraksts un kurā šo iestāžu ieskatā ir sniegta noziedzīgu nodarījumu, uz kuriem var attiekties šī definīcija, lielākā daļa.

234.

Šis saraksts skaidri pierāda tādu attiecīgo noziedzīgo nodarījumu smagumu, kuri ir saistīti ar ieroču, munīcijas un sprāgstvielu nelikumīgu tirdzniecību un cilvēku tirdzniecību, bērnu pornogrāfijas materiālu izplatīšanu un glabāšanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, naudas viltošanu, slepkavību, personu nolaupīšanu, sabotāžu, ķīlnieku sagrābšanu vai gaisa kuģu sagrābšanu.

235.

Tomēr, lai nodarījumus, par kuriem var tikt atļauta PDR datu apstrāde, ierobežotu ar absolūti nepieciešamo un lai nodrošinātu pasažieru, kuru dati tiek pārsūtīti Kanādas iestādēm, tiesisko noteiktību, es uzskatu, ka noziedzīgi nodarījumi, uz kuriem attiecas paredzētā nolīguma 3. panta 3. punkta definīcija, ierobežotā veidā būtu jāuzskaita, piemēram, paša paredzētā nolīguma pielikumā.

236.

Turklāt es piekrītu Parlamenta bažām attiecībā uz paredzētā nolīguma 3. panta 5. punkta b) apakšpunkta formulējumu, kurš ietver mērķu, kādiem PDR datu apstrāde tiek atļauta, paplašinājumu. Proti, saskaņā ar šo pantu PDR datu apstrāde “arī” ir atļauta, izskatot katru gadījumu atsevišķi, lai izpildītu tiesas pavēsti, apcietināšanas orderi vai rīkojumu, nenorādot, ka šī tiesa rīkojas paredzētā nolīguma mērķu kontekstā. Tādējādi šajā pantā, šķiet, tiek atļauta PDR datu apstrāde saistībā ar mērķiem, kuri nav izvirzīti paredzētajā nolīgumā, un/vai, iespējams, saistībā ar situācijām, rīcību vai noziedzīgiem nodarījumiem, kuri neietilpst paredzētā nolīguma piemērošanas jomā.

237.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka, lai tas tiktu ierobežots ar absolūti nepieciešamo un lai nodrošinātu pasažieru, it īpaši Savienības pilsoņu, tiesisko noteiktību, paredzētajam nolīgumam ir jāpievieno izsmeļošs to noziedzīgo nodarījumu saraksts, uz kuriem attiecas definīcija “smags starptautisks noziegums”, kas paredzēta šī nolīguma 3. panta 3. punktā. Turklāt tā redakcijas pašreizējā stadijā paredzētā nolīguma 3. panta 5. punkts ir nesaderīgs ar Hartas 7., 8. pantu un 52. panta 1. punktu, jo tas, pārsniedzot to, kas noteikti ir nepieciešams, ļauj paplašināt PDR datu apstrādes iespējas neatkarīgi no mērķiem, kas ir izvirzīti paredzētajā nolīgumā.

238.

Ir skaidrs, ka PDR dati, kas tiek pārsūtīti paredzētā nolīguma ietvaros, attiecas uz visiem pasažieriem, kuri rezervē gaisa satiksmes maršrutus starp Kanādu un Savienību, lai gan nepastāv norāde, kas ļauj domāt, ka šo pasažieru rīcība varētu būt saistīta ar teroristisku darbību vai smagu starptautisku noziegumu. Tātad šo datu pārsūtīšana Kanādas kompetentajai iestādei, to automatizēta apstrāde un pēc tam to uzglabāšana tiek piemērota bez kādām atšķirībām saistībā ar iespējamo risku, ko varētu radīt atsevišķas pasažieru kategorijas.

239.

2014. gada 8. aprīļa spriedumā Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238) tieši šo visu personu, kuras izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumus Savienībā, datu uzglabāšanas vispārēji piemērojamo un nediferencēto raksturu neatkarīgi no mērķa, kas tiek īstenots ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvu 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK ( 93 ), – cīnīties pret smagiem noziedzīgiem nodarījumiem – Tiesa it īpaši ir uzskatījusi par tādu, kas pārsniedz absolūti nepieciešamo.

240.

Lai gan iejaukšanās, ko rada paredzētais nolīgums, ir mazāk plaša nekā iejaukšanās, kas paredzēta ar Direktīvu 2006/24, un vienlaikus mazāk iejaucas ikvienas personas ikdienā, tās nediferencētais un vispārēji piemērojamais raksturs rada jautājumus.

241.

Tomēr, kā jau esmu norādījis šo secinājumu 216. punktā, pašu PDR režīmu interesēs ir nodrošināt datu masveida pārsūtīšanu un ļaut kompetentajām iestādēm, izmantojot automatizētas apstrādes līdzekļus vai iepriekš noteiktus scenārijus un kritērijus, identificēt indivīdus, kuri tiesībaizsardzības iestādēm līdz šim nav zināmi, bet varētu radīt “interesi” vai risku attiecībā uz sabiedrības drošību un kuri tādējādi vēlāk varētu tikt pakļauti specifiskākām pārbaudēm. Tāpat šīs pārbaudes ir jāspēj veikt noteiktā laikposmā pēc tam, kad attiecīgais pasažieris ir ceļojis.

242.

Turklāt pretēji personām, kuru dati bija Direktīvā 2006/24 paredzētās apstrādes priekšmets, visas personas, uz kurām attiecas paredzētais nolīgums, labprātīgi rezervē starptautisku transporta līdzekli uz trešo valsti vai no tās, proti, transportlīdzekli, kas pats diemžēl atkārtoti ir terora aktu vai smagu starptautisku noziegumu līdzeklis vai upuris, un tas prasa veikt pasākumus, kuri nodrošina augstu visu pasažieru drošības līmeni.

243.

Protams, ir iespējams izstrādāt PDR datu pārsūtīšanas un apstrādes režīmu, kurā pasažieri tiktu nošķirti, piemēram, atkarībā no ģeogrāfiskajām izcelsmes zonām (apstāšanās gadījumā Savienībā) vai saskaņā ar pasažieru vecumu, jo, piemēram, nepilngadīgas personas a priori var radīt mazāku risku sabiedrības drošībai. Tomēr šādi pasākumi, ja vien tie tiek uzskatīti par tādiem, kuri neietver aizliegtu diskrimināciju, tiklīdz tie ir kļuvuši zināmi, varētu izraisīt paredzētā nolīguma noteikumu apiešanu, kas katrā ziņā kaitētu efektīvai kāda no tā mērķiem sasniegšanai.

244.

Taču, kā jau norādīts, nepietiek in abstracto iedomāties alternatīvus pasākumus, kuri mazāk ierobežo personu pamattiesības. Manuprāt, vēl ir vajadzīgs, lai šie pasākumi sniegtu tikpat efektīvas garantijas kā tās, kuru ieviešana ir paredzēta, lai cīnītos pret teroristu nodarījumiem un smagiem starptautiskiem noziegumiem. Šīs tiesvedības ietvaros Tiesai nav ticis darīts zināms neviens cits pasākums, ar ko, vienlaikus ierobežojot personu skaitu, kuru PDR datus automātiski apstrādā Kanādas kompetentā iestāde, tikpat efektīvi varētu sasniegt sabiedrības drošības mērķi, ko ir izvirzījušas līgumslēdzējas puses.

245.

Tādēļ, ņemot to vērā, man šķiet, ka kopumā paredzētā nolīguma piemērojamība personām nevar tikt vairāk ierobežota, neapdraudot pašu PDR režīmu priekšmetu.

246.

Saskaņā ar paredzētā nolīguma 5. pantu ir uzskatāms, ka vienīgi “Kanādas kompetentā iestāde”, apstrādājot un izmantojot PDR datus, nodrošinās pienācīgu aizsardzības līmeni, ievērojot šo nolīgumu.

247.

Kā norādījis Parlaments, paredzētajā nolīgumā šīs iestādes identitāte nav minēta. Tomēr nav apšaubāms, ņemot vērā 2006. gada nolīgumu, kā tas ir apstiprināts Kanādas misijas Eiropas Savienībā 2014. gada 25. jūnija vēstulē, kas paziņota Komisijai, piemērojot paredzētā nolīguma 30. panta 2. punkta a) apakšpunktu, un pārsūtīta Tiesai saistībā ar šo tiesvedību, ka runa ir par CBSA.

248.

Bieži tieši neprecīzais paredzētā nolīguma noteikumu raksturs no samērīguma principa ievērošanas viedokļa vairāk nekā šīs iestādes identitāte rada šaubas par iestādēm, kuras var apstrādāt PDR datus.

249.

Vairākos paredzētā nolīguma noteikumos ir vispārēja atsauce uz “Kanādu”, nevis uz “Kanādas kompetento iestādi”, kas tomēr ir uzskatāma par vienīgo iestādi, kura nodrošinās pienācīgu aizsardzības līmeni saistībā ar PDR datu apstrādi un izmantošanu, piemērojot paredzēto nolīgumu. Tā tas ir attiecībā uz paredzētā nolīguma 3. panta 5. punktu, kurā turklāt, kā esmu to izvērtējis iepriekš ( 94 ), ir paplašināti mērķi, kādiem PDR dati var tikt apstrādāti, paredzētā nolīguma 8. pantu, paredzētā nolīguma 12. panta 3. punktu par datu izpaušanu jebkurai personai, kā arī paredzētā nolīguma 16. pantu par PDR datu uzglabāšanu ( 95 ).

250.

Pretēji tam, ko tiesas sēdē norādīja Komisija, izteiciena “Kanādas kompetentā iestāde” aizstāšana ar vispārīgu apzīmējumu “Kanāda” liek apšaubīt iestāžu skaitu, kurām ir tiesības apstrādāt datus, it īpaši gadījumā, kad paredzētā nolīguma 18. pantā, ievērojot šajā pantā uzskaitītos nosacījumus, Kanādas kompetentajai iestādei ir atļauts izpaust PDR datus citām valsts iestādēm Kanādā ( 96 ).

251.

Tādēļ man nešķiet, ka paredzētā nolīguma noteikumi ir pietiekami skaidri un precīzi attiecībā uz iestādes, kura ir atbildīga par PDR datu apstrādi, identificēšanu tā, lai nodrošinātu minēto datu aizsardzību un drošību.

252.

No Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka PDR datu apstrādes galvenā pievienotā vērtība ir apkopoto datu salīdzināšanai ar iepriekš noteiktajiem riska scenārijiem vai vērtēšanas kritērijiem vai ar datubāzēm, kas ļauj, izmantojot automatizētu apstrādi, identificēt “mērķpersonas”, kurām vēlāk var tikt piemērota specifiskāka pārbaude. Praktiski saskaņā ar datiem, kurus CBSA ir paziņojusi Komisijai un Apvienotās Karalistes valdībai un kurus šie ieinteresētie lietas dalībnieki ir pārsūtījuši Tiesai, šo metožu piemērošana, izmantojot automatizētu PDR datu apstrādi, no 28 miljoniem pasažieru, kuri laikposmā no 2014. gada aprīļa līdz 2015. gada martam ir rezervējuši lidojumus starp Kanādu un Savienību, ir ļāvusi identificēt aptuveni 9500 “mērķpersonas”.

253.

Tomēr neviens paredzētā nolīguma noteikums tieši neattiecas ne uz šīm datubāzēm, ne šiem scenārijiem vai vērtēšanas kritērijiem, kurus tādējādi būtu jāturpina noteikt un izmantot, atstājot Kanādas iestādēm pilnīgu rīcības brīvību.

254.

Protams, paredzētajā nolīgumā ir noteikts, ka Kanāda nodrošina to, ka PDR datu apstrādei piemērojamie aizsardzības pasākumi attiecas uz visiem pasažieriem vienlīdzīgi bez prettiesiskas diskriminācijas (paredzētā nolīguma 7. pants) un ka tā nepieņem nekādus lēmumus, kas būtiski nelabvēlīgi ietekmē pasažieri, pamatojoties vienīgi uz PDR datu automatizētu apstrādi (paredzētā nolīguma 15. pants).

255.

Tomēr es esmu pārliecināts, ka, ņemot vērā abu paredzētajā nolīgumā izvirzīto mērķu līdzsvarošanu un šī aspekta būtisko praktisko nozīmi, tā kā PDR datu salīdzināšana ar šiem iepriekš noteiktajiem scenārijiem vai vērtēšanas kritērijiem, kā to ir atzinuši daži ieinteresētie lietas dalībnieki, varētu izraisīt maldīgi pozitīvu mērķpersonu identificēšanu, paredzētajā nolīgumā būtu jāietver vairāki skaidri principi un noteikumi attiecībā gan uz iepriekš noteiktajiem scenārijiem vai vērtēšanas kritērijiem, gan attiecībā uz datubāzēm, ar ko PDR dati tiek salīdzināti.

256.

Iepriekš noteikto scenāriju un vērtēšanas kritēriju pārraudzīšanai un noteikšanai ir lielā mērā jāļauj sasniegt rezultātu, pievēršoties indivīdiem, par kuriem varētu būt “pamatotas aizdomas” par līdzdalību teroristu nodarījumos vai smagos starptautiskos noziegumos ( 97 ).

257.

Tiesai nav noteikti jānorāda principi, kuriem būtu jāaptver minēto scenāriju un vērtēšanas kritēriju vai datubāzu, ar ko PDR dati tiek salīdzināti, noteikšana.

258.

Es savukārt uzskatu, ka paredzētajā nolīgumā vismaz skaidri būtu jānosaka, ka ne iepriekš noteiktos scenārijus vai vērtēšanas kritērijus, ne izmantotās datubāzes nevar balstīt uz personas rasi vai etnisko izcelsmi, tās politiskajiem uzskatiem, reliģiju vai filozofisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, veselību vai dzimumorientāciju. Turklāt kritēriji, scenāriji un datubāzes skaidri būtu jāpakārto paredzētā nolīguma 3. pantā noteiktajiem mērķiem un noziedzīgajiem nodarījumiem.

259.

Turklāt paredzētajā nolīgumā, manuprāt, būtu skaidrāk jākonkretizē, kas pašlaik nav izdarīts paredzētā nolīguma 15. pantā, ka gadījumā, ja PDR datu salīdzināšanas ar iepriekš noteiktajiem kritērijiem un scenārijiem rezultātā tiek iegūts pozitīvs iznākums, šis iznākums ir jāizvērtē, izmantojot neautomatizētus līdzekļus. Šī garantija varētu ļaut samazināt personu skaitu, kurām vēlāk varētu tikt piemērota specifiskāka fiziska pārbaude.

260.

Turklāt, lai šie atbilstošie kritēriji, scenāriji un datubāzes, kā arī to pārskatīšana tiktu ierobežoti ar absolūti nepieciešamo, manuprāt, tie būtu jākontrolē neatkarīgai valsts iestādei, kas minēta paredzētajā nolīgumā, proti, Kanādas Privātuma lietu komisāra birojam ( 98 ), un par to īstenošanu būtu jāsagatavo ziņojums, kas tiek nosūtīts Savienības kompetentajām iestādēm un struktūrām, paredzētā nolīguma 26. panta kontekstā, kurā regulēta paredzētā nolīguma īstenošanas kopīga pārskatīšana un izvērtēšana.

261.

Līdz ar to es uzskatu, ka, neizstrādājot skaidrus principus un noteikumus iepriekš noteikto kritēriju un scenāriju, kā arī datubāzu, ar ko PDR dati tiek salīdzināti, izmantojot automatizētu apstrādi, noteikšanai un izmantošanai, līgumslēdzējas puses nav ievērojušas līdzsvaru starp abiem mērķiem, kuri ir izvirzīti paredzētajā nolīgumā.

262.

Tiklīdz pasažieri, kuru PDR datiem tiek piemērota automatizēta apstrāde un kuru profils atbilst iepriekš noteiktajiem scenārijiem vai vērtēšanas kritērijiem, tiek identificēti, no Tiesai sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka CBSA amatpersonas piekļūst šo pasažieru datiem, lai noteiktu, vai viņiem ir jāpiemēro specifiskāka pārbaude. Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības un Komisijas sniegto informāciju praktiski no 9500 “mērķpersonām”, kuras ir identificētas laikposmā no 2014. gada aprīļa līdz 2015. gada martam, attiecībā uz 1765 personām tika veikta padziļināta pārbaude tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar valsts sabiedrisko drošību vai smagu starptautisku noziegumu. No šīm personām 178 personām ir piemērota aizturēšana par smagu starptautisku noziegumu, it īpaši saistībā ar narkotisku vielu nelikumīgu tirdzniecību.

263.

2014. gada 8. aprīļa spriedumā Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238, 62. un 66. punkts) Tiesa ir norādījusi, pirmkārt, ka Direktīvā 2006/24 nav paredzēts neviens objektīvs kritērijs, kas ļautu ierobežot to personu skaitu, kurām ir atļauts piekļūt attiecīgajiem personas datiem, un ka piekļuve šiem datiem nav pakļauta iepriekšējai kontrolei, ko veiktu vai nu tiesa, vai alternatīva neatkarīga administratīva vienība. Otrkārt, šajā tiesību aktā arī nav paredzēti noteikumi pret ļaunprātīgas izmantošanas risku, kā arī pret jebkādu nelikumīgu piekļuvi šiem datiem vai to nelikumīgu izmantošanu.

264.

Savukārt es norādu, ka paredzētā nolīguma noteikumos šīs prasības daļēji ir izpildītas.

265.

Kā jau minēts, paredzētā nolīguma 9. panta 1. un 2. punktā ir prasīts, lai Kanāda īstenotu regulatīvus, procesuālus vai tehniskus pasākumus, lai aizsargātu PDR datus pret nejaušu, prettiesisku vai neatļautu piekļuvi, apstrādi vai nozaudēšanu, un tādējādi nodrošinātu datu drošību, konfidencialitāti un integritāti, it īpaši, piemērojot datu šifrēšanas procedūras un datu glabāšanu fiziski drošā vidē, kas ir aizsargāta ar piekļuves kontroli.

266.

Turklāt gan paredzētā nolīguma 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā, gan 16. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Kanāda nodrošina piekļuvi PDR datiem vienīgi šajā ziņā pilnvarotām amatpersonām. PDR datu uzglabāšanas jautājumā paredzētā nolīguma 16. panta 4. punktā arī ir noteikts, ka ar maskēšanu anonimizētiem datiem var tikt atjaunota piekļuve tikai tad, ja tā ir nepieciešama, lai šādi veiktu izmeklēšanu 3. panta darbības jomā, un ka atkarībā no attiecīgo PDR datu uzglabāšanas ilguma to veic vai nu vienīgi ierobežots skaits īpaši pilnvarotu amatpersonu, vai arī – tikai ar iepriekšēju atļauju, ko devis Kanādas kompetentās iestādes vadītājs vai viņa šim nolūkam speciāli pilnvarota augsta amatpersona.

267.

Tomēr, tāpat kā Direktīvā 2006/24, paredzētajā nolīgumā nav konkretizēti objektīvi kritēriji, uz kuru pamata tiek noteiktas amatpersonas, kam ir piekļuve PDR datiem, un tas, vai visas šīs amatpersonas strādā CBSA dienestos. Šīs norādes ir īpaši svarīgas, jo amatpersonu grupa, kurai ir piekļuve minētajiem datiem paredzētā nolīguma 9. panta 2. punkta kontekstā, šķiet, ir plašāka nekā tā, kura kvalificēta kā “ierobežota” un kura var piekļūt datiem, kas tiek uzglabāti ilgāk par 30 dienām minētā nolīguma 16. panta 2. punkta piemērošanas kontekstā. Tomēr kritēriji, kas ļauj nošķirt abas to amatpersonu grupas, kuras ir pilnvarotas piekļūt PDR datiem, neizriet no paredzētā nolīguma noteikumiem, un tātad attiecībā uz to noteikšanu Kanādai ir pilnīga rīcības brīvība. Man nešķiet, ka šī brīvība atbilst prasībai, kas noteikta 2014. gada 8. aprīļa spriedumā Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238) un atgādināta šo secinājumu 263. punktā.

268.

Tāpat ir jānorāda, ka paredzētajā nolīgumā nekādi nav paredzēts, ka piekļuve PDR datiem tiek pakļauta neatkarīgas iestādes, piemēram, Kanādas Privātuma lietu komisāra biroja ( 99 ), vai tiesas, kuras lēmums varētu ierobežot piekļuvi datiem vai to izmantošanu, iepriekšējai kontrolei, kas tiktu veikta pēc CBSA argumentēta pieteikuma.

269.

Tomēr ar atbilstīgu līdzsvarošanu starp efektīvu cīņas pret terorismu un smagiem starptautiskiem noziegumiem īstenošanu un attiecīgo pasažieru personas datu augstu aizsardzības līmeņa ievērošanu obligāti netiek prasīts, lai tiktu paredzēta piekļuves PDR datiem iepriekšēja kontrole.

270.

Proti, pat nepastāvot vajadzībai pārbaudīt, vai šāda iepriekšēja kontrole praktiski būtu paredzama un pietiekami efektīva, it īpaši, ņemot vērā izvērtējamo datu apjomu un resursus, kas ir neatkarīgu uzraudzības iestāžu rīcībā, norādīšu, ka ECPAK 8. panta ievērošanas, ko īsteno valsts iestādes, kuras ir ieviesušas privātās saziņas pārtveršanas un uzraudzības pasākumus, kontekstā ECT ir atzinusi, ka, izņemot īpašus apstākļus, kuri it īpaši attiecas uz žurnālistu informācijas avotu konfidencialitāti vai advokātu saziņu ar saviem klientiem, šo pasākumu ex ante kontrole, ko veic neatkarīga iestāde vai tiesnesis, nav absolūta prasība, ja a posteriori tiek garantēta minēto pasākumu paplašināta pārbaude tiesā ( 100 ).

271.

Šajā ziņā neatkarīgi no šaubām, ko izraisa CBSA uzraudzības un kontroles pilnvaru sadalījums starp “neatkarīgu valsts iestādi” un “ar administratīviem līdzekļiem izveidot[u] iestād[i], kas veic savus pienākumus objektīvi un ir pierādījusi savu autonomiju”, pie kurām es atgriezīšos vēlāk ( 101 ), ir jānorāda, ka paredzētā nolīguma 14. panta 2. punktā ir noteikts, ka Kanādai ir jānodrošina, ka jebkura persona, kas uzskata, ka ir aizskartas viņas tiesības ar lēmumu vai rīcību saistībā ar viņas PDR datiem, var efektīvi īstenot savu tiesību aizsardzību saskaņā ar Kanādas tiesību aktiem. Nav šaubu, ka saistībā ar paredzētā nolīguma 14. panta 1. punkta formulējumu un ieinteresēto lietas dalībnieku sniegtajiem paskaidrojumiem šī tiesību aizsardzības īstenošana ir pieejama attiecībā uz ikvienu lēmumu par piekļuvi attiecīgo personu PDR datiem neatkarīgi no viņu valstspiederības, dzīvesvietas vai klātbūtnes Kanādas teritorijā. Šīs paredzētā nolīguma noteikumu saderīguma ar Hartas 7. un 8. pantu preventīvās pārbaudes procedūras ietvaros šādas tiesību aizsardzības īstenošanas garantija, kuras efektivitāti nav apšaubījis neviens ieinteresētais lietas dalībnieks, manuprāt, atbilst nosacījumam, kas prasīts šajās tiesību normās, skatot tās ECT izmantotās ECPAK 8. panta interpretācijas gaismā.

272.

Līdz ar to es uzskatu, ka tas, ka paredzētajā nolīgumā nav noteikts, ka CBSA pilnvaroto amatpersonu piekļuve PDR datiem ir pakļauta iepriekšējai kontrolei, ko veic neatkarīga administratīva iestāde vai tiesa, nav nesaderīgi ar Hartas 7., 8. pantu un 52. panta 1. punktu, jo, kā tas ir šajā gadījumā, saskaņā ar paredzēto nolīgumu Kanādai ir jānodrošina, ka ikvienai attiecīgajai personai ir tiesības izmantot efektīvu pārbaudi tiesā a posteriori lēmumiem vai rīcībai par piekļuvi viņas PDR datiem.

273.

Turpretī es uzskatu, ka, lai paredzētais nolīgums tiktu ierobežots ar absolūti nepieciešamo, tajā skaidri ir jāprecizē, ka vienīgi CBSA amatpersonas ir pilnvarotas piekļūt minētajiem datiem, un ir jāparedz objektīvi kritēriji, kas ļauj precizēt viņu skaitu, ņemot vērā dažādas situācijas, kuras ir noteiktas paredzētā nolīguma 9. un 16. pantā.

274.

Tiesā ieinteresētie lietas dalībnieki ir plaši apsprieduši secinājumus, kādi jāizdara no 2014. gada 8. aprīļa sprieduma Digital Rights Ireland u.c. (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238), attiecībā uz PDR datu uzglabāšanas režīma, kas noteikts paredzētā nolīguma 16. pantā, absolūti nepieciešamo raksturu.

275.

Pirmkārt, šajā spriedumā Tiesa ir pārmetusi Savienības likumdevējam, ka tas nebija noteicis, ka šajā lietā aplūkotie dati tiek saglabāti Savienības teritorijā, kas nozīmē, ka nebija pilnībā nodrošināta Hartas 8. panta 3. punktā skaidri prasītā neatkarīgas iestādes kontrole par aizsardzības un drošības prasību ievērošanu ( 102 ).

276.

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvā 2006/24 paredzēto uzglabāšanas termiņu, kas nav ilgāks par diviem gadiem, Tiesa ir kritizējusi to, ka tajā nebija noteiktas nekādas atšķirības starp datu kategorijām atkarībā no to noderīguma izvirzītā mērķa sasniegšanai vai personām, uz kurām tās attiecas, un ka šis termiņš nebija noteikts, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem ( 103 ).

277.

Attiecībā uz pirmo aspektu ir acīmredzams, ka PDR dati, uz kuriem attiecas paredzētā nolīguma noteikumi, netiks saglabāti Savienības teritorijā. Tomēr ar šo konstatējumu vien nepietiek, lai padarītu par spēkā neesošu paredzētā nolīguma 16. pantā noteikto uzglabāšanas režīmu, ja vien minētajā nolīgumā nav pilnībā garantēta neatkarīgas iestādes kontrole attiecībā uz aizsardzības un drošības prasībām. Taču, kā es to izvērtēšu turpinājumā, tā kā līgumslēdzēju pušu nodoms patiešām ir pilnībā ievērot Hartas 8. panta 3. punktā noteikto prasību, paredzētā nolīguma 10. panta 1. punkts ir formulēts pārāk pārprotami, lai jebkuros apstākļos garantētu šādas kontroles esamību ( 104 ).

278.

Attiecībā uz PDR datu uzglabāšanas termiņu – no paredzētā nolīguma 16. panta 1. punkta izriet, ka tas nav ilgāks par pieciem gadiem no šo datu saņemšanas dienas ( 105 ) savukārt saskaņā ar minētā panta 6. punktu pēc tā beigām Kanādai ir jādzēš PDR dati.

279.

Ir skaidrs, ka datu uzglabāšanas termiņš ir ticis pagarināts par pusotru gadu salīdzinājumā ar 2006. gada nolīgumā paredzēto ilgumu. Turklāt papildus paskaidrojumiem un piemēriem, kurus ir snieguši atsevišķi ieinteresētie lietas dalībnieki tiesvedības laikā Tiesā un kuri galvenokārt ir saistīti ar starptautisku smagu noziegumu grupējumu pastāvēšanas vidējo ilgumu, kā arī izmeklēšanu attiecībā uz šiem grupējumiem ilgumu un sarežģītību, paredzētajā nolīgumā nav norādīti objektīvi iemesli, kas ir likuši līgumslēdzējām pusēm PDR datu uzglabāšanas termiņu noteikt uz laikposmu, kurš nav ilgāks par pieciem gadiem.

280.

Es uzskatu, ka minētie objektīvie iemesli ir jānorāda paredzētajā nolīgumā, kas ļautu a priori garantēt, ka šis termiņš ir vajadzīgs paredzētajā nolīgumā izvirzīto mērķu sasniegšanai. Šajā jautājumā pilnīgas skaidrības labad precizējot – šis apsvērums attiecas arī uz paredzētā nolīguma 16. panta 5. punktu, kura piemērojamība, kā jau esmu norādījis savos apsvērumos par sensitīviem datiem, kas ir jāizslēdz no šī nolīguma piemērošanas jomas, saistībā ar citu PDR datu uzglabāšanu uz laikposmu, kurš nav ilgāks par pieciem gadiem, būtu jāpakārto mērķim, kas aprakstīts paredzētā nolīguma 3. pantā ( 106 ).

281.

Tādēļ ir jākonstatē, ka līgumslēdzējas puses nav pamatojušas nepieciešamību uzglabāt visus PDR datus uz laikposmu, kas nav ilgāks par pieciem gadiem.

282.

Saistībā ar šo tiesvedību Tiesa varētu aprobežoties ar šo konstatējumu un līdz ar to tai nebūtu jāpārbauda, vai visu lidmašīnu pasažieru starp Kanādu un Eiropas Savienību visu PDR datu piecu gadu glabāšanas termiņš nepārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešams paredzētā nolīguma mērķa attiecībā uz drošību sasniegšanai.

283.

Tomēr gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka ir lietderīgi veltīt kādus apsvērumus šim jautājumam, es atļaušos izteikt šādas piezīmes.

284.

Vispirms attiecībā uz PDR datu apjomu, kuri tiek uzglabāti, manuprāt, ir pamatoti noskaidrot, vai ir attaisnoti uzglabāt atsevišķas šo datu kategorijas vairākus gadus, jo Kanādas kompetentās iestādes rīcībā ir vai, atjaunojot piekļuvi atbilstoši paredzētā nolīguma 16. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem, var būt PDR dati, kuri atklāj būtisku informāciju par PDR lietas pasažiera vai pasažieru identitāti, ceļojuma datumu, izmantotajiem maksāšanas līdzekļiem, visu pieejamo kontaktinformāciju, ceļojuma maršrutu, ceļojumu biroja vai ceļojuma aģenta kontaktinformāciju un informāciju par bagāžu. Konkrētāk, man rodas jautājums, vai informācija par bieži lidojošu personu un par piešķirtajām privilēģijām (paredzētā nolīguma pielikuma 5. sadaļa), pasažiera lidojumu statusu (pielikuma 13. sadaļa), par datiem attiecībā uz biļetes izdošanu vai par biļetes cenu (pielikuma 14. sadaļa) un informācija par kopīgu kodu izmantošanu (pielikuma 11. sadaļa), kura Komisijas ieskatā sniedz informāciju vienīgi par apkalpojošo pārvadātāju, pēc noteikta skaita glabāšanas gadiem izrādīsies informācija, kam ir patiesa pievienotā vērtība salīdzinājumā ar citiem PDR datiem, kuri arī tiek saglabāti un kuriem var tikt atjaunota piekļuve, lai cīnītos pret terorismu un smagiem starptautiskiem noziegumiem.

285.

Tālāk, ārpus šaubām, ko var radīt paredzētajā nolīgumā noteiktā visu PDR datu uzglabāšanas ilguma absolūti nepieciešamais raksturs, garantijas, kas tiek nodrošinātas tā 16. panta 3. punktā “anonimizēšanas” ar maskēšanu jomā, katrā ziņā man šķiet nepietiekamas, lai nodrošinātu attiecīgo pasažieru personas datu aizsardzību un drošību.

286.

Protams, šajā pantā ir paredzēta visu pasažieru vārdu maskēšana 30 dienas pēc datu saņemšanas. Tajā arī ir precizēts, ka paredzētā nolīguma pielikumā uzskaitītās 6., 7., 17. un 18. kategorijas PDR datu elementi ( 107 ) tiek maskēti divus gadus pēc šo datu saņemšanas, ja – attiecībā uz šīm divām pēdējām kategorijām – ar tiem var identificēt fizisku personu.

287.

Tieši šī uzskaitījuma izsmeļošais raksturs rada bažas. Proti, citas paredzētā nolīguma pielikuma sadaļas tāpat ļauj tieši identificēt fizisku personu, lai gan tās nav norādītas paredzētā nolīguma 16. panta 3. punkta sarakstā. Šajā ziņā it īpaši es domāju pieejamo informāciju par bieži lidojošu personu un par piešķirtajām privilēģijām (pielikuma 5. sadaļa) un par visu pieejamo maksāšanas/rēķinu informāciju (8. sadaļa), kurā tostarp ir ietvertas detaļas par izmantoto(-ajiem) maksāšanas līdzekli(-ļiem).

288.

Līdz ar to uzskatu, ka, nenodrošinot visu PDR datu, kas ļauj tieši identificēt pasažieri, “anonimizēšanu” ar maskēšanu, līgumslēdzējas puses nav ievērojušas līdzsvaru starp paredzētajā nolīgumā izvirzītajiem mērķiem.

289.

Visbeidzot, attiecībā uz noteikumiem un kārtību saistībā ar piekļuves atjaunošanu maskētiem PDR datiem ir jāatgādina, ka 16. panta 4. punktā ir precizēts, ka šāda darbība var tikt veikta tikai tad, ja, balstoties uz pieejamo informāciju, tā ir nepieciešama, lai veiktu izmeklēšanu paredzētā nolīguma 3. panta darbības jomā, vai nu laikposmā līdz diviem gadiem pēc PDR datu sākotnējās saņemšanas dienas, ko veic vienīgi ierobežots skaits īpaši pilnvarotu amatpersonu, vai arī laikposmā no diviem līdz pieciem gadiem pēc datu saņemšanas dienas – tikai ar iepriekšēju atļauju, ko devis Kanādas kompetentās iestādes vadītājs vai viņa šim nolūkam speciāli pilnvarota augsta amatpersona.

290.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus attiecībā uz objektīviem kritērijiem, kas ļauj noteikt amatpersonas, kuras ir pilnvarotas piekļūt datiem ( 108 ), un tos, kuri tiks izteikti turpinājumā par Kanādas kompetentās iestādes uzraudzību, ko veic neatkarīga valsts iestāde ( 109 ), es uzskatu, ka paredzētā nolīguma 16. panta 4. punkts pats par sevi nepārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešams.

291.

Paredzētā nolīguma 12., 18. un 19. pants attiecas tieši uz PDR datu izpaušanu.

292.

Paredzētā nolīguma 12. pants, kura nosaukums ir “Personu piekļuve datiem”, sākotnēji šķiet pasargāts no jebkādas kritikas, jo tā mērķis ir nodrošināt jebkuras personas piekļuvi saviem PDR datiem.

293.

Tomēr, manuprāt, šī panta 3. punktā ir pārmērīgi paplašinātas iespējas piekļūt PDR datiem un informācijai, kas no tiem tiek iegūta, jebkurai personai, neparedzot precīzus aizsardzības pasākumus. Proti, paredzētā nolīguma 12. panta 3. punktā Kanādai ir piešķirtas tiesības “izpaust jebkādu informāciju, ievērojot pamatotas juridiskas prasības un ierobežojumus [..], pienācīgi ņemot vērā attiecīgās personas likumīgās intereses”. Taču ne šīs “informācijas” adresāti, ne izmantošana, kas tiek īstenota, nav aprakstīti paredzētajā nolīgumā. Tādēļ ir pilnīgi iespējams, ka šī informācija varētu tikt izpausta jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, piemēram, banku iestādei, ja Kanāda uzskata, ka šāda izpaušana nepārsniedz “pamatotus” juridiskus ierobežojumus, kuri turklāt nav definēti paredzētajā nolīgumā.

294.

Tādējādi, it īpaši ņemot vērā tā it sevišķi nenoteikto un plašo formulējumu, man šķiet, ka paredzētā nolīguma 12. panta 3. punkts pārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešams paredzētajā nolīgumā izvirzītā sabiedrības drošības mērķa sasniegšanai.

295.

Runājot par paredzētā nolīguma 18. un 19. pantu, tie ir saistīti attiecīgi ar PDR datu izpaušanu, ko veic Kanādas kompetentā iestāde, citām valsts iestādēm Kanādā vai citu valstu, kas nav Savienības dalībvalstis, valsts iestādēm.

296.

Tāpat kā Parlaments es uzskatu, ka, tā kā “pienācīgs aizsardzības līmenis”, kas tiek uzskatīts par atbilstošu tam, kāds ir garantēts Savienībā, attiecas tikai uz to, vai Kanādas kompetentā iestāde ievēro paredzētā nolīguma noteikumus, līgumslēdzējām pusēm ir jānodrošina, lai šo aizsardzības līmeni nevarētu neievērot, personas datus pārsūtot citām Kanādas valsts iestādēm vai uz trešajām valstīm ( 110 ).

297.

Nav noliedzams, ka paredzētā nolīguma 18. un 19. pantā attiecībā uz šādu datu vai analītiskas informācijas, kurā ietverti PDR dati, tālāku nosūtīšanu ir izvirzīti stingri kumulatīvi nosacījumi, tostarp četri no šiem nosacījumiem ir identiski. Tādējādi šos datus un šo informāciju izpauž tikai tad, ja attiecīgās valsts iestādes izpilda funkcijas, kuras ir tieši saistītas ar paredzētā nolīguma 3. panta darbības jomu, katru gadījumu izskatot atsevišķi un ievērojot, ka īpašos gadījumos datu izpaušana ir vajadzīga 3. pantā minēto mērķu sasniegšanai. Turklāt ir precizēts, ka tiek izpausts tikai minimālais nepieciešamais PDR datu vai analītiskās informācijas apjoms ( 111 ).

298.

Tomēr šajos abos noteikumos paredzētie aizsardzības pasākumi atšķiras attiecībā uz citiem nosacījumiem.

299.

Vispirms saskaņā ar paredzētā nolīguma 18. pantu citām valsts iestādēm Kanādā, kuras saņem PDR datus, ir jānodrošina “līdzvērtīg[i] aizsardzības pasākum[i] tiem, kas minēti [paredzētajā] nolīgumā”, savukārt šī nolīguma 19. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir minēts, ka Kanādas kompetentajai iestādei ir jābūt “pārliecinātai”, ka ārvalsts iestāde, kas saņem datus, piemēro vai nu tādus PDR datu aizsardzības standartus, kuri ir līdzvērtīgi tiem, kas paredzēti paredzētajā nolīgumā, saskaņā ar nolīgumiem un ievērojot vienošanās, kurās noteikti šie standarti, vai arī šo datu aizsardzības standartus, par kuriem tā ir vienojusies ar Savienību.

300.

Abos gadījumos ir skaidrs, ka vienīgi Kanādas kompetentajai iestādei, proti, CBSA, ir jāpārbauda valsts iestādes, kas saņem datus, nodrošinātās aizsardzības pienācīgais raksturs. Ne CBSA pārbaude, ne iespējamais lēmums par PDR datu izpaušanu nav pakļauti neatkarīgas iestādes vai tiesneša ex ante kontrolei. Turklāt paredzētajā nolīgumā nekādi nav paredzēts, ka pirms jebkādas faktiskās izpaušanas par nodomu pārsūtīt Savienības dalībvalsts valstspiederīgā PDR datus vismaz iepriekš tiek informētas attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes un/vai Komisija. Proti, paredzētā nolīguma 18. pantā nekas nav teikts par šo pēdējo minēto iespēju, savukārt tā 19. panta 2. punktā ir vienīgi paredzēts, ka “pēc iespējas drīzāk”a posteriori informē attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes.

301.

Taču, manuprāt, papildu aizsardzības pasākumi, kuri ir minēti iepriekšējā punktā, būtu jānodrošina.

302.

Pirmkārt, šo datu izpaušanas tikai a posteriori kontrole neļaus novērst valsts iestādes, kas saņem datus, nodrošinātā aizsardzības līmeņa kļūdainu vērtējumu, ne arī atjaunot šo datu privāto un konfidenciālo raksturu, tiklīdz tie būs tikuši pārsūtīti valsts iestādei, kas saņem datus, un tā tos izmantos ( 112 ). Tas it īpaši tā ir attiecībā uz to datu izpaušanu trešajai valstij, uz kuru turpmāko izmantošanu neattieksies pat Kanādas iestāžu un tiesu kompetence un ex post kontrole.

303.

Otrkārt, ar Komisijas un dalībvalsts, kurā atrodas valstspiederīgais, kā PDR dati šādi tiek pārsūtīti, kompetento iestāžu iepriekšēju informēšanu varēs nodrošināt, ka “līdzvērtīga aizsardzības līmeņa” pārbaude patiešām ir tikusi veikta. Turklāt citā aspektā šāda iepriekšēja informēšana, – ciktāl PDR datu pārsūtīšanu, piemērojot paredzētā nolīguma 18. un 19. pantu, varēs īstenot tikai īpašos gadījumos un pienācīgi pamatotos apstākļos un tādējādi situācijās, kad ir jāpieņem, ka par attiecīgo personu ir būtiskas aizdomas, – it īpaši ir tāda, kas sekmē sadarbības starp Kanādas kompetentajām iestādēm, Savienību un tās dalībvalstīm nostiprināšanu saskaņā ar mērķi novērst un atklāt teroristu nodarījumus un smagus starptautiskus noziegumus, kas ir izvirzīts paredzētajā nolīgumā.

304.

Tālāk ir jānorāda, ka paredzētā nolīguma 18. panta 1. punkta f) apakšpunktā Kanādas valsts iestādei, kas saņem datus, ir aizliegts izpaust tālāk PDR datus citai struktūrai, izņemot gadījumu, ja šādu izpaušanu atļauj CBSA, ievērojot nosacījumus, kas paredzēti šajā punktā. Savukārt paredzētā nolīguma 19. pantā nekādi nav noteikts, lai pirms jebkuras PDR datu pārsūtīšanas šī pēdējā minētā būtu pārliecinājusies, ka valsts iestāde, kas saņem datus trešajā valstī, pati nevar izpaust tālāk minētos datus citai struktūrai, attiecīgā gadījumā, citā trešajā valstī.

305.

Taču, tā kā risks, ka šāda situācija varētu īstenoties, nav izslēgts, kā rezultātā tiktu apiets Savienības tiesībās personas datu aizsardzības jomā garantētais līmenis, ir jākonstatē, ka paredzētā nolīguma 19. pantā ir pieļautas nepamatotas iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās ( 113 ).

306.

Neatkarīgas iestādes kontrole, kas prasīta gan Hartas 8. panta 3. punktā, gan LESD 16. panta 2. punktā, ir būtiska sastāvdaļa fizisku personu aizsardzībā attiecībā uz personas datu apstrādi Savienībā ( 114 ).

307.

No paredzētā nolīguma noteikumiem izriet, ka līgumslēdzējas puses ir apzinājušās šo prasību, pat ja – es pie tā vēl atgriezīšos – paredzētajā nolīgumā tā nav pilnībā izpildīta.

308.

Ar mērķi nodrošināt, ka Kanādas kompetentās iestādes nodrošinātais aizsardzības līmenis, apstrādājot un izmantojot PDR datus, saskaņā ar paredzētā nolīguma 5. pantu ir “pienācīg[s] [..] attiecīgo [Savienības] datu aizsardzības tiesību aktu nozīmē”, tai it īpaši ir jārespektē paredzētā nolīguma 10. pantā noteiktie pasākumi, proti, “uzraudzības iestādes” kontrole. Šai iestādei ir jābūt “efektīv[ām] pilnvar[ām] izmeklēt noteikumu ievērošanu attiecībā uz PDR datu vākšanu, izmantošanu, izpaušanu, glabāšanu vai iznīcināšanu”. Šīs pilnvaras ietver arī pilnvaras veikt atbilstības pārbaudes, izstrādāt ieteikumus Kanādas kompetentajai iestādei un rīkoties attiecībā uz tiesību aktu pārkāpumiem saistībā ar šo nolīgumu, lai par tiem sāktu kriminālvajāšanu vai disciplināro procedūru. Saskaņā ar paredzētā nolīguma 14. panta 1. punktu uzraudzības iestāde saņem un izmeklē sūdzības, ko iesniegušas personas saistībā ar viņu pieprasījumiem piekļūt saviem PDR datiem, labot vai papildināt tos, un uz tām atbild.

309.

No tā izriet, ka līgumslēdzēju pušu nodoms patiešām ir garantēt, ka CBSA veiktajai personas datu apstrādei tiek piemērots paredzētā nolīguma noteikumu, kuros nodrošināta pasažieru privātās dzīves un personas datu aizsardzība, iespējamo pārkāpumu atklāšanas un kontroles efektīvs mehānisms, lai garantētu vēlamo aizsardzības līmeni kā “būtībā ekvivalentu” līmenim, kuru izmantotu šīs personas, ja viņu dati tiktu apstrādāt un uzglabāti Savienības teritorijā.

310.

No tā izriet, ka neatkarīgas iestādes kontrole, kas it īpaši ir prasīta Hartas 8. panta 3. punktā, šajā gadījumā pilnībā tiek piemērota.

311.

Taču paredzētajā nolīgumā izveidotās uzraudzības iestādes īpatnība, kas ir izraisījusi Parlamenta un EDAU kritiku attiecībā uz tās pilnīgu neatkarību, ir tāda, ka tā ir divējāda. Proti, saskaņā ar paredzētā nolīguma 10. pantu šī iestāde ir vai nu“neatkarīga valsts iestāde”, vai arī“ar administratīviem līdzekļiem izveidota iestāde, kas veic savus pienākumus objektīvi un ir pierādījusi savu autonomiju”.

312.

Pirmā no šīm iestādēm, kā tas izriet no Kanādas misijas Eiropas Savienībā 2014. gada 25. jūnija vēstules ( 115 ) un Komisijas paskaidrojumiem sēdē Tiesā, ir Kanādas Privātuma lietu komisāra birojs, un šī komisāra statuss, izraudzīšanās veids, pilnvaru laiks, septiņu gadu laikposms, kurā tas nav atbrīvojams no amata, un izmeklēšanas pilnvaras, tostarp pēc paša iniciatīvas, un ieteikumu pilnvaras it īpaši ir precizēti Kanādas 1985. gada Likumā par personas datu aizsardzību ( 116 ). Ir jānorāda, ka neviens no ieinteresētajiem lietas dalībniekiem nav apšaubījis to, ka Kanādas privātuma lietu komisārs, kurš ir saistīts vienīgi ar Kanādas Parlamenta palātām, ir neatkarīgs un objektīvs, kas tam ļauj pildīt savus pienākumus bez jebkādas ārējās ietekmes vai norādījumiem, it īpaši no izpildvaras puses ( 117 ).

313.

No Tiesai sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka saskaņā ar Likumu par personas datu aizsardzību Kanādas privātuma lietu komisāra kompetencē ir visu indivīdu sūdzības, kas vērstas pret Kanādas federālās valsts iestādes izdarītu noteikumu par privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību pārkāpumu.

314.

Tomēr paredzētā nolīguma 10. panta 1. punkta alternatīvais formulējums liek noprast, ka kontroli, ko CBSA īsteno saistībā ar PDR datu apstrādi, pilnībā varētu nodrošināt arī “ar administratīviem līdzekļiem izveidota iestāde, kas veic savus pienākumus objektīvi un ir pierādījusi savu autonomiju”, proti, CBSA Atbalsta direktorāts, kas tika izveidots saskaņā ar 2006. gada nolīgumu.

315.

Taču neatkarīgi no Kanādas misijas Eiropas Savienībā 2014. gada 25. jūnija vēstulē norādītajām garantijām, ka CBSA Atbalsta direktorāts nesaņems nekādus norādījumus no citām šīs iestādes struktūrvienībām, tas, tāpat kā visas citas CBSA struktūras, joprojām ir tieši pakļauts tās pārraudzības ministram, no kura Atbalsta direktorāts var saņemt norādījumus ( 118 ). Tā kā tas var tikt pakļauts it īpaši politiska rakstura ietekmei no tā pārraudzības iestādes vai, vispārīgāk, no izpildvaras puses, CBSA Atbalsta direktorāts nevar tikt uzskatīts par neatkarīgu uzraudzības iestādi Hartas 8. panta 3. punkta izpratnē.

316.

Līdz ar to, tā kā paredzētā nolīguma 10. pantā būtībā ir paredzēts, ka uzraudzības iestāde alternatīvi var būt vai nu Kanādas Privātuma lietu komisāra birojs, vai CBSA Atbalsta direktorāts, šī tiesību norma nav skaidrs un precīzs noteikums, kurā sistemātiski tiek garantēta neatkarīgas iestādes kontrole Hartas 8. panta 3. punkta izpratnē attiecībā uz to indivīdu privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, kurus skar paredzētajā nolīgumā noteiktā PDR datu apstrāde. Līgumslēdzējām pusēm ir jāizkliedē divdomīgums, kas izriet no minētā nolīguma 10. panta 1. punkta redakcijas, un jānodrošina, ka Hartas 7. un 8. pantā garantēto pamattiesību ievērošanas kontrole tiek uzticēta neatkarīgai uzraudzības iestādei šīs pēdējās minētās tiesību normas 3. punkta izpratnē.

317.

Runājot par paredzētā nolīguma 14. panta 1. punktu, kas attiecas uz tiesību aizsardzību administratīvā kārtā, no Komisijas paskaidrojumiem izriet, ka saskaņā ar Kanādas 1985. gada Likumu par personas datu aizsardzību Kanādas privātuma lietu komisāra kompetencē nav izskatīt personu, kas pastāvīgi neuzturas Kanādā, pieprasījumus piekļūt PDR datiem, labot vai papildināt tos, proti, pieprasījumus, kurus šīs personas ir izteikušas, pamatojoties uz paredzētā nolīguma 12. un 13. pantu.

318.

Saskaņā ar Komisijas sniegtajiem paskaidrojumiem pieprasījumu piekļūt datiem, labot un papildināt tos izskatīšana, kā arī atbilžu sniegšana uz šiem pieprasījumiem, kurus iesnieguši indivīdi, kas pastāvīgi neuzturas Kanādā un kas neapšaubāmi veido Savienības pilsoņu lielāko daļu, ir jāveic CBSA Atbalsta direktorātam.

319.

Savos apsvērumos, kā arī savās atbildēs uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem Komisija ir norādījusi, ka persona, kuras pieprasījumu piekļūt saviem PDR datiem vai labot vai papildināt minētos datus būtu noraidījis CBSA Atbalsta direktorāts, varot iesniegt sūdzību, izmantojot pilnvarotu personu, kas pastāvīgi uzturas Kanādas teritorijā, Kanādas privātuma lietu komisāram.

320.

Tomēr šī tiesību aizsardzības līdzekļa administratīvā kārtā, vēršoties pie Kanādas privātuma lietu komisāra, esamība nav ne norādīta paredzētajā nolīgumā, ne arī izriet no kādas Kanādas tiesību normas, kas ir darīta zināma Tiesai. Ja šī iespēja patiešām ir apsverama, es uzskatu, ka šai iespējai būtu jābūt skaidri norādītai paredzētajā nolīgumā, lai ikviena persona varētu zināt to procesuālo tiesību apmēru, kuras tai ir atzītas šajā tiesību aktā. Ja šādas iespējas esamība galu galā nav pareiza, Kanādas privātuma lietu komisāram, manuprāt, būtu jāspēj tieši izpildīt pienākumu atbildēt uz ikvienu pieprasījumu piekļūt datiem, labot vai papildināt tos, kuru ir iesniegusi persona, kas pastāvīgi neuzturas Kanādā. Proti, ja neviena no šīm iespējām nav paredzēta, nevienas neatkarīgas uzraudzības iestādes kompetencē nebūs izvērtēt šāda veida pieprasījumus, lai gan runa tieši ir par pieprasījumiem, kurus būs iesnieguši vienīgi Savienības pilsoņi attiecībā uz saviem personas datiem. Iespējamība, ka šāds gadījums rodas, manuprāt, nozīmētu, ka līgumslēdzējas puses nav ievērojušas līdzsvaru starp abiem mērķiem, kas ir izvirzīti paredzētajā nolīgumā.

321.

Katrā ziņā paredzētā nolīguma 14. panta 1. punktā būtu skaidri jāprecizē, ka pieprasījumi piekļūt datiem, labot vai papildināt tos, kurus iesnieguši pasažieri, kas pastāvīgi neuzturas Kanādas teritorijā, vai nu tieši, vai izmantojot tiesību aizsardzību administratīvā kārtā, var tikt iesniegti neatkarīgai valsts iestādei.

322.

Savukārt un pilnības labad, man nešķiet, ka Parlamenta izteiktās kritiskās piezīmes, ka ar paredzētā nolīguma 14. panta 2. punktu varot tikt pārkāpts Hartas 47. pants, būtu pamatotas.

323.

Proti, paredzētā nolīguma 14. panta 2. punktā ir noteikts, ka Kanāda nodrošina, ka jebkura persona, kas uzskata, ka ir aizskartas viņas tiesības ar lēmumu vai rīcību saistībā ar viņas PDR datiem, var efektīvi īstenot savu tiesību aizsardzību saskaņā ar Kanādas tiesību aktiem pārbaudes procedūrā tiesā vai izmantojot citu tiesību aizsardzības līdzekli, kas var ietvert kompensāciju.

324.

Kā to norādījusi Padome, šajā noteikumā ir nodrošināts, ka personas neatkarīgi no viņu valstspiederības, dzīvesvietas vai tā, vai tās pastāvīgi uzturas vai neuzturas Kanādā, var izmantot tiesību efektīvu aizsardzību tiesā Hartas 47. panta izpratnē. Fakts, ka paredzētā nolīguma 14. panta 2. punktā ir noteikts, ka “efektīva tiesību aizsardzība” var tikt īstenota, iesniedzot prasību par zaudējumu atlīdzību, ir tāds, kas liek saprast, ka Kanāda apņemas nodrošināt, ka visas attiecīgās personas var efektīvi izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus.

325.

Piebildīšu, ka no paredzētā nolīguma 14. panta 1. punkta izriet, ka iestādei, kura ir noraidījusi pieprasījumu piekļūt datiem, labot vai papildināt tos, ir jāinformē sūdzības iesniedzējs par minētā panta 2. punktā noteiktajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas nodrošina attiecīgo Savienības pilsoņu pienācīgu un individuālu informēšanu.

326.

Pretēji tam, ko liek saprast Parlaments, atsaucoties uz 2015. gada 6. oktobra sprieduma Schrems (C‑362/14, EU:C:2015:650) 95. punktu, šāda situācija nav salīdzināma ar to, kura minētajā lietā ir likusi Tiesai konstatēt, ka ir pārkāpta pamattiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā būtība. Proti, šajā lietā runa bija par trešās valsts tiesisko regulējumu, ko Komisija bija uzskatījusi par tādu, ar kuru tiek nodrošināts pienācīgs pamattiesību aizsardzības līmenis, tomēr kurā, ņemot vērā vēlāk iegūtu informāciju, indivīdiem nebija paredzētas nekādas iespējas likt lietā tiesību aizsardzības līdzekļus, lai piekļūtu saviem personas datiem vai panāktu šādu datu labošanu vai dzēšanu.

327.

Paredzētajā nolīgumā, kas Kanādai ir starptautiska apņemšanās, tai ir prasīts nodrošināt, lai šādi tiesību aizsardzības līdzekļi tiktu ieviesti un tie būtu efektīvi. Tādējādi, ņemot vērā atzinuma tiesvedības preventīvo raksturu, manuprāt, ar šo konstatējumu pietiek, lai secinātu, ka paredzētā nolīguma 14. panta 2. punkts ir saderīgs ar Hartas 47. pantu ( 119 ).

328.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Parlamenta lūgumu sniegt atzinumu atbildēt šādi: