TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2016. gada 14. jūnijā ( *1 )

“Apelācija — Resursu saglabāšanas pasākumi un zivsaimniecības nozares restrukturizācija — Pieteikumi par tonnāžas palielināšanu saistībā ar drošību — Sākotnējā noraidošā lēmuma atcelšana, ko veikušas Savienības tiesas — LESD 266. pants — Juridiskā pamata, uz kuru bija balstīts minētais noraidošais lēmums, atcelšana — Kompetence un juridiskais pamats jaunu lēmumu pieņemšanai — Jauno noraidošo lēmumu atcelšana, ko veikusi Vispārējā tiesa — Tiesiskās noteiktības princips”

Lieta C‑361/14 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2014. gada 25. jūlijā iesniedza

Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Bouquet un A. Szmytkowska, pārstāvji, kuriem palīdz B. Doherty, barrister,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējie lietas dalībnieki –

Peter McBride , ar dzīvesvietu Dauningsā [Downings], Īrija,

Hugh McBride , ar dzīvesvietu Dauningsā,

Mullglen Ltd , Largija [Largy], Īrija,

Cathal Boyle , ar dzīvesvietu Fiafanonā [Fiafannon], Īrija,

Thomas Flaherty , ar dzīvesvietu Kilronanā [Kilronan] (Īrija),

Ocean Trawlers Ltd , Killībega [Killybegs] (Īrija),

Patrick Fitzpatrick , ar dzīvesvietu Killīnī [Killeany] (Īrija),

Eamon McHugh , ar dzīvesvietu Killībegā,

Eugene Hannigan , ar dzīvesvietu Killībegā,

Larry Murphy , ar dzīvesvietu Kāsltaunbērā [Castletownbere] (Īrija),

Brendan Gill , ar dzīvesvietu Lifordā [Lifford] (Īrija),

prasītāji pirmajā instancē,

kurus pārstāv N. Travers, SC, D. Barry, solicitor, un E. Barrington, SC.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji M. Ilešičs [M. Ilešič], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], T. fon Danvics [T. von Danwitz], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. Toadere [C. Toader], D. Švābi [D. Šváby] un K. Likurgs [C. Lycourgos], tiesneši A. Ross [A. Rosas], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents), M. Safjans [M. Safjan], M. Bergere [M. Berger], A. Prehala [A. Prechal], E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 1. septembra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2016. gada 19. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Eiropas Komisija savā apelācijas sūdzībā lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 13. maija spriedumu McBride u.c./Komisija (no T‑458/10 līdz T‑467/10 un T‑471/10, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2014:249), ar kuru tā ir atcēlusi Komisijas 2010. gada 13. jūlija Lēmumus C(2010) 4758, C(2010) 4748, C(2010) 4757, C(2010) 4751, C(2010) 4764, C(2010) 4750, C(2010) 4761, C(2010) 4767, C(2010) 4754, C(2010) 4753 un C(2010) 4752 (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”), ar kuriem noraidīts Īrijas pieteikums par IV daudzgadu vadības programmas (turpmāk tekstā – “DVP IV”) mērķu palielināšanu, lai ņemtu vērā drošības uzlabojumus kuģiem, kuri pieder Peter McBride un Hugh McBride, Mullglen Ltd, Cathal Boyle un Thomas Flaherty, Ocean Trawlers Ltd, Patrick Fitzpatrick, Eamon McHugh, Eugene Hannigan, Larry Murphy un Brendan Gill (turpmāk tekstā – “McBride u.c.”).

Atbilstošās tiesību normas

2

Saskaņā ar Padomes 1997. gada 26. jūnija Lēmuma 97/413/EK par mērķiem un detalizētiem noteikumiem Kopienas zivsaimniecības nozares pārstrukturizācijai laikposmā no 1997. gada 1. janvāra līdz 2001. gada 31. decembrim, lai sasniegtu noturīgu līdzsvaru starp resursiem un to izmantošanu (OV 1997, L 175, 27. lpp.), 4. panta 2. punktu:

“Dalībvalstīm paredzētajās daudzgadu vadības programmās kapacitātes pieaugums, kas rodas vienīgi drošības uzlabojumu rezultātā, katrā atsevišķā gadījumā pamato flotes segmenta mērķu pieaugumu šajā pašā līmenī, ja tas neizraisa attiecīgo kuģu zvejas intensitātes pieaugumu.”

3

Attiecībā uz minētā lēmuma piemērošanas procedūrām tā 10. pantā bija atsauce uz Padomes 1992. gada 20. decembra Regulas (EEK) Nr. 3760/92, ar ko izveido Kopienas zivsaimniecības un akvakultūras sistēmu (OV 1992, L 389, 1. lpp.), 18. pantu, kurā paredzēta konsultēšanās ar Zvejniecības un akvakultūras nozares pārvaldības komiteju.

4

Padomes 2002. gada 28. janvāra Lēmuma 2002/70/EK, ar ko groza Lēmumu 97/413 (OV 2002, L 31, 77. lpp.), 1. pantā ir paredzēts, ka Lēmuma 97/413 2. panta 1. punktu aizstāj ar šādu tekstu:

“Ne vēlāk kā 2002. gada 31. decembrī tiek samazināta katras dalībvalsts zvejas intensitāte [..].”

5

Ar Lēmumu 2002/70 no 2002. gada 1. janvāra tika atcelts Lēmuma 97/413 4. panta 2. punkts.

6

Saskaņā ar Komisijas 1997. gada 16. decembra Lēmuma 98/125/EK par Īrijas zvejas flotes daudzgadu vadības programmas apstiprināšanu laikposmam no 1997. gada 1. janvāra līdz 2001. gada 31. decembrim (OV 1998, L 39, 41. lpp.) pielikuma 3.3. punktu:

“Dalībvalstis var jebkurā brīdī iesniegt Komisijai programmu par drošības uzlabojumiem. Atbilstoši Lēmuma 97/413/EK 3. un 4. pantam Komisija izlemj, vai šādā programmā paredzētais kapacitātes pieaugums pamato DVP IV mērķu atbilstīgo pieaugumu.

[..]”

7

Padomes 1999. gada 17. decembra Regulas (EK) Nr. 2792/1999, kas nosaka sīki izstrādātus Kopienas noteikumus un kārtību attiecībā uz struktūrpalīdzību zivsaimniecības nozarē (OV 1999, L 337, 10. lpp.), 6. pants bija formulēts šādi:

“1.   Flotes atjaunošanu un zvejas kuģu modernizēšanu organizē saskaņā ar šo sadaļu.

Katra dalībvalsts saskaņā ar 23. panta 2. punktā izklāstīto procedūru iesniedz Komisijai apstiprināšanai pastāvīgus uzraudzības pasākumus flotes atjaunošanai un modernizēšanai. Šajos pasākumos dalībvalsts uzskatāmi parāda, ka pievienošanās flotei un izstāšanās no tās tiks vadīta tādā veidā, lai ražošanas jauda [kapacitāte] nepārsniegtu daudzgadu vadības programmā noteiktos gada mērķus gan kopumā, gan attiecīgajām vienībām vai, kur tas būtu piemērojams, lai šo mērķu sasniegšanai zvejas intensitāte tiktu pakāpeniski samazināta.

Šajos pasākumos jo īpaši ņem vērā, ka ražošanas jauda [kapacitāte], izņemot tos kuģus, kuru kopējais garums ir mazāks par 12 metriem, neskaitot tralerus, kura ir anulēta saistībā ar valsts atbalstu, nevar tikt saņemta atpakaļ.

2.   Dalībvalstis var iesniegt lūgumu, prasot skaidri noteiktu un skaitļos izteiktu ražošanas jaudas [kapacitātes] mērķu palielināšanu, lai uzlabotu drošību, kuģošanu jūrā, higiēnu, produktu kvalitāti un darba apstākļus, ja šo pasākumu rezultātā nepieaug attiecīgo resursu izmantošanas norma.

Komisija šādu lūgumu pārbauda un apstiprina saskaņā ar 23. panta 2. punktā izklāstīto procedūru. Jebkādu ražošanas jaudas [kapacitātes] pieaugumu dalībvalstis kontrolē saskaņā ar 1. punktā minētajiem pastāvīgajiem pasākumiem.”

8

Minētais 6. pants no 2003. gada 1. janvāra tika atcelts ar Padomes 2002. gada 9. oktobra Regulas (EK) Nr. 2369/2002, ar ko groza Regulu Nr. 2792/1999 (OV 2002, L 358, 49. lpp.), 1. panta 6. punktu.

Tiesvedības priekšvēsture

9

Laikposmā no 2001. gada 1. novembra līdz 14. decembrim McBride u.c. iesniedza Department of Communications, Marine & Natural Resources (Īrijas Sakaru, jūras un dabas resursu departaments) pieteikumus par viņiem piederošo zvejas kuģu kapacitātes palielināšanu saistībā ar drošības uzlabojumiem saskaņā ar Lēmuma 97/413 4. panta 2. punktu.

10

Ar 2001. gada 14. decembra vēstuli Īrijas Sakaru, jūras un dabas resursu departaments, pamatojoties uz šiem individuālajiem pieteikumiem, lūdza Komisiju palielināt Īrijas flotes daudzfunkcionālo kuģu segmenta kapacitāti par 1304 bruto tonnām un pelaģiskās zvejas segmenta kapacitāti par 5335 bruto tonnām saskaņā ar Lēmuma 97/413 4. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “sākotnējais pieteikums”).

11

2003. gada 4. aprīlī Komisija pieņēma Lēmumu 2003/245/EK par tās saņemtajiem pieteikumiem par DVP IV mērķu palielināšanu, lai uzlabotu drošību, kuģošanu jūrā, higiēnu, produktu kvalitāti un darba apstākļus uz zvejas kuģiem, kuru kopējais garums ir lielāks par 12 metriem (OV 2003, L 90, 48. lpp.; turpmāk tekstā – “sākotnējais lēmums”). Visi McBride u.c. zvejas kuģi bija iekļauti minētā lēmuma II pielikumā, kurā saskaņā ar šī lēmuma 2. panta otro daļu bija norādīti visi Komisijas noraidītie pieteikumi.

12

Sākotnējais lēmums bija pamatots ar Lēmuma 97/413 4. pantu un Regulas Nr. 2792/1999 6. pantu.

13

Par sākotnējo lēmumu tika celtas vairākas prasības, lūdzot to atcelt, un, lemjot par šīm prasībām, Vispārējā tiesa 2006. gada 13. jūnija pasludināja spriedumu Boyle u.c./Komisija (no T‑218/03 līdz T‑240/03, EU:T:2006:159), ar kuru atcēla sākotnējo lēmumu daļā, kurā tas attiecās uz P. McBride un H. McBride, Mullglen, CBoyle, PFitzpatrick, EMcHugh, EHannigan un BGill kuģiem. Tā uzskatīja, ka Komisija ir izvēlējusies kritērijus, kuri nav paredzēti piemērojamajā tiesiskajā regulējumā, un pārsniegusi tās pilnvaras. Ar 2016. gada 14. jūnija vēstuli attiecīgo kuģu īpašnieki lūdza Komisiju pieņemt jaunu lēmumu atbilstoši minētajā spriedumā izklāstītajiem kritērijiem.

14

Par 2006. gada 13. jūnija spriedumu Boyle u.c./Komisija (no T‑218/03 līdz T‑240/03, EU:T:2006:159) tika iesniegta apelācijas sūdzība, attiecībā uz kuru tika taisīts 2008. gada 17. aprīļa spriedums Flaherty u.c./Komisija (C‑373/06 P, C‑379/06 P un C‑382/06 P, EU:C:2008:230), ar ko Tiesa to pašu motīvu dēļ, kuri izklāstīti minētajā spriedumā, atcēla sākotnējo lēmumu daļā, kurā tas attiecas uz TFlaherty, Ocean Trawlers un LMurphy zvejas kuģiem.

15

Ar 2008. gada 25. aprīļa e‑pasta vēstuli McBride u.c. pārstāvis jautāja Komisijai, kādus pasākumus tā ir veikusi, lai izpildītu 2006. gada 13. jūnija spriedumu Boyle u.c./Komisija (no T‑218/03 līdz T‑240/03, EU:T:2006:159).

16

Īrija un Komisija vairākkārt apmainījās ar vēstulēm saistībā ar McBride u.c. lūgumiem. Komisija tostarp lūdz Īriju sniegt papildu informāciju par attiecīgo kuģu tehniskajiem raksturlielumiem.

17

Ar apstrīdētajiem lēmumiem Komisija vēlreiz noraidīja sākotnējo pieteikumu attiecībā uz McBride u.c. zvejas kuģiem. Tā uzskatīja, ka:

attiecībā uz P. McBride, H. McBride, PFitzpatrick un EHannigan kuģiem vairāku mazāka izmēra kuģu aizstāšana ar vienu jaunu kuģi nav izraisījusi Īrijas flotes daudzfunkcionālo kuģu segmenta kopējās kapacitātes palielinājumu un ka tādējādi nav piemērojams Lēmuma 97/413 4. panta 2. punkts;

attiecībā uz Mullglen, CBoyle un TFlaherty, Ocean Trawlers, kā arī EMcHugh un LMurphy kuģiem jauno kuģu tonnāžas palielinājums nav radies vienīgi drošības uzlabojumu rezultātā un ir izraisījis zvejas intensitātes palielinājumu, un

BGill zvejas kuģa tonnāžas palielinājums, kas radies, pagarinot šo kuģi, nav radies vienīgi drošības uzlabojumu rezultātā un ir izraisījis zvejas intensitātes palielinājumu.

18

Komisija apstrīdētajos lēmumos arī norādīja, ka šo lēmumu konkrētais juridiskais pamats vairs nepastāv no brīža, kad ar Lēmuma 2002/70 1. panta 3. punktu tika atcelts Lēmuma 97/413 4. panta 2. punkts, un ka tas nav ticis aizstāts ar ekvivalentu normu. Līdz ar to tā precizēja, ka tā ir spiesta pieņemt ad hoc lēmumu, piemērojot materiālo tiesību normas, kas bija spēkā sākotnēja pieteikuma iesniegšanas brīdī.

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

19

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2010. gada 27. un 28. septembrī, McBride u.c. cēla prasības par apstrīdēto lēmumu atcelšanu.

20

Pamatojot savu prasības, McBride u.c. ir izvirzījuši sešus pamatus saistībā ar juridiskā pamata neesamību, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kļūdainu Lēmuma 97/413 4. panta 2. punkta interpretāciju, acīmredzamu kļūdu šīs normas piemērošanā un labas pārvaldības principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

21

Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu nosprieda, ka Komisijas kompetencē neietilpst apstrīdēto lēmumu pieņemšana, un apmierināja pirmo pamatu, ciktāl ar to tika apgalvota šī iestādes kompetences neesamība. Līdz ar to tā atcēla apstrīdētos lēmumus, neizvērtējot pārējos prasības pamatus.

Lietas dalībnieku prasījumi

22

Komisija savā apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

noraidīt prasības atcelt tiesību aktu un katrā ziņā pirmo prasības pamatu;

pakārtoti – nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un

piespriest McBride u.c. atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.

23

McBride u.c. lūdz Tiesu:

noraidīt apelācijas sūdzību;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

pakārtoti – atcelt pārsūdzēto spriedumu, apmierināt prasības atcelt tiesību aktu, it īpaši apmierinot to pamatojumam izvirzītos pirmo un otro prasības pamatu, un atcelt apstrīdētos lēmumus vai vēl pakārtotāk – atcelt pārsūdzēto spriedumu, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.

Par apelācijas sūdzību

24

Pamatojot savu apelācijas sūdzību, Komisija izvirza divus pamatus saistībā, pirmkārt, ar to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi un piemērojusi LESD 266. pantu, to aplūkojot kopsakarā ar LES 5. panta 1. un 2. punktā un 13. panta 2. punktā ietverto kompetenču piešķiršanas principu, kā arī tiesiskās noteiktības principu, un, otrkārt, ar to, ka pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums.

Par pirmo apelācijas sūdzības pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

25

Pirmkārt, Komisija, šajā ziņā atsaucoties uz 1988. gada 26. aprīļa sprieduma Asteris u.c./Komisija (97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199) 27. punktu, atgādina, ka LESD 266. pantā attiecīgajai iestādei ir noteikts pienākums pilnībā izpildīt spriedumu, ar kuru atcelts kāds no tās aktiem, un ka tādējādi tai ir jāņem vērā gan šī sprieduma rezolutīvā daļa, gan arī tā motīvi, kuros norādīti konkrēti šajā rezolutīvajā daļā konstatētā prettiesiskuma iemesli.

26

Tā norāda, ka šis pienākums ir jāizsver tostarp attiecībā pret tiesiskās noteiktības principu atbilstoši tam, ko Tiesa ir nospriedusi 1988. gada 26. aprīļa spriedumā Asteris u.c./Komisija (97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199). Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 43. un 44. punktā kļūdaini esot koncentrējusies vienīgi uz kompetenču piešķiršanas principu.

27

Komisija arī apgalvo, ka LESD 266. pantam [tiesību normu hierarhijā] ir tāds pats rangs kā kompetenču piešķiršanas principam, kas nostiprināts LES 5. panta 1. un 2. punktā un 13. panta 2. punktā. Tā kā šīs normas atrodoties vienā un tajā pašā tiesību normu hierarhijas līmenī, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kompetenču piešķiršanas principu vērtējot augstāk nekā pienākumu, kas izriet no LESD 266. panta.

28

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka pienākumu, kas tai noteikts saskaņā ar LESD 266. pantu, proti, pienākumu pēc 2006. gada 13. jūnija sprieduma Boyle u.c./Komisija (no T‑218/03 līdz T‑240/03, EU:T:2006:159) un 2008. gada 17. aprīļa sprieduma Flaherty u.c./Komisija (C‑373/06 P, C‑379/06 P un C‑382/06 P, EU:C:2008:230) izskatāmajā lietā pieņemt lēmumu par pieteikumiem attiecībā uz McBride u.c. kuģiem, nevar neņemt vērā, atsaucoties uz to, ka Savienības likumdevējs ir atcēlis procesuālo normu, kurā bija noteikts veids, kādā iestādei ir jārīkojas. Tātad tā esot piemērojusi judikatūru, kas izriet no 2007. gada 25. oktobra sprieduma SP u.c./Komisija (T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317) un 2011. gada 29. marta sprieduma ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190) attiecībā uz EOTK līguma darbības izbeigšanos, saskaņā ar kuru gadījumā, kad juridiskais pamats vairs nav spēkā, no tā izrietošās materiālo tiesību normas joprojām var tikt piemērotas kopā ar procesuālo tiesību normām, kuras ir spēkā attiecīgā akta pieņemšanas brīdī.

29

Komisija pieļauj, ka LESD 266. pants “neatjauno” juridisko pamatu, kas vairs nav spēkā. Tomēr tā piebilst, ka minētā judikatūra rosina domāt, ka Savienības tiesības atļauj interpretēt juridisko pamatu, lai tas pēc tā atcelšanas joprojām varētu tikt izmantots ierobežotiem mērķiem. Tā precizē, ka šī judikatūra ir balstīta tostarp uz tiesību sistēmas turpinātības un tiesiskās noteiktības principiem. Attiecīgi Lēmuma 97/413 4. panta 2. punkts turpinot piešķirt Komisijai kompetenci, lai tā pēc būtības lemtu par sākotnējo pieteikumu. Turpretim attiecībā uz procedūru – tas, ka šī norma vairs nav spēkā, esot licis Komisijai izvēlēties ad hoc procedūru, neapspriežoties ar Zvejniecības un akvakultūras nozares pārvaldības komiteju, proti, pretēji tam, kas paredzēts Lēmumā 97/413.

30

Treškārt, Komisija pārmet Vispārējai tiesai to, ka tā ir izmantojusi pārlieku šauru tiesiskās noteiktības principa interpretāciju un nav atzinusi, ka juridiskais pamats var būt netiešs. Tā Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 26. punktā būtībā uzsverot nepieciešamību norādīt akta juridisko pamatu, neesot ņēmusi vērā citas sekas, ko rada tiesiskās noteiktības princips, ņemot vērā 2011. gada 29. marta spriedumu ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190).

31

Turklāt Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 27. punktā būtībā uzskatot, ka akta pieņemšanas brīdī tā juridiskajam pamatam ir jābūt spēkā esošam, un atsaucoties uz judikatūru, kas izriet no 2007. gada 25. oktobra sprieduma SP u.c./Komisija (T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317) un 2011. gada 29. marta sprieduma ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190), esot nepilnīgi citējusi šo judikatūru. Tā neesot pieminējusi, ka saskaņā ar šo judikatūru ir iespējams pēc būtības piemērot juridisko pamatu, pat ja tas vairs nav spēkā. To, ka pastāv šī iespēja, apliecinot interpretācijas noteikumi attiecībā uz Savienības tiesību efektivitātes principu. Tādējādi izskatāmajā lietā Lēmuma 97/413 4. panta 2. punktu joprojām esot iespējams izmantot kā netiešu juridisko pamatu, lai izpildītu 2006. gada 13. jūnija spriedumu Boyle u.c./Komisija (no T‑218/03 līdz T‑240/03, EU:T:2006:159) un 2008. gada 17. aprīļa spriedumu Flaherty u.c./Komisija (C‑373/06 P, C‑379/06 P un C‑382/06 P, EU:C:2008:230).

32

Ceturtkārt, Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa, kļūdaini interpretējot LESD 266. pantu, ir netieši iedragājusi LESD 263. pantā paredzētās prasības atcelt tiesību aktu efektivitāti, jo pārsūdzētais spriedums radījis nepilnību attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas pieejami McBride u.c.

33

Piektkārt, Komisija norāda, ka pārsūdzētais spriedums iedragā arī tiesiskās noteiktības principu. Vispirms – minētā sprieduma 35. punktā uzskatot, ka Komisijai pēc 2003. gada 1. janvāra nebija juridiskā pamata, lai lemtu par sākotnējo pieteikumu vai par pieteikumiem, kas iesniegti pēc 2006. gada 13. jūnija sprieduma Boyle u.c./Komisija (no T‑218/03 līdz T‑240/03, EU:T:2006:159) un 2008. gada 17. aprīļa sprieduma Flaherty u.c./Komisija (C‑373/06 P, C‑379/06 P un C‑382/06 P, EU:C:2008:230), Vispārējā tiesa esot radījusi šaubas par sākotnējā lēmuma spēkā esamību attiecībā uz tiem kuģu izmantotajiem, kuriem lēmums bija labvēlīgs. Turpinot – ar pārsūdzēto spriedumu arī tiekot radīta tiesiskā nenoteiktība attiecībā uz 2010. gadā pieņemto lēmumu, kas bija labvēlīgs vienam kuģa īpašniekam, ņemot vērā, ka minētais spriedums liek domāt, ka 2010. gadā nebija juridiskā pamata, lai pieņemtu šo lēmumu.

34

McBride u.c. lūdz noraidīt pirmo apelācijas sūdzības pamatu.

Tiesas vērtējums

35

Pirmkārt, attiecībā uz Komisijas argumentāciju saistībā ar pienākumu, kas tai noteikts ar LESD 266. pantu, ir jāatgādina, ka atbilstoši šim pantam iestādei, kas pieņēmusi atcelto aktu, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu spriedumu, ar kuru pasludināta šī akta atcelšana. Tiesa šajā ziņā ir nospriedusi, ka, lai nodrošinātu atbilstību šādam spriedumam un pilnībā nodrošinātu tā izpildi, attiecīgajai iestādei ir jāievēro ne tikai šī sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, uz kuriem balstoties tika taisīts šis spriedums un kuri veido tā obligāto pamatu, tādā ziņā, ka tie ir nepieciešami, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi (spriedums, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija, 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199, 27. punkts).

36

Tomēr, pirms iestāde, kuras akts ticis atcelts, veic šādus pasākumus, rodas jautājums par šīs iestādes kompetenci, jo Savienības iestādes var rīkoties vienīgi tām piešķirtās kompetences robežās, kā Vispārējā tiesa to pamatoti ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 23.–25. punktā.

37

Tā kā Lēmums 97/413 un Regulas Nr. 2792/1999 6. pants, ar kuriem Komisijai piešķirtas pilnvaras izvērtēt un lemt par pieteikumiem par tonnāžas palielināšanu saistībā ar drošību, tika atcelti un ne ar vienu tiesību normu, pat ne pārejas noteikumiem, Komisijai nebija piešķirtas tiesības pieņemt jaunus lēmumus, Savienības tiesību sistēmā vairs nebija piemērota juridiskā pamata, kas ļautu Komisijai pieņemt apstrīdētos lēmumus.

38

Turklāt, kā Vispārējā tiesa pamatoti ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 44. punktā, no LESD 266. panta izrietošais pienākums rīkoties neveido Komisijai kompetences pamatu, ne arī ļauj tai balstīties uz juridisko pamatu, kurš starplaikā ticis atcelts.

39

Tāpat arī Komisija nevar lietderīgi atsaukties uz judikatūru, kas izriet no 1988. gada 26. aprīļa sprieduma Asteris u.c./Komisija (97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199), lai apgalvotu, ka Tiesa ir plaši interpretējusi to, kas šobrīd veido LESD 266. panta saturu, un ir izsvērusi Komisijas pienākumu rīkoties saskaņā ar šo pantu, ņemot vērā tiesiskās noteiktības principu. Lai gan ir taisnība, ka minētajā spriedumā Tiesa ir uzskatījusi, ka pēc sprieduma, ar kuru atcelta attiecīgā regula, Komisijai bija ne vien jāpieņem jauna regula, ar ko tiktu novērsts konstatētais prettiesiskums, bet arī jānovērš šī prettiesiskuma iespēja nākotnē, tomēr Tiesa nav lēmusi par tāda juridiskā pamata esamību, kas pilnvarotu Komisiju rīkoties, lai grozītu attiecīgo regulu nākotnes mērķiem.

40

Otrkārt, attiecībā uz Komisijas argumentu saistībā ar judikatūras, kas izriet no 2007. gada 25. oktobra sprieduma SP u.c./Komisija (T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317) un 2011. gada 29. marta sprieduma ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (C‑201/09 un C‑216/09 P, EU:C:2011:190), piemērošanu – no šīs judikatūras izriet, ka, lai gan principu, kas regulē likuma piemērošanu laikā, ievērošana, kā arī prasības saistībā ar tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem nozīmē, ka jāpiemēro attiecīgo faktisko apstākļu laikā spēkā esošās materiālo tiesību normas, pat ja šīs normas vairs nav spēkā datumā, kad Savienības iestāde pieņem tiesību aktu, turpretim tiesību normai, kas veido akta juridisko pamatu un pilnvaro Savienības iestādi pieņemt attiecīgo tiesību aktu, ir jābūt spēkā esošai šī akta pieņemšanas datumā. Tāpat arī šī akta pieņemšanas procedūrai ir jānotiek atbilstoši šīs pieņemšanas laikā spēkā esošām tiesību normām.

41

Izskatāmajā lietā, pirmkārt, Komisija nevar lietderīgi atsaukties uz minēto judikatūru, lai pamatotu savu tēzi.

42

Proti, lai gan Lēmuma 97/413 4. panta 2. punkts, kas sākotnējā pieteikuma iesniegšanas datumā bija spēkā, neraugoties uz tā atcelšanu no 2002. gada 1. janvāra, joprojām bija piemērojams attiecībā uz šo pieteikumu kā materiālo tiesību norma, kas nosaka zvejas kuģa kapacitātes palielināšanas pieļaujamības kritērijus, turpretim apstrīdēto lēmumu pieņemšanas datumā nebija nevienas spēkā esošas tiesību normas, kas šīs pieņemšanas mērķiem piešķirtu Komisijai juridisko pamatu. Tā Regulas Nr. 2792/1999 6. panta 2. punkts, kas sākotnējā pieteikuma iesniegšanas brīdī ietvēra juridisko pamatu, kas pilnvaroja Komisiju lemt par šādu pieteikumu, tika atcelts no 2003. gada 1. janvāra un netika aizstāts ar analogu tiesību normu vai pārejas noteikumu, kas būtu piešķīris Komisijai šādu juridisko pamatu.

43

Turklāt, tā kā apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī vairs nebija spēkā procesuālās normas attiecībā uz Lēmuma 97/413 piemērošanu, kas minētas tā 10. pantā un Regulas Nr. 2792/1999 6. pantā, Komisija ir izmantojusi ad hoc procedūru, kas tomēr nebalstījās ne uz vienu no šajā brīdī spēkā esošām tiesību normām.

44

Otrkārt, ir jākonstatē, ka Komisijas arguments saistībā ar judikatūras, kas izriet no 2007. gada 25. oktobra sprieduma SP u.c./Komisija (T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317) un 2011. gada 29. marta sprieduma ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190), piemērošanu ir balstīts uz kļūdainu šīs judikatūras izpratni.

45

Proti, kā ir atgādināts šī sprieduma 40. punktā, šī judikatūra atļauj piemērot lietas faktisko apstākļu datumā spēkā esošās materiālo tiesību normas, ievērojot attiecīgā akta pieņemšanas datumā spēkā esošās procesuālo tiesību normas, ja vien attiecīgā akta pieņemšanas datumā ir spēkā juridiskais pamats, kas pilnvaro iestādi rīkoties. Turpretim, kā to savu secinājumu 92. punktā būtībā ir norādījusi ģenerāladvokāte, šī judikatūra nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tā, piemērojot vispārējos Savienības tiesību principus, atļauj Komisijai izmantot tādu juridisko pamatu, kurš vairs nav spēkā, lai pilnvarotu to piemērot materiālo tiesību normu, šajā gadījumā – Lēmuma 97/413 4. panta 2. punktu, kā lēmuma par sākotnējo pieteikumu juridisko pamatu pēc tam, kad Savienības tiesa ir atcēlusi sākotnējo lēmumu.

46

Treškārt, Komisija nevar pārmest Vispārējai tiesai, ka tā nav atzinusi, ka juridiskais pamats var būt netiešs.

47

Vispārējā tiesa, atsaucoties uz 1987. gada 26. marta spriedumu Komisija/Padome (45/86, EU:C:1987:163) un 2009. gada 1. oktobra spriedumu Komisija/Padome (C‑370/07, EU:C:2009:590), pārsūdzētā sprieduma 26. punktā pamatoti ir norādījusi, ka tiesiskās noteiktības prasība paredz, ka ikviena akta, kas domāts, lai radītu tiesiskās sekas, obligātais spēks izriet no kādas Savienības tiesību normas, kura ir skaidri jānorāda kā juridiskais pamats un kurā ir noteikta aktam vajadzīgā juridiskā forma.

48

Lai gan ir taisnība, ka precīzas Līguma normas nenorādīšana nevar būt būtisks trūkums tad, ja akta juridisko pamatu var noteikt, balstoties uz citiem šī akta elementiem, šāda skaidra norāde ir obligāta tad, ja bez šīs norādes ieinteresētajām personām un Tiesai nav skaidrs precīzs juridiskais pamats (spriedumi, 1987. gada 26. marts, Komisija/Padome, 45/86, EU:C:1987:163, 9. punkts, un 2009. gada 1. oktobris, Komisija/Padome, C‑370/07, EU:C:2009:590, 56. punkts).

49

Tomēr izskatāmajā lietā, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 36. punktā, vairs nebija juridiskā pamata, lai pieņemtu apstrīdētos 2010. gada 13. jūlija lēmumus. Tāpēc Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā šajā ziņā ir šauri interpretējusi tiesiskās noteiktības principu.

50

Turklāt, pretēji Komisijas apgalvojumiem, Savienības tiesību efektivitātes princips nevar izraisīt to, ka, lai Komisija varētu izpildīt savus pienākumus atbilstoši LESD 266. pantam, Lēmuma 97/413 4. panta 2. punkts būtu jāuzskata par netiešu juridisko pamatu, kas to esot pilnvarojis lemt par sākotnējo pieteikumu.

51

Ceturtkārt, attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru pārsūdzētais spriedums radot nepilnību tiesību aizsardzības līdzekļos, kas pieejami McBride u.c., ir jānorāda, ka tiem joprojām ir iespēja celt prasību pret Savienību par zaudējumu atlīdzību, atsaucoties uz sākotnējā lēmuma prettiesiskumu.

52

Turklāt, lai gan no LESD 266. panta formulējuma izriet, ka iestādei, kuras akts ir atcelts, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu Savienības tiesu spriedumus, šajā normā tomēr nav konkretizēts to pasākumu raksturs, kuri šai iestādei ir jāpieņem, lai veiktu šo izpildi.

53

Tāpēc, kā to savu secinājumu 70. un 98. punktā norāda ģenerāladvokāte, attiecīgajai iestādei ir jāidentificē šie pasākumi.

54

No tā izriet, ka ceturtais arguments arī ir jānoraida.

55

Piektkārt, attiecībā uz Komisijas argumentu saistībā ar to, ka ar pārsūdzēto spriedumu tiekot iedragāts tiesiskās noteiktības princips, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmums, kuru tā adresāts nav apstrīdējis LESD 263. pantā paredzētajā termiņā, kļūst galīgs attiecībā uz šo adresātu (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus, 1965. gada 17. novembris, Collotti/Tiesa, 20/65, EU:C:1965:115, un 1994. gada 9. marts, TWD Textilwerke Deggendorf, C‑188/92, EU:C:1994:90, 13. punkts).

56

Šīs judikatūras pamatā esošais tiesiskās noteiktības princips tātad nozīmē, ka sākotnējā lēmuma spēkā esamību vai to lēmumu spēkā esamību, kurus Komisija pieņēma 2010. gadā un kuri bija labvēlīgi kuģu izmantotājiem vai kuri bija kļuvuši galīgi, nav skāris pārsūdzētais spriedums, kas attiecas vienīgi uz apstrīdētajiem lēmumiem, kuri ir prasības atcelt tiesību aktu priekšmets.

57

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.

Par otro apelācijas sūdzības pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

58

Pirmkārt, Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā esot sagrozījusi juridiskos argumentus, kurus Komisija izvirzīja tiesvedībā Vispārējā tiesā, un ka līdz ar to tā neesot atbildējusi uz šiem argumentiem. Komisija esot skaidri norādījusi šajā ziņā pirmām kārtām, ka nevarēja izmantot Lēmumā 97/413 paredzētās procedūras un ka līdz ar to tai bija jāizmanto ad hoc procedūra, un otrām kārtām, ka tā saglabāja pilnvaras piemērot šo lēmumu pēc būtības atbilstoši judikatūrai, kas izriet no 2007. gada 25. oktobra sprieduma SP u.c./Komisija (T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317) un 2011. gada 29. marta sprieduma ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190). Šis arguments, ar ko tiek nošķirtas procesuālo tiesību normas un materiālo tiesību normas, neesot pareizi atspoguļots pārsūdzētajā spriedumā, un tā 37.–44. punktā esot sniegta atbilde uz McBride u.c. argumentiem, nevis Komisijas argumentiem.

59

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā nav sniegta atbilde uz jautājumu par pieņemamību, kas uzdots lietā T‑471/10 Gill/Komisija. Tā norāda, ka minētajā lietā prasītājs tehnisku sarežģījumu dēļ saistībā ar faksu bija iesniedzis prasības [pieteikumu] atcelt tiesību aktu vienu stundu un 21 minūti pēc termiņa beigām. Lai gan Vispārējai tiesai nav jālemj par katru tajā notiekošajā tiesvedībā izvirzītu juridisku jautājumu, tomēr izskatāmajā lietā esot bijis skaidri jāizlemj jautājums par pieņemamību.

60

McBride u.c. lūdz noraidīt otro apelācijas sūdzības pamatu.

Tiesas vērtējums

61

Pirmkārt, attiecībā uz Komisijas izvirzīto argumentu saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējās tiesas pienākums pamatot savus spriedumus, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta un 53. panta pirmās daļas, neliek tai izsmeļoši vienu pēc otra izklāstīt visus lietas dalībnieku izteiktos argumentus. Tātad pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ ir pieņemti attiecīgie pasākumi, un Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu tiesas kontroli (spriedums, 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

No vienas puses, ir jākonstatē, ka Komisija ar šo argumentu būtībā atkārto argumentāciju, kuru tā jau ir izvirzījusi, lai pamatotu tās pirmo apelācijas sūdzības pamatu.

63

No otras puses, lai gan ir tiesa, ka pārsūdzētajā spriedumā Komisijas argumenti ir tikuši izvērtēti kodolīgi, tomēr Vispārējās tiesas motīvi ir skaidri un ļauj gan Komisijai saprast iemeslus, kuru dēļ tika atcelti apstrīdētie lēmumi, un iesniegt savu apelācijas sūdzību, kā par to liecina daudzie argumenti, kurus tā ir izvērsusi saistībā ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu, gan Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu tiesas kontroli.

64

No tā izriet, ka pārsūdzētajā spriedumā nav pieļauts pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

65

Otrkārt, attiecībā uz Komisijas argumentu saistībā ar to, ka pārsūdzētajā spriedumā nav sniegta atbilde uz jautājumu par pieņemamību, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa ar 2011. gada 1. aprīļa rīkojumiem Doherty/Komisija (T‑468/10, EU:T:2011:133), Conneely/Komisija (T‑469/10, nav publicēts, EU:T:2011:134), Oglesby/Komisija (T‑470/10, nav publicēts, EU:T:2011:135), Cavankee Fishing/Komisija (T‑472/10, nav publicēts, EU:T:2011:136) un McGing/Komisija (T‑473/10, nav publicēts, EU:T:2011:137) ir noraidījusi kā acīmredzami nepieņemamas prasības, kas celtas šo rīkojumu pamatā esošajās lietās, jo tās bija celtas novēloti.

66

Vispārējā tiesa katrā no šiem rīkojumiem pēc tam, kad bija konstatējusi, ka tad, kad 2010. gada 27. septembrī plkst. 23.53 un 23.57 pēc Luksemburgas laika tika sūtīts prasības pieteikums lietā T‑471/10, kancelejas fakss neatbildēja, no tā secināja, ka, ņemot vērā vidējo faksa nosūtīšanas laiku lietās T‑459/10 Hugh McBride/Komisija, T‑461/10 Boyle/Komisija, T‑462/10 Flaherty/Komisija, T‑463/10 Ocean Trawlers/Komisija, T‑464/10 Fitzpatrick/Komisija, T‑466/10 Hannigan/Komisija un T‑467/10 Murphy/Komisija, pat pieņemot, ka kancelejas fakss darbojās normāli, vienīgi prasība lietā T‑471/10 Gill/Komisija vēl varēja tikt nosūtīta līdz pusnaktij, kad beidzās prasības [pieteikuma] iesniegšanas termiņš.

67

Pastāvot šādiem apstākļiem, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav pienācīgi pamatojusi savu lēmumu, saskaņā ar kuru prasība lietā T‑471/10 Gill/Komisija tika iesniegta savlaicīgi.

68

No tā izriet, ka otrais arguments un līdz ar to otrais apelācijas sūdzības pamats kopumā ir jānoraida.

69

Līdz ar to apelācijas sūdzība ir jānoraida.

Par tiesāšanās izdevumiem

70

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

71

Tā kā McBride u.c. ir lūguši piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

 

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

 

2)

Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – angļu.