1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, nepiešķirot Eiropas Savienības iestādēm atbrīvojumu no iemaksām, kas noteiktas Ordonnance relative à l’organisation du marché de l’électricité en Région de Bruxelles-Capitale [Rīkojuma par Briseles reģiona elektroenerģijas tirgus organizāciju] 26. pantā, kā arī Ordonnance relative à l’organisation du marché du gaz en Région de Bruxelles-Capitale [Rīkojuma par Briseles reģiona gāzes tirgus organizāciju] 20. pantā, redakcijā ar grozījumiem, un atsakoties atlīdzināt minētās iemaksas, ko Briseles reģions šādi iekasējis (turpmāk tekstā – “strīdīgās iemaksas”), Beļģijas Karaliste nav izpildījusi 1965. gada 8. aprīļa Protokola par privilēģijām un imunitātēm Eiropas Savienībā, kas sākotnēji tika pievienots Līgumam par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi (OV 1967, 152, 13. lpp.) un vēlāk, pamatojoties uz Lisabonas līgumu, kā 7. protokols Līgumam par Eiropas Savienību, Līgumam par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam (turpmāk tekstā – “Protokols”), 3. panta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

2

Pamatojoties uz Līguma par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi 28. panta pirmo daļu un vēlāk, pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās, uz LESD 343. pantu, dalībvalstīs Savienībai ir visas privilēģijas un imunitāte, kas vajadzīga, lai veiktu uzdevumus saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti Protokolā.

3

Protokola 3. pantā ir noteikts:

“Savienība, tās aktīvi, ieņēmumi un citi īpašumi ir atbrīvoti no visiem tiešajiem nodokļiem.

Ja vien tas iespējams, dalībvalstu valdības veic attiecīgus pasākumus, lai atlaistu vai atlīdzinātu netiešo nodokļu vai tirdzniecības nodokļu summas, kas iekļautas kustama vai nekustama īpašuma cenā, ja Savienība savai oficiālai lietošanai izdara lielus pirkumus, kuru cenā ietilpst šādi nodokļi. Šos noteikumus tomēr nepiemēro tā, lai to darbība Savienībā izkropļotu konkurenci.

Nekāda veida izņēmumus neparedz nodokļiem un nodevām, kas ir [vienkārši] maksājumi par sabiedriskajiem pakalpojumiem.”

4

2001. gada 19. jūlija Rīkojuma par Briseles reģiona elektroenerģijas tirgus organizāciju, kurš stājies spēkā 2003. gada 1. janvārī (2001. gada 17. novembraMoniteur belge, 39135. lpp.; turpmāk tekstā – “Rīkojums par elektroenerģiju”), sākotnējās redakcijas 26. pantā bija paredzēts:

“§ 1 No   fiziskām vai juridiskām personām, kurām ir piegādes licence, kas izsniegta atbilstoši 21. pantam (turpmāk tekstā – “maksātājs”), tiek iekasēts ikmēneša maksājums.

§ 2   Pienākums veikt maksājumu rodas finanšu gada 1. janvārī. Tas ir jāsamaksā līdz finanšu gada 31. martam.

§ 3   Maksājums tiek aprēķināts, pamatojoties uz elektroenerģijas jaudu, kas, izmantojot tīklus, pieslēgumus un tiešās 70 kV un mazāka sprieguma elektropārvades līnijas, darīta pieejama tiesīgajiem galalietotājiem patēriņa vietās, kas atrodas Briseles reģionā. Attiecībā uz klientiem, kas izmanto augstspriegumu, jauda, kura ir darīta pieejama, ir pieslēguma jauda. Tā ir vienāda ar kVa izteiktu maksimālo jaudu, kas tiem darīta pieejama, pamatojoties uz līgumu par pieslēgumu. Ja līgumā par pieslēgumu tā nav minēta vai jauda, kas tikusi izmantota, pārsniedz maksimālo jaudu, kas darīta pieejama saskaņā ar līgumu par pieslēgumu, pieslēguma jauda ir vienāda ar kVa izteiktu maksimālo jaudu, kas tikusi izmantota iepriekšējos trīsdesmit sešos mēnešos, to reizinot ar koeficientu 1,2.

Attiecībā uz klientiem, kas izmanto zemspriegumu, jauda, kas darīta pieejama, ir kVa izteikta jauda, kas noteikta atkarībā no to aizsardzības aparātu lieluma. Aizsardzības aparāta nominālās strāvas un jaudas atbilstības tabula ir atrodama šā rīkojuma pielikumā.

§ 4   Reizi mēnesī iekasējamais maksājums ir 0,67 EUR/kVa par augstspriegumu.

Par zemspriegumu tas tiek noteikts saskaņā ar šādu tarifu:

§ 5   Valdība nosaka šā panta īstenošanas pasākumus. Tā var it īpaši noteikt pienākumu sadales sistēmas operatoram, elektroenerģijas reģionālās pārvades tīkla operatoram un tiešo līniju lietotājiem sniegt tai maksājuma iekasēšanai lietderīgus datus.

Valdība var noteikt pienākumu sadales sistēmas operatoram nosūtīt maksātājiem uzaicinājumu samaksāt maksājumu. Uzaicinājumā tiek iekļauta it īpaši norāde uz finanšu gadu, aprēķina bāzi, likmi, maksājuma samaksas termiņu un maksājuma samaksas veidu. Tomēr šā uzaicinājuma nosūtīšana vai nenosūtīšana nekādā veidā neskar maksātāju tiesības un pienākumus.

§ 6   Maksājums tiek atgūts un piedzīts, ievērojot 1992. gada 26. jūlija Rīkojuma par reģionālo nodokli, kas jāmaksā apbūvētu nekustamo īpašumu iemītniekiem un lietu tiesību īpašniekiem saistībā ar dažiem nekustamajiem īpašumiem, VI nodaļā paredzētos noteikumus. Tomēr maksājuma samaksas termiņš tiek noteikts atbilstoši šā panta 3. punktam.

§ 7   Ieņēmumi no maksājuma tiek piešķirti sadales sistēmas operatoram, lai segtu 24. pantā norādīto sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu izmaksas [vēlāk noteikums ir ticis grozīts, paplašinot to personu loku, kurām tiek piešķirti ieņēmumi no maksājuma, un norādot šo ieņēmumu sadalījumu].

§ 8   Pienākums veikt maksājumu rodas, sākot no 2004. gada janvāra.

§ 9   Izmaksas, kas ir saistītas ar 24. pantā paredzētajiem sabiedriskā pakalpojuma uzdevumiem un pārsniedz saskaņā ar šo pantu iekasēto maksājumu summu, kā ekspluatācijas izmaksas ir jāsedz sadales sistēmas operatoram. Šo izmaksu pārnešanu uz tarifiem reglamentē federālie tiesību akti.

[..]”

5

Rīkojuma par elektroenerģiju 26. pants vairākas reizes ir ticis grozīts, pēdējo reizi – ar 2011. gada 20. jūlija rīkojumu (2011. gada 10. augustaMoniteur belge) un ar 2012. gada 21. decembra Rīkojumu, ar ko nosaka nodokļu procedūru Briseles reģionā (2013. gada 8. februāraMoniteur belge). Pašlaik šā panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Pienākums veikt maksājumu rodas katra mēneša pirmajā datumā. Tas ir jāsamaksā līdz nākamā mēneša 15. datumam. Maksātājs ir atbrīvots no maksājuma attiecībā uz jaudu, kas ir darīta pieejama klientiem lietošanai to dzelzceļa pārvadājumu tīklā, tramvajos vai metro [..].”

6

Pēc šiem grozījumiem tika nedaudz pārveidoti šā 26. panta 4. punktā norādītie tarifi.

7

Rīkojuma par elektroenerģiju 24. pantā, uz kuru ir izdarīta atsauce šā pēdējā minētā rīkojuma 26. panta 7. punktā, ir noteikti sabiedriskā pakalpojuma uzdevumi, kas ietilpst sadales sistēmas operatora pienākumos un kuru saturs ir šāds.

“Sadales sistēmas operators pilda sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus, kas noteikti turpmāk 1.–5. punktā:

8

Iepriekš izklāstītie uzdevumi vēlāk ir tikuši grozīti, pēdējo reizi – ar 2011. gada 20. jūlija rīkojumu (2011. gada 10. augustaMoniteur belge). Pašlaik tātad ir noteikti šādi uzdevumi.

“24. pants

§ 1   Sadales sistēmas operators un piegādātāji katrs savā attiecīgajā jomā pilda sabiedriskā pakalpojuma saistības, kuras ir noteiktas turpmāk 1. un 2. punktā:

§ 2   [Briseles Vides pārvaldības] Institūts pilda sabiedriskā pakalpojuma saistības attiecībā uz elektroenerģijas racionālas izmantošanas veicināšanu, sniedzot informāciju, rīkojot demonstrējumus un nodrošinot aprīkojumu, sniedzot pakalpojumus un finansiālu atbalstu par labu visām galalietotāju kategorijām, kā arī vietējiem piegādātājiem, kuri pilnībā vai daļēji apmierina savu lietotāju vajadzības, izmantojot elektroenerģijas ražošanas iekārtu, kas atrodas ierobežotā ģeogrāfiskā teritorijā un ir pietiekami norobežota un savienota ar kopīga pieslēguma un/vai privātu tīkla, kuros tie veic piegādi, galveno skaitītāju [..].”

24.a pants

Sadales sistēmas operators veic arī šādus sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus:

9

2004. gada 1. aprīļa Rīkojumā par Briseles reģiona gāzes tirgus organizāciju, kas attiecas uz ceļu maksu gāzes un elektroenerģijas piegādes jomā un ar ko groza 2001. gada 19. jūlija Rīkojumu par Briseles reģiona elektroenerģijas tirgus organizāciju (2004. gada 26. aprīļaMoniteur belge, 34281. lpp.), gāzes piegādes jomā ir paredzēts piemērot iemaksu, kura ir maksājama no 2004. gada 1. jūlija (turpmāk tekstā – “Rīkojums par gāzi”). Šā rīkojuma 20. panta sākotnējā redakcijā bija noteikts:

“Izmaksas, kas saistītas ar 18. pantā paredzētajiem sabiedriskā pakalpojuma uzdevumiem, kā ekspluatācijas izmaksas sedz sadales sistēmas operators. Šo izmaksu pārnešanu uz tarifiem reglamentē federālie tiesību akti.”

10

Ar 2011. gada 20. jūlija Rīkojumu, ar ko groza Rīkojumu par gāzi (2011. gada 10. augustaMoniteur belge), minētais Rīkojuma par gāzi 20. pants tika atcelts un aizstāts ar 20.q pantu, kurā paredzēts:

“§ 1 No   fiziskām vai juridiskām personām, kurām ir piegādes licence, kas izsniegta atbilstoši 15. pantam (turpmāk tekstā – “maksātājs”), tiek iekasēts ikmēneša maksājums.

§ 2   Pienākums veikt maksājumu rodas katra mēneša pirmajā datumā. Tas ir jāsamaksā līdz nākamā mēneša 15. datumam.

§ 3   Neskarot otrajā daļā precizēto, maksājumu aprēķina, pamatojoties uz sistēmas operatora izmantoto un galalietotājiem uzstādīto skaitītāju lielumu patēriņa vietās, kas atrodas Briseles reģionā. Skaitītāja lielumu nosaka pēc gāzes maksimālās caurplūdes, kas izteikta kubikmetros/stundā, kam skaitītājs ir bijis paredzēts. Attiecībā uz galalietotājiem, kuriem uzstādītā skaitītāja kalibrs ir 6 vai 10 m3/h, maksājumā ņem arī vērā derīgu standartizētu pēdējo gada patēriņu, kas aprēķināts saskaņā ar Briseles reģionā piemērojamo MIG.

§ 4   Tiek noteikts šāds ik mēnesi iekasējamais maksājums:

Iepriekš minētās summas ik gadu tiek pielāgotas [Beļģijas] Karalistes patēriņa cenu indeksam. [..]

§ 5   Valdība nosaka šā panta īstenošanas pasākumus. Tā var jo īpaši noteikt pienākumu sadales sistēmas operatoram un tiešo līniju lietotājiem sniegt tai maksājuma iekasēšanai lietderīgus datus.

Valdība var noteikt pienākumu sadales sistēmas operatoram nosūtīt maksātājiem uzaicinājumu samaksāt maksājumu. Uzaicinājumā tiek iekļauta it īpaši norāde uz finanšu gadu, aprēķina bāzi, likmi, maksājuma samaksas termiņu un maksājuma samaksas veidu. Tomēr šā uzaicinājuma nosūtīšana vai nenosūtīšana nekādā veidā neskar maksātāju tiesības un pienākumus.

§ 6   Maksājums tiek atgūts un piedzīts, ievērojot Rīkojuma, ar ko nosaka nodokļu procedūru Briseles reģionā, [13.–19.], 22. un 23. pantā paredzētos noteikumus.

§ 7   Iekasētos maksājumus pārskaita fondiem, kas ir minēti attiecīgi 1991. gada 12. decembra Rīkojuma, ar ko izveido budžeta fondus, 2. panta 15. un 16. punktā, saskaņā ar šādu sadalījumu:

§ 8   Pienākums veikt maksājumu rodas, sākot no 2012. gada janvāra.”

11

Gāzes sadales sistēmas operatoram uzticētie sabiedriskā pakalpojuma uzdevumi ir noteikti Rīkojuma par gāzi 18. pantā, kura sākotnējā redakcijā bija noteikts:

“Sadales sistēmas operators veic šādus sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus:

12

Sākot no 2011. gada augusta šie sabiedriskā pakalpojuma uzdevumi ir noteikti šādi:

“18. pants

Sistēmas operators un piegādātāji, katrs savā attiecīgajā jomā, veic sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus un saistības, kuras ir noteiktas turpmāk 1.–3. punktā:

18.a pants

Sadales sistēmas operators veic arī šādus pienākumus:

[..]”

13

Karaļa 2004. gada 29. februāra Lēmuma par vispārējo tarifu struktūru un pamatprincipiem un procedūrām tarifu jomā, un dabas gāzes sadales sistēmu operatoru, kas darbojas Beļģijas teritorijā, uzskaiti (2004. gada 11. martaMoniteur belge) 9. pants ir formulēts šādi:

“Tarifu rēķinā ir iekļauti izmaksu posteņi, kas saistīti ar nodokļiem, maksājumiem, papildu maksājumiem, iemaksām un atlīdzībām. Šie posteņi nav tarifi šā lēmuma 3.–8. panta izpratnē, taču tiem ir jābūt iekļautiem sistēmas lietotāja rēķinā. Vajadzības gadījumā tajos ir iekļauti:

14

Karaļa 2003. gada 3. aprīļa Lēmuma par elektroenerģijas un gāzes piegādes rēķiniem (2003. gada 2. maijaMoniteur belge) 1. pantā ir noteikts:

“Pēc elektroenerģijas skaitītāja rādījumu nolasīšanas [sagatavotajos] koriģējošajos rēķinos, kas adresēti galalietotājiem, kuriem ir pieslēgums zemsprieguma tīklam, un rēķinos par gāzes piegādi galalietotājiem, kuru patēriņš gadā ir mazāks vai vienāds ar 60000 kWh, ir jābūt iekļautai vismaz šādai informācijai:

[..]

[..].”

15

1999. gada 29. aprīļa Federālā likuma par elektroenerģijas tirgus organizāciju 22.a pantā ir noteikts:

“§ 1   Elektroenerģijas tirgus liberalizācijas rezultātā radušos pašvaldību ieņēmumu zaudējumu kompensēšanai paredzēta federālā iemaksa tiek noteikta katru gadu uz šāda pamata: [..]

[..]

§ 4   [Šā panta] iepriekšējos punktos paredzēto iemaksu iekasē sadales sistēmas operatori.

Sadales sistēmas operatori, attiecīgā sadales tīkla pieslēguma tarifos nosakot papildu maksājumu, kurš atkarībā no nodevas punkta tiek piemērots nodokļa maksātājiem, var elektroenerģijas tirgus liberalizācijas rezultātā radušos pašvaldību ieņēmumu zaudējumu kompensēšanai paredzēto federālo iemaksu pārnest uz saviem lietotājiem, kas, savukārt, var iekļaut to rēķinā saviem klientiem, līdz brīdim, kad papildu maksājums tiek galīgi iekļauts rēķinā tiem, kas MWh ir patērējuši savām pašu vajadzībām.”

16

Ministrijas 2005. gada 13. maija Lēmumā par minētā 22.a panta īstenošanu (2005. gada 18. maijaMoniteur belge, 23450. lpp.) ir paredzēts:

“Likuma 22.a pantā paredzēto federālo iemaksu piegādātāji ik mēnesi iekļauj rēķinā galalietotājiem šādā veidā: [..].”

17

Kopš Rīkojuma par elektroenerģiju un Rīkojuma par gāzi stāšanās spēkā Electrabel SA (turpmāk tekstā – “Electrabel”), elektroenerģijas un gāzes piegādātājs, Savienības iestādēm, kuru mītnes vieta ir Briselē, izraksta rēķinu par iemaksām, kas attiecas uz elektroenerģijas un gāzes piegādi un kas no 2004. gada 1. jūlija rēķinos tiek skaidri iekļautas ar nosaukumu “reģionālās iemaksas”.

18

No 2004. gada augusta Savienības iestādes pauda šaubas par šo iemaksu raksturu, tāpat kā par analoga satura federālo iemaksu par gāzi un elektroenerģiju raksturu. Uzskatot, ka strīdīgajām iemaksām esot netiešo nodokļu raksturs, Komisija ar 2005. gada 28. jūlija vēstuli lūdza Beļģijas federālajām iestādēm, kā arī Briseles reģiona iestādēm atbrīvojumu no nodokļiem un samaksāto nodokļu atmaksu un, sākot no šīs dienas, pārtrauca maksāt Electrabel šīs reģionālās un federālās iemaksas.

19

Ar 2006. gada 3. marta, 2007. gada 20. decembra un 2008. gada 18. aprīļa vēstulēm federālās iestādes piešķīra lūgto atbrīvojumu no federālajām iemaksām, atzīstot, ka tās varētu tikt uzskatītas par cenā iekļautu tirdzniecības nodokli.

20

2008. gada septembrī Komisija tomēr samaksāja reģionālajām iemaksām atbilstošās summas un pēc tam turpināja tās maksāt, lai izvairītos no piegādes pārtraukšanas, ko veiktu Electrabel, kurai pašai bija pienākums šīs summas samaksāt sistēmas operatoram Sibelga, Briseles reģiona gāzes un elektroenerģijas tīklu operatoram pašvaldību savienībā.

21

Ar 2007. gada 3. janvāra vēstuli Briseles reģiona kompetentais ministrs atbildēja, ka Komisijas 2005. gada 28. jūlija lūgumu neesot iespējams apmierināt tādēļ, ka iemaksa par elektroenerģiju esot atlīdzība par noteiktu pakalpojumu, kuru Komisija ir saņēmusi vai varētu saņemt, un ka ar Rīkojumu par elektroenerģiju Komisija netiekot pakļauta nevienai nodokļu saistībai, jo šis rīkojums attiecoties vienīgi uz piegādes licences īpašniekiem, proti, šajā lietā – uz Electrabel.

22

Ar 2007. gada 21. decembra vēstuli Briseles reģiona kompetentais ministrs izklāstīja iemeslus, kādēļ viņš nepiekrītot Komisijas nostājai, saskaņā ar kuru lielākā daļa Rīkojuma par elektroenerģiju 24. pantā noteikto pakalpojumu nevarot tikt sniegti Komisijai. Papildus attiecībā uz lietā aplūkotās iemaksas raksturu ministrs atsaucās uz spriedumu Komisija/Beļģija (C‑437/04, EU:C:2007:178) un uzsvēra, ka pretstatā federālajai iemaksai Rīkojuma par elektroenerģiju 26. pantā paredzētā iemaksa attiecoties tikai uz piegādes licences īpašniekiem un ka apstāklis, ka tie līgumiski vai ekonomiski pārnes šo iemaksu uz saviem klientiem, nevarot radīt pamatu atbrīvojumam.

23

2008. gada 27. jūnijā Komisija Beļģijas Karalistei nosūtīja pirmo brīdinājuma vēstuli, uz kuru šī pēdējā minētā atbildēja ar 2008. gada 9. septembra vēstuli.

24

Atbildot uz 2008. gada 10. novembra vēstuli, ar kuru Komisija Briseles reģiona kompetentajam ministram oficiāli lūdza atlīdzināt samaksātās strīdīgo iemaksu summas, šis pēdējais minētais nekādā veidā nereaģēja uz šo lūgumu, uzskatot, ka runa esot par līgumiskām attiecībām starp Savienības iestādēm un piegādātāju Electrabel.

25

Šāda nostājas formulējuma dēļ Komisija 2009. gada 15. aprīlī Beļģijas iestādēm nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli, kurā tā norādīja, ka, piemērojot Savienības iestādēm Rīkojuma par elektroenerģiju 26. pantu un Rīkojuma par gāzi 20. pantu, esot pārkāpta nodokļu imunitāte, kuru iestādes izmantojot saskaņā ar Protokola 3. pantu. Komisija būtībā norādīja, ka strīdīgās iemaksas esot netiešie nodokļi un ka to pārnešana uz galalietotājiem nekādā veidā neizrietot no kāda noteikuma līgumā, kas būtu brīvi apspriests ar elektroenerģijas piegādātājiem. Komisija arī norādīja, ka šīm iemaksām esot nodokļa, nevis atlīdzības raksturs, jo tās neatbilstot Tiesas judikatūrā nostiprinātajiem nosacījumiem, lai tiktu kvalificētas kā “maksājumi par sabiedriskajiem pakalpojumiem” Protokola 3. panta otrās daļas izpratnē.

26

Ar 2009. gada 10. jūnija vēstuli Briseles reģiona kompetentais ministrs šo Komisijas analīzi apstrīdēja, būtībā uzsverot, ka lietā aplūkoto iemaksu mērķi esot ar vides politikas jomu saistīto sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu finansēšana, ka Savienības iestādes izmantojot vai varot izmantot vairākus Rīkojumā par elektroenerģiju un Rīkojumā par gāzi noteiktos pakalpojumus un ka Savienības iestādes neesot strīdīgo iemaksu maksātājas, jo par šīm iemaksām tās vienkārši tiekot padarītas atbildīgas, izmantojot līgumus, kas tās saistot ar elektroenerģijas un gāzes piegādātājiem.

27

Ar 2012. gada 27. februāra vēstuli Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu nosūtīja Beļģijas Karalistei argumentētu atzinumu, uz kuru Beļģijas iestādes atbildēja ar 2012. gada 23. aprīļa vēstuli, kurā tās atkārtoja savu iepriekš izstrādāto nostāju.

28

Beļģijas Karalistes argumenti Komisiju nepārliecināja, un Komisija nolēma vērsties Tiesā.

29

Paralēli Tiesā uzsāktajai pienākumu neizpildes konstatēšanas procedūrai Savienības iestādes ir valsts līmenī iesākušas administratīvu procesu un tiesvedību, lai tiktu atlīdzinātas strīdīgo iemaksu summas, kuras, to skatījumā, esot samaksātas nepamatoti.

30

Komisija attiecībā uz strīdīgo iemaksu raksturu norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru nodokļa, nodevas vai maksājuma kvalifikācija no Savienības tiesību viedokļa ir jāveic Tiesai, ievērojot to uzlikšanai raksturīgas objektīvas pazīmes, neatkarīgi no valsts tiesībās sniegtās kvalifikācijas (Bautiaa un Société française maritime, C‑197/94 un C‑252/94, EU:C:1996:47, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Būtisks nodokļa netiešā rakstura elements esot tas, ka šis minētais nodoklis tiek iekasēts izdevumu vai patēriņa gadījumā, turpretim tiešais nodoklis tiktu piemērots ienākumam vai kapitālam. Taču strīdīgo iemaksu iekasējamības gadījums būtu vienkārša elektroenerģijas vai gāzes piegādes atļaujas vai licences turēšana, kam nav nekādas saiknes ar elektroenerģijas piegādātāja vai gāzes sistēmas operatora īpašumu vai ienākumu. Šis iekasējamības gadījums īstenībā esot neatdalāmi saistīts ar elektroenerģijas vai gāzes patēriņu atkarībā no [elektroenerģijas vai gāzes] jaudas, kas darīta pieejama galalietotājam. Uz to, starp citu, norādot fakts, ka šo iemaksu summa tiek aprēķināta, pamatojoties uz šo jaudu.

32

Tātad strīdīgās iemaksas esot elektroenerģijas un gāzes patēriņa cenā ietilpstoši netiešie nodokļi, kas Protokola 3. panta otrās daļas izpratnē iekļauti rēķinā Savienības iestādēm. Šajā ziņā esot mazsvarīgi, kas formāli tiek norādīts kā nodokļa “maksātājs”, lai veiktu šā pēdējā minētā kvalificēšanu. Turklāt tas, ka tiesību aktos nav noteikts tā pārnešanas pienākums, patēriņa nodokli nepārvēršot tiešajā nodoklī, kas skar ienākumu vai kapitālu.

33

Komisija uzsver, ka šajā lietā pārējie Protokola 3. panta otrās daļas piemērošanas nosacījumi ir izpildīti. Proti, elektroenerģija un gāze esot pielīdzināmas bezķermeniskām lietām, kuras ir priekšmets lieliem pirkumiem, ko Savienība izdara oficiālai lietošanai.

34

Beļģijas Karaliste uzskata, ka Protokolā paredzētā nodokļu imunitāte darbojas vienīgi attiecībā uz valsts tiesību aktiem, kas “uzliek” tiešos vai netiešos nodokļus Savienības iestādēm, un ka savukārt šī imunitāte nav piemērojama tad, ja atbilstoši līgumu noteikumiem uz šīm iestādēm tiek pārnests slogs, par kuru tās brīvi vienojušās ar savu līgumpartneri.

35

Šajā lietā Rīkojumā par elektroenerģiju piegādes licences īpašnieks esot norādīts kā elektroenerģijas iemaksas maksātājs un Rīkojumā par gāzi sadales sistēmas operators esot norādīts kā gāzes iemaksas maksātājs. Tātad, ņemot vērā, ka Savienības iestādes nav norādītie maksātāji, tām nevarot tikt piemērota Protokola 3. pantā paredzētā nodokļu imunitāte, vēl jo vairāk tāpēc, ka nevienā tiesību vai reglamentējošo aktu noteikumā norādītajiem maksātājiem neesot noteikts pienākums strīdīgās iemaksas līgumiskā ceļā pārnest uz saviem klientiem. Turklāt jebkāda tirgus situācija, kuras dēļ visi piegādātāji strīdīgās iemaksas pārnestu uz saviem galalietotājiem, tomēr nevarot radīt nodokļu imunitāti Savienības iestāžu labā (spriedums Komisija/Beļģija, C‑437/04, EU:C:2007:178, 53. un 58. punkts).

36

Beļģijas Karalistes skatījumā, apstāklis, ka strīdīgās iemaksas varētu tikt pārnestas, nevar tās pārvērst netiešajos nodokļos attiecībā uz Savienības iestādēm, ņemot vērā starp šīm iestādēm un to piegādātājiem nodibinātu līgumattiecību esamību, ar ko pietiek, lai pierādītu, ka nevar piekrist to kvalificēšanai par “nodokli” attiecībā uz šīm iestādēm. Starp citu, mazsvarīgi esot tas, vai strīdīgās iemaksas tiktu kvalificētas kā “tiešie nodokļi” vai “netiešie nodokļi”, jo likumiskais parādnieks esot skaidri identificēts kā Savienības iestāžu līgumpartneris. Līdz ar to strīdīgās iemaksas neietilpstot Protokola 3. panta piemērošanas jomā.

37

Turklāt nevajadzētu vilkt paralēles starp strīdīgajām iemaksām un federālo iemaksu, kas ieviesta ar 1999. gada 29. aprīļa federālo likumu, ciktāl šā likuma 22.a panta 4. punktā galalietotāji esot skaidri noteikti kā federālās iemaksas maksātāji.

38

Ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Protokola 3. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikti divi atšķirīgi imunitātes režīmi, runājot attiecīgi par tiešajiem un netiešajiem nodokļiem, un ka šī atšķirība starp režīmiem ir būtiska imunitātes jautājuma izvērtēšanas mērķiem (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Beļģija, C‑437/04, EU:C:2007:178, 36.–38. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

39

Šajā lietā ir skaidrs, ka strīdīgās iemaksas netiek piemērotas ienākumiem vai kapitālam Tiesas judikatūras izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Beļģija, C‑437/04, EU:C:2007:178, 44. punkts). Turklāt ir jāsecina, ka elektroenerģijas un gāzes piegādātāji strīdīgās izmaksas iekļauj Savienības iestādēm adresētajos rēķinos par šīm piegādēm. Līdz ar to šīs iemaksas ir jāuzskata par netiešajiem nodokļiem, kas ir minēti Protokola 3. panta otrajā daļā.

40

Tādējādi šajā ziņā ir jāuzsver, ka secinājumi, kurus Tiesa ir izdarījusi spriedumā Komisija/Beļģija (C‑437/04, EU:C:2007:178), nav transponējami šajā lietā. Proti, lietā, kurā taisīts minētais spriedums, runa bija par tiešo nodokli, kas uzlikts lietu tiesību īpašniekiem saistībā ar nekustamajiem īpašumiem, un šis nodoklis bija līgumiski pārnests uz Savienības iestādēm kā nomniekiem.

41

Attiecībā uz Protokola 3. panta otrās daļas piemērošanas nosacījumiem netiek apstrīdēts, ka elektroenerģijas un gāzes piegāde Savienības iestādēm, kuru mītnes vieta ir Briseles reģionā, ir lielu pirkumu priekšmets, kurus šīs iestādes izdara oficiālai lietošanai un kuri ir nepieciešami šo iestāžu normālai darbībai. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka šo noteikumu piemērošana izraisītu konkurences izkropļošanu.

42

Beļģijas Karalistes skatījumā, pat gadījumā, kad strīdīgās iemaksas būtu kvalificējamas kā “netiešie nodokļi”, Protokola 3. panta otrā daļa nebūtu piemērojama, ņemot vērā, ka atbilstoši lietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem Savienības iestādes nav norādītas kā šo iemaksu maksātāji.

43

Šajā ziņā ir jāatzīst, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis savu secinājumu 59. un 60. punktā, ka no Protokola 3. panta otrās daļas teksta neizriet, ka, lai būtu piemērojama šajā normā paredzētā imunitāte, valsts tiesību aktos Savienība būtu jānorāda kā netiešo nodokļu, šajā lietā – strīdīgo iemaksu, maksātāja. Proti, šajā normā ir vienīgi prasīts, lai netiešie nodokļi būtu “iekļauti nekustama īpašuma cenā” vai kustama īpašuma cenā un ka to cenā “ietilpst” šādi nodokļi.

44

Turklāt ir jānorāda, ka, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa sistēmā, kurā Protokola 3. panta otrā daļa bieži tiek piemērota, lielākoties nevis galalietotājs, bet gan preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs tiek norādīti kā nodokļa maksātāji.

45

Līdz ar to Protokola 3. panta otrās daļas piemērošanas mērķiem nav nosacījuma, ka lietā aplūkotajos valsts tiesību aktos Savienības iestādes būtu jānorāda kā maksātāji.

46

Beļģijas Karaliste turklāt uzsver, ka Protokola 3. panta otrajā daļā paredzētā imunitāte ir piemērojama vienīgi, ja aplūkotais netiešais nodoklis uz Savienības iestādēm tiek pārnests atbilstoši piemērojamiem valsts tiesību aktiem.

47

Šāds nosacījums arī nav ietverts aplūkotās tiesību normas formulējumā.

48

Tomēr no lietā analizētā nodokļu režīma rakstura un būtiskām iezīmēm izriet, ka aplūkotais netiešais nodoklis ir ticis izveidots un ieviests ar mērķi, lai tas tiktu pārnests uz galalietotāju.

49

Vairāki elementi pierāda, ka šajā lietā tā tas ir.

50

Ir jāatzīst, ka lietā aplūkotajos valsts tiesību aktos ir sīki noteikti tādi galvenie strīdīgo iemaksu elementi kā aprēķina bāze, šo iemaksu likme, atsaucoties uz patēriņu un galalietotājiem.

51

Rīkojuma par elektroenerģiju 26. panta 3. punktā ir paredzēts, ka iemaksu par elektroenerģiju aprēķina, pamatojoties uz elektroenerģijas jaudu, kas darīta pieejama galalietotājiem. Tāpat Rīkojuma par gāzi 20.q panta 3. punktā ir noteikts, ka iemaksu par gāzi aprēķina, pamatojoties uz galalietotājiem uzstādīto skaitītāju lielumu.

52

Turklāt grozītajā Rīkojuma par elektroenerģiju 26. panta 4. punktā un Rīkojuma par gāzi 20.q panta 4. punktā ir konkrēti nostiprināti mēnesī iekasējamie maksājumi. Saskaņā ar šo pēdējo normu šajos maksājumos ņem vērā arī pēdējo gada patēriņu.

53

Karaļa 2004. gada 29. februāra lēmuma 9. pantā un Karaļa 2003. gada 3. aprīļa lēmuma 1. pantā ir paredzēts, ka visi iekasētie nodokļi, maksājumi un iemaksas, ko saņem visas valsts iestādes, jāintegrē un specifiski un skaidri jānorāda galalietotājiem adresētajos rēķinos par elektroenerģijas un gāzes piegādi.

54

Grozītajā Rīkojuma par elektroenerģiju 26. panta 2. punktā ir noteikts, ka maksātājs ir atbrīvots no iemaksas par elektroenerģiju attiecībā uz jaudu, kas ir darīta pieejama klientiem lietošanai to dzelzceļa pārvadājumu tīklā, tramvajos vai metro. No tā izriet, ka Briseles reģionam bija nolūks piešķirt nodokļa priekšrocības šā veida darbības veicējiem, un tas norāda, ka likumdevējs ir vadījies pēc premisas, saskaņā ar kuru lietā aplūkotais netiešais nodoklis ir jāmaksā galalietotājam, un ka, ja netiktu piešķirts šis atbrīvojums, attiecīgo tīklu operatoriem būtu tas jāmaksā.

55

Šos vērtējumus neapstiprina fakts, ka 1999. gada 29. aprīļa Federālā likuma 22.a pantā ir skaidri paredzēta iespēja federālo iemaksu pārnest uz galalietotāju. Proti, atšķirīga pieeja attiecībā uz atbrīvojumu no federālā nodokļa un reģionālā nodokļa, kuriem ir salīdzināms raksturs, varētu liecināt par nesaskanību šīs dalībvalsts nodokļu sistēmā.

56

Visbeidzot ir jānorāda, ka saskaņā ar Protokola 3. panta otrās daļas formulējumu strīdīgo iemaksu atlaišana vai atlīdzināšana ir iespējama.

57

Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, ir jāatzīst, ka strīdīgās iemaksas un to piemērošana atbilst Protokola 3. panta otrajā daļā paredzētajiem nosacījumiem.

58

Komisija apgalvo, ka strīdīgās iemaksas nevar tikt kvalificētas kā “[vienkārši] maksājumi par sabiedriskajiem pakalpojumiem” Protokola 3. panta trešās daļas izpratnē. Proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru iemaksa var būt vienkāršs maksājums par sabiedriskajiem pakalpojumiem šīs normas izpratnē tikai tad, ja šādi pakalpojumi tiek sniegti vai vismaz var tikt sniegti tiem, kuriem tā ir jāmaksā (spriedums AGF Belgium, C‑191/94, EU:C:1996:144, 26. punkts). Turklāt, lai nodokli varētu kvalificēt kā “maksājumu par sabiedrisko pakalpojumu”, ir nepieciešama tieša un proporcionāla saikne starp šā pakalpojuma reālajām izmaksām un saņēmēja samaksāto nodokli (spriedums Eiropas Kopiena, C‑199/05, EU:C:2006:678, 25. punkts). Šie abi nosacījumi šajā lietā neesot izpildīti.

59

Kas attiecas uz pirmo no šiem nosacījumiem, Komisija uzsver, ka attiecībā uz iemaksu par elektroenerģiju savās atbildēs uz brīdinājuma vēstulēm un argumentēto atzinumu Beļģijas iestādes bija norādījušas šādus trīs uzdevumus, no kuriem Savienības iestādes ir guvušas vai varētu gūt labumu, proti, elektroenerģijas racionālas izmantošanas veicināšanas programmas, koģenerācijas ceļā saražotās elektroenerģijas pārņemšana un publisko teritoriju apgaismošana.

60

Kas attiecas uz pirmo no šiem uzdevumiem, kurš ietver subsīdiju piešķiršanu, šāda programma nevarētu tikt uzskatīta par pakalpojumu. Attiecībā uz otro uzdevumu, proti, koģenerācijas ceļā saražotās elektroenerģijas pārņemšanu, ko veic sistēmas operators, Savienības iestādes neveic pakalpojumu sniedzēja darbības vai darbības ar mērķi gūt peļņu. Attiecībā uz trešo uzdevumu saistībā ar publisko teritoriju apgaismošanu runa esot par sabiedrisko pakalpojumu, kas esot paredzēts ne tikai konkrēti Savienības iestādēm, bet arī ikvienai personai Briseles ielās neatkarīgi no tā, vai šī persona ir vai nav elektroenerģijas piegādātāja galalietotājs. Taču iemaksa varētu tikt kvalificēta kā “maksājums par sabiedrisko pakalpojumu” vienīgi ar nosacījumu, ka tā ir atlīdzība par noteiktu pakalpojumu, kas konkrēti tika sniegts vai varētu tikt sniegts kādai personai, kurai šī iemaksa ir jāsamaksā.

61

Attiecībā uz iemaksu par gāzi Savienības iestādes nevarot gūt labumu no Rīkojuma par gāzi 18. un 18.a pantā izklāstītajiem uzdevumiem, jo šie uzdevumi attiecoties tikai uz mājsaimniecībām, personām, kuras izmanto īpašu sociālu tarifu, un pašvaldībām.

62

Attiecībā uz Tiesas judikatūrā izvirzīto otro nosacījumu Komisija norāda, ka iemaksa par elektroenerģiju tiek aprēķināta proporcionāli elektroenerģijas jaudai, kas darīta pieejama galalietotājam, un tāpēc nepastāv nekāda veida saistība starp Savienības iestāžu samaksāto summu un šīm iestādēm it kā sniegto pakalpojumu izmaksām. Šajā ziņā Komisija atsaucas uz publisko teritoriju apgaismojuma piemēru: lielie elektroenerģijas lietotāji, kas maksā augstāku iemaksu, publisko teritoriju apgaismojumu neizmanto vairāk kā citi lietotāji. Attiecībā uz iemaksu par gāzi tā tiekot aprēķināta proporcionāli patērētajām kilovatstundām, un tādējādi tai neesot jebkādas tiešas un proporcionālas saiknei starp pakalpojuma reālajām izmaksām un saņēmēja samaksāto maksājumu.

63

Norādot uz spriedumu AGF Belgium (C‑191/94, EU:C:1996:144, 25. un 26. punkts), Beļģijas Karaliste apgalvo, ka sabiedriskie pakalpojumi, ar kuriem ir saikne strīdīgajām iemaksām, atbilstot šajā ziņā Tiesas judikatūrā izvirzītajam pirmajam nosacījumam, proti, ka tie var tikt sniegti Savienības iestādēm. Konkrēti, ar elektroenerģijas un gāzes racionālu izmantošanu saistītās programmas ietver elementus, it īpaši subsīdijas, ko Savienības iestādes varētu izmantot, īstenojot energoefektivitātes [uzlabošanas] pasākumus. Beļģijas Karaliste šajā ziņā atsaucas uz tabulu, kurā norādītas subsīdiju summas, ko Savienības iestādes pēdējos gados ir izmantojušas.

64

Tāpat minētās iestādes varētu gūt labumu no pasākumiem attiecībā uz koģenerācijas ceļā saražotās elektroenerģijas pārņemšanu, ņemot vērā, ka to rīcībā ir piemērotas iekārtas. Tie paši nosacījumi esot spēkā attiecībā uz publisko teritoriju apgaismojumu, no kura varētu gūt labumu Savienības iestādes. Neatkarīgi no fakta, ka ne Protokolā, ne Tiesas judikatūrā netiek prasīts, lai pakalpojumi tiktu “konkrēti” sniegti saņēmējiem, daļa Briseles reģiona publisko teritoriju apgaismojuma esot specifiski izvēlēta Savienības iestādēm un turklāt piemērota to specifiskajām prasībām.

65

Tiesas judikatūrā izvirzītais otrais nosacījums šajā lietā esot arī izpildīts. Tiešām, strīdīgās iemaksas tiekot aprēķinātas atkarībā no tīkla lietotāju rīcībā nodotās jaudas, un tas liecinot par saistību starp šo iemaksu summu un sniegto pakalpojumu. Šķiet, ka jauda, kas darīta pieejama, ir vienīgais efektīvais kritērijs, it īpaši attiecībā uz publisko teritoriju apgaismojumu, kura lietošanu būtu ļoti grūti aplēst.

66

No Tiesas judikatūras izriet, ka ir nepieciešami divi nosacījumi, lai uzskatītu, ka tāds netiešais nodoklis, kāds ir strīdīgās iemaksas, ir vienkāršs maksājums par sabiedriskajiem pakalpojumiem Protokola 3. panta trešās daļas izpratnē. Saskaņā ar pirmo no šiem nosacījumiem ir nepieciešams, lai šādi pakalpojumi tiktu vai vismaz varētu tikt sniegti tiem, kuriem šāds netiešais nodoklis ir jāmaksā (spriedums AGF Belgium, C‑191/94, EU:C:1996:144, 26. punkts). Saskaņā ar otro nosacījumu ir nepieciešama tieša un proporcionāla saikne starp šā pakalpojuma reālajām izmaksām un saņēmēja samaksāto nodokli (spriedums Eiropas Kopiena, C‑199/05, EU:C:2006:678, 25. punkts). Šie abi nosacījumi ir kumulatīvi.

67

Ir jāatzīst, ka, no vienas puses, lietā aplūkotajos valsts tiesību aktos, t.i., Rīkojuma par elektroenerģiju 24. un 24.a pantā, kā arī Rīkojuma par gāzi 18. un 18.a pantā, ir precīzi noteikti sabiedriskā pakalpojuma uzdevumi, kuriem ir jābūt finansētiem ar ieņēmumiem no strīdīgajām izmaksām.

68

Taču, kā to atzīst Beļģijas Karaliste pati, ne visi šajos uzdevumos ietilpstošie pakalpojumi var tikt sniegti Savienības iestādēm. Runa it īpaši ir par minimāla elektroenerģijas un gāzes daudzuma nepārtrauktas piegādes nodrošināšanu lietošanai mājsaimniecībās un par šo abu preču piegādi par īpašu sociālu tarifu. Beļģijas Karaliste atzīst, ka vienīgi trīs no šiem uzdevumiem var dot labumu Savienības iestādēm, proti, koģenerācijas ceļā saražotās elektroenerģijas pārņemšana, elektroenerģijas un gāzes racionālas izmantošanas veicināšana un publisko teritoriju apgaismošana.

69

No otras puses, kā izriet no lietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem, tiek uzskatīts, ka ar strīdīgajām iemaksām iegūtās summas sedz visu šajos tiesību aktos paredzēto sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu izmaksas.

70

Tātad ir jāatzīst, ka Savienības iestāžu samaksātās strīdīgās iemaksas ir arī tādu sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu finansēšanai, kuri nevar dot labumu šīm iestādēm. Līdz ar to no šī vienīgā fakta izriet, ka šā sprieduma 66. punktā minētais pirmais nosacījums nav izpildīts un tāpat tas, kas attiecas uz otro nosacījumu, ka nepastāv tieša un proporcionāla saikne starp šā strīdīgo iemaksu summu un valsts tiesību aktos paredzēto sabiedrisko pakalpojumu reālajām izmaksām.

71

Šādas saiknes neesamība ir jākonstatē pat attiecībā uz trijiem sabiedriskā pakalpojuma uzdevumiem, kuri var dot labumu Savienības iestādēm.

72

Tiešām, strīdīgo iemaksu aprēķina bāze neparāda pietiekamu saikni ar mērvienībām, kuras parasti tiek piemērotas koģenerācijas ceļā saražotās elektroenerģijas mērīšanai, kas varētu būt kilovatstunda, vai publisko teritoriju apgaismojuma mērīšanai, kas varētu būt apgaismotās teritorijas platība vai mērvienība attiecībā uz gaismas enerģijas daudzumu.

73

Tādējādi, pat ja Savienības iestādes varētu būt gūt labumu no dažiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, lietā aplūkotie valsts tiesību akti neļauj noteikt, kādā mērā tie var gūt šo labumu.

74

Līdz ar to šajā lietā nepastāv Tiesas judikatūrā prasītā tiešā un proporcionālā saikne starp valsts tiesību aktos paredzētajiem sabiedriskā pakalpojuma uzdevumiem un strīdīgajām iemaksām, kas jāsamaksā Savienības iestādēm kā šo pakalpojumu saņēmējām.

75

Līdz ar to ir jāatzīst, ka nepiešķirot Savienības iestādēm atbrīvojumu no iemaksām, kas noteiktas Rīkojuma par elektrību 26. pantā, kā arī Rīkojuma par gāzi 20. pantā, redakcijā ar grozījumiem, un atsakoties atlīdzināt šīs iemaksas, ko Briseles reģions šādi iekasējis, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi Protokola 3. panta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

76

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, šai dalībvalstij ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: