1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ļauj Tiesai precizēt valsts tiesas pilnvaru apjomu, izvērtējot tos negodīgos noteikumus patērētāju līgumos, kuri ietilpst Direktīvas 93/13/EEK ( 2 ) piemērošanas jomā.

2.

Iesniedzējtiesa, kurā ir iesniegts pieteikums par maksājuma rīkojuma izpildi, prāto, vai tai pēc savas ierosmes ir jāizskata jautājums par negodīga līguma noteikuma spēkā neesamību, lai arī pieteikuma par maksājuma rīkojumu izvērtēšanas laikā nav tikusi veikta nekāda negodīgu noteikumu pārbaude ( 3 ).

3.

Šis jautājums attiecas uz gadījumu, kurā maksājuma rīkojuma procedūrai seko piespiedu izpildes procedūra, proti, gadījumu, kādu Tiesai vēl nav bijusi iespēja izvērtēt savā apjomīgajā judikatūrā par negodīgu noteikumu pārbaudi tiesās.

4.

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

5.

Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

6.

Maksājuma rīkojuma procedūra ir noteikta 2000. gada 7. janvāra Civilprocesa likumā (Ley de Enjuiciamiento Civil) (2000. gada 8. janvāraBOE Nr. 7, 575. lpp.), redakcijā, kas piemērojama šajā tiesvedībā (turpmāk tekstā – “Civilprocesa likums”).

7.

Minētā likuma 812. panta 1. punktā ir noteikts:

“Maksājuma rīkojuma procedūru var izmantot ikviena persona, kura citai personai pieprasa samaksāt jebkura veida finanšu parādu, kuram ir iestājies izpildes termiņš un kura samaksa ir pieprasāma, neatkarīgi no tā summas, ja šāds parāds tiek pamatots atbilstoši šādai kārtībai:

[..].”

8.

Civilprocesa likuma 815. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Ja pieteikumam [..] pievienotie dokumenti pirmšķietami pierāda prasītāja prasījuma tiesības, ko apliecina pieteikuma saturs, secretario judicial [(tiesu sekretārs)] uzdod parādniekam samaksāt piedzinējam divdesmit dienu laikā un iesniegt tiesai pierādījumus par maksājuma izdarīšanu vai arī ierasties tiesā un iebildumu rakstā īsumā izklāstīt iemeslus, kādēļ parādnieks uzskata, ka viņam nav pienākuma maksāt visu vai daļu no prasītās summas.

[..]

3.   Ja no dokumentiem, kas iesniegti kopā ar pieteikumu, izriet, ka prasītā summa nav pareiza, secretario judicial [(tiesu sekretārs)] par to informē tiesnesi, kurš attiecīgajā gadījumā var lēmumā ierosināt piedzinējam pieņemt vai noraidīt priekšlikumu veikt piedziņu par norādīto, par sākotnēju prasīto summu mazāku summu.

[..]”

9.

Šī paša likuma 816. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ja parādnieks nesamaksā prasīto summu vai neierodas tiesā, secretario judicial [(tiesu sekretārs)] pieņem argumentētu lēmumu par maksājuma rīkojuma procedūras pabeigšanu un paziņo to kreditoram, lai tas var iesniegt pieteikumu izpildes rīkojuma izdošanai, ar kura iesniegšanu pietiek, lai izpildu dokuments tiktu izdots.

2.   Ja ir izdots izpildes rīkojums, šo izpildi veic atbilstoši noteikumiem par tiesas nolēmumu izpildi un pret to var celt iebildumus atbilstoši kārtībai, kas paredzēta šādos gadījumos [..].

[..]”

10.

Minētā likuma 818. panta 1. punkta pirmajā daļā par parādnieka iebildumiem ir paredzēts:

“Ja parādnieks termiņā iesniedz iebildumu rakstu, lietu galīgi iztiesā atbilstošā tiesvedībā un pasludinātais spriedums ir apveltīts ar res judicata spēku.”

11.

Piespiedu izpildes procedūra ir noteikta Civilprocesa likuma III grāmatas tiesību normās. Procedūra, kas ir paredzēta tiesas vai šķīrējtiesas dokumentu izpildei, atšķiras no tās, kas ir paredzēta citu izpildes rīkojumu izpildei.

12.

Ar minētā likuma 552. panta 1. punkta otro daļu izpildes tiesai ir atļauts atteikt izpildes īstenošanu, ja kādā no 557. panta 1. punktā uzskaitītajiem izpildu dokumentiem ir ietverti negodīgi noteikumi. 557. pantā paredzētie iebildumi attiecas tikai uz izpildu dokumentiem, kas nav nedz tiesas, nedz šķīrējtiesas dokumenti.

13.

2006. gada 29. jūnijāJ. V. Albán Zambrano ar Finanmadrid noslēdza aizdevuma līgumu par summu EUR 30000 apmērā, lai finansētu automobiļa iegādi.

14.

Saskaņā ar līguma noteikumiem M. J. García Zapata, J. L. Albán Zambrano un M. E. Caicedo Merino uzņēmās solidāru galvojumu. Līgumā bija paredzēts 84 mēnešus ilgs aizdevuma termiņš ar gada procentu likmi 7 % apmērā, kā arī nokavējuma procentu likmi 1,5 % mēnesī un komisijas maksu EUR 30 apmērā par katra samaksas termiņa nokavējumu.

15.

Tā kā J. V. Albán Zambrano kopš 2011. gada sākuma maksājumus vairs termiņos neveica, Finanmadrid paziņoja par līguma izbeigšanu pirms termiņa un 2011. gada 8. novembrī uzsāka maksājuma rīkojuma procedūru pret četriem atbildētājiem pamatlietā par summu EUR 13447,01.

16.

Secretario judicial (iesniedzējtiesas tiesu sekretārs) atzina šo pieteikumu par pieņemamu, nenododot to tiesnesim. J. V. Albán Zambrano un M. J. García Zapata izsniegtajā pieteikumā par maksājuma rīkojumu viņiem tika uzlikts pienākums nodot šo pieteikumu abiem pārējiem atbildētājiem.

17.

Tā kā atbildētāji pamatlietā nedz izpildīja maksājuma rīkojumu, nedz iesniedza iebildumus, secretario judicial (iesniedzējtiesas tiesu sekretārs) ar 2012. gada 18. jūnija lēmumu noslēdza maksājuma rīkojuma procedūru.

18.

2013. gada 8. jūlijāFinanmadrid lūdza Juzgado de Primera Instancia no5 de Cartagena (Kartahenas pirmās instances tiesa Nr. 5) izskatīt pieteikumu par iepriekšējā punktā minētā lēmuma izpildi.

19.

2013. gada 13. septembrī iesniedzējtiesa aicināja pamatlietas dalībniekus iesniegt apsvērumus jautājumā par attiecīgo līguma noteikumu iespējamo negodīgumu un to, vai šo noteikumu pārbaude tiesā pēc savas ierosmes vēl ir iespējama, kā arī par iespējamu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.

20.

Apsvērumus iesniedza tikai prasītāja pamatlietā.

21.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Spānijas procesuālajām tiesībām tiesnesis par maksājuma rīkojuma procedūru netiek informēts, ja vien vai nu secretario judicial (tiesu sekretārs) to neuzskata par vajadzīgu, vai arī parādnieki neceļ iebildumus. Tādējādi, kā tas bija šīs lietas gadījumā, tiesa uzzina par šo procedūru tikai secretario judicial lēmuma izpildes ietvaros. Tātad, tā kā secretario judicial lēmums ir tiesas izpildu dokuments, kuram ir res judicata spēks, izpildes tiesa nevar pēc savas ierosmes izvērtēt, vai līgumā, uz kura pamata ir ierosināta maksājuma rīkojuma procedūra, iespējams, ir negodīgi noteikumi.

22.

Iesniedzējtiesa šaubās, vai šis tiesiskais regulējums, ciktāl tajā nevienā procedūras brīdī nav paredzēta negodīgu noteikumu pārbaude pēc savas ierosmes, ir saderīgs ar Direktīvu 93/13.

23.

Šajā kontekstā Juzgado de Primera Instancia no5 de Cartagena (Kartahenas pirmās instances tiesa Nr. 5) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

2014. gada 23. janvāra lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika saņemts Tiesas kancelejā 2014. gada 3. februārī. Rakstveida apsvērumus sniedza Spānijas, Vācijas un Ungārijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šīs ieinteresētās personas, atskaitot Ungārijas valdību, piedalījās arī Tiesas sēdē, kura notika 2015. gada 2. septembrī.

25.

Iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi ir par valsts tiesas kompetenci maksājuma rīkojuma pieņemšanas un tā izpildes ietvaros kā no Direktīvas 93/13 viedokļa, tā no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta viedokļa.

26.

Vispirms izvērtēšu abus jautājumus saistībā ar Direktīvu 93/13, jo abi jautājumi saistībā ar Hartas interpretāciju, manuprāt, ir pakārtoti.

27.

Maksājuma rīkojuma procedūra ir procedūra, kas ļauj kreditoram ātri un ar minimālām formalitātēm saņemt izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem. Lai gan konkrētie noteikumi dažādās valstīs atšķiras, tomēr būtībā tā ir procedūra, kurā nav paredzēts nekāds uz sacīkstes principu balstīts process par lietas būtību, atskaitot gadījumu, kurā to uzsāk parādnieks, ceļot iebildumus. Šī procesuālās iniciatīvas pārcelšana uz parādnieku – saukta par strīda inversiju [inversion du contentieux] – nozīmē, ka maksājuma rīkojuma adresātam ir jāuzsāk sacīkstes procedūra tālab, lai panāktu, ka šis rīkojums nekļūst izpildāms ( 4 ).

28.

Līdzīga procedūra Eiropas līmenī ir paredzēta dažiem neapstrīdētiem pārrobežu prasījumiem ( 5 ).

29.

Šīs diskusijas problemātiku kopsavilkumā var izklāstīt šādi: kā negodīgu noteikumu pārbaude pēc savas ierosmes var tikt nodrošināta tādā vienkāršotā procedūrā, kurā uz sacīkstes principu balstīts process tiesā ir paredzēts tikai iebildumu gadījumā? Vai tiesai ir pienākums uzsākt šādu pārbaudi pēc savas ierosmes arī maksājuma rīkojuma izpildes posmā, ja tai nav ticis lūgts iesaistīties agrākā posmā iebildumu neesamības dēļ?

30.

Savā pirmajā un otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa prāto, vai Direktīvai 93/13 ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā, pirmkārt, nav paredzēta obligāta negodīgu noteikumu pārbaude pēc savas ierosmes pieteikuma par maksājuma rīkojumu posmā un, otrkārt, nav atļauta tāda pārbaude pēc savas ierosmes minētā maksājuma rīkojuma izpildes posmā.

31.

Abi jautājumi, ciktāl tie attiecas uz divām secīgām procedūrām, kas paredzētas, lai vispirms pieņemtu un pēc tam izpildītu maksājuma rīkojumu, ir cieši saistīti. Jautājums par negodīgu noteikumu pārbaudi maksājuma rīkojuma izpildes posmā rodas tikai gadījumā, ja tāda pārbaude obligāti būtu bijusi jānodrošina iepriekšējā posmā pirms rīkojuma pieņemšanas, bet tā nav notikusi.

32.

Tādējādi, lai izvērtētu, vai Spānijas maksājuma rīkojuma mehānisms nodrošina Direktīvā 93/13 paredzētās aizsardzības efektivitāti, ir jāņem vērā attiecīgo procesuālo normu kopums.

33.

Tādējādi mani nepārliecina Vācijas valdības arguments, ka pirmais jautājums par maksājuma rīkojuma pieņemšanu esot nepieņemams tāpēc, ka procedūra iesniedzējtiesā attiecoties tikai uz rīkojuma izpildes posmu.

34.

Tātad, lai pienācīgi atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, ir jāizvērtē, vai Direktīvai 93/13 ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā – lai arī neparedzot pārbaudi pēc savas ierosmes pieteikuma par maksājuma rīkojumu izskatīšanas posmā – šādu pārbaudi ir liegts veikt izskatīt arī tiesai, kurai ir uzticēta rīkojuma izpilde.

35.

Uzreiz jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši.

36.

Runa ir par imperatīvu normu, kuras mērķis ir līgumiskajās attiecībās starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju atjaunot vienlīdzību starp līdzējiem ( 6 ).

37.

Spriedumā Océano Grupo Editorial ( 7 ) Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 93/13 6. panta mērķis var tikt sasniegts tikai tad, ja ir atzītas valsts tiesas tiesības pēc savas ierosmes novērtēt līguma noteikuma negodīgumu.

38.

Kopš nupat minētā sprieduma Tiesa ir pastāvīgi spriedusi, ka valsts tiesai piešķirtais uzdevums aplūkotajā jomā nozīmē ne vien tās tiesības, bet arī tās pienākumu pārbaudīt pēc savas ierosmes negodīgus noteikumus, ja tās rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums ( 8 ).

39.

Turklāt valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāveic pierādījumu savākšana, lai varētu veikt šo pārbaudi pēc savas ierosmes ( 9 ).

40.

Spriedumā Banco Español de Crédito ( 10 ) Tiesa uzskatīja, ka pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt negodīgus noteikumus attiecas arī uz maksājuma rīkojuma procedūru, turklāt, pirms patērētājs ir cēlis iebildumus.

41.

Šajā ziņā jāatgādina, ka, tā kā valsts tiesībās paredzētie neapstrīdētu prasījumu piedziņas mehānismi nav saskaņoti, valsts maksājuma rīkojuma procedūru ieviešanas noteikumi ir nosakāmi dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, tikai ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas patērētājiem piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) ( 11 ).

42.

Tomēr Tiesa nosprieda, ka Direktīvai 93/13 ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas neļauj tiesai, kura izskata pieteikumu par maksājuma rīkojuma izdošanu, pēc savas ierosmes, lai gan tās rīcībā ir visi nepieciešamie faktiskie un tiesiskie elementi, izvērtēt līgumā ietverta noteikuma negodīgumu, ja patērētājs nav cēlis iebildumus. Šis secinājums ir balstīts uz apsvērumu, ka, ņemot vērā Spānijas tiesībās paredzētās maksājuma rīkojuma procedūras norises un īpatnību kopumu, ir ievērojams risks, ka attiecīgie patērētāji necels iebildumus ( 12 ).

43.

Manuprāt, spriedums Banco Español de Crédito ( 13 ) ir jāsaprot kā risinājums principam, ar kuru, ņemot vērā maksājuma rīkojuma procedūras saskaņā ar Spānijas tiesībām īpatnības, tiek ieviests līdzsvars starp ideju, saskaņā ar kuru tiesai būtu jākompensē procesuālais trūkums, ko pieļāvis patērētājs, kurš nav zinājis par savām tiesībām, un ideju, saskaņā ar kuru tai būtu jāatlīdzina absolūtā pasivitāte, ko demonstrējis attiecīgais patērētājs ( 14 ).

44.

Tādējādi, ja vien no jauna netiktu pārskatīts risinājums, ko Tiesa pieņēmusi spriedumā Banco Español de Crédito, nevar tikt pieņemta Vācijas un Ungārijas valdību pārstāvētā nostāja, ka tiesai nevar būt pienākums maksājuma rīkojuma procedūrā pārbaudīt negodīgus noteikumus, ja patērētājs paliek pasīvs un neceļ iebildumus.

45.

Tāpat arī ir jāatzīmē, ka spriedums Banco Español de Crédito ir pilnīgi atbilstīgs pamatlietai pat tad, ja tas attiecas uz maksājuma rīkojuma procedūru tās modelī, kāds bija, pirms Spānijas tiesības tika reformētas 2009. gadā ( 15 ).

46.

Faktiski, kā tas izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šīs reformas mērķis bija pārnest ar maksājuma rīkojuma procedūru saistīto tiesas kompetenci uz tiesu sekretāru jeb secretario judicial tā, lai turpmāk tiesnesis iejauktos procedūrā tikai tad, ja secretario judicial to uzskata par vajadzīgu un ja parādnieks ceļ iebildumus, tādējādi uzsākot parastās tiesāšanās kārtības procedūru.

47.

Manuprāt, Tiesas judikatūra attiecībā uz tiesas lomu negodīgu noteikumu pārbaudē ir jāpaplašina uz citām tiesu struktūrām, tādām kā sekretāri, ja viņiem tiek nodota kompetence, kas tieši ietekmē Direktīvas 93/13 īstenošanu.

48.

Tāds, ņemot vērā, ka secretario judicial (tiesu sekretāram) ir tikusi piešķirta kompetence pieņemt lēmumus, kuriem Spānijas procesuālo tiesību izpratnē ir tāda pati iedarbība, kāda ir tiesas nolēmumiem, ir šīs lietas gadījums.

49.

Ja saskaņā ar Spānijas tiesībām kompetence, lai izvērtētu pieteikumu par maksājuma rīkojumu un pieņemtu tiesas nolēmumiem pielīdzinātus lēmumus, turpmāk ir piešķirta secretario judicial (tiesu sekretāram), tad valsts tiesību aktos ir jāuzliek viņam pienākums izvērtēt pēc savas ierosmes līgumā ietverta noteikuma negodīgumu un šaubu gadījumā vērsties tiesā, kas ļautu izskatīt līgumā ietvertu noteikumu sacīkstes principam atbilstošas procedūras gaitā ( 16 ).

50.

Pamatlieta šajā ziņā atšķiras no tās, kurā nesen tika taisīts spriedums ERSTE Bank Hungary ( 17 ), kurā Tiesa, sekojot ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] priekšlikumam, nosprieda, ka judikatūra saistībā ar negodīgu noteikumu pārbaudi pēc savas ierosmes, ņemot vērā būtiskās atšķirības starp tiesas un notāra funkcijām, nav attiecināma uz notāriem.

51.

Būtībā atšķirībā no notāra secretario judicial (tiesu sekretārs) vienīgā funkcija ir līdzdarboties taisnīguma panākšanā, esot saistītam ar tiesu un darbojoties tiesas uzraudzībā.

52.

Tātad dalībvalsts nevar izvairīties no sava pienākuma nodrošināt negodīgu noteikumu pārbaudi pēc savas ierosmes maksājuma rīkojuma procedūrā, pārnesot uz tiesu sekretāru kompetenci pieņemt maksājuma rīkojumu. Valsts tiesību aktos šāda struktūra ir jāpakļauj pienākumam īstenot minēto pārbaudi pēc savas ierosmes un šaubu gadījumā vērsties tiesā.

53.

Tālāk ir jāizskata šai lietai būtiskais jautājums, vai valsts tiesību aktos ir jāļauj izpildes tiesai pārbaudīt negodīgus noteikumus pēc savas ierosmes gadījumos, kad šāda pārbaude nav notikusi pieteikuma par maksājuma rīkojumu izskatīšanas posmā.

54.

Ir jāizšķir vairāki iemesli, kuru dēļ šķiet nevēlami principiāli paredzēt šādu pārbaudi pēc savas ierosmes izpildes posmā.

55.

Pirmkārt, izpildes procedūra nav īsti piemērota prasījumu pamatotības izvērtēšanai. Tiesas, ja tā iejaucas šajā procesā, rīcībā reti ir fakti, kas nepieciešami, lai izvērtētu līguma noteikumus, un tātad tai regulāri būtu jāveic pierādījumu savākšanas pasākumi ar nolūku tos iegūt.

56.

Otrkārt, ja procedūras mērķis ir izpildīt ar tiesas lēmumu pieņemtu maksājuma rīkojumu, negodīgu noteikumu pārbaude draud nonākt pretrunā res judicata spēka principam.

57.

Treškārt, risinājums, kas uzliktu par pienākumu tiesai pārbaudīt negodīgus noteikumus maksājuma rīkojuma procedūrā izdota dokumenta izpildes laikā, būtu grūti savienojams ar Savienības tiesību aktos izveidoto modeli, ar kuru ir iedibināta Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra, kā arī Eiropas izpildes rīkojums neapstrīdētiem prasījumiem.

58.

Eiropas maksājuma rīkojuma procedūrā nekādi apstākļi nevar būt pamats Eiropas maksājuma rīkojuma pārskatīšanai izpildes dalībvalstī pēc būtības ( 18 ). Tas pats attiecas uz Eiropas izpildes rīkojumu Eiropas neapstrīdēto prasījumu izpildes kārtībā ( 19 ).

59.

Tā kā negodīgu noteikumu pārbaude pēc savas ierosmes ir skaidri izslēgta maksājuma rīkojuma vai Eiropas izpildes rīkojuma, kas izdots citā dalībvalstī un izriet no iepriekš minētās Eiropas kārtības piemērošanas jomas, izpildes laikā, nešķiet atbilstīgi paredzēt šādu pārbaudi tādā maksājuma rīkojumu izpildē, kas, kā pamatlietā esošā, tiek reglamentēta tikai valsts tiesībās ( 20 ).

60.

Pilnībā atzīstot šo Spānijas, Vācijas un Ungārijas valdību izvirzīto argumentu vērtību, tomēr ir jāatzīst, ka apsvērumam, kas vērsts uz Direktīvas 93/13 6. panta efektivitāti, ir jābūt galvenajam gadījumā, ja pienākums pārbaudīt negodīgus noteikumus pēc savas ierosmes nav ticis paredzēts valsts tiesībās nevienā no procedūras posmiem, kas seko pieteikumam par maksājuma rīkojumu.

61.

Nav runa par iespējamu maksājuma rīkojuma procedūras gaitā pieļauto trūkumu novēršanu, bet par sistemātiskas problēmas atrisināšanu atbilstoši apsvērumam, ka negodīgu noteikumu pārbaudei pēc savas ierosmes ir jābūt paredzētai kādā no maksājuma rīkojuma pieņemšanas un izpildes procedūras posmiem.

62.

Tādējādi izņēmuma kārtā un labāka risinājuma neesamības dēļ, ja valsts procedūras kārtībā nav paredzēta šāda pārbaude pēc savas ierosmes nevienā no iepriekšējiem posmiem, izpildes tiesai ir jānodrošina šāda pārbaude pēdējā instancē.

63.

Šķiet, ka tā tas ir pamatlietā, kas gan jāpārbauda valsts tiesai.

64.

Būtībā, lai gan Spānijas valdība atzīmē, ka maksājuma rīkojuma procedūra tiek reformēta, lai tiktu ņemts vērā spriedums Banco Español de Crédito ( 21 ), un ka šīs reformas rezultātā secretario judicial būs pienākums pirms maksājuma rīkojuma pasludināšanas informēt tiesu par pieteikumiem attiecībā uz līgumiem ar patērētājiem, lai tā varētu pārbaudīt, vai tajos nav negodīgu noteikumu, šī valdība arī norāda, ka šī reforma vēl nav stājusies spēkā ( 22 ).

65.

Turklāt, pat pieņemot, kā to apgalvo Spānijas valdība, ka jaunā kārtība kopš sprieduma Banco Español de Crédito pasludināšanas de facto tiekot jau piemērota un ka tādējādi secretarios judiciales (tiesu sekretāri) informē tiesnešus par pieteikumiem maksājuma rīkojuma procedūras uzsākšanai saistībā ar līgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem, ar šādu piemērošanu de facto tik un tā vēl nepietiek, lai tiktu nodrošināta efektīva no Direktīvas 93/13 izrietošo tiesību aizsardzība. Katrā ziņā – kā rakstveida apsvērumos atzīst Spānijas valdība – maksājuma rīkojuma procedūra pamatlietā notika vēl pirms sprieduma Banco Español de Crédito pasludināšanas brīža.

66.

Manuprāt, tādā situācijā, kuru raksturo negodīgu noteikumu pārbaudes pēc savas ierosmes neesamība nevienā tādas procedūras brīdī, kuras rezultātā ticis pieņemts maksājuma rīkojums, prasībai par tiesību, kas izriet no Direktīvas 93/13, efektīvu aizsardzību ir jābūt svarīgākai par praktiskas dabas argumentiem, ar ko vēršas pret šādas pārbaudes pieļaušanu maksājuma rīkojuma izpildes posmā.

67.

Tomēr ir jāizvērtē arī jautājums par to, vai negodīgu noteikumu pārbaude maksājuma rīkojuma izpildes posmā nav pretrunā res judicata spēka principam, kas izriet no Spānijas tiesību procesuālo tiesību normām, kurās secretario judicial (tiesu sekretārs) pieņemtam lēmumam tiek atzītas tiesas nolēmuma tiesiskajām sekām līdzīgas tiesiskās sekas.

68.

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru Savienības tiesībās valsts tiesai nav uzlikts pienākums nepiemērot valsts procesuālās normas, kas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Savienības tiesību noteikuma – neatkarīgi no tā rakstura – pārkāpumu, kas izdarīts ar attiecīgo nolēmumu ( 23 ).

69.

Nepastāvot Kopienu tiesiskajam regulējumam attiecīgajā jautājumā, res judicata principa īstenošanas kārtība ir jānosaka dalībvalstu tiesību sistēmā saskaņā ar šo valstu procesuālās autonomijas principu. Tomēr šajā kārtībā ir jāņem vērā līdzvērtības un efektivitātes principi ( 24 ).

70.

Runājot par līdzvērtības principu, neviens fakts pamatlietā neļauj secināt, ka res judicata spēka principa īstenošanas noteikumi Spānijas tiesībās lietās, kas saistītas ar Direktīvu 93/13, ir nelabvēlīgāki par tiem, kas tiek piemēroti šīs direktīvas piemērošanas jomā neietilpstošās situācijās.

71.

Runājot par efektivitātes principu, saskaņā ar Tiesas judikatūru ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai tik valsts procesuālā norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tā norisē un tā īpatnībās dažādu instanču valsts tiesās ( 25 ).

72.

Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka res judicata spēka piešķiršana lēmumam par maksājuma rīkojumu var izraisīt jautājumus, tostarp, kad šādu lēmumu ir pieņēmis tiesnesis, nevis, kā šajā lietā, tiesu sekretārs. Šīs šaubas rada it īpaši fakts, ka maksājuma rīkojuma procedūrā nav paredzēta nekāda pieteikuma izskatīšana atbilstoši sacīkstes principam un tā uzliek atbildētājam ievērojamu pienākumu, uzticot viņam atbildību par procesa, kas balstīts uz sacīkstes principu, uzsākšanu ( 26 ).

73.

Tādējādi šajā lietā secretario judicial (tiesu sekretārs) lēmums, ar ko tika noslēgta maksājuma rīkojuma procedūra, kļuva galīgs tikai tādēļ, ka patērētāji necēla iebildumus pret rīkojumu šim nolūkam paredzētajā termiņā un secretario judicial neuzskatīja par vajadzīgu vērsties pie tiesneša. Šajā ziņā no maksājuma rīkojuma procedūras noteikumiem izriet, ka secretario judicial ir veicis tikai formālu pieteikuma pārbaudi atbilstoši Civilprocesa likuma 815. panta 1.–3. punktam. Viņam nebija ne jāizvērtē līguma noteikumu saturs, ne arī jāinformē tiesnesis par šo saturu.

74.

Tātad šo procesuālo normu rezultātā kādas tiesas tiesu sekretāram ir ne tikai piešķirta kompetence pieņemt maksājuma rīkojumu, pat tad, ja viņa pilnvarās neietilpst negodīgu noteikumu pārbaude, bet viņa lēmumiem turklāt piešķirts res judicata spēks, kas padara neiespējamu negodīgu noteikumu pārbaudi rīkojuma izpildes posmā.

75.

Manuprāt, tāda res judicata spēka īstenošanas kārtība maksājuma rīkojuma procedūrā ir pretrunā efektivitātes principam, jo tā kavē valsts tiesu nodrošināt efektīvu Direktīvas 93/13 6. panta piemērošanu.

76.

Šajos apstākļos izpildes tiesai ir jānodrošina no Direktīvas 93/13 izrietošo tiesību efektīva aizsardzība, nepiemērojot valsts tiesību normu, ar kuru lēmumam par maksājuma rīkojumu, kuru ir pieņēmis tiesu sekretārs, ir piešķirts res judicata spēks.

77.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, piedāvāju uz iesniedzējtiesas pirmo un otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvai 93/13, konkrēti – tās 6. un 7. pantam, kā arī efektivitātes principam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā – lai arī neparedzot pieteikumu par maksājuma rīkojumu izskatošajam tiesu sekretāram pienākumu pēc savas ierosmes izskatīt jautājumu par iespējami negodīga noteikuma spēkā neesamību – jautājumu par šo spēkā neesamību ir liegts izskatīt arī tiesai, kurai uzticēta rīkojuma izpilde.

78.

Savā trešajā un ceturtajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā par Spānijas procesuālo tiesību normu saderību ar Hartas garantētajām pamattiesībām, precīzāk, ar Hartas 47. pantā garantēto efektīvo tiesību aizsardzību tiesā.

79.

Ja Tiesa piekritīs manam priekšlikumam attiecībā uz abiem pirmajiem jautājumiem, tad uz iesniedzējtiesas jautājumiem par Hartu nebūs jāatbild. Proti, no mana priekšlikuma izriet, ka valsts tiesai būs pienākums atturēties no attiecīgo valsts tiesību aktu piemērošanas bez vajadzības pārbaudīt to saderību ar Hartas 47. pantu.

80.

Tomēr gadījumam, ja Tiesa pieņemtu citu risinājumu, īsumā pievērsīšos jautājumam par atbilstību Hartas prasībām.

81.

Runājot vispirms par Hartas piemērošanas jomu, Vācijas valdība apgalvo, ka Spānijas attiecīgās procesuālās normas šajā lietā ir pakļautas valsts tiesību procesuālās autonomijas principam un tādējādi neietilpst Hartas piemērošanas jomā.

82.

Šai nostājai nevaru piekrist.

83.

Valsts tiesai ir jāievēro Hartas 47. pantā garantētās efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasības ikvienā tiesvedībā, kas vērsta uz personām no Savienības tiesībām izrietošo tiesību aizsardzību ( 27 ).

84.

Šajā apsvērumā ir ņemts vērā fakts, ka no Savienības tiesībām izrietošu tiesību aizsardzība vispārēji ir balstīta uz valsts tiesībās paredzētiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Ja dalībvalstis varētu izvairīties no pienākuma ievērot Hartas 47. pantu, atsaucoties uz valsts procesuālās autonomijas principu, no Savienības tiesībām izrietošo tiesību efektīva aizsardzība tiesā zaudētu savu saturisko būtību.

85.

Jāatzīmē, ka Tiesai vēl nav bijusi iespēja paskaidrot no Hartas 47. panta izrietošo prasību attiecību ar tām radniecīgajām, no līdzvērtības un efektivitātes principiem izrietošajām prasībām. Būtībā arī šis otrais princips it īpaši ir skaidrojams ar vispārējo dalībvalstu pienākumu nodrošināt tādu attiecīgo personu tiesību aizsardzību tiesā, kuras izriet no Savienības tiesībām. Tādēļ varētu rasties jautājums, vai Hartas 47. pants iekļaujas efektivitātes principā vai to aizstāj ( 28 ).

86.

Neraugoties uz šo vilcināšanos, nav šaubu par to, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt Hartas 47. panta ievērošanu arī procesuālo tiesību jomā.

87.

Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par Direktīvas 93/13 piemērošanu dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību, kādas attiecīgajām personām izriet no šīs direktīvas, efektivitāti pret negodīgu noteikumu izmantošanu nozīmē prasību [nodrošināt] tiesību aizsardzību tiesā, kas ir paredzēta arī Hartas 47. pantā, un šī prasība ir jāievēro valsts tiesai ( 29 ).

88.

Atgriežoties pie iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem par Hartas interpretāciju, savā trešajā jautājumā tā jautā, vai Hartai ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā gadījumos, kad atbildētājs neceļ iebildumus, nav paredzēta prasījumu pārbaude tiesā pēc būtības ne pieteikuma par maksājuma rīkojumu izskatīšanas posmā, ne tā izpildes posmā. Savā ceturtajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Hartai ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā izpildes tiesai nav ļauts pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai maksājuma rīkojuma procedūrā ir tikušas ievērotas tiesības tikt uzklausītam.

89.

Šajā ziņā, lai gan jau esmu secinājis, ka attiecīgie valsts tiesību akti ir pretrunā Direktīvai 93/13 un efektivitātes principam, manuprāt, šāds secinājums nevar tikt izdarīts tikai uz Hartas 47. panta pamata.

90.

Šī atšķirība ir izskaidrojama ar to, ka tiesību, kas patērētājiem izriet no Direktīvas 93/13, aizsardzības tiesā pakāpe ir ievērojamāka par to, kāda visiem lietas dalībniekiem civillietā, kur iesaistītas Savienības tiesības, izriet no Hartas 47. panta.

91.

Proti, kā to pamatoti norāda Komisija, Hartas 47. pantam nav vispārēji pretrunā tas, ka dažus lēmumus, kas pieder tiesas funkciju īstenošanai, ir pieņēmis kāds cits orgāns, kas nav tiesa, ja vien šie lēmumi a posteriori var tikt pārbaudīti tiesā. No otras puses, minētajā 47. pantā paredzētās tiesības uz tiesu pašas par sevi neietver nosacījumu, ka tiesnesim pēc savas ierosmes ir jāveic pārbaude, lai tiktu aizsargātas lietas dalībniekiem no Savienības tiesībām izrietošās tiesības.

92.

Nosacījums, ka pēc savas ierosmes ir jāveic pārbaude, ir lietu, kuru dalībnieku starpā ir ievērojams līdzsvara trūkums, īpatnība. Šajā gadījumā šis nosacījums var izrietēt tikai no nepieciešamības nodrošināt Direktīvas 93/13 6. pantā paredzēto patērētāja aizsardzību.

93.

Tādējādi, manuprāt, Hartas 47. pantam nav pretrunā vienkāršota valsts procedūra, kurā prasījumu izskatīšana pēc būtības ir paredzēta tikai gadījumā, ja atbildētājs ceļ iebildumus, un līdz ar to tiesai nav ļauts pēc savas ierosmes uzsākt līguma noteikumu pārbaudi gadījumā, ja nav celti nekādi iebildumi. Minētajam 47. pantam nav pretrunā arī procesuālā norma, kurā izpildes tiesai ir liegts pēc savas ierosmes izspriest, vai, nepienācīgi izsniedzot dokumentus, nav pārkāptas tiesības uz aizstāvību, pat ja atbildētājs nav cēlis iebildumus.

94.

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana nav absolūta prerogatīva un var būt ierobežota. Judikatūrā par Regulas (EK) Nr. 44/2001 ( 30 ) interpretāciju Tiesa ir atzinusi tiesvedības turpināšanas iespēju bez ziņām par atbildētāju, ja rūpīgi un godprātīgi ir tikusi veikta visa nepieciešamā izpēte atbildētāja atrašanai, ņemot vērā to, ka viņš vēlāk varēs celt iebildumus pret sprieduma atzīšanu ( 31 ).

95.

Cits risinājums būtu nepieciešams tad, ja atbildētāja rīcībā nav bijis efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa, kas viņam ļautu iebilst pret rīkojumu, piemēram, ierobežojošu noteikumu par iebildumu iesniegšanai noteikto termiņu dēļ ( 32 ), pārlieku dārgas procedūras vai pat procedūras, kurā paredzēta atbildētājam nezinot pieņemta maksājuma rīkojuma atkārtota izskatīšana, neesamības dēļ ( 33 ).

96.

Taču lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu nav pietiekamas informācijas, lai varētu atbildētu uz šiem jautājumiem. Proti, lai arī iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka maksājuma rīkojuma procedūras dokumentu izsniegšana šajā gadījumā nav notikusi pienācīgi, minētā tiesa nepaskaidro, kā izpaužas šis pārkāpums, un nenorāda, vai pastāv aizsardzības līdzekļi, kas ļauj attiecīgajiem lietas dalībniekiem iebilst pret izpildi, kad viņi beidzot uzzina par lēmumu, kas pieņemts bez viņu ziņas.

97.

Tāpēc uzskatu, ka, ja Tiesai nāktos atbildēt uz trešo un ceturto jautājumu, tad būtu jāatbild, ka Hartas 47. pantam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas liedz izpildes tiesai pēc savas ierosmes pārbaudīt izpildu dokumentu un pēc savas ierosmes izskatīt jautājumu par maksājuma rīkojuma procedūras pārkāpumiem, ar nosacījumu, ka atbildētāja rīcībā ir efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas viņam ļauj iebilst pret maksājuma rīkojumu un apgalvot iespējamu viņa tiesību uz aizstāvību aizskārumu.

98.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Juzgado de Primera Instancia no 5 de Cartagena (Kartahenas pirmās instances tiesa Nr. 5) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvai 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, kā arī efektivitātes principam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums par maksājuma rīkojuma procedūru, kurā – lai arī neparedzot pieteikumu par maksājuma rīkojumu izskatošajam tiesu sekretāram pienākumu pēc savas ierosmes izskatīt jautājumu par iespējami negodīga noteikuma spēkā neesamību – jautājumu par šo spēkā neesamību ir liegts izskatīt arī tiesai, kurai uzticēta rīkojuma izpilde.